Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Patrick O’Brian – Desolation Island (Aubrey & Maturin #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atkal jauns un cits kuģis vārdā Leopard, ja vien Džeks Obrijs nevēlas palikt krastā un garlaikoties, atkal jauns piedzīvojums – šoreiz uz pavisam jauniem ūdeņiem, uz Austrāliju. Tomēr sākotnēji Obriju nākas pārliecināt, ka nevajadzētu atteikties no piedāvājuma, kas paredz, ka Leoparda ‘’krava’’ ir cietumnieki, kas Obrijam, pirmoreiz to padzirdot, šķiet zem viņa goda. Un pārliecināšanu nākas veikt nekur tālo šajos piedzīvojumos esošajam ārstam Stīvenam Maturinam, par kura citām saistībām un it īpaši ar britu slepeno servisu/dienestu lasītājs var uzzināt šo to vairāk.

Pārliecinošs vairākums distances gan Obrijam, gan pārējai kuģu apk ir vairāk ikdienišķas rutīnas piepildīts. Diena no dienas var atšķirt tikai ar grūtībām un ar veicamajiem uzdevumiem vai ar to, ka tieši tajā dienā tiek izpildīti sodi par veiktiem pārkāpumiem. Bet reizēm rutīna, kad nepievērs tik lielu uzmanību jau šķietami no galvas zināmiem pienākumiem var izrādīties tie bīstamākie.

To pašu nevarētu teikt par Maturinam, kuram šis Austrālijas ceļojums izvēršas jaunu patoloģiju un neizskaidrojamu kuģa apkalpes saslimšanu pilns. Lai arī vairumam vairāk vai mazāk būtu pie kājas, ka kautkādi tur noziedznieki teju krīt kā mušas no drudža vai kā cita, tad Maturina profesionālais gods gan vis neatļauj rīkoties tik vieglprātīgi. Papildus azartu Maturina ikdienas pienākumiem piešķirt viņa citi izlūkošanas dienesta dotie uzdevumi, kuru dotā informācija liecina, ka starp ieslodzīto ‘’kravas’’ uz kuģa ir arī kāds amerikāņu (potenciāli ar Franciju saistīts) spiegs, par ko Maturinam prasīt ievākt vairāk informācijas.

Tomēr The Desolation Island nebūt nepretendē būt pirmā Aubrey & Maturin sērijā, kura iztiktu bez kuģu militāras saķeršanās un tādas norisinās arī šajā grāmatā, kurā sastapšanās starp Obrija Leopardu un holandiešu Waakzaamheid kā vienam tā otram galu galā nebeidzas, kā iecerēts. Varētu pat teikt, ka autoram beidzot izdodas sižetā veiksmīgāk iepīt vairāk pasaules politikas, kas The Desolation Island ietvaros izpaužas, kad Leoparda komandai nākas sastapties ar amerikāņiem.

Deon Meyer – 7 Days (Benny Griessel #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Ģenerālis John Afrika un viens no galvenajiem priekšniekiem SAPS policijas struktūrvienībā saņem kārtējo draudu vēstuli no kāda anonīma ķertā, kurš izsaka draudus rīkoties un atrisināt kādas jaunas advokātes Hanneke Sloet slepkavību viņas pašas nesen iegādātajā dzīvoklī. Ja vien policija nevēlas skandālu un nevainīgus cietušos kolēģu izskatā, pietiek slēpt un sargāt slepkavas un noziedziniekus, saņemt materiālus labumus no tiem un beidzot sākt reāli rīkoties.

Līdz brīdim, kad anonīmo epastu sūtītājs tik tiešām sāk rīkoties, viņa tips pavisam loģiski tiek ievietos pustrako kategorijā, kuri aiz gara laika nezina, ko iesākt. Visu gan izmaina policista kolēģa sašaušana un draudi turpināt iesākot līdz policija atrisina advokātes slepkavību. Izmeklēšanai, apzinoties cik lielu mediju interesi un sekojošu politisko spiedienu šādi apstākļi izraisītu, tiek piesaistīts pats labākais detektīvs Benny Griessel.

Lai cik lielas šaubas par sevi Benijam nebūtu, lai cik liela nožēla par alkohola dēļ palaistajām iespējām dzīvē un profesionālajā karjerā Benijam nebūtu, kolēģiem un lasītājam kārtējo reizi top pamanāms, cik nenovērtējams ir Benija detektīva prasmes un talants. To sakot, nedrīkst novārtā atstāt Benija kolēģus, kuri pieliek savu artavu nozieguma izmeklēšanā, bez kuru darba, Benijam un viņa komandai varbūt pietrūktu tieši tā informācijas druska, kas galu galā dod visas kopainas iespaidu un atbildi uz vainīgā identitāti. Diemžēl struktūrvienību un apakšvienību pārmaiņas jaunajā Dienvidāfrikā ir tik knašas, ka no iepriekšējās grāmatas varoņiem un Benija kolēģiem, ārpus šefiem un bosiem, sastopam vienīgi Mbali Kaleni, kurai par spīti viņas profesionālajiem panākumiem tik un tā ikdienu jāsaskaras ar vīriešu kolēģu (ne visu) nievājošu attieksmi.

Jauns turpinājums (publicēts 2012.gadā) Benny Griessel sērijā, jauns paša autora uzlikts laika limits kriminālromāna un trillera norises ilgumā pirms ļaundaris tik apturēts. Septiņas dienas, nedēļa salīdzinoši ar Thirteen Hours izpildes formā dod krietni ticamāku notikumu attīstības manieri. Piešķirot vairāk laika Benijam, kolēģiem kā Mbali Kaleni un citiem, no kuriem gan visi jauni, jo pats Benijs pārvietots no vienas  organizācijas uz citu. Kopumā vispār mazāka saspiestības sajūta, dod iespēju nesaisteigtāk ielūkoties arī Benija privātājā dzīvē un jaunājās attiecībās ar kādreizējo mūzikas zvaigzni un iepriekšējā grāmatas upura atraitni Aleksandru. Brīžiem pat Benijam rodas neliels izmisums, kā apvienot darbu un vēlmi saglabāt attiecības ar Aleksandru, kura pati izcieš smagu cīņu, lai atturētos no pārmērīgas alkohola lietošanas.

Salman Rushdie – Quichotte

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kihots, bet ne ar previsi Dons, jo ir vienkārš farmācijas firmas ceļojošais pārdevējs, pavisam nesen sava mūža pārliecinoši otrajā pusē ar televīzijas sarunu šova palīdzību atklājis savu mūža mīlestību un par šīs ‘’balvas’’ uzvarētāju kļuvusi šī šova vadītājā Salma R. Savos izteiksmes līdzekļos Kihots ir pat ļoti intelektuāls, spēj citēt un atsaukties uz pat sarežģītiem literāriem darbiem, bet tagad to pat nepateiksi, paskatoties uz cilvēku, kura pamatizklaide un glābiņš no ārpasaules ir TV un visas tā piedāvātās pārraides kādas vien redzamas.

Bet atšķirībā no citem diž-faniem, kuri raksta stalkera cienīgas vēstules Salmai, Kihotam piemīt īpatnēja un varbūt pat bruņinieciska veida apņemšanās vispirms ar darbiem pierādīt gan Salmai, gan pašam savas mīlestības vārda cienīguma un atzinības vērtību. Tomēr nenoliedzami Kihots ir viens savāds putns, jo, pirms sava ceļojuma uzsākšanas, viņa cita vēlme pēc dēla ir tik liela, tik ilgi lolota un ir pat centies speciāli doties uz lokācijām laikos, kad tur novērojami zvaigžņu lieti, ka šāds dēls vienā tādā reizē pavisam reāli un tā vienkārši arī manifestējas. Kihots viņam dod Sancho vārdu, bet sākotnēji Sančo ir vien kā balts siluets bez pildījuma, kurš kā piesaitēts nespēj pārvietoties nekur tālu prom no radītāja Kihota. Lasītājam pat tiek dots neliels ieskats Sančo domās un prātā, kas gan darās kādā galvā, kurš dzimis jau kā gandrīz pilngadīgs indivīds.

Paralēli Kihota mīlestības misijai, tiek aprunāts temats par un ap opioīdu krīzi ASV, kura nolūkos tiek izmantos Kihota bagātais brālēns R.K. Smile, kurš uzskata, ka viņš un viņa firma ir teju Dieva dāvana un pavisam noteikti ļoti nepieciešama servisa nodrošinātājs uz šīs Zemes. Noteikumi, regulas un citi likumi, kas tik drastiski un nežēlīgi cenšas ierobežot viņa biznesu drīzāk kaitē vienkāršo iedzīvotāju masām, kuras taču ne bez iemesla kāro pēc kaut kā, kas atslābinātu, novērstu domas no drūmās ikdienas, un tieši to nodrošina R.K. Smaila farmācijas firmas ražotie pretsāpju līdzekļi.

Caur Quichotte autors Salamans Rušdi nepieminot vārdos piemin gan tagad bijušo ASV prezidentu Trampu, gan vēl aktuālo Covid 19 pandēmiju. Kā gan viens, gan otrs par norāvis metaforiskās maskas no līdzcilvēkiem un kaimiņiem, kuri pirms tam likušies tik sakarīgi un pat draudzīgi, bet tagad ir gatavi tevi nospārdīt un pat nogalināt vien aiz tā, ka nepiekrīti viņu uzskatiem un viedokļiem. Spontāna pārvēršanās par mamutu vai suņu kaklasiksnas nēsāšana ar norautu ķēdi ir vien daži izteiksmes līdzekļi, kādus autors pielieto, lai to vizuāli parādītu.

Āķis vien tajā, ka gan Kihots, gan Salma, gan Sančo ir izdomāti tēli izdomātā romānā, kuru ir autors ar pseidonīmu Sam DuChamp. Viduvējs spiegu trilleru autors, kurš beidzot saņēmies uzrakstīt kaut ko krietni atšķirīgu, diemžēl acīmredzami autofiction žanrā, tikpat kā viens pret vienu attēlojot savas dzīves nedienas un nepārprotami atpazīstamus varoņu prototipus ar tādām pašām likstām un problēmām.

Semam, kuru autors grāmatas gaitā izvēlējies saukt par Brāli, neatklājot īsto vārdu, nav nepieciešams iztēloties izdomātu dēlu, bet teorētiski tā pat nāktos darīt, jo attiecības vispirms ar bijušo sievu un sekojoši nu jau ar pieaugušo dēlu ir tālu no ideālam. Tik tālu, ka godīgi sakot Brālis un dēls ir svešinieki, viens otram kā balti silueti. Lai arī kā Brālis gan sev, gan citiem, kuriem atklāj pašreizējo grāmatas sižetu, par kuru raksta, ka topošais darbs nav apzināta savas dzīves izspēlēšana uz lapas, tad, tuvojoties beigām, pretējais kļūst vairāk un vairāk acīmredzams. Pat tik ļoti, ka brīžiem Brālim jāpiedomā, lai viena ar otru nesāktu saplūst kopā, lai nesāktu jaukties notikumi.

Līdz šim biju lasījis vienīgi Salamana Rušdi memuāru Joseph Anton par The Satanic Verses publicēšanas izraisītājiem dzīvības draudiem un nepieciešamību slēpties. Tā jau bija doma šogad pieķerties šai fiziski un taustāmi publicētajai grāmatai, kas jau labu laiku nostāvējusi manā grāmatplauktā, bet (diemžēl) nesenā uzbrukuma dēļ autoram jutos pamudināts pieķerties Quichotte drusku ātrāk.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #3-4

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kapteiņa Džeka Obrija un ārsta Stīvena Maturina tālākie piedzīvojumi uzved viņus uz H.M.S. Surpirse kuģa un attiecīgi tālāk uz ūdeņiem gan pie Dienvidamerikas krastu ūdeņiem, par kuras zemi saklausījušies sikspārņu un vampīru stāstus, gan uz Bombeju un Indiju, kur gan vairāk stāsts aizvirzās uz personīgākas dabas sižeta pusi.

Pārsteigumi galvenos varoņus piemeklē kā profesionālajā dzīvē, tā privātajā, kura sērijas trešajā grāmatā, kā tas piederas pie nosaukuma, pārsteidzoši izvēršas maķenīt interesantāka par dinamiku uz kuģa. Ja vēl iepriekšējā grāmātā Obrijs un Maturins nespēja sadalīt māsīcas Sofiju un Diānu, tad tagad domstarpības starp diviem lielas personības tēliem atrisinājušās tik tālu, ka katrs var jau sākt plānot nākotni un pat precības ar izredzēto. Vien tas āķis, ka grāmatas darbības laika periodā vien nepietiek ar vēlmi dzīvot kopā un apprecēties, vēl vajadzīgs nodrošināt tāds kā pūrs no paša Obrija puses meitenes mātei, kas kļūst par vienu no galvenajām problēmsituācijām H.M.S Surprise ietvaros.

Pēcgaršu un gala iespaidu sērijas trešā grāmata neatstāja vienlīdz spēcīgu kā iepriekšējās divas, bet tas nebūt nemazina vēlmi turpināt apkuģot pasaules okeānus kopā ar šiem diviem varoņiem un viņu hobijiem garā laika ‘’nosišanai’’ starp militāra rakstura sadursmēm ar citiem kuģiem kā bišu stropa uzturēšana uz kuģa.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau iepriekšējās Aubrey & Maturin sērijas grāmatās izskanēja, ka bez ārsta profesijas Maturins ir iesaistījies britu izlūkdienestā un izpilda šādus, tādus viņu uzdevumus, bet līdz šim tas bijis vairāk vien kā tēla fons. The Mauritius Command iesākas Stīvenam Maturinam ‘’glābjot’’ savu draugu Džeku Obriju no garlaicības krastā un pastarpināti dodot viņam uzdevumus, no kuriem viens saistīts (pagaidām) Francijas kontrolētajām Maurīcijas salām. Kas zin, varbūt nākotne sola labu karjeras attīstību, būt kam vairāk kā vienkārši kapteinim.

Nebūt nevar teikt, ka Obrijam jau būtu apnikusi laulību dzīve ar Sofiju vai nerūpētu divas meitas, bet dzīve krastā tomēr nav tas pats. Lai cik stipra mīlestība Obrijam nebūtu pret sievu un meitām, jūrai un okeāniem tomēr ir cita vara un aicinājuma spēks.

No Aubrey & Maturin sērijas tagad jau sagaidu lielā mērā jau zināmas lietas – labus aprakstus par dzīvi uz 19.gs militāra buru kuģa, brīžiem filozofiska rakstura pārdomas par un ap dzīvi, spraigākos brīžos militāras sadursmes ar kādu kuģu, kas šoreiz ir ar Francijas piederību, kā arī lieliskus dabas aprakstus no Maturina kā dabas pētnieka perspektīvas, kas gan tikpat ātri neliedz likt dabas brīnumus uz pusdienu šķīvja vai, piemēram, paradīzes putnu spalvas izmanto, lai rotātos. Bet citādi, neskaitot katras grāmatas sižetiskās atšķirības, vismaz trešā un ceturtā grāmata ar kaut ko citu, jaunu un/vai dinamisku nav pārsteigusi. Nebūtu grūti tādēļ atrast, kāpēc tādēļ kam piekasīties, kas gan būtu nepareizi darīts, jo šie un ne citi vienkārši ir sērijas spēcīgie punkti, pie kuriem autors Patriks O’Braiens pieturas.

Plus, vienmēr patīkami, ka autors bāzē sērijas fikcionālos notikumus uz reālas vēstures pamata.

Izlasīju, lasu, lasīšu #220 (01.08-14.08)

Izlasīju:

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Noklausījos:

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet. Beyond the Frontier #3)

Lasu:

Salman Rushdie – Quichotte

Klausos:

Patrick O’Brian – H.M.S. Surprise (Aubrey & Maturin #3)

Patrick O’Brian – The Mauritius Command (Aubrey & Maturin #4)

Lasīšu:

Deon Meyer – Seven Days (Benny Griessel #3)

Klausīšos:

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci mēneši kopš detektīva Benija Grizela sievai mērs kļuva pilns un viņa uzdeva vīram ultimātu, lai izvēlas starp alkoholu un ģimeni un sešus mēnešus noturas skaidrā, tad varēs atgriezties mājās. Pieci gari mēneši, kuru laikā Benijam tieši tas arī ir izdevies, bet ik pa brīdim sanāk pamanīt un no bērnu izteikumiem padzirdēt šo to, kas liek aizdomāties.

Grāmatai aizsākoties rītu Benijam neļauj sagaidīt ar paša spēkiem, bet gan tiek pamodināts agrā rīta stundā vēl pirms sešiem, kas viegli ļauj paredzēt, ka dienas turpinājums nebūs no tiem jaukākajiem, kas arī pierādās par patiesību. Kaut kur Keiptaunā aiz nāves bailēm bēguļo jauna amerikāņu tūriste Reičela Andersone. Vien pirms dažām stundām viņai ir bijis jāpieredz draudzenes Erinas aukstasinīga slepkavība un tagad pašai jācenšas netikt noķertai, lai nekļūtu par nākamo upuri.

Koncepts ar noteiktu laika periodu, kurā jānotver ļaundari, izklausās labi. Metode, ar kuru kāpināt sasprindzinājumu līdz pat pašām beigām, bet šajā gadījumā šķita drusku lieki, jo detektīvam Benijam un viņa kolēģiem nav jāsaskaras ar kādu izpirkuma maksu ar laika termiņu, ne arī ar kaut ko līdzīgu. Drīzāk tas nodara nelielu skādi ticamības ziņā, kad detektīvi, kuriem katru dienu ir ntās lietas, kuras nekust brīžiem uz priekšu, spēj mazāk kā diennakts laikā atrisināt tik liela mēroga noziegumu.

Thirteen Hours paralēli risina divus slepkavības. Otra saistīta ar mūzikas biznesu un slavenībām, arī augsta profila lieta. Benijam nav uzdots atrisināt abas slepkavības vienlaikus, kas būtu vēl absurdāk, bet kā mentora persona viņš apmāca un dod padomus bariņam jauno detektīvu, kuriem vienkārši pietrūkst Benija profesionālās pieredzes.

Autoram labi izdevies vienā grāmatā ietilpināt gan Benija personīgo dzīvi un tās aspektus, gan konkrētās grāmatas kriminālizmeklēšanu, kā arī piešķirt papildus perspektīvas no Benija kolēģu perspektīvām ‘’jaunajā’’ pēc-apertaīda Dienvidāfrikā un kā dažādas ciltis un tautas (Zulu, Xhosa, Afrikaans u.c.) spēj vai nespēj sadzīvot.

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.