Anthony Horowitz – Magpie Murders (Susan Ryeland #1)
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Superheroes of the Multiverse sērijas otrā grāmata Serpent’s Reign gandrīz vai no sākuma līdz beigām ir viens liels nepārtraukts spraiga sižeta un dažādu cīņas ainu virknējums. Ja esi no lasītājiem, kuriem gari apraksti, kad liekas, ka nekas nenotiek, neiet pie sirds, tad šāda tipa grāmata būs tieši laikā. Diemžēl personīgi, it īpaši, jo šis jau ir sērijas turpinājums, prasījās drusku vairāk miesas uz kauliem.
Stāsta karkass, kā tāds ir labs. Gluži vai kā supervaroņu komiksa transkripts, kam derētu vien ilustrācijas. It īpaši par šo grafisko noveļu žanra tipu liek atcerēties ļaundari, ar kuriem jāspēkojas galvenajai varonei Ulkai jeb Invincika un sabiedrotajiem (klāt nāk divi labie galvenie varoņi un vēl bariņš kartoniskāka tipa tēlu). Ja teiktu, ka Multi-dimensiju Zemes apraud ļaunum ļauni ķirzakveidīgi over-lordi, tad nebūtu tālu no patiesības.
Otrs un trešais, kas pietrūka, kur arī sanāk drusku vilties ar plāno miesu uz stāsta kaula, ka visas zinātniski fantastiskās tehnoloģijas vienkārši ir tik spēcīgas un eksistē bez liela paskaidrojuma, kas neizbrīna nevienu no varoņiem, neprasa tikpat kā nekāda veida paskaidrojumu. Tāda paša tipa vienkārši tā ir un viss ir arīdzan ar jauniem tēliem, gan Ulkas tā teikt komandas biedreni Rūbiju parastu cilvēku ar dažnedažādiem gadžetiem (Betmena ekvivalents) un superzelli Teevra, gan epizodiskiem tēliem, par kuriem ātri vien tiek aizmirsts. Visiem kopā, plus Ulkas labākajai draudzenei Yagni, kuru tā pēkšņi Ulka izdomā ievilkt šajā visā, jāstajas pretī visvareniem citplanētiešiem, lai glābtu visu septiņu paralēlo dimensiju zemeslodes.
Cits salīdzinājums bez komiska, prātā nācā Dungeons & Dragons, vien urbānā vidē ar SFF fonu, kad vienam gandrīz randoma piedzīvojumam un pretiniekam seko nākošais. Negribās izklausīties, ka Serpent’s Reign būtu kaut kas nebaudāms, bet pēcgaršas sajūta būtu krietni pielaidīgāka, ja vien šis jau nebūtu turpinājums.Grūti saskatāma izaugsme starp šo un sērijas pirmo grāmatu Invincika. Vien saglabāju cerību uz to labāko sērijas trešajā turpinājumā, jo zinu, ka autoram Varun Sayal tas ir pa spēkam.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Head of Zeus
Manas pārdomas
Izvēlētā dabas taka skaistā rītā aizved Pīteru Ašu pie negaidītas sastapšanas ar grizlilāci un uzdzen viņu augstu kokā, kur vēl negaidītāka sastapšanās ir ar jaunu sievieti June, žurnālisti, kura spiesta slēpties no militāriem, bruņotiem vīriem, ja vien nevēlas vēlreiz tikt nolaupīta.
Džūnas māte savu veikto izvēļu rezultātā mirst itkā nejaušā hit and run negadījumā, bet jo vairāk meita Džūna pati sev izmeklē viņas pirmsnāves pēdējās dienas un nedēļas, veiktās izvēles profesionālajā dzīvē, kas saistīta ar tehnoloģijām, kodēšanu un programmu/aplikāciju izstrādāšanu, jo vairāk atklājas, ka kāds pavisām varītēm ir gribējis iegūt savā īpašumā Džūnas pēdējo veikumu – mākslīgo intelektu Tyg3r, kas spēj mācīties no kļūdām, kļūt gudrāks un iekļūt visur kur, lai kādas aizsardzības nenāktos pārvarēt. Tā teikt, programmatūra, kurai naudas vērtību būtu pat grūti noteikt, ņemot vērā, kādos nolūkos tā varētu tikt izmantota.
Nejauši laimīgā sastapšanās Džūnai nāk kā dāvana no debesīm, jo citādāk agrāk vai vēlāk viņa tiktu atrasta un vēlreiz notverta. Pīters turpina iekšējo cīņu ar PTSD un nespēju ilgstoši atrasties iekštelpās, bet vismaz līdz Burning Bright beigām viņam būs izteikta motivācija, lai uzlabotu šo aspektu, lai nevajadzētu atlikušo dzīvi pavadīt vienā lielā ekpedīcijā.
Burning Bright nav vien galvenais sērijas varonis ar pilnībā jauniem pārējiem tēliem. Pītera jaunais piedzīvojums kā ilgi gaidīta izraušanās no jaunās un godīgākās dzīves nāk nu jau par draugu saucamajam Lewis, kuru The Drifter pārdomās nemaz nepieminēju. Ja vēl sērijas debijā galvenā skatuve ir tikai Pīteram, tad šoreiz būtu grēks atkārtot ko līdzīgu. Luiss, kurš pateicoties Pīteram nu atguvis attiecības ar jaunības dienu mīlestību, arī pats ir gana pateicīgs Pīteram, lai neatteiktu grūtā brīdi. Bet vairāk Luisam pašam vajadzīga izraušanās no mīļās, tomēr pārāk mierīgās ikdienas rutīnas, lai uzdzītu asinsriti un pietuvotos tuvāk bīstamajai nāves robežai.
Sērijas turpinājums Nick Petrie trilleriskuma ziņā izvērties vēl aizraujošāks. Vien beigu lēmums attiecībā uz Tyg3r ne gluži lika vilties, bet noteikti kritusi par labu konvecionālākai izvēlei. Vienā brīdī jau iztēlojos Pīteru ar atbalsta komandas biedriem – Luisu, Džūnu un mākslīgo intelektu Tyg3er. Bet tomēr ne, ko gan var arī saprast, jo Tyg3er tad būtu pārāk liels deus ex-machina kārdinājums, lai nezimantotu viņu katru reizi, kad ievajadzētos kādu informāciju, vai, ja vajadzētu galveno varoni izrakstīt no sarežģītas situācijas.
Viens par ko varu piekasīties, kas gan neizbojāja lasītprieku, bet ko nevarēju neivērot (profesionālais kretīnisms) ir attiecībā uz Pītera un Džūnas slimnīcas apmeklēšanu pēc auto negadījuma pakaļdzīšanās dēļ. Pītera apakšstilbam pēc rentgena itkā tiek nozīmēts vēl CT, bet minētais izmeklējuma ilgums ir 45 minūtes, kas vairāk izklausās pēc MR. Kā jau teicu sīkums, bet tomēr pavisam skaidri kaut kas sajaukts, it īpaši pie romānā minētajiem apstākļiem.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Rit šķietami parasta diena Zakarija ‘’Zaka’’ Lightman skolas gaitās, kad pēkšņi debesīs viņš vienīgais pamana nezināmu lidojošu objektu. Turklāt šis objekts aizdomīgi līdzīgi izskatās pēc lidaparāta vienā no viņa mīļākajām datorspēlēm Armada. Sākumā Zakam pirmās domas, ka varbūt pie vainas vien paša dzīvā iztēle, jo nedz klasē vai skolā neko tobrīd šķiet nav redzējis, nedz vēlāk internetā kāds paudis ko tamlīdzīgu. Sliktākajā gadījumā domās klīst par vēl zīdaiņa vecumā mirušo tēvu, kura dienasgrāmatās, kuras glabājas bēniņos, pilnas ar absurdu konspirācijas teoriju, ka valdība slepeni izmanto videospēles, lai trenētu populāciju pret citplanētiešu iebrukumu.
Tomēr viss mainās un spēle patiesi kļūst par realitāti, kad drīz vien Zaku rekrutē Zemes Aizsardzības Spēki, reizē ar vairākiem citiem no visas pasaules, lai pavisam reāli aizsargātu Zemi un civilizāciju no citplanētiešu iebrukumu, kam vajadzīgi paši labākie Armadas un otras Terra Firma spēlētāji. Cerot uz popkultūras slepeno ietekmi attiecībā uz populāciju brīdī, kad tai galu galā taps zināms par citplanētiešiem.
Zinot, ka Armada ir tikpat ar popkultūras un retro video spēļu atsaucēm pārpilna kā Ready Player One, tad bija bažas, ka abas grāmatas varētu būt viens tas pats ar drusku remiksētiem apstākļiem un citiem tēliem. Bet ar mierīgu sirdi var teikt, ka tik traki nav. Ja Ready Player One distopiskā nākotnē datorspēli izmanto multidimensionālam, sarežģītam konkursam ar milzu naudas balvu, tad Armada +/- tagadnē izspēlē scernāriju, kurā dažas spēles izmantotas, lai sagatavotos pret dažu tik gaidītajiem viesiem no citas planētas.
Vien ik pa brīdim Zakam sāk rasties nepatīkami, citiem traucējoši jautājumi attiecībā uz citplanētiešu militāro taktiku, kas par daudz aizdomīgi atgādina identisku tai, kas atrodama pašā spēlē. Un kāpēc lai tā būtu, ja šos vada kāda reāla persona, pat ja ar atšķirīgu citplanētas domāšanu? Ja nu viņi grib pavisam vieglu, tikpat kā nemanāmu mājienu veidā grib dot cilvēcei vai vismaz kādam tās pārstāvim iespēju apturēt militāro eskalāciju, kas tik bieži ir bijusi atbilde cilvēces vēsturē līdzīgās situācijās. Ja nu nenovēršamā kara un skaitliskā pārspēka iznīcībai vienīgā atbilde ir miers (un apskāvieni)? Tomēr citplanētieši nebūt nav tas lielākais šoks un pārsteigums, kas grāmatas gaitā sagaida Zaku (un viņa māti).
Salīdzinoši, kā noslēdzas Ready Player One un Armada, tad pēc sajūtas turpinājums loģiskāks būtu šai grāmatai, bet realitāte ir pretēja. Velkot citas paralēles, arī šajā ir neliela galvenā varoņa romantiskās intereses mazs apakš-sižets, bet tāds, kas neiejaucas galvenajā stāsta līnijā. Kopumā nepavisam nesmādējams veikums.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Varētu domāt un cerēt, ka beidzot, kad pieveikti tik nīstie haidrogi, ka atliktu vairs vien viens naidnieks Klikiss robotu veidolā, ko Hanzas un Ildiranas impērijām katrai individuāli vai kopīgi spēkiem pieveikt. Bet še tev, pēkšņi no Visuma dzīlēm, pēc desmit tūkstošiem gadu izlien par izmirušiem uzskatītā Klikiss insekveidīgā rase, kura grib atgūt savas agrākās planētas, vēlams bez divkājiem uz tām, kā sasniegšanai gatavi pielietot militāru spēku.
Politiskajā ziņā Hanzas impērijā jau četras grāmatas no vietas notiek zināmā mērā mīcīšanās uz vietas, vismaz attiecībā uz Priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava noturēšanos pie varas. Jā, karalis Pīters un gaidībās esošā karaliene Estara nevien ir devušies trimdā, bet pie viena izveidojuši alternatīvu Federācijas savienību, kurai ar katru dienu pievienojas jaunu biedru. Viens, ko līdz šim neesmu pieminējis, bet, kas ar katru grāmatu top aizvien izteiktākts, it īpaši, kad nav neviens lielas privātas korporācijas, ir Hanzas impērijas salīdzinājums ar PSRS kosmosā.
Liels, kaitinošs traucēklis Bazilam ir Zaļo Priesteru nevēlēšanas izmantot WorldForest intelekta mežus, lai nodotu ziņas viscaur Hanzai. Gadu gaitā kopš haidrogu uzrašanās un kara ar tiem Priekšsēdētājam ir zudis skaidrs skatījums uz lielu bildi, kuru nesamaitātu priekšstati par citu varbūtējiem uzskatītiem par karaļa nebūt nekonkurējošo rīcību u.c. faktoriem, kā rezultātā tagad katrā iespējamā reizē, kad varētu pieņemt deeskalējošu lēmumu, Bazils izvēlas tieši pretējo. Laikam jau vien loģiski, kā lielā konfrontācija starp Pīteru un Bazilu atlikta uz sērijas pēdējo grāmatu.
Līdzīgi, ka kaut kas notiek, bet personīgi ne pārlieku interesi saistošā veidā, varētu izteikties par Ildiranas impērijas politiskajiem gaiteņiem. Labi, ka vēl eksistē Klikiss roboti, kuri nespēj snaust vai atpūsties, un ir tikpat šokēti par savu agrāko saimnieku uzrašanos, kā jebkuršs cits. Vēl nepieminēti ir bijuši ūdens elementa Wentals rase, kura ne gluži aizkulisēs, bet ne arī pēc uzmanības alkstoši, ir devusi neatsveramu pienesumu cilvēcei karā gan pret haidrogiem, gan tagad pret citiem mošķiem.
Lai arī The Saga of Seven Suns nav bijusi tā galvu reibinošākā sci-fi sērija, kuru nepacietībā klausītos, kas nu tālāk notiks, un tehnoloģiju zinātniskā puse vairāk velk uz vāju novērtējumu, tad tomēr saglabāju cerību, ka autors Kevin J. Anderson galu galā pratīsies un noslēgumu pasniegs tādu, lai būtu gandarījuma sajūta par izturēto.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Head of Zeus
Manas pārdomas
Peter Ash, vairāku tūru gan Irākas, gan Afganistānas kara veterāns, kas atgriezies mīļotajā ASV nu ir spiests dzīvot zem klajas debess. Daļēji tas pamatojams, ka nav stabila darba, bet galvenokārt, jo Pīteram ir tāda tipa PTSD, kas neļauj viņam ilgstoši uzturēties tikpat kā jebkāda veida iekštelpās. Problēma, ar kuru apzināti jācīnās, ja vien ir vēlme uzlabot pašreizējo situāciju.
Gadu ceļodams pa tādu kā pašizveidotu dabas taku maršrutu, ziņas par kādreizēja kolēģa pašnāvību tomēr kaut kā nonāk līdz Pītera ausij. Šī traģiskā vēsts pamudina puisi atgriezties tuvāk pie civilizētās pasaules un apraudzīt atraitni ar diviem dēliem, varbūt ir iespējams viņai palīdzēt vismaz ar paša rokām (bez divdomībām) kādā mājas uzturēšanas solī.
Tā arī notiek un sižets sāk uzņemt apgriezienus, kad Pīters pavisam negaidīti zem mājas atrod ne tikvien pēc skata nevienam nepiederošu, gandrīz vai urbānu savvaļas suni, bet arīdzan koferi ar $400 000 un gana daudz sprāgstvielām, lai sarīkotu pamatīgu teroraktu.
2008.gada finansu krīze ir vēl pavisam svaiga atmiņa un ne visi spēj saglabāt vēsu prātu, kad valsts ar vienu roku glābj milzu bankas no kolapsa, bet ar otru atņem vienkāršajam cilvēkam viņam vienīgo īpašumu, kuru pirms tam tā pati banka ar vieglu roku teju katram svieda pakaļ. Atbildi uz jautājiem, kas sākas ar ‘’kāpēc’’ varbūt vēl grūtāk atrast dažam labam kara veterānam, kurš svešā zemē redzējis kolēģi mirstam un pats atgriezies, ja ne ar fizisku un vizuāli redzami invaliditāti, tad psiholoģisku gan. Lūk šāda tipa cilvēku vēlas izmantot plānotā terorakta rīkotāji, kuri paši pēc tam cer uzvārīties no akciju tirgiem, jo laicīgi zina, ko un kad pirkt un pārdot. Par nelaimi viņiem Pīters Ašs ir ar mugurkaulu un lojalitāti vispirms vienkāršajam cilvēkam, kurš nav pelnījis, lai kāds viņam uz galvas uzgāstu vēl pa kādai nelaimei.
The Drifter neizceļas ar galvu reibinošu prozu, bet tādai nebūt nav jābūt, ja iecerēto darbu grāmata paveic, kas arī tiek izdarīts. Īpaši ja vēl šī ir autora debijas grāmata. Līdz pat romāna beigām bija doma, ka The Drifter premise, kā Pīters nejauši iekuļas problēmās, lai atrisinātu konspirāciju un novērstu lielu nelaimi, vēl nostrādā pirmajā reizē, bet grūti iztēloties, kā tas notiktu atkal un atkal. Pēc otrās grāmatas premises šķiet ir variācija pa tēmu vismaz šajā aspektā, bet saglabāju cerību, ka pēc tam autors vairs tā neatkārtojas. Vēl jo vairāk, ja Peter Ash ir viņa vienīgā sērija, galvenais varonis.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Ready Player One ir aizgājušo un pārsvarā 80.gadu videospēļu un citas popkultūras nostaļģijas pilns romāns. Reizē grāmata ir arī labs jaunieša piedzīvojumstāsts no graustiem līdz galvu reibinošai bagātībai, kurā paceļam tiek sastapti konkurenti gan kā alkatīgi naidnieki, gan tādi, kuri apstākļu rezultātā kļūst par draugiem un, kas zina, varbūt vēl vairāk kā draugi.
Ir 2044.gads un pasaule lielā mērā ir aizgājusi pa burbuli. Ne tikai klimata pārmaiņas ir kļuvušas nekontrolējamas, bet pa virsu tam enerģijas resursu krīze nav jau gadiem atrisināta, kuras galvenais katalizators ir fosilo resursu izsīkums. Par glābiņu gan pasaules ekonomikai, gan cilvēku masām, lai nebūtu jāskata sejā drūmā realitāte, jau vairākas desmitgades eksistē otra (virtuālās) realitātes Oasis pasaule ar tūkstošu tūkstošiem planētu. Grāmatas galvenais sižets risinās ap viena no Oasis radītāja James Donovan Halliday(nav neviena mantinieka)atstātā mantojuma +/-270 miljardu apjomā, kuru kā Easter egg balvu atstājis paslēptu kādā dikti noslēptā lokācijā iekš Oasis. Lai sasniegtu šo pašu galveno balvu, pirms tam jāatrisina trīs mīklas, kuras ļauj atrast pa atslēgai un pēc katras atslēgas atrašanas jāpārvar uzdevums, kuru Džems Donovans Halidejs atstājis censonim.
Lieldienolas atrašana sākotnēji kā drudzis pārņem visu pasauli, to skaitā grāmatas galveno varoni jaunieti Wade Owen Watts jeb Persevālu. Diemžēl Halidejs stingri nav nospraudis noteikumus balvas meklētājiem, kā rezultātā censoņiem no graustu rajoniem, ja vien tie nevēlas vienatnē sacensties pret milzu virtuālās realitātes korporāciju Innovative Online Industries ar simtiem, ja ne tūkstošiem darboņu, kā to dara Persevāls, tad vienīgā izvēle ir pievienoties kādam no Lieldienolas meklētāju klaniem.
Lai arī Ready Player One varētu saukt par GameLit, bet ne LitRPG, tad daudz kas balstās uz atsaucēm. Labi ka vēl stāsts neprasa visas viņas zināt un atpazīt, lai izbaudītu grāmatu. Stāsta svars un smagums tiek izlīdzināts un balstīts ar labu antagonistu Nolan Sorrento, korporācijas head of operations, kura uzvaras gadījumā visu lielākas bailes būtu relatīvi lētās Oasis komercializēšana pie katras iespējāmās situācijas.
Uz atvadām, kā jau labā izaugšanas stāstā ir arīdzan pievienota morāle par vajadzību pēc reālās un ne tikai virtuālās pasaules, it īpaši, ja Oasis ir tik vilinoša alternatīva, par vajadzību sejā skatīt kādu citu personu, nevis pavadīt vienatnē dzīvi nošķirtam no citiem.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Beidzot pienācis cilvēces, Klejotāju klanu (galvenokārt) un Hanzas impērijas laiks dot pretriecienu haidrogu gāzes planētu iemītniekiem, kuru fanātiskās ieceres iznīcināt gan cilvēci, gan otru humanoīdo Ildiranas impēriju būs pierādījūšas par pārlieku ambicioziem plāniem.
Hanzas priekšsēdētajs Bazils Vinčeslavs turpina turēties pie varas un kontrolēt visu notiekošo, cik nu tas vien iespējams. Kā pats pierāda ar izteikumu grāmatas ietvaros, tad Priekšsēdētāja pozīcija un politiskā vara ir visa viņa dzīve, nekam citam nav ticis atvēlēts laiks. Tā nu iznācis, ka zaudējot šo varas posteni, nekam citam vairs nebūtu jēgas, kas labi izskaidro viņa brīžiem iracionālos lēmumus, kuru galvenie mērķi ir Klejotāju klani un Hanzas karalis un karaliene Pīters un Estara.
Bet lai cik saprotama nebūtu Vinčeslava motivācija, tad Pīters šādu rīcību turpinājumu nedrīskt pieļaut, kas galvenokārt, protams, nav viņa izdzīvošanas interesēs, bet vēl jo mazāk nāk par labu Hanzas izredzēm sakaut haidrogus. Jo lielāku laiku Vinčeslavs velta propagandas imidžam iedzīvotāju masas acīs un šķietami vieglāk sakaujiem kaitēkļiem un ienaidniekiem kā Klejotāju klani, mazāk uzmanības un domu spēku atstājot risinājumu meklēšanai pret haidrogiem.
Bet cerība ne mirkli nezūd, jo ne visiem ir tiek ierobežots skats uz notiekošo. Tur lieli nopelni, lai Hanza nebūtu sakauta līdz ar šīs grāmatas beigām, ja ne vēl ātrāk pienākas jau vairākkārt pieminētajiem Klejotāju klaniem, bet ne tik bieži vēl pieminētajiem viņu galvenajiem tēliem – līderi Cesca Peroni un viņas vīru Reynald. Kopīgiem spēkiem abi Klejotāji sniedz nenovērtājami milzīgu palīdzību ūdens elementa būtnēm Ventaliem un WorldForest intelekta mežam, bez kuru atbalsta haidrogi galu galā būtu pārāk ievērojams naidnieks. Tas viss par spīti citu centieniem, kuriem šķietami būtu jābūt vienā frontes pusē, viņus aizkavēt un sakaut.
Tikmēr Klikiss zudušās impērijas radītie roboti nebūt nesnauž. Viņi aktīvi, lai arī pārsvarā no aizkulisēm palīdz haidrogiem viņu genocīdiskajā karā pret Hanzas un Ildiranas impērijām. Bet šāda snaudoša pozīcija Of Fire and Night ietvaros mainās. Tā teikt, it kā cilvēcei jau tā nepietiktu ar potenciāli katastrofālām problēmām. Bet par laimi šīs The Saga of Seven Suns noslēgumā arī cilvēces pretiniekiem seko kāds negaidīts un nepatīkams pārsteigums.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Walker Books
Manas pārdomas
City of Heavenly Fire, The Mortal Instruments sērijas otrās triloģijas kulminācijas punkts. Visas pasaules liktenis atkarīgs no tā, vai galvenajiem varoņiem un dēmonu medniekiem kopumā izdosies apturēt Valentīna dēla Sebastiana ļaunuma pilnos plānus pārņemt varu pār pasauli.
Bet pirms tam sirdsmieram der krietnu laiku veltīt attiecību drāmu nokārtošanai, jo sērija taču tiek noslēgta, un drusku pavisam jauniem tēliem, un vienīgais saturīgais iemesls, kas nāk prātā, ir kopējā lapaspušu skaita uzpūšana. Nepiepildījās izteiktā cerībā pēc City of Lost Souls izlasīšanas, ka pat pie lielā lpp skaita, tas būtu pamatots. Vēl jo vairāk, jo divu galvenāko jauno tēlu vecumi ir 12 un 10 gadi, bet viņu uzvedība tālu neatpaliek no jau iepazītajiem varoņiem kā Klarisa un Džeiss.
Tikmēr turpinot pa attiecību tematu, drusku uz kaitinošo pusi velk dažādo romantisko attiecību uzturēšana draudzīgā skūpstu zonā vismaz uz lapaspuses, jo viens un tas pats dažnedažādos aprakstu veidus jau, tā teikt, velkas sešu grāmatu garumā, kas varētu būt viens no galvenajiem motīviem autorei fanu servisa ziņā sarkastīt arī kādu grāmatu, kur varoņi tiek tālāk savās darbībās.
Varbūt kādam tas nāks kā pārsteigums, ka autorei ir drosme nogalināt kādu no gandrīz galvenajiem tēliem, bet šie tēlie tik un tā lielākā daļa ir anonīma statistika, un gan šī grāmata, gan sērija kopumā gana kompetenti veic darbu bez liela riska uz oriģinalitāti.
Bet atgriežoties pie nopietnākā pamata sižeta, tad tam seko gana paredzams gala iznākums. Maitelkis – un šajā brīdī pie sērijas pēdējās grāmatas domājams, ka tas pat tāds nebūtu, ja teiktu, ka labie spēki gūst virsroku. Kas pats par sevi nav nekas grāmatai pārmetams, bet pēc sērijas izlasīšanas man vismaz rodas secinājums, ka autorei vienkārši noveicās, ka tieši šī Young Adult sērija ir viena no tām, kas guvusi vispasaules slavu.
Ar lielu nokavēšanos un vēl lielāku aizmāršību top maija ‘’Mēneša grāmatas’’ izvēle.
Marcel Montecino – Big Time
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
You must be logged in to post a comment.