Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.

Age of Darkness – Horus Heresy #16

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādajiem Horusa atbalstošajiem leģioniem ar pārsteiguma elementa palīdzību ir izdevies gūt neskaitāmas uzvaras, brutālas un nežēlīgas Imperatora lojālistu sakāves, bet pēc vairākiem stāstiem no ‘’slikto’’ tēlu nometnes, rodas jautājums, vai nesaskaņas un neuzticība pašu rindās nenovedīs uzurpatora Horusa centienus pie nozīmīgākās sakāves.

Tikmēr labie tēli arī nesēž rokas salikuši klēpī. Rules of Engagement by Graham McnNeill stāstā Ultramarines leģiona Primarks Roboute Guilliman saviem padotajiem astartēm izveidojies sava veida rokasgrāmatu, kura paredz jebkura veida pavērsienus uz kaujas lauka un, ievadot precīzu informāciju tajā, spēj dot tālāku situācijas risinājumu, pat ja tas paradzētu dažu vienību upurēšanu lielākas uzvaras labā. Vienlaikus Primarks vēlāk ģenerālim atzīst un pamāca, ka viņa rokasgrāmata nenozīmē, ka būtu jāpazaudē iniciatīva un spēja pašam domāt, pazaudēt izdomas brīvību attiecīgi piemērotā brīdi, kas piedāvātu labāku risinājumu no problēmsituācijas.

Bet ne vienmēr kādas vēl neizlēmušas planētas piesliešanās Horusa vai Imperatora atbalstīšanai tiek panākta ar astertes leģionu palīdzību. Tā stāstā Liar’s Due by James Swallow Horusa iesūtīts spiegs šķietami nenozīmīgā lauksaimniecības pasaulē ar baumām un viena vienīga ziņu avota sagrozīšanas palīdzību panāk vispirms nestabilitāti, paziņojot, ka karš nu beidzies, turklāt vēl ar Horusa uzvaru un Imperatora nāvi. Bažas par nākotni vairumā maziglītoto fermas pasaules iedzīvotāju vidū nav grūtību uzkurināt ar domām, kas gan ar viņiem notiktu, ja pēkšņi uz planētas uzrastos Horusa leģioni.

Tikmēr citā stāstā Forgotten Sons by Nick Kyme sāktonējais fasādes veids, kā pārliecināt advancētākas pasaules politiķus par pievienošanos vienai no pusēm, ir caur pārstāvju debatēm pasaules Senāta priekšā, bet Imperatora sūtītajiem diviem pārstāvjiem (viens no Ultramarines, otrs no Salamander leģiona) sāk rasties aizdomas, ka debates ir vien aizsegs kam ļaunprātīgākam no Horusa puses.

Tomēr atgriežoties pie nemierniekiem, pie Horusa atbalstošajiem leģioniem, ne visu galvenā motivācija ir nekā nerūpējošā, uz Zemes/Terra paslēpušamies un no Visuma noslēpušamies Imperatora gāšana no troņa, lai viņa vietu varētu ieņemt Horuss, kuru acīmredzami krietni vairāk interesē viņu labklājība, piemirsdami, ka astartēm būtu par galveno jātur mirstīgais cilvēks, kuru labā viņi karo, reizēm pat līdzās Imperiālajai Armija, nereti nonievātai un nenovērtētai.

Ne World Eaters (jau pats nosaukums par ko liecina), ne Iron Warriors (nesajaukt ar lojālistu Iron Hands leģionu) leģionu kapteiņi, ģenerāli un kur nu vēl Primarki nežēlo savus padotos, to dzīvības. Viens neapdomīgs vārds vai varbūt pat šķībs skatiens, ja augstākstāvošais ir sliktā omā, var būt par iemeslu, lai līdz tam tik uzticamais kareivis tiktu uz vietas nogalināts. Kas, protams, nenozīmē ka dažs labs astarte iekšēji nelolo fantāzijas un domas par pavirzīšanos augstāk pa militārās karjeras kāpnēm vai nonākšanu sava Primarka favorītu lokā, ja vien kāds cits, kas tur šobrīd atrodas, nokristu no augstumiem un nolauztu kaklu, to darīdams. Nedaudz pat nākas brīnīties, ka Horusa kaut kā galu galā izdosies tikt līdz Zemei/Terra, spriežot pēc sērijas turpinājumu nosaukumiem un ilustrācijām.

Pat mākslinieku un rakstnieku Remembrancers grupa pēc Horusa nodevības tiek izjaukta. Diemžēl no Impērijas Council of Terra puses. Iemesls it kā pamatots un pavisam loģisks, lai civiliedzīvotāji nemaisītos pa kājām tādā brīdī, kad pašiem grūti noticēt, ka būtu iepējama tāda līmeņa nodevība. Bet vielaikus lēmuma pieņēmēji piemirst galveno, ka tas reizē dod rīcības brīvību saviem leģioniem būt nepamatoti agresīvākiem un nežēlīgākiem, pat pret planētu civiliedzīvotājiem.

Graham McNeill – False Gods (Horus Heresy #2)

381817

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ar otro Horus Heresy sērijas grāmatu lasītājs var turpināt vērot nenovēršamo apstākļu domino krišanu, kas novedīs Warmaster un Imperatora labo roku līdz Imperatora un Imperium of Man nodevībai. Neskatoties uz to, ka ir zināms gan pirmais lielais sižeta pieturpunkts (nodevība) un vēlāk seskojošā Horusa sacelšanās sakāve, tad vismaz pirmo divu grāmatu autori pierāda, ka ar visu to ir iespējams interesants stāsts.

Savā ziņā nevarētu rādīt ar pirkstu tikai uz Horusu un apsūdzēt nodevībā tikai viņu. Varētu pat argumentēt, ka Horuss kļūst par upuri gan shēmotājiem un varbūt jau pirms viņa Haosa un Warp dimensijas korumpētiem cīņu biedriem, gan ka dažādu apstākļu summa un sakritība predisponē dažu dievam pielīdzināto varoni. Starp Krusta Karu 63.flotes Astartes un cita veida kareivjiem sāk pieaugt neapmirinātība ne tikai attiecībā uz augošo civilo personu skaitu uz viņu kuģiem, bet arī uz parastajiem mirstīgajiem viņu atklātajās, iekarotajās un citādi Impērijai pievienotajās planētās. Tā vietā, lai viņi tiktu apbērti ar pateicībām par paveikto, lielākoties seko pārmetumi un sodu prasībās par viņu agresivitāti un agresiju ārpus kaujas lauka. Ne viens vien sāk apjaust, ka vairāk nekā divsimt gadu ilgušais Krusta Karš tuvojas beigām, un lielai daļai, kuriem piezogas šī doma, nepatīk varbūtējā nākotne, kuru viņi saskata.

Par pēdējo domino kauliņu, par izrauto tapu, kas paver slūžas un dod vaļu sacelšanās plūdiem, kļūst Horusa lēmums personīgi doties līdzi uz Davin planētas virsmu, lai sodītu nepaklausīgu Impērijas un savas flotes pārstāvi, kas tiku tur atstāt ar ievērojamu skaitu kareivju, lai pārvaldītu tās populāciju. Kurš gan varētu iedomāties, ka šī varenā būtne, Horuss, ar visu uzlabotu un pat pār Astartes pārāko ģenētiku, varētu kļūt par upuri tik nopietnam ievainojumam, ka Viņš tiktu novests uz sliekšņa starp dzīvību un nāvi. Daudzos Horusa padotajos tas izsauc tik lielu izmisumu un paniku, ka viņi ir gatavi uz jebko, pat vērsties pie asi nosodāmo burvestību piekopējiem, lai tikai būtu izmantotas jebkura varbūtība noturēt Horusu dzīvajo pasaulē.

Diemžēl viens no pirmās grāmatas galvenajiem varoņiem, kurš tāds arī ir šajā un šķiet vēl nākošajā arī, XVI leģiona desmitās kompānijas kapteinis Garviel Loken nav starp tiem (viņš tāds nav vienīgais, bet tādu ir retums). Šī atturība gan Lokenu, gan citus viņam līdzīgos padara par mērķiem un liekiem, kaitinošiem traucēkļiem jaunā Horusa režīmam un piekritējiem.

Bet par izšķirošo iemeslu un izšķirošo pēdējo pielienu, kas ļauj aizsākties Horusa nodevībai, varētu minēt pieaugošo skaitu gan civilo, gan arī militāro personu skaitu, kuri sāk pielūgt Imperatoru kā dievu, neskatoties uz to, ka viņš skaidri un gaiši ir izteicies, ka to nevēlas un ka Krusta Karu pamatmērķis no paša gala ir bijis apgaismot cilvēku apdzīvotās planētas par reliģijas kaitīgumu un apvienot tās zem vienas varas. To tad arī izmanto Haosa spēki, lai ar viltu dabūtu Horusu savā pusē.

Pārsteidzoši labi arī Graham McNeill ir sanācis ieturēt līdzīgu stilu, toni un vispārējo militāro garu, ko varbūt pat atvieglo, ja nav jāuztraucas, kā loģiskā veidā izskaidro absurdo Impērijas dažādo paveidu kareivju  (tai skaitā ienaidnieku) skaitu, loģistiku ar visa cita veida resursiem, vai to, kādu iespaidu tas viss atstāj uz neskaitāmo planētu iedzīvotājiem.

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

625603

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ja aptuveni pirms kādas nedēļas ar Drošo Patvērumu jauno gadu sāku ar iziešanu ārpus komforta zonas, izlasot grāmatu no žanra, no kura pārsvarā cenšos izvairīties, tad ar Warhammer 40k pasauli un tajā ietilpstošo Horus Heresy sēriju (norit aptuveni 10 tūkstošus gadu pirms tam) ir drusciņ citādāk. Nav gluži LitRPG, kuru arī vēlāk šogad sākšu izpētīt un neesmu no tāda veida grāmatām neko lasījis (vismaz atmiņa nekas uzreiz nenāk), bet galda spēļu izcelsme šīm grāmatām noteikti ir. Tai skaitā piesaistīja lielais grāmatu apjoms no dažādiem autoriem – 50+ grāmatas jau Horus Heresy sērijā vien.

Nemaz nelološu domu, ka es spētu kaut cik jēdzīgi izskaidrot par Warhammer 40k pat pašas pamatlietas, nerunājot par ko vairāk. Lieti noderēja daudzie video no YouTube kanāla Luetin09 un īpaši šie divi, ja viņam tas aizņem veselas trīs stundas, tad kur nu vēl man. Turklāt vēl pirmā video sākumā ir piepilde, ka daudz kas tiek vienkāršots… Bez tiem visticamāk palaistu garām vēl vairāk dažādu sīkumu un detaļu.

Horus Rising iesākas Impērijas sešdesmit trešās ekspedīcijas flotes leģioniem pārņemot kontroli pār tās deviņpadsmito atrasto planētu jau 200 gadus ilgušajā Lielajā Krusta karā, kuras mērķis ir atkal zem Zemes jeb Terra kontroles atgūt visas cilvēku kolonizētās planētas. Tās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tika zaudētas pēc tam, kad ceļošana ātrāk par gaismu cauri Visumam, izmantojot Warp dimensiju, kļuva neiespējama – periods saukts arī par The Age of Strife . Rezultātā neskaitāmās planētas toreiz atkal un vēl izteiktāk kļuva ‘’neatkarīgas’’ un atbildīgas pašas par sevi.

Šajā nākotnes versijā Impērija ir visa militārā iemiesojums, tādēļ šķiet šajos romānos ir lieki gaidīt ieraugam vienkāršā cilvēka dzīvi. Pastāv tikai karš, un, ja (atkal) jaunatklātajai kolonijai nepatīk, ka Imperium of Man to vēlas atpakaļ savā kontrolē, tad tai pēc pilnas programmas ir lemts to nožēlot, jo jebkuras ekspedīcijas flotes leģioni būs pārāki pār attiecīgās planētas militārajiem spēkiem. Impērijai nerūp vai kolonija/planēta vēlas palikt neatkarīga, vienalga kā, bet tās mērķis tiks panākts.

Pamatā Horus Rising ir no Lunar Wolves leģionu desmitās kompānijas kapteiņa Loken. Viņa individuālās rakstura īpašības, kā arī prasmes un panākumi kaujās, izpelnās ievērību gan no biedriem, gan no paša Warmaster Horusa, kurš par tādu iecelts salīdzinoši nesen, lai Imperators varētu pamest frontes līnijas un doties atpakaļ uz Terra un varētu kam citam. Pat Hourss nav informēts, kāpēc tieši. Visas grāmatas laikā Horuss tiek attēlots arvien labākā gaismā. Tā vien šķiet paveikts ir tik daudz Impērijas labā, kā arī Horuss tik labi ir spējis pierādīt sevi, noturēt smago Imperatora uzlikto nast nastu un pārvaldīt masīvās Lielā Krusta kara flotes, ka pat neticās, ka varētu kas mainīties. Horuss tiek pacelts tādos augstumos un godā, ka nenovēršamais un katram lasītājam zināmais kritiens, zinot sērijas nosaukumu un vēl šo to, ir vēl jo bēdīgāks un smagāks. Līdz tam protams vēl jānonāk, kas atklātā veidā laikam nesekos arī otrajā sērijas grāmatā.

Horus Rising sadalīts vēl divas daļās, no kurām otrajā sešdesmit trešā ekpedīcija izcīna militāras sadursmes ar milzu kiborgveidīgiem un visādi citādi tehnoloģiski pārveidotiem un sevi apzināties spējīgiem insektiem. Vēl neviena šāda veida Impērijas atklātas radības nav izrādījušas kaut mazāko vēlmi sadarboties. Katru reizi ir bijis jāķeras pie ieročiem un tā jāiznīcina, lai cilvēcei nodrošinātu mieru un drošu eksistenci, vienlaikus Impērijas armijās nav daudz tādu, kuru pārāk cītīgi vispirms izmēģinātu cita veida miermīlīgas iespējas. Šīs daļas ietvaros Loken ir liecinieks Warp dimensijā mītošajām Haosa postošajam ļaunumam, bet kļūda seko no pašas augšas, sākot jau ar Imperatoru, ka gan šis incidents, gan visi pirms tam tiek noklusēti. Un manos ieskatos viens no galvenajiem iemesliem, to skaitā arī smagais atbildības slogs, ko Imperators viņam uzvēlis, kas vēlāk pieļauj Horusa nodevību. Šīs daļas ietvaros noris bezprecedenta notikums garajos krusta kara gados, un pirmo reizi kāda no Impērijas flotēm sastop citus pa Visumu ceļot spējīgus cilvēkus. Ir skaidrs, ka viņi pārstāv The Age of Strife katastrofas dēļ zaudētu civilizāciju, atliek tikai noskaidrot, kāds būs šīs tikšanās iznākums – uz sadarbību vai kārtējo reizi uz karu vērsts…

Jāsaprot, ka iekš Warhammer daudz kas ir izteitki pārspīlēts un pāri strīpai/over the top – vis visādos veidos un mērogos. Kā materiālie, tā arī cilvēkresursi šādas nākotnes iespējamaībai ir vairāk nekā absurdi, bet viss tas strādā un nenoveļas no klints, jo grāmatas autors (cerams arī citi un ne tikai Dan Abnett) un Warhammer to apzinās, nepretendē uz ko citu. Jāpiesauc vēlreiz pieminētais kanāls, norādot uz vēl vienu video. Pats noteikti neapstāšos vien ar šeit un turpināšu ceļu Warhammer pasaulē, atliek tikai cerēt, ka būšu veiksmīgi pārliecinājis vai iedrošinājis arī kādu citu.