Adventure

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1) (Audio book)

12974372

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja patiesus memuārus lasu reti, tad A Natural History of Dragons būs mans pirmais izdomātais. Vismaz atmiņā nestāv, ka būtu lasīts vai klausīts kaut kas līdzīgs.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šis memuārs ir par pūķiem, par slavenās pūķu pētnieces lēdijas Trentas karjeras pašu sākumu, kad ceļojums uz kalnaino Vystrana šķita vien kā pirmā un pēdējā iespēja redzēt pūķus tuvumā pirms atgriezties garlaicīgajā ikdienas dzīvē un sabiedrībā, kura no dāmām sagaida piedienīgu uzvedību un nodošanos sievišķīgām nodarbēm, nevis kaislīgai nodošanās dažādu pūķu pētniecībai.

Kā pati lēdija Trenta brīžiem ļauj noprast, tad memuāru uzsākusi rakstīt vien sirmā vecumā, jo piedzīvotais sagādā pārāk sāpīgas atmiņas, lai būtu bijis iespējams tās ātrāk uzlikt uz papīra visu lasīšanai. Interesantas un patiesas šķiet epizodes, kad galvenā varone nedaudz novirzās no temata, lai atzīmētu savu to dienu jaunības naivumu un rūpēm par citu domām, kad tagad viņai nesagādā pat mazākās problēmas.

Jau kopš bērnības lēdiju Trentu ir aizrāvuši maģiskie pūķu, un, lai kā citi nespētu redzēt tālāk par asajiem nagiem un zobiem, viņa saskata to diženumu. Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka Trenta pamanās pierunāt un pārliecināt savu vīru (un arī ekspedīcijas rīkotāju) ņemt viņu līdzi kā sekretāri un mākslinieci. Un tikai ar nākotnes zināšanām, atskatoties atpakaļ, Trenta var nebeigt novērtēt un pabrīnīties par varbūtību, ka viņa tiktu atstāta mājās, kā būtu rīkojušies vairums vīru, un pasaulei būtu laupītas tik daudz zināšanu par pūķiem.

A Natural History of Dragons ir neierasta pieeja veidam, kā pasniegt stāstu, un var tikai minēt cik tas no lēdijas Trentas puses ir uzticams, piedomājot pie tā, ka paša rakstītā memuārā noteikti iezogas vēlme sevi pasniegt labākā gaismā. Turklāt viņa pati (varbūt tieši, lai novērstu aizdomas, ka arī šoreiz tā rīkojas) piekodina lasītājus neņemt vērā jaunībā sarakstīto grāmatu par šo ekspedīciju. Lielus piedzīvojumus sagādā ne tikai pūķi, bet arī vietējie iedzīvotāji, kontrabandisti un korumpēti varas pārstāvji.

Brandon Mull – The Candy Shop War (The Candy Shop War #1) (Klausāmgrāmata)

1113545

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neitans uzsāk gaitas jaunā skolā un ir pamatoti satraukts par to, kā veiksies ar iejušanos un jaunu draugu iegūšanu. Pie malas pat netiek mesta lūgšanās pie mātes sirdsapziņas varbūt izlaist pirmo skolas dienu. Bet bailēm nav pamata, jo Neitans ātri vien sadraudzējas ar trim sava vecuma bērniem – Samera, Paul saukts par Pidgeon un Trevors, iztur pārbaudījumu, lai iekļūtu viņu mazajā klubiņā un varētu uzsākt galvu reibinošus un tai skaitā ārkārtīgi bīstamus piedzīvojumus!

Pieļauju, ka attiecīgā vecuma mērķauditorijai grāmata šķitīs vēl interesantāka, kāda tā izklausījās manām ausīm. Maģiskais un neparastais aizsākas ar kopīgu jauna saldumu veikala apmeklēšanu, kur aiz letes bērni sastop šķietami nekaitīgu veco un sirmo veikala īpašnieci Belinda White.

Ar ‘’nejauši’’ izsprukušu frāzi par īpašām konfektēm, kuru eksistences fakts jāsargā kā sava dzīvība, un slepenām receptēm, Belinda panāk kā bērnu ziņkārība ņem virsroku un viņi ir gatavi izpildīt Belindas doto uzdevumu, lai pretī saņemtu vēl vairāk īpašo konfekšu. Protams, sākumā prasītais ir pavisam kas nekaitīgs, bet jo tālāk Neitans, Samera, Trevors un Balodis piekrīt doties, jo tumšāki un bīstamāki tie kļūst. Lūk, pamācība nepieņemt saldumus no svešiniekiem! :D Pat pirmajā iespaidā draudzīgām omēm.

Ja Belinda White ir ļaunais varonis, kura maskējas kā pati labiņā, tad kā divi mānekļi grāmatas varoņus neliek mierā divi skolas huligāni, kuri tā liekas ir fokusējušies uz mūsu četrotni. Pats galvenais ar tādu kārdinājumu acu un garšas kārpiņu priekšā nepazaudēt spēju atšķirt labo no ļaunā!

Andy McNab – Aggressor (Nick Stone #8)

666677

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ceļodams ar vienkāršu busiņu par Austrālijas plašumiem kopā ar brīvdomātāju no Vācijas ar iesauku Silkija/Silky, Niks pēc ilgiem laikiem var relaksēties un beidzot izbaudīt, kas ir dzīve, nevis būt mūžīgā darbā. Ilūzijas burbulim tomēr nav lemts pastāvēt pārlieku ilgi, kad, garām braucot, Niks izdomā apciemot atvaļinātu biedru un draugu Čārliju; vēl pirms laikiem, kad Niks nokļuvu britu izlūkdienestā. Tā vietā, lai sastaptu Čārliju izbaudām saimniecības dzīvi relatīvā drošībā, Nikam pēc sarunas rodas dīvainas sajūtas par drauga prāta stāvokli, un nekādīgi nebūtu varējis paredzēt, ka Čārlija apciemojums ieraus viņu atpakaļ pasaulē, kurā viņš cerēja vairs neatgriezties. Šis vairs nav Deep Black romāns, pēc Kellijas zaudējuma Nika dzīvē atkal ir persona, kuras dēļ ir vērts būt īpaši modram! Iespējams īsajā laikā ir radusies dziļāka saikne ar Silky, kā Nikam pirmajā brīdī varētu šķist…

Iemesls, kas motivē Čārliju pēc daudzajiem gadiem atgriezties ložu krustugunīs, ir reizē dramatiski nopietns un klišejisks – letāla slimība bez cerībām uz izveseļošanos. Vēl pirms ‘’nolikt karoti’’, ‘’atstiept kājas’’ un aiziet no šīs Zemes atliek ienirt vēl ‘’pēdējā darbiņā’’, lai nopelnītu lielos dolārus un nodrošinātu, ka laulātajam draugam nav jāuztraucas par finansēm. Par laimi gan Čārlijam, gan sievai kā no debesīm uz viņu sliekšņa nokrīt Niks Stouns. Draugs ar lielo burtu, kurš piekrīt palīdzēt bez atlīdzības sev, kamēr Čārlijs nopelna nieka 200 tūkstošus par pāris dokumentu nozagšanu.

Romāns norisinās 2005.gadā un tādēļ nedaudz amizanta šķiet autora Andy McNab prognoze par Turcijas ātru un vieglu ceļu Eiropas Savienības sastāvā. Tomēr ne par Turciju ir stāsts, bet gan tās korupcijā nogrimušo kaimiņvalsti Gruziju. Minētie dokumenti ieinteresē ne vienu vien, daži pat nežēlo naudu algotām slepkavām, lai tos iegūtu un izvairītos no sava vārda nokļūšanas televīzijā negatīvā sižetā. Varbūt kāds no uzpirktajiem politiķiem, varbūt organizētā noziedzība vai arī dižā ASV ar interesēm aizsargāt nevis demokrātijas intereses, bet gan naftas cauruļvadus. Nevienam pat īsti nerūp, kādus potenciālus draudus dabai un izcilā Borjomi ieguves vietai varbūtējas dabas kataklizmas gadījumā varētu radīt cauruļvada bojājums.

Diemžēl lasot jau astoto Nick Stone sērijas grāmatu un vēlreiz pieredzot +/- līdzīgus scenārijus (īpašs sarūgtinājums par gandrīz identisku atbrīvošanos no tēla, kā tas bija Deep Black beigās), vien ar citiem no fona izstumtiem un viegli aizmirstamiem (kartona) tēliem, kuriem pietrūkst personības un dziļuma. Tajā paša laikā var saskatīt (vairāk ne paša konkrētā romāna nopelni) iemeslus, kādēļ, ja neviena Nick Stone sērijas grāmata nav pirms tam lasīta, Aggressor varētu patikt vairāk.

Andy McNab – Liberation Day (Nick Stone #5)

1481854

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Niks Stouns cer kļūt par ASV pilsoni, bet ne visiem ierastajā veidā, kāds ir jāpārvar parastajiem mirstīgajiem. Lai iegūtu kāroto Nikam ir jānorij neliels pašlepnums un jāpiekrīt strādāt zem vīra (Džordžs) un izpildīt vienu vienīgu uzdevumu, kurš sērijas ceturtās grāmatas Last Light ietvaros bija gatavs upurēt simtiem civiliedzīvotāju, tikai lai panāktu savu mērķu īstenošanu. Tagad viņa prātu pārsvarā nomāc Al-Qaeda, kādēļ briesmas saskata gandrīz uz katra stūra.

Liberation Day pēc būtības ir simtprocentīgs militāra rakstura trilleris, kas galvenokārt fokusējas uz misijas tehniskajām detaļām un tikai pēc tam uz kaut ko citu. Romāns darbība vispirms norit Alžīrijā, pilsētā, kuras nosaukums ir viens no tiem, kas tikpat ātri, kā izlasīts, aizmirstas. Kaut arī Niks neizsprūk pilnībā cauri sveikā bez jebkādas skrambiņas vai izspūrušiem matiem, uzdevums ir pietiekoši komplicēts, lai būtu nepieciešama trīs cilvēku komanda – Niks un divi pieredzējuši arābu izcelsmes profesionāļi Lotfi un Hubba-Hubba. :D Protams, Nikam atliek tikai padot mazo pirkstiņu, lai viņu turpinātu izmantot. Turklāt Džordžs apzinās, ka Nikam diži citas izvēles arī nav, kā piekrist.

Sērijas ietvaros, cepuri nost! Andy McNab ir paveicis teicamu darbu, atalgodams sērijas fanus ar labu spriedzi un asu sižetu no vāka līdz vākam. Piedevām var būt drošs, ka militārās jomas detaļas tiešām saistītas gan ar ieročiem, gan taktiku un visu pārējo kā mērķa izsekošanu, novērošanu un notveršanu, būs precīzas līdz sīkumam, vismaz cik ne-eksperta acs to varētu pateikt.

Diemžēl to pašu nevar teikt par Nika kā tēla izaugsmi, kas paliek novārtā, un kurš turpina vairāk būt neuzveicamais un visu varošais kareivis ar minimālu iekšējo pasauli. Un to pašu šķiet var teikt arīdzan par Nika personīgo dzīvi ārpus darba pienākumiem, kura šķiet praktiski neeksistējoša. Labi, vēl ka grāmata nav izteikti gara, lai šādi nesabalansētas proporcijas pārāk negatīvi ietekmētu kopējo iespaidu. :)

James Rollins, Rebecca Cantrell – The Blood Gospel (The Order of the Sanguines #1)

15818164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Arheoloģe Erina kopā ar studentiem mierīgi, nevienam netraucējot, netālu no Masadas veic izrakumus, kad pēkšņa zemestrīce, gruvešos pārvēršot gandrīz visu Masadas nocietinājumu teritoriju. Bet zemestrīces ‘’pastrādātais’’ nebija tikai viens liels posts, šī kataklizma arī no zemes dzīlēm atbrīvoja gadsimtiem glabātus noslēpumus un ar jaunu sparu uzšķīla dzirksteli katoļu baznīcas un tās paspārnē esošo (labo) vampīru jeb Sangviniķu (pārtiek tikai no īpaši svētīta vīna) meklējumus, lai viņi būtu pirmie, kuri atrod reiz zudušo Jēzus Kristus sarakstīto evaņģēliju, par tinti izmantojot paša asinis, un apsteigto ļaunumā kritušos ciltsbrāļus sauktus arī par strigoi.

Tā nu Erina vienā jaukā mirklī tiek ierauta gadsimtiem ilgušajā cīņā starp labo un ļauno, gaismu un tumsu. Labi, ka vēl netiek atstāta pilnībā viena, bet ar mirstīgu profesionālu kareivju komandu, no kuriem pēc pirmās sadursmes ar sliktajiem vampīriem, kā arī vēl vairākiem šermuļu uzdzenošiem mošķiem, izdzīvo viens (vārdā Džordans). Tādēļ vēl jo mazāka ir ticamība, ka abiem pietiek knapi ar divām dienām, lai būtu iemīlējušos viens otrā un būtu gatavi darīt jebko ne tikai viena otra labā, bet arī, lai izmantotu šo ‘’spēku’’, pasauli glābjot.

Teorētiski jau ir viss kas vajadzīgs labam trillerim, varbūt vienīgi pieļautas kļūdas ar sastāvdaļu proporcijām. Neticību un sekojošu aizkaitinājumu radīja arī fakts, ka nedz Erinai, nedz Džordanam nevajadzēja vairāk par pāris minūtēm, lai pieņemtu domu par vampīriem u.c., kaut arī tāpat kā visa pārējā pasaule līdz tam dzīvojošu ar domu, ka nekas tāds neeksistē. Vēl piedevām atmiņu fragmenti un fakti no Erinas bērnības, ka viņa uzaugusi fanātiskā reliģijas komūnā, kamit kā  būtu jāliek just viņai līdzi, bet tagad kā zinātniece visam pieiet ar racionālu prātu, nelīmējās kopā un arī zaudēja spēku, kad tas vairākkārt bez papildus informācijas tika atkārtots.

The Order of the Sanguines sērijas pirmā grāmatā The Blood Gospel autori apskata vampīru izcelšanās mītu jaunā rakursā. Šajā video James Rollins atklāj, ka iedvesmu stāstam guvis no Rembranta gleznas, kurā attēlots Lācars augšāmceļamies, bet apkārtējos ir pārņēmušas šausmas, nevis prieks par tādu brīnumu. Diemžēl saruna par grāmatu šķita daudzkārt interesantāka par pašu grāmatu. Pie tā vainoju pārāk lielo fokusēšanos gan uz reliģisko mitoloģiju, gan uz pavisam lieko romantiku starp Erinu un Džordanu, tādējādi sabojājot to, ko sniedz trillera, mistērijas un paranormālo žanru aspekti.

Andy McNab – Firewall (Nick Stone #3)

666675

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ar zināmu novēlošanos Kellijai uz āru izlaužas ģimenes zaudējuma un pēc tam sekojošo trillera cienīgo notikumu izraisītās psiholoģiskās traumas, ar kurām Niks Stouns viens pats acīmredzami tikt galā nespēj. Lai nosegtu izmaksas dārgā klīnikā, Nikam jāmeklē piepelnīšanās iespējas ārpus britu izlūkdienestu piedāvātā, bet vienlaikus ar augstāku atlīdzību, ir jārēķinās arīdzan ar augstāku letalitātes risku.

Grāmatai iesākoties ir 1999.gada decembris, un Niku sastopam Helsinkos, kur kopā ar diemžēl ne paša izvēlētu komandu viņam uzdots nolaupīt un pēc tam pāri robežai uz Sanktpēterburgu aizvest ietekmīgu krievu organizētās noziedzības (ROC) bosu Val (pieņemu, ka varētu būt saīsināts no Valērijs), Niks saņem savu pusmiljonu un viņam ir pilnīgi vienalga, kas ar Valēriju notiek tālāk. Bet kā jau vienmēr, kad pienāk liktenīgā stunda, uz papīra un prātā rūpīgi izstrādātais plāns izjūk pa visām vīlēm. Rezultātā nākas pieņemt realitāti, būt priecīgam, ka vēl ir starp dzīvajiem un ka mājās nevajadzēs atgriezties pilnīgi tukšā, ja vien Valērijs turēs doto vārdu un 100 tūkstošu mārciņu pateicību par dāvāto dzīvību. Tā nu nekas cits neatliek kā atgriezties Anglijā un pēc četrām dienām par to pārliecināties.

Nemanot vien Niks ar aizvien kārdinošākiem finansiālajiem piedāvājumiem tik ievilkts dziļāk un dziļāk purvā līdz brīdim, kad Niks attopas, bet patērēts pārāk daudz laika un resursu, lai ar zilumiem un bez pienākošās atlīdzības bankas kontā grieztos atpakaļ. Iesaistītās summas ir TIK lielas, ka uz sekundi Niks pat apsver domu, ka varētu atvaļināties.. bet nemuļķosim sevi. :D

Jau pēc otrās grāmatas Crisis Four apšaubīju. Vai Nika spriestspējas un lēmumu pieņemšana ir tajā augstākajā līmenī, kad runa ir par savu drošību un risku izvērtēšanu, bet ar Firewall ir vēl trakāk. Šaubos, vai lielākā daļa piedzīvotu kaut kripatu no tā, ar ko knapi divu nedēļu laikā saskaras Niks. Autors Andy McNab savu galveno varoni met vienā bīstamā situācijā pēc otras, kad jau ar laiku tas kļūst nogurdinoši un bezjēdzīgi. Kā arī jautrības pēc ballītei pa vidu pievienojas ar amerikāņu izlūkdienestu lielie puikas kā NSA.

Eh, nezinu, varbūt vienkārši ir vēlme redzēt Niku gan atpūšamies un/vai kādā ikdienišķākā situāciju, gan uzņemamies vairāk atbildības un rūpes par viņa aizgādībā nonākušo Kelliju, ne dzenoties pēc ‘’papīra’’. Nikam noteikti nenāktu par ļaunu īslaicīgs atvaļinājums kaut kur siltāk par ziemas pārņemtu Igaunijas. :)

Andy McNab – Crisis Four (Nick Stone #2)

601631

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House

Manas pārdomas

Gads, kuru Kellija ir pavadījusi Nika aizgādībā pēc visas tuvākās ģimenes zaudējuma un vēl jezgas pēc tam, nav bijis viegls. Vēl jo vairāk bērnam Kellijas vecumā. Abu brīvdienas kopā ar Nika kolēģi Džošu un viņa bērniem un prieku no Kellijas sejas nodzēš viens vienīgs telefona zvans, kas nosūta Niku jaunā uzdevumā, atrast potenciāli radikalizējušos aģenti Sāru.

Varētu šķist, kas gan tur tik sarežģīts un trauksmains, lai varētu sanākt grāmata virs 500 lapaspusēm, bet, protams, nekas nenotiek kā plānots un ne vienmēr varoņi pieņemt tos prātīgākos lēmumus, kuri varētu saīsināt grāmatas garumu. Kaut arī Sāra Nikam nav nekāda tuvā paziņa, arī pilnīga svešiniece viņa nav. Gandrīz pirms trim gadiem Niks un Sāra bija iesaistīti misijā Sīrijas teritorijā, kuras laikā abiem nācās tēlot pāri, bet atšķirībā no Sāras uz misijas beigām Nikam tik ļoti vairs nevajadzēja tēlot. Šāda veida jūtas, lai cik dziļi tās Nikam šķistu atrodamies, nevar nākt par labu darbā nepieciešamajām spriestspējām un lēmumu pieņemšanai, kad uzdevums kļūst daudzkārt nopietnāks par personas atrašanu. Vai Niks spēj palikt objektīvs, profesionāls un paklausīt dotajām pavēlēm, labi zinot, ka augstākstāvošajiem ir pieejams vairāk informācijas par kopējo bildi, pat ja tevi kaitina, ka no tevis sagaidītais rezultāts bieži tiek pateikts aplinkus? Vai tomēr pagātne un jūtas būs faktors, labi apzinoties, kur līdzīga uzticēšanās noveda viņu sērijas pirmajā grāmatā Remote Control?* Domājams atbildēt nav nepieciešams. :D

Interesants fakts. Crisis Four tika izdota vien nedēļu pirms traģiskajiem 11.septembra notikumiem, kādēļ ne mazāk interesanta ir sakritība, kuru tā nejauši nevar paredzēt, ka grāmatā darbojošos teroristu finansētājs un iedvesmotājs ir Osama bin Ladens.

Labs trilleris un izklaides literatūra, bet ne vairāk, tomēr nedrīkst nepieminēt, ka autors prasmīgi pielieto savas militārās zināšanas, un fragmenti ar detaļām par ieročiem, taktikām u.c. nekļūst tādēļ garlaicīgas, lai gribētos izlaist.

********Apzināto maitekļu zona********

*Jāsāk brīnīties, ka Nikam Stounam sanākusi tik gara sērija un darba devēji uztic tik svarīgas misijas.

Stephen King – The Dark Tower (The Dark Tower #7) (Audio book)

5091

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster Audio

Vērtējums: 5*/5

Manas pārdomas

Par septīto grāmatu un arī atskatoties uz visu sēriju kopumā grūti ko uzrakstīt, neatklājot kādu maitekli. Tāpēc, ja līdz šim vēl nav sākts sēriju lasīt vai klausīties, bet ir bijusi interese, tad droša rekomendācija no manas puses tu uzsākt! :) Jātiek pāri tik mazāk gludajai, interesantajai pirmajai grāmatai, un pēc tam jau aiziet rūkdams.

********Apzināto maitekļu zona********

Zvaigznītes (*) simbolu pie vērtējuma pieliku, jo grāmatas beigas, kad Rolands no jauna tiek nostādīts uz ceļa uz Tumšo torni aptuveni turpat, kur pirmās grāmatas sākumā, raisīja dalītas jūtas. Šķiet, man vairāk šāds pavērsiens nepatīk. Ja vien tiešām īstenojas piebilde, ka šajā reizē iznākums varētu būt atšķirīgs/labāks, tad vēl tā, bet, ja nē, tad gan prasītos ‘’pacepties’’ vairāk. Jo vai tad Rolands nav pietiekoši pārcietis, lai atkal liktu tam visam iet cauri. Lai vai cik grūti būtu iedomāties ikdienas dzīvē. Kaut arī attiecīgajā mirklī gribējās zināt, kas notiek ar Rolandu tālāk, zinot sērijas noslēgumu, būtu bijis priecīgāks, ja grāmata beigtos ar Suzannas, Edija un Džeika ainu nu jau citā pasaulē ar gaistošām atmiņām, kā sapni vai vieglu nojausmu, par notikušo.

Kā arī negribētos, lai Rolanda ka-tet biedri – Rolands, Suzanna, Oy un īpaši Džeiks – un arī citi, kuri ziedoja dzīvību (tai skaitā mācītājs Kalahans), lai Rolands nokļūtu Tumšajā tornī, būtu spiesti no jauna pieredzēt to pašu; šeit neieslīgšu prātojumā par laika ritējumu. :D Nebija viegli klausīties, kā vispirms Edijs, tad Džeiks un vēlāk Oy (iemīļoti tēli) piedzīvo galu, un mierināja apziņa sērijas kontekstā, ka pasauļu/dimensiju versijas ir neskaitāmas. Var arī saprast Suzannas pēdējo lēmumu, atstāt Rolandu vienu ar Oy un šajā romānā atrasto, izglābto un negaidīti izšķirošo faktoru – Patriku, kura talants ļauj glābt torni un līdz ar to visas pasaules.

Šādas beigas arī ir ideāls attaisnojums visām atšķirībām un izmaiņām topošajā filmā.

Gari neizplūstot un neskaitot iepriekš minēto, no atsevišķām epizodēm grāmatā pirmo gribas izcelt Rolanda, Suzanna un Oy sastapšanos ar vampīru, kurš barojas no savu upuru emocijām, un pieminētais Patriks tika turēts ieslodzīts pagrabā ilgstošai lietošanai. Un kā otra būtu šīs pašas trijotnes piedzīvotais zem Castle Discordia un tur sastaptais pazemes mošķis.

Viscaur sērijai Crimson King un viņa spēks tika piesaukts ne reizi vien, bet viņa paša uzstāšanās tāds čiks vien bija; nekas dižs. Neko labu kā tēliem nevar teikt arī nedz par Mordredu, kaut arī kā ļaundaris – super, ne lielāko daļu par beam brakers, kuriem pat diži nerūpēja ko un kāpēc viņi dara, pat ja tā rezultātā viņi nogalina arī paši sevi. Turpretim patīkams pārsteigums bija atkal sastapt ceturtajā grāmatā satikto Šimiju.

a5888a645c18026e690014e8326f9732

Episka mēroga ceļš nu ir galā, un jāietur kāds pārtraukums pirms ķerties klāt citiem Kinga darbiem, līdz tam šeit diezgan smieklīgs raksts par 19 pazīmēm, kas liecina, ka esi apsēsts ar Tumšā torņa sēriju. :D