audiogrāmata

Samuel Best – Titan Chronicles #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tiekties pēc zvaigznēm, pēc Visuma plašākas izpētes ir ilgstoši bijis daudzu cilvēku sapnis. Kamēr vienmēr būs tādi, kuri ar pamatotību liks pretargumentus, ka noderīgāk izlietot līdzekļus un resursus dažādu problēmu risināšanai tepat uz Zemes, tad tiem pretim atkal var likt dažādus tehnoloģiju uzlabojumus un inovācijas, ko var sniegt vajadzība, tā teikt, izdomāt risinājumu, kas ļautu četru cilvēku komandai sasniegt, piemēram, Saturna pavadoni Titānu.

Viens no tādiem, kuram ir gan turība, gan sapnis, ir Noa Bels. Tieši viņa kompānija šķietami varētu būt pirmā, kura sasniedz jaunu fronti Visuma izpētē, pat ja tas viss vēl vien iekš pašu zvaigznes sistēmā. Tomēr, lai arī cik cēli medijiem netiktu pasniegti kompānijas Diamond AiroSpace centieni un lai cik bagāts Noa nebūtu, tad neiztikt bez internacionāla atbalsta un citu, vēl bagātāku sponsoru naudām, kuri, pat ja gatavi īstermiņā zaudēt, tad ar laiku gribēs atgūt ieguldīto ar uzviju, kāpēc viens no misijas mērķiem ir potenciāli izveidot izrakteņu ieguves bāzi.

Tomēr nevienam no četriem par Explorer nosauktā kuģa apkalpes biedriem pirms raķetes pacelšanās un labu brīdi pēc tam nav zināms cits būtisks fakts, kas, līdzvērtīgi izrakteņu potenciālam, motivē misijas esamību, un tas ir Titāna orbītā atklāts nezināms objekts, bet, kurš acīmredzami nav dabiski radies, un tātad atliek vien secināt, ka attēlos fiksēts citplanētiešu konstrukts.

Kamēr šis konstrukts/artefakts pats par sevi būtu sižetam cienīga intriga, tad tikpat lielu spriedzi sagādā situācija uz Zemes, jo Noa paša nolīgts misijas direktors, tam nezinot, ir izteikti lojāks citu investoru interesēm, kā rezultātā, lai misijai un raķetes palaišanai būtu tikusi dota zaļā gaisma, apieti daži labi ierobežojumi, kuriem nebūtu tik kritiskā brīdī vēlams nākt gaismā. Kuru dēļ būtu šis direktors likt nogalināt, ja ne gluži personīgi to pats izdarīt.

Atgriežoties pie citplanētiešu artefakta (tiek nosaukts par Torusu) idejas, kurš mistiski uzrodas mūsu pašu Saules sitēmā, tad pirmās Mission Oneun vēl otrās Deep Blackgrāmatas ietvaros SFF ideja un tās darbības principu, kā arī pašu citplanētiešu motivācijas izpildījums attēlots gana intriģējoši, lai būtu saistoši stāstam sekot līdzi.

Tā būtisks artefakta darbības principā ir Fold Space, kas tam ļauj vienu un to pašu telpu izmantot atkārtoti dažādām vajadzībām, varbūt pat teju neierobežotā skaitā, sniedzot tikpat neierobežotu noliktavu telpu. Vai tikpat kā teleportēšanās iespējamība starp Torusiem. Par tikpat būtisku atklājumu top fakts, ka, Explorer misijai nokļūstot pie Titāna, saziņa ar Zemi pēkšņi bez jebkādas laika nobīdes par spīti lielajai distancei, ko var izskaidrot vien ar pagaidām nezināmu efektu no artefakta Torusa puses. Viss kopā vēl jo vairāk liek investoru un līdz ar to misijas direktora peļņas sapņiem griezties uz nebēdu.

Artefakti, kuru darbībā nemana kādas citplanētešu indivīda pieliktu roku. Tīri pašautonomiski konstrukti, bet skaidrs ir viens, ka bezmērķīgas darbības to nav. Tik atliek laicīgi izdibināt, kāds ir to šībrīža mērķis, varbūt attālu saimnieki ieprogrammētas un kā tas tad attiecīgi atstātu ietekmi uz Zemi. Vēl jo vairāk, kad Explorer apkalpi un līdz ar tiem misijā iesaistītos darbiniekus uz Zemes šokē, ka tie nokļūšanā pie Titāna tikuši apsteigti, kaut arī publiski izskanējusi informācija, ka konkurenti to raķetes moduļa palaišanā cietuši neveiksmi. Vēl baisāks šoks, kad šo konkurentu apkalpe visi kā viens miruši.

Triloģijas otrās grāmatas turpinājums Deep Black papildus iepazīstina ar faktu, ka citplanētiešu artefaktam, būtu tas saistīts ar Fold Space un/vai citu tehnoloģisko iespēju, kura pagaidām izskatās pēc maģijas, ir daža laba tēla atgriešana starp dzīvajiem, jo ne visiem artefakta sastapšana beidzas ar to labāko pieredzi.

Gan šis ‘’atdzimšanas’’ faktors, gan sižetiskais atrisinājums attiecībā uz citplanētiešu nolūkiem, kāpēc tie atrodas Saules sistēmā, kādi tiem sākotnējie nolūki par Zemes izmantošanu neatkarīgi no to pašreizējo iemītnieku ieskatiem, rada zināmu vilšanos pēc labāka noslēguma. Kamēr idejas sākuma fāzē pat ļoti interesanti sekot līdzi, tad atrisinājumam tas pietrūkst.

Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Black Talon, īstajā vārdā Kullen ir Karmianas impērijas valdnieka Staņislava Vainmarka uzticamākais soģis, kuru izmantot slepeniem uzdevumiem, nepaklausīgo karalisko vai cita augsta statusa personu letālai sodīšanai, kad citas oficiālākas un atklātākas metodes izsmeltas vai vienkārši nav attiecīgajā reizē izmantojamas. No necilas izcelsmes bāreņunamā, Kulens ir augstu kāpis.

Tikmēr Karmianas impērijas galvaspilsētā mīt pašu iedzīvotāju patvaļīgi izveidota soģu grupa Crimson Fang (CF), kura grāmatas aprakstā skaļi nosaukta par ietekmīgu nemiernieku grupu ar potenciālu uz liela mēroga sacelšanos, bet grupas biedru skaits vismaz pirmās grāmatas ietvaros nešķiet tik liels, lai uz to pretendētu, pat ja līdera par onkuli Ronanu un tās spēcīgākās sekotājas Natīsas spēks ir vērā ņemams, lai tie savā ceļā spētu radīt kārtīgu postažu.

Kā jau piedienas izdomātu romānu sērijai, tad Kulena un Natīsas ceļi sāk krustoties, kad vairākas reizes pēc kārtas to izvēlētie upuri apmeklē vienu un to pašu pasākumu. Ja vēl pirmajā reizē Kulens ir pārāk pārsteigts un šokēts, lai noprastu, kurš vēl ar tādu prasmi varētu būt cita maģistra slepkava. Tad vēlāk jau izvēršas pakaļdzīšanās, kuras seku dēļ viens no CF un tuvs Natīsas draugs, lai ļautu pārējiem aizbēgt, upurē sevi. Līdz ar to vismaz sērijas sākumā predispozicionējot abus tēlus vienu pret otru, īpaši no Natīsas perspektīvas.

Melnais Nags (Black Talon) nav tikai paša Kulena amata titula nosaukums. Dragoonblood Assissin fantāzijas sērijā eksistē arīdzan pūķi, bet ne brīvā dabā lidojoši. To mājvietu eksistence ir dažādu citu elementu, kā uguns, ledus utml, dimensijās, bet cilvēku (un ne tikai) apdzīvotajā pasaulē tiem ļauj manifestēties īpaši pūķu asiņu stobri (vienkāršībai saīsinu uz PAS). Tomēr ne kurš katrs, kura kontrolē nonāktu PAS, spētu attiecīgo pūķi kontrolēt, jo tie nav vien prasti dzīvnieki bez intelekta. Lai spētu izmantot pat niecīgāko to piedāvātā spēka un spēju potenciālu vispirms ir gan pūķim, gan tā ‘’saimniekam’’ jāpiekrīt izveidot dvēseles saikne, kura Kulena gadījumā tam ir ar unikālu Shadow Realm pūķi vārdā Umbriss. Lieki teikt, ka Ēnu dimensijas pūķis lieti noder Kulenam tā profesionālajos pienākumos.

Dragoonblood Assassin sērijas pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl problēmsituācijas sižets nav izaudzis līdz naidnieku uzbrukumam impērijas galvaspilsētai Dimveinai, būt par aristokrātu nešķiet tas pats drošākais. Apvienojot Kulena un CF upurus, starp to vidus teju ik pēc brīža pa kādam, kurš piedzīvo pāragru galu, pat ja iemesls paša noziedzīgo vai pat pret imperatoru vērsto darbību dēļ. Sākotnēji varētu šķist, ka sodīto maģistru kriminālās shēmas tāds nieks ar nolūku slepus no imperatora acīm papildināt jau tā lielās kabatas vien bijis, bet jo dziļāk Kulens un paralēli CF rok (vien lasītājam sērijas sākumā pieejama informācija no abām pusēm), jo vairāk atklājas krietni lielākas konspirācijas apmēri.

Kamēr imperators Vainmarks nav vairs nekāds jauneklis spēka gados, troņmantinieka statusā ir tā mazdēls Džeilans. Mazdēls, jo pirms sērijas sākumpunkta tā dēls un sieva aiz labsirdīgās sirds, cenšoties parādīt troni no labākās puses pēc traģēdijas vienā no nabadzīgākajiem impērijas rajoniem, kļuvuši par upuri citu uzkurinātam pūlim. Bet jau no pirmās tēla sastapšanas momenta kroņprincis Džeilans rada augstākās iedomības, augstprātības un līdz ar to nepārdomātas muļķa drosmes iespaidu. Lai arī pēc brīža rodas cerība, ka tas bijis maldīgs pirmais iespaids, tad atskatoties esot jau sērijas noslēgumā, tam patiesībā ir bijis gana liela pamatotība, lai uzmanītos no puiša nākotnes plāniem un iecerēm.

Karmianas impērija ir plaša un ietver daudz citu agrāk pakļautu tautu un zemju, turklāt pilsētas aizsardzības spēkos iekļautas arī orku vienības. Tās galvaspilsētai Dimveinai arīdzan ir pa savam (pazemes) noslēpumam, kuru zina vien retais tās iedzīvotājs. Lai arī sērijas gaitā vārdā netiek nosauktas citas līdzvērtīgas vai pat uz to pusi esošas konkurentu impērijas un valstis. Tad sērijas kulmināciju ievada senu un līdz tam par izmirušiem un iznīcinātiem pēdējā lielajā karā uzskatītie Vandil un to maģijas pārstāvju priesterienes. Līdzās tiem vēl nākuši Blood Pirates apvienotā flote, lai šausmu un baiļu drebuļiem liktu pārskriet visiem, kuri ierauga tuvojošamies naidnieku.

Vien visiem labajiem tēliem apvienojot spēkus vienkopus un sērijas galvenajiem varoņiem Kulenam un Natīsai kļūstot no ienaidniekiem par mīlniekiem, kā arī katram pieliekot savu roku, lai cik niecīgs veikums attiecīgais moments nešķistu, ir cerība uz uzvaru. Vien tā ir cerība uzveikt naidniekus gan no impērijas ārpuses, kuri grib to sagraut, gan no iekšienes, kuriem vairāk interesē pašu vara un manta, nekā tās iedzīvotāju labklājība.

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visu savu līdzšinējo 16gadus īso vai citam jau garo dzīvi Elena no Kingslijas uzaugusi pasaulē, kur rakstītam vārdam piemīt maģisks spēks, kas diemžēl ne visiem pieejams un parastā cilvēka rokās, prātā nāk vientieša termins, pat niecīgs viena vārda mēģinājums to uzrakstīt var beigties katastrofāli ne tikai personai, kura šo vārdu mēģinājusi rakstīt.

Elena pati ir pieskaitāma šiem vientiešiem, par kuriem pat savā ziņā jāizsaka apbrīna, kā gan kaut ko maz paspēj dzīvē ko nopietnu paveikt, kad jāiztiek bez rakstīta vārda (pat lasīt aizliegts, ja nu tas vēlāk kādam liktu sagribēt arī mēģināt rakstīt). Kur nu vēl kā Elenas vecāki, kuriem pieder vietējais dažādu preču veikals, kā arī vēl jārūpējas par trim bērniem, no kuriem vecākais Džespers ir tik gudrs, ka nopelnījis vietu Ardenas maģijas skolā (ar visu to stingra uzraudzība un nepieciešams pašam, kur vien var piestrādāt), bet jaunākajai Klementīnai veselība ir tik vāja, ka katru gadu jābīstas, vai šoreiz slimošanas sezona nebūs letāla. Kā vienam, tā otram, plus vēl veikala uzturēšana prasa lielus līdzekļus, un tā vien šķiet, ka Elenai būs liktenis lēmis pieteikties armijā, kad sasniegs 18 gadu vecumu, kur pēc Ardenas likumiem viena vientiešu atvasei ir jānodienē trīs gadi.

Visu Elenas un pastarpināti arī tās radu un citu Kingslijas mazpilsētas iedzīvotāju dzīvē izmaina maza bērna (knapi virs zīdaiņa vecuma) nejaušs atrasts kāda caurbraucoša maga pazaudēts un turklāt vēl aprakstīts papīra gabals. Apzinoties, kādas sekas visai Kingslijai draudētu, ja kontrolējošās iestādes par to uzzinātu, tas tiek nekavējoties iznīcināts, bet tas neliedz vietējā krogā izplatīties baumām, kuru krustugunīs nonāk Elenas tēva veikals, jo mags un tā kompanjoni tur pa dienu viesojušies. Vārds pa vārdam un ar alkohola drosmi uzņēmušies lielmutīgi vīri gandrīz aiz dusmām un bailēm pielaiž veikaliņam uguni, ja ne Elenas izmisumā izkliegts ‘’STOP!’’, ar ko tad aizsākas visi tālākie The Spoken Mage sērijas notikumi.

Kā katalizators un izcelsmes sākumpunkts, tad notikums ar gana stabilu pamatu, lai to bez galvassāpēm un lielām pārdomām varētu pieņemt, bet citādi vien pa retam brīdim autore Melanie Cellier pieskaras jautājumam, no kurienes gan Elenai, dzimušai starp vientiešiem, varētu būt nākušas spējas, kuras citiem magu ģimenēs sāk izpausties tieši 16gadu vecumā.

Tikmēr visnotaļ interesantāks sižets Elenas dzīvē aizsākas, kad jau pieminētās maģiju kontrolējošās iestādes ierodas pēc Elenas, bet, tā vietā, lai savāktu un ātri piespriestu nāvessodu, tad Elenas īpatnējās maģijas spēja (caur izrunātu vārdu, nevis uz kādas virsmas uzrakstītu) ļauj viņai uzsākt gaitas Ardenas maģijas akadēmijā. Protams, tas jau nebūtu romāns, kur neatrastos pa savai sakritībai, un Elena attopas vienā kursā ar Ardenas troņprinci Lūkasu, kurš, protams, ir arīdzan izskatīgs.

Patīkami, ka The Spoken Mage būdama YA sērija, neuzspiež tēlu romantiskās attiecības tik ļoti, lai tās aizēnotu pamatsižetu, kur Elenas kursabiedri nebūt nav sajūsmināti, ka prastai vientiesei ir tikts ļaut tiem pievienoties. Par laimi, ne visi ir tik tumsonīgi un naidīgi noskaņoti pret zemākas klases īpatņiem, un tā Korelija no visiem kļūst par Elenas pirmo patieso draugu, bez kuras padoma būtu bijis grūti, īpaši jau psiholoģiski.

Tomēr, ja Elena vēlas noturēties virs ūdens (vairāk metaforiski) un neatpalikt no kursabiedriem, izturēt profesoru izliktus pārbaudījumus, starp kuriem arīdzan atrodami indivīdi, kuri labprātāk liktu Elenai izkrist, kam sekas nebūtu atgriešanās Kingslijā, tad viņai jāpieliek jo vairāk pūļu (pat vairāk nekā trīskārt), ko tikai apstiprina mēģinājumi Elenu nolaupīt gan pirmās grāmatas un kursa, gan vēlāku mācību gadu ietvaros.

Jāpiebilst, ka Ardenas karaliste jau vairāk nekā trīsdesmit gadus sevi atrod militārā konfliktā ar kaimiņu Kallorway, kuru tās valdnieks Osborns uzsāka, jo apgalvo, ka atradis kādu senu dokumentu, kurš tam dod tiesības valdīt par teritoriju, kura reiz bijusi vienota valsts. Karš, kurā Ardena pēdējā laikā sāk manāmi zaudēt, bet negaidītais sava veida pavērsiens Elenas personā, kuras maģijas spējas izpaužas tik unikāli, potenciāli var būt izšķirošais grūdiens par labu Ardenai.

Pirms mags var uzsākt savu obligāto dienestu Ardenas armijā, tam jāpabeidz četru gadu (līdz ar to četru grāmatu sērija, bet paskatoties Goodreads lapās, tad autorei ļoti patīk četru romānu sērijas garums) apmācība, lai uzlabotu gan maģijas spēju spēku un izturību, gan kontroles faktoru pār tām.

Četri gari un piedzīvojumiem gari gadi, kuru laikā Elena ar piemēru pārliecina kursabiedrus, ka viņa ir cienīga būt starp tiem, pārliecina troņprinci Lūkasu un varbūt arī dažu labu citu sākt vairāk cienīt skaitliski pārliecinošu pavalstnieku skaitu, kuriem jau no dzimšanas liegta piekļuve gan maģijai, gan rakstītam vārda (faktā, kur viena no sērijas grāmatām ievieš jautājumu, vai kaut ko nevarētu mainīt vientiešiem par labu).

Kā arī, būdama YA kategorijas sērija, tad Elenai un Lūkasam vienam pret otru sāk parādīties romantiskākas dabas jūtas, par spīti Elenas vienkāršajai izcelsmei un Lūkasa troņprinča statusam. Pievieno tam klāt kripatu no galmu un politiskām intrigām, kuras būtiski var ietekmēt kara iznākumu, lai izvērstos saistoša un baudāma sērija.

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zombiju apokalipse jau sāk ieiet tās otrajā mēnesī, bet dažādu grupu piedzīvojumi gan ar dzīvajiem miroņiem, gan ar citām izdzīvojušo grupā, no kurām daļa nereti naidīgi un agresīvi noskaņotas pret citiem un šķiet to cilvēki palaisti no ķēdes, lai varētu sākt realizēt agrākās civilizētās pasaules iegrožotos sapņus, sagāda tās pašas problēmas, kuras iepriekšējo Dead America sērijās jau manītas.

Pirmā mini sērija El Paso: Creeping Death, teju kā katra vismaz šajā Otrā Mēneša ciklā esošajām sērijām ne tikai var tikt lasīta atsevišķi, neuztraucoties par kādu maitekli saistībā ar citu Dead America mini sēriju, bet tām vienai ar otru gandrīz garantēti nebūst tikpat kā nekādas saistības. Sižeta problēmsituāicjas mājienu dod apakšvirsraksts Creeping Death, kur El Paso virzienā pa šoseju dodas teju miljons zombiju un kaut kas jāizdomā, lai no to postošajām sekām izvairītos kā labie tēli, tā Rivasu karteļa kontrolētā teritorija. Vismaz īslaicīgs moments, kur vajadzīga abu pušu zināma sadarbība.

Starp mini sērijām nosacīta sasaiste seko ar Idaho (#7-12)un noslēdzas ar The SoCal Mission (#19-24),kur tēlus saista Sietla un piederība tam, kas nu palicis pāri no agrākās ASV valsts. Par cik visa veida resursu, sākot ar pārtiku un munīciju, ir stipri ierobežotā skaitā, nepieciešams sūtīt patruļas, lai tos mēģinātu sagādāt no lokācijām, kur vēl kaut kas būtu iespējams atrast, kā arī jo svarīgāk, saglābt kādu ražotni ar cerību maz pamazām tā teikt sākt palaist no jauna agrāko mašinēriju. Bet apokalipses izcelšanās sākumā pieņemtais lēmums likt armijai atkāpties un atstāt neskaitāmus civilos, lai cīnās paši, kā nu māk, daudzus atstājis ar ienaidu, kur tie pat nedomā tiem pievienoties. Rezultātā autoram Derek Slaton ir gana kur smelties, lai labajiem tēliem nebūtu garlaicīgi un jācīnās vien pret zombijiem.

Diemžēl tēlu tipāži no vienas mini sērijas uz otru ir acīmredzami līdzīgi un ar pāris variācijām ir gandrīz identiski. Tā paramilitāru grupu (QXR iekš Lowcountry, The Chosen šeit un tā vēl vairākas) līderi, kuri valda ar dzelzs dūri un jau sāk sapņot par teju vai savas pārvaldes teritorijas izveidošanu ir vairāk par vienu vai divām trīsdesmit sešu grāmatu ietvaros. Tik īpatnēji, ka mirklī, kad labajiem tēliem pret tiem jāsāk cīnīties, tad visnotaļ ātri kāds pamanās atrast vājās vietas, kā arī paramilitāristu profesionalitātes faktors nemaz nav tik augsts, lai iznākums sadursmēm būtu ar paredzamu iznākumu, pat ja pa starpu par labu lielākam dramatiskumam šis tas nerit tik gludi.

Trešās Nedēļas un Northwest Invasion sēriju noslēgumā tiek pieminēts uztraukums par AES un Otrajā Mēnesī par tām gluži netiek aizmirsts, bet The SoCal Mission mini sērija kalpo drīzāk vien kā ķeksītis, ka šis aspekts ir pieminēts, kad ar vienu tādu AES kompleksu Sietlā esošajiem zūd attālinātā vadība un nepieciešams sūtīt komandu ar pieejamajiem ekspertiem, lai novērstu, ka stacija katastrofāli avarē, izplatot radiāciju un tuvā un tālā apkārtnē.

Noslēdzoši vēl pieķēru klāt The Texas Panhandleun The Portland Conflictminisērijas, kuras, lai arī tajās manāmi daži labi jau iepazīti tēli (īpāši Portlendā, bet arī Teksasā), tad to sižetiem ar citviet Dead America sērijā notiekošo gandrīz nekādas saistības. Īpaši uzskatāmi tas ir iekš The Texas Panhandle ar it kā jauniem tēliem, bet tiem jau atkal bez zombijem jācīnās pret nez kādu motociklistu bandu.

Vismaz The Portland Conflict par labu nāk Ziona tēls, tā līderība pār citiem izdzīvojušajiem. Vēl jo vairāk, kad jau atkal armijas, kā arī paša prezidenta lēmumi ar raķetēm apšaudīt teritorijas Portlendā, iznīcināt pa kādam tiltam, lai kavētu zombiju virzību, novirzītu tos citviet, liek domāt par jaunu teritoriju apmetnei. Ai kā armijiniekiem un Sietlā esošajiem paveicies, ka Zions nav tāds kā citi sērijā manītu grupu/bandu līderi, jo bez Ziona un tā sekotāju un draugu palīdzības, vismaz The Portland Conflict ietvaros tiem pat ļoti iespējami klātos visai plāni.

Un sākums nebūt nav daudzsološs, kad pirmā grupa no Sietlas, sūtīta kā labas gribas un sadarbības vēstnieki, lai censtos starp izdzīvojušajiem un dažādām paramilitārām grupām rast sabiedrotos, situāciju jau pirmajā to sastapšanās reizē salaiž grīstē un neviens nebūtu varējis vainot Zionu, ja tas pēcāk noraidītu jebkādu turpmāku aicinājumu uz sadarbību. Par laimi, otrās (no Sietlas) grupas līderis Dženkinss ir krietni diplomātiskās par iepriekšējās Borisu, un starp viņu un Zionu pat izveidojas laba draudzība, kura lieti noder, kad no abu sadarbības atkarīgs, vai tiem izdosies izdzīvot, kad sastop vēl citus paramilitāristus.

Lai arī kopumā Dead America nebūt nav atrodama starp sliktāko zombiju romānu sērijām, tad jūtama sižetiskā un tēlu vienveidība ļoti bieži liek vēlēties pēc kā vairāk.

Richard Fox – The Tyr Trilogy

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tyr zinātniskās fantastikas triloģija aizsākas ar kārtējo citplanētiešu iebrukumu, kur tiem neinteresē nekas cits, kā vien atbrīvot planētu no nevēlamiem pamatiedzīvotājiem, lai varētu to nodot tālāk citiem nākotnes kolonistiem, kuriem uz savas planētas kļuvis par šauru un citus kaimiņus, kur nu vēl citas rases, tie nevēlas. Tik āķis un atšķirīgais no citām līdzīga tipa sērijām, ka šoreiz sižets ir apvērstās lomās, kur cilvēki (ar dažiem izņēmumiem) ir iebrucēji un agresori.

Pats pirmās grāmatas Arrival sākums gan meklējams prologā 15 gadus pirms tam, ar kuru tiek parādīta un izskaidrota viena no galveno varoņu Daniela Kleja motivējošajiem faktoriem, kāpēc tas triloģijas pamatsižetā pēc iebrukuma kopā ar sievu Sāru un dēlu Maiklu centīsies tiem paglābties no genocīda. Vienīgi nedaudz rodas jautājums, kāpēc gan palikt un strādāt korporācijas Bahdur Geti labā, ja tik ļoti mainījušies uzskati, ko laikam varētu izskaidrot ar cerību mainīt nežēlīgo kā Bahdur Geti, tā vispārējo korporāciju praksi, īpaši attiecībā uz jau apdzīvotām planētām.

Tyr (pēc izrunas būtu tīri un var sanākt sanākt vārdu spēlē, vismaz latviski) savā tehnoloģiskajā attīstībā ir spējuši tikt līdz vienreiz izmantojamām kosmosa raķetēm, ir pat spējuši aizsūtīt planētas orbītā dažus pirmos kosmonautus, bet, kā izskan pirmās grāmatas laikā, tad to civilizācija ir salīdzinoši trīs gadsimtu tālā pagātnē ar iebrucējiem un bez citu palīdzības tiem uz izdzīvošanu nav cerību. Tīriem nav pat vēl izveidojies SFF koncepts un pirmie minējumi, ka iebrucēji varētu būt humanoīdi no citām planētām no reliģiski noskaņotām personām tiek nosaukti par ķecerībām. Tā arī tie pieturas pie striktas kastu sistēmas, bet interesantā kārtā to radīšanas mīts saistīts, ka tos senā pagātnē dievi novietojuši uz attiecīgās planētas, un tagad novēro un testē dažādos veidos.

Par laimi tīriem, ne visiem ir vajadzīgs pārlieku ilgs laiks, lai spētu sākt pieņemt pirms tam neticamo un neiespējamo, bet ar visu to Kleju ģimenei ir jāuzmanas no to patiesās izcelsmes, ka tie pieder pie cilvēku kastas. Vismaz ne pirms iegūta uzticība, ka tie tik tiešām vēlas tīriem palīdzēt, un nevis kādā samudžināti īpatnējā veidā patiesībā tikai veicināt iebrucēju panākumus.

Tā tīru pusē nozīmīgs tēls viennozīmīgi ir Karalistes izcilākais ģenerālis Fastals, kurš gan pēc pēdējā lielā kara ar vergturu kastu pensionējies un Danielam, izliekoties par tīru, tas jāatgriež aktīvajā servisā. Salīdzinoši mazāk, bet līdz triloģijas beigām ne bez sava ieguldījumā izceļama arī akadēmiskāk noskaņota Sazana, kuras izzinošie un ziņkārības pilnie jautājumi, kad atklājas Daniela izcelsme, pa savai reizei nomāc būtiskākus ar iebrucējiem saistītu problēmu atrisinājumus.

Tikmēr nevar arī piemirst, ka ne visi Bahdur Geti korporācijas nodarbinātie ir nežēlīgi un asinskāri personāži, kuriem dienas beigās rūp tikai pašu mantiskais labums un bez kuru palīdzības Klejiem ļoti iespējams klātos krietni vien bēdīgāk. Tā sižeta gaitā domas mainās gan Kleju sākotnējais kolēģis Erins Hovers, kurš pirmās grāmatas sākumā šķiet tīrākais pielīdējs bosiem. Kā arī izceļama izceļams ir Malijas Ardžentas tēls, kuru jau triloģijas sākumā šokē korporācijas kolonizācijas taktikas, kurām par liecinieci kļūst pirmoreiz.

Lai arī triloģijas sākumā visi Kleji ir vienkopus, tad tam tā nav ilgi lemts turpināties. Kamēr Daniela sižets saistīts ar ģenerāli Fastalu un to plāniem tikt pie ieroča un transporta, kas ļautu iznīcināt kvantu vārtus/portālu (kaut arī zvaigžņu vārti skan labāk un nozīme uzreiz noprotama), tad Maiklam un Sārai pēc korporācijas raķešu triecieniem karaļa Manakisa pils kompleksam (to nogalinot, un pēctecis sākotnēji, vēloties pierādīt sevi, nav tas pats gudrākais lēmumu pieņēmējs) sanāk vienam no otra nošķirties.

Kā Maiklam izdodas pa visu haosu ne tikai brīnumainā kārtā palikt dzīvam, bet arī atrast agrāko draudzeni Lūsiju, kad par tīru izliekoties starp tiem dzīvojis, tā Sāras gaitas to aizved pie tīriem, kuri pēdējā karā bijuši Karalistes ienaidnieki, bet tagad jāmēģina pārliecināt vismaz cīnīties un pretoties viena mērķa vārdā, ja ne gluži karot kopā plecu pie pleca ar tiem. Diemžēl starp šiem indivīdiem atradīsies pa kādam, kurš varaskāres vārdā noticēs korporācijas meliem, ka tie tik vēlas izveidot sev nelielu koloniju uz to planētas un pārējos, ja vien tie paši tiem neuzbruktu, ne tikai liktu mierā, bet ar laiku dāsni dalītos ar tehnoloģijām un citiem to vēl neizgudrotiem labumiem.

Savā ziņā Tyr triloģija drīzāk uztverama kā viena grāmata un sadalījums sīkāk vien komerciālos nolūkos attaisnojams. Interesants visnotaļ ir arī neraksturīgais aspekts, kurā cilvēki ir iebrūkošais spēks, nevis tie, kuriem jāaizstāv sava dzimtā planēta Zeme. Bet attiecībā uz iebrukumu ir noteikti pa savam apšaubāmam aspektam un lēmumam, ja vien to neattaisno, ka Tīri tiek novērtēti par zemu un neviens nerēķinās, ka tiem kāds no cilvēkiem gribēs palīdzēt, kas līdz triloģijas beigām rezultējas ar būtiski atšķirīgu iznākumu nekā dažs labs pirmās grāmatas sākumā bija iecerējis.

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Tao Wong – The System Apocalypse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies, ka esi izlēmis doties solo pārgājienā, kā galvenā varoņa Džona Lī gadījumā tas ir Kluane nacionālais parks un rezervāts Jukonā, Kanādā, kad vienā rītā pamosties it kā tajā pašā, bet pēc visas būtības pavisam citā pasaulē. Laiks, lai noorientētos un adaptētos, nav dots daudz pirms uzrodas pirmie monstri, kuri sākumā ir vēl tikai uz Zemes mutējoši dzīvnieki, bet, neskatoties uz to, arī tie paši var būt letāli. Kas vēlāk garāmejošā piezīmē pirmajā dienā ir aptuveni 60 procenti no Zemes populācijas.

Kādi arbitrāri un par cilvēces dažādo valstu un nāciju viedokļiem nerūpoši citplanētieši ir nozīmējuši Zemi par Dungeon World, uz kuru novirzīt citu planētu pārāk lielu uzkrājušos maģijas un manas apjomus. Kāpēc tieši tagad un kāpēc Zemei ticis tāds liktenis? Ja nepārpratu, tad kāds ģēnijs neviļus būs ne pārāk viesmīlīgi attiecies pret minēto citplanētiešu sūtņiem, nezinot to izcelsmi, bet varbūt, kā citas planētas pirms tam, Zemei un pastarpināti cilvēcei vienkārši nepaveicās ar lozi.

Spēles mehānika, ar kuras palīdzību dot piespiedu spēlētājiem pieredzes (XP) punktus, naudu (saukta par kredītiem) un cita veida atlīdzību bez dižas izdomas tā arī tiek saukta par Sistēmu. Džonam varbūt pat nosacīti paveicas ar Sistēmas uzrašanos, jo bija devies pārgājienā, lai censtos izvēdināt savu bezdarbnieka, kā arī nesen no draudzenes Lutienas izšķīrušamies un dažādu pārdomu pilno galvu. Tā Sistēmas uzrašanās, kur pārliecinošs numur viens mērķis ir nogalināt dažādus monstrus un līmeņoties uz augšu, kļūt spēcīgākām, varbūt pat Džonam nāk kā atvieglojums un nosacīti vienkāršs dzīves mērķa risinājums.

Papildus jau labumiem, ko nes sērijas galvenā varoņa statuss, atrašanās Kluanas parkā, kad uzrodas Sistēma, kas tiek dezignēta kā augsta līmeņa zona, Džonam par kompensāciju tiek piešķirti labāki starta sākuma bonusi, kā arī neatsvarms kompanjons un gids, lai jo ātrāk varētu sākt mēģināt saprast, kas ir kas. Tā arī Alī Džonam pa savai rezei gan ar humoristikām, gan ne tika draudzīgām, bet vajadzīgām piezīmēm un komentāriem palīdz veikt vajadzīgās izvēles, lai viņš nepievienoties tiem daudzajiem, kuri arī paliekot starp dzīvajiem pēc iniciālās Sistēmas uzrašanās, tomēr kādā momentā sastop savu galu.

Diemžēl System Apocalypse LitRPG žanram nepiedāvā neko diži unikālu, kas jau nebūtu manīts citos šī fantāzijas subžanra jau lasītos vai klausītos darbos. Galvenā varoņa līmeņošanās uz augšu sastāda pārliecinošu vairākumu no sižeta gaitas. To vismaz pastarpina sižetlīnijas, no kurām izceļamākā ir citu cilvēku izturēšanās un attieksme pret dažādajiem citu rasu indivīdiem, kad tie, Sistēmas vilināti sāk arvien vairāk parādīties. Kad Sistēma ļauj tiem iegādāties ēkas un zemes, kuras pirms tam tiem piederējušas, bet tagad kaut kāda tur jaunuzradusies figņa to visu atņem un piešķir citiem.

Kamēr vieni cenšas izdomāt visu ko, lai ‘’Zeme paliktu cilvēkiem’’, tad Džons un daži citi līdzīgāk domājoši (kā Lana, Makito, Reičelas uc) atpazīst situācijas realitāti, un ka krietni lietderīgāk ir censties tās ietvaros to izmantot un tādā veidā iegūt sev labumu, ja vien kādam pēkšņi nerodas super ģeniāla domā, ka atgriezt lietu kārtību pirms liktenīgās dienas.

Tuvākās jau esošās pilsētas Kluanas parkam ir White Horse un Karkrosas mazpilsētas, kurām gan Sistēmas ietvaros vēl krietni jāpaaugas, lai šībrīža ciemata statusa vietā atkal kļūtu par oficiālām pilsētām. Vaithorsai sākumā šķiet vien nosacīti, bet, kā laiks rādīs, tad krietni vien vairāk paveicas, ka tās jaunais īpašnieks un arīdzan Sistēmas veikala uzturētājs ir Lords Rokslijs. Tituls tam nāk no Seven Seas karalistes uz kādas citas planētas un vien trešās grāmatas ietvaros atklājas iemesli, kas viņam likuši izvēlēties dzīvi uz Zemes.

Kaut arī dažam ar lielākiem aizspriedumiem un ksenofobiju, kā ofisa klerkam Ērikam, fakts pats par sevi, ka Rokslijs ir citas planētas izcelsmes, maigi sakot, neiet pie sirds, kā arī, ka tas Sistēmas vārdā iekasē nodokļus caur savu veikalu un ne viņu ievēlēts tagad būtiski ietekmē to dzīves un desmit mēnešu laikā nav bijis savu uzdevumu un pienākumu augstumos (nepalīdz jau tā palienātie ikdienas draudi dzīvībai līdz ar Sistēmas mošķiem un citiem draudiem), tad Džona Lī nelielā pieredze Sistēmas ietvaros rāda, ka kāds cits Rokslija vietā nebūt nenozīmētu, ka pret cilvēkiem uz to dzimtās Zemes, izturētos pret viņiem ar lielāku izpratni un saudzīgāku attieksmi. Varbūt tie pat nenojauš, cik labi patiesībā tiem klājas salīdzinoši ar citiem gan uz Zemes, gan citām par Dungeon pasaulēm pasludinātām planētām.

System Apocalypse ietvaros kopumā ir vēl deviņas grāmatas (kopā sanāk 12), bet pirmās trīs neientriģē ne ar ko tādu, lai būtu pat salīdzinoši neliela interese sēriju drīzākajā laikā turpināt.

Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visbiežāk vai gandrīz pat vienmēr, ja padzirdi, ka esi pēkšņi kaut ko mantojis no līdz tam pilnībā nepazīstama rada, turklāt vēl tas kaut kas ir ļoti vērtīgs, tad vari būt drošs, ka tevi ir sasniedzis krāpniecisks mēģinājums, bet 14 gadus jaunā Tome Rozenberga stāsts ir tālu no tā.

Zaudējis vecākus vēl agrākā vecumā Toms uzaudzis pie kundzes Ketijas, kuru tās vecuma dēļ iesaucis par vecmāmiņu un tieši no viņas rada puses, turklāt vēl brāļa nāk negaidītais mantojums, jo citu radu nav un Ketijas seniora statusa dēļ piemērotāks spoku vilciena ‘’Terror Tour’’ mantošanai ir tieši Toms. Turklāt mantojumam vēl ir pievienots noteikums, papildus motivācijas faktors, lai Toms vismaz uzturētu vilciena darbību un apmeklētāju uzņemšanu, jo galveno mantojuma daļu, gandrīz 11 miljonus dolāru saņems sasniedzot pilngadību ar noteikumu, ka ‘’Terror Tour’’ joprojām būs aktīvi darbināts.

Paša vilciena āķis gan neslēpjas aiz tā, ka tas ir tikpat kā antīks un sagādā dažādas ne tikai ar uzturēšanas izmaksām saistītas problēmas, bet faktā, ka tā biedējošās atribūtikas un personāži nav vien butaforijas, bet īsteni paranormāli mošķi. Tā par Toma kolēģiem un īsā laikā arī draugiem kļūst onkulis vilkatis Velfs, zombijs Vombijs, vampīrs Vlarads, mūmija Hop-Teps un spocene (miršanas laikā aptuveni Toma vecumā) Mimi. Visai saprotami, kad pirmajā momentā Toms cenšas sastaptos personāžus izskaidrot kaut kā nebūt racionāli, bet, kad izslēdz visas citas iespējas, atliek vien sākt noticēt neticamajam. Kā arī sērijas sākumā Toms vēl baidās uzņemties atbildību, kura nāk līdzi ‘’Terror Tour’’ īpašnieka tiesībām, kas līdz tam dzīvē izpaudies centienos pat spēlēs neuzņemties līderības lomu, ja pieļauj kļūdu un citi tad tajās vainotu viņu.

Bet kas cits gan atliek, kad jau mantojuma noklausīšanās laikā pie ekscentriska advokāta Rufusa T. Fireflyuzrodas noslēpumains un īpatnējs svešinieks Zorašs ar mākslīgu akcentu, kurš par visām varēm gan pirmajā grāmatā A Crazy Inheritance, gan vēlāk sērijā neslēpj savus centienus iegūt Tomam piederošo vilcienu sev. Turklāt pat ir gatavs Toma un jauno kompanjonu virzienā citas pārdabiska rakstura būtnes sākot jau ar pravieša Elaižas ‘Baltajiem Dēmoniem’’, kuri par visu vairāk neieredz dzīvos miroņus.

Ja vēl Toms būtu jaunajos pienākumos viens, vēl varētu Zorašam dot kādas lielākas varbūtības iespējas uz panākumiem, bet ne, ja ir tādi palīgi un par draugiem saucami biedri. Kā jau katras jaunas pazīšanās sākumā, ir viens otram vispirms tuvāk un labāk jāiepazīst, bet ne spocene, ne vampīrs, zombijs vai vilkatis nav no citkārt lielāka vecuma iecerētās lasītāju mērķauditorijas žanra. Atšķirībā no tiem biežāk slepkavnieciski noskaņotajiem mošķiem šie ir krietni labestīgāki un draudzīgāki, kā rezultātā kopīgiem spēkiem ir iespējams pārvarēt visus Zoraša un tā piespiedu kārtā savaņģotas pārinieces Dadas izliktos šķēršļus un pārbaudījumus.

Pirms gan sērijas ceturtajā grāmatā  Horror in the House of Mirrors seko Zoraša kulminācijas mēģinājums un biedējošs Klauns ar vēl baisākiem smiekliem, Tomam un tā draugiem raizes sagādā jau to pirmā gadatirgus tipa festivāla vieta, kura izraudzīta par ‘’Terror Tour’’ darbības sākumu zem Toma vadības. Kas aizsākas ar superlokālām zemestrīcēm, drīz vien sāk apdraudēt arī citu atrakciju un stendu īpašniekus. Kamēr citi vēl dzīvo, nezinot par pārdabiskā reālu eksistenci, atliek vien Tomam un draugiem rast atbildi uz to, kas notiek un kā to novērst. Kas, kā to atklās, saistīts ar šaisaulē palikušiem un lielu skaitu iesprostotiem gariem, kuru tips atšķiras no Mimi un kuri ir maķenīt vairāk tendēti meklēt atriebību pret dzīvajiem.

Bet par trešo sērijas turpinājuma Zombie Party pamatsižetu kļūst zombija Vombija simtā miršanas gadadiena un vajadzība veikt īpašu maģisku, vairāk gan ieceres veidolā un darbības procesa mērķī, kas ļautu tam turpināt eksistēt. Pretējā gadījumā lemta momentāna sairšana pīšļos un pazušana nebūtībā. Onkulis Velfs nereti jāattur no citu tūlītējas pārmācīšanas. Sērijas piedzīvojumos noder vai papildus grūtības sagādā Vlarada spēja pārvērsties citos veidolos, kā arī neatsverams un būtisks ir Hop-Teps un viņa nemirstības (ierobežotā daudzumā) eliksīrs.

Katram no tēliem piešķirts savs vairāk vai mazāk atšķirīgais rakstura faktors, kas varoņu klāstu padara saistošu un var just tiem līdzi. Kamēr Mimi teju katrā sava dzimuma pārstāvē šķietami saskata kaut ko kritizējamu, īpaši, ja Toms izsakās pozitīvi, tikmēr Vombijs, lai arī no malas vairāk izceļas ar muskuļu spēku, nevis gudrību, ir būtisks komandas biedrs arī šajā aspektā.

Tā arī sērijas ļaundari vairāk ir izklaidējoša rakstura un vēl nav sasnieguši to nopietnības faktoru, kad būtu jāuztraucas par lasītāja vai klausītāja vecumu.