Military fiction

Joel Shepherd – Drysine Legacy (The Spiral Wars #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Erik Debogande, UFS kosmoskuģa Pheonix līderis un leitnants komandieris, un viņa padotā Majore Trace Thakur kopā ar pārējo Fīniksa komandu ir bēgļu gaitās pēc The Spiral Wars sērijas pirmās grāmatas Renegade notikumiem. Piena Ceļa galaktika ir pilna ar dažādu rasu citplanētiešiem, kuri cilvēcei nav sveši, bet katram no tiem ir arīdzan savi mērķi, kuri ne vienmēr saskanēs ar Ērika un Treisas, kur nu vēl vispārējās cilvēces mērķiem.

Bet ļoti iespējams uz Fīniksa un tieši cilvēku rokās slēpjas reizē potenciāls cēlonis jauniem pārmaiņu un haosa vējiem galaktikā, reizē glābiņa atbildei, ja tā spēks atrodas tavā pusē. Pirms aptuveni 25 000 gadu pilnā sparā ritēja plaša mēroga karš starp divām galvenājām Mākslīgo Intelektu ‘’nometnēm’’ sauktām par Deepynines (saīsināšu uz DP-9) un Drysine. Visi līdz šim domājuši, ka briesmas un uztraukumi, kuras šīs abas frakcijas radīja visām bioloģiskajām radībām ir tāltālā pagātnē, bet Fīnikss ir tiešajā frontes līnijā, kas liecina par pretējo.

Par laimi Ērika kontrolē, vismaz uz pašreizējo sērijas otrās grāmatas brīdi, ir (tik tiešām) pēdējā Drysine karaliene (domāts kaut kas uz skudru vai bišu karalienes pusi), kura ir ar mieru palīdzēt pret DP-9 – Mākslīgo Intelektu un tā radītājām robotu konstrukcijām, salīdzinoši krietni nežēlīgākām pret bioloģiskajiem indivīdiem nekā Drysine. Tā vien šķiet galaktikai un tās daudzajiem iemītniekiem atkal lemts tikt ierautiem konfliktā par dominanci.

Pavisam aizmirsta netiek arī nesenā un salīdzinoši ar citām citplanētiešu rasēm neilgā cilvēku kosmosa apgušānas laika posms, kurā jau paspēts gana daudz un uzvarēta smaga un postoša cīņa ar Krim rasi. Bet vienlaikus uzvaras augļiem, panākumi nes arī savus negatīvos augļus, kurus nu steidz izmantot Sard rase, viena no vistuvāk cilvēkiem esošajām rasēm. Tā itkā jau nepietiktu raižu no DP-9 puses, problēmas vēl sāk sagādāt šitie, kuri pie viena kaut kādā veidā veikuši tehnoloģisku izrāvienu, kas ļoti iespējams paveikts ne ar tām ‘’tīrākajām’’ un galaktiski visu citplanētiešu rasu pieņemtākajām metodēm.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #3-4

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kapteiņa Džeka Obrija un ārsta Stīvena Maturina tālākie piedzīvojumi uzved viņus uz H.M.S. Surpirse kuģa un attiecīgi tālāk uz ūdeņiem gan pie Dienvidamerikas krastu ūdeņiem, par kuras zemi saklausījušies sikspārņu un vampīru stāstus, gan uz Bombeju un Indiju, kur gan vairāk stāsts aizvirzās uz personīgākas dabas sižeta pusi.

Pārsteigumi galvenos varoņus piemeklē kā profesionālajā dzīvē, tā privātajā, kura sērijas trešajā grāmatā, kā tas piederas pie nosaukuma, pārsteidzoši izvēršas maķenīt interesantāka par dinamiku uz kuģa. Ja vēl iepriekšējā grāmātā Obrijs un Maturins nespēja sadalīt māsīcas Sofiju un Diānu, tad tagad domstarpības starp diviem lielas personības tēliem atrisinājušās tik tālu, ka katrs var jau sākt plānot nākotni un pat precības ar izredzēto. Vien tas āķis, ka grāmatas darbības laika periodā vien nepietiek ar vēlmi dzīvot kopā un apprecēties, vēl vajadzīgs nodrošināt tāds kā pūrs no paša Obrija puses meitenes mātei, kas kļūst par vienu no galvenajām problēmsituācijām H.M.S Surprise ietvaros.

Pēcgaršu un gala iespaidu sērijas trešā grāmata neatstāja vienlīdz spēcīgu kā iepriekšējās divas, bet tas nebūt nemazina vēlmi turpināt apkuģot pasaules okeānus kopā ar šiem diviem varoņiem un viņu hobijiem garā laika ‘’nosišanai’’ starp militāra rakstura sadursmēm ar citiem kuģiem kā bišu stropa uzturēšana uz kuģa.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau iepriekšējās Aubrey & Maturin sērijas grāmatās izskanēja, ka bez ārsta profesijas Maturins ir iesaistījies britu izlūkdienestā un izpilda šādus, tādus viņu uzdevumus, bet līdz šim tas bijis vairāk vien kā tēla fons. The Mauritius Command iesākas Stīvenam Maturinam ‘’glābjot’’ savu draugu Džeku Obriju no garlaicības krastā un pastarpināti dodot viņam uzdevumus, no kuriem viens saistīts (pagaidām) Francijas kontrolētajām Maurīcijas salām. Kas zin, varbūt nākotne sola labu karjeras attīstību, būt kam vairāk kā vienkārši kapteinim.

Nebūt nevar teikt, ka Obrijam jau būtu apnikusi laulību dzīve ar Sofiju vai nerūpētu divas meitas, bet dzīve krastā tomēr nav tas pats. Lai cik stipra mīlestība Obrijam nebūtu pret sievu un meitām, jūrai un okeāniem tomēr ir cita vara un aicinājuma spēks.

No Aubrey & Maturin sērijas tagad jau sagaidu lielā mērā jau zināmas lietas – labus aprakstus par dzīvi uz 19.gs militāra buru kuģa, brīžiem filozofiska rakstura pārdomas par un ap dzīvi, spraigākos brīžos militāras sadursmes ar kādu kuģu, kas šoreiz ir ar Francijas piederību, kā arī lieliskus dabas aprakstus no Maturina kā dabas pētnieka perspektīvas, kas gan tikpat ātri neliedz likt dabas brīnumus uz pusdienu šķīvja vai, piemēram, paradīzes putnu spalvas izmanto, lai rotātos. Bet citādi, neskaitot katras grāmatas sižetiskās atšķirības, vismaz trešā un ceturtā grāmata ar kaut ko citu, jaunu un/vai dinamisku nav pārsteigusi. Nebūtu grūti tādēļ atrast, kāpēc tādēļ kam piekasīties, kas gan būtu nepareizi darīts, jo šie un ne citi vienkārši ir sērijas spēcīgie punkti, pie kuriem autors Patriks O’Braiens pieturas.

Plus, vienmēr patīkami, ka autors bāzē sērijas fikcionālos notikumus uz reālas vēstures pamata.

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Admirālim Džonam ‘’Melnajam Džekam’’ Gerijam un viņa flotei prātā ir viens mērķis un tas būtu atgriezties mājās pēc krietni ieilgušu misiju sērijas. Bet tā jau nu nebūs Gerija un viņa padoto veiksme, ja neviens nemeģinās viņus apstādināt un likt šķēršļus, it īpaši, ja līdzi uz mājām tiek vests milzu laupījums lāčgovju citplanētiešu karakuģa izskatā, plus līdz ar viņiem uz Alianses teritoriju dodas seši mazāki zirnekļvilku (iesaukti par Dejotājiem) kosmosa kuģi.

Uzvarēts gadsimta karš pret (cilvēku) Sindikātu pasaulēm nebūt nenozīmē, ka nu vismaz šajā frontē būtu iestājies miers un varētu pievērsties citiem potenciālajim ienaidniekiem. Visu laiku jātur uzmanība uz visos iespējamos virzienos, jo, kamēr skaties vienā virzienā, pa to pašu laiku, un ko vari zināt, varbūt izveidojusies alianse pret tevi, no citas puses jau kāds mēģina tev uzbrukt. Tāpēc, par laimi, Gerijam, viņam ir gana daudz labu un uzticamu, smagās cīņās pieredzi guvuši padotie. Un ne tikai šādi tādi, bet galvenokārt jau ar sievu, kuģa Dauntless kapteini Tanya Desjani.

Atgriežoties mājās visi politiķi, ofisa klerki un komisiju birokrāti pēkšņi izrādās nezkādi milzu pārgudrie. Gerijam jāpavada savs dārgais laiks aizstāvot savus lēmumus, kuri pieņemt kritiskos izteikta stresa brīžos, no kuriem bijusi atkarīga ne tikai paša, bet visas flotes dzīvība. Diemžēl tiem, kuri to nekad nav izbaudījuši to arīdzan nekad nesaprast, kur nu vēl, ja pēc mīkstajām rotaļlietām līdzīgie citplanētieši ir jauni ienaidnieki papildus Enigmām, bet paši neglitākie, kādus varētu iedomāties, ir tavi negaidīti pirmie citplanētiešu sabiedrotie. Piebilstot, ka tie par sevi visu tā uzreiz neatklāj, un patur gana daudz noslēpumu. Gluži apšaubīt, ka tie ir palīdzējuši Gerijam un cilvēcei kā tādai nevarētu, bet patiesi mērķi tāpēc nebūt nav skaidrāki.

Var vien uzteikt autora spēju apvienot ticamu zinātnisko, militāro kauju un intriģējoša sižeta aspektus vienā labā SFF grāmatā. Turklāt The Lost Fleet: Beyond the Frontier līdzīgi darbi neizmanto humoru, kā vienu no galvenajiem lasītāju intereses piesaistes līdzekļiem, kas atslodzes pēc starp tādiem var nākt kā saukts.

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džons ‘’Melnais Džeks’’ Gerijs un visa viņa kosmosa flote gan personāls, gan tehnika nav paspējusi kārtīgi atpūsties un atgūties no iepriekšējās misijas, kad Alianses vadība viņus atkal sūta Visuma dzīlēs. Ne viens vien ir neapmierināts un kopējā morāle nav no tām augstākajām, it īpaši, ja tieši Gerija flote ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās uzvarēt gadsimtu ilgušo karu pār (cilvēku) Sindikāta pasaulēm. Tagad viņu uzdevums ir izpētīt, vai un cik liels drauds varētu būt Enigma citplanētieši, ar kuriem Sindikāts sadarbojās.

Patīkams vai ne tik ļoti, bet pārsteigumi Gerijam seko teju uz katra soļa. Vispirms viņi pavisam negaidīti sastop citplanētiešus, kuri pēc vizuālā izskata atgādina īpatnēju lāču-govju sajaukumu, kas rezultējies jaukā, mīlīgā dzīvā rotaļlietā, bet neļaujieties sevi apmuļķot, jo šie zālēdāji un izteiktie bara dzīvnieki uz savas dzimtās planētas ir iznīcinājuši tikpat kā jebkuru citu dzīvnieku/konkurentu un šķiet vien pateicoties Enigmām nav spējuši izplesties uz citām Saules sistēmām.

Lai kā Gerijs censtos viņi nav ieinteresēti sarunāties, bet Gerija flotes stāvoklis nav tik žilbinošs, lai varētu atļauties tiešu konfliktu un nākas bēgt. Var vien iedomāties šoku, kad bēgot no viena, uzduries citam, atkal jaunai citplanētiešu rasei. Par ironiju šī, atgādina vilku-zirnekļu sajaukumu, pēc izskata pie sliktas dūšas varētu izraisīt vemšanu, bet ir gan noskaņoti sazināties, gan sadarboties un palīdzēt pret lāču-govīm.

Jau ievadā autors izklāsta savu pieeju gan militārajām sadursmēm un to gaitai kosmosā, gan varbūtjam citplanētiešu domu gājienam un patīkami, ka labā nozīmē to var just. Ļoti viegli varētu iedomāties, kā The Lost Fleet: Beyond the Frontier sērija varētu iziet uz humora fokusētu pieeju, kā tas manīts citās līdzīgās sērijās, bet vēlreiz patīkami (vismaz man) pārmaiņas pēc gan Gerijs, gan situāciju apspēle un attēlojums ir nopietnāka rakstura. Kaut arī Gerijs ir pats galvenais un vēl ar Melnā Džeku leģendu apvīts, lai varētu visus svarīgākos lēmumus pieņemt personīgi, tad Gerijas pavisam labi apzinās, ka tālu tā vis nevarēs tikt, lai padotie nesāktu dumpoties, un arī šis aspekts atrādīts ar prasmi.

Autora Džeka Kempbela jeb John G. Hemry veikums ir gana ieintriģējis, lai turpinātu gan ar šo sēriju, cik nu tajā izdotas, gan, lai ar interesi ar laiku ķertos klāt citām The Lost Fleet sērijām.

Kevin J. Anderson – Horizon Storms (The Saga of Seven Suns #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Karš starp trim lieliem spēkiem, kuriem cer pievienoties vēl vismaz viens (ventali), starp cilvēces Hanzas līgu un gāzveida hydrouges un starp cilvēkiem līdzīgajiem, bet visnotaļ atšķirīgo Ildiran impēriju un arīdzan haidrogiem. Tomēr pat divi nopietni lielizmēra pretinieki neliek haidrogiem satraukties vai atturēt viņus no paša galvenā mērķa iznīcināt pasauļu kokus, kuri spēj savā starpā sazināties, lai uz kuras planētas neatrastos.

Diemžēl vienotība ne Ildiranu, ne cilvēces pusē ir tā spēcīgākā pat šādos kritiski svarīgos apstākļos. Hanzā pie varas un troņa cenšas noturēties Priekšsēdētājs Bazils Vinčeslavs, kurš līdz šim arī pirms pašreizējā karaļa Pītera no aizkulisēm vadījis un kontrolējis visus pieņemtos lēmumus. Vien Pītera kandidāta izvēle šķiet bijusi pat pārāk laba. Ja iepriekšējo karali nekas diži neinteresēja un varēja viegli bīdīt un ietekmēt, tad Pīters turpina audzēt un parādīt mugurkaulu un spēju pieņemt paša lēmumus, kas nebūt nav Vinčeslavam pa prātam tik lielā mērā, ka līdzīgā manierē, kā atrada Pīteru, viņš no impērijas dzīlēm izvelk Danielu kā potenciālu Pītera aizvietotāju, ja nu nemierīgajos kara laikos ‘’kaut kas nelāgs notiktu’’.

Politiska nestabilitāte tiek parādīta arīdzan Ildiran impērijā. Kaut arī pirmais iespaids varētu būt, ka tik vērā ņemams naidnieks kā haidrogi varētu likt diviem ārēji līdzīgiem spēkiem apvienoties, tad tas būtu maldīgs priekšstats. Vēl jo vairāk problēmu Ildiranu pusē un it īpaši pašreizējam Mage-Imperator Jora’h rodas, kad cita spēcīgam un ietekmīgam politiskajam konkurentam un censonim uz imperatora sēdvietu nāk klajā neglaimojoši fakti par veidu kā Džorahs pēc iepriekšējā imperatora un tēva nāves pārņēmis varu.

Par spīti visam kā vieniem, tā otriem vispirms jāmēģina panākt vienotība pašu rindās, pirms var būt jebkāda cerība noturēties pret vai pat sakaut varenos haidrogus. Tajā pašā laikā neaizmirstot par Klikiss robotiem, kuriem arīdzan ir samaitāti cilvēcei un Ildiran impērijai nedraudzīgi plāni.

Kopumā pagaidām kompetenta, nesasteigta sci-fi sērija.

Dean F. Wilson – The Great Iron War – #1-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džeikobs ir vienkāršas dabas kontrabandists, kuram ikdienas rūpes un raizes nesagādā, kas notiek lielajā pasaulē. Fakts, ka jau 15 gadus cilvēce karo ar ‘’dēmoniem’’ ar Dzelzs Imperatoru priekšgalā no kādas citas dimensijas, no citas pasaules nav tik būstisks, lai Džeikobs aktīvi iesaistītos pretošanās kustībā. Vēl jo vairāk, jo šķiet, ka iebrucēji agrāk vai vēlāk gūs uzvaru, bet viss mainās, kad Džeiku notver Režīma likumsargi un viņu izpestī pretošānās kustība.

Līdz šim Džeikobam savā gana veiksmīgajā kontrabandista karjerā ir nācies domāt pārsvarā par sevi, un sākums pretošanās kustības rindās ir visai līdzīgs, bet sērijas gaitā no grāmatas uz grāmatu. To savā ziņā panākt palīdz arī negaidīta un pat ļoti vajadzīga draudzība kā vienam, tā otram ar puiku/jaunieti sauktu par Whistler. Kaut arī Vistlera pienākumos būtu atpazīt iebrucējus ‘’dēmonus’’, tad tā vien šķiet, ka nejauši viņam sanāk būt par whistle blower pret paša kolēģiem. Šī un vēl cita iemesla dēļ puisim nepieciešama kāda autoritātes figūra, kurš varētu būt arī par tuvāku draugu. Jo lai arī Vistlera māte pretošānās kustībā ieņem svarīgu pozīciju un Vistleram ir gana daudz iespēju sastapt pašu pretošanās kustības līder ģenerāli Rommond, tad tomēr rangs un viss pārējais ir par šķērsli kam vairāk.

Pirmā sērijas puse pavisam noteikti ir kā individuāli piedzīvojumi ar tiem pašiem tēliem. Hopebraker (kaut kas uz tanka pusi), Lifemaker (zemūdene) un Skyshaker (dirižablis) izvadā galvenos varoņus un lasītāju pa visām iespējamām vietām uz zemes, zem ūdens un gaisā. Katrā no ‘’lokācijām’’ tiek sastapts kāds Režīma/Impērijas spēku pārstāvis, kuru sīvā,bet uzvarošā cīniņā sanāk pieveikt. Pat rodas jautājums, cik nopietna ir šī pretošanās kustība, vai arī, cik daudz tiek atstāts lasītāja ziņā, lai piedēvētu viņiem pa kādam nopelnam aizkulisēs

Par cik, pirms šīs sērijas biju lasījis/klausījies The Coilhunter Chronicles sēriju (izdota vēlāk) no šīs pašas pasaules, tad prātā fonā bija jautājums, kura no sērijām darbības laika ziņā būs kā pirmā, uz ko pārliecinošu un nepārprotamu atbildi sniedz The Great Iron War sērija. Interesanti, ka noslēgums tāds, ka nebūtu pārsteigums, ja vēlāk sekotu Džeikoba un Vistlera piedzīvojumiem veltīta sērija.

Otrs jautājums, kas vairāk dotu gandarījuma, apmierinājuma sajūtu man, kā jau pieminētās otras sērijas un tās galvenā varoņa Noksa fanam, ja viņš parādītu sevi arī šeit, kas arī notiek. Pieļauju, ka noslēpumainais un no citu tēlu leģendām un mītiem apvītais tēls izraisījis gana labu atsaucību, vai izraisījis ziņkārību pašam autoram, lai vēlāk veltītu viņam individuāli veltītus piedzīvojumus.

Autors, no kura līdz šim lasītais ir pat ļoti labi paticis, lai iedrošinātu laika gaitā pieķerties klāt citām viņa sērijām.

Iepalicēji #36

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Updraft (Bone Universe #1) by Fran Wilde

Pasaule, kurā cilvēce, šajā grāmatā darbība noris vienā pilsētā, dzīvo augstceltnēs (no dzīva kaula izaudzētas ar īpašu dziedātāju palīdzību) krietni virs mākoņu virsmas. Tieši, kas bijis par iemeslu šāda dzīvesveida aizsākumam, netiek pateikts – vienīgi, ka potenciāla nokļūšana starp mākoņiem tiek uzņemta ar bailēm un šausmu izteksmi; arī ne caur dziesmām, ar kuru palīdzību mutvārdu veidā atmiņās paliek gan vēsture, gan likumi.

Mērķauditorijas vecumu bez dziesmām, jāizsaka uzslava grāmatas ierunātājai, ka nemaz tik sliktas, palīdz nojaust arī galvenās varones vecums. Vienīgais veids, kā droši un lēti pārvietoties starp torņiem ir ar spārnu palīdzību, bet, lai drīkstētu lidot starp torņiem, ne tik vien kā ap savējo, ir nepieciešams nokārtot īpašu pārbaudījumu.  Galvenā varone Kirit un viņas draugi ir sasnieguši to vecuma slieksni, kad tas ir iespējams. Torņu iemītnieku un lidotāju dzīvības pamatā nekas tāds neapdraud, ir tik viens nozīmīgs lidojošs plēsējs Skymouth, no kā jāuzmanās, un ar kuru arī vienā lielā mērā saistīts nozīmīgs grāmatas sižeta apjoms.

Autore to ļoti acīmredzamā veidā izmanto, lai caur +/- nezinošo galveno varoni līdz ar lasītāju iepazīstinātu daudzmaz ar izveidoto pasauli un grāmatas sliktajiem tēliem, kuri varas dēļ, kuru dažiem to gribas tā, ka jo vairāk tiek, jo vairāk vajag. Un tieši Kiritai lemts būt tai, kurai to mēģināt izjaukt un noraut noslēpumu plīvuru no torņu pastāvēšanu apdraudošajām mahinācijām. Varētu piekasīties, ka šis tas novienkāršots par daudz, bet, par cik Updraft nav lielo lasītāju SFF grāmata, tad autores izvēles var arī saprast.

***

Space Knight (Space Knight #1) by Michael-Scott Earle

Galvenais varonis nav gluži klasisks fantāzijas bāreņa varonis, kuram paredzēts spožs liktenis, bet, nākdams no zemas kārtas/klases, Nicholas Lyons jāsaskaras ar līdzīgiem šķērļiem, lai sižeta gaitā, izejot caur ērķšiem, atrastu panākumus. Nedaudz nākas sirgt ar varoņa sindromu, kuram dienas beigās, lai kādas nebūtu bijušas grūtības, tomēr viss izdodas.

Nicholas savas izcelsmes dēļ ir viens no retajiem piemēriem, kuriem izdodas pabeigt kadetu skolu, lai varētu doties karalistei un tās Karalienei svarīgās Kosmosa bruņinieku Royal Trident Forces misijās. Grāmatas ievada aina Nikolasam ir gan personīgi traģiska, gan reizē nostāda puisi daža laba personāža acīs, kurš izmanto to, lai ar varas spiediena palīdzību puisi apvārdotu un nostādītu nepatīkamās situācijās jau pirmajā misijā, liekot viņam izspiegot komandas biedrus ar ieganstu, ka starp kuģa apkalpi varētu būt nemiernieku un dumpinieku kustības biedri.

Varaskāre, spēks, maģiski artefakti un ne tikai. Nikolasam pašam ar savu domu jātiek skaidrībā, kam var uzticēties ar draudzību, lojalitāti un uzticību. Vai persona, kas viņam dod šāda veida prasības, neskatoties uz savu pozīciju, un arī grāmatas notikumu gaitā rīkojas visnotaļ aizdomīgi, pati nav tā, kuram būtu jāpievērš ciešāka uzmanība.

Ja spriestu tikai un vienīgi pēc Nikolasa vecuma (+/- pilngadīgs jaunietis), tad nebūtu precīzi to pašu teikt par galvenās mērķauditorijas vecumu. Prozas un dialogu stils, un ne pārāk komplicētā sižeta maniere atkarībā no lasītaja vairāk liek sliekties aptuvena pamatskolas sākuma vecuma un uz augšu virzienā.

***

Mistress of Rome (The Empress of Rome #1) by Kate Quinn

Mistress of Rome kā vesturisko fonu visam par un ap romantiskajam sižetam izmanto Senās Romas fonu, kad imperatora varu bauda Titus Flavius Domitianus. Kā lasītājām, kurš biežāk met līkumu romantiskajam žanram,  tad kopumā sliktus vārdus nevaru teikti. Vienīgais, ka, ja ir vēlme kaut ko vairāk lasīt tieši par Seno Romu, tad labāk izlasīt kādu non-fiction grāmatu.

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.

Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?

Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.

Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.