Historical Fiction

James A. Michener – Mexico

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House                  

Manas pārdomas

Padzirdējuši par izslavētu buļļu cīņu festivālu Ixmiq Meksikas Toledo pilsētā, kuru vietējās avīzes ceļ debesīs, kā potenciālu kulminācijas dueli starp diviem matadoriem, kas var rezultēties vien ar viena nāvi, jo viens otru centīsies pārspēt ar aizvien bīstamākiem trikiem, žurnālista Norman Clay priekšnieki viņu nosūta to atspoguļot Ņujorkas publikai. Vēl jo vairāk, jo mana, ka Normanam vajadzīga atpūta no smagāka rakstura reportāžām, un kur gan vēl labāk atpūsties un atgūt ikdienas cīņassparu un mundrumu, ja ne dzimtajās mājās.

Normana personīgajā un viņa ģimenes gan tuvāko, gan pavisam tālāko radu vēsturē autors James Michener ielicis teju visu Meksikas vēsturi sākot jau ar iezemiešu indiāņiem agrā 11.gadsimtā, turpinot ar spāņu konkistadoru ierašanos un vēlāk jau ar modernākiem laikiem un ASV klātbūtni kaimiņos. Visa centrā vai vismaz notikumu perifērijā autors šajā novelizētajā vēstures grāmatā novietojis kalnainajā vidē burvīgo Toledo.

Grāmatu varētu iedalīt arī divās daļās ar tagadnes sižetu par un ap buļļu cīņām, tās vēsturisko un emicionālo nozīmi un mantojumu, un ar fragmentāriem pagātnes sižetiem no pieminētajiem dažādajiem vēstures periodiem, kuros dalību ņem kāds ar Normana ciltskoku saistīts personāžs.

Tagadnes sižetā buļļu cīņām atvēlēta būtiska loma, to vēsturiskajam mantojumam, emocionālajai nozīmē ilustratīvā cīņā starp cilvēku un bīstamu dzīvnieku, kas katrā reizē var potenciāli beigties ar matadora nāvi, bet pavisam noteikti cīņaii izvēlētais vērsis, lai cik drosmīgs nebūtu, nesagaidīs nākošo rītu. Var debatēt no rīta līdz vakaram, bet nekādi argumenti manā prātā neattaisnos šādu ‘’izklaidi’’, lai cik būtisku vēstures daļu cīņas nesastādītu, ka tā iztiku pelnījuši kāda ģimene paaudžu paaudzēs. Lai kādi nebūtu aizstāvības argumenti, šādas prakses, kā vaļu medniecība, vietai mūsdienās būtu jābūt pagātnē, atmiņās un vēstures grāmatās.

Pieminētajos divos dueļa matadoros, ir arī trešais, kuram sākotnēji nav nozīmes, jo iesācējs, indiānī Juan Gomez un spāņu izcelsmes meksikānī Victoriano Leal autors pie reizes attēlo duālo sabiedrības attieksmi pret divām tautībām, kur no civilizētās Spānijas reiz nākošie gandrīz vienmēr ir labie varoņi, kamēr indiāņu izcelsmes pārstāvjiem tikpat bieži pārsvarā ir nostādīti kā sliktie, kā ļaundari, tiek tā teikt tas, kas paliek pāri, nevēlamais.

Bez paša Normana Kleja un viņa vēsutres interesants un pieminēšanas vērts ir iespējams Meksikā Nr.1 buļļu cīņu kritiķis Ledesma, kura amatu gandrīz būtu jāliek pēdiņās, jo savus rakstus un vārdu izvēli tajos balsta vai un cik matadors pirms cīņas viņam no sava attalgojuma atvēlējis, protams, proporcionāli statusam un pieredzei. Un par to Ledesma ne kautrējas, ne slēpj. Kaut arī tieši un kā ar āmuru pa pieri nekas netiek teikts, tad citu vēsturiskā pieredze liecina, ka, ja vēlies karjeru buļļu cīņās, tad šo kritiķi labāk neierindot starp saviem ienaidniekiem. Bet savā aizstāvībā Ledesma ar sirdi uz roku apgalvo, ka savā kritikā nekad nemelo, varbūt vien noklusēs vai centīsies izlobīt kaut ko labu, ja cīņās neveiksmīgs matadors būs viņu dāsni aplaimojis, bet nekad nerakstīs kaut ko nepatiesu un neizbojās savu labo reputāciju. Kā nekā neliela rokās iespiesta ‘’dāvana’’ visā valstī ieeļļo riteņus ātrākai un veiksmīgākai darbībai teju visās sfērās.

James A. Michener varētu būt ideāls autors, lai ieintriģētu lasītāju sākt lasīt kādu non-fiction grāmatu par viņa izvēlētu reģionu un tematiku, kurš pirms tam sāktu ar viņa izdomātā romāna un vēstures miksli, domājot, ka dokumentālais žanrs ir kaut kas garlaicīgs. Šis autors varētu būt populāraiks šajā subžanrā, citi nenāk tā prātā, kas gan vairs šķiet nav tik populārs, vismaz nav tā manīts. Drīzāk bija brīdis ar pagātnes un tagadnes sižetiem, kuri trillera vai psiholoģiskas spriedzes žanra stilā ir viens ar otru saistīti.

A.S. Byatt – The Children’s Book

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

The Children’s Book aptver daudzus un visnotaļ dažādus bērnu un tiem augot jauniešu un topošu pieaugušo dzīves un likteņus gan tādi, kuriem (šķietami) paveicas piedzimt labi situētā daudzbērnu ģimenē(s), gan dažu tēlu likteņos, kuriem par savu dzīvi nākas pacīnīties drusku vairāk.

Pati daudzbērnu ģimene, kuru autore A.S. Byatt ir radījusi ir visnotaļ interesanti īpatnēja un nemaz tik 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumam raksturīga. Lai arī grāmatai sākoties tēvs Humphrey strādā bankā, kamēr māte Olīvija pelna, cik nu sanāk, ar izdomātiem stāstiem, kurus publicē ar savu vārdu. Tad visai agri romāna gaitā par galveno ienākumu avotu kļūst Olīvija. Nedz šis, ne arī, kā rādīs romāns, ne tikai viens vienīgs sānsolis, kas pat rezultējas ar jauniem bērniem, nespēs būt gana liels šķērslis, lai abi pašķirtos.

Katram bērnam – Tom, Dorothy, Phyllis, Hedda un vēl pa kādam, kuram nepalaimējās būt tik prominentam – Olīvija kā stāstu vērpēja izveidojusi savu personīgo pasaku grāmatu, kuras nebeidzamajā stāstā viņš vai viņa ir galvenais tēls, kuram jārpārvar dažnedažādi šķēršļi, kurus tiem sagādā visvisādi pārdabiski radījumi.

Skatiens šajos stāstos gan ir uz leju vērsts, uz dažādām aliņām, kuru mazājās ejās mīt attiecīgās gan pārdabiskās, gan antropomorficētās būtnēs. Skats reti kad The Children’s Book gaitā tiek vērsts uz debesu un zvaigžņu pusi. Pārsvārā galva noliekta darbos un smagās pārdomās uz leju.

Philip Warren (un vēlāk arī to pašu var teikt par puiša māsu)stāsts grāmatā gan aizsākas, gan turpinās, kā vien tas varētu notikt romānā. Kā puika viņu atrod slēpjamies muzeja pagrabos tā kuratora Prosper Cain dēls Džulians. Tā vietā, lai izlidinātu viņu atpakaļ uz ielas, lai dodas atpakaļ, no kurienes nācis. Abi ieklausās puikas stāstā, viņa sapnī reiz izveidot pašam savu māla trauku, ka pacenšas arī vēl aizvest viņu pie pazīstama, kaut arī savdabīga un raksturā sarežģīta podnieka Benedict Fludd. Filips viņa ģimenes dzīvē ierodas kā saukts, jo, kamēr Benedikta mākslinieka talants ir nenoliedzams, tad naudas pelnīšana un mājsaimniecības uzturēšana nav tā pati spēcīgākā. Vienlaikus, cik nu var noprast no tēla, kaut arī oficiāli šajā laikā tas tā netiktu apazīts, tad Benedikts varētu ciest no bipolaritātes, kad augsta produktivitāte un ļoti labs garastāvoklis var strauji mīties ar depresīvu noskaņojumu.

Tēlu klāsts The Children’s Book ietvaros ir iespaidīgi liels (Olīvijas ģimene vai Filips vien ieskicējot dažus nozīmīgākos), diemžēl autores stāsta maniere un vēlēšanās iekļaut pēc iespējas vairāk vēsturiskos faktus, kurus tik ļoti centusies izpētīt, lai sarakstītu šo grāmatu, reizēm nokauj interesantos brīžus sižetā, kad nākas padomāt un jautāt, kāds gan dažādu faktu atreferējumam sakars ar izdomāto tēlu sižetu. Saprotu, ka ir bijusi vēlme radīt vēsturisko kontekstu, bet tomēr izpildījums liek vēlēties ko vairāk.

Tāpat vēlēties vairāk brīžiem rada prozas stils. Vienā brīdī var paragrāfus ar labi plūstošiem teikumiem baudīt, dod vēl, bet tikpat ātri tos nomaina momenti ar nevajadzīgi saskaldītiem pāris vārdu teikumiem, kuri izsit no ritma. Tāpat personīgi nepatika mode pa savai reizei dialogus ievīt vienā tekstā bez skaidra atdalījuma.

Saulgriežu svētki 19.gadsitma beigās, 1900.gada Pasaules izstāde Parīzē, vai dažādās sabiedriskās kustības, to skaitā sociālisms, kas aizrauj sev līdzi ne viena vien tēla interesi un uzmanību, ir tikai daži vēsturiskie momenti, kurus šķiet būtu interesantāk lasīt kādā dokumentālā non-fiction grāmatā ne šajā, kur tomēr autorei būtu jācenšas vairāk piedomāt pie interesanta, saistoša stāsta, kam stipri pakaitē periodiskās informācijas izgāztuves.

Liels diskusiju raisošs aspkets grāmatā noteikti būtu sabiedrības, ģimenes un citu apkārtējo ekspektācijas attiecībā pret paša vēlmēm, ko gan dzīvē darīt. Lai arī vairāk grāmatā koncentrēšanās ir uz sievietes lomu, uz sufražistes kustību, cīņu par iespēju iegūt balss tiesības, studēt un iegūt to pašu izglītību kā vīrietis (Dorotija par dzīves mērķi nostādā kļūšanu ne tikai par ārsti, bet pat par ķirurģi), tad tikpat liels slogs, ko gan iesākt, ko pašam gribas, ko grib vecāki, reizēm var būt uz vīriešu pārstāvjiem, kā to parāda Toma tēls.

The Children’s Book noteikti neieteiktu kādam, kurš teiksim lasa lenākā tempā, kuram daudz mēnesī skaitītos izlasīt dvias grāmatas, bet nav arī tā, ka tā būtu arī galīgi garām un peļama no vāka līdz vākam. Vienīgi žēl, ka labais tik ‘’talantīgi’’ samiksēts kopā ar pelavām, ka lasītajām nesanāk vienkārši atlaisties un izbaudīt vēsturiskos stāstus un tēlu dzīvju līkločus.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.

Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Mārgareta ‘’Megija’’ Houpa ir jauna, ambicioza un gudra sieviete vīriešu dominantā pasaulē. Talanti, kuri bez mazākajām problēmām un šķībiem skatiem ļautu pretējā dzimuma pārstāvim ātriem soļiem kāpt pa karjeras kāpnēm, viņai dod dažnedažādākā rakstura un stereotipu pilnus padomos attiecībā, uz ko viņa ir vai nav spējīga. Šādi apstākļi ievirza Megiju kļūt par sekretāri, bet ne jau vienkārši kaut kur, bet pie paša Vinstona Čērčila, Lielbritānijas premjerministra.

Uzaugusi un izglītību ieguvusi ASV, Megija atgriežas dzimtenē, lai uzzinātu vairāk par saviem mirušajiem vecākiem, vai vismaz mirušajiem, kā viņai līdz šim apgalvojusi tante, pie kuras uzagusi. Tikmēr sērijas pirmā romāna laikā Otrais pasaules karš gluži pilnā plaukumā vēl nav uzsācies, bet Nacistiskā Vācija jau saskata pretestības draudus no Čērčila puses, jau gatavo plānus viņa iespējamam attentātam, lai viņa vietā un varbūt pat karaļnamā ieliktu kādu sev simpatizējošu personu.

Mr. Churchill’s Secretary ietvaros vēl Megijai ir tīri virspusēja loma kā galvenajai varonei draudu novēršanas ziņā pret Čērčila personu vai kādu citu no ienaidnieka puses. Nopelni par to drīzāk piešķirami citiem, bet, to sakot, šāda veida pieredze piešķir Megijas personības izaugsmei vajadzīgo grūdienu, lai ievirzītu viņu spiedzes darbā zem britu MI5 izlūkdienesta. Pirmais uzdevums sākotnēji gan šķiet drusku zem goda, kas pēc pirmā iespaida ietilptu nonicinošajā ‘’sieviešu darbu’’ kategorijā, bet drīz vien pierādās pretējais.

Pieaugošie draudi no Nacistiskās Vācijas un Anglijas karaļnama lēmums nepamest valsti, liek pastiprināt karaļa George VI meitas Elizabetes (pirmā kandidāte uz troni, ja kas notiktu ar tēvu) drošību, kuru vietā par ielikteni varētu tronēt nesen abdikējušos Edward VIII. Par ideālu kandidāti Elizabetes drošības uzraudzībai tiek izvēlēta Megija (ne bez Čērčila rekomendācijas), kura bez grūtībām varētu maskēties kā princeses matemātikas skolotāja un vienlaicīgi pieskatīt subjektu.

Tikmēr no Megijas privātās dzīves, jau pirmās grāmatas ietvaros atklājas, ka tante nebūt nav bijusi godīga attiecībā par vecāku pagātni un viņu likteni. Visi centieni attrunāt Megiju no patiesības noskaidrošanas tikai pastiprina viņas ietiepību izdarīt pretējo, pat ja patiesība izrādītos ne no tām patīkamākajām. Tomēr tēva atrašanās vēl dzīvo pasaulē un viņa nodarbošanās nebūs ne tuvu tik šokējoši, kā jaunumi par māti.

Bet atgriežoties pie vēsturiskā romāna galvenā sižeta, tad Megija turpina sevi pierādīt tik labi, ka viņai tiek tas gods būt pirmajai sievietei, spiedzei, kura tiek iesūtīta Vācijā, lai ievāktu informāciju par ienaidnieku, un His Majesty’s Hope ietvaros uzmanības centrā ir pastrādātie noziegumi koncentrācijas nometnēs, it īpaši pret bērniem. To sakot, ne šī grāmata, ne sērija līdz šim nav tāda, kurā vardarbība un visādi citādi asiņainais tiktu attēlots pēc pilnas programmas.

Maggie Hope sērija kā tāda vairāk rada vēsturisko romānu iespaidu, kurā tās galvenā, progresīvi domājošā varone par spīti visiem (vīriešu) liktajiem šķēršļiem cīnās karjerā uz priekši, pierāda, ka spēj paveikt to pašu tikpat, ja ne vēl labāk.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Felix J. Palma – The Map of Time (Trilogia Victoriana #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Industriālā revolūcija un tai sekojošie dažādie zinātniskie izgudrojumi un sasniegumi ir galvu reibinoši, var vien brīnīties un spēkulēt, kas gan varētu būt nākošais. Tomēr nevienam neienāk prātā, vienīgi pēc autora H.G. Wells 1895.gadā publicētās Laika Mašīnas, ka ceļošana laikā un iekārtas izgudrošana, kas ļautu to paveikt, būtu kaut kas iespējams. Tomēr kāds pēkšņi nāk klajā, ne gan ar izgudrojumu, bet pārsteidzošu, maģisku atradumu, iegūtu tāltālajā Āfrikā vienā no daudzajām ekspedīcijām.

The Map of Time ir grāmata, kas sastāv no trim atsevišķām gandrīz vai stand-alone tipa daļām, katra ar savu sižetu un galvenajiem varoņiem, kurus savā starpā saista vienīgi pats Herberts Džordžs Velss, kuram pirmajās divās daļās atvēlēta vien perifēra loma, bet noslēdzošajā piešķirts galvenā tēla gods.

Pirmajā daļā turīgs puisis Andrew Harrington pat pēc astoņiem gadiem nespēj pārdzīvot un tikt pāri mīļotās Marie Kelly slepkavībai. Ne diena nepaiet, kad Endrū sev nepārmestu liktenīgās dienas izvēles un darbības, kas ļaut pie Marijas ierasties kaut mirkli ātrāk un iztraucēt bēdīgi slavēnā Džeka Uzšķērdēja neģēlīgos nodomus. Turklāt Endrū nevien jāsagremo traģiskais notikums, bet jāsalīgst ar tēvu, ar kuru bijis pamatīgs strīds par dēla iecerētās izvēlēto profesiju. Nepaiet ne diena, kad Endrū neapsvērtu, vai maz ir vērts turpināt dzīvot, bet labi, ka ir tuvs draugs vārdā Čārlzs, ar vieglāku un nenopietnāku skatu uz dzīvi, kurš cenšas izraut draugu no depresīvā noskaņojuma, bet, manot, ka nepieciešams kas drastiskāks, izmanto nesen atvērto Murray’s Time Travel iestādījumu, kā ideju, kas varētu palīdzēt. Tā teikt, ja jau ir iespējams ceļot nākotnē, kaut arī pēc Mureja teiktā vien uz vienu konkrētu dienu 2000.gadā, kas aizdomīgas sakritības pēc ir liktenīgā diena karā starp cilvēci un robotiem(automatons), kāpēc gan nebūtu iespējams ceļot arī pagātnē. Ar nelielu atjautību un palīdzīgu roku no jau pieminētā autora Velsa, ir iespējams gandrīz viss, arī izglābt jau vīrieša dzīvību.

Otrās daļas sižeta centrā arīdzan ir mīlas stāsts, vien ar atšķirību, ka abi varoņi ir dzīvi. Āķis vien tajā, ka viens no viņiem it kā ir no 2000.gada, neviens cits, kā cilvēces glābējs kapteinis Derek Shackleton, kurš patiesībā ir vienkāršs puisis vārdā Toms, kas cenšas nopelnīt iztiku kā nu prot, neielaižoties smagās kriminālās aktivitātēs. Vien nejaušs starpgadījums Mureja otrās ekspedīcijas laikā, kam par vaininieku ir pilns urīnpūslis un nelaimīgas jaunas sievietes Claire Haggerty sociālais statuss 19.gadsimta beigās, kura cer, ka 2000.gadā viņai būtu lielākas iepsējas izpausties, ir par iemeslu, kāpēc abi viens otru redz sejā un mīlestība no pirmā acu skatiena ir dzimusi. Starpgadījums tā arī būtu varējis par tādu palikt, ja vien nesekotu atkārtota nejauša sastapšanās starp abiem varoņiem, Tomam nevajadzētu uz vietas izdomāt, ko gan kapteinis Dereks no 2000.gada dara pagātnē. Samocītais, sarežģīti komplicētais iemesls sevī ietver vēstuļu saraksti starp attālajiem laika posmiem, bet Toms nav nekāds dižais rakstnieks, labi ka vēl māk lasīt, tāpēc talkā nāk autors Herberts Džordžs Velss, kuram acīmredzami nepieciešams azarts ārpus cītīgā darba pie grāmatu rakstīšanas.

Bet kā jau minēts, tad trešajā daļā galvenā loma tiek pašam Velsam. Pārsteidzoši tas nav ne tikai mīlas stāsts, bet ceļošana laikā pārtop par kaut ko patiesi reālu. Ja līdz šim abās daļās kāds no varoņiem ticis vai nu apmuļķots vai, maigāk  sakot apmānīts, tad šajā Velss vismaz uz brīdi kļūst par vienu no aculieciniekiem, ka tas ir iespējams. Par atslēgu tam nav ne kāda viena zinātnieka ģeniāls atklājums nākotnē, bet dabiska gēnu mutācija, to sajaukums nākotnē, vienā vārdā sakot evolūcija, kas piešķir daļai no cilvēces (ar attiecīgo dominanto gēnu) iespēju ceļot nākotnē. Autora Felix J. Palma skaidrojums ir gana izvērsts un vārdos bagāts, viena tāda izteikta kritika kopumā ļoti labā grāmatā, kas izskaidro gan pirmā pioniera ceļotāja piedzīvojumus, gan vispārīgi, kā nākotnes cilvēce iegrožo neapdomīgi ceļošanu laikā, lai nerastos paradoksu haoss.

Visu The Map of Time grāmatu kā no malas atklāj anonīms teicējs un arī izteiksmes stils, kāds viņam piešķirts velk uz veclaicīgāku pusi, kas, apvienojumā ar trim atsevišķiem sižetiem, gana lielai daļai lasītāju laikam nav paticis, ja var spriest pēc vidējā vērtējuma Goodreads lapā. Sevi gan pieksaitīšu pretējai nometnei. Kopējā lielā bilde un iespaids, pēcgarša autoram izdevusies laba. Ja būtu jāizsaka minējums par Trilogia Victoriana sēriju, tad pieļauju, ka to stils un maniere varētu būt līdzīga, bet ar pavisam citiem tēliem, jo pabeigtības sajūta šai ir tāda, kam neprasītos turpinājuma.

Conn Iggulden – Emperor #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Jūlijs Cēzars atkal atgriežas Romā, bet tās diktators Pompejs bija pavēlējis viņam to darīt vienam, ne kopā ar viņa leģioniem. Protams, Cēzars nav muļķis un saprot, ka pēc Krasa nāves viņš ir vienīgais, kurš šobrīd varētu stāties Pompejam ceļā pēc neierobežotas varas. Senāts it kā skaitās vajadzīgs, bet jau tagad vairāk ir abu vīru prātu nostūros, un tā abi un to leģioni krusto ieročus līdz tikai viens no viņiem paliks dzīvajos. Tomēr par šokējošāku un lielāku pavērsienu nosaucama Bruta nodevība un pāriešana pretinieka nometnē, jo redz viņam nav kremt un nepatīk kā Cēzars attalgo citus, piemēram, Marku Antoniju, uzskatot, ka viņš kā tuvākais draugs pārāk bieži tiek pieņemts kā pašsaprotams.

Labākas stratēģijas vārdā vispirms Pompejs nevis bēg uz Grieķijas provincēm, bet dodas tur ar nolūku savā vārdā pret Romas nodevēju pulcēt tur nomitinātos leģionus, kuriem nav bijusi saskarsme ar Cēzaru un viņa panākumi Gallijā ir vien no citu mutēm klausītas ziņas. Tomēr vecums šķiet darījis savu un vairākkārt Pompejs neieklausās savos virsniekos izmantot Cēzara pieļautās kļūdas, lai viņu pieveiktu. Tā vietā teju visu interpretējot, kā ģeniālā Cēzara meistarstiķa plānu, kā viņu Pompeju sakaut.

The Gods Of War turpina ik pa brīdim dot mājienus par tuvojošamies Cēzara pēkšņo dzīves galu. Diemžēl šajā dramatizētajā versijā tās galvenais ļaundaris Bruts sevi jo biežāk parāda negatīvā gaismā. Lai arī publiski pauž, ka viņam rūp Romas kā republikas nākotne, tad jāšaubās, vai viņš vēlāk piekristu piedalīties Cēzara noslepkavošanas konspirācijā, ja vien viņa ego būtu pietiekami paglaudīts un apbalvots.

Grāmatas otrā daļa Cēzaru ved uz (Seno) Ēģipti, kur neviļus Kleopatras apburts viņš iesaistās karaļnama intrigās, palīdzot Kleopatrai atgūt troni no viņas brāļa Ptolemaja un viņa reģentiem. Panākumi un bagātības, ko Cēzars Romai guvis vien audzē un audzē viņa apetīti. Kāre pēc arvien lielākas varas kā aug tā aug un šādi laikam autors cenšas parādīt, ka gluži bez pamata Bruta bažas nav bijušas, jo atgriežoties no Ēģiptes Cēzars, kad Pompejs ir pagātne un tuvumā neredz neviena cita līdzvērtīga konkurenta, jau sāk sapņot par imperatora statusu. Un nebūtu jau arī tā, ka neatrastos daudzi, kuri labprāt redzētu viņu krītam, lai paši varētu ieņemt radīto varas vakuumu.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt, ka The Gods of War ietvaros vairāk kā iepriekš acīs krita autora izvēle pozitīvi izmantot karaļa, karalienes karaliskos titulus, kas vismaz manis lasītajās vēstures grāmatās ir bijuši drīzāk nopelti zemāk par zemu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Bruta un viņa līdzgaitnieku, nosaukuši sevi par ‘’Liberatores’’, sapnis, ka tirāna un imperatora titula kārā Jūlija Cēzara noslepkavošana atbrīvos Romu un ļaus Republikai atkal uzplaukt nepiepildās pat ne tuvu iecerētajam. Kaut arī senātā viņiem izdodas panākt amnestijas balsojumu par pastrādāto, nepaiet ilgs laiks līdz viņi ir spiesti bēgt uz visām Romas impērijas pusēm.

Galvenokārt tam par iemeslu ir Jūlija testamentā par dēlu adoptētais Oktaviāns, kurš turklāt vēl izlemj oficiāli nomainīt vārdu uz to pašu Gaju Jūliju Cēzaru. Iespējams vārdā ir daļa maģijas, bet noteikti arī pašā Oktaviānā ir līdzīgas līdera dotības, kā viņā radiniekā Jūlijā Cēzarā. Nav vairs viņs kaut kāds tur nepaklausīgs puišelis, kurš jāparmāca par nieku un štruntu zagšanu, vai kuram bija jāuzmanās no nokļūšanas vietējo huligānu rokās. Arī bez jaunā vārdā iepriekš Jūlija Cēzara vadītie leģioni būtu viņam sekojuši, lai varētu realizēt nu kāroto atriebību.

Sākums gan nav nebūt tik gluds un nepārprotams, it īpaši, ja vēl daudziem senatoriem, kuri vainīgi slepkavības konspirācijā, ir vēl kāda daļa varas. Pat Oktaviāna leģionu ienākšana Romā nepanāk vismaz daļu no jaunā censoņa gaidītā. Drīzāk tiek panākts pat pretējais, kad tik atklātas varas demonstrēšana noskaņo pret Oktaviānu pat tos, kuri simpatizē galvenajam mērķim atriebt Jūlija Cēzara slepkavību.

Jāpiebilst, ka Oktaviāns šajā mērķī nav bez atbalsta, un par galveno, kurš pat komandē ievērojamu leģionu skaitu, ir Marks Antonijs. Arī viņa politiskās un militārās karjeras līkloči ir ar mainīgu favorīta vai ienaidnieka statusu Romas senāta acīs, bet atšķirībā no stipri karstasinīgākā Oktaviāna, Marku Antoniju piezemē gan paša vecuma piesardzība, gan gadu gaitā gūtā pieredze. Abu alianse ir gana saspīlēta un vien kopējie ienaidnieki abus kopīgam mērķim.

Starp mazāk nozīmīgiem tēliem izceļami Oktaviānā Grieķijā atrastie draugi Maecenas un Agrippa. Katrs ar savām zināšanām un prasmēm, bez kurām būtu jāšaubās, vai Oktaviāna uzsāktais karš pret Liberatores būtu tikpat veiksmīgs, ja viņu atbalsta iztrūktu.

The Blood of Gods kā vēsturisks romāns, kas dramatizē notikumus no reāli notikušas un labi zināmas Senās Romas vēstures, visvarīgākais, protams, ir izpildījums, jo pamatoties uz iemeslu, ka tā taču notika, būtu putnubiedēkļa arguments pret kritiku. Lai arī vietām jūtams neliels stīvums vai teatrālisms, kas gan vairāk izteikts iepriekšējā The Gods of War grāmatā. Tad cīņu ainas starp armijām, ja tā padomā, tūkstošiem mirušo dažu indivīdu konflikta dēļ, un Oktaviāna dinamiskais tēls, palīdz to šajā grāmatā novērst.

Conn Iggulden – Emperor #2-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Ja Emperor sērijas pirmajā grāmatā The Gates of Rome autors vēl iepazīstina lasītāju ar Gaja Jūlija Cēzara vārdu un personāžu, tad iekš The Death of Kings Cēzars sāk veidot savu leģendu, kuras spēks nesīs viņa vārdu vēl vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc paša nāves. Arī Romā Cēzara sabiedrotie un citi līdzgaitnieki sāk noprast, kādas spēks un līdera dotības vadīt leģionus piemīt šim jaunajam censonim, cik bīstams ienaidnieks vai noderīgs draugs viņš varētu tapt nākotnē.

Pirmais postenis Cēzaram ir uz galeras, kuras uzdevums ir cīnīties un apkaut tirdzniecībai kaitīgos pirātus, bet jūras kara flote un kuģniecība ne tuvu nav Romas spēcīgākais aspekt,s un salīdzinoši ar pirātu kuģiem Romas galeras ir krietni lēnākas un grūtāk manevrējamas. Kā rezultātā, ja pirāti labi izplāno iepriekš sagatavotu slazdu un vairāki kuģi vienlaikus apvieno spēkus, tik iespaidīgie leģionāri uz kuģa nebūt vairs nav tikpat biedējoši, kā ierastākos apstākļos uz sauzemes. Tā nu dzimst pirmā leģenda ar nonākšanu pirātu gūstā, izpirkuma naudas pieprasīšanu no ģimenēm Romā, kā apjomu Cēzars šķietami pats paaugstina, lai summa nebūtu zem viņu goda, bet vienlaikus apsolot pirātiem, ka pēc atbrīvošanas pienāks diena, kad viņš personīgi nogalinās vainīgos pirātus un viņu kapteinu un atgūs zeltu, lai finansētu savākto karaspēku.

Tikmēr pašā Roma politiskās intrigas, mērošanās spēkiem un tā visa reizēm pavadošās slepkavības rit savu gaitu. Republika zem Sullas dzelzs dūres vēl paspēj izdzīvot pirms kāds viņa varu un izdarības nespēj varis izturēt, bet arī pēc tam liela daļa izslavēto senatoru neizprot situācijas nopietnību, kas gan būtu varējis mudināt leģionu ģenerāli tā pārņemt varu savās rokās, vai vienkārši rīkoties preventīvi, lai tā vairs neatgadītos.

Bet arī atgriežoties tik gaidītajās mājas ērtībās, Cēzaram nav dots laika atpūsties mīkstos pēļos, katru dienu jāuzmanās un jāgudro ko darīt, kā rīkoties, lai nepieļautu kāda kādreizējā Sullas drauga atriebes soli. Vai vienkārši aiz naida, kas iegūts no kaimiņu ķildām un sakaušanās reizēm ar kaimiņu dēlu Suetonius, kurš sapņo un cer jebkādīgi ieriebt Cēzaram, kuram kremt katrs panākums un slavas mirklis, ko Cēzars gūst, kurš iztēlojas, kā viņš varētu būt Cēzara vietā un rīkoties līdzīgi, ja vien šo Cēzaru izdotos neuzkrītoši pastumt nostāk un ieņemt viņa vietu. Kāpēc gan viņam tā izdodas uzrunāt un iedvesmot citus leģionārus, kamēr viņš Suetonius paliek neievērots tajā pašā nemainīgajā armijas ranga statusā?

Otrajā The Death of Kings daļā par sevi liek manīt tāds vēsturiski atpazīstams vārds kā Spartaks, kura vadīto vergu sacelšanos autors vairāk izmanto, lai izceltu briestošās un jau pirms tam brīžiem manāmās plaisas bērnības draugu Jūlija un Marka Bruta starpā. Grūti spriest cik vēsturiski akurāti, bet fragmenti no Sparta skatpunkta neparāda viņu tajā labākājā armijas līdera un stratēģa gaismā. Jā, pārsteiguma elementa brīdī viņam izdodas savākt desmitiem tūkstošu vergu zem sevis, bet tālāk par slepkavošanu un laupīšanu diži vairāk plānu nav.

Spartaka sacelšanās ir otra iespēja, nu jau ietekmīgāku romiešu acīs kā Krass (labāks tirgonis ar biezu maku, nekā ģenerālis) un Pompejs. Lai arī Senāts balsojumā uztic leģionu vadīšanu Krasa, aiz bailēm, ka Pompejs viņa vietā varētu kļūt par nākošo Sullu, tad cīņās pret Spartaku nevienam nav šaubu, kurš patiesībā dod visas pavēles.

Zinot, ka autoram lielos vilcienos jāiekļaujas vēstures dotajos rāmjos, var uzteikt viņa prozu, kas sižetu padara lasāmu un saistošu. Papildus tas atgādina, kāpēc der izlasīt pa kādai dokumentālai grāmatai, jo šis tas jāpagroza par labu interesantākam un labākam sižeta dramatizējumam, kāpēc nevajag paļauties uz vēsturiskajiem romāniem kā interesantākiem vēstures avotiem, jo to dokumentālo tak būtu garlaicīgāk lasīt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Pagājuši teju četri gadi kopš Pompejs norīkojis Gaju Jūliju Cēzaru un viņa leģionu Spānijas teritorijas sargāšanai un apsaimniekošanai. Četri gari gadi, kuru laikā nav pieredzēta neviena liela adrenalīna radoša kauja. Lai arī savu laiku un paveikto Spānijā Cēzars var atzīmēt ar pozitīvu zīmi, tomēr paša ambīcijas ir krietni lielākas. Tādēļ tuvojoties gan sava norīkotā Spānijas termiņa beigām un konsula vēlēšanām Romā, Cēzars pieņem lēmumu laicīgi atgriezties mājās, lai Pompejs neizdomātu viņu norīkot atkal cita provincē.

Augot Cēzara ambīcijām, mazpamazām pieaug strīdi un nesaskaņas starp Cēzaru un Brutu, kuras ik pa brīdim uzplaiksnī lielākās domstarpībās. Nepamet sajūta, ka autors, labi apzinoties, kā noslēgsies Cēzara dzīve, ik pa brīdim dot mājienus, kurus citkārt neiestarpinātu.

Pirmā atgriešanās Romā un konsula vēlēšanas ir pirmā The Field of Swords daļa. Dzimst jauns triumvirāts starp Pompeju Krasu un Cēzaru, kurā visus vieno kāre pēc varas un ietekmes katram savā sfērā. Par draudzību to noteikti nenosauksi, bet vispusējs respekts gan. Krasam kā naudasmakam tiek monopoltiesības tirdzniecībā, Pompejam lielāka ietekme Romas pilsētā, bet Cēzaram tiek ļauts iekarot Romai jaunas teritorijas un doties Gallijas reģionu.

Jaunas nepieredzētas teritorijas, klimatiskie apstākļi un iekarojamo ciltis, kuras pēc seniem laikiem jauna un spēcīga pretinieka vārdā apvienojas, lai censtos to padzīt no savām mājām. Lai kā apvienotās ciltis zem viena vadoņa un karaļa necenstos, lai cik simtus leģionāru nenogalinātu, pašu rindās kritušo skaits mērāms tūkstošu tūkstošos. Par gluži nekavētu un gludu Gallijas teritorijas iekarošanu Cēzara kampaņu nebūt nenosauksi, bet viņa vadītie leģioni un pielietotā stratēģija attēlota gandrīz kā izcila.

Tomēr atkal Cēzaram sirdsmiers un pilna laime nav sasniegta. Ir jāsniedzas vēl tālāk uz leģendām un mītiem apvītām teritorijām pāri atklātai jūrai uz salām, kuras tagad saucam par Lielbritāniju. Lai arī daļā leģionāru līdzīgi kā Brutam rodas jautājums, kad varēs atgriezties mājās, kad Cēzaram būs gana, tad viņa kā vadoņa harizms un talants ātri vien liek tādām domām pagaist (gandrīz no visu prātiem), iztaisnoties staltāk un izpildīt doto uzdevumu, pavēli ar degmi, pat ja esi mežonīgi noguris no gadiem ilgās kampaņas.

Tikmēr mājās Romā Pompejam un Krasam nemaz nesokas tik ideāli pilsētas pārvaldīšanā kā gribētos. Jauni kadri senātā ievieš jaunas un bandām pielīdzināmas vēsmas, kas teju iegrūž visu Romu vardarbīgās sadursmēs un ciešanās. Dodot vārdu lielākam tēlu pulkam un mainot pa brīdim notikumu lokāciju, autors Conn Iggulden veiksmīgi liek noprast augošās un topošās impērijas apmērus. Diemžēl vai par laimi, kā nu kuram, bet triumvirāts cieš nāvi, kad Krass ar dēlu krīt kaujā kādā Romas provincē. Pompeja vienīgais šķērslis neierobežotai varai nu ir Cēzars, kurš to laibi apzinās un otrā atgriešanas šīs grāmatas ietvaros un pirmā sērijas ceturtajā grāmatā iezīmēs leģendārā Rubikonas upes šķērsošana.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #9-10

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Iedomājoties, kādas briesmas un bīstamus apstākļus veselībai spēj sagādāt dažādie apstākļi uz 19.gadsimta burukuģiem, jāapsveic galvenie varoņi kuģa ārsts Stīvens Maturins un kapteinis Džeks Obrijs, kuri noturējušies pie tik labas veselības, turklāt ar visiem divdesmit pirkstiem.

Treason’s Harbour turpina varoņus vizināt pa Vidusjūru, konkrētāk Maltu Napoleona karu laikā, un saskarties ar turku un citu tautību pirātiem, kas vēl jo vairāk pierāda, ka abiem galvenajiem varoņiem piemīt neizsmeļamas veiksmes rezerves. Vai arī atbilde meklējama, ka abi ir izdomāti un viņu vārdā autors nosaucis sēiju, kā rezultātā gan vienam, gan otram jāspēj noturēties pie dzīvības. To pašu gan nevar teikt par visiem viņu kolēģiem.

Katrs no draugiem to dara ar citu dzīves filozofiju, ko varētu izskaidrot arīdzan dažādie pienākumi uz kuģa. Ja Maturins ir salīdzinoši krietni nosvērtāks, vairāk pievērš uzmanību apkārt esošajai dabai, vienlaikus noslēpumā atstājot ar slepeno dienestu saistītos pienākumus, tad kapteinis Obrijs ir stipri vien praktiskāks un izlēmīgāks, kā nekā katru dienu viņam jāizlēmj par dažādu pavēļu došanu. Interesanti, kā tuvāk grāmatas beigām tas izpaužas arī azartspēlēs, ko gan viens, tā otrs atzīst, ka diži neizraujas, lai nepazaudētu tik sūri un grūti gūtos ienākumus. Jau tā pietiek ar parādiem uz sauszemes, it īpaši jau Obrijam.

Tikmēr gan fonā, gan priekšplānā, kad iesaistīti sērijas varoņi, it īpaši Stīvens Maturins, noris vērā ņemama Liebritānijas un Francijas spēku sadale. Spiegi, dubult vai pat trīskārši spiegi vienam otra labā un, protams, arī savās izdzīvošanas interesēs, nebūt nav retums.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Uz paša kuģa starp kņadu un reizēm organizēto haosu varbūt tik liela izolētība un vienatne kapteinim nav atrodama, bet vienlaikus tāda sajūta var piemesties, kad ne aiz paša izvēles esi spiests nomainīt kuģi, uz kura tiec norīkots un ar visu to iepazīto un ar dažiem kadriem iemīļoto komandu. Labi, ka vēl ārsts Stīvens Maturins nekur netiek aizbīdīts prom, tad jau būtu pavisam traki. Ar šo pagaidām noslēgšu šīs sērijas klausīšanos, ieturēšanu atkal zināmu pauzīti, iespējams krietni lielāku par iepriekšējo.

Ja ir vēlēšanās lēnām izbraukāt pasaules plašumus ar buru kuģi, bet ne personīgi, šoreiz pēc ilgiem laikiem arī pietuvoties Jaunajai pasaulei un tādām izolētām salām kā Galapagu salu grupai ar visu dzīvo dabu uz tām, kuras pēc tik ilgas izolētības spējušas izveidot jaunas, atšķirīgas sugas, tad The Far Side of the World noteiktiun Aubrey & Maturin sērija kā tāda tam lieti noderēs.