Adventure

Kevin J. Anderson – Scattered Suns (The Saga of Seven Suns #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Haidrogi turpina savu nosprausto karagājienu/genocīdu pret cilvēkiem, bet ar to vien viņiem nepietiek. Aiz mazas, šķietami niecīgas nesaprašanās ar Ildiranas Impēriju, ar kuras nelielu palīdzību tie reiz iznīcināja Klikis rasi, tie apņēmušies iznīcināt arīdzan otru humanoīdo rasi.

Sižeta uzmanība Scatterd Suns laikā tiek sadalīta vairākās frakcijās, veltot uzmanību gan Ildiranu mazītiņajam pilsoņu karam, pašreizējā Mage-Imperator Džoraha brālim cenšoties viņu gāzt, gan cilvēces Hanzas līgas impērijā, kurā Priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava rīcībā pēdējā laikā kļūst bīstami iracionāla un neparedzama, gan Klejotāju (Roamer) klaniem, kuri kļuvuši par vienu no Bazila fokusa upuriem. Tā teikt, ja nav iespējams gūt vieglu un ātru uzvaru pār haidrogiem, tad propagandas vārdā ir nepieciešams cits teorētiski vieglāk sakaujams naidnieks.

Imperatora Džoraha arguments centieniem gāzt esošo valdnieku ir līdzīgs Bazila Vinčeslava rīcībai, ka viņa pieņemtie lēmumi drīzāk apdraud pavalstniekus un impēriju kā tādu, ka viņa virsvadībā cerība sakaut tik bīstamos haidrogus ir tikpat kā neeksistējoša. Turpinot domu gājienu līdzīgā gultnē, kaut arī vieglas vēja pūsmas par šādu rīcības virzienu pavīd vien uz šīs grāmatas beigām no Hanzas (marionetes) karaļa Pītera puses, ka iespējams nepieciešama Bazila slepkavība, lai novērstu lieku apdraudējumu miljoniem citu cilvēku. Šo salīdzīnoši līdz šim tik radikālo lēmumu pamudina Pītera sievas, ar kuru precības noorganizētas tīri politiski, bet kuru iemīlējis, negaidītā grūtniecība, kuru +/- trīs mēnešus izdevās noslēpt, bet nu vairs ne, bet tas neliedz Bazilam dot rīkojumu, ka jāveic aborts, bez mazākajām šaubām, ka viņa vārdam būtu jāklausa bez mazākās iebildes.

Lai arī haidrogi nemazina savu iecerēto posta darbu apjomus, tad sērijas ceturtajā grāmatā viņiem veltītais laiks ir salīdzinoši mazāks, vairāk pavadot laiku pie iepriekš minētājiem jautājumiem. Tikmēr tikpat iracionāls uz iznīcības un genocīda nospraustais ceļš ir Klikis robitiem, kuri apņēmušies ‘’atbrīvot’’ no verdzības visus cilvēces radītos robotus, tā teikt savus brāļus, un par šo pārkāpumu iznīcināt visus cilvēkus un Ildiran impērijai rūpīgi jāuzmanās, lai tāpat kā cilvēceu nekļūtu par ienaidnieku gan haidrogiem, gan klikis robotiem. Tomēr autors Kevins J. Andersons dod zināmu cerības stariņu elementālo rasu izskatā ar WorldForest īpašajiem mežiem un ūdens bāzes rasi Wentals. Lai arī varētu argumentēt, ka viņu spēju izskaidrojums ir gandrīz vai neeksistējošs un robežojas ar maģiju, tad nešaubos, ka tieši šie spēki arīdzan gūs atriebību pēc pašu zaudētā kara pret haidrogiem pirms tūkstošiem gadu.

Citādi Scattered Suns ir bijusi pagaidām labākā grāmata The Saga of Seven Suns ietvaros, ja neskaita ierastās lietas, kas man nepatīk zinātniskajā fantastikā kā tādā, kur tāltālā nākotnē varoņi atsaucas uz kādu kultūras fenomenu vai zvaigzni, kas zināma mums tagad, bet nepiemin neko salīdzinoši svaigāku no pašu laika. Un vēl šāds tāds sīkums, kas no autora puses prasītu lielāku uzmanību radītās pasaules uzbūves sīkākajām vēstures detaļām.

Dean F. Wilson – The Great Iron War – #1-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džeikobs ir vienkāršas dabas kontrabandists, kuram ikdienas rūpes un raizes nesagādā, kas notiek lielajā pasaulē. Fakts, ka jau 15 gadus cilvēce karo ar ‘’dēmoniem’’ ar Dzelzs Imperatoru priekšgalā no kādas citas dimensijas, no citas pasaules nav tik būstisks, lai Džeikobs aktīvi iesaistītos pretošanās kustībā. Vēl jo vairāk, jo šķiet, ka iebrucēji agrāk vai vēlāk gūs uzvaru, bet viss mainās, kad Džeiku notver Režīma likumsargi un viņu izpestī pretošānās kustība.

Līdz šim Džeikobam savā gana veiksmīgajā kontrabandista karjerā ir nācies domāt pārsvarā par sevi, un sākums pretošanās kustības rindās ir visai līdzīgs, bet sērijas gaitā no grāmatas uz grāmatu. To savā ziņā panākt palīdz arī negaidīta un pat ļoti vajadzīga draudzība kā vienam, tā otram ar puiku/jaunieti sauktu par Whistler. Kaut arī Vistlera pienākumos būtu atpazīt iebrucējus ‘’dēmonus’’, tad tā vien šķiet, ka nejauši viņam sanāk būt par whistle blower pret paša kolēģiem. Šī un vēl cita iemesla dēļ puisim nepieciešama kāda autoritātes figūra, kurš varētu būt arī par tuvāku draugu. Jo lai arī Vistlera māte pretošānās kustībā ieņem svarīgu pozīciju un Vistleram ir gana daudz iespēju sastapt pašu pretošanās kustības līder ģenerāli Rommond, tad tomēr rangs un viss pārējais ir par šķērsli kam vairāk.

Pirmā sērijas puse pavisam noteikti ir kā individuāli piedzīvojumi ar tiem pašiem tēliem. Hopebraker (kaut kas uz tanka pusi), Lifemaker (zemūdene) un Skyshaker (dirižablis) izvadā galvenos varoņus un lasītāju pa visām iespējamām vietām uz zemes, zem ūdens un gaisā. Katrā no ‘’lokācijām’’ tiek sastapts kāds Režīma/Impērijas spēku pārstāvis, kuru sīvā,bet uzvarošā cīniņā sanāk pieveikt. Pat rodas jautājums, cik nopietna ir šī pretošanās kustība, vai arī, cik daudz tiek atstāts lasītāja ziņā, lai piedēvētu viņiem pa kādam nopelnam aizkulisēs

Par cik, pirms šīs sērijas biju lasījis/klausījies The Coilhunter Chronicles sēriju (izdota vēlāk) no šīs pašas pasaules, tad prātā fonā bija jautājums, kura no sērijām darbības laika ziņā būs kā pirmā, uz ko pārliecinošu un nepārprotamu atbildi sniedz The Great Iron War sērija. Interesanti, ka noslēgums tāds, ka nebūtu pārsteigums, ja vēlāk sekotu Džeikoba un Vistlera piedzīvojumiem veltīta sērija.

Otrs jautājums, kas vairāk dotu gandarījuma, apmierinājuma sajūtu man, kā jau pieminētās otras sērijas un tās galvenā varoņa Noksa fanam, ja viņš parādītu sevi arī šeit, kas arī notiek. Pieļauju, ka noslēpumainais un no citu tēlu leģendām un mītiem apvītais tēls izraisījis gana labu atsaucību, vai izraisījis ziņkārību pašam autoram, lai vēlāk veltītu viņam individuāli veltītus piedzīvojumus.

Autors, no kura līdz šim lasītais ir pat ļoti labi paticis, lai iedrošinātu laika gaitā pieķerties klāt citām viņa sērijām.

Stef Penney – Under a Pole Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Moderns vēsturiskām romantikas romāns Under a Pole Star, kas par fonu tās diviem galvenajiem varoņiem izmanto centienus sasniegt Ziemeļpolu 19.gadsimta beigās. Flora Mackie savas pirmās gaitas uz vaļu kuģa uzsāk 12 gadu vecumā, kad tēvs pēc sievas un meitas mātes nāves, negribēdams viņu atstāt vienu, paņem Floru līdzi. Ja vēl sākumā pirms pubertātes pārējie jūrnieki labvēlīgi uztver kapteiņa meitas klātbūtni, tad laikam ejot pieaug mājieni par jaunās sievietes pienākušos vietu sabiedrībā, kurai nu nevajadzētu būt uz vaļu mednieku kuģa, kur nu vēl sapņot par polārās ekspedīcijas vadīšanu.

Paralēli Amerikā, Manhetenā aug puisis Jakob de Beyn, kuru jau no bērnības fascinē sniegs un ledus, kurš ar fotogrāfijas palīdzību grib šo fenomenu izpētīt krietni tuvāk, nekā vien ziemas laikā paša zemē. Abiem lemts sastapties skarbajos Arktiskajos apstākļos, katram savā ekspedīcijas komandā, kuru mēŗķi nereti savā starpā konfliktējoši, kas tomēr neliedz uzplaukt karstasinīgām jūtām, lai spētu izkausēt tuvumā esošo ledu.

Līdz brīdīm, kad grāmatas galvenie varoņi uzsāk savstarpējus piedzīvojumus vairāk horizontāli starp palagiem, autorei izdodas labs balanss starp polārpētnieku pasaules attēlošanu un galveno varoņu romantiskajām jūtām. Diemžēl attiecībām uzņemot apgriezienus, radās sajūta, ka viņi varētu atrasties jebkurā laikā, būt pilnīgi citā amatā un lokācijās un nekas būtisks autores izpildījumā vairs nemainītos. Arktiskie ziemeļi, kā apraksti autorei sanāk visnotaļ labi (mazuma piegarša) to izpēte gandrīz paliek vien attālā fonā.

Modernības sajūtu arīdzan piešķir galveno varoņu attiecību izpausme, viņu viedokļi un to izpausme, atstājot attiecīgajam laikam stereotipiskākās negatīvās izpausmes, kuras laika gaitā mainījušās, citiem varoņiem. Nebūt negribu apgalvot, ka Džeikobam līdzīgi domājošo nebūtu eksistējuši, bet drīzāk, ka viņā izpaužas 21.gadsimtam raksturīgāka (grāmata publicēta 2016.g) domāšana un attieksmes.

Interesants aspekts ir ‘’tagadnes’’ fragmenti no 1948.gada, kad Flora jau kā seniore kopā ar citiem pētniekiem un žurnālistiem publicitātei vēl pēdējo reizi atgriežas ziemeļos un atsauc atmiņā pagātni.

Kevin J. Anderson – A Forest of Stars (The Saga of Seven Suns #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gāzveida vielu rases hydrogues atriebība pret cilvēci un arīdzan Ildrian rasi neaprobežojas vien ar ūdeņraža degvielas ehti ieguves turpmāku aizliegumu. Hydrogues skatījums uz nejaušo uzbrukumu ir galējas pārspilētības atbilde – par nodarīto cilvēce ir pelnījusi tikt iznīcināta līdz pēdējām indivīdam. Nosacīti maigākam viedoklim nepalīdz fakts, ka cilvēki ir ļāvuši no jauna izplatīties uz daudzum daudzām planētām kokiem, kuri spēj sazināties viens ar otru, kurus zaļie priesteri izmanto, lai ātri Hanzas impērijā apmainītos ar ziņām.

Kamēr frontē šķietami nekāda aizsardzības stratēģija un tehnoloģija nelīdz pret hydrogues uzbrukumiem, uz Zemes Hanzas marionetes karalim Pīteram sāk parādīties mugurukauls, lai izrādītu pretestību chairman Basil Wenceslas, kurš labprāt visu kontrolē no aizkulisēm. Visam, ko Pīters dara publiski, jābūt iepriekš grafikā iestrādātam, nekas, ko viņš saka publikai, nedrīkst nāk no Pītera paša prāta un mutes. Saspīlējums šajā frontē vien pieaug, kad Bazils liek apņemt sievu (politiska savienība), bet jaunajai sievai, kā ielekušai baseina dziļajā galā, jānorientējas, kas patiesībā notiek Hanzas varas gaiteņos.

A Forest of Stars iepazīstina ar divām jaunām citplanētiešu rasēm – uz uguns bāzes esošos faeros un ūdenī mītošos wentals. Kā vieni, tā otri reiz gana pasen paši cīnījušies karā ar hydrogues un novesti līdz gandrīz izmiršanas statusam. Interesatnākie no abiem vismaz sākontēji šķeit Ventali, kuri šķiet tiek atmodināti pavisam nejauši, kad viens no pētniekiem, arheologiem vēl nejaušāk atklāj veidu kā izmanotot zudušās Klikiss impērijas portālu sistēmu, kas pats par sevi ir monumentāls atklājums, ņemot vērā saspīlēto situāciju ar haidrogiem(?). Ventali vismaz tiek pasniegti kā viens liels orgranisms, kam pietiek tikt ielaistiem citā lielākā ūdenstilpnē, lai sāktu momentā vairoties, lai pavisam drīz jau varētu kalpot kā ‘’zaļās enerģijas’’ vairogs, kas palīdzētu kokiem izdzīvot haidrogu uzbrukumu pret tiem.

Diemžēl Priekšsēdētājs Bazils nemācās no kļūdām, vai arī izmisīga vēlme atrast vismaz kaut kādu atbildi pret haidrogiem piespiež ignorēt brīdinājuma signālus, kas nāk no Klikiss radīto robotu piedāvājuma kopēt viņu pašu tehnoloģiju, lai palīdzētu Hanzai radīt labākus un spēcīgākus militāros robotus, diži nepaskaidrojot iemeslus šādai pēkšņai labvēlībai. Un kā rāda no Klikiss robotu veltītajiem fragmentiem, tad būtu pavisam nopietns pamats, lai uzmanītos.

A Forest of Stars radījā krietni labāku iespaidu nekā kāds atmiņā ir palicis par sērijas pirmo romānu Hidden Empire.

Jim Butcher – First Lord’s Fury (Codex Alera #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pieklājīgs fantāzijas sērijas noslēgums, kura tomēr un diemžēl nevienā brīdī nespēja vismaz mani līdz galam aizraut un pārvērst par tās īstenu fanu.

Kamēr pēc Gaius Sextus nāves Alera impērijas sirdī atrodas pāris ietekmīgu personu, kuri uzskata sevi par cienīgākiem kļūt par nākamo Pirmo Lordu nevis kaut kādu tur puiku, par kuru neko pirms tam nav zinājuši, tikmēr šis puika Gaius Octavian jeb Tavi kārtējo reizi pierāda sevi kaujas laukā pret naidnieku un viņu līderi Vord Queen, kura uzvaras gadījumā cilvēcei visticamāk pienāktu gals. Kā insektveidīgs virspavēlnieces mastermind, Vord Karaliene vada savus minjonus. Kā insekveidīgas rases pārstāvei, viņai neizprast, kāpēc šie divkāji acīmredzama skaitliskā pārsvara priekšā turpina cīnīties par savām mājām.

Iespējams nedaudz akmens metams ierunātājas virzienā, kurai ir vien dažas atšķirīgas balsis, ne visas izteikti atšķirīgas viena no otras. Ja vēl vienas grāmatas ietvaros tas būtu kaut cik pieņemami, un kopumā var teikt, ka darbs paveikts visnotaļ kompetenti, tad tomēr var piekasīties, ka tēlu skaits priekš tā ir pārāk liels.

Jau iepriekš par Codex Alera sēriju rakstot esmu minējis, ka Codex Alera sērija auotra Jim Butcher sniegumā ir pavisam klasiska tipa. Lai arī kaujas un personīgi konflikti, cīņa par varu u.c. notiek viscaur sērijai, tad vien šajā First Lord’s Fury pirmoreiz sajūtu kārtīgu cīņas aprakstu uz kara lauka. Arī labie un sliktie tēli ir gana viegli nojaušami un melnbaltajām nokrāsām var neuztraukties. Ja ir sanācis pierast pie grimdark, tad šī fantāzijas sērija ne tuvu nebūs tam līdzīga.

Tavi līdz sērijas beigām kļuvis par tik diženu vīru, ka vien varaskārs muļķis uzdrīkstētos apšaubīt viņam piederošās tiesībās uz troni.

Codex Alera #4-5

Captain’s Fury (Codex Alera #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lēns temps, visa notikumu gaita un Captain’s Fury sižets vairāk šķiet kā sagatave turpmākajiem politiskajiem, militārajiem notikumiem Codex Alera noslēdzošajās divās grāmatas.
Salīdzinoši mazāka attīstība tēlu, pasaules uzbūves ziņā

Tavi – atklāsmes par tēva statusu, dižciltību. Plus, ka māte dzīva un arī tuvu stāvoša gan iepriekšējam, gan pašreizējam Pirmajam Lordam. Labi, ka šādi jaunumi nāk gaismā vien tagad un ne pirms sērijas pirmās grāmatas. Citādi Tavi nespētu gūt nepieciešamo spēku no izredzētā bāreņa statusa fantāzijās.

No citiem tēliem, kuri mazpamazām gūst arvien lielāku nozīmi lielo Codex Alera pasaules notikumos, ir Amara un Bernards – ietekmīgi pāris, kuru savienība tā sākumā ir no aizliegtās mīlestības kategorijas, bet pret ko Pirmais Lords labvēlīgi piever acis līdz brīdim, kad jau abu savienība plus-mīnus kļūst oficiāla.

Dažādas inteliģentās, sevi apzināties spējīgās rases, ap ko apspēlēts rasisma jautājums, kā kurš pret ko attiecas vien šo atšķirību dēļ.

Grāmatas vāks vēl izteiktāk kā ar citām sērijas grāmatām vairāk tematisks, tikpat kā nemaz nesaistīts ar sižetu.

***

Princep’s Fury (Codex Alera #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dzīve Tavi lielos vilcienos iet uz augšu. Puisis vairs nav ievietojams ne tik vien bāreņu kategorijā, bet ar Pirmā Lorda Gaius Sextus atziņu, kuram pašam nav mantinieks, tiek atzīts par troņmantinieku, jo iepriekšējās grāmatas Captain’s Fury gaitā Tavi māti atklāj, ka viņa nav Tavi tante, plus, ka Tavi ir iepriekšējā Pirmā Lorda dēls.

Galvenais sižets Princep’s Fury tiek veltīts Aleras karalistes(Realm) aizstāvībai pret romiešu stila barbariem Vord un tādiem kā Ice Men no ziemeļiem, kuri paši līdzīgi kā Aleraniešiem piemīt spēja pielietot maģiju. Bet barbaru skaitliskais pārsvārs ir tik vērā ņemams, ka Tavi un citiem militāri augstos posteņos esošiem Aleraniešiem nav citas izvēles, kā mest aizspriedumus un citas negatīvas domas par Canim rasi, pret kuru vēl nesen ir nācies karot, ja vien abi gan Aleranieši, gan Canim nevēlas pazust no zemes virsas un saglābāt katrs savu valstisko pārvaldes sistēmu, vismaz kāda tā ir šīs grāmatas notikumu laikā.

Neliels, interesants fokuss pašā grāmatas sākumā uz Aleras iekšpolitiku un jautājumiem par Tavi jauno statusu, par ko dažs labs censonis un troņa gribētājs pēc Gaius Sextus labprāt apstrīdētu vai redzētu viņu krītam kaut kur tālu cīņā pret barbariem.

Skatpunkti turpina mainīt personāžus, bet tam vairs nav gluži tas pats efekts. Progresijas gaitā gana paredzams sērijas noslēgums.

Jim Butcher – Cursor’s Fury (Codex Alera #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cīņa pret naidniekiem Codex Alera sērijas otrajā grāmatā Pirmajam Lordam Gaius Sextus nenācās viegla, pat maigi izsakoties, un nu viņam nepieciešama ilga atpūta, kuras laikā simtprocentīgi pildīt savus pienākumus nav iespējams. To toties sajūt dažs labs ģenerālis, pretendents un gribētājs iekšpolitiski, kurš cer ar savu leģionu palīdzību veiksmīgi realizēt apvērsumu.

Ja vien viņš to būtu mēģinājis veikt maķenīt agrāk, kad vēl Tavi  nav kļuvis par respektētu kapteini. Šāds kāpiens kā personīgajā izaugsmē, tā profesionālajā nenākas viegli, nākas pat izlikties par citu personu. Pirmāmkārtām, protams, ir jāpierāda savas prasmes, kad tas visvairāk nepieciešams uz kaujas lauka, kur ne vienam vien ar pieredzi krietni bagātākam kareivim dūša būtu saskrējusi papēžos. Otrkārt tikpat izveicīgam un veiksmīgam jābūt, lai nesapītos citu pušu izliktajos politiskajos tīklos, kad nepieciešams pārsvarā paļauties uz savu izveicību un veiklo domāšanu. Par laimi, Tavi līdzās ir tuvs skolas dienu draugs Makss, kurš grūtākā brīdī ir neatsverams atbalsts.

Cursor’s Fury būtisku daļu laika pavada ar citiem tēliem, attēlojot notikumus no citu tēlu perspektīvas, ne no Tavi. Gan šis aspekts, gan paša Tavi izaugme jau gandrīz vai kā komandierim, kurš pamatoti atrodas notikumu epicentrā, padara sēriju krietni saistošāku nekā līdz šim.

Politiskās intrigas, cīņa par varu, fantāzijas elementi un pasaules uzbūve, kurai iedvesme, spriežot pēc dažu tēlu vārdiem, grāmatu vākiem u.c. ir smelta Senajā Romā, kļūst miesās bagātāka un baudāmāka. Kad nosprausti spēles noteikumi autors Jim Butcher beidzot var sākt izpausties.

Iepalicēji #42

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

City of Glass (The Mortal Instruments #3) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

The Mortal Instruments sērijas pirmās triloģijas labi nostrādāts noslēgums. Vismaz nonākot pie City of Glass sāku saprast, ka šajā sērijā savstarpējām labo tēlu attiecībām un galvenās varones Klarisas gadījumā romantiskajām attiecībām ir vienlīdz nozīmīgs statuss kā cīņai ar lielo ļaundari Klarisas tēvu Valentīnu, kurš izmanto savu nepatiku pret vampīriem, vilkačiem, fejām un burvjiem kā ieganstu, lai, attīrot korumpēto dēmonu mednieku pārvaldi sauktu par Clave, patiesībā pats sagrābtu varu. Pielietodams vienalga cik agresīvas un nežēlīgas metodes.

Pieņemot spēles noteikumus un prozu, kurā Klarisa vai reizēm kāds cits tēls, piemēram, par brāli uzskatītais Jace vai Saimons, draugs kopš mazām bērnu dienām, var rindkopām vien, ja ne pat vairāku lapaspušu garumā, kaut arī vien nesen ir norisinājusies smaga cīņa vai tāda vien vēl būs, no kuras atkarīgs teju pasaules liktenis, tad ar šādu perspektīvu beidzot YA The Mortal Instruments sērija šķita pat gana sakarīga.

Vien ceru, ka otrajā sērijas pusē galvenais ļaundaris un viņa motīvācija būs drusku nopietnāka par Valentīna.

***

Those Who Leave and Those Who Stay (The Neapolitan Novels #3) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešajā Neapoles noveļu cikla grāmatā Elena un Laila ir jau pieaugušas sievietes. Lai arī Those Who Leave and Those Who Stay iesākoties Elena var sevi uzskatīt par veiksmīgāku , inteliģentāku un citādi augstākas kultūras baudītāju, it īpaši pēc debijas grāmatas publicēšanas, kurai ir pat ļoti labi panākumi, gan galvenokārt tās skandalozitātes dēļ, tad stāstam turpinoties Lailai savā profesionālajā darbā nemaz tik čābīgi neiet.

Jāsak neliels paldies šīs grāmatas apraksta izveidotājam, kurā minēts, ka Laila apprecējusies vien 16 gadu vecumā, kas dod labāku saprašanu par un ap iepriekšējās grāmatas notikumiem. Vai nu akmens ierunātāja un autores lauciņā, vai arī manā, ka nepieleca atšķirīgā laika perioda citādās paražas, precoties vēl virms 18.

Tikpat atšķirīga ir jau pieminētā Elenas grāmatas kritiskā uzņemšana literatūras pasaulē. Viņu šoks, ja vien viņi zinātu, kas notiks vēlāk, cik daudz pelēku nokrāsu aplaimos grāmatu pasauli. Elenai pašai jāsaprot, ko viņa sagaida no savas autores karjeras, vai kritiķu novērtējums ir tikpat svarīgs, cik pašas grāmatas pārdošanas panākumi, vai viņa labāk tomēr vēlas būs Literārais dižgars, kas tomēr prasa citu pieeju.

Lasītājs caur Elenas atmiņām var sekot līdzi dažādajām drāmām, kas piemeklē gan Elenas, gan Lailas kā profesionālo, tā laulību dzīves. Drāmas un brīžiem kaislības augstos toņos ir i vienā, i otrā.

***

Academ’s Fury (Codex Alera #2) by Jum Butcher

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Draudi kā iekšējie, tā no ārpuses, kuri gatavi izmantot vājuma brīdi, lai to censtos vēl vairāk vājināt, ja ne pat iekarot.

Jūtama galvenā varoņa Tavi izaugsme gan kopš pirmās Furies of Calderon grāmatas, gan šīs Academ’s Fury piedzīvojumu iespaidā. Jāsaka gan, ka Codex Alera turpina būt visai konvencionāla un klasiska tipa fantāzija ar ne pārāk aizraujošu asā sižeta tipa notikumu sadaļu, kas vairāk tiek attēlots caur tēlu piedzīvotā un uztvertā interpretāciju, pietaupot sulīgākās, asiņainākas daļas lasītāju iztēlei. Varbūt arī sērija kā tāda vairāk domāta jaunākiem fantāzijas lasītājiem.

Academ’s Fury iepazīstina arīdzan ar gana daudz jauniem tēliem, pie viena mainot perspektīvas un lokācijas, kurās būt Tavi nebūtu pa spēkam. Tiek interesanti paplašināta arī pasaules uzbūve, tās dažādo rasu un būtņu iemītnieku sastāvs, kuri ne visi ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem.

***

Death in a Strange Country (Commissario Brunetti #2) by Donna Leon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas piezīmes

Vienā no Venēcijas kanāliem rīta gaismā atrasts ārzemnieka līķis – izrādās kareivis no tuvējās ASV militārās bāzes Vicenzā.

Nelegāli toksiski atkritumi. Kāds dažs labs negadījums ar civiliedzīvotājiem, kuri nonākuši ar tiem saskarē.

Laimīga laulība starp galveno tēlu Gvido Brunetti un sievu.

Nedaudz komiska rakstura tiešā priekšniecība, kas nemitīgi steidzina inspektoru un ir gatava plūkt slavas laurus veiksmes gadījumā, bet tikpat naska novelt vainu uz citiem, tikai ne sevi.

Vienkāršs, tiešs, maz komplicēts sižets.

Organizētā noziedzība, mafija un korumpēti birokrāti, deputāti.

He looked down at the glass again. ‘I care that these things happen, that we poison ourselves and our progeny, that we knowingly destroy our future, but I do not believe that there is anything – and I repeat, anything – that can be done to prevent it. We are a nation of egoists. It is our glory, but it will be our destruction, for none of us can be made to concern ourselves about something as abstract as “the common good”. The best of us can rise to feeling concern for our families, but as a nation we are incapable of more.’


‘I refuse to believe that.’ Brunetti said.
‘Your refusal to believe it,’ the Count said with a smile that was almost tender, ‘makes it no less true, Guido.”– Poala’s father’s answer to Brunetti’s question about the corruption and ineptitude of their government.

——————————————————————————————————–

Then I discovered girls, and I forgot all about being angry or lost, or whatever I was. I just wanted them to like me. That’s the only thing that was important to me.’
‘Were there a lot of them?’ she asked.
He shrugged.
‘And did they like you?’ He grinned.
‘Oh, go away, Guido, and find yourself something to do. Watch television.’
‘I hate television.’
‘Then help me do the dishes.’
‘I love television.’

Roger Zelazny – The Chronicles of Amber #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Deviņi prinči un princeses tiek atstāti savā vaļā, lai stiprākais, godkārīgākais un visādi citādi izmanīgākais varētu kļūt par Amber jauno karali vai karalieni. Troņmantinieku tēvs Oberons nav parūpējies, lai pēc viņa valdīšanas beigām būtu skaidra pēctecība, lai bērni nesāktu ķildoties un būtībā neizceltos pilsoņkarš.

Tomēr nedz Oberns vai viņa bērni, ne pati Ambera ir parasta karaliste. Oberons ir valdījis teju pusotru tūkstoti gadu, kā viņam, tā bērniem ir nevien izteikti garāks mūžs, kā parastam cilvēkam, bet arī spēja atveseļoties stipri ātrāk, pat salīdzinoši ilgākā laika periodā no jauna reģenerēt zaudētu ķermeņa daļu un vēl pa kādam maģiskam trikam.

Ambera atrodas visa centrā, bet no tās izrietošās ‘’ēnas’’ vai, kā cits to tagad varētu saukt, paralēlās dimensijas ir vien Amberas kopijas. To skaitā mūsu Zeme, uz kuras ar zaudētu atmiņu par savu patieso pagātni kopš mēra laikiem Anglijā dzīvojis viens no galvenajiem sērijas varoņiem un pretendentiem uz troni Corwin. Pirmā grāmata Nine Princes of Amber tā arī iesākas, Korvinam palēnām pēc negadījuma atgūstot atmiņu, ko autors izmanto kā veidu, lai kopā ar galveno tēlu iepazīstinātu lasītāju ar pirmajām informācijas drumstalām par savu radīto fantāziju.

No centra Amberas, kur valda zināma kārtība, ēnas un pasauļu kopijas kā kamols izrit līdz pat tālākajiem Haosa nostūriem, kur mīt spēki, kas alkst atgriezt kosmosu tā pirmsākumos, kad tieši Haoss bijis valdošais spēks. Diemžēl ne visi prinči un princeses ir tik pārliecināti par savām spējām bez ārējas palīdzības izcīnīt karaļa vai karalienes titulu. Pat triumvirāta nodibināšana nav gana, lai tā teikt drošības pēc nelūkotos pēc vēl kaut kā, ko ar slēptu baudu izmanto Haoss un tā pārstāvji, lai, izmantojot troņa nestabilitāte Amberā, īstenotu savus mērķus.

Var just, ka The Chronicles of Amber ir cita laika fantāzija, pirmās piecas publicētas 70.tajos gados. Atšķiras gan maniere, kādā autors savas idejas apspēlē, gan pasaules un visuma uzbūvē, tai skaitā tēli un to raksturi. Amberā nav ne miņas no citām karaliskajām ģimenēm, kaut arī Oberona bērni visi nav tieši brāļi un māsas, bet galvenokārt pusbrāļi un pusmāsas. Tāpat, lai gan intrigas troņmantinieku starpā izvēršas gan nopietnas un ne visi izdzīvo līdz piektās grāmatas beigām, tad grafiskums salīdzinoši ar citām lasītām jaunākām fantāzijām ir stipri piezemētāks. Bet no parastajiem ļaudīm ne pilsētās, ne lauku vidē teju ne miņas un sižetā vēl jo mazāk. Grūti iztēloties sastopam mūsdienu līdzinieku šai sērijai.

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.