audiogrāmata

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aptuveni 20 gadus The Bladeborn Sāgas sērijas zemēs kopš iepriekšējā lielā kara starp ziemeļu un dienvidu kontinenta karalistēm ir valdījis trausls miers, bet vismaz ir savs gals, lai cik ļoti daži to nevēlētos. Vai varbūt tieši pretēji un kā Tukoras karalis Janala to alkst, būt par varoni, kam lemts pielikt punktu teiksmainajam pēdējam karu ciklam, apvienojot visus maģiskos Vandaras zobenus.

Reiz The Bladeborn Sāgas pa zemēm tik tiešām staigājuši dievi un par izraudzītiem padarījuši nu jau leģendām apvītus tēlus un valdnieks, ieskats tajā katras grāmatas prologā, bet ai kur tas laiks (vismaz trīs gadu tūkstoši). Tomēr aiz sevis laiks, kad dievi bijuši starp mirstīgajiem, atstājis ne tikai artefaktus, bet arī spēcīgas asinslīnijas, starp kurām galvenā izpausme ziemeļos ir tā sauktajiem Bladeborn spēja ar izcilu prasmi rīkoties ar zobeniem kā tādiem, kuru metāla smagums to neļauj pat jebkuram katram tik viegli pacelt. Plus maģiskie zobeni, kuru dēļ Janala ir gatavs vadīties pēc principa, ka visi līdzekļi galvenā virsmērķa vārdā ir gana labi.

Tikmēr dienvidos asmeņu vietā ir šķietami kas iespaidīgāks – fireborn un to spēja izveidot saikni ar drakoniskiem pūķiem, bet balansa vārdā to skaits nav tik ievērojams. Bet vismaz pirmo trīs sērijas grāmatu gaitā uzmanība dienvidiem ir salīdzinoši maza, bet tas nenozīmē, ka tur politiskās intrigas un cīņas par karaļa troņiem rit mazāk spraigi. Un kur galvenā uzmanība jāpievērš Agarath karalistei un Janalas tēlam līdzvērtīgam varonim Tavašam, kuram nav gana vien ar ‘’lokālo’’ dominanci, bet ir vēlme iekarot ziemeļus. Varbūt vienīgi godīgāks ir pret sevi un necenšas to ietērpt vēlmē pēc miera, tomēr ne mazāk diži un ambiciozi tādēļ tam nākotnes plāni.

Sērijas iesākums The Song of the First Blade iesāk sižetisko gaitu un iepazīstināšanu ar galvenajiem varoņiem samērā palēnām un nesteidzoties, kur notikumi sāk uzņemt apgriezienus, kad noslēpumos apvītas Shadowmasters organizācijas sūtīts algotnis Joniks pietiekoši savaino Vandaras karalistes Pirmo Asmeni Amron Daecar, lai būtu iemesls rīkot vispārēju bruņinieku turnīru par godu ieņemt attiecīgo posteni. Amrons savu pienākumu ilgajos gados, kā arī iepriekšējā lielā kara laikā, izpelnījies ne vienu vien respektablu un cienīgu momentu. Tā dēli Alerons un Elions ir ar ne mazāk izteiktu zobencīņas talantu un teju neviens nešaubās, ka tieši vecākais Alerons pārņems ‘’stafeti’’, vismaz uz Amrona atkopšanās laiku.

Bet ne visu acīs un prātos Deikaru nams nāk ar vienlīdz patīkamām emocijām, kā tas būtu starp vienkāršākas kārtas ļaudīm. Tā sakritība vai ne, bet minētais Joniks zem cita vārda tiek iefiltrēts starp turnīra dalībniekiem. Sakritība vai ne, bet Jonika vecāku izcelsmē ir ļoti cieša saikne ar Deikaru namu. Fakts, ko tam tā Ēnu saimnieki līdz šim noklusējuši, bet atklāsme, kas gan tiem, gan ‘’spēlētājam’’ aiz to pasūtījuma nebūt nenāk par labu un notikumu gaita ritot uz priekšu, patiesībā tikai jo vairāk sarežģī nākotnes plānus.

The Bladeborn Sāgai uzņemot apgriezienus, autors T.C. Edge paplašina arīdzan skatpunktu un sižeta līniju skaitu, kur uzmanība jāvelta kā Elionam un Janalam, tā vēlāk par nosacīti labo varoni (vai vismaz ne gluži ļaundari) Joniku, tā arīdzan tēlu gaitām dienvidu kontinentā (starp tiem izceļams Litiana tēls un tā gaitas), kuri pirmās grāmatas gaitā neapdomīgi tur nosūtīti, cerot rast izeju no potenciāli briestoša jauna kara starp kontinentiem. Ja vēl pat trešajai An Echo of Titans grāmatai sākoties vēl nav iestājies moments, kad nepieciešamība sadalīt uzmanību tik sīki, sāktu kaitēt kopējam iespaidam, tad jo tuvāk nāk attiecīgā romāna beigas, jo nenovēršami šis faktors tomēr sāk piezagties.

Ja tādi būtiski tēli, kā galvenais labais tēls Elions vai galvenais ļaundaris Janala (savās acīs, protams, tāds nav) būtu jau pieminēti, tad vēl tāds nav Saskas tēls, kuras vecāku izcelsme apvīta vēl lielākos noslēpumu mākoņos nekā Jonika un kura, sērijai sākoties, ir šķietami ne ar ko īpaši neizceļama kalpone. Ja nu vienīgi tās pagātnes noslēpumies ir kas tik ‘’niecīgs’’, kā iepriekšējā saimnieka nogalināšana (pat ja tas to būtu pelnījis un tā dēls tagad nebūt nav labāks). Kurai visai neparastā veidā ir pat lemts iekrist Eliona acīs un varbūt pat sirdī, bet apstākļu sakrītības dēļ ir spiesta pamest ziemeļu kontinentu kā tādu.

Ja vēl Elions ir savos spēka brieduma gadu priekšā un līdzās ar citiem kompanjoniem būtu gana spējīgs sākt meistarot kopā tam gana konkurētspējīgu plānu, tad tēvs Amrons pēc visa pārciestā tā vis gan nejūt. Tā gaitas lielākoties rit fonā un pagaidām vēl neietekmē citus sērijas galvenos varoņus, kas domājams turpinājumos mainīsies, bet cerību Amrons liek uz leģendās minētu spēku, kuru viņa gadījumā tas meklē teritorijā, Vandar’s Tomb, no kuras tikpat kā neviens ar cerēto nav spējis atgriezties.

Tinalynge – Blue Phoenix #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hui Yue šķiet domājas, ka tam ir dikti paveicies, kad necilā antikvariātā, kuru nekad agrāk nav pamanījis, atrod zilā fēniksa matadatu, kuru iegādājas par spīti veikala darbinieka brīdinājumiem par lāstu, ka visi iepriekšējie matadatas īpašnieki īsā laikā dabūjuši galu. Šoreiz Hvī Ju nav jāgaida pat piecas minūtes, jo izejot no veikala pamana, ka draudzeni Lī Fenu, kura pati iepirkusies citā veikaliņā, draud notriekt auto. Hvī Ju ir pašaizliedzīgs, bet līdz ar to dabū maksāt pats ar savu dzīvību…

Bet, ja ar to viss beigtos, tad romāna vietā būtu neslikts īsais stāsts. Tā vietā izrādās, ka matadatā mājojis gars Lans Fengs, kurš iekš Hvi Ju saskatījis potenciālu un patiesībā Zilais Fēnikss rakstāms ar lieliem burtiem. Hvī Ju attopas jaunā, fantāzijas tipa pasaulē, bet ne uzreiz jau jaunā pieauguša cilvēka ķermenī, bet gan kā zīdainis, tomēr ar atmiņām no iepriekšējās dzīves.

Šajā jaunajā pasaulē kultivācijas līmenis un sasniegtais spēks ir viss, bet labi, ka Hvī Ju, pat ja pats un citi apkārtējie to nenojauš, ir sērijas galvenais varonis un līdz ar to spēka izaugsmes ceļš, kur nu vēl, kad tam līdzās ir Zilais Fēnikss Lans Fengs, ir teju garantēts. Lai ko Hvī Ju uzsāktu, būtu tas maģiskās skolas (uzsāk gaitas 10 gadu vecumā) turnīrs ar tūkstošiem dalībnieku vai kāds cits pārbaudījums, nekas tam nevar būt par nepārvaramu šķērsli.

Blue Pheonix būdama wuxia subžanrā iekš LitRPG fantāzijas subžanra kā tāda pats par sevi var nešķist interesants vai drīzāk pretēji, kā labs līdzeklis pret miega trūkumu vēlā vakarā. Sižeta intrigas un līkloči drīzāk nosaucami par otršķirīgiem elementiem. Galvenais kā pirmās grāmatas ietvaros, kad tiek iepazīts galvenais varonis un tas skolas vidē iegūst savus draugus un kompanjonus vēlākām gaitām, ir kultivācijas izaugsme, garas, filozofiskas pārdomas reizēm par šķietami pašsaprotamām lietām, kuras fantāzijas sērijas ietvaros izvērsts, kā nezkādas prātu reibinošas atklāsmes.

Par cik Hvī Ju ir saglabājušās zināšanas no tehnoloģiskās Zemes, tad fantāzijas pasaulē pirmās grāmatas Riluo City ietvaros tas sava labuma gūšanai ievieš idejas (par apdrošināšanu, kā peļņas gūšanas veidu) vai ūdensdzirnavas un vēlāk tvaika dzinējs. Bet ar to lielā mērā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju ieviešanu viss apraujas. Tā arī ne šo dažu elementu ietekme uz dzīvi vai vēlākām no tā izrietošām sekām grāmatu sižetā netiek pievērsta uzmanība.

Attiecībā uz galvenā varoņa kompanjoniem vismaz pirmo divu grāmatu ietvaros iespaids un pārdomas drusku dalās. Vienā ziņā Hvī Ju ir gana atvērts, lai par spīti drauga Denga Vu izvēlei kļūt par nekromanceru, kā arī apstākļiem iekš Riluo City grāmatas, kas tos vienbrīd nostāda kā ienaidniekus, tas nesarauj tādēļ draudzību ar to. Bet varbūt tas arī tādēļ, ka pats Dengs Vu ir gan pats par sevi spēcīgs kultivators, gan nāk no ietekmīgas ģimenes. Tomēr, ja ņem vērā citu biedru Sha Yun, tad attiecībā uz viņu nav gluži verga un vergtura attiecības, bet gluži par brīvu personu Ša Junu nenosauksi. Ir vēl trešā kompānijas biedrene Wang Ju Long, ar kuru laikam autors Tinalynge cenšas ieviest nelielu romantisko drāmu, bet nelielu, jo šķiet monogāmija šajā fantāzijā nav pats galvenais, bet tas sērijā vēl priekšā.

Jau pieminēju, ka jūtams sižets nav pats galvenais iekš Blue Pheonix sērijas, un, lai arī nav gluži tā, ka tāda nemaz nebūtu, tad bieži vien tiek kaut kas iesākts, kā tas otrās grāmatas Dungeons of the Divine ietvaros ir četrotnes piedzīvojumu ekspedīcija maģiskos pazemes alu labirintos, bet nereti pa starpu, pirms vēl viens mini sižets pabeigts, tiek ieviests kāds cits, un beigās lasītpriekam apmierinoši netiek pabeigts neviens no tiem, bet labāk tā, nekā vispār par vienu pilnībā aizmirst.

Paši dievišķie alu labirinti arīdzan tik lieli, ka to eksistenci var izskaidrot vien, jo maģija, un tāpat ‘’Virszemē’’ dzīvojošo tikpat kā nezināšanu par to eksistenci un otrādi, jo maģija un fantāzijas četru īpašo maģisko pasaules radītāju (Vermilion Bird (Zilais Fēnikss tā dēls), Azure Dragon, White Tiger un Black Turtle). Pārmaiņas pēc, lai atslēgtos no nopietnākām fantāzijām Zilā Fēniksa sērija nebūs slikta, plus nākošā salīdzinoši var šķist labāka vien aiz tā, ko esi lasījis pirms tam, bet reizē, ja nav sagatave un priekšstats, ko Wuxia subžanrs var sevī ietvert, būs gana smaga vilšanās.

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, –  pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.

Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.

Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.

Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.

Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.

Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Simt un pat vairāk gadu ilgais karš starp karalistēm turpina plosīties ar lielākām un mazākām militāru kauju sadursmēm gan starp četrām karalistēm, gan to iekšējās cīņās par godu ieņemt attiecīgās karalistes troni rit uz nebēdu, ka dažbrīd pat rodas iespaids, ka autors David Estes cenšas žonglēt ar pārāk daudz sižetiskajām līnijām, kur politiskajām un militārajām intrigām pa virsu vēl vairāku pārīšu romantiskās attiecības.

Diemžēl gala slēdzienā  The Fatemarked Epic sērija rada vilšanās sajūtu, izteiktāk šajās divās noslēdzošajās grāmatās, kur iecere ir nojaušama un pati par sevi grandioza, bet izpildījums liek vēlēties pēc kaut kā tai trūkstoša, bet, ko lielajā lapaspušu apjomā nav izdevies sasniegt. Reizē un varbūt ironiski sērija šķiet nevajadzīgi izstiepta garumā (tā arī pirmajās trīs grāmatās sižets un proza noklīst no lasītprieka pamatmērķiem) un katrā no piecām grāmatām idejiskais sentiments un morāle ir gana līdzīga, lai būtu varēts pietikt ar triloģijas apjomu un kondesentāku, aizraujošāku daiļdarba galaproduktu.

Tā vietā ceturtās Deathmarked un piektās Lifemarked grāmatas ietvaros sērijas galvenie varoņi spiesti nodoties jau iepriekš sērijā redzētam, kā rezultātā rodas izpaušanās variācijās pa tēmu. Vismaz noslēdzošajā sērijas romānā tiek ieviests antagonists HelmutsGeriksun tā savāktās, apvienotās barbaru ciltis (pret civilizēto pasauli) un visu četru karalistu ienaidnieks ar nolūkiem gan tās iekarot, gan atriebt pagātnes bērnības pārestības pret to. Bet atkal idejas grandiozums lielāks un varenāks nekā panāktais rezultāts, kas tiek pasniegts lasītājām.

Varētu domāt, ka nu beidzot karalistēm, uzrodoties kopējam ienaidniekam, būs dots grūdiens un gana motivējošs iemesls apvienoties, bet paaudzēs gūtais ienaids pret kaimiņu, kā arī māņticība pret dzimumzīmju (fatemarked) īpašniekiem, kas tiem piešķir dažādas, katram atšķirīgas spējas, ir pārāk spēcīgi ieēdies cilvēku apziņās, lai tik strauji spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pat ja tādiem kā Roanam Lorenam vai citiem labajiem varoņiem ieguvumi šķiet pašsaprotami un acīmredzami.

Katras grāmatas pamatsižeta beigās atrodami pa dažam labam īsajam stāstam, par kuriem iespaids teju labāks un augstāks nekā par pašu grāmatu un sēriju kā tādu. Pie to plusiem visnotaļ var pieskaitīt nepieciešamību būt konkrētākam un gari neizplūst, lai pavēstītu vēlamo no vienas perspektīvas katra stāsta ietvaros. Būtu tas kāda tēla sencis tad vēl jauno Krimejas karalistes koloniju un pēc atdalīšanās vēl tikai topošo karalistu izveidošanās periodā vai personīgāks kāda ‘’tagadnes’’ sižeta tēla tuvāks apskats, atrādot lasītājam iemeslus un apstākļus, kas radījuši personību, par kādu tā tagad kļuvusi.

To pašu gan gluži nevar teikt par epiloga stāstiem pēc piektās grāmatas, kur autors vēl piedāvā ieskatīties dažu tēlu un pastarpināti notikumu attīstībā karalistēs pēc sērijas noslēguma, bet, par cik epiloga stāstiem attiecībā uz pašiem notikumiem pamatsižetā maza vai ļoti maza būtība, tad vairāk rodas jautājums, kāpēc vēl vajadzīgs tērēt lasītājam laiku ar šo.

Izlasīju, lasu, lasīšu #275 (03.03-23.03)

Izlasīju:

Daniel Polansky – A City Dreaming

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Leslye Walton – The Strange and Beautiful Sorrows of Ava Lavender

Noklausījos:

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Lasu:

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Klausos:

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Lasīšu:

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Klausīšos:

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Imersīvās spēles Disgardium ir pārņēmusi visu pasauli tik tālu, ka pat vispasaules valdības to padarījušas par obligāti izmantojamu instrumentu jauno cilvēkbērnu izglītošanas procesā. Vēl jo vairāk fiziskajā realitātē pasaules populācija ir pieaugusi tik tālu, ka ir bijis nepieciešams izstrādāt iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu, kas tos ierindo šķirās pēc to pienesuma kopējam pasaules labumam, kur tiem, kuri sevi atrod zemākajās kārtās, neatliek kā cits, kā vien par niecīgu atlīdzību veikt tos pašus mazkvalificētus darbus Disgardium viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē un vien no malas noskatīties citu panākumos.

Šādā pasaulē sastopam sērijas galveno varoni Aleksandru vai vienkārši Aleksu Šepardu. Viņam gan ir paveicies piedzimt vecākiem, kuri ir augsti novērtētā kategorijā un, vismaz sērijai sākoties, var atļauties sapņot par kādu nebūt karjeru fiziskās realitātes briestošajā Visuma izpētē, un izniekot drošājā Sandbox teritorijā atvēlēto laiku, kuru spēlētāji no 14 līdz 16 gadu vecumam (agrāk gan nav ļauts sākt spēlēt Disgardium) var droši izmantot, nebaidoties, ka citi, krietni spēcīgāki tajā varētu iekļūt.

Aleksa pasaule gan sagriežas kājām gaisā, kad vecāki to nostāda gaužām nepatīkamas realitātes priekšā, jo tie šķiet ir nostājušies uz neatgriezeniska šķiršanās procesa ceļa (pa savai reizei ir bijuši strīdi, bet ne Aleksam tik acīmredzami) un abu profesijas tā saistītas, ka Alekss vairs nevar tik laiski paļauties uz to finansējumu savas iecerētās profesijas apguvē. Neatliek nekas cits, kā pēkšņi sākt no visas sirds nodoties Disgardium. Par laimi, Aleksam nezinot, viņš ir galvenais varonis, kur, lai arī tēls pa savai reizei sastop izaicinošus pretiniekus, tad Aleksa tēla spēkā līmeņa pieaugums, kas izteikti manāms trešās The Destroying Plague  un ceturtās Resistance grāmatas ietvaros, tam neļaus palikt graujoša zaudētāja lomā, pat ja arī pretinieku spēks aug viņam līdzi.

Un pretinieku ziņā pats Alekss spēles mehānikas ziņā tiek klasificēts, kā Drauds, starp kuriem viņš nebūt nav pirmais kā tāds, bet pavisam noteikti ir pirmais, kura potenciāls ir pats augstākais ‘’A’’ klases draudu līmenis – ar ļoti kārdinošu atlīdzību jebkuram, kuram to izdotos atklāt un pieveikt.

The Destroying Plague pats par sevi sērijas ietvaros ir viens no lielajiem spēles mehānikas draudiem šķietami tās pašas eksistencei. Bet Iznīcinošā Sērga nebūt nav unikāls tāds kā superboss iekš Disgardium. Starp tādiem atrodami arī dažādu dievību radījumi, starp kuriem būtiskāko lomu spēlē Sleeping Gods. Un, protams, Aleksam lemts nokļūt metaforsiskās krustugunīs vai varbūt labāk būtu kādas citas stratēģiskas galda spēles spēļu laukums, kur, neaizmirstot par savām interesēm, Aleksam lemta būtiska loma Disgardium realitātes nākotnē.

Kaut arī pieminētajā izniekotajā laika periodā pirms Alekss uzzina par vecāku plāniem šķirties puisis netuvu nebūtu varējis lielīties ar vērā ņemamiem draugiem un arī pats ‘’atmošanās un līmeņu kačāšanas’’ perioda sākums arī tāds nav, tad sižeta gaitā Alekss vispirms pievienojas nelielai spēlētāju grupai, tās klanam Dementors, bet citu pret Aleksu naidīgāk noskaņotu spēlētāju ietekmē par optimālāku rīcības izvēli kļūst nepieciešamība izveidot pašam savu klanu The Awoken, kuram tad iepriekšējā klana biedri piebiedrotos. Izvēle, kuras pamatotība, sižetam progresējot, šķiet jo racionālāka, ņemot vērā, cik dāsni Alekss bieži vien tiek attalgots par spēlē sasniegto, ko šķietami citiem spēlētājiem visas Disgardium spēles pastāvēšanas vēsturē nav bijis lemts piedzīvot.

Prominentākais Guļošais Dievs, par kura apustuli Aleksam vismaz uz brīdi lemts kļūt, tiek saukts par Behemotu. Tas gan neliedz sižeta gaitā Aleksam, ne gluži aiz paša brīvprātīgas izvēles, kļūt par Iznīcinošās Sērgas vasali. Bet jo interesantāks tādēļ ir informācijas kripatas, kuras sižeta gaitā uzlasa Alekss un ar viņu reizē arī lasītājs, ka gan sērga, gan Guļošie Dievi (kopskaitā pieci), gan citas līdzīga tipa dievības, ir Mākslīgie Intelekti, kuru spēks ir atkarīgs no spēlētāju skaita, kuri tiem spēles ietvaros tic. Kuri līdz ar to cīnās par to skaitu, bet reizē patiesi tic, ka ir dievi, nevis kaut kādi tur MI.

Disgardium sērijas pirmās četras grāmatas ļoti labi rada iespaidu par kādu videospēli, kur tu kā galvenais tēls un spēlētājs audz spēkā un varenībā, lai tikpat kā nekas nopietns nevarētu stāties ceļā līdz spēle uzveikta. Bet reizē tas arī nozīmē, ka Aleksa tēla vietā varētu ielikt jebkuru citu un sižeta idejiskā būtība no tā nemainītos. Izklaidējoša lasāmviela pati par sevi, bet ne bez saviem būtiskiem trūkumiem, kas galarezultātā LitRPG vispārējā žanrā neko jaunu un/vai izaicinošu nepiedāvā.

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Fatemarked Epic pasaule ir uz vēl lielāku pārmaiņu un to izraisītu notikumu virpuļa sliekšņa nekā līdz šim tā pieredzējusi. Jau vairāk nekā simts gadus četras karalistes (ar izdomu nosauktas debesvirzienu nosaukumus kā Ziemeļu vai Dienvidu karaliste) savā starpā aktīvi karo, kaut gan rodas iespaids, ka arī pirms tam lielāki vai mazāki militāri konflikti nav bijuši retums, un dažs labs tēls, kā Beins, ir gatavs uzņemties to smago pienākumu, lai censtos realizēt jau par mītu un leģendu kļuvušu Rietumu orākules pareģojumu, ka, nogalinot astoņus valdniekus, būtu iespējams panākt mieru pasaulē.

Dzīve autora David Estes radītajā fantāzijas pasaulē vienkāršajai tautai par apskaužamu ne tuvu nenosauksi, bet jāšaubās, kad gan tā būtu bijis. Karalistu valdnieku varas un materiālās pārticības personīgā kāre ļauj tiem ar vieglu roku nemītīgos militāros konfliktos sūtīt savus pavalstniekus, un, pat ja kādam būtu uzņēmība censties ieviest pārmaiņas, tad ko gan viens vai daži var iesākt pat pret vienu karalisko namu, kur nu vēl visiem četriem.

Tādēļ uz epikas skatuves lemts kāpt ar īpašām spējām apveltītiem par fatemarked sauktiem indivīdiem. Uz to ādas reizēm viegli pamanāmā vietā, citreiz vieglāk noslēpjamā ir īpašas dzimumzīmes, kur katra no tām dod īpašas spējas, bet līdz ar to karaļnami jau no to parādīšanās pirmdienām nav slinkojuši, lai izpaltītu uzskatu, ka jebkurš zīdainis, kuram tāda pamanīta, kā ļaunuma iemiesojums ir uzreiz nogalināms. Kaut arī patiesībā tie vairāk baidās no pareģojuma, pat ja, gadu simtiem ejot, ticība tam jo mazāka. Tomēr labāk piesargāties, nekā to nožēlot. Bet, spriežot pēc sižeta, labāk jau būtu apsvēruši karalistu savstarpēju dimplomātisku sadarbību…

Epikas sižets aizsākas ar vairāku valdnieku strauju nonākšanu aizsaulē un perspektīvas diezgan strauji pārsviežas no viena tēla uz citu. Kas, lai arī sižetu padara dinamisku, tad pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl jāsaprot, kas ir kas, padara komplicētāku nekā citkārt vajadzīgs. Pie viena, ja gadījies izvēlēties audio versiju, tad ierunātājs Derek Perkins, lai arī ar labu dikciju, nav pacenties katram puslīdz galvenākam tēlam piešķirt savu intonāciju, kā arī pārsviešanās no viena skatpunkta uz citu nodaļas ietvaros reizēm bez brīdinājuma.

Beins gan ir tikai viens no Dzimumzīmju īpašniekiem epikas sižetā, un tā lasītājam ļauts sekot līdzi pārmaiņu haosam Ziemeļos, kad Beina dēļ mirst ienīstais karalis Vulfriks, iesaukts par Dread King. Lai arī visu apzināto mūžu par troņmantinieku audzināts dēls Arčers, tad māsa Anīsa ir par dažiem gadiem vecāka. Labi, ka vēl starp abiem valda draudzīgas attiecības un nav jāieslīgst apcerēs par radienieka slepkavību, lai kāptu uz troņa, bet teiksim tā, ka apstākļu sakritības rezultātā Anīsa ir tā, kura cīnās par troni, uz kuru cierē arīdzan citi, kā tēva brālis Grizalds, kurš diži netērē laiku, lai apsūdzētu Arčeru brāļa slepkavībā.

Rietumos par Beina upuri kļūst par Hoy King iesauktais Gils Lorens, kura nāve Rietumus iesviež jo lielākā cīņā par tiesībām valdīt. Kur visiem kaut cik leģitīmiem pretendentiem ir uzskats, ka tieši viņš vai viņa būtu piemērotāks un labāks karalistes valdnieks. Tā, kaut arī Gila meita princese Reja pēc visiem priekšrakstiem būtu tiešā troņa mantiniece, tad viņas nepilngadība citam radiniekam dod iedvesmu nezaudēt laiku un veikt atbilstošos manevrus, lai viņas vietā kāptu tronī. Bet Reja nedomā palikt atbildi parādā, kas diemžēl vismaz tuvākajā laikā nesola neko labu citu varoņu iecerēm, jo viņas gadījumā Reja ļaujas varas sniegtajam reibumam un ar visdažādākajiem ieganstiem attaisno savas izvēles, kuru dēļ dažs labs radinieks un pat māsa vai brālis nesagaidīs sērijas beigas starp dzīvajiem. Bet vismaz līdz trešās grāmatas Soulmarked noslēgumam situācija attiecība uz Reju nav pavisam bezcerīga un pa savam brīdim tās sirdsapziņa cenšas ierunāties skaļāk un jautāt sev, vai tā nepārvēršas par citu nīstu briesmoni, kā citi agrākie valdnieki.

Austrumos uz sižetiskās skatuves kāpj Roans Lorens, kuru vēl zīdaiņa vecumā tā karaliskie vecāki pamanījās izglābt no letāla likteņa tā dzimumzīmes dēļ, bet tas arīdzan nozīmējis, ka puika uzaudzis salīdzinoši krietni vienkāršākos apstākļos. Sērijai aizsākoties Roanu nejauši skar ar mērim pielīdzināmas ligas skarts ubags un līdz ar to nokļūst tiem paredzētā izolācijas salā, bet Roanam piemītošā dzimumzīme, kura to padarīs nozīmīgu pasaules un četru karalistu likteņos, to arīdzan spēj izdziedēt no jebkuras ligas. Līdz ar to gana komplicētu piedzīvojumu un apstākļu sakritības rezultātā Roans sastop Austrumu kroņprinci Garetu (tēvam karalim diemžēl paredzami ilgs mūžs kā valdniekam nav atlicis) un tā kompanjonus to ekspedīcijā, starp kuriem viena, Gvendolina, ir no orioniešu (atgādina elfus) rases.

Lai arī pirmajā momentā gan Garets, gan Gvendolina Roanu uzlūko ar aizdomām kā pat potenciālu spiegu, tad sižets pārāk ilgi ar šo aizdomas problēmu nevar tikt nodarbināts un Beina aizsāktie pārmaiņu vēji prasa ātrāku (un varbūt šaubīgi ātru) uzticēšanos

Atliek vēl Dienvidi, kuriem autors vairāk sāk pievērsties sērijas otrajā un trešajā grāmatā. Tur kopš valdnieku Sun Sandes (izrunā vienkāršāk Sansena) un Vin Hozas laulību izjukšanas, abas karaliskās ģimenes ir kā uz nažiem un ieganstu militāriem konfliktiem nav nepieciešams ilgi meklēt. Arī tur Beins ievieš savas pārmaiņas, bet, ja citur troņa mantošanā vadās vairāk pēc dzimšanas kārtības, tad Dienvidos, Kalipso pilsētā mirušās valdnieces Sansenas meitas var izteikt pretenzijas uz troni, un, ja tādas ir vairāk nekā vienai, tad jārīko publiska goda Arēnas cīņa. Interesantā kārtā pēc Sansenas vispirms tronī nekāpj Fire tēls, no kuras skatpunkta tiek attēloti notikumi iekš Dienvidiem un Kalipso, bet reizē tas ļauj paredzēt vismaz vienas no māsu likteņiem. Tikmēr sākotnējā zaudētāja Reivena, līdzīgi kā citviet Reja, jāizcīna iekšējā cīņa, lai citu acīs gan starp savējiem, gan ienaidniekiem, it īpaši Hozas namam, neizskatītos vāja, kas savukārt mudina uz militāriem manevriem, pat ja varētu atrast ieganstus, kuri mudinātu mēģināt rast mieru.

Tam pa vidu ne viens vien tēls, tai skaitā viens no pašiem galvenākajiem Roans Lorens, kurš par visu vairāk grib rast veidu un pārliecināt par tā reālu iespējamību citus valdniekus, vēl pirms Beins izdomājis nogalināt atlikušos valdniekus, lai kopskaits būtu astoņi.

Nevar jau visu laiku tik vien sižetā pievērsties kaujām un galināšanai, politiskām intrigām par karaļnamu troņiem, tādēļ lasītājam tiek piedāvāti arīdzan vairāku tēlu pārīši, kas sēriju kā tādu pietuvina tuvāk Young Adult magai fantāzijai, lai novērstu domas no asiņainām kaujām, pat ja aprakstus par grafiskiem nebūt nevar nosaukt. Bet līdz ar to ļoti manāmi palielinās kopējais grāmatas lapaspušu apjoms, ko vismaz par dažām, ja ne gluži visām, sērijas romantiskajām attiecībām var ierindot lieka pildījuma kategorijā. Īpaši, ja fonā uz zemākas intesitātes uguns nolikts šķietami galvenais sižets par Rietumu orākules pareģojumu.

Tiek mēģināts lavierēt starp lielās bildes vispārējo sižetu, kā arī radīt intimāku pazīšanos ar individuāliem tēliem, kas biežāk izpaužas to romantiskajās interesēs. Kopiespaida rezultāts nav traģiski slikts vai ģeniāli spožs, bet ir jāpieliek zināmas pūles, lai sērijas pozitīvos aspektus neaizēnotu gana pamanāmi trūkumi. Ļoti iespējams, ka nezinot, ka sērija paš-publicēta Amazonē, to nemaz nevar sajust, atskatoties, tas šo to sērijā gana labi izskaidro.

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Women’s War triloģijas pasaulē visa vara pieder vīriešiem, kamēr sievietes ir knapi kas vairāk, kā bērnu dzemdētājas (vēlams vīriešu dzimuma, īpaši, ja vīrs dižciltīgas kārtas), bet pirmās grāmatas jau pašā sākumā pēc paaudzēm ilgiem pūliņiem noris pavērsiens, kas apgriež kājām gaisā līdz tam pastāvošo pasaules kārtību.

Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.

Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.

Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.

Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.

No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.

Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.

Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.

Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.

Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdama atvase Fan Wang klana galvai un spēcīgākajai no tā sievām Menšui (par cik klausījos audio versiju, tad attiecībā uz personu un arī vietvārdiem, kā esmu tos saklausījis) Yu bija jābūt tikpat, ja ne vēl spēcīgākai. Bet klanam nezinot, kāds cits no malas iejaucas tieši viņas un citu zīdaiņu Čī zīmes noteikšanas ceremonijā, kas viņas gadījumā to korumpē un nolemj turpmākiem nožēlojamiem 13 dzīves gadiem.

Nožēlojamiem, jo citi klana biedri un it īpaši pirmās sievas Hvei Činas divi dēli (un arī viņa pati) ne dienas nenogurstoši to viņai gan atgādina un ne jau tikai ar plikiem vārdiem verbāla huligānisma veidā vien. Sižeta katalizators meklējams vienā tādā epizodē, kad pieminētie Hvei Činas dēli un bariņš to līdzskrējēju pārsteidz Yu nesagatavotu un smagi piekauj, bet ne tik ļoti, lai meitene vēlāk nespētu tos iztraucēt, kad tie līdzīgā manierē ļauni priecājas un šoreiz pat mēģina nogalināt ievainotu tīģeri, kuram vēl nav piekļuve čī maģijai un līdz ar to itkā būtu viegli un bez uztraukuma pieveicams.

Būtu tā apstākļu sakritība par labu sērijas galvenajai varonei vai kas cits, bet Yu par spīti saviem ievainojumiem mēģina iejaukties un kaut kā nebūt paglābj savainotā tīģera dzīvību (vismaz uz attiecīgo momentu), bet reizē neviļus pie viena uz neatgriešanos izmaina savu dzīvi, jo kā redz, šajā pasaulē eksistē dievi. Un pat ja pirmo divu grāmatu ietvaros tie vairāk darbojas fonā, tad šī iejaukšanās attiecībā uz Yu ar laiku nenoliedzami ieviesīs būtiskas izmaiņas pasaulē kā tādā.

Bet tikai tāpēc, ka Yu čī zīme un piekļuve maģijas spēkam būtu pēkšņi attīrīta no tai piešķirtās korupcijas zīdaiņa vecumā, nenozīmē, ka viņa vienā mirklī kļūtu par neuzveicamu kaujas mašīnu. Realitāte vēl ir tālu no tā un viņas atmodinātās spējas ir jātur cieši noslēpumā prom no svešām acīm un pļāpīgām mutēm. Turklāt vēl, cik tas nosakāms, potenciālais spēks milzīgs un pārspēj teju visu, kas dzīvajā atmiņā redzēts. Tā arī Yu trenēšanai izraudzītā persona jāizraugas jo rūpīgi, par ko kļūst pašas klana galvas un tēva kādreizējā skolotāja par vecmammu sauktā Huan, kuras treniņu metodes par maigām nenosauksi un varbūt dažs labs par skarbām nodēvētu, bet pateicoties kurām otrās grāmatas ietvaros Yu varēs justies drošāk. Un pat tad bez atslābšanas jāturpina iesāktais, jo šajā pasaulē spēks izsaka visu, un lai arī Yu potenciāls ir neizmērojams, tad citi uz attiecīgo momentu ir krietni spēcīgāki un mēģinās visu, lai laicīgi viņu apturētu.

Jade Phoenix sāgas otrā grāmata Revealed turpinās, kad vecmamma Hvana ir sniegusi Yu, cik nu viņas spēkos bijis, un tālakais čī maģijas spēju attīstības ceļš atrodams kādā no sektām, kas Yu gadījumā ir Melnā pūķa sekta un kļūšana par tiešo mācekli sektas līderim Bin Venam. Bet varam būt droši, ka aiz Bin Vena šķietami labestīgās rīcības, arīdzan jo ir brālēns Yu mātei Menšui, slēpjas savtīga motivācija. Kas gan nenozīmē, ka viņš nedarīs visu, lai, līdz to panākšanai, palīdzētu Yu kļūt spēcīgākai un neļautu citiem tai nopietni kaitēt.

Diemžēl sektas teritorija ir liela, kā sektas līderim tam pašam ir daudz pienākumu, no kuriem liela daļa tiek arī deleģēti citiem, tad nu ne vienmēr iespējams visu noturēt grožos. Attiecībā uz negatīvo citu attieksmi pret Yu tad nokļūšana Melnā Pūķa sektā diemžēl neko krasi neizmaina, pat ja šeit neviens nezina par Yu stāvokli līdz 13gadu vecumam, tad to nomaina aizspriedumi par maznozīmīgāku klanu atvasēm, it īpaši, ja tās nāk no impērijas pierobežos. Ignorējot faktu, ka tieši pierobežas klani ir tie, kuri pasargā impērijas iekšieni no konstantiem dēmonisku briesmoņu uzbrukumiem.

Par laimi, Yu tāpēc neļaujas krist izmisumā, bet tieši otrādi viņas vienmēr gatavā vēlme būt atsaucīgai un labestīgai pret citiem, ja tam ir pamats, ļauj iegūt vispirms draudzību ar istabas biedrenēm un pēcāk arīdzan izveidot pašai savu sekotāju grupu (un otrās grāmatas beigās pat savu frakciju sektas ietvaros). Pat ja nevar nesaskatīt, ka Yu kā galvenā varone vairāk vai mazāk tomēr ir neizskarama un mēro ceļu, lai kļūtu tik spēcīga, ka neviens tai nespētu stāties ceļā (ja nu vienīgi tiek rasti jauni ļaudari ar lielāku spēku), tad rakstura ziņā būtu viegli iztēloties viņu kļūstam par tādu kā anit-varoni, kura vēlāk stājas uz atriebības ceļa, kad ir gana spēcīga.

Bet vismaz sērijas sākumā nekas par ko tādu neliecina. Drīzāk būtu vērojams pretējais, kā arī rakstura noturība par spīti visiem tās ceļā noliktajiem šķēršļiem Yu vēl atradīs laiku, lai varētu palīdzēt citiem un ar piemēru pievērst sev atbalstītājus, kuriem realitāti netraucētu saskatīt paša aizspriedumi vai akla vēlme kļūt jo spēcīgākam, bet reizē vēlēšanās citiem to liegt.

Revealed noslēgums liek domāt, ka sērijai nav paredzēta vien kā dualoģija, bet, par cik ne iekš Goodreads, ne Amazon nav nekas atrodams par trešo grāmatu, tad kā lasītājam pieņēmu lēmumu diži vairāk negaidīt. Un kopumā varētu teikt, ka labprāt redzētu turpinājumu, pat ja vispārējos sižetiskos vilcienos Yu uzvaras gājiens būtu visai paredzams iznākums.

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 20 miera pilni gadi kopš iepriekšējās The Spoken Mage sērijas noslēguma. Lai arī izteikti cieša sadarbība starp Ardenas un Kalovejas karalistēm nav izveidojusies, tad arī šķiet drauds par jauna un varbūt tikpat ilgstoša kara atjaunošanos arīdzan nav. Lai censtos jo vairāk tuvināt un varbūt beidzot sākt jēgpilnāk sadarboties, uz Kalovejas maģijas akadēmiju tiek sūtīta The Spoken Mage galveno tēlu Elenas un Lūkasa meita Verīna.

Āķis vien tajā, ka pat sasniegušai 16 gadu vecumu Verīnai nav parādījusies neviena maģijas spēju izpausme. Pat ne pēc ekstensīviem gan vecāku, gan citu karaliskās ģimenes nodarbināta personāla testiem, kas liek domāt, ka ļoti īpatnējā veidā spēcīgākajiem maģijas praktizētājiem piedzimusi atvase, kura dabīgā veidā ir noslēgta no maģijas. Lieki teikt, ka bezprecedenta gadījums.

Pati Verīna šī fakta dēļ jo dedzīgāk grib būt savai karalistei būt kaut kā nebūt noderīga, ko mācības Kalovejas akadēmijā varētu sniegt, lai cik īsu laiku, jo nedomā, ka bez spējām to varēs pabeigt. Protams, Young Adult subžanra fantāzijas romāna sērija nevar iztikt bez romantiskās intereses, un tīri sakritības rezultātā Verīnas gadā tās kursā ir gan Kalovejas troņmantinieks Dariuss, gan tā divus gadus jaunākais brālis Džarets. Pamatojums Dariusa aizkevātajai maģijas skolas apmācībai gan visai pamatoti ar tēva Kasiusa vēlmi ilgāk noturēties tronī, kurš iepriekšējās sērijas noslēgumā pie varas tiek, kad piekrīt Ardenas noteikumiem un tiek no maģijas noslēgts.

Jau sērijas nosaukums par apslēpto magu, kā arī četru sērijas grāmatu kopsaits, dod mājienu, ka Verīna līdz sērijas beigām bez spējām netiks apdalīta. Tā pirmajā mācību gada laikā galvenā varone pamazām ar vāju cerības staru sāk nojaust, ka iespējams tomēr viņai kāda spējas druska piemīt, bet sākotnēji tās šķiet pielietojamas vien ar ļoti ierobežotu labumu, ka līdz mātes Elenas spēkam ir tālāk par tālāku. Pat ar šo niecīgo sākuma starta kapitālu Verīinai jābūt piesardzīgai, nezinot kā kurš šos jaunumus uztvertu gan Kalovejā, gan dzimtajā Ardenā. Kā tas ietekmētu viņas pašreizējo situāciju kaimiņkaralistē un ko tas solītu nākotnei dzimtenē, kā, piemēram, Ardenas karaliene un tante Lucianas nākotnes plānos gribētu viņu varbūt pat izmantot.

Starp Ardenu un Kaloveju, kā jau minēts, vairs nav aktīva karadarbība, tad nu autorei Melanie Celler jāizdomā jauna problēmsituācijai (viens no tiem ir Kalojas troņa liktenis un kurš tajā sēdē; cits intersants aspekts ir parasto iedzīvotāju, kuriem maģijas praktizēšana nav pieejama, atšķirīgais sociālais stāvoklis karalistēs), līdz kuras atrisinājumam nokļūt ceturtās grāmatas Crown of Power noslēgumā. Ar nelielām izmaiņām, bet atpazīstamu sagatavi no The Spoken Mage ieturēts arī sērijas romantiskais sižets, kurā intersantā kārtā brāļiem Dariusam un Džaretam nav lemts plūkties savā starpā par Verīnas interesi. Tur pārliecinošs uzvarētājs (visai ātri nomanāms jau pirmajā Crown of Secrets grāmatā) ir Dariuss, bet pārbaudījumus sagādā sižets ap Džaretu, kura lojalitāte brālim karalistes valdnieka pēctecības ziņā sākotnēji šķiet apšaubāma.

Līdzības stils tiek saglabāts arīdzan attiecībā uz tuvas draudzenes un uzticības personu, kura Verīnai sērijas ietvaros ir bērnības draudzene un enerģijas maģe Braienija. Bez viņas atbalsta, draudzīga padoma un vispārējās palīdzības galvenokārt jau spēju izzināšanā, to spēku attīstīšanā Verīnai būtu klājies krietni vien grūtāk. Kas zina, vai maz būtu alternatīvā versijā izdevies dzīvai sasniegt sērijas beigas. Par laimi vieniem vai tieši pretēji citiem, tad The Hidden Mage sērija nebūs no Grimdark stilā ieturēta.