Stef Penney – Under a Pole Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Moderns vēsturiskām romantikas romāns Under a Pole Star, kas par fonu tās diviem galvenajiem varoņiem izmanto centienus sasniegt Ziemeļpolu 19.gadsimta beigās. Flora Mackie savas pirmās gaitas uz vaļu kuģa uzsāk 12 gadu vecumā, kad tēvs pēc sievas un meitas mātes nāves, negribēdams viņu atstāt vienu, paņem Floru līdzi. Ja vēl sākumā pirms pubertātes pārējie jūrnieki labvēlīgi uztver kapteiņa meitas klātbūtni, tad laikam ejot pieaug mājieni par jaunās sievietes pienākušos vietu sabiedrībā, kurai nu nevajadzētu būt uz vaļu mednieku kuģa, kur nu vēl sapņot par polārās ekspedīcijas vadīšanu.

Paralēli Amerikā, Manhetenā aug puisis Jakob de Beyn, kuru jau no bērnības fascinē sniegs un ledus, kurš ar fotogrāfijas palīdzību grib šo fenomenu izpētīt krietni tuvāk, nekā vien ziemas laikā paša zemē. Abiem lemts sastapties skarbajos Arktiskajos apstākļos, katram savā ekspedīcijas komandā, kuru mēŗķi nereti savā starpā konfliktējoši, kas tomēr neliedz uzplaukt karstasinīgām jūtām, lai spētu izkausēt tuvumā esošo ledu.

Līdz brīdīm, kad grāmatas galvenie varoņi uzsāk savstarpējus piedzīvojumus vairāk horizontāli starp palagiem, autorei izdodas labs balanss starp polārpētnieku pasaules attēlošanu un galveno varoņu romantiskajām jūtām. Diemžēl attiecībām uzņemot apgriezienus, radās sajūta, ka viņi varētu atrasties jebkurā laikā, būt pilnīgi citā amatā un lokācijās un nekas būtisks autores izpildījumā vairs nemainītos. Arktiskie ziemeļi, kā apraksti autorei sanāk visnotaļ labi (mazuma piegarša) to izpēte gandrīz paliek vien attālā fonā.

Modernības sajūtu arīdzan piešķir galveno varoņu attiecību izpausme, viņu viedokļi un to izpausme, atstājot attiecīgajam laikam stereotipiskākās negatīvās izpausmes, kuras laika gaitā mainījušās, citiem varoņiem. Nebūt negribu apgalvot, ka Džeikobam līdzīgi domājošo nebūtu eksistējuši, bet drīzāk, ka viņā izpaužas 21.gadsimtam raksturīgāka (grāmata publicēta 2016.g) domāšana un attieksmes.

Interesants aspekts ir ‘’tagadnes’’ fragmenti no 1948.gada, kad Flora jau kā seniore kopā ar citiem pētniekiem un žurnālistiem publicitātei vēl pēdējo reizi atgriežas ziemeļos un atsauc atmiņā pagātni.

Kevin J. Anderson – A Forest of Stars (The Saga of Seven Suns #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gāzveida vielu rases hydrogues atriebība pret cilvēci un arīdzan Ildrian rasi neaprobežojas vien ar ūdeņraža degvielas ehti ieguves turpmāku aizliegumu. Hydrogues skatījums uz nejaušo uzbrukumu ir galējas pārspilētības atbilde – par nodarīto cilvēce ir pelnījusi tikt iznīcināta līdz pēdējām indivīdam. Nosacīti maigākam viedoklim nepalīdz fakts, ka cilvēki ir ļāvuši no jauna izplatīties uz daudzum daudzām planētām kokiem, kuri spēj sazināties viens ar otru, kurus zaļie priesteri izmanto, lai ātri Hanzas impērijā apmainītos ar ziņām.

Kamēr frontē šķietami nekāda aizsardzības stratēģija un tehnoloģija nelīdz pret hydrogues uzbrukumiem, uz Zemes Hanzas marionetes karalim Pīteram sāk parādīties mugurukauls, lai izrādītu pretestību chairman Basil Wenceslas, kurš labprāt visu kontrolē no aizkulisēm. Visam, ko Pīters dara publiski, jābūt iepriekš grafikā iestrādātam, nekas, ko viņš saka publikai, nedrīkst nāk no Pītera paša prāta un mutes. Saspīlējums šajā frontē vien pieaug, kad Bazils liek apņemt sievu (politiska savienība), bet jaunajai sievai, kā ielekušai baseina dziļajā galā, jānorientējas, kas patiesībā notiek Hanzas varas gaiteņos.

A Forest of Stars iepazīstina ar divām jaunām citplanētiešu rasēm – uz uguns bāzes esošos faeros un ūdenī mītošos wentals. Kā vieni, tā otri reiz gana pasen paši cīnījušies karā ar hydrogues un novesti līdz gandrīz izmiršanas statusam. Interesatnākie no abiem vismaz sākontēji šķeit Ventali, kuri šķiet tiek atmodināti pavisam nejauši, kad viens no pētniekiem, arheologiem vēl nejaušāk atklāj veidu kā izmanotot zudušās Klikiss impērijas portālu sistēmu, kas pats par sevi ir monumentāls atklājums, ņemot vērā saspīlēto situāciju ar haidrogiem(?). Ventali vismaz tiek pasniegti kā viens liels orgranisms, kam pietiek tikt ielaistiem citā lielākā ūdenstilpnē, lai sāktu momentā vairoties, lai pavisam drīz jau varētu kalpot kā ‘’zaļās enerģijas’’ vairogs, kas palīdzētu kokiem izdzīvot haidrogu uzbrukumu pret tiem.

Diemžēl Priekšsēdētājs Bazils nemācās no kļūdām, vai arī izmisīga vēlme atrast vismaz kaut kādu atbildi pret haidrogiem piespiež ignorēt brīdinājuma signālus, kas nāk no Klikiss radīto robotu piedāvājuma kopēt viņu pašu tehnoloģiju, lai palīdzētu Hanzai radīt labākus un spēcīgākus militāros robotus, diži nepaskaidrojot iemeslus šādai pēkšņai labvēlībai. Un kā rāda no Klikiss robotu veltītajiem fragmentiem, tad būtu pavisam nopietns pamats, lai uzmanītos.

A Forest of Stars radījā krietni labāku iespaidu nekā kāds atmiņā ir palicis par sērijas pirmo romānu Hidden Empire.

Izlasīju, lasu, lasīšu #214 (09.05-22.05)

Izlasīju:

Cassandra Clare – City of Fallen Angels (The Mortal Instruments #4)

Noklausījos:

Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Jim Butcher – Captain’s Fury (Codex Alera #4)

Jim Butcher – Princep’s Fury (Codex Alera #5)

Jim Butcher – First Lord’s Fury (Codex Alera #6)

Karen Rose – Die for Me (Daniel Vartanian #1)

Lasu:

Stef Penney – Under a Pole Star

Klausos:

Kevin J. Anderson – A Forest of Stars (The Saga of Seven Suns #2)

Lasīšu:

Cassandra Clare – City of Lost Souls (The Mortal Instruments #5)

Klausīšos:

Karen Rose – Scream for Me (Daniel Vartanian #2)

Jim Butcher – First Lord’s Fury (Codex Alera #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pieklājīgs fantāzijas sērijas noslēgums, kura tomēr un diemžēl nevienā brīdī nespēja vismaz mani līdz galam aizraut un pārvērst par tās īstenu fanu.

Kamēr pēc Gaius Sextus nāves Alera impērijas sirdī atrodas pāris ietekmīgu personu, kuri uzskata sevi par cienīgākiem kļūt par nākamo Pirmo Lordu nevis kaut kādu tur puiku, par kuru neko pirms tam nav zinājuši, tikmēr šis puika Gaius Octavian jeb Tavi kārtējo reizi pierāda sevi kaujas laukā pret naidnieku un viņu līderi Vord Queen, kura uzvaras gadījumā cilvēcei visticamāk pienāktu gals. Kā insektveidīgs virspavēlnieces mastermind, Vord Karaliene vada savus minjonus. Kā insekveidīgas rases pārstāvei, viņai neizprast, kāpēc šie divkāji acīmredzama skaitliskā pārsvara priekšā turpina cīnīties par savām mājām.

Iespējams nedaudz akmens metams ierunātājas virzienā, kurai ir vien dažas atšķirīgas balsis, ne visas izteikti atšķirīgas viena no otras. Ja vēl vienas grāmatas ietvaros tas būtu kaut cik pieņemami, un kopumā var teikt, ka darbs paveikts visnotaļ kompetenti, tad tomēr var piekasīties, ka tēlu skaits priekš tā ir pārāk liels.

Jau iepriekš par Codex Alera sēriju rakstot esmu minējis, ka Codex Alera sērija auotra Jim Butcher sniegumā ir pavisam klasiska tipa. Lai arī kaujas un personīgi konflikti, cīņa par varu u.c. notiek viscaur sērijai, tad vien šajā First Lord’s Fury pirmoreiz sajūtu kārtīgu cīņas aprakstu uz kara lauka. Arī labie un sliktie tēli ir gana viegli nojaušami un melnbaltajām nokrāsām var neuztraukties. Ja ir sanācis pierast pie grimdark, tad šī fantāzijas sērija ne tuvu nebūs tam līdzīga.

Tavi līdz sērijas beigām kļuvis par tik diženu vīru, ka vien varaskārs muļķis uzdrīkstētos apšaubīt viņam piederošās tiesībās uz troni.

Karen Rose – Die For Me (Romantic Suspense #7, Daniel Vartanian #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Arheoloģe un muzeja darbiniece Sofija Johansone vispirms tiek pieaicināta kriminālizmeklēšanā, lai ar muzejam piederošu tehniku palīdzētu saprast, vai bez viena līķa laukā, kurā tas atrasts, ir vēl kāds un palīdzēt tos atrast, ja tādi būtu. Detektīvam Vito Ciccotelli detektīvu nodaļa var pateikties par ātro domāšanu un atjautību budžeta naudas ietaupīšanā, jo līdzekļu nopietnākas tehnikas piesaistei vienkārši nav, un, kā pierādīs laiks, ieguvēji nebūs vienīgi policija ar atrisinātu lietu.

Die For Me slepkavu fascinē brīdis, kurā izdziest acu gaišums un cilvēku pamet dzīvība, ko nevien cenšas iemūžināt savā atmiņā un atkārtot atkal un atkal, bet arī ir video spēļu izstrādātājs (process, kas grāmatā gana novienkāršots) un tikpat kā viens pret vienu attaino pastrādāto tajās. Autore Karen Rose nav pacentusies ar neredzētu izdomu un piešķīrusi slepkavam stereotipisku pagātnes un bērnības stāstu, kurā viņš sācis ar dzīvnieku mocīšanu un pieaugot pat brālis un māsa nav vēlējušies palikt vienatnē ar viņu. Runājot par brāli, jāpiemin viņa vārds Daniel Vartanian, un iemesls tam, ka tas ir sērijas otrs nosaukums bez Romantic Suspense, kas pats par sevi ir apakšžanrs, bet nu labi.

Patika, ka romantiskās jūtas un attiecību aizsākums starp Sofiju un Vito neaizēnoja sērijveidslepkavas notveršanu. Gan Sofijai, gan Vito ir sāpīga pagātnes pieredze. Ja Sofijas gadījumā tā ir autoratīva persona un krāpniecisks vīrs, kurš apzināti izmanto situāciju un pēc tam sliktā gaismā attēlo tieši Sofiju, tad Vito gadījumā iepriekšējo attiecību beigu iemesls ir krietni letālāks. Nākas pārvarēt pārpratumus un citus šķēršļus, lai varētu sākt izbaudīt vienam otru.

Nebūt ar piespiešanos klausīšos Romantic Suspense/Daniel Vartanian sērijas turpinājumu, vien ar cerību, ka Daniels Vartanians parādīs sevi vairāk, kā vien epizodiski, jo ir slepkavas radinieks.

Codex Alera #4-5

Captain’s Fury (Codex Alera #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lēns temps, visa notikumu gaita un Captain’s Fury sižets vairāk šķiet kā sagatave turpmākajiem politiskajiem, militārajiem notikumiem Codex Alera noslēdzošajās divās grāmatas.
Salīdzinoši mazāka attīstība tēlu, pasaules uzbūves ziņā

Tavi – atklāsmes par tēva statusu, dižciltību. Plus, ka māte dzīva un arī tuvu stāvoša gan iepriekšējam, gan pašreizējam Pirmajam Lordam. Labi, ka šādi jaunumi nāk gaismā vien tagad un ne pirms sērijas pirmās grāmatas. Citādi Tavi nespētu gūt nepieciešamo spēku no izredzētā bāreņa statusa fantāzijās.

No citiem tēliem, kuri mazpamazām gūst arvien lielāku nozīmi lielo Codex Alera pasaules notikumos, ir Amara un Bernards – ietekmīgi pāris, kuru savienība tā sākumā ir no aizliegtās mīlestības kategorijas, bet pret ko Pirmais Lords labvēlīgi piever acis līdz brīdim, kad jau abu savienība plus-mīnus kļūst oficiāla.

Dažādas inteliģentās, sevi apzināties spējīgās rases, ap ko apspēlēts rasisma jautājums, kā kurš pret ko attiecas vien šo atšķirību dēļ.

Grāmatas vāks vēl izteiktāk kā ar citām sērijas grāmatām vairāk tematisks, tikpat kā nemaz nesaistīts ar sižetu.

***

Princep’s Fury (Codex Alera #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dzīve Tavi lielos vilcienos iet uz augšu. Puisis vairs nav ievietojams ne tik vien bāreņu kategorijā, bet ar Pirmā Lorda Gaius Sextus atziņu, kuram pašam nav mantinieks, tiek atzīts par troņmantinieku, jo iepriekšējās grāmatas Captain’s Fury gaitā Tavi māti atklāj, ka viņa nav Tavi tante, plus, ka Tavi ir iepriekšējā Pirmā Lorda dēls.

Galvenais sižets Princep’s Fury tiek veltīts Aleras karalistes(Realm) aizstāvībai pret romiešu stila barbariem Vord un tādiem kā Ice Men no ziemeļiem, kuri paši līdzīgi kā Aleraniešiem piemīt spēja pielietot maģiju. Bet barbaru skaitliskais pārsvārs ir tik vērā ņemams, ka Tavi un citiem militāri augstos posteņos esošiem Aleraniešiem nav citas izvēles, kā mest aizspriedumus un citas negatīvas domas par Canim rasi, pret kuru vēl nesen ir nācies karot, ja vien abi gan Aleranieši, gan Canim nevēlas pazust no zemes virsas un saglābāt katrs savu valstisko pārvaldes sistēmu, vismaz kāda tā ir šīs grāmatas notikumu laikā.

Neliels, interesants fokuss pašā grāmatas sākumā uz Aleras iekšpolitiku un jautājumiem par Tavi jauno statusu, par ko dažs labs censonis un troņa gribētājs pēc Gaius Sextus labprāt apstrīdētu vai redzētu viņu krītam kaut kur tālu cīņā pret barbariem.

Skatpunkti turpina mainīt personāžus, bet tam vairs nav gluži tas pats efekts. Progresijas gaitā gana paredzams sērijas noslēgums.

Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Septiņi karaļi, kurus vada par sevi nodēvēta dieviete (The Goddess~). Sērgu, mēru u.c. slimību karalis ir tikai viens no viņiem, vēl eksistē tādi kā Baiļu, Haosa, Zagļu u.c. Karaļi. Masīvs teroristu uzbrukums lielākajai Londonas slimnīcai piespiež Džo Ledžeru atgriezties Mr Church vadītajā DMS un atraut domas no sērām un zaudētās mīlestības.

Interesanti, kā par viņiem neizskanēja ne pušplēsta mājiena, kaut arī viņu kompānija it kā atbildīga par visvisādu karu, slimību izraisīšanu un izplatīšanos, kā HIV un AIDS, kā galvenais mērķis ir, laikus zinot, kas notiks, gūt miljardos mērāmu peļņu no akciju tirgiem. Attiecībā uz pirmo un otro grāmatu, laikam Dieviete un karaļi, to skaitā iepriekšējais King of Plagues (šīs grāmatas ietvaros par tādu kļūst jauns kadrs), būs bijuši ar mieru par notiekošo. Grāmatu ne gluži novecina, bet liek nojaust par tās sarasktīšanas laiku, Septiņu Karaļu koncetrēšanās uz Ebola vīrusu un tā modifikāciju straujākai un letālākai izplatīšanai.

Diemžēl viņiem krietni smagi nepaveicas, ka eksistē Mr.Church vadītā DMS un Džo Ledžers, kurš vada DMS labāko specvienības Echo komandu. Nebūtu Džo, kas zina, pasaule un cilvēce izdzīvošanas ziņā nebūtu tikusi tālāk par pirmās grāmatas Patient Zero notikumiem.

Prieks, ka viss pilnībā grāmatas gaitā negrozās par un ap Džo varenību ļaundaru nodomu apstādināšanā, kas izpaužas miera un atslodzes brīžos, kad uzmanību tiek pievērsta citu Echo komandas biedru tēlu apveltīšanai ar lielāku miesas kārtu, lai vēlāk atkal pievērstos aktīvas spriedzes darbībai.

Mr. Church joprojām paliek galvenokārt aizkulišu darbonis ar vajadzīgajiem kontaktiem visās iespējamās nozarēs, kas šķiet palēnām mainās un nebūtu slikti sākt iestarpināt pa druskai vairāk no viņa pagātnes un patiesās identitātes. Maziņš maiteklis, bet ne īsti, ja sērijā ir vēl vismaz 8 grāmatas – Kas zin, varbūt izdzīvojušie šīs grāmatas ļaundari, kuri pamanās izsprukt cauri sveikā, par savu galveno mērķi kādā no turpinājumiem, pakļaus tieši viņu.

Cassandra Clare – City of Fallen Angels (The Mortal Instruments #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

Gribētos teikt, ka galvenais City of Fallen Angels sižets saistīts par un ap dažādu tīņu tēlu savstarpējām romantiskajām attiecībām un jaunais stāsta ļaundaris ir vien fona sekundārais sižets, ar ko uzpūst lielāku lapaspušu skaitu.

Teorētiski viena no pirmajiem un laika gaitā spēcīgākajiem dēmonem Lilitai būtu jābūt gana lielam draudam dēmonu mednieku Zemes aizstāvēšanas jomā. Pēc sērijas pirmās triloģijas kulminācijas noslēguma, pēc kura Klarisa panāk, ka Valentīna nogalināto Džeisu atdzīvina izsauktais arkeņģelis Raziels, ir iestājies disbalanss starp labajiem un ļaunajiem spēkiem. Lilitas lielais plāns ir atdzīvināt trešajā grāmatā iepazīstināto Sebastianu (Valentīna dēls), lai atgrieztu izjaukto balansu. Tomēr acīmredzami galvenais aspekts, par ko sērijas faniem būtu jārūp ir romantiskās drāmas.

Klarisa un Džeiss – Lilitas uzsūtīti nakts murgi Džeisam, kuru dēļ, neko nepaskaidrojot, viņš distancējas no Klarisas, kura attiecīgi sāk uztraukties un panikot par abu attiecībām un lielo mīlestību. Vai tik tiešām, pēc uzvaras pār Valentīnu, viss izjuks? Plus fonā Klarisas mātes Jocelyn un Lūkasa (Ņujorkas vilkaču klana līderis) gatavošanās kāzām.

Saimons un Izabella – Kamēr Saimons cenšas sarast un aprast, ka kļuvis par vampīru, un ar to saistīto nepieciešamību pēc asinīm. Paralēli divas attiecības ar Maiju (vilkate) un Izabellu (dēmonu medniece)- jātiek skaidrībā, ar kuru grib turpināt attiecības nopietnākā gultnē. Viena par otru nezina – drāma, kad to uzzina, bet jau iestrādāta izeja no problēmas, kad Maija uzzina pattiesību par Džordanu un apstākļiem, kad abi pārvērsti par vilkačiem.

Maija un Džordans – divi puslīdz maznozīmīgāki tēli, plus Džordans kā pavisam jauns tēls tieši šajā grāmatā. It kā pievienojas Saimona pusnenopietnajai mūzikālajai grupai, jo pirms aptuveni gada šie izlikuši sludinājumu, ka meklē solistu. Bet patiesība Džordans ir pus-slepenas organizācijas biedrs, kuri grib rūpīgāk pavērot Saimonu, jo viņš distancējies no vietējā vampīru klana un cenšas vēl pieturēties pie vecās mirstīgā cilvēka dzīves. Garš, līkumots pagātnes stāsts saistībā ar Maiju, bijusī draudzene, pirms pats vien dažas dienas pirms atgadījuma pārvērsts par vilkati. Un pēcāk, nezinādams, kas notiek, sakodis Maiju, inficējot viņu. Pārpratumi pēc tam.

The Mortal Instruments noteikti nav no tām sērijām, kuru varētu lasīt ārpus grāmatu secības.

Izlasīju, lasu, lasīšu #213 (25.04-08.05)

Izlasīju:

Marcel Montecino – Big Time

Noklausījos:

Elena Ferrante – The Story of the Lost Child (The Neapolitan Novels #4)

Jim Butcher – Cursor’s Fury (Codex Alera #3)

Jonathan Maberry – The Dragon Factory (Joe Ledger #2)

Lasu:

Cassandra Clare – City of Fallen Angels (The Mortal Instruments #4)

Stef Penney – Under a Pole Star

Klausos:

Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Jim Butcher – Captain’s Fury (Codex Alera #4)

Lasīšu:

Cassandra Clare – City of Lost Souls (The Mortal Instruments #5)

Klausīšos:

Jim Butcher – Princeps’ Fury (Codex Alera #5)

Karen Rose – Die for Me (Daniel Vartanian #1)

Marcel Montecino – Big Time

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Salijam ‘’Salam’’ D’Amore dzīve ir viegla, dzīve ir laba. Sals ir talantīgs džeza mūzikas u.c. pianists, reizēm arīdzan komponists ar lieliem sapņiem par nākotnes panākumiem, vien gadi vieglajā dzīvē, spēlējot klubos, restorānos un citos pasākumos pagājusi tik ātri, ka nu jau pienācis 38 gadu vecums. Arī brunču medīšana, vēlams tādas, kurā tāds biezāks maks, ir laupījusi uzmanību no sapņu sasniegšanas. Bet galvenokārt jau vainīgs pats Sals, viņa neuzņēmība, vēlme iet to vieglāko ceļu un tad jau gan jau kaut kā.

Visu maina aizraušanās ar azartspēlēm, ar likmju likšanu totalizatorā, pirmāmkārtām jau uz zirgu skriešanas sacīkstēm. Jau kopš bērnu kājas kopš ar māti pārcēlās Ņuorleānu Salam bijusi tā laime vai nelaime sasaistīties ar pilsētas kriminālās pasaules pārstāvjiem un saites ar šo pasauli laika gaitā kļuvušas vien ciešākas, paļaujoties uz ienākumiem, kurus sniedz konkrētāk šīs pasaules pārstāvis Little Johnny Venezia. Vēsture sniedzas pat tik tālu, ka ar viņu sasaistījies arīdzan Sala tēvs, kuram pašam ar azartspēlēm un alkoholu saistītas problēmas. Jebkurš Salam būtu varējis pateikt, ka šmaukties ar citu klientu liktajām likmēm (piestrādā Džonija piederošā bārā) nav tā pati spožākā ideja un ka agri vai vēlu tas labi nebeigsies, bet kamēr viss rit gludi un ir sakasīts $80+ tūkstošu kopējā vinnestu peļņa viss šķiet rožaini, varētu pat izņemt to kā spožās karjeras pamatkapitālu.

Salu diemžēl iegāž viens liktenīgs solis par daudz un ar vienu likmi no + ~$80k Sals nonāk pamatīgos mīnusos teju $180 tūkstošu vērtībā. Mazais Džonijs Venezija nav tāds, kuru šādi varētu piečakarēt un pēc tam ar mierīgu sirdi lūgt piedošanu. Mazais Džonijs Venezija pats par šādu pārkāpumu gan goda, gan reputācijas ziņā varētu tev šo to nogriezt, ar ko nedomāju vien matus uz galvas. Salam neatliek nekas cits kā bēgt ko kājas nest. Pamest ierasto pasauli un dzimto pilsētu. Par laimi Salam viņam ir iedzimts izdzīvošanas talants un nogalināt viņu nemaz nav tik viegli.

Grāmatas aizmugures apraksts iepazīstina lasītāju ar Izabellas Gemelli tēlu, kura gan uz stāsta skatuves uzkāpj vien, kad grāmata jau ir teju pusē, kas no vienas puses man nepatīk, attiecībā uz aprakstā iekļauto informāciju, bet vienlaikus var saskatīt, ka tas nav mateiklīgi un diži ko lieku neatklāj. Izabella ir multimiljonāra un Brazīlijas luksusa brenda firmas īpašnieka Džiovanni meita. Veids, kā autors Marcel Montecino izvēlas iepazīstināt lasītāju ar Džiovanni un pēcāk arī Izabellas pasauli ir gana īpatnējs, kas citkārt varētu izbojāt visu lasītprieku. Grāmata sadalītā piecās daļās un pirmā beidzas uz klifhengera, Salam pametot Ņuorleānu, lai otrajā sāktu stāstu par kaut kādu tur kurpnieka dēlu Itālijā pirms Otrā pasaules kara. Lai nu kā, bet gala rezultātu jau atklāju, un dzīves ceļi viņu aizved uz Brazīliju, kur Džiovanni paša spēkiem noveicas kā reti kuram.

Pašai Izabellai piemīt vienam no miljona ja ne vēl retāks un izteiktāks dziedātājas talants. Gan sakritības maniere, kā Sals viņu sastop, gan arī abu tālākās profesionālās (un ne tikai) sadarbības ceļš ir izdomātam romānam gana cienīgs, kuram iespējams lielāku ticamību piešķir Dienvidamerikā dzīvojošo tautu atšķirīgā, reizēm sakāpinātāka mentalitāte un ekspresija.

Bet kā jau to varētu nojaust, tad lai cik ilgs laiks nebūtu pagājis, lai kā Sals, nomainīdams identitāti necenstos, tad agri vai vēlu būs jāstājas pretī pagātnes rēgiem un jāatbild par reiz Mazajam Džonijam Venezijam nodarīto.