Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

9424053

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Golancz

Manas pārdomas

Blue Remembered Earth aptuveni 150 gadus tālā nākotnē iztēlojas pasauli, kurā klimata pārmaiņu izraisīto seku dēļ par dominējošais kontinentu pasaulē ir kļuvusi Āfrika. Negluži pilnībā tapa skaidrs vai vēl eksistē individuālas valstis, vai tikai divas lielas savienības, kur viena United Surface Nations apvieno sauszemes valstis, bet United Aquatic Nations pārstāv tos cilvēkus, kuri labprātāk ir izvēlējušies pārveidot sevi ģenētiski dzīvei zem ūdens. Protams, kā jau zinātniskajai fantastikai pieklājas ir arī daudz dažādu autora iztēlotu jaunu tehnoloģiju, no kurām ne viena vien izmantota Visuma izpētei un Saules sistēmas apguvei.

Grāmatas galvenie varoņi ir brālis un māsa, Geoffrey un Sunday, kuru rokās nonāk pavedieni, lai atrisinātu nesen mirušās vecmammas Eunice un reiz slavenas zinātnieces/piedzīvojumu azarta meklētājas Visumā atstātās ‘’dārgumu medības’’. Ne viens no abiem nebauda milzīgu radu mīlestību savas attieksmes dēļ pret citkārt izteikti uz auksto biznesa pasauli orientēto ģimenes biznesu, kas kļuvis tik liels, ka ir iemantota ievērojama politiskā vara. Kaut arī runa nav par notikumiem starpzvaigžņu mērogos, tomēr darbība ir pietiekami plaša, lai noturētu interesi un gribētos uzzināt vairāk, ko pastiprina pārsvarā ik pēc nodaļas mainīgais skatpunkts starp Džefriju un Svētdienu.

Katru atsevišķi vēl pavada papildus viens sabiedrotais no tuvākas un tālākas personīgo attiecību pagātnes, bet par prieku man romantisms un liekas attiecību drāmas neieņem prioritāru lomu pār apkārt notikušo un to iznākums no tām neatkarājas. Un gan viens, gan otrs duets nevar atļauties zaudēt uzmanību un koncentrēšanos ne mirkli, jo dzīvībai potenciāli bīstamas situācijas var sekot ik mirkli viscaur grāmatai. Eunice dzīves pēdējie 60 gadi, kā arī daudz dažādu aspektu pirms tam, ir tik ļoti noslēpumiem un spekulācijām apvīti, ka neviens īsti nezina, ko īsti viņa varētu būt noslēpusi. Dažs labs ģimenē labāk nemaz negrib to noskaidrot aiz bailēm, ka tas varētu kaut kā nebūt sabojāt ģimenes reputāciju, ja ne vēl inkriminēt. Papildus tam gan aizkulisēs, gan daudz atklātāk darbojas divas ideoloģiskas aktīvistu grupas, bez kuru palīdzības Džefrijas un Svētdien reizē nevar gluži iztikt, bet vienlaikus jābūt modriem, jo nodevība pie var sekot bez brīdinājuma.

Lielos vilcienos gaisā nepaliek karājamies nepabeigtu sižetisko līniju, par ko paust sašutumu pilnus izsaucienus. Vēl jo labāk, jo katra triloģijas grāmata pēc būtības var tikt uztverta arī kā standalone gadu starpības dēļ starp notikumeim vienā un nākošajā. Patīkami, ka nebija diži jālauž galva par autora ieviesto terminu nozīmi vai tehnoloģiju darbību (īpaši attiecībā uz cilvēkos integrēto) un pielietojumu, ko citkārt ir nācies redzēt švakā izpildījumā, kas tikai liedz izbaudīt iecerēto stāstu.

Nikolass Spārks – Drošais Patvērums

30689405

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nolūkos iziet ārpus savas literatūras komforta zonas speciāli esmu grāmatu maiņas punktos ņēmis dažas romantiskā žanra grāmatas. Ar nožēlu jāsaka, ka Drošais Patvērums/Safe Haven nebūs no tiem, kuri iedrošinātu lasīt šo žanru vairāk. Vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka varbūt netulkots grāmatas variants varētu būt bijis maķenīt labāks, jo šķiet ir vairāk tulkots vārds vārdā, bet ne tā, lai arī galvenā doma un izjūta vienmēr saglabātos neskarta. Tā teikt autora balss vietā vairāk jūtams tulkotājs. Varbūt papildus visam nepatika Contemporary kategorija, jo vēsturiskā Outlander sērija vēl nav tik ļoti likusi vilties.

No malas šķiet, ka romantiskajā žanrā autora izpildījums, labi apzinoties laimīgo gala iznākumu, ir vēl svarīgāks kā citos žanros, līdzīgī kā tas ir kriminālromānos, kuros parasti slepkava tiek noķerta. Drošā Patvēruma gadījumā gan galvenais sieviešu tēls Keitija, gan viņas nenovēršamā jaunā mīlas interese Alekss ir dziļi emocionāli daudz pārdzīvojuši tēli; katrs ar savu pagātnes bagāžu, kura reiz likusi domāt, ka nekas romantisks nākotnē vairs nav iespējams. Par spīti visam, abu nedrošībai par sevi un/vai savu nākotni, liktenis lēmis vienam otru tomēr atrast…

Keitija atgūstas no fiziski un emocionāli vardarbīgām attiecībām. Šis ir viņas otrais mēģinājums aizbēgt, bet lai kādos vārdos viņas vīru Kevinu varētu saukt, jo par normālu cilvēku grūti nodēvēt, par neatlaidīgu arī viņu nesauksi. Vienīgais, kas šķiet viņu glābj, ir darbs policijā, kura attiecīgi nekādīgi nereaģēja uz Keitijas izsaukumiem un palīgā saucieniem, piespiežot rast risinājumu bēgot. Laikam arī šķiršanos Keitija nesaskata kā izmantojamu variantu, cer paglābties tāltālā klusā Sautportas pilsētiņā. Tikmēr Alekss, divu bērnu tēvs, joprojām pārdzīvo pēkšņi no vēža mirušās sievas Džo nāvi. Izbijis armijnieks, tagad maza vietējā veikaliņa īpašnieks (pārpircis no Džo vecākiem), Alekss aizvada dienas rūpēs par bērnu uzturēšanu. Bernu laime nu ir viņa dzīves galvenais mērķis. Nevienam sākotnēji nav prātā jaunas attiecības, laikam tas būs tikai tāds Likteņa pirksts. :D

Kevina tēls kā visa sliktā iemiesojums nogurdināja un nokaitināja, jo ilgāk viņam tika pievērsta uzmanība, jo gan tēls palika kaitinošāks, gan pati grāmata kā tāda. Visās nelaimēs un grūtībās vainīga ir sieva, kura pati, protams, sava stulbuma dēļ izprovocē uz sevi vērsto vardarbību. Pretējā gadījuma tak Kevins savai sievai nesistu, jo mīl viņu vairāk nekā jebko citu. Tēls bez jebkādiem pelēkā toņiem, kamēr Keitija un Alekss ir enģeļbalti. Hroniski un smagi nelaimīgs cilvēks, kurš par sevi ir nedrošāks par nedrošu. Ja viņš nav daļa no kompānijas, kas smejas, tad noteikti apsmiets un aprunāts tiek viņš. Ideālā sieva nekad nepamet māju un nepazīst nevienu citu kā vien viņu.

Ja uz to visu un vēl citām klišejām vēl varētu pievērt acis, tad grāmatas kulminācija ar spriedzes ainām bija izteikti grūti lasāma. Diemžēl lēmums vēl piemest klāt no nekurienes izrautu spoku, kad līdz tam brīdim nav ne smakas par kaut ko pārdabisku, bija pavisam lieki un vēl vairāk sabojāja iespaidu par visu grāmatu. Ne tas prasījās, ne arī bija vajadzīgs, tik vien kā ērta izvēle, lai bez pūliņiem nobeigtu romānu.

Atliek cerēt, ka citu fizisko grāmatu eksemplāri manos grāmatplauktos no šī žanra ir labāki par šo.

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

8635638

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc tam, kad ASV atbalstīts San Tomas diktators nesodīts par daudzajām slepkavībām, ieskaitot divus elites Force Recon kareivjus, rod patvērumu Amerikā un papildus tam visam turpina gūt peļņu no narkotiku, ieroču tirgošanas u.c. nelegāla biznesa, atlikušajiem septiņiem Force Recon kareivjiem neatliek nekas cits, kā ņemt lietu savās rokās un atriebties personīgi, lai nepamestu nogalināto biedru atmiņu aizmirstības mēslainē.

An Execution of Honor ietilpst vienā kategorijā, kā Nick Stone sērija un tām līdzīgas grāmatas. Šajā nedominē viens vienīgs superkareivis, bet gan specializēti augstākā līmeņa profesionāļi, pār kuriem ASV varasiestādēm vairs nav kontroles. Ir pienācis laiks sākt baidīties, ka viņu taisnības cīnītāju fasāde varētu sabrukt. Papildus tam un par spīti viņu elites līmeņa prasmēm, neviens no viņiem nav šķietami nenogalināms. Asa sižeta cīņas ainas ar potenciālu letalitāti turpat aiz stūra seko lielāko daļu grāmatas. Gan pēc izvēlētā grāmatas vāka (vismaz šim izdevumam), gan apraksta nav iemesla sagaidīt kompleksu un daudzslāņainu sižetu vai tēlus, un An Execution of Honor uz to arī nepretendē.

Mērķis ir viens – taisnīgums nogalināto biedru vārdā. Daudzreiz arī no neviena tēla vien izskan spriedums, ka tādu ASV specdienestu un politiķu izšķiršanos par labu nežēlīgam diktatoram tāpēc vien, ka viņš būtu vienīgā alternatīva komunistu režīmam mazajā valstiņā, nebūtu pieņemams nevienam un neviens vairs neuzticētos, ka katra karavīra dzīvība ir svarīgāka par izvirzīto mērķi. Tieši tādēļ viņus ir nepieciešams apstādināt par katru cenu, lai kaut kas tāds nenonāktu atklātībā

Darbība noris 1989.gadā, PSRS vēl ir visai aktīva politiskajās spēlēs un kopā ar Kubas specdienestu cer pirmie notvert ne tikai no paklausības ķēdes norāvušos ex-Force Recon kareivjus, galvenokārt aci metot uz elektronikas ekspertu – augstākā līmeņa eksperts, kuram nekāda drošības sistēma nav par šķērsli, bet arī no stingri apsargātas bāzes nozagtie slepenie ieroči, uz ko attiecīgi reizēm jāpiever acis, bet tas tā.

Varētu piekasīties, ka brīžiem tiek izmantota viena un tā pati metode, lai turpinātu sižeta virzību uz nākošo lokāciju, kur atkārtojas +/- līdzīgs scenārijs, vai reizēm tā vien šķiet, ka pāris frāzes, termini vai abreviatūras tiek atkārtotas vairāk aiz tā, lai palielinātu vārdu kopskaitu. Ja An Execution of Honor nesāk lasīt ar ekspektācijām sagaidīt pasaules mēroga meistardarbu, tad grāmata nesagādās vilšanos un izpildīs savu funkciju – vienkārši izklaidēt uz lasīšanas laiku.

Daniel Suarez – Influx (Audio book)

22668803

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Influx pirmajā mirklī un nosacītā veidā, ka ‘’tagadne’’, kurā dzīvojam, patiesībā ir ‘’pagātne’ir pavisam neliela līdzība ar Matriksu. Galvenais Džons Greidijs un gandrīz visi pārējie uz planētas Zeme, pašiem to neapzinoties, patiesībā dzīvo mākslīgi kontrolētā tehnoloģiskās attīstības pagātnē, un tikai priviliģēts personu loks tiek pie iespējas ar tām paspēlēties. Vienīgais iemesls, kādēļ šī atklāsme ir kā auksta duša un pēkšņi nolīst par Džona galvu, ir Džona un viņa komandas ‘’gravitācijas spoguļa’’ izgudrojums, kas noveid Greidiju speciāli ģeniāliem prātiem izveidotā cietumā. Būs lemts paiet vairākiem moku un spīdzināšanas pilniem gadiem, pirms izdosies dot prettriecienu Bureau of Technological Control aģentūrai, kas reiz izveidota ar mērķi nepieļaut pārāk straujus tehnoloģiskās attīstības lēcienus un konrolēt, lai tas notiktu pakāpeniski, lai pasargātu sabiedrisko kārtību un mieru no destabilizācijas un nemiriem, lai nosargātu planētu no planētu no nevēlamiem un neparedzētiem blakusefektiem.

Ja BTC vadītājs Graham Hendrick vēl padoto priekšā izliekas, ka nekas nav mainījies, tad nav grūti aiz falšās fasādes saskatīt patieso viņa pasaules vīziju. Kvantu superdatori akciju tirgos, lēta enerģija, ģenētiskie atklājumi un cita veida izgudrojumi no zinātniskās fantastikas un to militārais pielietojums ļauj BTC un Hendriksam gan finansiāli, gan militāri un arī visos citos veidos ne tikai atklāti ignorēt pārējo pasauli, bet arī sākt sapņot par pasaules dominanci. Hendriksu var pieskaitīt pie tiem ļaunajiem tēliem, kuri sākotnēji sākuši darboties labu mērķu vadīti, bet vara un vēlmē pēc vēl lielākas kontroles tos ir korumpējusi līdz neatgriezeniskam stāvoklim.

Kas gan varētu stāties Hendriksa ceļā, kad viņa pusē ir visi trumpji un ieroči no nākotnes. Par laimi pasaulei un visiem izņemot Hendriksu, viss vēl nav zaudēts un par labu nāk pirmkārt fakts, ka Hendrikss sāk zaudēt ietekmi BTC un dzelzs dūres vadības stratēģija neatmaksāsjas gan lokāli, gan globāli – ne vien tuvāk padotie sekmīgi ir spējīgi domāt ar savu galvu un to noslēpt no visu redzošajiem Mākslīgajiem Intelektiem, bet ir arī atšķēlušās divas grupas no galvenā BTC biroja. Otrkārt lielais aizskatuves darbs no ieslodzīto puses pirms vēl Džons Greidijs tur nokļūst.

Protams, Influx vairāk piedāvā tehnoloģisko izgudrojumu idejas, nevis parāk neiedziļinās to tehniskajos parametros, kā un kādēļ tā varētu tiešām būt.  Taipat skaitā Influx arī neizceļas ar neko līdz šim neredzētu, bet svarīgi, ka nepieviļ veidā, ka no pirmās nodaļas tiek nokļūts galapunktā.

2018.gadā izlasīto grāmatu top 12

Gandrīz vai neticās, ka šis, neskaitot pirmo pusgadu, ir jau ir ceturtais pilnais gads kopš esmu aizsācis rakstiski paust (pār-)domas un sajūtas par izlasīto/noklausīto. Tāpat kā iepriekšējos gados, pirms ķeros pie gada topa vispirms neliela statistikas deva.

Tātad gads veiksmīgi noslēgts ar 153 grāmatām un aptuveni 53 013 lpp, un vidēji 346,49lpp uz vienu grāmatu. Aptuveni, jo ne vienmēr izvēlētajam izdevumam, kuru esmu atķeksējis Goodreads lapā, ka lasu, sakrīt ar manā rīcībā esošo vai reizēm vispār norādītais lpp skaits, piem., ir 0 vai kaut kādas padsmit.

Pati īsākā ”grāmata” ir super-īss stāstiņš Vignette no The Dresden Files sērijas – vien nieka trīs lapaspuses, bet pati garākā, pie reizes ierindojoties topa pirmajā vietā, ir trešā (no paredzētajām desmit) The Stormlight Archive sērijas grāmata Oathbringer.

Kā vispopulārākās grāmatas gods, ko šogad sanācis izlasīt, ar vairāk nekā diviem miljoniem vērtējumu Goodreads lapām, tiek Pūķa Ķērājam.

Tikmēr ar nieka četriem vērtējumiem, ieskaitot mani, ir The Last Submarine Hunter. Īsa, bet interesanta audio novele, ar papildus dažādiem skaņu efektiem, ne tikai vienkārši ierunātā. Neaizņem daudz laika un ir vērts noklausīties, ja ir tāda iespēja. Pēdējais zemūdens mednieks arī ir lielisks piemērs lapaspušu ziņā, jo tai nav klāt norādīts aptuvenais lpp skaits, ne arī kāda cita izdevuma versija.

Bet nu tad galu galā varam ķerties pie gada top12. Ja nu kāds vēl nav pamanījis, tad katra mēneša beigās izraugos to, kura patikusi visvairāk, kas attiecīgi krietni atvieglo topa sastādīšanas procesu. Lielākas galvassāpes gan rodas, lai izšķirtos par secību, un šajā gadā, šķiet izteiktāk kā iepriekšējos, secība lielā mērā, izņemot līderi, varētu atšķirties, ja tiktu sastādīts citā mirklī.

Topa listē ir iekļuvušas gan audio grāmatas un grafiskās noveles, gan grāmatas no non-fiction žanra. Varbūt neliels pārsteigums, ka četras jeb vienu certuto daļu sastāda Sandersona grāmatas, turklāt visas trīs no jau pieminētās The Stormlight Archive sērijas. Tas domājams tikai apliecina šī autora talantu, un noteikti turpināšu ceļu viņa daiļradē.

Aiz Sandersona kā nākamais biežāk pārstāvētais autors ir Stīvens Kings ar divām grāmatām (pārējiem pa vienai), un tāpat kā Sandersona un arī citu iesāktu sēriju gadījumā, ceru uz kaut cik pieņemamu progresu. Protams tiks iesāktas vairāk jaunas sērijas, nekā pabeigtas vai tikts līdz pēdējai izdotai, bet tomēr.

Diži nekad neesmu aizrāvies ar mērķiem, kā vien tas pats vienkāršākais – kopējais grāmatu skaits, kuru palielinu par vienu uz 154. Bet vidējo lapaspušu skaitu gan gribētos lielāku. Tādēļ vismaz līdz kādam Oktobris vai Novembrim nepievērsīšu pārlieku uzmanību tam, vai esmu priekšā vai aiz grafika.

Zemāk tad attiecīgais 2018.gada top12 ar visiem linkiem uz plašāku rakstu, ja ir interese to izlasīt. Paldies visiem, kas viesojošies šogad manā blogā un veiksmīgu, grāmatām bagātu jauno gadu!

8058301

12) Jim Butcher – Ghost Story (The Dresden Files #13) (Februāris)

6096829

11) Jeff Lemire – Essex County (Novembris)

7723542

10) W. Bruce Cameron – A Dog’s Purpose (A Dog’s Purpose #1) (Aprīlis)

68429

9) Brandon Sanderson – The Well of Ascension (Mistborn #2) (Septembris)

22040598

8) Scot McCloud – The Sculptor (Decembris)

11573

7) Stephen King – The Dead Zone(Augusts)

30342581

6) Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Jūlijs)

10629

5) Stephen King – Christine (Oktobris)

17332218

4) Brandon Sanderson – Words of Radiance (The Stormlight Archive #2) (Maijs)

7235533

3) Brandon Sanderson – The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) (Janvāris)

33864676

2) Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933 (Marts)

34002132

1) Brandon Sanderson – Oathbringer (The Stormlight Archive #3) (Jūnijs)

Izlasīju, lasu, lasīšu #131 (10.12-23.12)

Pēdējo šī gada divu nedēļu kopsavilkums izlasīto grāmatu ziņā noslēdzas grafisko noveļu zīmē, bet vienlaikus arī ir brīdis, lai izmantotu svētku dienu brīvo laiku un ar pilnu jaudu uz visiem aprgriezieniem iesāktu jauno gadu.

Tiek iesāktas arī vairākas sērijas – viena kriminālromānu žanrā un divas citas zinātniskajā fantastikā, bet pēc tam izmēģināšu tik daudz dzirdēto un manīto Džordža Mārtina rediģēto Wild Cards sēriju, kā arī šajā gadā atklāto spēles Warhammer 40k plašo grāmatu klāstu.

Gand kalendārais, gan ceturtais pilnais bloga gads būs noslēdzies. Palikuši vēl divi raksti – vieglākais no tiem būs izvēlēties šī mēneša top grāmatu, bet pēc tās varēšu palauzīt galvu par secību, kādā sarindot 2018.gada topu.

Attiecībā uz Goodreads kvantitatīvo izaicinājumu pagaidām vairāk sliecos, ka darīšu kā pirms gada un palielināšu skaitli par vienu uz 154, bet tad jau manīs, kad pienāks brīdis.

Izlasīju:

18373361

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

22040598

Scot McCloud – The Sculptor

Noklausījos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Lasu:

30689405

Nicholas Sparks – Safe Haven

9424053.jpg

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

521052

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

36421253.jpg

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

8635638

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

Klausos:

22668803

Daniel Suarez – Influx

40089999

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5)

Lasīšu:

625603.jpg

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

Klausīšos:

9714039.jpg

George R.R. Martin (editor) – Wild Cards (Wild Cards #1)

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

18373361

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: DC Comics

Manas pārdomas

Par Watchmen komiksu vispirms uzzināju tās filmas versijā, un kaut arī ir mēģināts vairākkārt noskatīties reizēs, kad filma tikusi translēta pa TV, tas vienmēr bijis tik vēlu, ka nekad neesmu noturējies nomodā līdz beigām, bet, lai pats  atrastu internetā un noskatītos, neesmu vēl saņēmies . :D Tik un tā no tā, ko ir sanācis redzēt (un dzirdēt atsauksmēs pirms tam), varēja manīt, ka Watchmen nav ierastie kostīmos tērptie supervaroņi. Reālā pasaule šajā variantā tiek ņemta vērā nopietnāk, un ir tikai viens patiess supervaronis ar attiecīgu izcelsmes stāstu (Dr. Manhetens).

Wathcmen komiksā sastopami gan vienkāršais cilvēks, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai īstenotu aicinājuma sajūtu cīnīties pret noziedzību veidos, kādos to nespēj likumsargi, gan tādi, kuriem ir acīmredzamas novirzes un var tikai priecāties, ka viņi ir izvēlējušies darboties labo spēku pusē. Par tādiem noteikti apzīmējami divi maskotie varoņi – Roršahs un Komiķis/Komediants. Kamēr viens ciniski apzinās pasaules stāvokli un savu vietu tajā, izmanto katru dāvāto iespēju, lai nodrošinātu sevi un nebaidās no tā, kas viņš ir, tikmēr otrs pieturēsies pie principiem, neskatoties ne uz ko, pat ja tas prasītu viņa dzīvību.

Grāmata aizsākas ar Komiķa nāvi, bet ir 1985.gads un ir pagājusi gandrīz desmitgade kopš maskotie varoņi, izņemot Komiķi un Dr. Manhetenu,kuri darbojas valsts labā, ir aizliegti, tādēļ maz kuram rūp šāda veida pavērsiens. Masu medijos tas noteikti neizraisa nekādu saviļņošanos, tikai Roršahs turpina cīņu un uzņemas detektīva lomu, lai noskaidrotu, kurš nogalināja vienu kolēģiem, un vai tikai nebriest lielāka konspirācija, kuras briesmām pakļauti gan viņš pats, gan citi Roršaha laika biedri.

Noskatoties šo dokumentālo video par komiska tapšanu (nedaudz arī par filmu) izpratne un novērtējums par stāsta komplekso dabu un daudzajām vēl joprojām aktuālajām tēmām tikai pieaug. Wathcmen pasaulē briest Trešais pasaules karš, spriedze starp divām lielvalstīm (ASV un PSRS) tikai palielinās. Loģiski domājot abām valstīm pieejamie kodolieroči atturētu no gan vienu, gan otru no atklātas konfrontācijas un faktiska pasaules gala, bet absolūti drošs nevar būt ne par ko. Vai šajā gadījuma varoņi var palīdzēt atrisināt potenciālo konfliktu vai tikai padarīt visu vēl sliktāku? Kas būtu pieļaujams lielāka labuma vārdā?

Neesmu klasisko supervaroņu komisku fans un labāk izvēlos lasīt grafiskās noveles un mangu, kurā tādu nav, bet Watchmen tāds nav, attēls ar notraipīto smaidiņa zīmotni ir jau ikonisks un zinātājs nesajauks to ar neko citu. Komikss ir bagāts ar prozu ne tikai ilustrāciju paneļos, bet pēc katras nodaļas pievienotais gandrīz vai papildus materiāls ar fragmentiem no izdomātām grāmatām vai avīžu rakstiem piešķir krājumam papildus šķautni. Patika gandrīz ar lielo sižetu nesaistītās ainas no laikrakstu stenda un dueta pie tā – laikrakstu tirgotājs un jaunietis, kas diendienā lasa tur tirgotos komiskus – vienīgais pasaulē, kurā supervaroņi reāli eksistē, dominē komiski par pirātiem. Šeit vēl noslēdzoši pievienoju cita lasītāja viedokli.