Thriller

Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

James Clavell – Asian Saga #6-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.

Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.

Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.

Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.

Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.

Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.

Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.

Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.

Nelson DeMille – John Corey #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Divas pasažieru lidmašīnas, katra gan savā grāmatā. Divas pilsētas Ņujorka un Parīze, jo citādi, ja nomainītu Ņujorku ar kādu citu, galvenais varonis Džons Korijs visticamāk pasāktu ko citu. Vieniem galamērķis ASV metropole, citiem Francijas galvaspilsēta Parīze, bet tas diemžēl nemaina faktu, ka neviens no liktenīgo lidmašīnu pasažieriem galamērķi nesasniedz dzīvs, pat ja veids, kā tas tiek sasniegts, kādā stāvoklī ir arīdzan pati lidmašīna pēc traģēdijas, ir krietni atšķirīga.

Bet visu pēc kārtas, secīgi un sāksim ar John Corey sērijas otro grāmatu The Lion’s Game, kurā tās galvenais ļaundaris ir lībietis (nesajaukt ar libāniešiem) Asad Khalil, kurš 16gadu vecumā pieredzējis ASV vadītu 1986.gada 15.aprīļa uzlidojumu atriebībā par kādu citu nodarījumu pret tās pilsoņiem. Uzlidojuma rezultātā Asads (vārdam tiešais tulkojums Lauva) zaudē visu tiešo ģimeni, bet tās pozīcija Muamara Kadafi pārvaldītajā valstī gana augstu, lai nepaliktu uz ielas. Turklāt Kadafi un viņam padotie saskata puisī labu instrumentu, kuram motivāciju, lai kaitētu ASV, nav jāmeklē un pašiem jāizdomā.

Autors grāmatas ievadā, kur The Lion’s Game publicēta pirms liktenīgā 11.septembra, bet ievads ar vēlāku datumu, min kā pēc attiecīgā datuma daudzi viņam piedēvējuši teju pravietisku paredzēšanas spēju, bet veids, kā grāmatas tēls Asads iekļūst valstī nav saistīts ar lidmašīnas nolaupīšanu, kas, cik lasīts, pašā ASV nav nemaz bijis kaut kas nedzirdēts un ārkārtīgi rets atgadījums. Tā vietā vairākus mēnešus agrāk cits tautietis veicis tā teikt izmēģinājuma reisā, kad kā bēglis un patvēruma meklētājs pieteicies ASV vēstniecībā Parīzē, lai pēc tam piefiksētu procedūras gaitu, kur un kā viņu pēcāk nogādā ASV, lai pēc tam ar iegūto informāciju Asads vēlāk varētu būt veiksmīgs savās iecerēs.

Tikmēr pats galvenais tēls Džons Korijs vēl savā veidā atgūstas no sērijas debijas Plum Island notikumiem, pēc kuriem brīvprātīgi spiestā kārtā nonācis jaunā darbavietā Anti-Terrorist Task Force (ATTF) vienības Vidējo austrumu nodaļā. Bet labi, ka tā, jo citādi, kurš gan spētu mēroties ar spēkiem, viltību un izmanību ar teroristiski noskaņoto Asadu Khalilu. Tomēr brīžiem jāpabrīnas, kad Asads aiz sevis atstāj liekus upurus, jo vienkārši uzdrīkstas pārsteigt neko sliktu nenojaujošu personu, kurš par piemēru nīkst savas stundas degvielas uzpildes stacijā, lai tikpat nejauši attaptos ar lodi galvā, jo Asadam šķiet, ka šis redzējis par daudz.

Bet, kā tas nereti gadās, pat ja ļaundara pēdām un gaitām cenšas sekot veselas specvienības un darba grupas, un ne viena vien, pavediens, kas salauž šķietamo bezcerību to notvert, nāk no kāda pavisam negaidīta avota.

Diemžēl ne literārajā izpildījumā, ne sižeta līkloču manevros The Lion’s Game neizceļas ne ar ko pat drusku žilbinošu. Turklāt vēl atrisinājums īsti nekāds, kur to varbūt un cerams meklēt sērijas piektajā. Pat nosacīti personīgākā galvenā tēla Džona Korija līmenī autors izšķira par labu paredzamam un jau redzētam blakussižetam, kad izmeklēšanā iesaistīta kolēģe (Keita) vispirms abu spontānā lēmumā kļūst par biedru starp gultas palagiem, lai tas vēlāk pāraugtu nopietnākās attiecībās. Pret ko nebūtu iebildumu, ja pirms tam par ko nopietnāku būtu bijis pakāpeniski stiprākas pazīmes, nevis no gultas teju gandrīz uzreiz pie precību plāniem.

ATTF ir tiekai viens no prettorisma cīņā iesaistītajām aģentūrām, kuras darbībā kā tādā iesaistīti tādi cīkstoņi kā FIB, CIP un vēl daudzi citi. Šķiet no autora mutes pats galvenais tēls pauž stipru par labu aktīvam pret-terora kara idejas pārliecību, nevis kādu konkrētu naidnieku. Kā rāda pats Asada tēls, kuru motivē pirms tam veikts ASV atbildes trieciens par citu vēl pirms tam veiktu teroraktu, tad šāds karš pēc būtības ir neizbeidzams.

Arī sērijas trešais turpinājums Night Fall balstīts uz patiesu notikumu, uz lidmašīnas eksploziju vien neilgi pēc pacelšanās no JFK lidostas ceļā uz Parīzi, kas pēc oficiālās izmeklēšanas versijas atzīts mehāniskas kļūmes rezultāts degvielu tvertnēs ar eksplozīvu un letālu rezultātu tās pasažieriem. Tomēr daudzu, vairāk nekā 200 aculiecinieku sniegtā notikumu gaitas versiju būtiskās detaļās nesakrīt ar oficiālo versiju, kas sniedz auglīgu augsni dažnedažādām konspirāciju teorijām un arīdzan labu materiālu izdomātiem romāniem.

Tā lūk uz sižeta skatuves atkal uznāk Džons Korijs, kurš gan varbūt nemaz neinteresētos par TWA 800 1996.gada 17.jūlija traģēdiju, ja ne sievas un kolēģes Keitas pamudināts, kura pirms pieciem gadiem pati un vairāki simti citu bija iesaistīta izmeklēšanā. Kurai, kā daudziem citiem no visiem, ļoti stingri bijis ieteikts pieņemt par labu esam izmeklēšanas galaslēdzienu, ja negrib sagandēt savu karjeru. Džonam, kurš ATTF vienībā nodarbināts zem īpaša kontrakta, kā izbijis Ņujorkas detektīvs, šādi maigi ieteikumi neliks atkāpties, drīzāk efekts būs pretējais un ziņkārība noskaidrot pašam tikai lielāka.

Jāsaka, ka Džonam Korijam krietni labāk piestāv šis individuālais Night Fall sižeta izmeklēšanas sižets, kad nākas šķetināt pagātnes (varbūtēju) noziegumu, nekā būt vienam no, ja ne pašam galvenajam censonim pret kādu lielu, ļaunu teroristu. Gan draudu aspekts nešķiet dramatiski uzpūsts, gan pavedienu meklēšana intriģējošāka, un ne tikai tāpēc, kā acīmredzami daži labi no CIP un FIB (starp tiem arī pa kādam, kuri pamana Korija šībrīža aktivitātes un nebūt nav par to sajūsmā) apzināti slēpuši faktus un pierādījumus, kuri varētu pat nebūtiski nesakrist ar oficiālo versiju.

Lai arī Night Fall noslēgums salīdzinoši labāks par The Lion’s Game, tad būtiskāks par atrisinājumu ir ideju aspēlēšana, ka ASV terorisma draudi var skart netikai to pilsoņus ārpus valsts robežām, it īpaši, kad šo grāmatu noslēdz 11.septembra uzbrukums Pasaules Tirdzniecības torņiem Ņujorkā (arī ja datums romānā cits), kur brīdinājumi draudiem izskanējuši vēl pirms tam 1993.gada sprādzienā.

M.G. Gardiner – The Shadow Tracer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.

Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.

Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.

Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.

Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.

Stanley Pottinger – The Boss

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Tikpat kā visu savu dzīvi un noteikti visu savu profesionālo darba dzīvi Maksimilians jeb vienkārši Max ir atvēlējis sava bosa un nosacīti pseido-tēva Džona B. Patersona (ar iesauku Spins) uzņēmuma Gulf-Tex labā. Pirms stāsta tagadnes intrigām epilogs vēsta par 16gadus senu traģisku negadījumu uz naftas urbšanas torņa Wild Stallion, vai vismaz tā galvenajam tēlam Maksimilianam ir šķitis, kas laupīja tēva dzīvību un brālim lika zaudēt kāju.

Vara, nauda un alkatība, lai to iegūtu, un jo vairāk jo labāk, daži ir gatavi spēlēt arī ārpus likuma robežām. Spinam, kurš pats nāk no izteikti nabadzīgiem pirmsākumiem un, iedomājoties atkal sevi tādos atgriežamies, ir baiļu panikas varā, gana nekad nevar būt. Problēmsituācijas galvenais objekts, īpašais Gulf-Tex projekts Black Eyes iniciālie mērķi ir visnotaļ cēli – pilnveidot sonāru, kas ļautu atklāt naftu ekstrēmos dziļumos, vietās, kuras līdz šim pagaidām stāv neizpētītas. Tādejādi veiksmes gadījumā, protams, padarot sevi stāvus bagātus, bet pie viena vismaz uz labu laiku atrisinot enerģētikas krīzi, kā arī izjaukt pašreizējo tirgus balansu un valstu spēku pozīcijas.

Āķis vien tajā, ka kaut kas Black Eyes programmā vai citās komponentēs nav līdz galam atrisināts un pie noteiktiem dziļumiem sāk mest laukā acīmredzamas kļūdas. Diemžēl ieguldītais laiks un nauda spiež bosu Spinu veikt smagas izvēles, kas citu acīs viņu padara par slepkavnieku un ļaundari, bet pats sev jau attaisnojošus iemeslus vienmēr var atrast. It īpaši, ja reizi jau esi ticis cauri sveikā un ‘’izdzīvošanas’’ vārdā esi gatavs uz to pašu un vēl vairāk.

Vēl jo vairāk, ne tikai Black Eyes nav līdz galam gatavs, bet arīdzan kopējais tirgus stāvoklis ir ar tendenci uz lejupslīdi, bet par kroni visam ir pēdējā Spina sānsoļa sekas. Sekas, jo paša neuzmanības un muļķības dēļ sevi nodevis, kā rezultātā ir izjukusi nevien 25gadus ilga laulība, bet līdzšinējā sieva Audrey ne par ko neatkāpsies no mēŗķa krietni pabojāt Spina dzīvi, pieprasot pusi no mantas un uzņēmuma (drusku vairāk kā pusmiljards) vērtības. Bet jāņem vērā, ka publiskajā telpā Spins nav paudis ne kripatas informācijas, ka ar Black Eyes varētu būt kāda aizķeršanas. Tieši pretēji, paļaujoties pats uz akciju cenu un Gulf-Tex vērtības kāpumu veiksmīgā projekta atklāšanas brīdī.

Ja jau ceturtdaļgadsimtu ilga laulība nav tā vērta, lai censtos to saglabāt, jau pirmslaikus neizšķiroties par labu sānsoļiem, tad kur nu draudzība un dažu citu dzīvības, kad runa ir par simtiem miljonu dolāru. Tā teikt, vispirms prioritārās lietas un tikai tad kaut kādi tik nebūtiski sīkumi.

Bet par laimi sižetam, Maksimilians un citi viņam tuvu esošas uzticamas personas nav gluži ar pliku roku ņemamas, lai kā Spinam šķistu, ka visu un jebkuru var uzpirkt, tādējādi atstājot Maksimilianu vienu savā cīņas pusē. Pa vidu visam spriedzi un jūtas augstāk uzsit Maksimiliana kādreizējā draudzene Tacoma Reed (uz īsu brīdi) universitātes laikā, kura ir tā mīļākā (laulības izjaucēja). Lai kā Maksimilians sev necenstos iegalvot pretējo, likt pārtraukt sevi par viņu domāt, jūtām nepavēlēsi un joprojām viņš pret Takomu izjūt ko vairāk par parastu ieķeršanos pievilcīgā sievietē.

The Boss idejas koncepts gana vienkāršs un spriedzes trillerim pat ļoti izprotams. Vienīgi pats atrisinājums būtu prasījies ar lielāku notikumu secības loģiku, kas šoreiz drusku iztrūkst.

Liz Moore – Long Bright River

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hutchinson

Manas pārdomas

Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.

Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.

Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai  vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.

Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.

Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.

Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Frank Gardner – Crisis (Luke Carlton #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Lūkam Karltonam nesaistās tās pašas labākās atmiņas ar Kolumbiju, bet, kad El Pobrecito vadītajam kartelim pietuvināts britu spiegs Jeremy Benton tiek nogalināts un viņa informators pazūd kā ar galiem, Lūkam neatliek nekas cits, kā sekot misijai. Vēl jo vairāk, ja vien nesen esi pievienojies MI6 aģentūrai no Special Boat Service aģentūras. Kā arī nevienam nav tik labas spāņu valodas zināšanas un citas nepieciešamās prasmes, lai tiktu uzreiz nosūtīts uz Kolumbiju.

Tikmēr El Pobrecito ir piegriezies, kad ik pēc laika viena narkotiku krava pēc otras tiek pārtvērta, nenonākot līdz pircējam, izmaksājot viņam zaudējumos miljonus. Viņaprāt ir pienācis laiks atriebībai, lai briti iemācītos, kas notiek ar tiem, kuri iejaucas viņa biznesā. Tādēļ labi izplānots terorakts, sadarbībā ar ļoti svarīgas komponenetes piegādi no Ziemeļkorejas, tiks rīkots Pirmā pasaules kara atceres pasākumā, uz kuru sanāk ne tikai tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, bet arī karaļnams, valdības pārstāvji un plašs viesu klāsts no visas pasaules.

Crisis izvēršas īstenā Bondiska stila trillerī ar ļaundari, kuram patīk dzirdēt savu balsi un arī nav par zemu pakacināt pretinieku, it īpaši Lūku Karltonu, it īpaši, ja Lūkam grāmatas gaitā sanāk izšmaukt cauri sveikā no ļoti tuvas sastapšanās ar nāves izkapti. Tādejādi neviens, pat Lūka draudzene Elise, mākslas galerijas darbiniece nav neaizskarama, atrasdamies Lielbritānijā, neko sīkāk nezinādama par drauga bīstamo profesiju, kā vien, ka gribētos, lai Lūks biežāk ir mājās, nevis kaut kur pasaules plašumos.

Crisis tā lasīšanas brīdī ir gana interesants. Kādu gan veidu autors piedāvās, lai labais varonis uzvarētu pār narko-baronu un novērstu viņa plānoto teroraktu. Protams, neiztikt bez upuriem, bet pietaupot tos vien sekundāriem un anonīmiem tēliem.  Diemžēl pēc grāmatas pabeigšanas un vāka aizvēršanas, tā ilgi prāta vairs nepaliek un neizceļas uz citu fona.