Historical Fiction

Inga Ābele – Klūgu Mūks

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas ir vien grāmatas sākums, kas drīz vien vēlāk liek vilties, jo Francisks ne tuvu nav grāmatas galvenais tēls, ja tāda vispār ir.

Ja vēl saistošā veidā tiktu turpināts ar Franciska dzīvesstāstu kopš bērnu dienām, tad vēl būtu ļoti jauki, bet autore izvēlējusies iepazīstināt lasītāju gan ar Franciska tēva sauktu par Tanlovu vēsturi. Tad turpināt ar viņa brāļa Jezupa sievas Marcelas nolūkošanas peripētijām. To visu piebārstot ar vēsturiskiem faktiem un detaļām, kuras uz sižetu, kurš no premisē uzsvērtā drīzāk tiek biežāk aizstumts sāņus par labu kam citam.

Klūgu Mūks ir kā pārbāsts ar daudz maznozīmīgiem tēliem, kas vēl nebūtu tik traki, ja vēl teju par katru netiktu iestarpināta plašāka vai ne tik vēsture, kamēr Francisks Sebalds un viņa liksta romāna tuvplānā nonāk drīzāk tās pēdējā trešdaļā. Tā par būtisku sižetu kļūst arī Jezupa dēls ar tādu pašu vārdu tādēļ bieži saukts par Mazo Jezupu, kura gaitas gaisabalonu lidotājos (tēva sapnis) šo aizved uz impērijas plašumiem. Vai vēl izteiktāk tas ir ar muižkunga Modesta fon Rožkranča-Pāva uzticamu kalpu Pīteru Miglu, kuru tas sūtījis izglītoties, bet pēcāk var stipri nožēlot, jo vēlāk viņš palīdz citiem zemniekiem cīnīties par savām tiesībām. Pat romāna noslēgumā autore nespēj atturēties neiestarpinot dažu tēlu likteni Otrā pasaules kara laikā. Turklāt viens no tēliem pirmoreiz uz lapas sastapts vien īsu brīdi pirms tam.

Vismaz Zuzannas ‘’Zuzes’’ Brunovas tēlam ir lielāka saikne ar Francisku. Tā teikt, kas būtu, ja būtu, ja Francisks savā jaunībā izvēlētos viņu, nevis Baznīcu. Kā gan abu dzīves atšķirtos un pat krietni, ja tiktu veikta šī izvēlē. Tā vietā Zuze dzīve soļo pa smagu ceļu, daļēji pašas, daļēji saimnieku dēļ, pie kuriem strādā un kuriem nav gana ar savām sievām. Kas tālejošāk noved pie viņas meitām – Terēzi un Mariju, kurām pašām dzīves līkloči nav vieglāki par mātes. Gandrīz vai gribas teikt, kāda sakritība, romānā iederīga, kā Francisks turpina sastapt Zuzzanas meitas dažādos dzīves posmos reizi no reizes.

Var lieliski just, ka autore Inga Ābele kārtīgi ir centusies veikt vēstures pētniecību romāna rakstīšanas nolūkos, bet tā pasniegšanas veids, turklāt vēl vēlme iekļaut vairāk nekā nepieciešams, atstāj sausu, nesaistošu iespaidu, kas romānam nepieklājas.

Papildus tam visizteiktā vēsturisko priekšzināšanu pravietiskums izpaužas saistībā ar cara Nikolaja II kronēšanas svinību periodā, kad kādā svīnību vietā pūlī izceļas panika, kā rezultātā tiek sabradāti vairāki simti. Nedod nekādu citu iemeslu, tiek jau pausts, ka šī ir kā zīme vēlāk 1917.gada notikumiem. Nepamet sajūta, ka labāk būtu sanācis Franča Trasuna, ‘’galvenā’’ varoņa prototips, biogrāfija, pat ja ir priekštstats, ka romāni ir interesantāki par dokumentālo literatūru un tos sanāk pārdod labāk. Kad labā atmiņā vēl ir nesen lasītais Dvēseļu Putenis, tad šis romāns pat tuvumā tam nestāv, kas īpaši izceļas Pirmā pasaules kara periodā. Ne atmosfēras ziņā, ne kā citādāk.

Rezultātā sanācis ne šis, ne tas. Vien retumis var beidzot nopriecāties par labiem prozas fragmentiem, lai tikpat ātri viss atgrieztos iepriekšējās sliedēs, un vien daļu no tā var attiecināt uz to, ka romāns plaši izmanto latgaliešu valodu, ne tikai tēlu dialogos.

Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu, pašsaprotamu esam un pieņem dzīves apstākļus, kādi nu tie ir. Kam balansu un pretstatu piešķir Skolotājus caurvijoši jūtamā autora balss un viņa paša dzīves pieredze, šoreiz caur tēliem izteikta.

Tā viens no pirmajiem ‘’notikumiem’’ grāmatā ir Staļina miršanas laiks un tam nepieciešamais ‘’sēru’’ līmenis, kas vieniem pietēlots, jo jāiekļaujas, kamēr cits, īstens sistēmas un vēl salīdzinoši jaunā režīma piekritējs Latvijas teritorijā patiesi izjūt.

Tikmēr vecākā māsa Velta dzīvo un mācās tālāk, arī plāno kļūt par skolotāju un lai gan abas raksturos viena no otras gana atšķiras, tad nākotnes iespējas, lai ko apgalvotu sociālistiskā cilvēka sapņu ideāls, ir gana ierobežots un paša Sarmīte tomēr veiks izvēli par labu tam. Kaut gan, lai līdz tam nokļūtu, jāiziet cauri sava veida dumpinieciskai fāzei. Jāizmēģina, kāda gan ir sistēma vairāk no iekšpuses, darbojoties komjauniešu komitejā. Bet tikpat ātri cik jaunības entuziasms dod cerības spējai ieviest pārmaiņas uz labo pusi, tikpat ātri nākas saskarties ar citu radīto vilšanos sistēmu, izlikšanos savtīgos nolūkos, kad par piemēru nākas mānīties un uzrādīt nepatiesus datus, lai neripotu pašu galvas utml.

Jāmāk izlavierēt un palikt dzīvajos un pie vesela saprāta, kad partijnieki un funkcionāri, kuri paši atrodas kaut kur tālu no reālajiem apstākļiem uz vietas, liek darīt pavisam ačgārnas un neloģiskas lietas, kā kukurūzas audzēšana. Tā teikt uzliktais jāizpilda vai vismaz jāizrāda, ka cenšas, bet kā tiksi galā, ir tavā ziņā.

Romānā no vairākiem tēliem ik pa brīdīm dzirdamas pārdomas par atmiņas viltīgo un mānīgo dabu. Par to, kā reizēm atmiņā paliek tie labie momenti, kas par spīti citām likstām, tomēr devuši dzīvē vajadzīgo prieku un laimi, to stīgu, kas ļāvusi noturēties pie dzīvības un saprāta. Vai tieši pretēji, kad atmiņā iestrēgst pa kādam sliktākam atgadījumam, kas negrib ne par ko no tās iziet laukā un atgādina par sevi no reizes uz reizi tajos nevajadzīgākajos brīžos. Par abu šo īpatnību kombināciju un arī to nedaudz, ka atsaucot un izdzīvojot atmiņu vēlreiz, tā līdz nākošajai atsauces reizei nepaliek gluži tāda pati, identiska.

Pēc Sarmītes, seko otrā Tēva daļa, kaut arī interesantā kārtā pirmās daļas laikā abi vecāki tikpat kā nemaz netiek saukti vārdos. Vien Papiņš un Māte, un jābūt gana uzmanīgam, lai noķertu momentu, kad atklājas Anša un Ludmilas Graudu vārdi. Tā nu otrā daļa fragmentārās nodaļās īsi un kodolīgi vēsta par posmu no 1944. līdz 1961.gadam, kad sākotnēji nokavēts moments, kad būtu varējuši doties bēgļu gaitās uz ārzemēm, un nu jāmācās pielāgoties jaunajam režīmam un tā apstākļiem. Piesargāties, ko, kuram saki, lai cik uzticama persona un kompānija nešķistu. Censties izkolot jaunos bērnus, un idejas sentiments, kas liks aizdomāties par labiem skolotājiem paša dzīvē, bet vienlaikus apmierināt augstāk stāvošo prasības par mācību vielu un netikt izsūtītam, kā daža laba kolēģa ģimenei, pat ja vēlāk romāna laikā vismaz kādam lemts atgriezties.

Gandrīz noslēdzoši trešā daļa jau vairs nav no Sarmītes rada perspektīvas. Tajā galvenā loma piešķirta vienam no viņas skolotājiem, kurš savas karjeras sākumā neslēpjot entuziasmu un pat gatavību atkīvi iesaistīties komunismā, aģitēšanā u.c., lai gan arī viņam nākas sastapties ar apgrūtinošiem apstākļiem, kuri sēj savas šaubu un bažu sēklas. Pat nebaidās kritiski izteikties par pieredzēto, kaut arī vismaz īsajā uz lpp atvēlētajā laikā paliek bez diži kritiskām sekām.

Skolotāji vairāk ir kā grāmata par cilvēkiem un laikiem, ne romāns ar izteiktu problēmsituāciju tās centrālajā sižetā.

Aleksandrs Grīns – Dvēseļu Putenis

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.

Gan šis faktors, gan patriotisms par dzimteni, kā dzimto zemi un novadu, vēl ne gluži valsts līmenī, kā daudzus citus jaunus (Artūram vien 16g) un vecus (tēvam jau 60 un uzņem vien iepriekšējas pieredzes dēļ), motivē uzreiz negaidot pieteikties brīvprātīgi armijā. Noteikti tam palīdz, ka nostāsti par kara brutalitāti tiek aizēnoti ar citām pievilcīgākām teikām, ar glorificētu uzvarētāja pieredzi, apzināti vai ne, atstājot aizmirstībā simtus vai tūkstošus (abos pasaules karos miljonos) mērāmos upurus gan armijā, gan starp civilajiem. Vēl pirms pirmās kaujas visi ir pilni bravūras un jaunības optimisma, tomēr arī kolēģī jau ar pieredzi un gadu stāžu ir gana optimistiski noskaņoti, cerot, ka jau līdz pavasara sējai vēlākais varētu atgriezties savās sētās.

Vien kad pienāk kara pirmais gads, vēlāk otrais un trešais šo cerību nākas atlikt un atlikt. Vien pēc pirmās un tai sekojošām daudzām citām kaujām Artūru un daudzus citus viņa biedrus sāk mocīt nakts murgi par pieredzēto, kas vēl salīdzinoši nav tas ļaunākais, jo tikpat daudzi palikuši guļam nereti sniegotos laukos un purvu tīreļos savu mūža miegu. Tā teikt vien īsts laimes krekls spēj paglābt no nejaušas lodes, granātas, mīnas vai kā cita letāla, atkarība, protams, kādā dzīvē un pārticībā vai tieši pretēji lemts atgriezties.

Vienlaikus kara skarbums un nošķirtība no vecākā brāļa uz neatgriešanos izmaina attiecības starp agrāk tik tuvajiem brāļiem, labi vēl, ka karojuši vienā pusē, kam vairs nav lemts mainīties uz labo pusi. Interesantā kārtā karošana kopā ar tēvu vairāk vai mazāk blakus un vēlāk sekojošā personīgā traģēdija Artūram nav iemesls neatgriezeniskai psiholoģiskai traumai vai nolemtībai, kura mudinātu pārgalvīgi mesties ienaidnieka ugunīs, jo taču viss, kas agrāk bijis vērts, nu zaudēts pavisam.

Kā daudzus citus, laikam vien cerība atgriezties savā saimniecībā un savā sētā notur pie veselā saprāta un mudina doties pretim ienaidniekam, lai kādas būtu izredzes. Ko nevar teikt par krievu armijām, galvenokārt tiek pieminētas sibīriešu vienības, kuri pie pirmajiem mazākajiem draudiem jau sāk mukt prom. Tikmēr svešie ģenerāļi pārsvarā domā par pašu karjeras godu, kā virzīties pa to augšup, ne tur kaut kādu letiņu drošību un dzīvībām. Nesalīdzināt ar pašmāju motivāciju, kas gan  neizmaina faktu, ka viņu dēļ lieki upuri, no kuriem citkārt būtu iespējams izvairīties. Ko gan nevar teikt grāmatas otrajā pusē par igauņu palīdzību un līdzdalīu brīvības cīņās.

Protams, kā jau patriotiski noskaņotā vēsturiskā romānā, jāsaprot, ka savējie lielākoties tiks attēloti pozitīvā gaismā, kamēr svešie kā uzbrucēji vācieši, tā līdzšinējie kungi krievi tiks attēloti ne tajā labākajā gaismā. Kaut arī salīdzinoši garāmejot, tad tomēr autors Aleksandrs Grīns piemin neilgo komunistu vēlmi ķerties pie varas grožiem pirms vēl nostiprinājusies brīvvalsts. Kaut arī no trim Dvēseļu Puteņa daļām otrā ir salīdzinoši mazāk personīga, nav no galvenā varoņa Artūra perspektīvas, un cenšas attēlot kara kopainu, tad tomēr pietrūka politiskās skatuves perspektīva un notikumu dinamika ne tikai uz karalauka. Vairāk tāds kā vēstures dramatizējums, kas brīžiem jau sāka savā izteiksmē un epitetos atkārtoties.

Vismaz grāmatas noslēdzošā trešā daļa atkal atgriežas pie persongāka skatījuma no Artūra skatpunkta, kuram līdzās nodaļai ir vien divi biedri no visu karu sākuma, bet tiem noslēdzoties uz pusi mazāk, kas pats par sevi jau rādītājs, kāda nejaušība un laimes spēle, ja neesi galvenais tēls, tas viss var būt.

Noslēdzoši gribas atzīmēt, ka, lai arī vēsturiskais iznākums jau priekšlaikus zināms, un tēli grāmatā vienmēr pauž optimismu par uzvaru, tad nevienā brīdī nerodas iespaids, ka tēliem būtu kādas priekšzināšas pareģu līmenī. Klasika ar lielo burtu, kuru varbūt pat pastiprina jau novecojušas, agrāk izmantots valodas pielietojums.

Katherine Webb – The English Girl

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Jau kopš bērnības The English Girl galvenā varone Joan ir bijusi kā apsēsta ar arābijas reģionu, tās šķietamo savvaļas maģiskumu, nepieradinātās tuksnešu vides skarbumu, kas galvenokārt nācis no Tūkstoš un vienas nakts pasakām papildinātas ar tēva fantāzijas pilnajiem stāstiem. Kad jau kā pieaugušai būdamai rodas iespēja doties uz Omanu ar ieganstu apciemot brāli militārā bāzē, gan ar pazīšanos un tēva kontaktiem tas ir iespējams, Džoanna šādu iespēju garām nelaiž.

Romāns gandrīz kā divi vienā ar ‘tagadnes’’ Džoannas daļu 1958.gadāun pētnieces, piedzīvojumu meklētājas Modas pagātnes daļā, sākot ar viņas bērnību un vēlmi doties uz arābijas pasaules daļu, skarbu vidi un sasniegt kaut ko pirmajai lauciņā, kuros kā jau daudzos citi dominē vīrieši un sievietes varēšanu neuztver nopietni. Kā elks kopš bērnības un vēl joprojām viņa ir bijusi Džoannai. Piemērs un ideāls, uz ko tiekties, censties paveikt ko ievērības līdzīgu, ka 1909.gadā Moda, šķērsojot ļoti skarbu tuksnesi tajā pašā Omanas reģionā, pat ja vēstures grāmatu annāles vien kā otrā, vien īsu brīdi aiz bērnības drauga Nathaniel Elliot.

Paralēli Džoannas jaunas arheoloģes sapņiem, kuri gan ir drusku naivi un arī nerēķinās ar apstākļiem uz vietas, uz Omanā esošo politisko situāciju un konfliktu starp sultānu un imamu, neiedomājoties līdz galam, ka tas uz viņu tieši varētu attiekties, ir arīdzan ilgas dzīvē pēc kaut kā vairāk nekā tā brīža sociālās normas un citu ekspektācijas par sievietei atbilstošu dzīvi varētu likt sagaidīt. Tā vien prasās izrauties no ikdienas rutīnas un varbūt pāršķirt pavisam jaunu un varbūt pat pašei sev negaidītu dzīves lapaspusi.

Reizē vēl sāpīgā atmiņā ir tēva nāve vien aptuveni pirms gada, ar kuru Džoannai bijusi krietni tuvāka saikne un saprašanās nekā ar māti. Tā vien prasās nomainīt vidi, un kas gan vēl labāk, ja ne ceļojums ar saderināto Roriju. Diemžēl, kā jau romānā, ne viss ritēs tik gludi, kā pirms tam būtu cerēts, un pārbaudījumus sagādās ne tikai britu iesaiste citas valsts iekšējos konfliktos aiz vēlmes iegūt labākus nosacījumus un labumus Omanas vēl neuzplaukušajā naftas ieguvē.

Tikmēr Modas ‘’pagātnes’’ stāsta centrā gandrīz vienmēr līdzās vai tuvumā ir bērnības draugs Neitans, kuram pašam, skolā saklausoties stāstus par slaveniem pētniekiem un ceļotājiem, rodas vēlme atstāt vēsturē savu vārdu. Vienīgi atšķirībā no Modas viņam pašam ir nācies izcīnīt līdzekļus, lai varētu doties kādā pētnieciskā ceļojumā, nav varējis paļauties uz tēva kontaktiem, lai izkārtotu sev iespējas, par ko sava veida skaudība, aizvainojums pa savai reizei neviļus izsprūk kādā frāzē. Tam papildus komplicētību piešķir šķiet vienpusējas jūtas no Modas puses, ne tikai draudzība, kaut arī publiski gan Neitanam, gan citiem paudusi uzskatu, ka labāk paliks viena, jo nevēlas pakļauties sabiedrības uzskatam par sievietes lomu. Kas zin, kāda būtu izvērtusies abu dzīves, ja ne nejauša abu satikšanās Rub el Khali tuksneša Empty Quarter daļā.

Atgriežoties un noslēdzot pārdomu rakstu ar Džoannu, viņas ilgi gaidītā tikšanās ar Modu , kura visus šos gadus dzīvojusi pašas izvēlētā trimdā, vismaz sāktonēji nav gluži, kā būtu izsapņojusi līdz tam. Vien ar pacietību un atkārtotām vizītēm šķietami Džonnai izdodas piekļūt tuvāk, iegūt lielāku uzticību, bet tā tikai viņai šķiet, jo pašai Modai ir savi iemesli un mērķi, lai pielaistu uzbāzīgu svešinieci sev tuvāk. Mērķi, kuri saistīti gan ar pagātni, gan ar citiem vēl tagadnē aktuāliem noslēpumiem, kuriem nu pienācis tas laiks tikt atklātiem, lai beidzot vismaz pašas acīs panāktu taisnību, pat ja pāridarījums jau tik tālā pagātnē, ka to nozīme pasaules mērogā vairs ne tik liela, kamēr ‘’tagadnes’’ noslēpumi Džoannas dzīvē gan vairāk pieder citām viņai tuvām personām.

Iain Gale – The Black Jackals (Peter Lamb #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Ir 1940.gads un Nacistiskā Vācija vien nesen ir sākusi savu atriebības karagājienu par pārestībām pēc Pirmā pasaules kara, vien nesen Hitlers ir uzsācis savu zibenskara plānu, lai pierādītu āriešu rases pārākumu pār citām. Tā sērijas galvenais varonis Peter Lamb un citi viņa britu pavalstniecības tautieši atrod sevi Francijā cīnāmies pret jau agrāk kaujas laukā sastaptu ienaidnieku.

The Black Jackals atspoguļo kara norisi no šaura, vienas personas skatpunkta, un, kamēr pašam Pīteram cīņas biežāk norit ar veiksmīgu iznākumu par labu viņam, protams, neiztikt bez kritušajiem, tad to pašu nevar teikt par citiem, kuriem nav palaimējies cīnīties blakus romāna galvenajam varonim. Pa dažam labam panākumam nemaina kopējo lielās bildes situāciju, kas liek strauji atkāpties pa visu frontes līniju.

Tomēr lai cik nospiedoši būtu redzēt pat pašus francūžus tā zaudējam un tieši sakot bēgam savā zemē, nedz Pīters, ne citi viņa biedri zaudē dūšu un būtu gatavi tā vienkārši padoties, necenšoties paraut sev līdzi vismaz kādu pretinieku. No tiem citiem biedriem izceļas Džims Benets, galvenokārt gan ar uzticamības faktoru un paklausību, spēju izpildīt uzdoto, tikmēr lielāka noslēpumu mīkla ir Valentīns, kura izteikumi, lai arī ir normas un pieklājības robežas, ar sejas mīmiku un toni liek Pīteram aizdomāties, kas gan slēpjas viņa pagātnē pirms kara aizsākuma. Tā teikt ir šis tas, kas liek paturēt viņu uzmanības lokā, pat ja līdz šim darījis visu, kas nepieciešams.

Pītera un viņa pārstāvētā vienības, nereti ar mainīgu vispārējo biedru sastāvu, kad apstākļi plūst un mainās, uzdevums sērijas debijā nav vis cīnīties frontē ar ienaidnieku, bet vairāk gan būt, kā kurjeriem svarīgu ziņu nogādāšanai, it īpaši otrajai no divām ziņām grāmatas gaitā, kuras cena neveiksmes gadījumā var būt pat desmitiem tūkstošu tautiešu dzīvību vērta.

Bet atrašanās ne pašā frontes priekšgalā nenozīmē, ka Pīteram, Benetam, Valentīnam un citiem biedriem ietu mazāk interesanti, turklāt vēl atrasdamies aiz ienaidnieka līnijām, maskējoties par ienaidnieku un pa ceļam radot haosu un upurus ienaidnieka rindās, kur tas vien būtu iespējams, saprāta un uzdevuma drošas izpildes ietvaros.

Diemžēl The Black Jackals rada vien kompetentas, lasīšanas brīdī pietiekami izklaidējošs, bet ne aizraujoša vēsturiskā Otrā pasaules kara romāna iespaidu, kur nepārprotami galvenajam varonim piešķirta zināma neizskaramība un filmu sižetiem cienīgi asa sižeta momenti. Jāņem vērā, ka emocionalitāte, patriotiskums uz lapaspuses nav tādā pašā līmenī, kā piedzīvojuma romāna gars uz kara fona. Kā arī ir gana daudz sižetam maznozīmīgu vārdu apjoms starp kritušajiem upuriem – laikam jau, lai piešķirtu vismaz dažiem vārdu un neatstātu tos galīgi anonīmus.

Tā arī pats kulminācijas brīdis bez vajadzīgā uzrāviena un apgriezieniem, turklāt ar vienu no savējo puses kapteiņim, kuru pašu motivē sīkmanīgs atriebīgums par aizskartu godu.

Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Manas pārdomas

Ieraugot armijas pulku braši soļojam pa ielām Ferdinānu Bardamī pēkšņi pārņem patriotisku jūtu maldīgs uzplūds un kopā ar draugu kā brīvprātīgie tiek uzņemti tieši laikā, lai varētu pievienoties Pirmā pasaules kara cīņām pret Vāciju. Maldīgs, jo Ferdināns ātri vien saprot kādos sūdos nokļuvis, kur jāšauj uz cilvēkiem, šajā gadījumā vāciešiem, kuri viņam līdz tam neko sliktu dzīvē nav nodarījuši, kamēr politiķi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji atrodas drošībā un siltumā.

Ferdināns nebūt nav nekāds pārgalvīgais vai drosmīgs karavaronis. Pats pirmais piekritīs un sauks sevi par gļēvuli, bet par tādu, kurš paliek dzīvajos, kamēr citi viņam apkārt krīt kā mušas. Bet ceļojums nebūtu ceļojums, ja Ferdināns paliktu turpat Francijā un vēl pirms kara beigām, atkopjoties no ievainojumiem, pamanās izkļūt netik no valsts, bet arī kontinenta, lai dotos ceļā uz kolonijām, uz Āfriku. Turklāt piedzīvojumi vai drīzāk pārdzīvojumi viņam sākas jau uz kuģa, kad knapi sanāk izvairīties no īpaši nevēlamas citu pasažieru uzmanības.

Ferdinānu pēc grāmatas izlasīšanas pavisam negribētos saukt par paziņu, kur nu vēl draugu. Varbūt sava laika auglis, grāmata oriģināli publicēta 1932.gadā, bet tās galvenais varonis ir gan manāms rasists, gan, pieklājīgi sakot, izteikts brunču mednieks ar saviem uzkatiem par pretējā dzimuma pienākumiem un lomām dzīvē. Bet tā kā romāns lielā mērā ir viens liels brīvās domas lidojums, kuru papildina Ferdināna ceļojums un tajā sastaptie biedri, tad tas būtiski nepatraucēja, romānu lasot drusku vairāk kā 90 gadus vēlāk 2023.gadā.

Ja Pirmais pasaules karš un armija nav Ferdināna aicinājums, tad arī koloniālā dzīve tāda nav un tālākais ceļš Ferdinānu ved pāri okeānam uz ASV, bet arīdzan ne uz ilgu laiku, lai pēc šī perioda atgrieztos atpakaļ Francijā. Vienvārdsakot Ferdināns uz ilgu laiku tikpat kā nekur nav spējīgs nometināties uz palikšanu, tā teikt, izlaist saknes. Tieši noslēdzošais grāmatas posms, kas noslēdzas ar blīkšķi, ir viņa ilgākais posms, mitinoties vienā vietā.

Kas domāts vieniniem un būtu vairāk vai mazāk ideāls dzīves ceļš, citiem izsauktu gatavākās garlaicības mocības un otrādi. Tā ceļodams Ferdināns sastopt gan jau nākošajā dienā viegli aizmristamus personāžus, gan tādus, kuri ne tikai paliek atmiņā, bet pat kļūst par sava veida draugiem vai vismaz paziņām. Par tādu nosaukt var Robinsonu Leonu, kuru Ferdināns pamanās sastapt uz mirkli karā, varbūt vien pa drudža murgiem šķietam redzējušam Āfrikā un vēlāk arīdzan ASV. Sagadīšanās vai ne, bet abu mērotajiem dzīves ceļiem nākas mīties, kur vien dodies.

Vien atgriežoties atpakaļ Francijā, Ferdināns pabeidz studijas un beidzot iegūst ārsta grādu. Varbūt ne gluži mūža sapnis, bet tomēr izglītība un profesija, nekā līdz šim. Tomēr ar to tikai vajag, lai savas prakses laikā, kuras pacienti nav tie paši turīgākie, sastaptu visvisādus kadrus. Tādus, ka grāmatai noslēdzoties jāmaina darbavieta uz praksi trakonamā.

Piekritīsi vai ne Ferdināna tēla pārdomām romāna gaitā, bet lasīt šo brīžiem pat izteikti cinisko viedokli, bija interesanti un domu raisoši.

Alan Hollinghurst – The Line of Beauty

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Grāmatai sākoties, tās galvenais varonis Nick Guest ir jauns un par sevi ne pārlieku pašpārliecināts 20 gadīgs jauneklis, kurš nesen ievācies pie kursabiedra Tobija viņa vecāku un tēva politiķa Gerald Feddens mājās. Turklāt ne vienkārši uz kakla esošs viesis, bet pilna mēra īrnieks ar maksu (vismaz simbolisku). Vienīgais, par ko Niks ir drošs, kaut arī The Line of Beauty pirmajā daļā var vērot vien Nika pirmās nopietnās attiecības, ir fakts, ka viņš ir gejs.

Turklāt Nikam šis fakts nedz no Tobija, nedz viņa māsas Catherine vai abu vecākiem nav jāslēpj. To sakot, nenotiek arī pretējais, ka Niks varētu visvisādi izpausties. Tā teikt šis fakts tiek tolerēts un nepataisīts par nezkādu patoloģiju. Vienīgais, bet gana būtisks mīnuss šajā grāmatā, ka autors Alan Hollinghurst arī ārpus Tobija mājām savam galvenajam varonim ir radījis pat ļoti drošu vidi, ka pat vienā brīdī Nika sāk šķist, ka geja faktu nevajadzētu vairs nemaz slēpt, ka vairs jau nav tie laiki, un jāpiezīmē, ka romāna darbība norit 80.gados, ko ņemot vērā, māc šaubas par atbilstību patiesībai. Jāpienāk gandrīz grāmatas beigām, lai Niks saskartos ar kādu pretrakciju, turklāt vien pārsvarā verbālā formā.

Bet tas nebūt nav The Line of Beauty galvenais sižets, ja to par tādu maz var saukt. Drīzāk galvenā problēmsituācija un fokusa objekts ir pats Niks, viņa seksualitātes pirmsākumu pieredze pārsvarā heteroseksuālā pasaulē, par ko gan citi Nika sastaptie varoņi brīžiem liek likt šaubīties.

Jau minēju, ka romānam sākoties Niks vēl nav par sevi pārliecināts, bet tas nebūt neliedz uzlūkot teju katru sastapto vīrieti un cerēt uz kaut ko vairāk vai vismaz fantazēt par to. Atliek vien pēc sludinājuma sastapt melnādaino Leo, lai jūtas un mīlestība sekotu līdzās tikpat ātri. Vien interesanti, ka grāmatai turpinoties ar tās otro daļu trīs gadus vēlāk Niks par Leo ir aizmirsis, vairs netiek pieminēts (līdz drīzāk autors tomēr atceras, ka nedrīkstētu to tā atstāt) un ar tādu pašu emociju izpausmēm uz lapaspuses tiek aplaimota cita un krietni turīgāka persona. Tā teikt mīlestības objekta personai nav gluži tā galvenā nozīme, svarīgākais, ka ir uz kā fona izrādīt un likt galvenajam varonim Nikam darboties. Kā par piemēru tam var minēt vieglu narkotiku pieejamību, kas kontrastē ar cita veida bagātības un luksusa šarmu.

Vismaz proza vairāk vai mazāk ir gana laba, bet ne gluži kādas balvas cienīga. Uz manas kopijas vāka 2004.gada Man Booker balvas laureāta statuss uzdrukāts – labi vēl, ka ne milzu nenoņemama uzlīme. Interesanti, kā vien trešajā, noslēdzošajā daļā, kuras pašā ievadā autors atvadās no Leo, tā puslīdz vairāk un nopietnāk tiek pieminēta HIV/AIDS epidēmija, kura, kā zināms, sākotnēji tika uzskatīta kā galvenokārt homoseksuāļu slimībā, ko paši pelnījuši. Vismaz uz beigām apspriestais temats un sižeta kustība, kurā atrodas Nika tēls, ir salīdzinoši ar atzīstamāku kvalitāti, bet arī tad autors neuzdrošinās spert tik drastiskus soļus, kā būtu varējis.

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Sarah Waters – Fingersmith

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divas jaunietes, topošas sievietes no divām dažādām pasaulēm, viena, Moda Lilija, turīga profesora, tēvoča māsasmeita, otra, Sjūzana ‘’Sjū’’ Trindere, pat ne sabiedrības vidusslāņa daļa un iztiku kopā ar dažiem ‘’kolēģiem’’ sakasa zogot, dzīvojot kopā ar dažiem citiem amata brāļiem un māsām pie Ibsa kunga un Saksbijas kundze, kura paralēli piepelnās audzinot zīdaiņus (ne savus), kurus vēlāk par samaksu nodot tālāk ģimenēm, kuras pie bērna pašas nespēj tikt.

Varbūt tā arī katra būtu 19.gadsimta Anglijā nodzīvojušas savu dzīvi, ja ne Džentlemenis jeb Ričards Riverss, kurš vienā jaukā dienā iegriežas pie Ibsa un Saksbijas ar diženu ideju piemuļķot Modu, iekarot viņas sirdi un aprecēt, lai pēc tam viņu pamestu. Viss vien aiz tā, ka eksistē Modas mirušās mātes testaments, kuru, lai saņemtu, Modai vispirms ir jāapprecas, bet iemesls, kas ļautu Modu tā apmānīt, slēpjas aiz tā, ka tēvocis, īsts burtu kalps un par pasauli nekas cits neinteresē, tur viņu mājās kā būrī ieslēgtu, neko citu no pasaules Moda nezina un nepazīst. Tiek pasniegta Sjū kā īstākā naivule, kuru apšmaukt. Sjū atliek vien uz laiku kļūt par Modas personīgo kalponi, ar mīļiem vārdiem šur un tur vajadzīgos brīžos pārliecināt par Ričarda jūtu patiesumu pret viņu, lai visi trīs šķietami jūtu neprātā aizbēgtu no Modas tēvoča (ir nepieciešama strikta atļauja pirms 21gada vecuma), slepus apprecētos, bet tad iespundētu Modu trakonamā un sadalītu mantojumu savā starpā.

Tikmēr Modas dzīve pie tēvoča ne tuvu nav tā idille, kura, kā Sjū, nākdama no zemāka sabiedrības slāņa, varētu iztēloties. Varbūt situācija būtu atšķirīgāka, ja tēvocis izrādītu kaut mazāko sirsnību pret mirušās māsas meitu, bet viņa acīs jaunajai radiniecei nav lielākas vērtības par sekretāri, kuru izmantot pret paša ieskatiem, kurai nedot lielāku izvēles un rīcības brīvību pār citu apkalpojošo personālu. Tāda dzīve ar katru dienu kļūst arvien neizturamāka, vien rutīna spēj iedvest mieru, bet ar visu to tādas nākotnes iztēlošanās bez jebkādām pārmaiņām, tēvoča veselība neliek par sevi manīt neko sliktu, uzdzen Modai teju nelabumu ik dienas. Tā nu kad uzrodas Džentlmenis Ričards, piedāvā citas nākotnes iespēju, Moda to izmanto, jo, kā jau Ričards pats saka, kādi gan prospekti, citas vīra materiāla iespējas varētu sastapt tēvoča mājās. Labāk šādi ar viltu tikt pie sava mantojuma jau laicīgi.

Tomēr seko pavērsiens, apgrieztas lomas, pēc kā tikpat kā neviens tēls, varētu atrast vien argumentus Modas aizstāvībai, neiznāk otrā galā līdz grāmatas vākam kā labs, pozitīvs tēls. Kaut arī Sjū lielāko daļu no Fingersmith/Zagles ir galvenais skatpunkts, no kuras lasītājs iegūst informāciju par notiekošo un dabiski, ka viņa pēc sev sliktu notikumu atgadījumiem nostādīs sevi upura lomā, nenolieduz, ka ar viņu izrīkojas nepamatoti skarbi, bet atbilstoši tā laika ‘’aprūpei’’, tad pati grāmatas sākuma daļā otru būtu novēlējusi tādām pašam liktenim.

Tikmēr tādi fona tēli kā sauksim viņus par Sjū audžu vecākiem kā Ibsa kungs un Saksbijas kundze galvenokārt pavelkas uz sev izdevīgākas naudas plūsmas pusi. Lai arī pirmajā viņu sastapšanas brīdī Sjū ir acuraugs un sargājama no bīstamākiem darbiem, tad vēlāk ar vieglu roku kažoks tā teikt tiek ātri nomainīts.

Fingersmith/Zagle sižets brīžiem satuvina abas galvenās varones pat tuvāk par parastas draudzības saitēm, brīžiem nostāda par lielākajām naidniecēm, tas viss mijoties ar apstākļiem, kuros informācija vienai par otru līdz pat grāmatas beigām ir nepilnīga.