N.K. Jemisin – The Obelisk Gate (The Broken Earth #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četru gadu starplaiks kopš klausos The Broken Earth sērijas turpinājumu un arī tad nebiju pārlieku daudz pozitīvu iespaidu par The Fifth Season. Diemžēl par The Obelisk Gate tādu ir vēl mazāk un šaubos, vai man būtu jēga piespiest sevi pieķerties pie triloģijas noslēguma The Stone Sky.

Gribētos teikt, ka sērijas lielākais spēks, ja tā pamatīgi ieskatās un cenšas tādu saskatīt, ir lielā ideja par klimata pārmaiņām, par aizvien postošākiem un nekontrolējamākiem laikapstākļiem, kurus tomēr daži indivīdi kā Essun, un tagad jaunie tēli Alabaster un sen pazudusī Essunas meita Nassun spēj izmainīt gan uz labu, gan sliktu.

Ja vēl Piektās Sezonas ietvaros autores N.K. Jemisin radītā pasaule ir jaunums un ir interesanti to iepazīt, tad turpinājumā prasījās krietni kas vairāk par galveno varoņu psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un iekšējām pārdomām gan par pagātnē piedzīvotajām netaisnībām, gan šībrīža nedienām.

Varbūt nepareizi to piedēvēt šai sērijai, bet pieķēru sevi pie domas, ka šī sērija, izmantojot anglisku terminu, ir pārāk woke priekš manis. Ja vēl citreiz sanāk lasīt sēriju, par kuru var saprast, kas bijis par iemeslu lielajai popularitātei, pat ja pašam tā šķiet vien +/- vienkārši laba, tad šoreiz nav pat tas minimums. Nu neko, nav jau tā, ka pasaulē trūktu lasāmvielas.

Terry Brooks – The Wishsong of Shannara (The Original Shannara Trilogy #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Šoreiz ir pagājuši vien 20 gadi, kad atkal ļaunie spēki liek par sevi manīt, kad atkal druīdu burvim Allanonam jāizlien no savas slēptuves, lai sauktu talkā iepriekšējās grāmatas galvenā varoņa meitu Brinu. Turpat blakus ir Brinas jaunākais brālis Jair, kurš bez Brinas vai Allanona palīdzības arīdzan tiek iesviest galvu reibinošos un bīstamos piedzīvojumos. Tumsas spēku apsēstas būtnes un monstri saukti par Mord Wraiths sēj postu un nelaimi, bet viņu izcelsmes avota spēks mīt Ildatch melnās maģijas grāmatā, kas no senseniem laikiem ir samaitājusi un izmantojusi savos nolūkos katru, kas to mēģinājis izmantot, tai skaitā sērijas pirmās grāmatas ļaundari Warlock lordu.

Ildritch – viena grāmata, kas valdītu pār visām. Pēc būtības autors Terry Brooks dara negodu literārajai pasaulei, kuru pārstāv. Piešķirdams Ildričas grāmatai tik lielu spēku, kuru tā pati sāk izmantot pār citiem, ka pienāk laiki, kad kādam drosmīgajam tā jāiznīcina. Viens no kulminācijas punktiem ir Brinas cīņa ar sevi par pašai piemītošās maģijas spēju izmantošanu iecerēti labos nolūkos, bet pretstatā tam ir it kā sevi apzināties spējīgā maģijas grāmata, tik pilna ar gadu simtos uzkrātām zināšanām, kura grib it kā novest neceļos. Rezultātā Brina gandrīz vai ir kā anti-literatūras protagoniste, kura varbūt vienkārši neiztur liela spēka un lielas atbildības slogu.

Katra pirmās Shannara triloģijas grāmata pēc būtības varētu tikt lasīta kā individuāla un tikpat kā ar iepriekšējo nesaistīta grāmata. Mainās tikpat kā viss, kas varētu vienu saistīt ar otru, kuri attiecīgi ir druīdu burvis Allanons un galveno varoņu radniecība ar iepriekšējo. To sakot katra no Shannnara grāmata seko diezgan viegli pamanāmai formulai. Ja vēl proza un manā gadījumā audio grāmatas ierunātājs nebūtu savos augstumos, tad diezgan ātri būtu aizgājis uz nebaudāmo pusi. Paredzamība nebūt nav krusts pāri, kas neļautu izbaudīt grāmatu. Galvenais jau ir izpildījums, lai arī ne spīdošs, The Wishsong of Shannara ietvaros.

Viens kas atkārtojās Shannara triloģija un bija manāms arī šajā grāmatā, ir tēli kā instrumenti, kuri izpilda galvenajiem varoņiem kādu tajā brīdī pat ļoti noderīgu uzdevumu, bet tikpat ātri tie pazūd no lasītāja redzesloka, lai vairs neparādītos. Vien drusku labāki, bet ne diži nešķiet tādi, kuri savu klātbūtni saglabā līdz pat pēdējai, bet pēc būtības ir visai līdzīgi iepriekšējiem, jo dzīvojuši mierīgi savā nodabā, kad pēkšņi uzrodas labais varonis, kuram nenākas pārāk nomocīties, lai tas pamestu visu un dotos palīgā. Teoretiski to pašu varētu teikt par Allanonu un galvenajiem varoņiem, kam gan drusku ir cita nianse, bet tā jau būtu atšķirīga diskusija.

Vēl, kas ne pārāk patika, tieši Wishsong of Shannara bija divu pavisam jaunu monstru/būtņu uzrašanās Shannara pasaulē, par kuriem iepriekšējās divās grāmatās ne vārda, ne miņas. It kā tas ir melnās maģijas Ildritch grāmatas spēka nopelns, bet veids kā milzu kalmārs Krakens un citā epizdoē pēc būtības Mole People vien nosaukti atšķirīgāk tika atrādīti, nebija tas spožākais Terija Brūka veikums šajā triloģijā.

Rekomendētu vien tad, ja ir vēlēšanās iepazīt kādu salīdzinošo senāku fantāzijas sēriju pasauli un drusku atpūsties no modernāka tipa fantāzijas.

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Spēkošanās par nolaistās Zemes nākotni, 26.gadsimta tagadni un arīdzan pagātni pilnā sparā turpinās Time Salvager sērijas turpinājumā Time Siege. Galvenais varonis, izbijušais Chronmen Džeims Grfins Marss ir šīs cīņas priekšgalā kopā ar laika ceļošanas izgudrotāju Greisu Prīstliju, no pagātnes ‘’nolaupīto’’ zinātnieci Elise Kim un Chronmen kolēģi Levinu. Katram ir savas idejas un skatījums, kā uzveikt gan izbijušos Chronmen kolēģus, gan galvenokārt tehnoloģiski spēcīgāku Valta korporāciju, kura tikai slēpjas aiz publiskajiem mērķiem glābt Zemi no iznīcības, bet no malas alkatība ir acīmredzama.

Viniem četronei nebūtu nekādu cerību uz panākumu. Tādēļ interesanta ir ‘’iezemiešu’’ Zemes cilšu iesaiste sižetā un par iezemiešiem kļuvuši tie nelaimīgie, kuru senčiem pagātnē nepaveicās tikt prom no Zemes uz kādu citu planētu un nācās regresēt uz sabeidrības modeli krietni pirms moderno tehnoloģiju laikmeta. Ja vēl pirmajā grāmatā tādus pirmoreiz sastopot Džeimss ir vīzdegunības un augstprātības kalngals, tad, iepazīstot viņus un galvenokārt Elfreth cilti, nākas nokaunēties un saprast, ka viņi lielā mērā nav ne ar ko sliktāki par tevi, un Time Siege ietvaros, kad Valta algotņi viņus ielenc jo ciešāk, Džeimsam nākas to iemācīt jaunākajam sabiedrotajam Levinam.

Tomēr liels nopelns noderīgajai sadarbībai vispirms ar Elfreth cilti un pēcāk ar citām pienākas Elise Kim. Tieši viņai piemīt redzējums, spējas un vadones šarms, lai apvienotu visas pārējās tuvumā esošās ciltis un lai paralēli nebūtu jāuztraucas par militāra rakstura konflitkiem ar tām, kad galvenais drauds nāk no Chronmen un Valta korporācijas.

Pašam Džeimsam grāmatas gaitā jāpārvar nopietna problēma un iekšēja cīņa ar personīgu dēmonu. Alkohols ir problēma, kas kļūst par atkarību daudziem viņa profesijas pārstāvjiem, un 20+ gadu garumā arī Džeimss ir šādi sevi kupējis, bet nu pienākusi diena un laiks, kad atkarības dēļ var ciest gan tuvākie sabiedrotie, gan visi pārējie labo varoņu cilšu palīgi. Detoksikācijas epizodes un personīgās Džeimsa pārdomas par savu situāciju gana svarīgs moments, lai arī ne pārāk liels grāmatas procents, ko nevarētu nepieminēt.

Time Siege (publicēta 2016.g)šķita labs un saistošs turpinājums, bet viena no lielākājām vilšanām, ka noslēgums tāds, kuram nepārprotami būtu jāsesko vēl vismaz viens turpinājums, kura diemžēl neeksistē.

Izlasīju, lasu, lasīšu #218 (04.07-17.07)

Izlasīju:

John Katzenbach – What Comes Next

Nick Petrie – Light It Up (Peter Ash #3)

Linwood Barclay – Never Look Away

Deon Meyer – Dead Before Dying (Mat Joubert #1, Benny Griessel #0.5)

Noklausījos:

Kevin J. Anderson – The Ashes of Worlds (The Saga of Seven Suns #7)

Russell Blake – The Day After Never #1-4

Terry Brooks – The Sword of Shannara (The Original Shannara Trilogy #1)

Terry Brooks – The Elfstones of Shannara (The Original Shannara Trilogy #2)

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Lasu:

Anthony Ryan – The Waking Fire (The Draconis Memoria #1)

Klausos:

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Lasīšu:

Angus Donald – Outlaw (The Outlaw Chronicles #1)

Klausīšos:

Terry Brooks – The Wishsong of Shannara (The Original Shannara Trilogy #3)

Terry Brooks – The Elfstones of Shannara (The Original Shannara Trilogy #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 50 gadi kopš Šejs Ohmsford un Fliks kopīgiem spēkiem ar druīdu burvi Allanon izglāba dienvidu zemes no Warlock lorda karaspēka. Tagad nelaimē nokļuvuši elfi rietumos, jo sens, maģisks Ellcrys dižkoks, kurā ieslodzīti mīt spēcīgi dēmoni, bet visu ļaunākais murgs sāk pārtapt par realitāti, kad dižkokam sāk kalt lapas. Kas tikai nozīmē, ka tas ir vien laika jautājums, līdz dižkoks pilnībā zaudēs spēku un ieslodzītie dēmoni tiks brīvībā.

Cerība, ka labo ir iespējams saglabāt, netiek pilnībā pazaudētā un par vēstnesi, lai mudinātu labos tēlus, kuru likteņos iekritis šis varoņdarbs, uz rīcību atkal ir burvis Allanons, kurš pēc ārējā izskata nebūt nešķiet novecojis. Pirmā vizīte ir pie Šeja mazdēla, jauna puiša Vila, kurš cer kļūt par ārstu/dziedētāju un vispār ir vairāk nosvērtas dabas, miermīlīgs un labas sirds, nevis tendēts uz bīstamiem piedzīvojumiem kā vectēvs Šejs. Bet ko padarīsi, ja liktenis sauc un tevī rit gana daudz elfa senču asins, lai Allanona īpašumā esošie Elfstones varētu tikt pielietoti.

Otra vizīte ir pie nelaimē kritušajiem elfiem, kuriem ne tikai jāpiedzīvo dižkoka pamazāma nokalšana, bet arī traģisks fakts, ka atmodušies dēmoni jau tagad pulcē armijas, lai postītu, un daži to aģenti kā dēmons vārdā Reaper bez želastības ar nolūku nogalina Elkrisa dižkoka Izvēlētos, kuriem uzdots atmodināt dižkoka sēklu, lai varētu dzimt jauns koks un ieslodzītie dēmoni nekur tālu neaizbēgtu. Viena no Izvēlētajiem, Amberle Elessedil, pamanās nenonākt Reaper redzeslokā, kam galvenokārt par iemeslu Emberlijas nevēlēšanās uzņemties viņai piešķirto nastu, bet liktenis paliek liktenis un nekur no tā neizsprukt.

Vilam un Emberlija ne bez Allanona palīdzības jāpārvar gan iekšējie psiholoģiskas dabas pašu uzliktie šķēršļi, lai varētu glābt gan elfus, gan visus pārējos no dēmonu ordām, gan ārējie galvenokārt jau dēmona Pļāvēja veidolā, kura nolūks ir apturēt viņus no iecerētā īstenošanas. Jāsaka gan, ka slikto tēlu nosaukšanā autors izvēlas vārdus, lai bez šaubu ēnas varētu noprast ne tik, kurš ir ļaunais, bet arīdzan vizuālajā departamentā Pļāvējs ar izkapti tā pa tiešo visu pasaka lasītājam.

Aizdomīga kļūst Allanona rīcība The Elfstones of Shannara laikā. Jau otro reizi divu grāmatu laikā, viņam kaut kā izdodas pazaudēt galvenos varoņus un tieši tad viņi, šoreiz Vils un Emberlija, iekļūst dzīvībai bīstamās situācijās. Ja vēl iepriekšējā grāmatā neko uz to pusi varētu nenojaust, bet, kad kaut kas līdzīgs notiek atkārtoti, ir vērts atskatīties uz notikušo citām acīm. Kā Šejam un Flikam, tā arīdzan Vilam un Emberlijai druīdu burvja nozušana un paļaušanās vien uz saviem spēkiem liek atmosties iekšēji paslēptiem talantiem un atmodināt varoņa tēlu, gluži kā jaunajai dižkoka sēklai.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.

Linwood Barclay – Never Look Away

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

David Harwood ir ļoti labs žurnālists kādreiz izcilā ASV mazpilsētas Promise Falls laikrakstā Standard un nu Deivids beidzot ir tuvu, lai varētu nakt klajā ar ziņu/rakstu par privāto cietumu firmu Star Spangled Corrections un, kā tās vadītājs Elmont Sebastian parastu kukuļu, slēptu dāvanu un visvisādos citos veidos ‘’ieeļļojis’’ vieglāku ceļu, lai pilsētas deputāti atbalstītu viņa uzņēmuma filiāles izveidošanu.

Tas, protams, neliedz pa kādai reizei doties izklaidēties. It īpaši, ja tev ir 4gadīgs dēls Ethan un sieva pēdējās pāris nedēļās šķietami ne no kā sāk izteikt depresīvas un pat uz pašnāvību vērstas domas. Diemžēl cerētie prieki atrakciju parkā izvēršas ļaunākajā murgā, kādu Deivids varētu iedomāties. Vispirms novēršot skatu vien uz mirkli pazūd Ītans, bet vien pāris minūtes vēlāk, kad dēls atrasts, nekur vairs nav atrodama sieva Jan. Lielu neizpratni rada fakti, kas turpinās vien krāties, kas tiešā veidā rada konfliktu ar Deivida notikumu versiju, un vien vēlāk Deividam ar cita palīdzību pieleks, ko Džena cenšas panākt. Bet, lai līdz tam vēl tiktu, autors meistarīgi piedāvā nevienu vien interesantu vainīgā piedāvājumu ar privātā cietuma vadītāju Elmontu priekšgalā.

Neviens cits izņemot Deividu nav sievu redzējis kopš iepriekšējās dienas pirms pazušanas, kad viņš Dženu paņēma līdzi sievu izbraucienā uz nomaļu lokāciju blakus mežiem, lai tiktos ar slepenu konktaktu saistībā ar topošo rakstu. Neviens cits izņemot Deividu nav pamanījis, ka Dženai varētu būt bijušas depresīva rakstura domas, kur nu vēl iespējams pašnāvības risks. Jo vairāk policijas detektīvs Barry Duckworth uzzina, jo pievilcīgāks sievas slepkava Deivids izskatās, kurš izgudrojis kaut kādu tur muļķīgu stāstiņu, kas neiztur pat minimālu kritiku.

Ne viss ir tā kā tas izskatās, pat ja ar personu laulībā nodzīvoti jau aptuveni seši gadi, no kuriem četri vēl ar dēla klātbūtni ģimenē. Ne mirkli nevar novērst skatienu, lai kaut kas neizmainītos un ierastā ikdiena nebūtu apgriesta kājām gaisā. Nedaudz izdomāta trillera cienīgi, kā jau allaž, it īpaši uz beigām teatrālisms un Holivudisms stāsta maizes rikas uzlikts dubultā, bet citādi pat ļoti iesakāms romāns.

Terry Brooks – The Sword of Shannara (The Original Shannara Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Shea Ohsmford pēc būtības ir bārenis un fantāzijas žanrā un arīdzan Shannara lielajā pasaulē tas tikai nozīmē, ka puisim ir lemts paveikt lielas lietas. Bet Šejam mazam vēl esot paveicās tikiet adoptētam un iegūstot jaunu ģimeni un draugu, kuru var saukt par brāli Flick. Abi ne gluži idilliski, bet ne ar patstāvīgām milzu raizēm pavada dienas necilā, mierīgā Shady Vale ielejā, ko tā teikt izjauc druīdu burvja un vēsturnieka Allanon (*khm* pavisam noteikti prātāk nenāk Gendalfs) negaidīta uzrašanās, kurš ne tikai brīdina par bīstama naidnieka nenovēršamu iebrukumu no ziemeļu zemēm, bet ir vēstnesis pareģojumam un atklājumam, ka Šejs ir karaliskās dzimtas pēdējais mantinieks, uz kuru liktas visas cerības, lai viņš varētu būt tas vienīgais, kuram spēkos būtu sakaut ļauno Warlock lordu un viņa Skull Kingdom. Vārdi un nosaukumi, lai nevienam nebūtu šaubu, kurš skaitās sliktais tēls.

No punkta A – miermīlīga ciematiņa, līdz kulminācijas punktam, Šejam un Flikam nākas pieredzēt ne vienu vien momentu, kad sirds teju kāpj pa muti laukā, kad tā vien šķiet, ka pēdējā stundiņa klāt. Vēl jo vairāk izdzīvošanas instinkts tiek pārbaudīts, kad brāļiem sanāk nošķirties no druīdu burvja un kulties uz priekšu pretim burvju artefaktam pašu spēkiem, un vēl jo vairāk, kad apstākļu spiesti uz laiku šķiras arīdzan Šeja un Flika ceļi.

Lai nu kādu rūpju, uzzinot, ka ir pēdējais diženā elfu karaļa Jerle Shannara mantinieks, Šejam par kompanjoniem piedzīvojumā pēc zobena pievienojas vairāki interesanti tēli, lai nebūtu jāgarlaikojas tikai ar jau zināmo Fliku. Vispirms mazas karalistes princis un Ohmsford ģimenes draugs Menion Leah, vēl no ievērojamākajiem kompanjoniem atzīmējams zaglis Panamon Creel ar neparastu personību salīdzinoši ar citiem, kuri kopā pavisam noteikti izveido interesantu Zobena  brālību (*wink, wink* gredzena brālība).

Paralēli saspīlējumam, ko rada Warlock lorda iebrukums dienvidu zemēs, Callahorn karalistē sākas cīņa par varu, konflikts starp diviem brāļiem Palance un Balinor Buckhannah. Kamēr Palance prātu saindē korumpēts tiešais padomnieks, kurš ieņēma troni pēc tēva neparastas un atskatoties aizdomīgas nāves, lai arī skatās jaunāks, tikmēr Balinoram (labajam tēlam) jāpārvār Warlock lorda spiega Stenmin radītie šķēršļi, lai varētu likt lietā Callahorn karalistes spēkus un armiju cīņā ar Galvaskausu karalisti.

Kā jau klasiskā tipa fantāzijā The Sword of Shannara autors Terry Brooks nespēj izbēgt no žanra dižgara Tolkīna un viņa Gredzenu Pavēlnieka ietekmes, kā arī varoņu piedzīvojumi lielā mērā veic gana paredzamu ceļu līdz šīs grāmatas beigām. Nepārsteidz ne labo, ne slikto varoņu vispārējais attēlojums, bet vismaz gana aizraujošs izklāsts, lai piešķirtu sērijai un stāstam savu unikalitāti.

Deon Meyer – Dead Before Dying (Mat Joubert #1, Benny Griessel #0.5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Reizēm detektīvam Marcus Andreas Tobias jeb vienkārši Mat dzīve vairs nešķiet tā vērtā, ik pa brīdim pēdējos divos gados nākas sevi pieķert, kam par iemeslu ir sievas (arī policiste) slepkavība darba pienākumus pildot. It īpaši grūti notikušo Matam sev piedot, jo tīrākās sakrītības rezultātā un nesaskaņojot ar priekšniecību noklausījās personu, kura atbildīga par slepkavību.

Tā nu divi gadi Matam pagājuši kā pa miglu, darba produktīvitātei un atrisināto lietu skaitam pamanāmi krītoties. Acīmredzami Matam nepieciešams kāds ārējs grūdiens motivācijas uzlabošanai un par tādu kalpo nodaļas priekšniecības nomaiņa Bart de Wit personā, kurš pilns ar jaunām un citur nepārbaudītām idejām, iespējams pateicoties pazīšanām, ir gatavs tās likt lietā jaunajā darba vietā. Lai arī pirmā reakcija uz ko tādu ir noraidoša, tad Mats kā viens no retajiem tās tomēr liek lietā, apzinoties cik zemu tomēr nolaidies.

Lielāku interesi Deon Meyer izdevās radīt par pašu Matu, viņam apmeklējot psihologu, runājot par pagātni, nekā par un ap aktuālo sērijveida slepkavību izmeklēšanu. Ja vēl Mats turpinātu būt drūms skandināvu stila detektīvs, tad varbūt varētu teikt citādāk, bet viņa tēla spēks un attīstība uz pozitīvo pusi ar paša gribasspēku noteikti ir kaut kas tāds uz ko varētu uzbūvēt tālāku sēriju. Žēl, ka ir vien vēl tikai divas grāmatas ar viņu kā centrālo tēlu, bet papētot autora sērijas šķiet, ka tās mijas un detektīvs, kurš šajā ir vien fona tēls, citā ir galvenais.

Ir sajūta, ka upuri krīt kā mušas un policijai nav tikpat kā neviena kārtīga paveidiena, kam pieķerties un sasaistīt kopā izvēlētos upurus. Kam prasi neviena upura radi, draugi vai paziņas nepazīst citu un nemāk pateikt, kāpēc slepkava izvēlējies viņu tuvinieku. Vien slepkavas izvēlētais ierocis simtgadīga Mauser pistole no koloniālajiem laikiem ir kaut kas neierasts un unikāls, lai dotu pirmo cerību, ka jaunās priekšniecības labad agrāk nekā vēlāk vainīgais tiks noķerts.

Grāmatas aizmugures apraksts drusku pārcenšas un samānīja vismaz mani, liekot nodomāt, ka mīsies detektīva Mata un slepkavas nodaļas, kas izvērtīsies nenovēršamā sadursmē, bet pat piemirstot to, jo aprakstu jau saraksta kāds cits, tad var just, ka autors Deon Meyer vēl ir karjeras sākumā. Izjūtu, ko apstiprina uz grāmatas aizmugures vāka citāts/blurb, ka Dead Before Dying ir autora debijas romāns (1996.g.).

Varbūt vēlāk lasot autoru atklāsies, ka tas piederas pie autora stila, ceru ieraudzīt mazāk vienkāršus nepaplašinātus vai vispār vienu, divu vārdu teikumus,Otrs, ko ceru, ka tā ir vienkārši pārpublicēšanas un šī 2012.gada metiens, bet pieļauto gramatikas kļūdu skaits bija pamanāms un gandrīz vilka uz kaitinošo pusi. It kā sīkumi, kur pie ‘’He’’ piemirsies r burts vai pie ‘’The’’ y burts, bet, ja nākas pārlasīt teikumu, jo kaut kas neiet kopā, kas izrauj no stāsta, tad priecīgs neesmu.

Nick Petrie – Light It Up (Peter Ash #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head of Zeus

Manas pārdomas

Tam vajadzēju būt vienkāršam darbiņam, pieskatīt dažas paciņas (nauda) un pārvadāt tās no punkta A uz punktu B. Pat zinot, ka pirms nedēļas līdzīga pārvadājuma laikā ar tā paša klienta paciņām bez vēsts pazuda aizsardzības Heavy Metal Protection firmas līdzdibinātājas vīrs un vien pirms trim mēnešiem nolīgt, bet augsti novērtēts kolēģis, ne Pīters Ašs, ne kāds cits būtu varējis iedomāties, ka notikumi izvērtīsies tik trillerim cienīgi.

Pītera šībrīža galvenais mērķis ir pārvarēt PTSD pēckara Irākas un Afganistānas tūru radīto klaustrofobiju, kas neļauj iekštelpās normāli pavadīt pat pusstundu. Apzināti meklē palīdzību un maziem soļiem veic dotos padomos, lai vērstu problēmu par labu. Tomēr galvenais motivators nav tik paša veselība vai vēlme atgriezties kaut cik normālākos dzīves apstākļos,bet gan Burning Birght ietvaros satiktā Džūna un vēlme ar viņu uzsākt kaut ko nebūt nopietnāku, lai mūžīgi nevajadzētu gulēt zem klajas debess. Bet kā gan atteiksi brīvprātīgajos darbos satiktam citam kara veterānam Henrijam (70+gadi), Heavy Metal Protection līdzdibinātājas meitai, kad vēl nekas neliecina par kaut ko nopietnāku.

Uzbrukums ir ātrs un profesionāls, bet kā jau paredzams šāda tipa sērijā, un kur nu vēl ja ir vēl turpinājumi, tad uzbrucēji pieļauj vissmagāko kļūdu, kāda būtu iespējama un no visiem Heavy Metal Protection darbiniekiem dzīvajos atstāj tieši Pīteru, kurš teorētiski pēc paskaidrojumiem policijai varētu doties prom pie pirms tam iecerētā galamērķa un neiesaistīties cita problēmās. Bet tāda nav Pītera daba, vēl jo vairāk, ja nogalināti ir citi kara veterāni un var pat teikt draugi, lai cik maz laika kopā būtu pavadīts.

Ja pēc Burning Bright Pīters atsakās valsts piedāvājuma kļūt par aģentu slepenā, ārpus oficiālo ierakstu esošā organizācijā, tad viņa iesaiste privātā aizsardzības firmā, kura uzreiz piedzīvo asāka tipa piedzīvojumus, gana loģiskas sižeta meklējumu turpinājums. Nekur tālu vajadzīgā brīdi neizpaliek Pītera iegūtais draugs un palīgs Luiss ar kriminālās pasaules pieredzi un pēc sērijas pirmās grāmatas arīdzan tā teikt naudas maks. Ja Burning Bright laikā lasītāji varēja iepazīt Džūnu un viņas pagātni, par cik sižets kā tāds grozījās ap un par viņu, tad tā vien rodas sajūta, ka ja ne uzreiz nākošajā grāmatā, tad vispār sērijā kā tādā prasītos kāds piedzīvojums, kurā atklājas kas vairāk par pagaidām visai noslēpumaino Luisu.

Light It Up kulminācija ir asa sižeta cīņas ainu pilna un tikpat aizraujoša, kā līdz šim Peter Ash sērijā. Vienīgais pie kā gribētos tā vairāk piekasīties, ir neatrisinātais jautājums par uzbrukumu, zādzību finansētāju miljardieri, kurš izmanto privātos algotņus, lai apzinātu nosistu vērtību firmām, kuras pa lēto nopirkt un pēc tam pārdod ar milzu peļņu. Vai viņš paturēs naidu uz Pīteru par izjaukto darījumu, par līdz tam brīdim uzticamo kareivju nogalināšanu un radīs kādu konfliktsituāciju sērijas turpinājumā? Vai vienkārši norakstīs notikušo pie zaudējumiem?