audiogrāmata

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #5-7

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ar Džeisona atgriešanos uz Zemes no fantāzijas tipa pasaules Pallimustas, ar viņa atdzimšanu uz dzimtās planētas, maģijas līmenis uz tās sācis jūtami palielināties. Pats par sevi fakts, kas to kontrolējot, iepazīstinot pamazām sabiedrību ar faktu, ka maģija un dažnedažāda veida pārdabiskais ir kaut kas reāls, vēl nebūtu nekas ārprātīgi šausmīgs, bet Džeisonam un līdz ar to citiem par nelaimi ir viņa talants nemitīgi konfliktēt ar indivīdiem un pat dievībām kā Builder, kura plānos ir lielāka vara nekā līdzšinējais balanss starp citām līdzvērtīgām būtnēm ir paredzējis.

Par laimi Džeisonam, starp citiem viņa talantiem ir arīdzan spēja rast saviem pretiniekiem piemērotus sabiedrotos kā Farra Hirana (pati atdzimusi no mirušajiem uz Zemes, bet šajā ziņā Džeisonu nepārspēt) vai Pasaules Fēniksa (dievība) pārstāvi Dawn, bez kuru palīdzības un līdzdalības Zemes glābšanā Zeme vai pat Visums, kurā tā eksistē, vienā jaukā brīdī maģijas pārāk augstās saturācijas dēļ vienkārši pašiznīcinās, liekot nobālēt citu uz Zemes eksistējošo organizāciju gan iekšējiem, gan savstarpējiem ķīviņiem un vispārējai sacīkstei pēc lielākas varas.

Bet tas neliedz tādiem kā Engineers of Ascension (EoA) sākotnēji pat ļoti sekmīgi radīt haosu, destabilizēt situāciju, lai pēcāk censtos sevi atrādīt maldīgi labākā gaismā, atšķirībā no konkurentiem. EoA jūtas apdalīti, kuri atšķirībā no Network organizācijas, kuru aizsākumi meklējami slepenās maģijas sabiedrībās, nav pielaisti klāt pie politiskās varas un nesadarbojas ar valdībām, sabiedrībai, protams, nezinot. Līdz ar to kārtējo reizi uz Džeisona (un viņa sabiedroto) pleciem tiek uzgrūzta galvenā atbildība, lai izglābtu pasauli, pat ja citi to apzināti vai aiz muļķa nezināšanas cenšas pat aktīvi izjaukt. Turklāt slogs ir vēl jo lielāks, jo uz Zemes Džeisona darbiņš nenoslēgsies, un pēcāk gribi vai negribi, kaut gan Džeisonam brīžiem jau līdz kaklam citu (būtu tie indivīdi vai organizācijas) intrigas un racionālās domāšanas deficīts savtīgos spēka palielināšanas nolūkos, jāatgriežas uz Pallimustas pasaules, kura jau sāk šķīst kā īstās mājas, jo laiks un pārbaudījumi, kas tur pārciesti, darījuši savu, lai padarītu to otru kultūru tuvāku. Tas gan neaizliedz izbaudīt un reizēm izplūst liekos, tomēr saistošos dialogos ar citiem tēliem.

Zinot, ka maģija un atklātā telpā, ne protoastrālā dimensijā, briesmoņu manifestācijas ar laiku būs ierasta lieta, ne kaut kas ārkārtējs, Džeisonam paralēli arīdzan jāuztrenē, jāapmāca pienācīgam spēju līmenim savi tuvākie radi, lai tie būtu cīņpilnas gatavības pakāpē. Reizē ir iespēja ar tiem gan satuvināties, atgūt tā teikt Pallimustā pavadīto laiku, gan gūt psiholoģisko atbalstu, jo netrūkst ne viens vien varaskārs indivīds, kurš ir gatavs Džeisonu kā psiholoģiski, tā pēc vajadzības fiziski saplosīt Džeisonu, lai iegūtu to, kas ir viņam. Diemžēl arī tuvojoties laikam, kad galvenā, tā teikt, misija uz Zemes būs paveikta, kad jau atkal laiks atgriezties otrajā pasaulē, pienāk konfrontācijas moments, kas varbūt pat smagāks, nekā kulminācijas cīņā ar piektās un sestās grāmatas ļaundariem, jo, lai arī radiem, kā māsīcai Emijai, māsai Ērikai vai vecmāmiņām Yumi un Akari tiek atstāti nozīmīgi un varbūt cita rokās sliktāk paveicami darbi, tad tas nenozīmē, ka Džeisonam pie sirds neķeras fakts, ka pašam kļūstot spēcīgākam, ka izdarīto izvēļu dēļ cīņas pret reāliem ļaunajiem, paša tuvākie radi vairs īsti nav droši, vai Džeisonam var turpināt uzticēties tikpat droši, vai viņš pats agrāk vai vēlāk par tādu nesāks vai jau nesāk kļūt.

Tikmēr šī raksta noslēdošajā He Who Fights with Monsters septītā grāmata vēl tikai uzņem sižetiskos apgriezienus, kuri pavisam droši sagaida sērijas galveno varoni Džeisonu Asano dievības Builder un to atbalstošās Purity baznīcasveidolā, bez kā neiztikt jau septītajā sērijas turpinājumā. Tas nenozīmē atpūtu, ļaušanos būt vienam starp ntajiem tūkstošiem citu piedzīvojumu meklētāju Briesmņu Uzplūdā (monster surge), ko trigerē Džeisona un Farras atgriešanās.

Jau kārtējo reizi, par nelaimi un galvassāpēm, Džeisons tiek ievilkts politiskās intrigās, jo kāda Storm Kingdom princesei vārdā Zara bija ienākusi izmantot ērti mirušo Džeisonu kā ieganstu, lai izvairītos no politiskām laulībām, bet tagad šis izdomājis atgriezties. Un, lai arī Džeisons to nav ne lūdzis, ne prasījis, viņa atgriešanās no mirušajiem, šai karaliskajai ģimenei, ar ļoti lielu varbūtību var sagādāt problēmas, kuras ērti atrisinātu Džeisona atkārtota nozušana… Bet kā uz Zemes ar paša radiem, tā uz Pallimustas Džeisonam ir tuvi jau par draugiem saucami varoņi, ar kuru atbalstu šķietami visu iespējams pārvarēt un pieveikt.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc diženās, lielās kaujas #12 grāmatas Path to the Glory noslēgumā, Hadžars nevēlas neko vairāk kā dzīvot mierīgu dzīvi pats sev. Reizē uzlabodams to citiem, cik nu ir viņa iespēju robežās, kad atver cīņu mākslas skolu, lai mācot citus, varētu attīstīt arī pats sevi. Šis posms, vai pareizāk starpposms, jo tik vienmuļu dzīvošanu Dragon Heart sērijā jau tak nevar atļauties iekļaut, parastai cilvēka dzīvei ir pat ļoti garš, bet vien īss mirklis ilgmūžīgo kultivatoru pasaulē.

Pirmos lielos pārmaiņu vējus ievieš pusdēmones Arkamejas atkaluzrašanās Hadžara dzīvē, kuru uz īsu mirkli varēja sastap agrākā, septītajā Land of Demons grāmatā, tādēļ attiecīgi #13 grāmatas Demon City nosaukums sniedz mājienus, kur abu ceļš vedīs.

Ilgais starplaiks sižetā starp iepriekšējo ‘’.. of Glory’’ un šo ‘’.. City’’ mini sēriju būtu ideāli ļāvis teju pa jaunam atsāktvispārēji lielo Dragon Heart sēriju, jo nepamet sajūta, ka pirmā tās triloģija ar konkrētu sižeta arku ir līdz šim bijusi labākā no visas lielās sērijas. Pēcāk Hadžaram lasītājs var sekot no viena it kā svarīga piedzīvojuma un politisku intrigu pilnu un varas spēka spēļu mahināciju, kur citi tēli Hadžaru cer vien izmantot savu mērķu sasniegšanai, lai pēcāk no viņa kaut kā nebūt atbrīvotos. It kā attiecīgajā momentā tam būtu jāpievērš pilna uzmanība, kā iekš Demon City ir tās pārvaldes sistēmas destabilizācija, lai vājinātu dēmonu ietekmi atteicībā uz cilvēkiem, bet Dwarf City un Dragon City turpinājumos šis notikumus teju nebijis un varbūt vien pa starpam pieminēts. Vismaz tā vietā stājas grūtākas pakāpes mērķis, ne gluži paša izvēlēts – un tas ir Pūķu imperatora, cilvēces virsvaldnieka gāšana no troņa. Turpinās tendence jo spēcīgāks Hadžara kultivācijas līmenis, jo spēcīgāki viņa sastaptie pretinieki, kurus gan izdodas kaut kā nebūt, ja ne uzveikt, tad izvairīties ļaut tiem nogalināt galveno varoni.

Tā arīdzan līdzīgi ir ar Hadžara pa ceļam sastaptiem tēliem un cīņu biedriem, kurus, piemēram kā Abraham un viņa grupu, iekš Dwarf City (kritiski maz pašu rūķu grāmatas ietvaros) saukt par draugiem, lai cik negaidīti tie tādi neizvērstos, kad pirmais iespaids pēc to sastapšanas nav tas pats labākais. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka Ābrama grupa savu reizi par iztikas ieguvi izmantojusi citu ceļinieku grupu ievešanu neceļos, lai pēcāk tos aplaupītu, ja ne vēl vairāk. Bet Ābrams liks Hadžaram nojaust un saprast, ka ne vienmēr pirmais iespaids ir tas pats akurātākais, ka bieži vien nedrīkst spriest par vīru vien pēc viņa cepures un ka savu reizi tas, kurš uzdodas par baltu un pūkainu ir tas pats neģēlīgākais, ko atrāda Dwarf City sižets.

Diemžēl šo trīs ‘’…City’’ grāmatu triloģija neattaisno liktās cerības, ka 75gadu starpība starp #12 Path to the Glory un #13 Demon City varētu iedvest jaunu dzirksti un pamainīt jau vairāk nekā desmit grāmatu garumā vairāk vai mazāk līdzīga sižeta stila gaitu. Nav gluži, ka pats Hadžara tēls būtu iestagnējis, ka nebūtu tā attīstības, bet ir momenti, kad autora izvēles, maigi sakot, izbrīna, kad Hadžars sāk jau iet pretrunā ar sevi no agrākām sērijas grāmatām.  Tā arī sevis ‘’Es’’ nepazaudēšanas motīvs ceļā uz lielāku kultivācijas līmeņa spēku jau atkārtojas. Līdzīgi ir ar tuvu draugu un kompanjonu atriebšanu, kurus atšķirībā no Hadžara nepasargā sižeta bruņas, kas dod motivāciju turpināt cīņu, lai cik grūti vai pat reizēm jau apnicīgi nebūtu cīnīties un nogalināt no reizes uz reizi.

Klausīšanās vai lasīšanas laikā Dragon Heart ir gana saistoša tīri individuālas grāmatas ietvaros, bet no vienas sērijas turpinājuma uz nākošo rodas iespaids, ka tās sižets izstiepts krietni par garu un autora Kirill Klevanski centieni būtu bijuši lietderīgāki jaunas sērijas, pilnīgi citu tēlu un pasaules izveidē.

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.

Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.

Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.

Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.

Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.

Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hadžars Darkans, pūķa sirds gabala (gabaliņš būtu precīzāk, bet pamazināmā forma tā kā neiederas stāstā) mantinieks, ā arīdzan sensenā pagātnē no dievu rokas saplosītā, bet vēl šobaltdien līdz galam nenomirušā Melnā Ģenerāļa, dvēseles gabala mantotājs, Dragon Heart sērijas piedzīvojumu gaitā sastapis nevienu vienu attiecīgā brīža spēka ziņā līdzvērtīgu vai pat pārāku pretinieku. Salīdzinoši mazāk un reizēm ar sākotnēji mainīgām attiecību dinamikām līdzās bijuši vairāki kompanjoni vai draugu, no kuriem daži bijuši ‘’brāļa’’ uzrunas cienīgi. Šoreiz #11 grāmatas Path to the Unknown sākumā par šiem otriem minami un atzīmējami Anisa un viņas brālis Toms, no kuriem Toma stāstam un dzīvei piešķirts traģiskāks ceļš.

Tomēr, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu Hadžaram nebūtu lemts tapt, tad Darnasas imperatoram Morganam kā spēka, bet vēl jo vairāk intrigu un shēmošanas ziņā, lai novietotu citus dzīves spēles kauliņus, tai skaitā Hadžaru, sev vēlamajās vietās, būtu gatavs plānu B un C vai pat citu rezerves plānu vajadzības pielietojumam līdzās nestāv teju neviens cits.

Varbūt vienīgi vēl kaimiņu Laskanijas tāda kā imperatore reģente, bet tad jāsāk apšaubīt, cik pārdomāts bijusi militārā konflikta aizsākšana ar Darnasu. Diemžēl autora Kirill Klevanski rakstnieka talantam nevar piedēvēt spēju intriģējoši uz lapas padarīt dzīvu paša izveidotās milzu pasaules politiskās dzīves un impēriju savstarpējo internacionālo attiecību dinamikas līkločus. Tā vien šķiet kādā brīdī iešaujas viena no ‘’lielajām idejām’’ kādai ainai, kad par piemēru uzrodas orku armija, kuras līderi Stepfangu Hadžars pazīst un pat ir bijis draudzīgās attiecībās, ir plaša kaujas cīņu ainas, bet nākošajā grāmatā par tādiem orkiem tiek tikpat kā aizmirsts, un ir labi ja garāmejošs pieminējums.

Vai citā piemērā, kas laikam ilustrē vismaz paša autora izpratni par savām spēcīgajām pusēm, kad pēkšņi tiek izlaisti trīs kardarbības gadi, lai pēcāk atgrieztos pie izšķirošajām kaujām, kurās joprojām abās puses kaujā piedalās vairāki miljoni. Tas vēl varbūt būtu saprotamāk, ja neeksistē sērijas stāsta maģisko spēku un kultivācijas ceļa līmeņu īpašnieki, kuri dažās minūtēs spējīgi nogalināt tūkstošus un nekas neliecina, ka trīs gadu starplaikā konfliktu dominētu mazas sadursmes.

Noteikti par galveno pozitīvo, kas sērijai piemīt, kā dēļ varētu to turpināt līdz pat divdesmit otrajai (pēc nosaukum šķietami pēdējai) grāmatai, teju vienīgais iemesls būtu Hadžara kultivācijas ceļa kāpumi – līmeņu ziņā tikai uz augšu -, tēla izaugsme un kritumi, kad ne vienmēr izaugsme ir lineāra uz labo pusi, kad jāsaskaras ar citu tēlu izliktajiem šķēršļiem. Starp tiem, bez nosacīti parastā cilvēka imperatora Morgana, pieskaitāmi tādi seni indivīdi kā Murgu dievs Helmers, kurš gan uzmācas pārsvarā vienīgi Hadžaram, kā arī pūķu virsvaldnieki un to impērija, kurai līdz šim slepeni klanījušies visu dižo septiņu impēriju valdnieki, kuriem nu šķiet pacietības mērs pēc dažu imperatoru izdarībām pienācis gals. Reizēm gan ir arī pa kādam saistošākam filozofiskam pārdomu fragmentam, lai pēc tam mestos atpakaļ ierastākā (kārtējā) cīnu ainā.

Ne šajās divās, ne vairākās pirms tam nekas neliecina, ka autora sižeta stils šajā sērijā varētu mainīties. Bet ar to visu tomēr neatmetu cerības, ka ar lielāku rakstveža pieredzi, šis tas daudzslāņaināks un labā ziņā komplicētāks būtu turpinājumos atrodams. Kaut gan reizēm var just sērijas izcelsmi interneta vidē, kur tā publicēta pa nodaļām, kas tad atsaucas uz vietumis manāmo saskaldību stāstā. Zinu, ka vismaz sērijas sākuma grāmatas šādā stilā publicētas, bet ne cik tālu un vai varbūt pat pēdējās sērijā.

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes dzīve vienai daļai to turīgāko kļuvusi par mūžības pilnu dzīvi ar visu to labāko, ko zinātniskie un medicīniskie sasniegumi spējuši sasniegt, bet šie minētie bagātnieki ne ar visu uzskatījuši par svarīgu dalīties. To skaitā, savā ziņā saprotami, ar šķietamo nemirstību, ja vien netiek nogalināti vai citādi neizārstējami cieš, apdāvinātie un par Eternals iesauktie.

Loģiski, ka lielām sabiedrības masām šāda uzskatāma un acīmredzama nevienlīdzība nav gājusi pie sirds, bet sērijas būtība nav gluži par šo, bet sižeta premise ir padsmit paaudžu kuģu izmēra, kas sēvi ietilpinātu līdz pat simts tūkstošiem parasto mirstīgo un ļautu tiem pārcelties, uzsākt jaunu dzīvi sev un saviem pēcnācējiem ar jaunām iespējam uz nepārapdzīvotas planētas. Un Orion Colony sērijas fokusā ir viens no šādiem kuģiem.

Tomēr pirmie pavērsieni seko jau pirmās nelielās grāmatas ietvaros, kad teroristiska grupa Disciples, kura ir pret pilnīgi visu, kas saistīts ar Eternals un līdz ar to ir gatavi nogalināt visus simts tūkstošus parasto mirstīgo, to skaitā bērnus, lai nepieļautu Oriona misijas izdošanos.

Kā jau to var paredzēt, ja jau eksistē vēl turpinājumi sērijā, tad gluži viss plāns teroristiem neizdodas, bet gana vērā ņemama tā sadaļa, lai Oriona kuģis, kuram gan nebūtu jāmēro ceļš līdz Oriona zvaigžņu sistēmai vairāku paaudžu garumā, bet vien sešas nedēļas cita zinātniskā sasnieguma Slip Space dēļ, kuram gan būtiskākas uzmanības par nosaukuma došanu un konceptu netiek pievērsts.

Orion Uncharted līdz ar to darbību turpina pēc avārijas piezemēšanās uz svešas, potenciāli jau citplanētiešu (kaut gan cilvēki tiem būtu tie citi planētieši) apdzīvota. Tā teikt planēta, kura jau ar pirmajiem mirkļiem piedāvā piedzīvojumiem bagātu buķeti. Kā arī, lai tā teikt būtu interesantāk, starp kolonistiem iefiltrējušies vairāki teroristi, kuri gatavi aktizivēties, lai gadījumā, ja neizdotos misiju apturēt uz Zemes, censtos to paveikt citviet.

Grāmatu īsumam viens labums, ka sižetam nav laika apaugt ar lieku pildījuma materiālu, ja ir vēlēšanās, lai lasītājam būtu aizraujoši. Kaut gan citu autoru vai autora rokās būtu izveidojama viena liela SFF grāmata, nevis sadalīta četrās daļās, jo patiess kulminācijas moments ir vien noslēdzošajā ceturtajā grāmatā. Bet citādi arī galvenā varoņa, agrākā profesionālā cīkstoņa, pirmās grāmatas ietvaros mehāniķa un vēlāk jau negribīga kolonista, uzticama kolēģa Rikija draugs un daudzu citu titulu cienīgais Dīns Sleids ir paspēts apaudzēt ar labu miesu uz tēla skeleta. Kā šībrīža tagadnes motivācijai, tā agrāka traģēdija, kas slēpjas tēla pagātnē un ir nostādījusi uz tā ceļā, uz kura viņu sastop lasītājs.

Jaunajā, neplānotajā Orion kolonistu mājvietā (kā palaimējies, ka apdzīvojama vispār), cik nu to spējuši izdzīvot pēc avārijas, planēta, kuras nosaukums, kā vēlāk uzzinās, ir Genesis, patiesi jāsaskaras jau uz tās esošu civilizāciju, kuras pārstāvji drīzāk atgādina vai nu lielus gekonus vai mazus aligatorus, bet būtiskākais, ka Dīns un līdz ar viņu citi cilvēki brīnumainā kārtā ir iesaistīti pareģojumā, kas atrisinātu gadsimtiem ilgu konfliktu starp divām šo Genesis planētiešu frakcijām, kurām, lai nebūtu garlaicīgi, pievienojas trešais naidnieks Leģions, kas nu visus apvienos pret to, lai likvidētu tā radītos, potenciāli katastrofālos draudus.

Interesanta, kompakta un ātri pievārējama četru grāmatu sērija, kura zina savus uzdevumus un arīdzan izpilda tos kvalitatīti un vairāk nekā tikai vienkārši izklaidējoši.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī kopš sērijas sākuma Hadžara kultivācijas līmenis un spēks nenoliedzami ir audzis, tad ar visu līdz šim pieredzēto nevar ne tuvu salīdzināt viņu ar pašiem labākajiem Darnasas impērijā un tās galvaspilsētā Dahanatanā, kur kopā ar šībrīža draugu un kompanjonu Ainenu, kuram pašam pēc dotajiem mājieniem interesanta pagātne dzimatajā salu arhipelāgā kā pirātam, abi nolēmuši iestāties prestižākajā skolā Holy Sky, lai vēl jo vairāk uzlabotu savu līmeni.

Pati skola gan nav no tām, kurās to audzēkņi pavadītu ikdienu starp galdu un solu. Drīzāk jālūdz dievi, kam tici, un/vai bez tā arīdzan jācēr uz laimi pilnīgāko, lai sanāktu palikt dzīvajiem pirms beigšanas, jo katra diena var izvērsties par to, kuras ceļā likto pārbaudījumu šķēršļi izrādās liktenīgie, un nesatraukts pat vairāku simtu bojāgājušo skaits vienā dienā. Bet, par laimi, galvenajam tēlam un mazāk trauksmaino un satraucošo notikumu iznākuma paredzēšanā, vismaz attiecībā, vai Hadžars izdzīvos, viņa talkā no autora puses nāk Sižeta Bruņas, un šķiet nekas līdz pat visas lielās sērijas beigām kaut kad vēlāk nespēs viņu apturēt, un pagaidām drošs var justies arī Ainens. Kaut gan ne pilnībā, ja atceras par pirmo trīs sērijas grāmatu Hadžara draugu Nero. Diemžēl šajās piecās ‘’Land of…’’ mini sērijas grāmatās Hadžara ne gluži mājdzīvnieka tīģeres Azrijas darbība ir ļoti minimāla. Autors par viņu atceras vien pirmajā no piecām un pēcāk ļaut eksistēt kaut kur fonā.

Kā tas pienākas, tad jo spēcīgāks kļūst galvenais varonis, jo spēcīgākiem jākļūst arīdzan Hadžara pretiniekiem un dažādiem ļaunajiem tēliem. Vieni gadsimtiem ilgi par upuriem pataisījuši citus un citiem nezinot slēpušies teju deguna priekšā, bet paši sev izdomājuši aizbildinājumus, ka vairo savu spēku, jo to virsmērķis ir augstāks un lielāks labums pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam, kas attiecīgi attaisno to dažus upurus, kuriem jāmaksā savas dzīvības cena, lai to nodrošinātu. Citi pirms tam gan ir godīgāki gan pret apkārtējiem, gan sevi un jau no sākta gala neslēpj kas ir kas.

Holy Sky skolā uzņemti dažāda sociālā statusa jauno censoņu, sākot ar aristokrātiem un beidzot ar vienkārši attālu ciematu labākajiem kultivatoriem, bet ne visi no augstākajiem slāņiem pieraduši dalīt ne telpu, ne gaisu, kur nu vēl ko citu ar tādiem prastiem ļaudīm, kas sevi parāda daža laba kaitinošajā un starp vairākiem pamanāmi līdzīga un tikpat kā vienāda tipa tēliem, kuru augstprātībā un iedomība brīžiem kļūst pārlieku kaitnoša. Bet Hadžars un Ainens jau nebūs no tiem, kuri ļausies sev kāpt uz galvas. Drīzāk vajadzības gadījumā noliks pie vietas, kuru vajadzēs, un pie viena nopelnīs tādu kā personīgā mācekļa vieta pie kāda no profesoriem.

Hadžara gadījumā pasniedzēja vārds ir Orūns, profesors, kurš, kā vēlāk izrādīsies, varētu mēroties spēkiem ar pašu Darnasas imperatoru Morganu, bet kādu savu iemeslu pēc dod priekšroku būt tūvāk cīņaslaukam, ja tāda nepieciešamība rodas. Tā teikt, ne visiem vajadzīgas galvassāpes, ko sniegtu imperatora postenis. Bet pirms vēlāk Hadžars neviļus iesaistās atentāta novēršanā, Orūns viņu nosūta teju kā kurjeru pēc vērtīga artefakta. Tomēr, kā jau izdomātā romānā pienākas, vienmuļais ceļojums izvēršas krietni lielākā pasaules glābšanas piedzīvojumā.

Pārbaudījumi, testi un ļaundaru pieveikšana, pēc kuriem Hadžars un viņa draugs Ainens kļūst arvien spēcīgāki ir būtiska gan šīs mini, gan visas Dragon Heart sērijas sastāvdaļa, kas pie desmitās lielās sērijas grāmatas jau liek vēlēties drusku ko vairāk, bet reizē var just, ka lielajam pasaules mērogam autora Kirill Klevenaski talants atpaliek līdzvērtīgi atspoguļot liela mēroga notikumus un pasaules politiku, ne tikai ar pašu Hadžaru saistīto. Tā vairāku grāmatu garumā daudzinātais starpimpēriju karš starp Darnasu un kaimiņu Laskaniju, kas iesākas vien devītās grāmatas Land of Pain epilogā, sērijas turpinājumā tiešā veidā atrādīts vien fragmentāri. Vismaz, cik var noprast, tad vismaz šis fakts nebūs gluži atstāts fona darbībai, turklāt vēl orkiem, kuru draudzību Hadžars iegūst artefakta kurjera misijā iekš Land of Demons arīdzan sakāms savs vārds.

Vismaz līdzi spēkam cenšas augt arī paša Hadžara tēls, kuram galvassāpes periodiski sagādā gan viņā iekšēji ieslēgtais senča Black General dvēseles fragments, gan arvien biežāk par dievu dēvējams, bet noteikti ilgdzīvotājs Helmers, murgu dievs. Ja Melnais Ģenerālis savu iznīcības kampaņu veidojis ntās tūkstošgades agrāk un pat dievi vien spējuši tā dvēseles fragmentus izkaisīt starp mantiniekiem, ne nogalināt, bet tagad nosacīti mēģina caur Hadžaru ko pasākt. Tad Helmera epizodiskās uzrašanās brīžiem gan šķiet ar lielāku potenciālu. Bet ar visu to un citiem Hadžara pretiniekiem, kuri tā vien kāro puisi nogrūst zemē un pielikt punktu viņa dzīvībai, tad būtiskākais Hadžaram ceļā uz arvien lielāku spēku ir neļaut tam kļūt par pašmērķi, nepazaudēt iemeslu, kāpēc pats grib tāds palikt, kāpēc grib citiem palīdzēt un nenoklīst maldu ceļos, kā noticis ar dažu labu citu tēlu, kas šo savu ceļu uzsācis, kā labais tēls, bet tagad tāds nebūt nav.

Steve Perry – Cutter’s Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cutter’s Wars sērijas (par triloģiju varētu saukt vien skaita dēļ) darbība norit 24.gadsimta noslēdzošajā fāzē, laikā, kad cilvēce veiksmīgi spējusi kolonizēt neskaitāmas planētas, kā arī sastapusies un atšķirīgos līmeņos spējusi rast, ja ne sadarbību, tad neitralitāti ar dažnedažādām citplanētiešu rasēm. Kardarbība, kaut arī pastāv Galaktiskās Savienības armija, kā jau daudz kas cits, šķiet arī kļuvis vairāk privātas sfēras lauciņš vai vismaz dažādi sīkie uzdevumi, kur algotņu privātās armijas un grupējumi noder labāk nekā lielā mašinērija.

Tā lasītājs sāk iepazīt agrākā Galaktiskās Savienības armijas pulkveža R.A. Cutter par Rags iesauktā izveidoto Cutter Force Initiative vienību, kuras sērijas ietvaros pirmais uzdevums ved uz planētu, kuru reiz šķiet veidojuši Indijas izcelsmes kolonisti. Tur Jaunmumbajas valstī kāds nolaupījis rādžas Ramala meitu Indiru.

Vienības prioritāte numur viens neapšaubāmi ir jaunās sievietes, kā arīdzan līgavaiņa un kaimiņvalsts troņmantinieka Ramas topošās sievas Indiras atgūšana. Bet, kurš gan būtu varējis būt tik liels muļķis vai tik izmisis pēc naudas, lai uzdrīkstētos nolaupīt rādžas meitu un vēl cerēt gan iegūt izpirkuma maksu, gan vēlāk tikt ar to kaut kur prom, lai vispār būtu iespēja iztērēt. Drīzāk jau ātra un nesāpīga nāve bez spīdzināšanas pirms tam būtu to visvērtīgākā atlīdzība.

Katers interesantā kārtā nemaz nav pirmās grāmatas The Ramal Extractiongalvenais varonis, ko Goodreads lapā esošais apraksts, diemžēl, nevīžo pateikt, turklāt vēl tēls, no kura skatpunkta visbiežāk vērojami notikumi ir vārdā Džo, bet skaitās sieviete. Tā teikt, uz pirmo mirkli apjukums, vai Kateram ir papildus aprakstā neminēts vārds vai pie Rags vēl kāda cita iesauka, līdz saproti kas ir kas. Bet vēl būtiskāka ir kaķveidīgas vastalimi citplanētietiesKejas esamība komandā. Fakts, kas pats par sevi Katera Spēka Iniciatīvas vienībai ļauj uzņemties sarežģītākus uzdevumus, jo vastalimi ir izslavēti plesēji un cīņu meistari, kuri gan reti kad pamet savu mājas planētu Vast un vēl jo retāk spēj veiksmīgi sadarboties un saprasties ar citām rasēm.

Zinātniskās fantastikas militāras ievirzes trilleris, kas klasiski izpilda visus vajadzīgos plānpunktus. Kateram un viņa kolēģiem tiek piedāvāti sulīgi mānekļi, kas atbilstu klasiskam nolaupīšanas stāstam. Bet, kā šajā, tā noslēdzošajā sērijas grāmatā, Katers pierādīs, ka nav nekāds iesācējs un lētticīgs muļķis, lai uz tādiem uzķertos.

Tikmēr sērijas otrā grāmata The Vastalimi Gambit, kā jau nosaukums liek manīt un pēc sērijas debijas prognozēt, saistīts ar Kejas tēlu un viņas dzimto planētu Vast. Atšķirība grāmatas sižeta uzbūvē gan uzreiz manāma, jo uz Vastu Keja dodas kopā vien ar komandas biedru Wink, kuram ir vērā ņemamas medicīniskās zināšanas un pieredze, jo uz Vastas izcēlusies bīstama patoloģija, kas atņēmusi dzīvību vairākiem Kejas ģimenes locekļiem, kā arī skārusi vairākas citas politiski un citādi ietekmīgas ģimenes. Tikmēr Katers un pārējā komanda netup kaut kur rokas klēpī salikuši. Tomēr būtu gribējies, ka to sižets nebūtu ticis nostādīts teju tikpat svarīgā līmenī, ar līdzvērtīgu lapaspušu uzmanības skaitu tam.

Rūpīga izmeklēšana, bezbailīga iesaistīto un slimības skarto iztaujāšana, kā arī fakts, ka simtprocentīgi nāvējošā patoloģija nav kā vēja plēsta izplatījusies pa visu planētu, liek domāt, ka patoloģiju kāds radījis un izplatījis apzināti. Bet kādēļ gan, ja ir gribēts nogalināt vienu vai dažus indivīdus, būtu bijis vajadīgs rīkoties šādi un atņemt dzīvību vairākiem simtiem nevainīgu, izprotams vien līdzvērtīgam neprātīgajam. Ja nu vienīgi tiktu cerēts tādejādi vēl nomaskēt to vienu vai dažus starp visiem citiem, lai nebūtu atšķetināms, kurš tad ir tas patiesais, iecerētais upuris. Nebūt ne viegls un visnotaļ pašiem dzīvībai bīstams uzdevums, lai noskaidrotu ļaundara identitāti.

Un noslēdzoši Katera komanda, nu jau atkal visi kopā, savu nākamo misiju atrod uz Zemes privātā, augsti un smalki regulētā militārā konfliktā, kur uzvarētājs ir tas, kurš konkrētā dienā un laikā kontrolēs īpašu ūdens ieguves vietu, kas kādai citplanētiešu rasei sagādā šķietamu reliģisku eiforiju. Kas gan ir labs ‘’mārketinga’’ triks, jo patiesībā efekts ir vairāk psiholoģiska, placebo tipa rezultāts.

Bet tas nemaina faktu, ka vērtīgās lokācijas īpašnieks varētu kļūt stāvus bagāts, bet pirms tam jāizslēdz jebkuras šaubas un pretendentu strīdi. The Tejano Conflictarīdzan ļauj uzzināt, kādēļ gan Katers reiz pametis profesionālās armijas karjeru, kāpēc bijis spiest meklēt iztiku citur. Un interesantā, bet paredzamā kārtā privātā kara koordinators Juniors Alens ir gan šī iemesla personifikācija, gan grāmatas ļaundaris, kurš pats gan šķiet vairāk par pašu Karteru nav spējis aizmirst abu kopīgo pagātni.

Kopumā visas trīs Cutter’s Wars sērijas grāmatas der, kā ideāls izmēģinājums žanra iesācējam, lai saprastu, vai kas tāds vispār patiktu. Ir gana kompetents izpildījums, ir pietiekami daudz mājienu, lai pats varētu censties sekot līdzi galveno varoņu domu gaitai, bet nekas pārlieku sarežģīts un komplicēts. Lasīšanas procesā gana izbaudāms un bez acīs lecošiem sižeta caurumiem, notikumu virzības loģikas apšaubāmiem momentiem, kuri liktu gribēt sēriju pārtraukt.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ilgi kārotās vecāku slepkavības vaininieka atriebības sasniegšanas, Hadžars alkst sasniegt Dariusas impērijas zināšanu centru un uzlīmeņot savu kultivācijas spēku jo lielāko. Bet Dragon Heart sērijas pasaule ir tik vājprātīgi liela (vai maz ir apaļa planēta?), ka ceļš, lai to sasniegtu, pats par sevi ir iekšējā rakstura un spēka izaugsmes stāsts, kas pirmkārt mērojams karavānas ietvaros cauri milzu tuksnesim.

Sākotnēji Hadžars nosliecas par labu slēpt savus patiesos talantu apmērus. Mazums kāds no nostāstiem un leģendām par Trako Ģenerāli, kā viņu reiz iesauca padotie, spēs viņu atpazīt, bet savstarpējās cīņu pārbaudes, kā arīdzan citi naidnieki, būtu tie no savas cilvēka sugas vai cita veida mošķi, dara savu un liek atklāt, ka puisim piemīt reti kad un kurā redzēts spēks un pūķa varenības diženums.

Lai arī izvēlētās karavānas biedri, kurai Hadžars izvēlējies pievienoties, pārsvarā ir lāga ļaudis un uzticas pilnībā karavānas līderiem un tās karotājiem, lai tos droši nogādātu līdz galamērķim, tad Hadžara situācija atšķiras. Viņš var gan būt atklātāk aizdomīgs, ja nosliecas par labu tam, taujājot par karavānas līdera Rahaima un viņa mazdēla Karadmotivāciju attiecīgās situācijas, reakcijās uz tām, ja uzskata, ka moments to prasa. Kā arī Hadžara potenciāls karavānas aizsardzībā tiek laikus pamanīts, lai tiktu pielaists tuvāk noslēpumiem, kuri citiem ceļabiedriem tā arī paliek apslēpti.

Par laimi, Hadžaram ceļš gan burtiski, gan izaugsmes ziņā nav jāturpina vienam, un tā par tuvu cīņubiedru un potenciālu draugu (teju Nero tēla aizvietotājs no sērijas pirmajām trim grāmatām) kļūst salu arhipelāgu pārstāvis Ainens. Puisis ar plašām zināšanām, atšķirīgiem kultivācijas spēka talantiem, bet vismaz uz šo brīdi noteikti spēj mēroties spēkiem ar Hadžaru, būt vismaz cienīgs sparingpartneris. Kaut gan tam nav dižas vajadzības, jo gan Sea of Sand, gan Sea of Sorrow, ceturto un piekto sērijas grāmatu gana plašā apjomā piepilda dažāda rakstura un garuma cīņu ainas.

Ainas, kuras reizēm pēc savas būtības atkārtojas, bet ne uzkrītoši uzmācīgā stilā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām, kuras jau sāktu kļūt kaitinošas savas vienveidības dēļ. Visnotaļ attiecīgās fantāzijas stilam atbilstoši, bet atkal, kā par pirmajām trim, jāatzīmē, ka autoram vēl joprojām patīk pārāk lieli skaitļi, kurus varētu dalīt vismaz ar desmit, ja ne reizēm simtu, kas izskatītos loģiskāk un racionālāk.

Kā jau kārtīgam stāstam piederas, vajadzīgs arī ļaundaris, šoreiz vārdā Sankešs, kuru motivē vēlme kļūt spēcīgākam un varenākam, kas atšķirībā no Hadžara un citiem, attiecībā pret citiem izpaužas… ļaunākos veidos. Kaut arī lasītājam tiek piedāvāts ieskats motivācijā, kas meklējams sūrā un grūtā tuksnešu prinča pagātnē, tad ar nolūku vai kā, bet tas nešķita gana atspēkojošs līdz tam romāna ietvaros pastrādātajam.

Sea of Sorrow ietvaros Hadžara un uz šo brīdi arī Ainena piedzīvojumi tos aizved uz divām leģendu un mītu apvītām lokācijām – Underground pilsētu un Magu pilsētu. Kā viena, tā otra sevī glabā neredzētus un retus dārgumus gan materiālā, gan zināšanu ziņā. Ja vēl Pazemes pilsēta ir dzīva un apdzīvota, tad Magu pilsēta jau kur tas laiks, kā zudusi laiku rata ceļu putekļos, bet to pašu gan nevar teikt par vēl jo vairāk izslavēto Magu pilsētas bibliotēku, pilnu ar dažnedažādiem kultivācijas tehnikas skruļļiem. Kāda gan laime, ka eksistē tāds Hadžars, jo citiem līdz šim jau tūkstošiem gadu, kas varbūt pat mērāms desmitos, nav paveicies to atrast.

Bet tāpēc jau Hadžars ir galvenais varonis, lai to mainītu. Lai, neskatoties, cik reizes nāktos krist vai kāds censtos nogāzt, kā šoreiz Sankešs, pierādītu jau galvenokārt sev un reizē arī pūķa sirds devējam (sērijas nosaukums *wink, wink*), ka galvenais ir piecelties un no jauna un ar vēl lielāku sparu un gribasspēku turpināt cīņu par taisnību, par draugiem un par citu ar kultivācijas talantu mazāk apdāvināto drošību.

R.A. Salvatore – Legacy of the Drow #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad piedzīvojumu un dažādu cīņu pieredzējušam tā teikt kaujiniekam, kāds ir Drizzd Do’Urden, jāaprod ar dzīvi miera apstākļos starp draugiem un bez lieliem uztraukumiem, nav nemaz tik viegli, un prāts jau apsver ideju, vai nebūtu labāk sākt dzīvot interesantākos laikos. Vienīgi, kad citu ietekmē šie mierīgie apstākļi mainās, var saprast, cik muļķīga šāda ideja bijusi, jo situācijas maiņa apdraud nevien paša, bet iegūto draugu un kompanjonu dzīvības.

Drizds, būdams tumšais elfs, kā neviens cits viņa ciltsbrālis lauzis tradīcijas dzīves uzskatos vispār un par virszemes iemītniekiem vēl jo vairāk. Tā paša radi, kuru nams kritis Zirnekļu Karalienes Lloth nežēlastībā, cer pārmācīt brāli grēkāzi un atgūt zaudēto godu, ko vairāk pār citiem uzņēmusies māsa Vierna un līdzi tam pavelkas arīdzan brālis Dīnans. Vairāk gan pavelkas, jo tumšo elfu jeb drow sabiedrībā eksistē matriarhāla pārvaldes sistēma un vīriešu kārtas pārstāvji ir dažus pakāpienus, ja grib būt dāsni, virs verga statusa un pavisam noteikti to dzīvības vērtība nav sevišķi augsta.

Cits skatījums uz dzimumu lomu sadalījumu tikmēr ir barbariem, starp kuriem Drizda draugs Vulfgars un tikpat laba cīņu biedrene Ketija Brī (adoptētais tēvs rūķu karalis Bruners) ir izšķīrušies par labu precībām. Nodomu, kuru nešķīstā Vierna tik savtīgi un patmīlīgi izjauc, bet, no citām pusēm skatoties, varbūt pat labi, ka tā, jo netrūkst ne mazums mājienu, ka abu kopdzīve un it īpaši Ketijas Brī neatkarības gars, kura varēšanu pierādījusi iepriekšējās The Legend of Drizzd mini sērijās, spētu sadzīvot ar barbaru Vulfgaru.

Diemžēl Legacy of the Drow gan tās individuālo grāmatu šižetlīnijas, gan vispārējā mini sērijā sižets tālu atpaliek pat no minimāli vēlamā. Pat šķietami bez jebkāda iemesla sastaptu tēlu vai mošķu cīņu ainas un piedodamība, ka piedzīvojumi notiek piedzīvojumu pēc, neatsver trūkumu, ko rada četru grāmatu sērijas neeksistējošs liels, carvijošs motīvs. Ja vēl paši galvenie tēli kaut cik attīsta miesu uz kauliem no grāmatas uz grāmatu, tad pilnīgi visi mazsvarīgāki tēli izšķīst aizmirstībā un nav būtisks to vārds, kad tiem dotā loma izpildīta. Varbūt uz drukātās lapas stāsts uztverams salīdzinoši labāk, bet arī ierunātājs Victor Bevine, lai arī ar labu dikciju, saglabā identisku balss intonāciju neatkarīgi no tēla, kas nebūt nepalīdz stāstu uzlabot.

Viens no pozitīvāk atzīmējamiem grāmatu aspektiem noteikti ir Drizda filozofiskās tipa pārdomas par dzīvi, par savu tautiešo aptumšotību un aprobežotību. Kā viņa lēmums izlauzties no tādiem apstākļiem, lai sastaptu patiesu bezierunu draudzību un palīdzīgas rokas sniegšanu, neko negaidot pretim, jo tā draugi dara, ko nekad nebūtu varējis sagaidīt starp tumšajiem elfiem. Tur nekad nevari būt drošs par sabiedrotajiem, to lojalitāti un attiecīgā brīža alianses biedru uzticamību, lai tie nepamestu tevi vienu kaujas laukā, kamēr paši cenšas aizmukt. Kas spilgti pierāda sevi sērijas gaitā sekojošās kaujās, kad tie izdomājuši uzbrukt rūķu un arīdzan gnome mājvietai Mitrilai un tās krāšņajām zālēm. Lēmums, kas drusku apšaubāms un pavisam droši veikts bez lielas stratēģiskās piepūles, jo labajiem varoņiem izteikti nāk par labu fakts, ka vairums tumšo elfu nekad nav bijuši ārpus pazemes mājām un vides.

No visas Legacy of the Drow drusku lec laukā noslēdzošā Passage to Dawn grāmata gan tematiskajā ziņā, gan laika nobīdē, jo tā norit sešus gadus pēc iepriekšējās Siege of Darkness, kamēr pirmās trīs savu darbību attaino bez šāda tipa pārtraukumiem. Tā arīdzan nepatīkamo iespaidu papildina daža laba tēla atdzīvināšana un atgriešana apritē bez dižiem izskaidrojumiem, kā tas iespējams, un atliek vien paraustīt plecus un pieskaitīt šādu izvēli negatīvajām fantāzijas klišejām, kur, lai kas notiktu ar labajiem varoņiem, nekad nevari tos norakstīt, lai ko autors censtos attiecīgā brīdī apgalvot.