Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji nosūtījums uz necilu, nomaļu cietumu/raktuvēm kā par jauno tā vadītāju uzlecošajai zvaigznei pulkvedim Ridge Zirkander pavisam loģiski ir tikai un vienīgi kā sods. Ne viņš, ne Iskandian valsts tiesu sistēma, ne kāds cits nebūtu varējuši iedomāties, cik lielu dāvanu gan sev, gan Ridžam patiesībā uzdāvinājuši.

No trīssimt gadu maģijas inducēta stāzes miega pamostas Sardelle Terushan, maģe, kura savā dzimtajā laikā nemaz tik spēcīga nav bijusi, bet laikā, kad esi pēdējā no savējiem, tas varbūt nemaz nav tik nozīmīgi. Pirms trīssimt gadiem Referatu magi kā Sardele (latviski drusku neveikls vārdiņš) aizstāvēja Izskandiju no kaimiņu Cofah impērijas iebrukumiem. Diemžēl laiki mainījušies un nu jebkuras aizdomas par maģiskām spējām ir nāves spriedums, kas sliktākajā gadījumā izpaužas nolinčošanā. Vienīgais cerības stars un šībrīža galvenais Sardeles mērķis ir atrast dziļi Ice Blades kalnā apraktu soulblade zobenu, ar kuru reiz magu iniciācijas pārbaudēs izveidota spēcīga dvēseles saite. Zobens, kas šobrīd ir vienīgā Sardeles saite ar pagātni, bet reizē arī liela zināšanu krātuve, kas lieti noder dažnedažādākajas situācijās.

Dragon Blood sērijas pirmā grāmata Balanced on the Blade’s Edge paredzami apvieno fantāzijas un romantikas elementus, bet personīgi prieks, ka romantika neaizēno citus grāmatas elementus. Tiem, kuriem patīk šāds apvienojums, kas biežāk nekā retāk ik pa brīdim norisinās horizontāli un starp palagiem (vai ārpus tiem) Dragon Blood gan nebūs tas meklētais.

Ne gluži paredzami, bet noteikti ne ar ko super pārsteidzošu neizpaužas arī sērijas otrā Deathmaker grāmata, kura, kā pats grāmatas apraksts to laicīgi paziņo, var tikt lasīta atseviški. Notikumi loģiski noris tajā pašā pasaulē, bet galvenie tēli ir citi ar nekādu saistību ar Ridžu vai Sardeli.

Leitnante Caslin ‘’Cas’’ Ahn ir nokļuvusi ienaidnieka Kofas impērijas ieslodzījumā. Prātā var sajukt no domām, kādas ložņā pa smadzenēm, kas nu viņu naidnieka rokās varētu sagaidīt. Par laimi Kasai viņa netiek turēt kaut kur nostatus no citiem aizturētajiem, jo viens tāds pirāts/zinātnieks Tolemak ‘’Deathmaker’’ Targoson ir izplānojis, ka pienācis laiks bēgt un posties atpakaļ pie pirātu kolēģiem.

Nav jābūt ģēnijam, lai paredzētu, ka Kasai un Tolemakam ātri vien izveidosies romantiskas jūtas vienam pret otru, neskatoties uz Tolemaka dažādo tinktūru un cita veida izgudrojumiem, kas devuši bēdīgi slaveno reputāciju un Deathmaker iesauku. Gluži kā ar iepriekš iepazīto duo, arī šajā gadījumā vienam bez otra neiztikt, lai droši varētu nokļūt, kur iecerēts, varbūt pat vēl neizplānotā lokācijā.

Un visbeidzot trešajā Blood Charged grāmatā abi pārīšu attiecības un citi piedzīvojumi paralēli var tikt attainoti vienā romānā. Beidzot Blood Charged ietvaros parādās pirmie nopietnie pamatojumi, kāpēc sērijai dots Dragon Blood nosaukums. Diemžēl pūķu asiņu maģijas un maģijas darbības principu izskaidrojums kopumā nav ne tuvu sērijas spēcīgākais aspekts. It īpaši, ja nesen ir lasīta grāmata ar līdzīgu maģijas izcelsmi, kurai tas izdevies tik labi, lai varētu iegūt Mēneša grāmatas titulu no manas puses.

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Admirālim Džonam ‘’Melnajam Džekam’’ Gerijam un viņa flotei prātā ir viens mērķis un tas būtu atgriezties mājās pēc krietni ieilgušu misiju sērijas. Bet tā jau nu nebūs Gerija un viņa padoto veiksme, ja neviens nemeģinās viņus apstādināt un likt šķēršļus, it īpaši, ja līdzi uz mājām tiek vests milzu laupījums lāčgovju citplanētiešu karakuģa izskatā, plus līdz ar viņiem uz Alianses teritoriju dodas seši mazāki zirnekļvilku (iesaukti par Dejotājiem) kosmosa kuģi.

Uzvarēts gadsimta karš pret (cilvēku) Sindikātu pasaulēm nebūt nenozīmē, ka nu vismaz šajā frontē būtu iestājies miers un varētu pievērsties citiem potenciālajim ienaidniekiem. Visu laiku jātur uzmanība uz visos iespējamos virzienos, jo, kamēr skaties vienā virzienā, pa to pašu laiku, un ko vari zināt, varbūt izveidojusies alianse pret tevi, no citas puses jau kāds mēģina tev uzbrukt. Tāpēc, par laimi, Gerijam, viņam ir gana daudz labu un uzticamu, smagās cīņās pieredzi guvuši padotie. Un ne tikai šādi tādi, bet galvenokārt jau ar sievu, kuģa Dauntless kapteini Tanya Desjani.

Atgriežoties mājās visi politiķi, ofisa klerki un komisiju birokrāti pēkšņi izrādās nezkādi milzu pārgudrie. Gerijam jāpavada savs dārgais laiks aizstāvot savus lēmumus, kuri pieņemt kritiskos izteikta stresa brīžos, no kuriem bijusi atkarīga ne tikai paša, bet visas flotes dzīvība. Diemžēl tiem, kuri to nekad nav izbaudījuši to arīdzan nekad nesaprast, kur nu vēl, ja pēc mīkstajām rotaļlietām līdzīgie citplanētieši ir jauni ienaidnieki papildus Enigmām, bet paši neglitākie, kādus varētu iedomāties, ir tavi negaidīti pirmie citplanētiešu sabiedrotie. Piebilstot, ka tie par sevi visu tā uzreiz neatklāj, un patur gana daudz noslēpumu. Gluži apšaubīt, ka tie ir palīdzējuši Gerijam un cilvēcei kā tādai nevarētu, bet patiesi mērķi tāpēc nebūt nav skaidrāki.

Var vien uzteikt autora spēju apvienot ticamu zinātnisko, militāro kauju un intriģējoša sižeta aspektus vienā labā SFF grāmatā. Turklāt The Lost Fleet: Beyond the Frontier līdzīgi darbi neizmanto humoru, kā vienu no galvenajiem lasītāju intereses piesaistes līdzekļiem, kas atslodzes pēc starp tādiem var nākt kā saukts.

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Detektīvs Benny Griesel, kuram Dead Before Dying ietvaros bija vien epizodiska loma, nu var izpausties pēc pilnas programmas. Diemžēl pirmais iespaids, kuru lemts lasītājam iegūt par Beniju nav no tiem glaimojošākajiem. Padsmit gadu ilga dzeršana un alkoholisms ir beidzis savu panācis un sieva dod Benijam ultimātu savest dzīvi kārtībā sešu mēnešu laikā – izvēlēties turpināt ikdienu pavadīt reibumā vai pārstāt un būt kopā ar ģimeni.

Ceļš uz apskaidrību Benijam nav viegls un sākumā ir gana daudz iemeslu un ārēju faktoru, ko vainot pie likstām un nedienām, kuras Beinju piemeklējušas. Pie iestagnējušās karjeras detektīva inspektora amatā, kamēr kolēģis Mat Joubert, ar kuru reizē uzsāka karjeru nu ir viņa priekšnieks. Vai bērni (dēls un meita) jau izauguši un jāattopas pie fakta, ka pēc būtības, neskaitot radniecību, ir gandrīz vai svešinieki. Vien smags darbs un rakstura audzināšana var ļaut Benijam atgūt vismaz daļu no reiz zaudētā, ja vien pietiks spēka atturēties no tik kārdinošā padzēriena.

Devil’s Peak iedalīta trīs perspektīvās un, lai arī sākumā varētu šķist, ka bez detektīva Benija, viena ir no upura, otra no sērijveida slepkavas perspektīvas, un abiem vēlāk būs tas liktenis šķērsot ceļus, tad grāmatas noslēgums liks atskatīties un pārdomāt, vai tik tiešām tā ir. Šajā ziņā atkal, kā pie Dead Before Dying gribas piekasīties grāmatas premises sarakstītājam uz grāmatas vāka, kur tiek radītās grāmatā neesošas ekspetācijas, bet tas tā.

Grāmatas ļaundaris Thobela Mpayipheli savu ‘’krusta karu’’ uzsāk pēc adoptētā dēla, vien mazs puika, zaudēšanas bezjēdzīgā apšaudē degvielas uzpildes stacijā. Tā teikt ieradies tur neīstajā laikā. Kaut arī slepkavas (2) tiek ātri vien aizturēti, tad Dienvidāfrikas tieslietu sistēma un policijas kompetence kārtējo reizi pierāda savu nekomptenci, ļaujot noziedzniekiem izbēgt no aizturēšanas telpām. Kas aizsākas kā vienkārši vēme ņemt taisnību pašam savās rokās, atrast tos un viņus nogalināt, pārvēršas taisnības cīņā par visiem bērniem, kuriem pieaugušie kādā veidā nodarījuši smagu kaitējumu, bet valsts nav spējusi un/vai gribējusi palīdzēt un aizsargāt. Ārpus grāmatas gana nopietns temats plašāka rakstura diskusijām.

Un noslēdzoši Christine, kuras stāsts savā ziņā ir par pamatu, lai visi trīs pieminētie un vēl daudz citu tēlu uz labu vai sliktu grāmatas gaitā sastaptos. Kristīnes stāsts prasa ne gluži vairāk uzmanības, bet, lai neapjuktu, jātiek skaidrībā, ka tas laika ziņā caurvij grāmatu un izjauc lineāro tagadnes notikumu gaitu te pieminot jau notikušo, te vēlāk iekrāsojot vēl to kas būs.

Kopumā prozas ziņā manāms uzlabojums ar Dead Before Dying. Grāmatas acīmredzami šķir piecu gadu starplaiks starp to publikācijām. To sakot, vairāk uz beigām atkal parādījās niķis lieki saskaldīt prozu, kas būtu varējis būt viens vai daži teikumi.

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja esi radīts dzīvei uz bangojošu jūru un okeānu ūdeņiem un arīdzan brīžiem, kad lielgbala un citu ieroču šāvieni no ienaidnieka kuģa var būt tavas dzīves pēkšņs gals, tad mierpilna dzīve kaut kur uz sauszemes var būt ne vien neierasta, bet pat garlaicības kalngals. Izteiktāk tas ir kapteinim Džekam Obrijam, bet nedaudz arīdzan ārsta Stīvena Maturina gadījuma, kad nevari saprast, ko lai ar sevi iesākt, kad tik ierastā pasaule ir uz laiku liegta. Kā nu notiek, ja kapteiņu ir vairāk nekā pieejamo kuģu.

Post Captain iesākoties otrs temats bez dzīves krastā, ir jaunas sievietes izprecināšana, viņas nākotnes nodrošināšana, kas mūsdienās būtu kaut kas neiedomājams, bet pavisam pašsaprotams attiecīgajā laikā. Grāmatas ietvaros Džeks un Stīvens sastop divas māsīcas, kas gandrīz vai kļūst par ieganstu nopietnam strīdam starp draugiem, bet, par laimi gan abu draudzībai, kura tiktu dikt pārbaudīta, gan veselajam saprātam sauszemes garlaicībā, Napoleons atsāk uzdarboties.

Ir 1802.gads un starp Napoleona Franciju un Lielbritāniju tiek noslēgts miera līgums, tad ambiciozajam Napoleonam tas ilgi nešķiet pārlieku saistošs un ilgi mieram starp divām lielvarām nav lemts pastāvēt. Pēc žilbinošajiem panākumiem sērijas debijas grāmatā varētu iedomāties, ka kapteiņa Džeka Obrija nākotne būs kaldināta tikpat lielā spozmē, diemžēl ne tikai viņam iet secen jebkāda finansiāla rakstura balva, drīzāk sanāk nokļūt parādos, bet HMS Sophie vairs nav viņa kontrolē un jāsamierinās ar kaut kādu tur citu kuģi.

Pēc Master and Commander prasījās sērijās spraigāka attīstība un tādu lielākoties ar sastapu. Kaut arī sākums, viegli gurnos šūpojoties, nav tas straujākais, tad brīdī, kad apgriezini ir uzņemti un sižets kļūst straujāks, tad atliek vien pieturēties, lai izturētu un izbaudītu trakojošos viļņus.

Vienlaikus Post Captain saglabā spēcīgās, jau manītās autora Patrick O’Brain prozas puses, kuras kļūst vēl izteiktāk jūtamas, kad vairs nav vajadzības iepazīstināt lasītāju pašos sīkumos ar jūrniecības terminiem. Vien mikslis un balanss starp filozofiskāka rakstura pārdomām par dzīvi visvisādos tās aspektos un, piemēram, kuģu kaujas ainām, kas vēsturiskā jūrniecības romānā būtu puslīdz sagaidāms, ir jūtami labāk izdevies un patīkami, ka  to pašu var teikt par abu galveno tēlu izaugsmi.

Izlasīju, lasu, lasīšu #219 (18.07-31.07)

Izlasīju:

Anthony Ryan – The Waking Fire (The Draconis Memoria #1)

Noklausījos:

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Terry Brooks – The Wishsong of Shannara (The Original Shannara Trilogy #3)

Patrick O’Brian – Master and Commander (Aubrey & Maturin #1)

N.K. Jemisin – The Obelisk Gate (The Broken Earth #2)

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Lasu:

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Klausos:

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Lasīšu:

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Klausīšos:

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džons ‘’Melnais Džeks’’ Gerijs un visa viņa kosmosa flote gan personāls, gan tehnika nav paspējusi kārtīgi atpūsties un atgūties no iepriekšējās misijas, kad Alianses vadība viņus atkal sūta Visuma dzīlēs. Ne viens vien ir neapmierināts un kopējā morāle nav no tām augstākajām, it īpaši, ja tieši Gerija flote ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās uzvarēt gadsimtu ilgušo karu pār (cilvēku) Sindikāta pasaulēm. Tagad viņu uzdevums ir izpētīt, vai un cik liels drauds varētu būt Enigma citplanētieši, ar kuriem Sindikāts sadarbojās.

Patīkams vai ne tik ļoti, bet pārsteigumi Gerijam seko teju uz katra soļa. Vispirms viņi pavisam negaidīti sastop citplanētiešus, kuri pēc vizuālā izskata atgādina īpatnēju lāču-govju sajaukumu, kas rezultējies jaukā, mīlīgā dzīvā rotaļlietā, bet neļaujieties sevi apmuļķot, jo šie zālēdāji un izteiktie bara dzīvnieki uz savas dzimtās planētas ir iznīcinājuši tikpat kā jebkuru citu dzīvnieku/konkurentu un šķiet vien pateicoties Enigmām nav spējuši izplesties uz citām Saules sistēmām.

Lai kā Gerijs censtos viņi nav ieinteresēti sarunāties, bet Gerija flotes stāvoklis nav tik žilbinošs, lai varētu atļauties tiešu konfliktu un nākas bēgt. Var vien iedomāties šoku, kad bēgot no viena, uzduries citam, atkal jaunai citplanētiešu rasei. Par ironiju šī, atgādina vilku-zirnekļu sajaukumu, pēc izskata pie sliktas dūšas varētu izraisīt vemšanu, bet ir gan noskaņoti sazināties, gan sadarboties un palīdzēt pret lāču-govīm.

Jau ievadā autors izklāsta savu pieeju gan militārajām sadursmēm un to gaitai kosmosā, gan varbūtjam citplanētiešu domu gājienam un patīkami, ka labā nozīmē to var just. Ļoti viegli varētu iedomāties, kā The Lost Fleet: Beyond the Frontier sērija varētu iziet uz humora fokusētu pieeju, kā tas manīts citās līdzīgās sērijās, bet vēlreiz patīkami (vismaz man) pārmaiņas pēc gan Gerijs, gan situāciju apspēle un attēlojums ir nopietnāka rakstura. Kaut arī Gerijs ir pats galvenais un vēl ar Melnā Džeku leģendu apvīts, lai varētu visus svarīgākos lēmumus pieņemt personīgi, tad Gerijas pavisam labi apzinās, ka tālu tā vis nevarēs tikt, lai padotie nesāktu dumpoties, un arī šis aspekts atrādīts ar prasmi.

Autora Džeka Kempbela jeb John G. Hemry veikums ir gana ieintriģējis, lai turpinātu gan ar šo sēriju, cik nu tajā izdotas, gan, lai ar interesi ar laiku ķertos klāt citām The Lost Fleet sērijām.

Patrick O’Brian – Master and Commander (Aubrey & Maturin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

HMS Sophie kuģa kapteiņa Jack Aubrey un tās nākotnes galvenā ārsta daktera Stephne Maturin pirmā sastapšanās varbūt nav no tām pašām draudzīgākajām, bet abi paspēj saskatīt viens otrā ko tādu, kas vēlāk ļaus dzimt gan labām profesionālajām attiecībām, gan tuvai draudzībai.

Master and Commander sižeta izklāstā brīžiem atgādināja par Mobiju Diku. Pieeja stāstam vairāk ir gan vēsturiskās puses par dzīvi uz kuģa aptuveni 19. gadsimta sākuma laika posmā, gan filozofisku pārdomu pilna par to kā no Džeka Obrija, tā Stīven Maturina puses. Kopā ar periodiskām cīņām ar dažādiem ienaidniekiem, kuri arīdzan klejo pa pasaules plašajiem okeāniem, it īpaši epizodes ar spāņu Cacafuego sagrābšanu, piešķir interesantu aspektu vēsturiskam kuģniecības romānam.

Letālu seku briesmas uz kuģa var sastapt katru dienu un ienaidnieka kuģis, militāra sadursme ar tādu ir tikai viens no tādiem. Uzmanība jāuztur formā katru dienu, pat pildot visikdienišķākos pienākumus, lai paša bezrūpība un paša kuģis, uz kura atrodies, nekļūtu par nāves iemeslu.

Uz bieži vien skarbās ikdienas fona Stīvens reizēm pieķer sevi apbrīnojam dabu, kura vēl pārsvarā lielākoties neskarta ir viņa pasaules sastāvdaļa. Būtu tie kukaiņi dievlūdzēji un to neparstā pārošanās, kāds piekrastes iemītnieks vai jūrā esoša radība, skaistums ir uz katra stūra. Kas, protams, neliedz tikpat ātri to likt uz pusdienu vai vakariņu šķīvja.

Master and Commander ir jūrniecības terminu piesātināts darbs, bet pietiek ar ašu Vikipēdijas un Google palīdzību pamatterminos, lai kaut cik noorientētos un nebūtu jāaptur lasīšana vai klausīšanas ik pēc brīža. To visu sakot, ceru, ka kapteiņa Obrija un ārsta Maturina piedzīvojumi gan Post Captain turpinājumā, gan pēcāk būs ar lielāku uzsvaru uz piedzīvojumu vai vismaz jutamāku notikumu darbību, ne filozofiska tipa pārdomām.

Anthony Ryan – The Waking Fire (The Draconis Memoria #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

‘’Blue for the mind. Green for the body. Red for the fire. Black for the push’’. The Draconis Memoira pasaulē eksistē uz pūķu asinīm balstīta maģija un ekonomika. Kaut arī pūķu asiņu dāvāto spēku pilnībā spēj izmantot vien aptuveni viens no tūkstoša sauktiem par Blood-blessed, ja ne vēl retāk, tad visa ekonomika balstās pamatā uz viņiem. Gan The Ironship Syndicate valstī, gan Cornvantine Impērijā izmedīšanas dēļ pieejamo pūķu skaits un/vai nebrīvē turēto dāvātā produkta kvalitāte iet mazumā. Tā vien šķiet, ka, nekam nemainoties, nākotne bez pūķu asins maģijas būs drīzāka realitāte kā daudziem gribētos domāt.

Aiz alkatības vai cerības izmainīt drūmo nākotnes perspektīvu dzimst atkārtotas ekspedīcijas ideja atrast leģendām un mītiem apvīto Balto pūķi ar nevienam nezināmām tā asinīs mītošām spējām. Viena no galvenajām politiskās pasaules spēlētājām madāma Lodima Bondersil korporatīvājā Sindikātā organizē šādu leģendas meklējumu, bet nedara to vis kaut kādā vienkāršā veidā ar vienu vienīgu ekspedīciju, bet gan trīs dažādos virzienos, kas arī tad ir par pamatu grāmatas struktūrai no trim notikumu perspektīvām.

Madāmas tiešā padotā un protežē Lizanne Lethridge – slepenā aģente, kad vajadzīgs spiedze, dažādu cīņas mākslu pārzinātāja. Viņa tiek nosūtīta koloniāla tipa piekrastes ostas pilsētu uz Arradsian kontinenta, no kura nu pamatā tiek iegūti un ķerti savvaļas pūķi. Pirms vairākiem gadsimtiem kāds traks ģēnijs iesaukt par Mad Artisan ir bijis tuvu Baltā atklājumam, ja var ticēt gan viņa paša sarakstītajam, gan citu nostāstiem un Madāmai zināms par Mad Artisan radīto dokumentu un ar pūķa atrašanu saistītas uzpariktes eksistenci, bet ne konkrēti.

To atrašana tiek uzdota Lizannai, lai viņa tālāk varētu informāciju nodot Claydon Torcreek, oficiāli nereģistrētam Blood-blessed un tāpēc Korvantiešiem nezināmam, kurš kopā ar onkuli Braddon un citiem kompanjoniem tiek nosūtīts dziļi neizpētītā Arradsian kontinenta iekšienē, lai atrastu tik ilgi kāroto Balto pūķi. Iesākoties grāmatai Claydon jeb vienkārši Clay, lai arī ir pieaudzis vīrities, vēl nav izaudzis līdz tai brieduma pakāpei, kuru varētu cienīt viņa onkulis. Starp abiem nevalda tās draudzīgākās attiecības, it īpaši pēc Kleja vecāku un Braddon brāļa nāvēm.

Trešā perspektīva ir stipri vien oficiālāka un ir no Sindikāta flotes leitnanta Corrick Hilemore, kuram gan vairāk uzdots lasītāju iepazīstināt ar plašāko The Draconis Memoria pasauli tik ļoti nefokusējoties tieši uz Balto pūķi un tādēļ varētu šķist mazāk saistoša, bet pasaules uzbūves ziņā tikpat interesanta. Korvantiešu impērija un tās imperators ir ne mazāk ieinteresēts mītiskā pūķa atrašanā, kas noved pie jauniem, atkārtotiem militāriem konfliktiem un sadursmēm starp abām lielvlastīm. Ja eksistē citas civilizētajā pasaulē, tad tās būs ne īpaši svarīgas. Katrā valda propaganda, kas slavina attiecīgo pārvaldes sistēmu un tās līderus, noskaņojot iedzīvotāju prātus vienu pret otru, nemaz nesastopoties vaigā.

Gan Lizannai, gan Klejam un sērijas turpinājumos arīdzan Korikam taps skaidrs, ka Baltā pūķa sagādātie draudi pasaules kārtībai ir krietni lielāki pār visiem citiem.