audiogrāmata

Steve Perry – Cutter’s Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cutter’s Wars sērijas (par triloģiju varētu saukt vien skaita dēļ) darbība norit 24.gadsimta noslēdzošajā fāzē, laikā, kad cilvēce veiksmīgi spējusi kolonizēt neskaitāmas planētas, kā arī sastapusies un atšķirīgos līmeņos spējusi rast, ja ne sadarbību, tad neitralitāti ar dažnedažādām citplanētiešu rasēm. Kardarbība, kaut arī pastāv Galaktiskās Savienības armija, kā jau daudz kas cits, šķiet arī kļuvis vairāk privātas sfēras lauciņš vai vismaz dažādi sīkie uzdevumi, kur algotņu privātās armijas un grupējumi noder labāk nekā lielā mašinērija.

Tā lasītājs sāk iepazīt agrākā Galaktiskās Savienības armijas pulkveža R.A. Cutter par Rags iesauktā izveidoto Cutter Force Initiative vienību, kuras sērijas ietvaros pirmais uzdevums ved uz planētu, kuru reiz šķiet veidojuši Indijas izcelsmes kolonisti. Tur Jaunmumbajas valstī kāds nolaupījis rādžas Ramala meitu Indiru.

Vienības prioritāte numur viens neapšaubāmi ir jaunās sievietes, kā arīdzan līgavaiņa un kaimiņvalsts troņmantinieka Ramas topošās sievas Indiras atgūšana. Bet, kurš gan būtu varējis būt tik liels muļķis vai tik izmisis pēc naudas, lai uzdrīkstētos nolaupīt rādžas meitu un vēl cerēt gan iegūt izpirkuma maksu, gan vēlāk tikt ar to kaut kur prom, lai vispār būtu iespēja iztērēt. Drīzāk jau ātra un nesāpīga nāve bez spīdzināšanas pirms tam būtu to visvērtīgākā atlīdzība.

Katers interesantā kārtā nemaz nav pirmās grāmatas The Ramal Extractiongalvenais varonis, ko Goodreads lapā esošais apraksts, diemžēl, nevīžo pateikt, turklāt vēl tēls, no kura skatpunkta visbiežāk vērojami notikumi ir vārdā Džo, bet skaitās sieviete. Tā teikt, uz pirmo mirkli apjukums, vai Kateram ir papildus aprakstā neminēts vārds vai pie Rags vēl kāda cita iesauka, līdz saproti kas ir kas. Bet vēl būtiskāka ir kaķveidīgas vastalimi citplanētietiesKejas esamība komandā. Fakts, kas pats par sevi Katera Spēka Iniciatīvas vienībai ļauj uzņemties sarežģītākus uzdevumus, jo vastalimi ir izslavēti plesēji un cīņu meistari, kuri gan reti kad pamet savu mājas planētu Vast un vēl jo retāk spēj veiksmīgi sadarboties un saprasties ar citām rasēm.

Zinātniskās fantastikas militāras ievirzes trilleris, kas klasiski izpilda visus vajadzīgos plānpunktus. Kateram un viņa kolēģiem tiek piedāvāti sulīgi mānekļi, kas atbilstu klasiskam nolaupīšanas stāstam. Bet, kā šajā, tā noslēdzošajā sērijas grāmatā, Katers pierādīs, ka nav nekāds iesācējs un lētticīgs muļķis, lai uz tādiem uzķertos.

Tikmēr sērijas otrā grāmata The Vastalimi Gambit, kā jau nosaukums liek manīt un pēc sērijas debijas prognozēt, saistīts ar Kejas tēlu un viņas dzimto planētu Vast. Atšķirība grāmatas sižeta uzbūvē gan uzreiz manāma, jo uz Vastu Keja dodas kopā vien ar komandas biedru Wink, kuram ir vērā ņemamas medicīniskās zināšanas un pieredze, jo uz Vastas izcēlusies bīstama patoloģija, kas atņēmusi dzīvību vairākiem Kejas ģimenes locekļiem, kā arī skārusi vairākas citas politiski un citādi ietekmīgas ģimenes. Tikmēr Katers un pārējā komanda netup kaut kur rokas klēpī salikuši. Tomēr būtu gribējies, ka to sižets nebūtu ticis nostādīts teju tikpat svarīgā līmenī, ar līdzvērtīgu lapaspušu uzmanības skaitu tam.

Rūpīga izmeklēšana, bezbailīga iesaistīto un slimības skarto iztaujāšana, kā arī fakts, ka simtprocentīgi nāvējošā patoloģija nav kā vēja plēsta izplatījusies pa visu planētu, liek domāt, ka patoloģiju kāds radījis un izplatījis apzināti. Bet kādēļ gan, ja ir gribēts nogalināt vienu vai dažus indivīdus, būtu bijis vajadīgs rīkoties šādi un atņemt dzīvību vairākiem simtiem nevainīgu, izprotams vien līdzvērtīgam neprātīgajam. Ja nu vienīgi tiktu cerēts tādejādi vēl nomaskēt to vienu vai dažus starp visiem citiem, lai nebūtu atšķetināms, kurš tad ir tas patiesais, iecerētais upuris. Nebūt ne viegls un visnotaļ pašiem dzīvībai bīstams uzdevums, lai noskaidrotu ļaundara identitāti.

Un noslēdzoši Katera komanda, nu jau atkal visi kopā, savu nākamo misiju atrod uz Zemes privātā, augsti un smalki regulētā militārā konfliktā, kur uzvarētājs ir tas, kurš konkrētā dienā un laikā kontrolēs īpašu ūdens ieguves vietu, kas kādai citplanētiešu rasei sagādā šķietamu reliģisku eiforiju. Kas gan ir labs ‘’mārketinga’’ triks, jo patiesībā efekts ir vairāk psiholoģiska, placebo tipa rezultāts.

Bet tas nemaina faktu, ka vērtīgās lokācijas īpašnieks varētu kļūt stāvus bagāts, bet pirms tam jāizslēdz jebkuras šaubas un pretendentu strīdi. The Tejano Conflictarīdzan ļauj uzzināt, kādēļ gan Katers reiz pametis profesionālās armijas karjeru, kāpēc bijis spiest meklēt iztiku citur. Un interesantā, bet paredzamā kārtā privātā kara koordinators Juniors Alens ir gan šī iemesla personifikācija, gan grāmatas ļaundaris, kurš pats gan šķiet vairāk par pašu Karteru nav spējis aizmirst abu kopīgo pagātni.

Kopumā visas trīs Cutter’s Wars sērijas grāmatas der, kā ideāls izmēģinājums žanra iesācējam, lai saprastu, vai kas tāds vispār patiktu. Ir gana kompetents izpildījums, ir pietiekami daudz mājienu, lai pats varētu censties sekot līdzi galveno varoņu domu gaitai, bet nekas pārlieku sarežģīts un komplicēts. Lasīšanas procesā gana izbaudāms un bez acīs lecošiem sižeta caurumiem, notikumu virzības loģikas apšaubāmiem momentiem, kuri liktu gribēt sēriju pārtraukt.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ilgi kārotās vecāku slepkavības vaininieka atriebības sasniegšanas, Hadžars alkst sasniegt Dariusas impērijas zināšanu centru un uzlīmeņot savu kultivācijas spēku jo lielāko. Bet Dragon Heart sērijas pasaule ir tik vājprātīgi liela (vai maz ir apaļa planēta?), ka ceļš, lai to sasniegtu, pats par sevi ir iekšējā rakstura un spēka izaugsmes stāsts, kas pirmkārt mērojams karavānas ietvaros cauri milzu tuksnesim.

Sākotnēji Hadžars nosliecas par labu slēpt savus patiesos talantu apmērus. Mazums kāds no nostāstiem un leģendām par Trako Ģenerāli, kā viņu reiz iesauca padotie, spēs viņu atpazīt, bet savstarpējās cīņu pārbaudes, kā arīdzan citi naidnieki, būtu tie no savas cilvēka sugas vai cita veida mošķi, dara savu un liek atklāt, ka puisim piemīt reti kad un kurā redzēts spēks un pūķa varenības diženums.

Lai arī izvēlētās karavānas biedri, kurai Hadžars izvēlējies pievienoties, pārsvarā ir lāga ļaudis un uzticas pilnībā karavānas līderiem un tās karotājiem, lai tos droši nogādātu līdz galamērķim, tad Hadžara situācija atšķiras. Viņš var gan būt atklātāk aizdomīgs, ja nosliecas par labu tam, taujājot par karavānas līdera Rahaima un viņa mazdēla Karadmotivāciju attiecīgās situācijas, reakcijās uz tām, ja uzskata, ka moments to prasa. Kā arī Hadžara potenciāls karavānas aizsardzībā tiek laikus pamanīts, lai tiktu pielaists tuvāk noslēpumiem, kuri citiem ceļabiedriem tā arī paliek apslēpti.

Par laimi, Hadžaram ceļš gan burtiski, gan izaugsmes ziņā nav jāturpina vienam, un tā par tuvu cīņubiedru un potenciālu draugu (teju Nero tēla aizvietotājs no sērijas pirmajām trim grāmatām) kļūst salu arhipelāgu pārstāvis Ainens. Puisis ar plašām zināšanām, atšķirīgiem kultivācijas spēka talantiem, bet vismaz uz šo brīdi noteikti spēj mēroties spēkiem ar Hadžaru, būt vismaz cienīgs sparingpartneris. Kaut gan tam nav dižas vajadzības, jo gan Sea of Sand, gan Sea of Sorrow, ceturto un piekto sērijas grāmatu gana plašā apjomā piepilda dažāda rakstura un garuma cīņu ainas.

Ainas, kuras reizēm pēc savas būtības atkārtojas, bet ne uzkrītoši uzmācīgā stilā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām, kuras jau sāktu kļūt kaitinošas savas vienveidības dēļ. Visnotaļ attiecīgās fantāzijas stilam atbilstoši, bet atkal, kā par pirmajām trim, jāatzīmē, ka autoram vēl joprojām patīk pārāk lieli skaitļi, kurus varētu dalīt vismaz ar desmit, ja ne reizēm simtu, kas izskatītos loģiskāk un racionālāk.

Kā jau kārtīgam stāstam piederas, vajadzīgs arī ļaundaris, šoreiz vārdā Sankešs, kuru motivē vēlme kļūt spēcīgākam un varenākam, kas atšķirībā no Hadžara un citiem, attiecībā pret citiem izpaužas… ļaunākos veidos. Kaut arī lasītājam tiek piedāvāts ieskats motivācijā, kas meklējams sūrā un grūtā tuksnešu prinča pagātnē, tad ar nolūku vai kā, bet tas nešķita gana atspēkojošs līdz tam romāna ietvaros pastrādātajam.

Sea of Sorrow ietvaros Hadžara un uz šo brīdi arī Ainena piedzīvojumi tos aizved uz divām leģendu un mītu apvītām lokācijām – Underground pilsētu un Magu pilsētu. Kā viena, tā otra sevī glabā neredzētus un retus dārgumus gan materiālā, gan zināšanu ziņā. Ja vēl Pazemes pilsēta ir dzīva un apdzīvota, tad Magu pilsēta jau kur tas laiks, kā zudusi laiku rata ceļu putekļos, bet to pašu gan nevar teikt par vēl jo vairāk izslavēto Magu pilsētas bibliotēku, pilnu ar dažnedažādiem kultivācijas tehnikas skruļļiem. Kāda gan laime, ka eksistē tāds Hadžars, jo citiem līdz šim jau tūkstošiem gadu, kas varbūt pat mērāms desmitos, nav paveicies to atrast.

Bet tāpēc jau Hadžars ir galvenais varonis, lai to mainītu. Lai, neskatoties, cik reizes nāktos krist vai kāds censtos nogāzt, kā šoreiz Sankešs, pierādītu jau galvenokārt sev un reizē arī pūķa sirds devējam (sērijas nosaukums *wink, wink*), ka galvenais ir piecelties un no jauna un ar vēl lielāku sparu un gribasspēku turpināt cīņu par taisnību, par draugiem un par citu ar kultivācijas talantu mazāk apdāvināto drošību.

R.A. Salvatore – Legacy of the Drow #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad piedzīvojumu un dažādu cīņu pieredzējušam tā teikt kaujiniekam, kāds ir Drizzd Do’Urden, jāaprod ar dzīvi miera apstākļos starp draugiem un bez lieliem uztraukumiem, nav nemaz tik viegli, un prāts jau apsver ideju, vai nebūtu labāk sākt dzīvot interesantākos laikos. Vienīgi, kad citu ietekmē šie mierīgie apstākļi mainās, var saprast, cik muļķīga šāda ideja bijusi, jo situācijas maiņa apdraud nevien paša, bet iegūto draugu un kompanjonu dzīvības.

Drizds, būdams tumšais elfs, kā neviens cits viņa ciltsbrālis lauzis tradīcijas dzīves uzskatos vispār un par virszemes iemītniekiem vēl jo vairāk. Tā paša radi, kuru nams kritis Zirnekļu Karalienes Lloth nežēlastībā, cer pārmācīt brāli grēkāzi un atgūt zaudēto godu, ko vairāk pār citiem uzņēmusies māsa Vierna un līdzi tam pavelkas arīdzan brālis Dīnans. Vairāk gan pavelkas, jo tumšo elfu jeb drow sabiedrībā eksistē matriarhāla pārvaldes sistēma un vīriešu kārtas pārstāvji ir dažus pakāpienus, ja grib būt dāsni, virs verga statusa un pavisam noteikti to dzīvības vērtība nav sevišķi augsta.

Cits skatījums uz dzimumu lomu sadalījumu tikmēr ir barbariem, starp kuriem Drizda draugs Vulfgars un tikpat laba cīņu biedrene Ketija Brī (adoptētais tēvs rūķu karalis Bruners) ir izšķīrušies par labu precībām. Nodomu, kuru nešķīstā Vierna tik savtīgi un patmīlīgi izjauc, bet, no citām pusēm skatoties, varbūt pat labi, ka tā, jo netrūkst ne mazums mājienu, ka abu kopdzīve un it īpaši Ketijas Brī neatkarības gars, kura varēšanu pierādījusi iepriekšējās The Legend of Drizzd mini sērijās, spētu sadzīvot ar barbaru Vulfgaru.

Diemžēl Legacy of the Drow gan tās individuālo grāmatu šižetlīnijas, gan vispārējā mini sērijā sižets tālu atpaliek pat no minimāli vēlamā. Pat šķietami bez jebkāda iemesla sastaptu tēlu vai mošķu cīņu ainas un piedodamība, ka piedzīvojumi notiek piedzīvojumu pēc, neatsver trūkumu, ko rada četru grāmatu sērijas neeksistējošs liels, carvijošs motīvs. Ja vēl paši galvenie tēli kaut cik attīsta miesu uz kauliem no grāmatas uz grāmatu, tad pilnīgi visi mazsvarīgāki tēli izšķīst aizmirstībā un nav būtisks to vārds, kad tiem dotā loma izpildīta. Varbūt uz drukātās lapas stāsts uztverams salīdzinoši labāk, bet arī ierunātājs Victor Bevine, lai arī ar labu dikciju, saglabā identisku balss intonāciju neatkarīgi no tēla, kas nebūt nepalīdz stāstu uzlabot.

Viens no pozitīvāk atzīmējamiem grāmatu aspektiem noteikti ir Drizda filozofiskās tipa pārdomas par dzīvi, par savu tautiešo aptumšotību un aprobežotību. Kā viņa lēmums izlauzties no tādiem apstākļiem, lai sastaptu patiesu bezierunu draudzību un palīdzīgas rokas sniegšanu, neko negaidot pretim, jo tā draugi dara, ko nekad nebūtu varējis sagaidīt starp tumšajiem elfiem. Tur nekad nevari būt drošs par sabiedrotajiem, to lojalitāti un attiecīgā brīža alianses biedru uzticamību, lai tie nepamestu tevi vienu kaujas laukā, kamēr paši cenšas aizmukt. Kas spilgti pierāda sevi sērijas gaitā sekojošās kaujās, kad tie izdomājuši uzbrukt rūķu un arīdzan gnome mājvietai Mitrilai un tās krāšņajām zālēm. Lēmums, kas drusku apšaubāms un pavisam droši veikts bez lielas stratēģiskās piepūles, jo labajiem varoņiem izteikti nāk par labu fakts, ka vairums tumšo elfu nekad nav bijuši ārpus pazemes mājām un vides.

No visas Legacy of the Drow drusku lec laukā noslēdzošā Passage to Dawn grāmata gan tematiskajā ziņā, gan laika nobīdē, jo tā norit sešus gadus pēc iepriekšējās Siege of Darkness, kamēr pirmās trīs savu darbību attaino bez šāda tipa pārtraukumiem. Tā arīdzan nepatīkamo iespaidu papildina daža laba tēla atdzīvināšana un atgriešana apritē bez dižiem izskaidrojumiem, kā tas iespējams, un atliek vien paraustīt plecus un pieskaitīt šādu izvēli negatīvajām fantāzijas klišejām, kur, lai kas notiktu ar labajiem varoņiem, nekad nevari tos norakstīt, lai ko autors censtos attiecīgā brīdī apgalvot.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas gan varētu mēroties labsajūtas un prieka pieredzē kā dzimšanas diena esot mazam princim troņmantiniekam, sagaidīt visvisādus viesus no tuvas un tālas apkārtnes, priecāties kopā ar vecākiem un jaunāko māsu (vēl zīdainis), kā arī tēva Havera brāli Primusu. Tomēr gan karalistes Laidasas un tās iedzīvotāju, gan paša galvenā varoņa Hadžara dzīve sagriežas kājām gaisā uz neatgriešanos, kad Primuss īsteno apvērsumu un gāž brāli no troņa ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā jau uz to norāda viens no Primusa padomniekiem, tad kā pati pirmā grāmata Stone Will, tā visa Dragon Heart sērija aprautos jau prologā, ja vien Primuss rīkotos gudri, neatstātu dzīvajos nevienu, kas pēcāk varētu pretendēt uz troni, turēt uz viņu ienaidu un pašu pēcāk no tā gāzt. Tas, protams, nenotiek, un ne Hadžars, ne viņa māsa Eleina tiek nogalināti, bet pašam Primusam arīdzan ir līdz tam slepenībā turēts dēls, ko sākotnēji varētu uztvert kā galveno motivāciju šādi izrīkoties.

Bet pirms Hadžars var pat uzsākt lolot domas par tēva un mātes atriebšanu, vispirms pašam jākļūst krietni spēcīgākam, un tā lūk Hadžara piedzīvojumu stāsts aizsākas, kad viņa pazemes cietuma sargi kārē aiz naudas šo notirgo verdzībā, jo ne tikai par kaut kādu tur jau aizmirstu bijušā karaļa dēlu vairs neviens neinteresējas, bet pat pašiem būtu jāpiepul savas smadzeņšūnas, lai atcerētos viņa aristokrātisko titulu.

Dragon Heart sērijas iemītnieki mitinās fantāzijas pasaulē, kurā ir iespējams kultivēt savu maģisko talantu. Lai arī netiek pieminēti līmeņi un pieredzes punkti, lai tajos kāptu, tad tos aizvieto komplicēta pakāpju sistēma un tūkstoškārt vairāk eksistējošu tehniku visās iespējamās profesijās un dzīves situācijās. Autors Kirill Klevanski arīdzan vēlējies, lai viņa radītā pasaule būtu ļoti ekspansīva, apgalvojot, ka tās kopējā zemes masa vairākkārt pārsniedz to, ko varam pieredzēt šeit uz Zemes. Diemžēl dažādu karaļvalstu un biežāk jau impēriju politiskās intrigas, kādām nenovēršami jābūt, vairāk paliek lasītāja paša ziņā, krietni būtiskāku lomu piešķirot Hadžara zobena un cita veida ieroču cīņām un piedzīvojumiem.

No verga statusa ceļojošā frīku/izdzimteņu cirkā jāpaiet pieciem gadiem pirms viņu ievēro kāda bagātniece vārdā Senta un pārpērk Hadžaru, bet vien vēl vēlāk seko prologa epizode, kurā kādā nebūt veidā Hadžaram tiek tā laime sastapt mirstoša pūķa garu, kas tam sekojoši piešķir daļu savas sirds (‘’ah, sērijas nosaukums!’’), kas vēlākajos pārbaudījumos un arīdzan pirms tam spēka trenēšanā lieti noderēs, jo citādāk jau galvenais varonis nevarētu pienācīgā laika perioda uzlīmeņoties un panākt atriebes saldo taisnību.

Ui, gandrīz vai aizmrsu pieminēt vēl papildus ieganstu, kas ļauj Hadžaram ātrāk par citiem kļūt spēcīgākām, un tas ir Neironets, kas puisim vēl piešķirts esam mūsu pašu realitātē, kurā Hadžars ir uz gultas nolemts pacients, par kuru ieinteresējies kāds bagātnieks, bet, par cik, vēlāk, šis aspekts ļoti reti un tikpat kā netiek pieminēts, tad puiša izcelsme no mūsu pašu prastās un ikdienišķās Zemes ir vien kā iegansts, lai galvenajam varonim būtu papildus veids, kā to ātrāk uzlīmeņot. Tikpat labi varēja jau uzreiz sākt izdomātajā fantāzijas pasaulē ar pašu galveno varoni no tās.

Jāsaka gan, ka Hadžara spēka pieauguma temps drusku par ātru, lai šķistu dabisks. Saprotams, ka vajadzīgs gavleno varoni līdz ar viņa ceļā esošiem ļaundaru šķēršļiem pamazām padarīt spēcīgāku, lai lielās sērijas ietvaros pirmās trīs grāmatas varētu noslēgt ar pienācīgu kulmināciju, bet tad jau vienmēr var stāstu kuplināt ar papildus lpp. Kaut gan šajā ziņā varbūt pat labi, ka tā netiek darīts, jo vairumā piedzīvojumos tēli, kuri nav kļuvuši par Hadžara draugiem un kompanjoniem ir gandrīz vai kā kartona ielikteņi, kuri būtu itin viegli aizvietojami ar citiem. Vai drusku neizprotams lēmums pievērst vairāk lpp uzmanības, kā Hadžars iepazīstas ar kalnu cilšu raganu Nejhenu un nokļūst zem viņas palagiem, nekā pirms tam piesolītai cīņai ar tūkstošu tūkstošos mērāmu zvēru okeānam pielīdzinātu baru (dažādās spēka pakāpēs), kuri paši savukārt bēg no kaut kur tālienē divcīņu uzsākušiem Alfa klases monstriem.

Pirms paturpināt ar attiecīgajiem draugu varoņiem, jāatzīmē, ka autoram iespaidīgumam un grandiozitātes radīšanai patīk lietot visnotaļ lielus skaitļus sākot jau ar armijām, kuras mērāmas miljonos, un pēckauju upuru skaitam, tā viegli ieskicētai pasaules vēsturei, kur par piemēru var minēt sērijas otrajā grāmatā Iron Will kapenēs sastaptu tā sarga garu, kurš apgalvo, ka starp dzīvajiem bijis pirms sešiem simtiem gadsimtu, kas būtu krietni vairāk kā, piemēram, Warhamme 40k laikposms. Bet varbūt nolūks norādīt uz maģijas esamību, kā būtisku faktoru, kas ne tikai aizkavē tehnoloģisko attīstību, bet padara to pat par nevajadzīgu.

Vismaz par Hadžara tuvāko kompanoju un draugu Nero, īstajā vārdā Erins, var teikt labākus vārdus. Abu attiecību dinamika kā vienam, tā otram ļauj vieglāk pārciest un labāk atgūties no likteņa uzliktajiem pārbaudījumiem. Vienlaikus Nero izcelsme, par kuru Hadžaram vien atklāsme šīs triloģijas noslēgumā, piešķir stāstam papildus tik ļoti nepieciešamo daudzslāņainību. Ko nosacīti vēl papildina fakts, ka pats Nero ir informēts par paša Hadžara statusu un par spīti gana agri abu draudzībā noprotamajam Hadžara virsmērķim, nogalināt Primusu, tas nepatraucē draudzības faktam. Abu dinamiku papildina vēl Iron Will ietvaros pirms kulminācijas lielās kaujas no barbariem izglābtas daiļas, gudras un spēcīgas lēdijas Sāras izglābšana, kura piesien pie nosacītas kārtības pirms tam ašo un knašo brunču mednieku Nero.

Pati par sevi Dragon Heart sērija ir gana izklaidējoša un saistoša, pat ja ar paredzamiem kulmināciju brīžu iznākumiem, (lai arī ne visi, par ko plusiņš) lai būtu interese vispārējo sēriju (virs 20 grāmatām tajā), bet reizē arī noteikti ir vēlme, lai stāstu sāktu papildināt kas vairāk no pasaules uzbūves, daudzajām vien reizēm pieminētajām impērijām un to valdnieku un aristokrātu savstarpējām attiecībām. Galvenokārt jau ar Darnasusas impēriju (vispēcīgākā ‘’tuvākajā’’ apkārtnē), kurai Laidasa skaitās kā vasalis, kas vismaz šobrīd jūtami paliek tālā fonā. Labi, ka vēl ir Hadžara tuvāko sabiedrotu attiecību dinamika, kā arī vienā no piedzīvojumiem iegūta ļoti īpaša kaķēna (par mājdzīvnieku to neklātos saukt) Azrijas pieaugšana sērijas turpinājumos, par ko spekulēt un prognozēt, cik būtisks lomas pieaugums tai lemts, jo jau tagad ir pa reizei, kurās Hadžars būtu bijis ‘’bēdīgākā’’ situācijā bez viņas.

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pienācis pēdējais mācību gads pirms desmit laimīgajiem absolventiem būs ļauts kļūt par Varoni ar lielo burtu. Jau tā atlases process noslēdzošajā posmā, lai no 15 mācību gadu uzsākušajiem atlasītu Varoņa titula cienīgos, nav viegls, bet iepriekšējā gada noslēgumā ekstrēmistu grupas Sons of Progress uzbrukums Landers universitātes teritorijai, kurā mācību ņem ne tikai potenciālie varoņi, visu padarījis jo sarežģītāku, jo pašsaprotamu iemeslu dēļ nebija iespējams rīkot trešā mācību gada noslēguma eksāmenus.

Tomēr, ja meklē, var atrast arī dažu labu pozitīvo aspektu no visas traģēdijas, jo priekšlaikus realā uz dzīvību vai nāvi iesviestā situācijā daži studenti saprot, ka šāda karjera, lai cik nopietna līmeņa spējas tiem nepiemistu, nav domāts viņiem. Un pat ar to visu, mācību un pārbaudījumu metodika ir izstrādāta gana rūpīgi, lai atlasītu visus šaubīgos, kuri vēl ir ar ilūzijām, ka, piemēram, konfrontācijas brīdī spētu superļaundarim atņemt dzīvību vai tā aizturēšanas vai neitralizēšanas brīdī spētu ignorēt vai vēlāk sadzīvot ar zaudētajām civilo iedzīvotāju dzīvībām, pat ja kopbildē tas nozīmētu daudzkārt vairāk citu dzīvību izglābšanu. Šādi šaubīgie, lai cik neticētos atrodami arī starp galvenajiem varoņiem.

Paralēli pārbaudījumu un treniņu procesam, kas ceturtajā gadā galvenokārt atkarīgs no paša ieskatiem, tiek risināts sižets par un ap eksperimentālo powereds (cilvēki ar spējām, bet no dzimšanas nespēj tās kontrolēt)ārstēšanas procesu, kā eksperimenta šķietami pirmie pozitīvie rezultāti ir šīs sērijas galvenie varoņi. Diemžēl metodes, kā pie tā sanācis nokļūt ir nodevības, smagu, bet nepareizu izvēļu pilns. Jau iepriekšējā grāmatā autors Drew Hayes sāka pamazām pietuvoties problēmsituācijas kodolam, ko izraisījusi Alises Adair mātes (arī powered) spēju kontroles zudums viņai vēl zidainīm esot. Spējas, kuras diemžēl saistītas ar neskaitāmu potenciālu nākotņu redzēšanu, vēl jo traģiskāk, kad visi viņas redzētie varianti saistīti ar meitas nāvi, piemēram, noslīkstot vanna viņai to mazgājot un tieši tad zaudējot kontroli.

Lai cik izprotama līdz ar to ir Alises tēva un miljardiera Čārlza tālākās izvēles, tad to kopums nevien nekad nebūtu piedodams, bet pat sodāms pēc smagākā barguma. Šajā sērijas sižetā iesaistīts arīdzan pasaulē bēdīgi slavens un jau teju divdesmit gadus bēguļojošs varonis Globe, kas vēl ceturtās grāmatas iesākumā seko atklāsmes pavērsiens, ir Čārlza vecākais brālis, turklāt vēl konspiratīvi nepatiesi apsūdzēts savā noziegumā un īstais vainīgais meklējams citur, bet vairumam šokējoša radinieka virzienā. Tā teikt, ko mīlestība pret sievu, vēlme tai palīdzēt un likt izveseļoties, lai tur vai kas, lai kāda upurcena citiem viņa vietā nebūtu jāmaksā, spēj pamudināt cilvēku, kas līdz tam bijis mīlošs un par Varoni saukts.

Tikmēr raksta sākumā piesauktā ekstrēmistu grupa Sons of Progress gluži nesēž rokas klēpī salikuši un pēc uzbrukuma padzirdētās baumas, ka powereds ir iespējams izārstēt un ļaut tiem tapt par Superiem, liek turpināt darboties, neskatoties uz to, ka visi Varoņi (vismaz labie) dzen visas iespējamās pēdas, lai atriebtu uzbrukumu un parādītu citiem potenciāliem domu biedriem, kas notiek ar tiem, kuri to apsvēruši. Par laimi cita studentu aktīvistu grupa, kura par pamatmērķi nodēvē Varoņu Sertifikācijas programmas izslēgšanu, pārvietošanu prom no Landers universitātes teritorijas nav ar tiem saistīta, nav ar līdzvērtīgiem resursiem apdāvāta, bet vienalga autors šo mini sižetu spēj apveltīt ar gana saistošu intrigu, lai radītu vismaz nelielu satraukumu par galveno varoņu drošību.

Atgriežoties pie ceturtā gada studentiem, nevar ne salīdzināt, kā tie attīstījuši gan savas spējas, to spēku un kontroli pār tām, gan savu personību un visa kombināciju, lai bez universitātes un tās pasniedzēju kontrolētajiem pārbaudījumiem spētu paši iesaistīties Varoņa karjeras un dzīves reālajos pārbaudījumos. Un lai cik triviāli tas salīdzinoši ar ko citu nešķistu, tad gana lielu satraukumu vēl pirms beigšanas spēj sagādāt, kad internatūras (divi gadi) mentora izraudzīšanās, gan varoņa vārda izraudzīšanās, lai tas atspoguļotu gan paša personību, gan spējas, bet vienlaicīgi arī patiktu.

Kopumā ļoti saistoša supervaroņu tematikas sērija, kas spēj apvienot gan jauniešu universitātes pieaugšanas laika problēmas un visu ar to saistīto, gan fantāzijas sižeta problēmsituāciju un tā elementus.

***

Sērijā kā tādā vēl eksistē Corpies grāmata, kas Goodreads portālā sēriju kopumā skatot ir atzīmēta kā piektā pēc kārtas, bet pārlūka vēsturē kā #2,5, kas pēc hronoloģiskā laika būtu krietni iederīgāk, jo ceturtajā ir moments, kad Roja/Heršela (dubulta personība) varonis piemin tēva Titāna (vērā ņemami labs progress tēva-dēla attiecībās sērijas gaitā) kulminācijas punkta cīņu no Corpies.

Tajā Titāns jeb īstajā vārdā Ovens jau vairāk kā desmit gadus ir pārstājis būt Varonis pēc skandāla, kad prese viņu pieķēra kopā ar citu sava dzimuma personu, citu Varoni, kad vēl pats precējies bijis. Kā rezultātā pajūk ne tikai līdz tam pat ļoti populārā Varoņa karjera, bet arī visa ģimene, jo nobīstas, kā gan spētu dzīvot tālāk, kad patiesība par viņu šādi nākusi atklātībā.

Kas tad licis visu pamest, noslēgties, bet Roja/Heršela atkalsakontaktēšanās pamudina uz pārdomām, uz pārmaiņām. Tāpēc ar sava aģenta Lenija (viens no labākajiem biznesā) palīdzību meklē opcijas, kā varētu restartēt Titāna varoņa karjeru, bet, lai kā sabiedrības attieksme gadiem ejot mainījusies, skandāla smaka joprojām vairumam liek izturēties rezrvēti pret Titāna vārdu un asociēšanos ar to. Tā nu neatliek nekas cits, kā pievienoties vienai no korporāciju sponsorētām Superu komandā (nav spējuši pabeigt sertifikācijas programmu, bet grib palīdzēt) un iesauktiem slengā par Korpijiem, jo to kostīmus grezno dažnedažādu firmu un sponsoru logo.

Kā citi, tā arī Titāns agrāk uz tādiem skatījies no augšas ar nievājošu attieksmi kā uz tā teikt nocenotiem Varoņiem, kuri var vien apbrīnā uz viņiem lūkoties, un izliekas palīdzam, lai vienkāršo cilvēku acīs arī varētu par tādiem saukties. Un līdz ar to Titāna pirmās dienas ar jauno komandu Brewster pilsētā, kura pēdēja laikā kļuvusi par nopietnu un spēcīgu Varoņu karsto punktu, nav no tām gludākajām.

Pati komanda par sevi par tādu sākotnēji saucama vien uz papīra, jo ārpus tiem piešķirtajiem uzdevumiem katrs teju ir pats par sevi un par otru nemaz neinteresējas. Vienlaikus Titāna jāiegūst izpratne, ka šajā Korpiju komandā viņš vairs nav Varonis ar lielo burtu, bet gan palīgs bīstamās situācijās, kad tiem jāsaskaras ar Superļaundariem, ko pēc likuma superi paši, ja nav varoņi, nedrīkst.

Sākotnēji nekaitīgs robotu uzbrukums, kuram šķietami nav cita mērķa, kā vien radīt pēc iespējas lielāku postažu, izvēršas grāmatas kulminācijas cienīgā sižetā. Visnotaļ loģiski, ka šāda problēmsituācija piesaista arī Titāna uzmanību, bet vien nav cīnītājs, un, lai varētu pienācīgi iesaistīties drauda neitralizēšanā, atrast draudu cēloni un avotu, kas prasa teju visas Brewster pilsētā mītošo varoņu iesaistē, ir jāuzlabo attiecības arīdzan ar tās spēcīgākas komandas Elemental Fury līderi Geilu. Kas vieglāk pasakāms nekā izdarāms, jo Brūstera kļuvusi par tādu dažu labu Varoņu magnētu, kuri ar mediju palīdzību cer izsisties uz lielākas metropoles skatuves, vai Titāna gadījumā, no malas skatoties, atgūt agrākās slavas spozmi.

Pat ļoti intriģējošs stāsts, kas liek vēlēties no autora puses kādas citas šajā pasaulē ievietotas sērijas esamību. Būtu tie pamatsērijas tēli jau savu Varoņu karjeras kādā no posmiem vai citā, ne ASV, pasaules malā.

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.

Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.

Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.

Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.

Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.

Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.

Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.

Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām

James Clavell – Asian Saga #6-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Noslēdzošajā Asian Saga sērijas romānā Whirlwind un tās papildinošajā mīlas stāstā Escape darbība rit Irānas reliģiskās islama revolūcijas pašā sākuma periodā un ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī salīdzinoši pēkšņajā un visnotaļ straujajā nākšanā pie varas 1979.gada sākumā.

Galvenokārt ārzemnieki, bet arī progresīvi, moderni domājoši irānieši ja var, tad pamet valsti. Ir kas cer, ka nemieri un šī Homenī izdarības ir vien īslaicīgs, pārejošs posms, lai pēc tam viss atgrieztos ierastajās sliedēs, bet visai drīz daudziem, tā arī vairākiem šo grāmatu varoņiem top skaidrs, ka jaunā tipa Irāna, kādreiz saukta par Persiju, ir uz palikšanu.

Vieni no tiem, kuriem ārzemnieciskā izskata dēļ ir vislielākais mērķis uz viņu personām ir amerikāņi, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz tev uz pieres rakstīts, ka esi soms, kā Erikki Yokkonnen, kurš apprecējis irānieti Azadeh vai kanādietis Tom Lochart, kurš savukārt apprecējis Sharazad. Abi ir arīdzan piloti S-G kompānijā, kas apkalpo naftas laukus Irānā, bet lielākas galvassāpes un problēmsituācijas jauno izvēļu priekšā, ko darīt, noteikti sagādā fakts, neiesi jau varas maiņas dēļ pamest sievu, pat ja reizēm atšķirīgās paražas un ieskati par dzīvi nesapas un rada savu attiecību konfliktu. Tā teikt dažādas iespējas un no tām izrietošas izvēles, likteņi, kuri sagriezti kājām gaisā.

Baumu virpuļi sit augstu vilni un spekulācijas attiecībā uz tādu lielvaru kā ASV un PSRS plāniem attiecībā uz Irānu ir galvu reibinoši, it īpaši sākumā, kad vēl iepriekšējā režīma Pahlavi monarhijas gāšanu, kur vismaz dažos romānu fragmentos tās pēdējais monarhs Mohammad Reza Pahlavi nav bijis diez ko attapīgs un citādi pārsvarā labs valdnieks, lai neizveidotos auglīga augsne revolūcijai un viņa gāšanai no troņa.

Diemžēl par piemēru tam, kā neapmierinātībai ar dzīvi, ar savu situētību, stāvokli tajā, kad jāmeklē, kāds kurš pie tā vainīgs, kurš apdraud jau to pašu mazumu, kalpo sieviete, kuras pēdējos gados sākušas iegūt vairāk tiesību un pat vēl bīstamāk savu viedokli, lai, tu vari iedomāties (!), strīdētos pretim vīrietiem, varbūt pat domātu par Dieva doto pienākumu neievērošanu, kas galvenokārt saistīts ar bērnu radīšanu un pavarda gādību. Gan šajā aspektā, gan citos reliģiksie fanāti mullu veidolā izbauda pēkšņo varu, ko tiem sniegusi varas maiņa. Kā tagad ‘’Dieva gribu’’ var izmantot sev par labu, pamatot jebkuru argumentu strīdu disputā, kas ar šiem pāris vārdiem otrai pusei ir neuzvarams un pūliņi panākt pretējo var beigties pat ļoti bēdīgi.

Lai arī Escape romāns brīžiem sevis ietvaros atkārtojas ar identiskiem fragmentiem, paragrāfiem no Whirlwind, tad tas nemaz nav tik slikti, kā pirmajā momentā varētu šķist. Varbūt tas attiecināms uz kombināciju, kurā grāmatas stils, ierunātājs gan šajās, gan sērijā kā tādā, nav bijuši tie paši piemērotākie audio formātam, un šāda veida atkārtošanās labāk ļauj gan saprast, gan izprast autora domu, kas reizēm lieki garumā izstieptā sižetā un līdz ar to tēlu skaitā, kas noteikti ir Whirlwind, var pazust.

Viens, kas kopīgs teju visās Āzijas Sāgas grāmatās ir fakts, ka grupa, tauta, pie kuras piederi, paši sevi uzskata par civilzētiem ar tam sakarīgajām paražām un loģiskāko domāšanu attiecībā uz dzīvi un visu ar to saistīti, kamēr citi ir nekulturāli barbari vai ‘’foreign devils’’ āzijā un prasti infideļi Irānā.

Vismaz man iedomājoties par vēstures notikumu, kas ir Irānas 1979.gada revolūcija, prātā pirmkārt nāk vēlāks un ilgstošāks notikums, kas saistīts ar ķīlnieku krīzi un tai sekojošu ASV vēstniecības evakuāciju. Ja ir vēlme palasīt vairāk par šo, tad Whirlwind un Escape galīgi nebūs tas. Tikmēr romāna puses saistība ar pārējo sēriju un Struenu namu, tā šībrīža taipanu ir tik vaja, ka gandrīz vai var piemirst par tādas eksistenci.

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddon grāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.

Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.

Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.

Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.

Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.

Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.

Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.

Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.

Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.

Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.

James Clavell – Asian Saga #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vēsturisko Asian Saga romānu sērijā King Rat gan tās apjoma, gan darbības lokācijas ierobežotības veidā, kad visi notikumi norit vienā kara gūstekņu nometnē Changi, vairāk šķita kā tāda .5 starpgrāmata.

King Rat galvenais varonis ir amerikānis ar iesauku Karalis, bet ne karalis pār citiem ieslodzītajiem, kur tas negods, kā galvenajiem pielīdējiem cietumsargiem un labuma meklētāju statuss pienākas tādiem kā Robins Grejs. Paša eksistence un palikšana pie veselā saprāta, nezinot, kad un vai vispār tiksi brīvībā, vēl kādreiz redzēsi mājas un mīļotos (tiem, kuriem sievas un draudzenes, domas par viņu uzticību) sagādā primārās un varbūt pat vienas no galvenajām grūtībām.

It īpaši apstākļos, kur galvenokārt pārtikas, bet arī citu resursu apjoms ir tālu no optimālā. Katrs cīnās un vēdera tiesu cenšas iegūt kā māk. Plus, par cik nometnē ir arī sievietes, tad tirgošanās ar baudu arīdzan ir daļa no sadzīves. Bet atgriežoties pie Karaļa, pie Robina Greja un vēlāk arī Karaļa tuva padotā un nākotnē topoša rakstnieka Pītera Marlo (interesanti, kā divi no trim margināli sevi atrāda nākošajā sērijas grāmatā), tad situācijas uztvere, kurš, kad un cik lielu labumu ir guvis, var krietni atšķirties no personīgās perspektīvas.

Dažādas trakas shēmas gan kā iegūt kādu lieku naudu, kuru izmantot tirgotjoties ar cietuma sargiem, tā pašiem kādas liekas papildus gaļas resursu iegūšanā, no kura tad grāmatas nosaukumam mājiena veidā pietapināts ‘’žurkas’’ vārds pie Karaļa, ko vismaz pirms tam papildina pieņemamāka vistu audzēšana, bet arī ar to notikumu ietvaros saistīts diskutabls vistu un ieslodzītam piederīga suņa incidents.

Nosacīti interesants sānceļš prom no lielā taipanu biznesa, pie kā sērija atgriežas piektajā Noble House sērijas grāmatā, kad pie Struenu nama stūres stājas jauns taipans Ian Dunross, kuram ticis tas prieks un laimes stāties atbildīgā pozīcijā, kad namam nebūt neklājas viegli, bet jaunajam censonim ir plāni un idejas, kā ievērojamu,bet lokālu Honkongas biznesu pārvērst pasaules vērienīgā un cienīgā tirdzniecības impērijā.

Ceļš gan uz to mērojams caur ērkšķiem un konkurentu izliktiem šķēršļiem, kuri Noble House ietvaros iemiesoti otra ietekmīgākā nama Rothwell-Gornt un tā taipana Quillan Gornt veidolā. Un ai cik izmanīgi, viltīgi un visiem iespējamiem veidiem Struenu nama sabrukums netiek mēģināts panākt. To sakot pats Danross un Strueni nebūt nav nekādi dievgosniņi un labā iemiesojumi, arī viņi izmanto dotos spēles noteikumus, kuri tā pārzinātājiem ļauj labi un pat ļoti labi nopelnīt.

Diemžēl romāns gana tieši atrāda nemaz tik tālas pagātnes realitāti un citos aspektos joprojām eksistējošu tagadni, kurā daži akciju un biržu tirgu uztver, kā spēļu laukumu, kurā rīkoties un riskēt pēc sirds patikas bieži vien ar citu dzīves iekrājumiem, nereti aizraujoties ar situācijām un riskiem, kuriem pašiem pat garantēta peļņa neatkarīgi no iznākuma vai vismaz nedraud bēdu ieleja un dzīves krahs. Kur gan no otras puses netrūkst daudz tādu aklo sekotāju, kuri cer bez darba ātri kļūt stāvus bagāti sekodami citiem šajos spēles laukumos.

Galvenais sižets Noble House ietvaros viennozīmīgi saistāms ar baumu izraisītu paniku Strueniem piederošu un saistītu banku klientos, kuri panikas dzīti nu steidz izņemt visus noguldītos līdzekļus, tā Gorntiem cerot, ka šis liks Strueniem bankrotēt.

Pa vidam arī citas spekulācijas, shēmošanas, kam par piemēru var minēt sarunātas sacīkstes hipodromos, kur arī netrūkst dullo, kuri riskē ar naudu, kuru nevar atļauties zaudēt. Tomēr galu galā vēl neesmu saskatījis sērijā to labo īpatnību, kura liktu sēriju novērtēt augstāk un izbaudīt vairāk.