audiogrāmata

Derek Slaton – Dead America (Complete First and Second Week) #1-23

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir klāt Oktobris, Helovīna mēnesis, kas nozīmē, ka var lasāmsaraksta priekšgalā izvirzīt ar zombiju un citu pārdabisko mošķu saistīto. Jāatzīstsas Dead America par izvēles mērķi galvenokārt kļuvusi, jo lielās sērijas (teju 100 grāmatas) ietvaros tā smuki ļaus iedzīt Goodreads kvantitatīvā izlasīto grāmatu skaita mērķi un, atlicinot šo to nākošajam gadam, iekrāt tur handikapu, lai var ar mierīgāku prātu atlicināt vairāk laika lapaspušu skaita ziņā krietni apjomīgākām sērijām.

Diemžēl Dead America zombijisma ziņā nepiedāvā lasītājam tikpat kā neko unikālu. Sākot jau ar apokalipses iestāšanās iemesliem (bioterorisms) un beidzot ar nebeidzamo cīņu pret zombiju hordām, kuru laikā ļaut biežāk jau maznozīmīgākiem tēliem ņemt galu. Kaut gan ‘’maznozīmīgāki’’ būtu dāsni teikts, jo individuālās grāmatas tik īsas, primāri uzmanība jāvelta centieniem pieveikt šķietami nebeidzamos zombijus, ka autoram Derek Slaton diži neatliek daudz laika, lai galvenos, biežāk manāmos, tēlus padarītu tādus, kuriem var just vairāk līdzi.

Ostina, Teksasas štatā, un pirmās mini sērijas Dead Texas galvenā varone Leisija Spārksa ir vien nesen uzsākusi darbu policijā, vēl cīnās pret seksimu vīriešu dominētajā darbavidē, kad kāds terorists, kurš vēlāk sērijā netiek pieminēts par savu uzbrukuma mērķi izraugās NFL futbola spēli. Stadions pilns arīdzan ar ziņkārīgiem tūristiem, neko sliktu nenojaušot par vīrusu, kas palaists to vidū, un pieļauju, ka pat sērijas katalizatora iegansts nenojauš, cik jaudīgu zarazu palaidis pasaulē. Bet interesanti pēdiņās, ka vēlāk sērijā iespaids, ka tēli vairs neuztraucas par saslimšanu un vienīgais jaunu zombiju rašanās mehānisms ir ar kodiena spēku.

Varbūt ierobežotā apjoma vai kādu citu ietekmējošo faktoru dēļ, bet ar visu to straujais temps, kurā tikpat kā vienas dienas laikā no ‘’viss kārtībā’’ un visi bauda dzīvi līdz sabiedrības un valsts sabrukumam apokalipses dēļ šķita par strauju, vai vismaz nepilnvērtīgi atspoguļots, lai šķistu ticams. Tā arī pie sirds negāja ne viena vien tēla kāre uz lamāšanos, kam, lai tas šķistu pieņemami, pietrūka konteksts par tēlu, kam par labu piemēru var minēt Gibsa tēlu no Commune sērijas.

Turpinot vispārējo Dead America sēriju tās Pirmās un Otrās nedēļas sērijās, var labā nozīmē uzteikt centienus lokalizēto katastrofu atspoguļot plašākā, nacionālā līmenī, kas pietrūka Dead Texas ietvaros. Tā Dereks Sleitons piedāvā ieskatu, kā ar cīņu pret zombiju apokalipsi tiek galā personāži Ziemeļkarolīnas štata Šarlotē, pierobežā ar Meksiku El Paso, vairāk ASV vidiene, Portlendā un vēl vairākās lokācijās. Vienīgais, ka, lai arī lokācijas, varoņu vārdi (bieži vien kartona tēli) atšķiras, tad pēc būtības būtu varējuši būt arī tie paši, jo lielos vilcienos sižeta būtība – zombiju galināšana, jaunu izdzīvojušo uzņemšana savā grupā vai pat cīņa pret tādiem, kuri, likumsargiem un valsts iekārtai teju sabrūkot (kaut arī prezidents eksistē un cenšas saglābt, ko var), uzskata par iespējamu pašiem sākt skaldīt un valdīt.

Dažādajās lokāciju minisērijās, kā Heartland, Portland vai El Paso, ir pa savam tēlam, kurus ar citiem nesaujaukt, bet tādu ir retums. No Heartland sērijas izceļams tās gaitā par kapteinis kļuvušais Džons Kersijs un viņa biedru un kolēģu centieni apvienoties ar citām armijas grupām, to mērķis Sietla, kuras atkarošana šķiet būs viens no lielajiem sižetiksajiem punktiem Trešajā Nedēļā. Vai jaunietis Zions Portlendā, kuram nav tā pati glaimojošākā pagātne pirms apokalipses, bet kurš jau pirms tās bija apņēmies laboties, kļūt par labāku personu un nu atrod sevi, kā līderi, zem kura vadības apvienot tuvākās apkārtnes izdzīvojušos. Vai El Paso pierobežas pilsētas detektīvs Rodžers, kuram jau tā pietiek darba pilnu roku cīņā pret zombijiem, kad papildus jautrībai pievienojas un vara vakuuma vietu ieņem no Meksikas puses iebrucis Riveras kartelis. Labi vēl, ka starp tiem ir kāds ar cilvēciskāku sirdi, kā Rodrigess, kuram atbilde uz visa veida problēmām nav bezjēdzīga civilo nogalināšana, bet arī ar nosacītiem sabiedrotajiem ienaidnieka pusē, ilgtermiņa izdzīvošanas risinājuma atrašana sagādā nevienu vien galvassāpi un upurus.

Dead America nebūt nav kaut kas drausmīgi nebaudāms, bet brīžiem var just iedvesmu vairāk no filmu un seriālu pasaules. Vien jārēķinās, ka, ja ir vēlme lasīt zombiju sēriju, kas ar vismaz kādu niecīgu daļu ar kaut ko atšķirtos no minimālās žanra klasikas standarta, tad šis nebūs tas. Turklāt līdzīgs sižetiskais stils ieturēts visu divdesmit trīs grāmatu garumā, kur vien uz Otrās Nedēļas sērijas beigām iezīmējas kāds lielāks, taustāmāks plāns censties ‘’attīrīt’’ valsti no dzīvajiem miroņiem.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #8-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš He Who Fights with Monsters sērijas sākuma Builder pasauļu veidotāja dievība, tā izveidotais kults uz fantāzijas Pallimustas pasaules bijis Džeisona pirmais, lielais ienaidnieks, kura ambiciozo plānu izjaukšanā neviens nav spējis stāties līdzās zemietim Džeisonam Asano, kurš vien nesen uzlīmeņojies uz Sudraba spēka rangu. Bet, lai arī astotā sērijas grāmata joprojām ir par un ap cīņu pret Bilderu un tā spēkiem, dažādiem sekotāju kultiem, tad pie apvāršaņa un devītas, desmitās sērijas grāmatas ietvaros pavisam noteikti, Bilders tiek vismaz uz laiku pabīdīts sāņus, lai tā vietu, kā galvenais drauds ieņemtu cits biedējošs spēks.

Kā jau pienākas fantāzijas romāna sērijai, kurā tās galvenais varonis no grāmatas uz grāmatu kļūst spēcīgāks, tad tāds pats liktenis lemts arī Džeisonam. Vien šoreiz ar to atšķirību, ka Džeisona pretinieki jau no sākta gala ir krietni spēcīgāki par viņu pašu, bet, tas no reizes uz reizi neliek Džeisona apņēmībai un gribasspēkam saskriet papēžos. Panākts tiek tieši pretējais efekts, lai ar visu iespējamo spītu un vēlmi pierādīt, ka naidnieks savā augstprātībā smagi kļūdās, tiktu pie smagi izcīnītas uzvaras, kas savu reizi prasa arī kāda līdz tam tuva kompanjona un piedzīvojumu gaitā iegūta laba drauga dzīvību.

Kas zina, vai Džeisona Asano tēls jau vairākas grāmatas atpakaļ nebūtu daļēji spiestā kārtā, daļēji iedzīts šķietami neizbēgami nežēlīgu, brutālu izvēļu slazdā, lai netiktu samalts miltus, un jau sen nebūtu kļuvis par vislielāko sērijas ļaundari, ja ne minētie kompanjoni, sākot jau ar Farru, kurai iepriekšējās sērijas grāmatās uz Zemes (papildus tuvākajiem radiem) liels nopelns, lai Džeisons nenoietu no ceļa, tā citi (Sofija Vekslere, Belinda, astrālās maģijas eksperts Klaivs u.c.) tagad uz Pallimustas pasaules no viņa iepriekšējās un tagad atjaunotās piedzīvojumu komandas.

Diemžēl kā uz Zemes, tā arī tagad tie, kuri vien tagad sastop Džeisonu, vien leģendām un tenkām apvītās baumās līdz šim dzirdējuši par viņu, pirmais iespaids par piedzīvojumu meklētāju nav no tādiem, kas jau uzreiz liktu rasties cieņpilnai attieksmei un uzticībai par iepriekš paveikto. Jāatzīst, ka savā ziņā vaina uz šo jāuzņemas pašam Džeisona tēlam, kurš nebūt nav uz mutes kritis, bet tieši šis aspekts savu reizi nospēlē pretējo efektu, pat ja sērijas ietvaros kalpo kā labs humora avots. Tomēr ar visu to atrodas ne viens vien spēka un varaskārs personāžs, kurš nespēj saprast kā parasts Sudraba ranga piedzīvojumu meklētājs spējis iegūt tik lielu spēku neatbilstoši savai ranga pozīcijai. Līdz tam nebūtu pat prātā ienācis, ka prasts Sudrabs tik neuzpiesti un kā savējais regulāri, kā līdzīgs pret līdzīgu sarunātos ar Dimanta ranga indivīdiem, kur nu vēl dieviem. Un līdz ar to Džeisons kļūst par mērķi šiem indivīdiem, lai ar labu vai biežāk varu izpiestu tā noslēpumus.

Atliek vien debatēt, kuram par laimi vai nelaimi, ka Džeisona dienaskārtību nodarbina krietni būtiskāki jautājumi, lai pārāk ilgi sevi nodarbinātu ar, tā teikt, sīkām vienībām, bet tas nenozīmē, ka tie neatņem tik būtisko laiku, lai uz Pallimustas paveiktu to pašu un stabilizētu lielus starpdimensionālus spēkus, kas novērstu kā vienas, tā otras pasaules iznīcināšanos dievības Bildera dēļ. Kaut gan vispirms tiekot galā ar briesmoņu uzplūda sērgu, ko katalizē Džeisona un Farras atgriešanās, un pēcāk Mesendžeru iebrukums (pirmajā paragrāfā minētie citi spēki) nerada steidzamības iespaidu, pat ja šis aspekts netiek piemirsts un ir galvenā varoņa, tā sabiedroto prātā turēta.

Šie Mesendžeri, lai arī pirmajā to uzrašanās momentā tiek stādīti priekšā kā teju vispārākā radību rase, kāda vien eksistējusi, ka citiem to sauktām zemākajām rasēm pašsaprotami būtu tiem jākalpo vai jātiek iznīcinātām, tad devītās un vēl jo vairāk desmitās sērijas gaitās Džeisons līdz ar lasītāju atklāj, ka, lai cik absurdi tas pirmajā momentā nešķistu, tad šie Mesendžeri drīzāk saucami par upuriem. Līdz ar to caur Džeisona tēlu, tam cenšoties šo konceptu īstenot realitātē, jācenšas citus pārliecināt, ka automātiska atriebība, ja ir iespējama žēlsirdība un otras iespējas sniegšana, nav vājuma izpausmes izrādīšana. Personīgā izaugsme, paškontrole un citu atbalsts, lai ne pats Džeions, ne citi kompanjoni un sabiedrotie nekļūtu par to, pret ko paši cīnās.

Lai arī šīs trīs He Who Fights With Monsters grāmatas nebūt nav sliktākas par iepriekšējiem sērijas turpinājumiem, tad piezogas iespaids, ka sērija neizbēgami sāk tuvoties pārāk gari iztieptam statusam, kad vienu draudu nomaina cits un sižetu šādi varētu turpināt tikpat kā bezgalīgi.

Joshua Gayou – Commune #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ārkārtīgi liela Coronal Mass Ejection (CME) uzliesmojuma, ja nejaucu tad magnētiskā vētra(?), Zemes, un sērijas ietvaros koncentrējoties uz varoņu apdzīvoto ASV, infrastruktūra cietusi tik pamatīgi, ka teju tūlītēji seko sabiedrības ieslīgšana haosa. Ar visnotaļ lielu varbūtību nekas tik dramatisks, kā pilnvērtīga apokalipse nebūtu spējusi uzņemt apgriezienus, ja ne globāla pandēmija, kuras mirstības līmenis vismaz virs 95% ja ne teju 99 pronenti.

Par laimi varoņiem vīruss, kas visticamāk no kādas laboratorijas, kura palikusi bez elektrības uz pārāk ilgu laiku, nav spējīgs izraisīt zombijismu un līdz ar to Commune vairāk ir par to, kā cilvēki un to grupas bez augstākas virsvadības paši ir spējīgi sanākt kopā. Kā dažām grupām pirmā izvēles metode ir laupīt, šaut vispirms un pēcāk varbūt kādu uzņemt savā sastāvā un kā citi, sērijas labie varoņi, cenšas radīt drošu patvērumu, komūnu un ilgtermiņā varbūt pat spēt atgūties tik ļoti, lai varētu uzsākt audzēt paši savu pārtiku, jo ‘’vecās pasaules’’ labumi agri vai vēlu būs apēsti un citādi iztērēti.

Commune sērijas pirmās divas grāmatas vairāk iepazīstina ar tās labajiem varoņiem, bet tas nenozīmē, ka tiem nav jāpārdzīvo grūtības un cilvēkupuri savu vidū, ko sagādā citas naidīgās grupas. Sākums drošajam komūnas patvērumam sākas vien ar diviem tā sauktajiem vientuļajiem vilkiem, kuri nebūt nav plānojuši pievienoties citiem, vai vismaz ne tik drīz. Tā Džeiks Mārtins savās gaitās sastop vecāku kungu vārdā Billijs, bet abu pirmā sastapšanās norit gana saspringti, ja kā viens, tā otrs pirms tam pārcietis līdzīgas dabas sastapšanos, kurā otra puse izrādījusies tik agresīva, ka pašam palaimējies palikt starp dzīvajiem. Tomēr sava veida sastapšanās tiek rasta, pat ja neviens, ne otrs nav no tiem, kuri izplūstu garās, emocionālās runās.

Tiem drīz seko divu personu, Amandas un viņas meitas papildinājums, ar kurām saistīts sērijas pirmās grāmatas paši saspringtākie mirkļi, jo tām nav tik ļoti paveicies. To pirmie sastaptie izdzīvojušie, visi vīrieši, vien sākumā izliekas par labiņajiem, kuri savu patieso dabu pasaulē bez likumsargiem un to piedāvātajām sekām atklāj vien vēlāk, kad jau ir par vēlu.

Tā par otrās Komūnas grāmata galveno varoni drīzāk saucams jūras kājnieks Bleiks ‘’Gibss’’ Gibsons. Cik mazrunīgs un sevī vairāk noslēgts ir Džeiks, tik pretējs un ar lamuvārdiem savu runu papildinošs, bet ne pārspīlēti, ir Gibss. Viņam pat ne uz sekundi neienāk prātā, ka būtu varējis uzsākt veidot kaut kādu tur savu dzelzs dūres pārvaldīšanu, bet aiz pienākumu principa maz pamazām kopā savāc teju divdesmit izdzīvojušos. Kaut gan pašo pirmsākumos šajā Gibsa stāstā ne visi ‘’izglābtie’’ plūst no pateicības pārpilnības un nezina, kur tādēļ likties. Starp tiem dažs labs, kurš pēcāk sagādās krietni vairāk, kā vienkāršas galvassāpes un neērtības tā dēļ.

Oriģinālās četru grāmatu sērijas ietvaros (2022.g un 2023.g iznāk piektais un sestais sērijas turpinājums) trešajā un ceturtajā grāmatā atrādīti vēl divi pavisam atšķirīgi līderi, no kuriem ar paveicas, ka pirmo sastop izbijušās ASV armijnieku un komandieri Otto Vorenu, kas gan nav pirmais iespaids, ko viņš par sevi rada. Otto, kurš, pirms sastop Džeiku un viņa cilvēkus, vēl šķiet turās pie sapņa, ka viss nav zaudēts, ka ir vēl iespēja atjaunot zaudēto valsts iekārtu vai vismaz ko tādu, kas no tā daudz neatpaliktu, un šī sapņa realizēšanas ietvaros sākotnēji redz Džeiku un tā komūnu vien kā šķērsli, ko absorbēt, kā savāktos visa veida resursus izmantot savā labā.

Noslēdzoši un kā visas sērijas kulminācija tiek piedāvāts līderis Klejs Bartons, kurš no visiem visvairāk atgādina veiksmīgas bandas vadoni postapokaliptiskā pasaulē. Kurš, lai arī ir visnotaļ ieinteresēts sevis savākto sekotāju labklājībā, tad to ietvaros nebūt nevalda tāda pati vienotība, kā citās iepriekšminētajās grupās. Vien ar smagu dzelzs roku, drastiskiem sodiem un ar laiku arīdzan nāvessodiem ir iespējams saglabāt un uzturēt kārtību starp visām apakšnieku līderu grupām, neļaujot starppersonu konfliktiem vaļu. Pats Klejs nebūt nesaskata sevi kā ļaundari, bet salīdzinot savējos (kopskaitā 400+) un Džeika grupu, tad viņa skatījumā izvēles rīcība, Džeika un tā komūnas teritorijas pārņemšana, lai gan citus Kleja padotos vairāk motivē atriebība pēc notikumiem agrāk sērijā, ir loģisks nākošais solis. Vēl jo vairāk, ja drīz vien jāuzsāk doma par lauksaimniecību, pat ja attiecīgā teritorija Vaiomingā nav tā pati piemērotākā.

Komūnas sērija pārmaiņas pēc šāda tipa  post-apokalipses pasaulē vairāk koncentrējas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz atšķirīgiem līderu un vadoņu tipiem, kad jau bez pieminētās policijas nav arīdzan cita veida pārvaldošo institūciju un paši, tā teikt, ir visa noteicēji. Tā arī, kas gan vairāk akcentēts pirmajās divās sērijas grāmatās, notikumi ievākti un grāmatas formā atspoguļo viens no komūnas iemītniekiem, kad jau iestājušies mierīgāki laiki, turklāt vēl šī persona komūnai pievienojas salīdzinoši krietni vēlāk un pats interviju ceļā izzina savu nu jau kaimiņu likteņstāstus.

Kā visi sanākuši kopā, kas bijis jāpārcieš, kādas nepatīkamas, bet vajadzīgas izvēles kā Džeikam un Amandai (varētu saukt par komūnas līderiem), tā Gibsam un citiem varoņiem ir bijis jāpieņem, lai pēcākie dzīves apstākļi maz būtu iespējami.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #5-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ar Džeisona atgriešanos uz Zemes no fantāzijas tipa pasaules Pallimustas, ar viņa atdzimšanu uz dzimtās planētas, maģijas līmenis uz tās sācis jūtami palielināties. Pats par sevi fakts, kas to kontrolējot, iepazīstinot pamazām sabiedrību ar faktu, ka maģija un dažnedažāda veida pārdabiskais ir kaut kas reāls, vēl nebūtu nekas ārprātīgi šausmīgs, bet Džeisonam un līdz ar to citiem par nelaimi ir viņa talants nemitīgi konfliktēt ar indivīdiem un pat dievībām kā Builder, kura plānos ir lielāka vara nekā līdzšinējais balanss starp citām līdzvērtīgām būtnēm ir paredzējis.

Par laimi Džeisonam, starp citiem viņa talantiem ir arīdzan spēja rast saviem pretiniekiem piemērotus sabiedrotos kā Farra Hirana (pati atdzimusi no mirušajiem uz Zemes, bet šajā ziņā Džeisonu nepārspēt) vai Pasaules Fēniksa (dievība) pārstāvi Dawn, bez kuru palīdzības un līdzdalības Zemes glābšanā Zeme vai pat Visums, kurā tā eksistē, vienā jaukā brīdī maģijas pārāk augstās saturācijas dēļ vienkārši pašiznīcinās, liekot nobālēt citu uz Zemes eksistējošo organizāciju gan iekšējiem, gan savstarpējiem ķīviņiem un vispārējai sacīkstei pēc lielākas varas.

Bet tas neliedz tādiem kā Engineers of Ascension (EoA) sākotnēji pat ļoti sekmīgi radīt haosu, destabilizēt situāciju, lai pēcāk censtos sevi atrādīt maldīgi labākā gaismā, atšķirībā no konkurentiem. EoA jūtas apdalīti, kuri atšķirībā no Network organizācijas, kuru aizsākumi meklējami slepenās maģijas sabiedrībās, nav pielaisti klāt pie politiskās varas un nesadarbojas ar valdībām, sabiedrībai, protams, nezinot. Līdz ar to kārtējo reizi uz Džeisona (un viņa sabiedroto) pleciem tiek uzgrūzta galvenā atbildība, lai izglābtu pasauli, pat ja citi to apzināti vai aiz muļķa nezināšanas cenšas pat aktīvi izjaukt. Turklāt slogs ir vēl jo lielāks, jo uz Zemes Džeisona darbiņš nenoslēgsies, un pēcāk gribi vai negribi, kaut gan Džeisonam brīžiem jau līdz kaklam citu (būtu tie indivīdi vai organizācijas) intrigas un racionālās domāšanas deficīts savtīgos spēka palielināšanas nolūkos, jāatgriežas uz Pallimustas pasaules, kura jau sāk šķīst kā īstās mājas, jo laiks un pārbaudījumi, kas tur pārciesti, darījuši savu, lai padarītu to otru kultūru tuvāku. Tas gan neaizliedz izbaudīt un reizēm izplūst liekos, tomēr saistošos dialogos ar citiem tēliem.

Zinot, ka maģija un atklātā telpā, ne protoastrālā dimensijā, briesmoņu manifestācijas ar laiku būs ierasta lieta, ne kaut kas ārkārtējs, Džeisonam paralēli arīdzan jāuztrenē, jāapmāca pienācīgam spēju līmenim savi tuvākie radi, lai tie būtu cīņpilnas gatavības pakāpē. Reizē ir iespēja ar tiem gan satuvināties, atgūt tā teikt Pallimustā pavadīto laiku, gan gūt psiholoģisko atbalstu, jo netrūkst ne viens vien varaskārs indivīds, kurš ir gatavs Džeisonu kā psiholoģiski, tā pēc vajadzības fiziski saplosīt Džeisonu, lai iegūtu to, kas ir viņam. Diemžēl arī tuvojoties laikam, kad galvenā, tā teikt, misija uz Zemes būs paveikta, kad jau atkal laiks atgriezties otrajā pasaulē, pienāk konfrontācijas moments, kas varbūt pat smagāks, nekā kulminācijas cīņā ar piektās un sestās grāmatas ļaundariem, jo, lai arī radiem, kā māsīcai Emijai, māsai Ērikai vai vecmāmiņām Yumi un Akari tiek atstāti nozīmīgi un varbūt cita rokās sliktāk paveicami darbi, tad tas nenozīmē, ka Džeisonam pie sirds neķeras fakts, ka pašam kļūstot spēcīgākam, ka izdarīto izvēļu dēļ cīņas pret reāliem ļaunajiem, paša tuvākie radi vairs īsti nav droši, vai Džeisonam var turpināt uzticēties tikpat droši, vai viņš pats agrāk vai vēlāk par tādu nesāks vai jau nesāk kļūt.

Tikmēr šī raksta noslēdošajā He Who Fights with Monsters septītā grāmata vēl tikai uzņem sižetiskos apgriezienus, kuri pavisam droši sagaida sērijas galveno varoni Džeisonu Asano dievības Builder un to atbalstošās Purity baznīcasveidolā, bez kā neiztikt jau septītajā sērijas turpinājumā. Tas nenozīmē atpūtu, ļaušanos būt vienam starp ntajiem tūkstošiem citu piedzīvojumu meklētāju Briesmņu Uzplūdā (monster surge), ko trigerē Džeisona un Farras atgriešanās.

Jau kārtējo reizi, par nelaimi un galvassāpēm, Džeisons tiek ievilkts politiskās intrigās, jo kāda Storm Kingdom princesei vārdā Zara bija ienākusi izmantot ērti mirušo Džeisonu kā ieganstu, lai izvairītos no politiskām laulībām, bet tagad šis izdomājis atgriezties. Un, lai arī Džeisons to nav ne lūdzis, ne prasījis, viņa atgriešanās no mirušajiem, šai karaliskajai ģimenei, ar ļoti lielu varbūtību var sagādāt problēmas, kuras ērti atrisinātu Džeisona atkārtota nozušana… Bet kā uz Zemes ar paša radiem, tā uz Pallimustas Džeisonam ir tuvi jau par draugiem saucami varoņi, ar kuru atbalstu šķietami visu iespējams pārvarēt un pieveikt.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc diženās, lielās kaujas #12 grāmatas Path to the Glory noslēgumā, Hadžars nevēlas neko vairāk kā dzīvot mierīgu dzīvi pats sev. Reizē uzlabodams to citiem, cik nu ir viņa iespēju robežās, kad atver cīņu mākslas skolu, lai mācot citus, varētu attīstīt arī pats sevi. Šis posms, vai pareizāk starpposms, jo tik vienmuļu dzīvošanu Dragon Heart sērijā jau tak nevar atļauties iekļaut, parastai cilvēka dzīvei ir pat ļoti garš, bet vien īss mirklis ilgmūžīgo kultivatoru pasaulē.

Pirmos lielos pārmaiņu vējus ievieš pusdēmones Arkamejas atkaluzrašanās Hadžara dzīvē, kuru uz īsu mirkli varēja sastap agrākā, septītajā Land of Demons grāmatā, tādēļ attiecīgi #13 grāmatas Demon City nosaukums sniedz mājienus, kur abu ceļš vedīs.

Ilgais starplaiks sižetā starp iepriekšējo ‘’.. of Glory’’ un šo ‘’.. City’’ mini sēriju būtu ideāli ļāvis teju pa jaunam atsāktvispārēji lielo Dragon Heart sēriju, jo nepamet sajūta, ka pirmā tās triloģija ar konkrētu sižeta arku ir līdz šim bijusi labākā no visas lielās sērijas. Pēcāk Hadžaram lasītājs var sekot no viena it kā svarīga piedzīvojuma un politisku intrigu pilnu un varas spēka spēļu mahināciju, kur citi tēli Hadžaru cer vien izmantot savu mērķu sasniegšanai, lai pēcāk no viņa kaut kā nebūt atbrīvotos. It kā attiecīgajā momentā tam būtu jāpievērš pilna uzmanība, kā iekš Demon City ir tās pārvaldes sistēmas destabilizācija, lai vājinātu dēmonu ietekmi atteicībā uz cilvēkiem, bet Dwarf City un Dragon City turpinājumos šis notikumus teju nebijis un varbūt vien pa starpam pieminēts. Vismaz tā vietā stājas grūtākas pakāpes mērķis, ne gluži paša izvēlēts – un tas ir Pūķu imperatora, cilvēces virsvaldnieka gāšana no troņa. Turpinās tendence jo spēcīgāks Hadžara kultivācijas līmenis, jo spēcīgāki viņa sastaptie pretinieki, kurus gan izdodas kaut kā nebūt, ja ne uzveikt, tad izvairīties ļaut tiem nogalināt galveno varoni.

Tā arīdzan līdzīgi ir ar Hadžara pa ceļam sastaptiem tēliem un cīņu biedriem, kurus, piemēram kā Abraham un viņa grupu, iekš Dwarf City (kritiski maz pašu rūķu grāmatas ietvaros) saukt par draugiem, lai cik negaidīti tie tādi neizvērstos, kad pirmais iespaids pēc to sastapšanas nav tas pats labākais. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka Ābrama grupa savu reizi par iztikas ieguvi izmantojusi citu ceļinieku grupu ievešanu neceļos, lai pēcāk tos aplaupītu, ja ne vēl vairāk. Bet Ābrams liks Hadžaram nojaust un saprast, ka ne vienmēr pirmais iespaids ir tas pats akurātākais, ka bieži vien nedrīkst spriest par vīru vien pēc viņa cepures un ka savu reizi tas, kurš uzdodas par baltu un pūkainu ir tas pats neģēlīgākais, ko atrāda Dwarf City sižets.

Diemžēl šo trīs ‘’…City’’ grāmatu triloģija neattaisno liktās cerības, ka 75gadu starpība starp #12 Path to the Glory un #13 Demon City varētu iedvest jaunu dzirksti un pamainīt jau vairāk nekā desmit grāmatu garumā vairāk vai mazāk līdzīga sižeta stila gaitu. Nav gluži, ka pats Hadžara tēls būtu iestagnējis, ka nebūtu tā attīstības, bet ir momenti, kad autora izvēles, maigi sakot, izbrīna, kad Hadžars sāk jau iet pretrunā ar sevi no agrākām sērijas grāmatām.  Tā arī sevis ‘’Es’’ nepazaudēšanas motīvs ceļā uz lielāku kultivācijas līmeņa spēku jau atkārtojas. Līdzīgi ir ar tuvu draugu un kompanjonu atriebšanu, kurus atšķirībā no Hadžara nepasargā sižeta bruņas, kas dod motivāciju turpināt cīņu, lai cik grūti vai pat reizēm jau apnicīgi nebūtu cīnīties un nogalināt no reizes uz reizi.

Klausīšanās vai lasīšanas laikā Dragon Heart ir gana saistoša tīri individuālas grāmatas ietvaros, bet no vienas sērijas turpinājuma uz nākošo rodas iespaids, ka tās sižets izstiepts krietni par garu un autora Kirill Klevanski centieni būtu bijuši lietderīgāki jaunas sērijas, pilnīgi citu tēlu un pasaules izveidē.

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.

Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.

Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.

Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.

Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.

Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hadžars Darkans, pūķa sirds gabala (gabaliņš būtu precīzāk, bet pamazināmā forma tā kā neiederas stāstā) mantinieks, ā arīdzan sensenā pagātnē no dievu rokas saplosītā, bet vēl šobaltdien līdz galam nenomirušā Melnā Ģenerāļa, dvēseles gabala mantotājs, Dragon Heart sērijas piedzīvojumu gaitā sastapis nevienu vienu attiecīgā brīža spēka ziņā līdzvērtīgu vai pat pārāku pretinieku. Salīdzinoši mazāk un reizēm ar sākotnēji mainīgām attiecību dinamikām līdzās bijuši vairāki kompanjoni vai draugu, no kuriem daži bijuši ‘’brāļa’’ uzrunas cienīgi. Šoreiz #11 grāmatas Path to the Unknown sākumā par šiem otriem minami un atzīmējami Anisa un viņas brālis Toms, no kuriem Toma stāstam un dzīvei piešķirts traģiskāks ceļš.

Tomēr, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu Hadžaram nebūtu lemts tapt, tad Darnasas imperatoram Morganam kā spēka, bet vēl jo vairāk intrigu un shēmošanas ziņā, lai novietotu citus dzīves spēles kauliņus, tai skaitā Hadžaru, sev vēlamajās vietās, būtu gatavs plānu B un C vai pat citu rezerves plānu vajadzības pielietojumam līdzās nestāv teju neviens cits.

Varbūt vienīgi vēl kaimiņu Laskanijas tāda kā imperatore reģente, bet tad jāsāk apšaubīt, cik pārdomāts bijusi militārā konflikta aizsākšana ar Darnasu. Diemžēl autora Kirill Klevanski rakstnieka talantam nevar piedēvēt spēju intriģējoši uz lapas padarīt dzīvu paša izveidotās milzu pasaules politiskās dzīves un impēriju savstarpējo internacionālo attiecību dinamikas līkločus. Tā vien šķiet kādā brīdī iešaujas viena no ‘’lielajām idejām’’ kādai ainai, kad par piemēru uzrodas orku armija, kuras līderi Stepfangu Hadžars pazīst un pat ir bijis draudzīgās attiecībās, ir plaša kaujas cīņu ainas, bet nākošajā grāmatā par tādiem orkiem tiek tikpat kā aizmirsts, un ir labi ja garāmejošs pieminējums.

Vai citā piemērā, kas laikam ilustrē vismaz paša autora izpratni par savām spēcīgajām pusēm, kad pēkšņi tiek izlaisti trīs kardarbības gadi, lai pēcāk atgrieztos pie izšķirošajām kaujām, kurās joprojām abās puses kaujā piedalās vairāki miljoni. Tas vēl varbūt būtu saprotamāk, ja neeksistē sērijas stāsta maģisko spēku un kultivācijas ceļa līmeņu īpašnieki, kuri dažās minūtēs spējīgi nogalināt tūkstošus un nekas neliecina, ka trīs gadu starplaikā konfliktu dominētu mazas sadursmes.

Noteikti par galveno pozitīvo, kas sērijai piemīt, kā dēļ varētu to turpināt līdz pat divdesmit otrajai (pēc nosaukum šķietami pēdējai) grāmatai, teju vienīgais iemesls būtu Hadžara kultivācijas ceļa kāpumi – līmeņu ziņā tikai uz augšu -, tēla izaugsme un kritumi, kad ne vienmēr izaugsme ir lineāra uz labo pusi, kad jāsaskaras ar citu tēlu izliktajiem šķēršļiem. Starp tiem, bez nosacīti parastā cilvēka imperatora Morgana, pieskaitāmi tādi seni indivīdi kā Murgu dievs Helmers, kurš gan uzmācas pārsvarā vienīgi Hadžaram, kā arī pūķu virsvaldnieki un to impērija, kurai līdz šim slepeni klanījušies visu dižo septiņu impēriju valdnieki, kuriem nu šķiet pacietības mērs pēc dažu imperatoru izdarībām pienācis gals. Reizēm gan ir arī pa kādam saistošākam filozofiskam pārdomu fragmentam, lai pēc tam mestos atpakaļ ierastākā (kārtējā) cīnu ainā.

Ne šajās divās, ne vairākās pirms tam nekas neliecina, ka autora sižeta stils šajā sērijā varētu mainīties. Bet ar to visu tomēr neatmetu cerības, ka ar lielāku rakstveža pieredzi, šis tas daudzslāņaināks un labā ziņā komplicētāks būtu turpinājumos atrodams. Kaut gan reizēm var just sērijas izcelsmi interneta vidē, kur tā publicēta pa nodaļām, kas tad atsaucas uz vietumis manāmo saskaldību stāstā. Zinu, ka vismaz sērijas sākuma grāmatas šādā stilā publicētas, bet ne cik tālu un vai varbūt pat pēdējās sērijā.

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes dzīve vienai daļai to turīgāko kļuvusi par mūžības pilnu dzīvi ar visu to labāko, ko zinātniskie un medicīniskie sasniegumi spējuši sasniegt, bet šie minētie bagātnieki ne ar visu uzskatījuši par svarīgu dalīties. To skaitā, savā ziņā saprotami, ar šķietamo nemirstību, ja vien netiek nogalināti vai citādi neizārstējami cieš, apdāvinātie un par Eternals iesauktie.

Loģiski, ka lielām sabiedrības masām šāda uzskatāma un acīmredzama nevienlīdzība nav gājusi pie sirds, bet sērijas būtība nav gluži par šo, bet sižeta premise ir padsmit paaudžu kuģu izmēra, kas sēvi ietilpinātu līdz pat simts tūkstošiem parasto mirstīgo un ļautu tiem pārcelties, uzsākt jaunu dzīvi sev un saviem pēcnācējiem ar jaunām iespējam uz nepārapdzīvotas planētas. Un Orion Colony sērijas fokusā ir viens no šādiem kuģiem.

Tomēr pirmie pavērsieni seko jau pirmās nelielās grāmatas ietvaros, kad teroristiska grupa Disciples, kura ir pret pilnīgi visu, kas saistīts ar Eternals un līdz ar to ir gatavi nogalināt visus simts tūkstošus parasto mirstīgo, to skaitā bērnus, lai nepieļautu Oriona misijas izdošanos.

Kā jau to var paredzēt, ja jau eksistē vēl turpinājumi sērijā, tad gluži viss plāns teroristiem neizdodas, bet gana vērā ņemama tā sadaļa, lai Oriona kuģis, kuram gan nebūtu jāmēro ceļš līdz Oriona zvaigžņu sistēmai vairāku paaudžu garumā, bet vien sešas nedēļas cita zinātniskā sasnieguma Slip Space dēļ, kuram gan būtiskākas uzmanības par nosaukuma došanu un konceptu netiek pievērsts.

Orion Uncharted līdz ar to darbību turpina pēc avārijas piezemēšanās uz svešas, potenciāli jau citplanētiešu (kaut gan cilvēki tiem būtu tie citi planētieši) apdzīvota. Tā teikt planēta, kura jau ar pirmajiem mirkļiem piedāvā piedzīvojumiem bagātu buķeti. Kā arī, lai tā teikt būtu interesantāk, starp kolonistiem iefiltrējušies vairāki teroristi, kuri gatavi aktizivēties, lai gadījumā, ja neizdotos misiju apturēt uz Zemes, censtos to paveikt citviet.

Grāmatu īsumam viens labums, ka sižetam nav laika apaugt ar lieku pildījuma materiālu, ja ir vēlēšanās, lai lasītājam būtu aizraujoši. Kaut gan citu autoru vai autora rokās būtu izveidojama viena liela SFF grāmata, nevis sadalīta četrās daļās, jo patiess kulminācijas moments ir vien noslēdzošajā ceturtajā grāmatā. Bet citādi arī galvenā varoņa, agrākā profesionālā cīkstoņa, pirmās grāmatas ietvaros mehāniķa un vēlāk jau negribīga kolonista, uzticama kolēģa Rikija draugs un daudzu citu titulu cienīgais Dīns Sleids ir paspēts apaudzēt ar labu miesu uz tēla skeleta. Kā šībrīža tagadnes motivācijai, tā agrāka traģēdija, kas slēpjas tēla pagātnē un ir nostādījusi uz tā ceļā, uz kura viņu sastop lasītājs.

Jaunajā, neplānotajā Orion kolonistu mājvietā (kā palaimējies, ka apdzīvojama vispār), cik nu to spējuši izdzīvot pēc avārijas, planēta, kuras nosaukums, kā vēlāk uzzinās, ir Genesis, patiesi jāsaskaras jau uz tās esošu civilizāciju, kuras pārstāvji drīzāk atgādina vai nu lielus gekonus vai mazus aligatorus, bet būtiskākais, ka Dīns un līdz ar viņu citi cilvēki brīnumainā kārtā ir iesaistīti pareģojumā, kas atrisinātu gadsimtiem ilgu konfliktu starp divām šo Genesis planētiešu frakcijām, kurām, lai nebūtu garlaicīgi, pievienojas trešais naidnieks Leģions, kas nu visus apvienos pret to, lai likvidētu tā radītos, potenciāli katastrofālos draudus.

Interesanta, kompakta un ātri pievārējama četru grāmatu sērija, kura zina savus uzdevumus un arīdzan izpilda tos kvalitatīti un vairāk nekā tikai vienkārši izklaidējoši.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī kopš sērijas sākuma Hadžara kultivācijas līmenis un spēks nenoliedzami ir audzis, tad ar visu līdz šim pieredzēto nevar ne tuvu salīdzināt viņu ar pašiem labākajiem Darnasas impērijā un tās galvaspilsētā Dahanatanā, kur kopā ar šībrīža draugu un kompanjonu Ainenu, kuram pašam pēc dotajiem mājieniem interesanta pagātne dzimatajā salu arhipelāgā kā pirātam, abi nolēmuši iestāties prestižākajā skolā Holy Sky, lai vēl jo vairāk uzlabotu savu līmeni.

Pati skola gan nav no tām, kurās to audzēkņi pavadītu ikdienu starp galdu un solu. Drīzāk jālūdz dievi, kam tici, un/vai bez tā arīdzan jācēr uz laimi pilnīgāko, lai sanāktu palikt dzīvajiem pirms beigšanas, jo katra diena var izvērsties par to, kuras ceļā likto pārbaudījumu šķēršļi izrādās liktenīgie, un nesatraukts pat vairāku simtu bojāgājušo skaits vienā dienā. Bet, par laimi, galvenajam tēlam un mazāk trauksmaino un satraucošo notikumu iznākuma paredzēšanā, vismaz attiecībā, vai Hadžars izdzīvos, viņa talkā no autora puses nāk Sižeta Bruņas, un šķiet nekas līdz pat visas lielās sērijas beigām kaut kad vēlāk nespēs viņu apturēt, un pagaidām drošs var justies arī Ainens. Kaut gan ne pilnībā, ja atceras par pirmo trīs sērijas grāmatu Hadžara draugu Nero. Diemžēl šajās piecās ‘’Land of…’’ mini sērijas grāmatās Hadžara ne gluži mājdzīvnieka tīģeres Azrijas darbība ir ļoti minimāla. Autors par viņu atceras vien pirmajā no piecām un pēcāk ļaut eksistēt kaut kur fonā.

Kā tas pienākas, tad jo spēcīgāks kļūst galvenais varonis, jo spēcīgākiem jākļūst arīdzan Hadžara pretiniekiem un dažādiem ļaunajiem tēliem. Vieni gadsimtiem ilgi par upuriem pataisījuši citus un citiem nezinot slēpušies teju deguna priekšā, bet paši sev izdomājuši aizbildinājumus, ka vairo savu spēku, jo to virsmērķis ir augstāks un lielāks labums pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam, kas attiecīgi attaisno to dažus upurus, kuriem jāmaksā savas dzīvības cena, lai to nodrošinātu. Citi pirms tam gan ir godīgāki gan pret apkārtējiem, gan sevi un jau no sākta gala neslēpj kas ir kas.

Holy Sky skolā uzņemti dažāda sociālā statusa jauno censoņu, sākot ar aristokrātiem un beidzot ar vienkārši attālu ciematu labākajiem kultivatoriem, bet ne visi no augstākajiem slāņiem pieraduši dalīt ne telpu, ne gaisu, kur nu vēl ko citu ar tādiem prastiem ļaudīm, kas sevi parāda daža laba kaitinošajā un starp vairākiem pamanāmi līdzīga un tikpat kā vienāda tipa tēliem, kuru augstprātībā un iedomība brīžiem kļūst pārlieku kaitnoša. Bet Hadžars un Ainens jau nebūs no tiem, kuri ļausies sev kāpt uz galvas. Drīzāk vajadzības gadījumā noliks pie vietas, kuru vajadzēs, un pie viena nopelnīs tādu kā personīgā mācekļa vieta pie kāda no profesoriem.

Hadžara gadījumā pasniedzēja vārds ir Orūns, profesors, kurš, kā vēlāk izrādīsies, varētu mēroties spēkiem ar pašu Darnasas imperatoru Morganu, bet kādu savu iemeslu pēc dod priekšroku būt tūvāk cīņaslaukam, ja tāda nepieciešamība rodas. Tā teikt, ne visiem vajadzīgas galvassāpes, ko sniegtu imperatora postenis. Bet pirms vēlāk Hadžars neviļus iesaistās atentāta novēršanā, Orūns viņu nosūta teju kā kurjeru pēc vērtīga artefakta. Tomēr, kā jau izdomātā romānā pienākas, vienmuļais ceļojums izvēršas krietni lielākā pasaules glābšanas piedzīvojumā.

Pārbaudījumi, testi un ļaundaru pieveikšana, pēc kuriem Hadžars un viņa draugs Ainens kļūst arvien spēcīgāki ir būtiska gan šīs mini, gan visas Dragon Heart sērijas sastāvdaļa, kas pie desmitās lielās sērijas grāmatas jau liek vēlēties drusku ko vairāk, bet reizē var just, ka lielajam pasaules mērogam autora Kirill Klevenaski talants atpaliek līdzvērtīgi atspoguļot liela mēroga notikumus un pasaules politiku, ne tikai ar pašu Hadžaru saistīto. Tā vairāku grāmatu garumā daudzinātais starpimpēriju karš starp Darnasu un kaimiņu Laskaniju, kas iesākas vien devītās grāmatas Land of Pain epilogā, sērijas turpinājumā tiešā veidā atrādīts vien fragmentāri. Vismaz, cik var noprast, tad vismaz šis fakts nebūs gluži atstāts fona darbībai, turklāt vēl orkiem, kuru draudzību Hadžars iegūst artefakta kurjera misijā iekš Land of Demons arīdzan sakāms savs vārds.

Vismaz līdzi spēkam cenšas augt arī paša Hadžara tēls, kuram galvassāpes periodiski sagādā gan viņā iekšēji ieslēgtais senča Black General dvēseles fragments, gan arvien biežāk par dievu dēvējams, bet noteikti ilgdzīvotājs Helmers, murgu dievs. Ja Melnais Ģenerālis savu iznīcības kampaņu veidojis ntās tūkstošgades agrāk un pat dievi vien spējuši tā dvēseles fragmentus izkaisīt starp mantiniekiem, ne nogalināt, bet tagad nosacīti mēģina caur Hadžaru ko pasākt. Tad Helmera epizodiskās uzrašanās brīžiem gan šķiet ar lielāku potenciālu. Bet ar visu to un citiem Hadžara pretiniekiem, kuri tā vien kāro puisi nogrūst zemē un pielikt punktu viņa dzīvībai, tad būtiskākais Hadžaram ceļā uz arvien lielāku spēku ir neļaut tam kļūt par pašmērķi, nepazaudēt iemeslu, kāpēc pats grib tāds palikt, kāpēc grib citiem palīdzēt un nenoklīst maldu ceļos, kā noticis ar dažu labu citu tēlu, kas šo savu ceļu uzsācis, kā labais tēls, bet tagad tāds nebūt nav.