Izlasīju, lasu, lasīšu #225 (31.10-13.11)

Izlasīju:

Cassandra Clare – Clockwork Prince (The Infernal Devices #2)

Anthony Ryan – The Legion of Flame (The Draconis Memoria #2)

Noklausījos:

A.I. Nasser – The Sin #1-3

Sara Clancy – Banshee #1-6

Lasu:

Anne Canadeo – While My Pretty One Knits (Black Sheep & Company Mystery #1)

Klausos:

J.S. Morin, Matt Larkin – Sins of Angels #1-5

Lasīšu:

Ben Aaronvitch – Broken Homes (Rivers of London #4)

Klausīšos:

Patrick O’Brian – The Surgeon’s Mate (Aubrey & Maturin #7)

Sara Clancy – Banshee #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš desmit gadu vecuma Bentons Bertrands ar pieaugošu regularitāti ir sapņojis īpatnēji realistiskus murgus no sērijveida slepkavu perspektīvas. Vēl baisminošāks fakts, ka ātrāk vai vēlāk, bet Bentona sapņi piepildās realitātē. Diemžēl Bentona vecāki ir no kategorijas, kuriem vairāk rūp apkārtējo viedoklis un iespaids par viņiem nekā dēla fiziskā un psiholoģiskā veselība, kā rezultātā ar tikpat lielu regularitāti Bentons ar vecākiem ir pārcēlies no vienas Kanādas lielpislētas uz otru. Sērijas darbība notiek pirmajā mazpilsētā, kuru Bentona vecāki izvēlējušies, Fort Wayward. Laikam cerot, ka nošķirtība no cilvēku masām šoreiz varētu nākt par labu.

Par laimi Bentonam, jo viņa vecāku problēmsituāciju risināšanas taktika paliek nemainīga, viņi kā pirmo un vienīgo ‘’viesmīlības komitējas’’ un Fort Wayward pārstāvi sastop izteikti runātīgu, ziņkārīgu un visādi citādi laipnu tīni Nikolu. Bertrandu ģimenes izvēlētā mazpilsētā kā tāda ir ar dziļām iezemiešu indiāņu saknēm un ar to saistīto folkloru, bet Nikola ir vēl īpašāks gadījums un viņu nu nekādi neizdosies pārsteigt un pārbiedēt ar pārdabisko, pat cenšoties no visas sirds un citām iekšām, ko Banshee sērijā sastaptie briesmoņi arī cenšas darīt.

Būtu Banshee sērija YA pārstāve, tad abu draudzība jau pirmajā grāmatā būtu pārtapusi par ko vairāk. Acīmredzami labāko draugu draudzība brīžiem mēro soļus tuvāk kam romantiskākam, bet ne reizi neizplūstot pāri draugu būšanai, ka pat man radās vēlme, lai šī attiecību fronte pavirzīties attiecīgajā virzienā. No citas puses, labi ka tā, jo pretējā gadījumā katra sērijas grāmata būtu divtik gara ar liekiem vizuālā izskata cildinājumu aprakstiem, kādi izpaužas, piemēram, The Infernal Devices jauniešu fantāzijas sērijā.

Ar Nikolas palīdzību Bentons beidzot var sākt izprast, kas viņš tāds par putnu vai precīzāk paranormālo radību ir. Kaut arī Banšijas parasti ir sieviešu kārtas un mitinās Īrijā, acīmredzami Bentona gadījumā notikuši vairāki izņēmuma gadījumi. Būtiskākais, ka Bentons nav mentāli slims, nejūk prātā, kas gan debatējams un saprotami risināms jautājums no dienas uz dienu. Vēl jo vairāk Bentona pieaugošais ‘’talants’’ un māka ar to apieties, kā arī ar Nikolu kopīgā cīņā pret Fort Wayward pilsētā mītošajiem mošķiem, piesaista jaunus un bīstamākus pretiniekus, kuri tā vien vēlas kā pieveikt un nogalināt Bentonu.

Nebūtu bijis slikti, ja pārdabiskie briesmoņi būtu vienīgais ar ko Bentonam un Nikolai vajadzētu saskarties. Paralēli nākas pārliecināt ‘’parastos’’ mirstīgos, ka Bentons ir labais, ka viņš nav vainīgs pie traģēdijām un nāvēm, kuras tā vien šķiet noris paaugstinātā skaitā viņa klātbūtnē. Šajā ziņā Benotam atkal paveicas ar Nikolas mātes profesiju, kura strādā vietējā policijā, kas lieti noder arīdzan citkārt nepieejamu informācijas resursu piekļuvei un ātrākai ļaundari pieveikšanai.

Interesanta paranormālu šausmu romānu sērija, kuras viens no lielākajiem plusiem ir caurvijošais draudzības spēks starp raksturos tik atšķirīgajiem Bentonu un Nikolu.

Anthony Ryan – The Legion of Flame (The Draconis Memoria #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tik spēcīgais Baltais pūķis ir ticis atmodināts un vienīgais, ko tas vēlas ir varas pārņēmšana un dominance pār visu pasauli. Tikai trīs varoņi – Claydon Torcreek, Lizanne Letheridge un Corrick Hilemore – no triloģijas pirmās grāmatas The Waking Fire patiesi apzinās, kas par pretinieku viņiem jānogalina, lai cilvēcei būtu cerība izdzīvot. Neskartiem to neizdosies panākt tā vai tā, bet vismaz paglābt no liesmu iznīcības un Baltā pūķa izmantoto maģisko kristālu korupcijas gan.

Pirmās grāmatas noslēgums saved militāro Sindikāta flotes leitnantu, nu jau kapteni, Koriku Hilmoru un Klejdonu Torkrīku viena laivā vai pareizāk sakot kuģī. Lai arī pirmā saķeršanās ar Balto pūķi nerezultējas veiksmīgi, tā tomēr ar pūķa unikālo asins maģijas starpniecību sniedz Klejdonam pavedienu vīzijas veidā, kur meklēt ceļu, lai noskaidrotu ko vairāk par šo pūķi, par veidiem, kā to nogalināt. Ceļš abus, kopā ar Klejdona māsīcu Loriabeth, onkuli Braddon un citiem kuģa apkalpes locekļiem vai ekspedīcijas biedriem, aizved tālu arktiskos ūdeņos. Pat grūti brīžiem iztēloties, ka kādreiz kaut kas tur būtu varējis dzīvot un vēl kaut ko celt, būvēt, bet acīredzami tā reiz bijis, ko visnotaļ iespējamu padarījis vulkāns, kam, ilgu laiku aizmigušam, ir lemts pamosties.

Tikmēr Exceptional Initiatives operatīvei, spiedzei un slepkavai Lizannai tiek piešķirts jauns uzdevums atrast leģendām apvīto Mad Artisan vai vismaz uzzināt visu iespējamo, kas ļautu iegūt citus viņa izgudrojumus un visādi citādi dotu labāku iespēju pieveikt Balto pūķi. Ja nosacīti kolēģu ceļš ved uz aukstuma piesātinātu pasauli, tad Lizannai gan reizēm burtiski, gan pārnestā nozīmē jānolaižas pavisam zemu, jo visa iegūtā informācija liecina, ka Trakais Ģēnijs meklējams visnežēlīgākajā cietumā, turklāt tas vēl atrodas kaimiņu Corvantine impērijā, kur sargi apsargā vien tā perimetru, bet ļauj ieslodzītajiem pašiem organizēt notiekošo, kamēr vien tas neietekmē dažādu izrakteņu ieguvi Sindikāta labumam.

Lizannai nepieciešams izmantot visu līdz šim apgūto, lai veiksmīgi spētu vispirms iefiltrēties un vēlāk iegūt kāroto mērķi, bet, kā zināms, ne vienmēr iecerētais ideālais plāns norit kā pa diedziņu un realizējas bez aizķeršanās. Tā nu nākas improvizēt, kas galu galā izmaina visu ģeopolitisko situāciju, pat neieslēdzot aprēķinos Baltā pūķa eksistenciālos draudus.

Pirms lielās kulminācijas starp Balto pūķi un civilizāciju, katrai pusei nepieciešams uzkrāt un akumulēt vēl lielākus spēkus. Ja Baltā pūķa gadījumā tas noris tradicionāli iekarojot jaunas teritorijas, tad izmantojot pieejamo maģiju, lai ‘’iesauktu’’ armijā papildspēkus, tad pretējā nometnē sērijas galvenajiem varoņiem tā drīzāk ir informatīva ieguves ekspedīcija. It īpaši Klejdona gadījumā, kurš lasītājiem sniedz iespēju uzzināt krietni vairāk par reiz zudušo pasauli un civilizācijām pirms Ironship Trading Syndincate un Corvantine impērijām un par ar pūķu asinīm saistītas maģijas izcelsmi. Jāuzteic autora Anthony Ryan talants padarīt sagataves tipa triloģijas vidējo grāmatu interesantu.

Cassandra Clare – Clockwork Prince (The Infernal Devices #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Dēmonu mednieku Shadowhunters Londonas institūta un pēcāk visu mednieku iznīcināšanu sev kā par mērķi ir nolūkojis Axel Mortmain jeb Magister, kā pašam sevi patīk saukt. Vien motivācija tik lielam naidam un acīmredzami gadiem ilgi plānotai atriebībai uzreiz Londonas institūta vadītājai Šarlotei un viņas vīram Henrijma vai sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Tesai, Vilam (Viljamss) vai Džemam(Džeimss) nav uzreiz izprotams. Ja vien tas būtu zināms, tas jau būtu viens liels solis, lai izveidotu un realizētu labu, kārtīgu aizsardzības un pēcāk pretuzbrukuma plānu.

Līdzīgi kā pirms šīs sērijas lasītajā The Mortal Instruments sērijā būtisku grāmatas lapaspušu skaitu aizņem savstarpējo attiecību drāma, kas nenovēršami pāraug romantiskās jūtās, starp Tesu un Vilu un starp Tesu un Džemu. Faktors, kas vēl vairāk sakāpina drāmu un jūtas, ļaujot tieši šajā aspektā autorei izpausties vārdu plūdos, ir draudzība starp Vilu un Džemu. Vēl jo vairāk abus vieno Dēmonu mednieku Parabatai rituāls, kas šo draudzību burtiksi padara nedalāmu ‘’līdz nāvu mūs šķirs’’.

Neliels akmens autores dārziņā, ko nevar neatzīmēt, ir Vila spēja redzēt un komunicēt ar spokiem, kas nevienā brīdī netiek pieminēts triloģijas pirmajā Clockwork Angel grāmatā un šajā tiek atklāti pieminēts vien prologā un viss. Šādi līdzigi niķi, izdomāt kaut ko jaunu un līdz tam nepieminētu, ik pa brīdim ir manāmi. Otrs mazais sižets, kas par un ap Vila tēlu saistīts ar iemesliem, kā un kāpēc viņš pirms pieciem gadiem nonācis Londonas institūta un Šarlotes un Henrija aizgādībā. Pirms pieciem gadiem Vils nejauši mājās atbrīvoja dēmonu, kas ieslodzīts tupējis 20 gadus un aiz atriebības Vila tēvam uzlika puisim traģisku lāstu. Līdz šim puisim ir sanācis ar to sadzīvot, bet Tesas uzrašanās dod jaunu sparu atrast veidu, kā lāstu noņemt. Diemžēl lāsts nav vienīgais šķērslis attiecību uzplaukumam starp viņu un Tesu.

Viegla dzīve, pat starp draudzīgajiem medniekiem Londonas institūtā, nav arī Tesai. Pirmkārt un galvenokārt aiz tā, ka pašas brālis Neits ir viens galvenajiem, vismaz viņa ieskatos, palīgiem ļaundarim Mortmeinam lielā varas pārņemšanas plāna realizācijā. Bet nebūt ne mazsvarīgākas galvassāpes sagādā divi institūta puiši un labākie draugi Vils un Džems. Kā gan mierīgi dzīvo, ja abi ir ieskatījušies meitenē, kura pat nav Dēmonu mendiece vai pat parasta mirstīgā.

A.I. Nasser – The Sin #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nomirt ar neatlaistiem, nepiedotiem grēkiem daudziem reliģiju ticības piekopējiem atrodas augstu baiļu rangā. Lieli pāridarījumi vai mazi grēki, bet ir vēlēšanās pēcnāves dzīvē un aizsaulē doties ar attīrītu sirdsapziņu. Tāda ir viena no centrālajām tēmām The Sin šausmu žanra triloģijā.

Uz savas ādas, ko nozīmē uz Zemes vēl esošu garu dusmas, kuri vai nu aiz kāda pāridarījuma, kādēļ nespēj virzīties tālāk, bet grib atriebties, tiek dota iespēja izbaudīt populāram autoram Patrick Lahm, kuru pēdējā laikā (daži gadi kopš dižpārdokļa iznākšanas) piemeklējusi radošā krīze, kurš ir ceļā uz tikšanos ar lasītājiem kādā grāmatnīcā, bet auto nekurienes vidū beidzas degviela, turklāt vēl pamatīga negaisa laikā. Attiecīgajā brīdī, kad garām brauc šķietami laipns priesteris, Patrika dēļ gribas teikt ‘’par laimi’’, bet kā rādīs turpmākie notikumi, tad tas būs tālu no realitātes.

Kopā ar priesteri Patriks nokļūst tādā kā vienmuļā šosejas piemalē esošā motelī, par kuru vēl jābrīnās, ka tas spēj vilkt dzīvību, ka atrodas gana viesu, kas šo iestādījumu padarītu rentablu. Šajā reizē motelim acīmredzami jāpasaka liels paldies vētrai, jo reizē ar abiem iepazītajiem viesiem moteli par glābiņu no laikapstākļiem izvēlējušies gana raibs tēlu mistrojums. Diemžēl spoku dusmas nevienu neglābs, katram ir kāds grēks, kuru tie par jebkādu cenu gribēs izvilināt kāroto grēksūdzi.

‘’Confess!’’, ko spoki šajā sērijā ik pēc brīža bļauj mocāmā subjekta virzienā pie sērijas pēdējās grāmatas jau tuvojās bīstami tuvu kaitinošajai robežai, kad jau koncepts pārspēlēts drusku par daudz. Interesantāks gan būtu fakts, ka motivators vai pat drīzāk kūdītāja spēks spoku izdarībām ir kāds lielāks pārdabisks spēks, kura izmantotais ķermeņa dzīvesilguma, tā teikt, derīguma termiņš iet uz beigām un derētu atrast jaunu saimnieka ķermeni, kurā iemiesoties. Un vai zini? Viens no moteļa viesiem ir tam kā uzmērīts!

Ja vēl triloģijas sākums ir spēcīgs un interesants, tā turpinājums gana interesants, tad noslēguma kulminācija un atrisinājums gan šķita tāds pliekans un neizteiksmīgs. Sērija ar lejupslīdošu kvalitāti vai vismaz interesantuma faktoru, bet visu triloģiju kopumā ņemot laba izklaide tumšā rudens, ziemas vakarā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #224 (03.10-30.10)

Izlasīju:

Frederick Forsyth – The Negotiator

Conn Iggulden – The Gates of Rome (Emperor #1)

Noklausījos:

T.W. Brown – Dead #1-12

Lasu:

Cassandra Clare – Clockwork Prince (The Infernal Devices #2)

Klausos:

A.I. Nasser – The Sin #1-3

Lasīšu:

Anthony Ryan – The Legion of Flame (The Draconis Memoria #2)

Klausīšos:

Sara Clancy – Banshee #1-6

Conn Iggulden – The Gates of Rome (Emperor #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

The Gates of Rome, neslēpjot, ka Emperor sērijas galvenais varonis būs Gajs Jūlijs Cēzars, un sākot stāstu no Gaja bērnības dienām, ir kā sagatave lielajiem dzīves notikumiem vēlāk. Slavas un spēka zenītam un visu zināmajam atentātam Romas senātā.

Blakus Gajam jau kopš bērnības ir viņa tuvākais draugs Marks (vien beigās atklājot vārdu Bruts, ar kuru iegājis vēsturē; šo vēstures faktu biju piemirsis), kura izcelsme un sociālais statuss nav aplaimojis, bet Gaja tēva Jūlija solījums uzaudzināt puiku un viņa draudzība ar Gaju nenoliedzami palīdz, lai vēlāk, kopā trenējoties izbijuša gladiotora/cīkstoņa Renius uzraudzībā, varētu izcīnīt vietu kādā no leģioniem un pierādīt savu varēšanu un prasmes atbildīgākiem armijas rangiem un amatiem.

Grāmatas viens no pamatsižetiem un kulminācijas punktiem, kad Gajs un Marks ir jau jauniešu vecumos, ir cīņa par kontroli Romā starp divim ģenerāļiem Lucius Cornelius Sulla un Gaius Marius, Gaja Jūlija mātes brālis. Par cik autors Conn Iggulden balstās uz reāliem vēstures notikumiem un personāžiem, tad varētu argumentēt, ka maitekļu vismaz pagaidām sērijas pirmajā grāmatā nevarētu būt, bet šajā rakstā iztikšu ar mājienu, ka sakāve vienam no diviem nebeidzas ar vienkāršu zaudējumu. Visa Roma un šavā ziņā arī visa impērija/republika izjūt uz savas ādas spēkošanos starp šiem diviem ģenerāļiem, kas daudziem simtu simtiem prasa pašu augstāko cenu. Var sākt just, kā Romas Republika maz pamazām pārtop par Romas Impēriju.

Grāmatas gaitā nevarēju neievērot, ka daži tēli diezgan pozitīvā nozīmē izmantoja karaļa statusa terminu. Cik līdz šim ir sanācis lasīt vai klausīties par Senās Romas vēsturi, tad karaļa statuss bija pats pēdējais, kādā gaismā kāds varu alkstošs būtu vēlējies lai citi viņa ranga vai vispārējā impērijas populācija viņu uzlūko. Karalis drīzāk būtu bijis kā lamuvārds un kaut kas nicināms, ne iekārojams.

Citādi, lielos vilcienos apzinoties vēstures notikumus, autora proza un sižeta ritms ir gana labs, ne sasteigts, ne lieki kāda brīdī izstiepts, veltot pienācīgu uzmanību Marka gaitām ārpus Romas, lai The Gates of Rome būtu izbaudāma un gribētos drīzumā sēriju turpināt.

T.W. Brown – Dead #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad tā pēkšņi un bez brīdinājuma mirušie augšāmceļas, bet ne, lai turpinātu iesākto dzīvi, bet gan, lai uzbruktu vēl dzīvajos esošajiem, ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tāpat, kā līdz šim. Kad rekordīsā laikā krīt jebkāda veida valsts pārvaldes un tikpat ātri par vienu no lielākajiem draudiem līdzās zombijiem kļūst dažs labs līdzcilvēks, kas izmanto izdevību norauties no ķēdes un vēl lielākā postā un nelaimē iegrūst kādu citu, lai pats sagrābtos vēl vairāk varas un varētu to žvadzināt pāri citiem, ir skaidrs, ka būs vajadzīgi spēcīgi labie tēli līderi, kas stāsies tādiem briesmoņiem pretim.

Pat tādiem turklāt kļūst personas, kā Stīvs Hobarts vai Kevins (‘’the geek’’), kuri atšķirībā no citiem piemēriem Dead sērijā izvēlās darīt labu un palīdzēt. Kas nebūt neklājas viegli, kad ir citi, kuri vēlas izmantot haosu un anarhiju savtīgiem nolūkiem. Bet par spīti grūtībām vispirms no zombiju puses un vēlāk no laikapstākļu un pienākošās ziemas puses (pārsteidzoši, ka netiek pieredzēta neviena viesuļvētra), it īpaši, ja atrodies teritorijā, kur ziema ir bagāta ar sniegu, gan Kevina, gan Stīva grupas mazpamazām no dažiem indivīdiem pieaug un izveidojas teju līdz pat mazu ciematu cienīgiem apmēriem. Katram ar mainīgiem panākumiem, par ko vienīgo majienu sniegšu, ka pat visi galvenie varoņi nav pasargāti no priekšlaicīgas nāves pirms sērijas beigām.

Pēc iniciālā šoka, kad vispirms vēl jānotic tādu staigājošo miroņu eksistencei, kā dēļ vien tiek zaudēti tūkstošu tūkstoši, jo tak pirmā reakcija uz kaut ko tādu, ir ka zombiji taču neeksistē, izdzīvojušie savācas, kā jau pieminēts savācas dažāda rakstura grupās un nosacītās koalīcijās. Viena grupa absorbē citu līdz brīdim, kad dažas grupas jau sāk atgādināt zudušo laiku mazpilsētas apmērus. Diemžēl jo tālākā pagātnē paliek zombiju apokalipses izcelšanās, jo izteiktāk pierādas, ka, lai kādi laiki nepienāktu, militāra rakstura konflikti bija, ir un būs starp cilvēku nometnēm, kas sērijai turpinotos un atklājoties, ka ir salīdzinoši gana liela cilvēku populācija, kuri pēc zombiju koduma vai skrāpējuma paši nepārtop par zombiju, bet kļūst par šīs slimības nēsātājiem. Kā rezultātā rodas gan tikai imūno grupas, gan tīri nezināmo grupas (līdz kādam kas neatgadās), kuras apņēmušās, lai tur vai kas, bet censties nogalināt līdz pēdējām indivīdam no pretējās grupas, un vien reta ir tāda saime, kurā gan imūnie, gan pārējie spēj sadzīvot.

Pamatā sērijas darbība notiek ASV, bet ar maziem fragmentiem autors nosacīti cenšas horizontu pavērt plašāku arīdzan uz pārējo pasauli. Nosacīti, jo vien uz brīdi ieskats tiek Ēģiptes teritorijā, kur kāds cenšas uzdoties par faraonu un atdzimušu seno dievu pārstāvi līdz mirklim, kad uzrodas kāds, kurš zina labāk un ierāda viņam patieso vietu, nevis akli pakļaujas. Ilgāk un biežāk autors paviesojas Lielbritānijā, kur izdzīvojušie saskaras ar līdzīgām problēmām kā ASV.

Interesants koncepts autoram sanācis attiecībā uz vēl bērnu vecumā pārvērstajiem par zombijiem. Kā viņu atšķirīgā smadzeņu darbības un attīstības saistītā fizioloģija vēl ļauj saglabāt niecīgas prāta spējas un atmiņas zibšņu fragmentus, kas radikāli izmaina viņu uzvedību, ļaujot pieņemt nosacītus lēmumus, izveidot slazdus un visādi citādi būt daudz bīstamākiem. Bēdīga ziņa sniedzama arī visiem kaķu mīļiem, jo kaķi šajā pasaulē nespēj kļūt par zombijiem, bet gan ir kā pārnēsātāji un pat ar vienu skrāpējienu var piespriest tev nāvessodu, kas loģiski viņus padara par ārkārtīgi nevēlamiem radījumiem. Par laimi, suņiem nav ticis tāds pats liktenis.

Diemžēl secinājums par sēriju, lai gan izklaidējoša, tad galu galā drusku pārāk izstiepta garumā, it īpaši tiekot līdz sērijas beigām, kad vairāk rodas, ka autoram vairs nav gribējies turpināt. Galvenajiem tēliem ir jau bērni, kāda mirušā līdera vietā stājušies citi tikpat godprātīgi un lieliski, bet tikpat labi sērija varētu būt bijusi kompaktāka ir lielākas pabeigtības sajūtu. Citādi arī tikpat labi sērija varētu turpināties vēl un vēl.

Frederick Forsyth – The Negotiator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ne ASV, nedz PSRS ilgi vairs nevar atļauties un pavilkt bruņošanās sacensību tikpat lielā un vēl lielākā apjomā. Draudi ekonomikai gan pašu, gan globālajai un spiedošās vajadzības no citām jomām liek pieņemt smagus lēmumus, kā rezultātā starp ASV prezidentu John J. Cormack (izdomāts un ar viņa iniciatīvu) un PSRS CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu top Nantucket vienošanās, kuru abu parlamentiem vēl nāktos apstiprināt, par bruņošanās krasu samazināšanu abās pusēs.

Protams, visiem šāds negaidīts lēmums nebūt nav pa prātam. It īpaši, ja lieli līdzekļi un nākotnes ienākumi tieši saistīti ar valsts saistītiem pasūtījumiem militārajā jomā. Kā rezultātā starp pieciem biznesmeņiem ASV, kuri iesaistīti arīdzan vietējā naftas ieguvē Teksasā un cierē acīs uz Saūda Arābijas naftas laukiem, top konspirācijas vienošanās plāns darīt visu iespējamo, lai izjauktu Nantuketas vienošanos, un viens no veidiem būtu prezidenta Kormaka atkāpšanās no amata.

Ar šo tad grāmatā, turklāt vien ap simto lapaspusi iesaistās gūstekņu pārrunu eksperts Kvins, jo Anglijā (mācības universitātē) tiek nolaupīts prezidenta vienīgais dēls Saimons. Šajā aspketā gribas izteikt nelielu kritiku, jo 100lpp ir drusku par daudz, lai iepazīstinātu lasītāju ar spēles laukumu, ar grāmatas ļaundaru motivāciju viņu rīcībai. Turklāt prezidenta dēla nolaupīšanas fakts nenozīmē, ka uzreiz mainās stāsta dinamiskums. Tāpat kā nesen lasītajā The Fist of God, tā arī iekš The Negotiator var just autora veiktos pētījuma darbus par grāmatā minētajiem tematiem, kas lieki nogurdina un grib acīm likt drusku skriet pāri, it īpaši daudzajiem ASV un Lielbritānijas aģentu un citu augstu amatu pārstāvjiem, kuri tiek iesaistīt Saimona Kormaka meklēšanas darbos. Šīs divas autora pilna apjoma grāmatas tā vien liek domāt, ka autora lielākais talants slēpjas īsajos stāstos, kuros jācenšas būt krietni kompaktākam.

Ja vēl ļaundaru motivācija attiecībā uz tēriņu samazināšanu militārā jomā šķiet loģiska un saprotama, tad papildus minētās bažas, ka naftas ieguve pasaulē 30 gadu laikā apsīks (grāmata publicēta 1989,g) un arābi varēs kāpināt cenu, cik augstu gribas, gan šķita drusku lieki piekabināta. Vēl jo vairāk, jo grāmatas gaitā šis faktors un viedoklis tiek pieminēts vien pāris reizes tā starp citu. Tas vien parāda, ka, lai cik labu izpēti pirms grāmatas, autors neveiktu, tad no tā izrietošās prognozes nevienmēr būs tās precīzākās, tai skaitā attiecībā uz The Fist of God darbībā centrālo Persijas līča karu, vai nevienā ne otrā neparedzēto savienības sabrukumu.