Kim Stanley Robinson – Red Moon
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Autors: poseidons99
M.J. Hyland – Carry Me Down
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Canongate Books
Manas pārdomas
John Egan ir 11 gadīgs (aprakstā minēti 12, bet vien pēc grāmatas notikumiem tam dzimšanas diena) ir puika ar visai savdabīgu vai pat drīzāk ļoti īpatnēju pasaules uztveri, kas sižetam vijoties uz priekšu sāk likt jautāt, vai tik nav kādas novirzes no pieņemamās normas vairāk kā būtu veselīgi. Papildus tam Džonu ļoti fascinē Ginesa rekordu grāmata un vēlme tajā iekļūt, kas pats par sevi pat savā ziņā apsveicami, bet galvenais varonis iedomājies, ka viņam piemīt ‘’dzīvā melu detektora’’ talants un tā krustugunīs nosacītā grāmatas kulminācijā nonāks tā vecāki.
Džona ģimeni nenosauksi par nedz ļoti trūcīgu vai pretēji pārtikušu, bet Carry Me Down aizsākoties jau trīs gadus tēvs Maikls ir kā bezdarbnieks un līdz ar to trijotni pie sevis laipni uzņēmusi Maikla māte. Bet laiks rit uz priekšu un arī mātes pacietībai ir savs mērs, kad dēla vārdi mēģināt atrast darbu vai pašmācības ceļā kaut kur vispirms iestāties neatbilst darbiem realitātē. Tāpat tas nevar neizpalikt bez sekām uz savstarpējām attiecībām gan starp vecākiem, gan dēlam ar māti un/vai tēvu, kad brīžiem Džonam rodas neizpratne, kāpēc māte Helēna vai tēvs Maikls teju vienas sarunas laikā var izpausties teju kā atšķirīgas personas.
Savu ietekmi uz Džona uzvedību notiekti ievieš attiecību dinamika starp pieaugušajiem vai vēlāka nepieciešamība pārcelties uz jaunu vidi uz lielpilsētu un ne to pašu glaunāko dzīvokli vienā no septiņu 15 stāvīgiem daudzdzīvokļu namiem, kur kā kapņutelpāss, tā liftos bieži vien labāk aizturēt elpu, vai savu spriedzi piešķir vajadzība izvairīties no puiku bariem.
Džons nevar lepoties ar lielu draugu skaitu, bet galvenais jau ir būt vismaz tam vienam, kurš viņa klasē ir puikas Brendana tēlā. Bet šeit nākas atgriezties pie drīzāk jau apsēstības ar Ginesa rekordiem, kad Džonam ienāk prātā ideja pārbaudīt, vai spēj ar prātu iegūt kontroli pār savu ķermeni, ko savā prātā izdomā pārbaudīt ar eksperimentu, cik gan ilgi spēj noturēties un neiet uz tualeti, lai pačurātu. Diemžēl par nelaimi Džonam, metaforiskās neveiksmes slūžas paveras tieši klases laikā, lai kļūtu par apkaunojošu izklaidi klasesbiedriem ar paredzamām sekām pēcāk.
Interesantā kārtā tās Džonam neliek ieslīgt kādā nebūt depresijā, pat ja draugs Brendans tikpat paredzami pēc notikušā izmaina savu attieksmi pašizdzīvošanas nolūkos. Džonam ir tā melu detekcijas talants, kas gan no malas sāk vairāk likt domāt, ka puika speciāli mēģina tos kaut kur saskatīt un pats to neapzinās. Pat ja ar skepsi var raudzīties uz galvenā varoņa, kuru var saukt par neuzticamu, interpretāciju uz daļu no romāna notikumiem, tad visnotaļ puika ir ar augstu uztveri un pamana daudz ko, ko vecāki neiedomātos. Pievieno tam vēlmi pēc taisnības un patiesības, kaut arī pats sevi bieži vien ierindo melošanas nepieciešamības izņēmumos, kas rezultējas neparedzētās sekās, kad patiesība tiek atklāta dienas gaismā.
Reizē vecākiem raizes sagādā fakts, ka Džons priekš sava vecuma ir salīdzinoši stipri garāks pār saviem vienaudžiem, kā arī tā balss lūzums ir iestājies stipri agri. Nojaušami to neveiklie mēģinājumi mēģināt uzsākt sarunu ar dēlu par fizioloģiskām pārmaiņām pieaugot, bet reizē arī Džona neizpratni un dusmas, ka tie mēģina viņā atrast kaut ko sliktu, nepareizu vai pataloģisku, kad tas tiek vests vai nu pie psihologa vai bērnu ārsta.
Nosacīti Carry Me Down varētu raksturot, kā sižetu no izdzīves no 11 gadīgā Džona perspektīvas. Vien ar izņēmumu, ka galvenais varonis un sižeta perspektīva ir no tēla, kura pasaules uztveri nenosauksi par vidusmēra. Lai arī romānu nevar nosaukt par nebaudāmu vai garlaicīgu, tad arī neiestājas kāds moments, kurā sižets sāktu stiprāk aizraut un proza radītu lielāku lasītprieka baudu. Līdz ar to Carry Me Down noslēgums īsti nekāds, jo kaut kā taču grāmata jānoslēdz.
Izlasīju, lasu, lasīšu #278 (05.05-25.05)
Izlasīju:
Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)
Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)
Kim Stanley Robinson – Red Moon
Noklausījos:
Tinalynge – Blue Phoenix #3-5
Lasu:
M.J. Hyland – Carry Me Down
Klausos:
T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6
Lasīšu:
David Annandale – The Damnation of Pythos (The Horus Heresy #30)
Brad Parks – Say Nothing
Klausīšos:
Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Ilgi pirms diženais primarks Horuss izdomāja, ka tēvs Imperators vairs nav cienīgs būt cilvēces Impērijas valdnieks un vadītājs, uz planētas Molech Imperators no tumšajiem warp spēkiem, ja ne pat dieviem, ieguva kādu dāvanu, lielāku ieskatu un zināšanas par Visumu, savu spēju daudzkāršu pieaugumu. Bet āķis tajā, ka vēlāk, kad Moleha miera ceļā no jauna tika iekļauta Impērijas sastāvā, tam līdzi uz planētas bija vēl daži dēli primarki. Starp tiem pats Horuss, kurš Impērijai lojālas planētas Dwell sakaušanas un iznīcināšanas laikā tās zināšanu krātuvēs atklāj mājienu aizmetņus, kas liek aizdomāties, kāpēc gan tas vai Vengeful Spirit ietvaros darbību ņemošais Death Guard leģiona primarks Mortarions, kā arī jebkurš cits, izņemot Imperatoru, nespēj atcerēties neko sīkāku par Molehu, kā vien, ka tur bijuši.
Tā nu Horusa motivācija pašam kļūt jo varenākam pirms jāmēro spēki ar Imperatoru, cerība šo kaut ko atrast uz Molehas motivē to uz turieni doties, un nekas tās iedzīvotājus un leģionu astartes nespēs sagatavot divu leģionu uzbrukumam, pat ja Impreators reiz sen tik sen atstājis uz tās lielu armijas sastāvu, kas pats par sevi nu sāk šķist aizdomīgi.
Diemžēl romāns, kas citkārt varētu interesanti izpētīt Warhammer pasaules pagātni un Imperatora gaitas apvienojumā ar nodevēju perspektīvu gan Horusa, gan tā labākajiem Mournvial vienības astartēm un centieniem uzlabot savas izredzes, lai arī pirms tam tiem nav šaubu par gala uzvaru un savu taisnību, tad Vengeful Spirit piedāvā pārāk saskaldītu skatpunktu skaitu. Rezultātā sanāk aizrauties ar pārāk daudzu tēlu iepazīstināšanu, to mazajiem sižetiem, no kuriem daudzi paliek karājamies gaisā, ja vien neuzskata Molehas gala likteni par ļoti novienkāršotu risinājumu. Līdz ar to ne citu jaunu tēlu likteņstāsti izdodas saistoši, ne pats pamatsižets ar Horusu un Imperatora viena no noslēpumu atklāšanu, kas licis tam modificēt tik liela skaita personu atmiņas, kas turklāt līdz pat romāna beigām netiek lasītājam tieši atklāts.
Tā par piemēru varētu minēt Molehas planētas pārvaldnieka un Imperiālā komandiera Cyprian Devinetraģisko likteni, kad kopīgās milzu monstru medībās, kuri mīt planētas milzīgajos mežos un džuņgļos, tie nošķiras no padotajiem kareivjiem un dēls Raeven izmanto izdevību ‘’nejauši’’ iegrūst tēvu un beidzot gāzt planētas tronī aizsēdējušos tēvu. Bet jo interesantāk, kad tā māte un Cipriana sieva vai jebkurš cits ģimenē ne mazākajā mērā nepārdzīvo ne tā nāvi, ne faktu, ka Reivens no tiem nebūt neslēpj izdarīto. Papildus tam eksistē Reivena pusbrālis Albards, kurš it kā nav pie pilna prāta un jau vairākas desmitgades tiek turēts ieslēgts, pat ar apsardzi, lai ar minimālu kopšanu, ja to tā varētu dēvēt, vienkārši eksistētu.
Līdzīgi epizodiski, kad jau rodas jautājums, kāds no viņas bijis sižetiski pienesums un labums (nav vienīgais tāds tēls) ir nemirstīgā (Perpetual) Alivia Sureka, kura, ja ne gluži vaigā skatījusi pašu Imperatoru, jo pat astartēm attiecībā uz šo ir grūtības, tad bijusi reiz tam līdzās kādā nozīmīgā brīdi un nu pienākusi liktenīgā stunda, lai (uzsvars uz vārda) censtos izjaukt nodevēja Horusa plānus.
Vengeful Spirit lielā mērā vairāk aizpilda gari kauju ainu apraksti ar desmitiem un pat simtiem tūkstošu dalībnieku abās pusēs, kur abām pieejami vienlīdz iespaidīgi ieroči. Gala rezultātā vairāk, kad nonākts pie pēdējās nodaļas rodas un nepamet iespaids, ka stāsta būtību autors Graham McNeill tikpat labi būtu varējis ietilpināt vismaz īsā novelē, ja ne pat īsajā vai garajā stāstā, nevis izplesties līdz 544lpp. Ieraksts lielajā The Horus Heresy sērijā, kas šoreiz nošauj greizi.
Tinalynge – Blue Phoenix #3-5
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Galvenā varoņa Hvī Ju pasaulē nekas nav spēcīgāks, kā katru dienu kļūt jo spēcīgākam. Jo vari būt drošs, ka, lai cik ļoti tu nepiepūlētos, lai uzlabotu kultivācijas līmeni, vienmēr būs kāds, kurš ir tev priekšā, kā arī, ka jo spēcīgāks pats kļūsti, jo tavam spēkam līdzvērtīgi aug līdzi arī nākošie ienaidnieki, ar vienu, kurš visticamāk tiek pietaupīts vispārējās sērijas kulminācijai. Bet tāpēc jau jaunajam censonim dūša nesaskries papēžos, pat ja pēc otrās grāmatas Dungeons of Divine noslēguma Hvī Ju spiests nošķirties no draugu un sabiedroto kompānijas.
Katra no šī raksta grāmatām sērijā pēc būtības lasāma teju kā pati par sevi ar ļoti minimālu ietekmi sižetiski uz nākamo. Tās gan caurvij nebeidzamā alka kļūt arvien spēcīgākam, kas lieti noder, kad trešās grāmatas Drums of War ievadā Hvī Ju no alu labirintiem izkļūst maģisko (ne)zvēru meža karalistē, kuru kārtējo reizi piemeklē ļaunprātīgu un iekarot noskaņotu cilvēku karalistu uzbrukums par spīti tam, ka neskaitāmu gadsimtu laikā neviens izdzīvojušais nav spējis dzīvs atgriezties. Tas gan bijis līdz šim un Hvī Ju uzrašanās visu izmaina.
Nav nozīmes, ka jaunsastaptiem tēliem Hvī Ju ir pilnīgs svešinieks un šķietami nebūtu nekāda iemesla tam tik ļoti uzticēties, kur nu vēl nostādīt par grandmaršalu un armijas komandieri, kad nezvēri un to līdere Vana Čau (one horned jasmine eagle) izdomājuši pielikt punktu, pārstāt tikt cilvēku apdraudēti un dot tiem pienākošamies prettriecienu. Atliek vien izvēlēties, kurai karalistei vai impērijai uzbrukt un likt trūkties vai pat to iznīcināt. Lēmumā, kur lieti noder Hvī Ju ‘’padoms’’ un vēlme pasargāt sērijas sākumā iegūto draugu dzimteni.
Ja vēl var pievērt acis uz faktu, ka Hvī Ju tik strauji un bez aizķeršanās nonāk tik nozīmīgā pozīcijā, tad visas grāmatas garumā var atrast nevienu vien aspektu, kura ticamība ir uz kritiskas robežas. Sākot jau ar to, ka Hvī Ju apbrīnojamā kārtā fantastiski pārzina vēsturisko Sun Tzu grāmatu Art of War, kā arī spēj bez iepriekšējas plānošanas ātri un bez problēmām ieviest kardarbībā jaunas tehnoloģijas kā ielenkuma torņus, katapultas un balistas. Viss kopā nebeidz citus cīņubiedrus pārsteigt un katru reizi nostiprina Hvī Ju varoņa statusu ar iespaidīgu zināšanu bagātību. Rodas gan jautājums, kāda gan līdz šim bijusi kardarbība pasaulē ar itkā neskaitāmiem tūkstošiem gadu ilgu vēsturi, ja Hvī Ju ieviestais ir pilnīgs jaunums. Acīmredzami paļaušanās uz kultivāciju un tās maģijas spēku lielā mērā ir kavējusi vai vispār līdz šim izslēgusi pat salīdzinoši minimālu tehnoloģisko attīstību citos aspektos.
Tā arī vārds ‘’karš’’ visas grāmatas garumā nebeidz šķist pārāk skaļš un neatbilstošs romānā attēlotajai darbībai, kur visa kara darbība ir ap vienu izvēlētās karalistes galvaspilsētu. Bet, ja tas ir tā, tad atkal rodas jautājumi, kur gan ir papildspēki no citiem karalistes reģioniem, ka uzbrūkošajam spēkam ne mirkli par tādiem nav jāuztraucas un pietiek ielenkt vienu. Ja nu vienīgi patiesībā runa nav par pilsētvalsti, bet iespaids tiek radīts cits.
Kā jau raksta sākumā minēts, tad Drums of War sižetam un tā tēliem pārējā uz nākamo Grave of the Unknown nav tikpat kā nekādas nozīmes. Ar nosacītu izņēmumu, kad trešās grāmatas beigās Hvī Ju sastop tēlu Cai Jie, kuram lemts pievienoties tā draugu grupai vēlākajos piedzīvojumos.
Draugu grupai, kurā divus no tiem Hvī Ju prombūtnes laikā un pēc sērijas debijas Riluo City noslēguma, kā sods to ģimenēm, par piedalīšanos mēģinājumā to klaniem pārņemt pilsētas varu, ir visu piederīgo nogalināšana līdz pēdējam, ieskaitot seniorus un bērnus, atstājot dzīvus tikai Dengu Vu un Vangu Žu Longu no to respektīvajiem klaniem. Lēmums, kuru pieņem viens vienīgs Mušvanas pilsētas un pieņemu visas valsts galvenā skaraliskās ģimenes trešais princis Šu Je.
Hvī Ju vairāk nevajag, lai sāktu kalt plānu par draugu goda un cieņas aizstāvēšanu, par tiem nodarītā posta atriebšanu, kad citkārt viens vienīgs indivīds uz savu roku tik nežēlīgi soda ne tikai cīņā iesaistītos, bet visus bez izņēmuma. Paralēli tam Hvī Ju tīrākās nejaušības kārtā mēģina apzagt šķietami prasts ielaspuika, kuru par mēģinājumu pēc visām tiesībām pienāktos sodīt, lai citreiz ko tādu nemēģinātu atkārtot. Par laimi, Hvī Ju tēlā mītošais Zilais Fēnikss (tā izcelme pirmo divu sērijas grāmatu rakstā) sajūt, ka puikā mīt milzu kultivācijas talanta potenciāls, kuru, tam pašam par sevi eksitējot, puisis neizmantotu un izniekotu. Bet vēl jo lielāka sakritība un tīrākā nejaušība, kuras apmēri atklājas vēlāku piedzīvojuma gaitā, ir puikas Lau ‘’māsa’’ Džo un tās talants, ar kuru kopīgiem spēkiem tādā kā graustu rajonā līd Lau šim dzīvojis.
Jāsaka gan, ka no grāmatas uz grāmatu Hvī Ju un tā komandai kļūstot spēcīgākai zūd to kā labo varoņu imidžs. Pašam nemanot galvenais varonis sāk jo vairāk līdzināties saviem pirms tam tik nīstajiem neliešiem un ļaundariem, kas īpaši izceļas ‘’apciemojuma’’ vizītē uz otrajā grāmatā iepazītajām alu sistēmām. Iegansts Hvī Ju grupas iniciētam uzbrukumam itkā labs un cēls, pabeigt iesākto un atbrīvot neskaitāmus gūstā turētus un pat savā veidā spīdzinātus likumu avatarus, bet, lai to panāktu jānododas pārsvarā kultivācijas līmeņa ziņā vājāku alu sargu nogalināšanai. Kaut arī Hvī Ju vienībrīd pat atzīst, ka sāk notrulināties un faktiski slepkavošanas procesā neizjust neko īpašu un drīzāk sāk pret to notrulināties. Turklāt pat savā starpā ar sabiedrotajiem sacenšas, kurš vairāk, tad tas neattur vēlākos piedzīvojumus turpināt vēl jo vairāk sākt lemt citu vietā, kas tiem labāks un piemērotāks. Nu gluži, kā par ļaundariem sauktais Ans Hī un Frozen General Žangs Fajs līdz šim.
Bet attiecībā uz Sasalušo Ģenerāli šķiet piektās Formation of Life grāmatas ietvaros sāk briest un līdz noslēgumam jo vairāk pastiprinās pārmaiņu vēji, kas varētu liecināt, ka Ans Hī varētu būt abiem pietiekoši netīkams, lai noslēgtu vismaz nosacītu pamieru un abi varētu saukties par sabiedrotajiem. Vismaz līdz brīdim, kad tas tiktu pieveikts. Bet, lai uzticēšanās pamats būtu stabils, neiztikt bez pūliņu pielikšanas no abām pusēm.
Parālēli epizodiskiem piedzīvojumiem, kuros Hvī Ju var paļauties uz ‘’sižeta bruņām’’ un stabilu kultivācijas spēka pieaugumu un īpašām sasniegumu vai konkursu un pārbaudījumu balvām īpaši Hvī Ju, ik pa brīdim autors Tinalynge cenšas iepīt arī pa kādai romantiskai sižeta līnijai, kas gan pārsvarā izpaužas pārāk neveikli, no vispārējā lielā mērā nosacītā sižeta izlec un biežāk ir kaitinošu pēcgaršu. Nabadziņam Hvī Ju, pašam negribot, jau sāk veidoties mazs harēms, kur jāsāk žonglēt ar uzmanību kārājām mīļotajām, lai viena greizsirdībā pārāk neapvainotos vai cita spētu respektēt Hvī Ju autoritāti un neatļauties par daudz. Ir vien tikai prieks, kad kad uzmanība tiek pievērsta kam citam, pat ja salīdzinoši ar citām fantāzijām Blue Pheonix ir labi ja vidusmēra.
Kim Stanley Robinson – Red Moon
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Orbit
Manas pārdomas
Amerikānim Fredam Frederikam Šveices kompānijas uzdevumā uzdots pavisam vienkāršs uzdevums nogādāt īpašu telefonu (ar neuzlaužamu kodu drošai saziņai ar citu tādu pašu telefonu) Ķīnas Lunar Science Foundation vadītājam uz Mēness un pārliecināties, ka tas strādā bez sarežģījumiem. Bet šī vienkāršā vizīte ļoti veikli, ka viens no galvenajiem tēliem nespēj pat attapties, ierauj Fredu ķīniešu varas spēļu metaforiskajos gaiteņos, kuros aiz stūra var slēpties kas vairāk par nepatīkamu pārsteigumu vien.
Bet vēl pirms sižeta katalizatora, vēl ceļā no Zemes uz tās pavadoni Fredam paveicas sapazīties ar kādreiz populāru dzejnieku Ta Shu un tagad tikpat populāru ceļojumu raidījuma vadītāju, kurš uz Zemes pabijis teju visur un nu atliek vien ceļš uz Mēnesi un, kas zina, varbūt nākotnē pat tālāk Saules sistēmā. Paveicas, jo popularitāte Ta Shu ļāvusi iepazīt nevienu vien ietekmīgu personāžu gan uz Mēness, gan mājās uz Zemes, kas lieti noder, kad Ta Shu mana, ka attiecībā uz Fredu kkas nogājis greizi, ka patīkamais amerikānis nokļuvis neapskaužamā situācijā, kur acīmredzami kāds to grib izmantot par grēkāzi.
Zinot savas iespējas, savus kontaktus, Ta Shu brīvprātīgi iesaistās vispirms Freda un vēlāk visas Ķīnas politiskā mēroga nemierīgajos pārmaiņu viļņos. Jo, kā redz, tuvojas un Red Moon romāna laikā aizsākas CCP partijas kongress, kur viens no izskatāmajiem punktiem ir nākošā prezidenta ievēlēšana, kas vienmēr izraisa ķīviņus starp frakcijām, bet šoreiz draud pāraugt pat lielākos un postošākos nemieros. Īpaši, ja vēl visā viena no frakcijām iesaista amerikāni, lai citi, kuri atbildīgi par drošību Ķīnas bāzē uz Mēness izskatītos tādēļ jo nekompetentāki.
Līdz ar to atliek vēl iepazīstināt ar trešo galveno varoni Ķīnas finanšu ministra Chan Guoliang meitu Chan Qi, kura par spīti aizliegumam pamanījusies uz Mēness palikt stāvoklī, kas tiek izmantots par ieganstu, lai to kopā ar Fredu un drošības pēc arī Ta Shu sūtītu atpakaļ uz Zemi. Bet politiskā un visa cita veida situācija arīdzan uz Zemes nemaz nav ievērojami drošāka, kas nozīmē, ka Mēness (būtu tas sarkans vai citā krāsā) nav tikai butaforija grāmatas sākumā.
Pati Čana, lai arī vairākkārt atkārto, ka nav nekāda tur līdere, tad ar darbiem parāda prētējo vai vismaz tik pietiekoši atšķirīgu simbolisko līderību, kurā tā grib aizsākt pārmaiņas Ķīnas iekšpolitikā, lai panāktu lielākas tiesības dažādām mazākaizsargātajām grupām. Kur Partijai un tās līderiem līdz šim vieglāk bijis izlikties neko nezinam un izmantot milzīgo lēto darbaspēku. Fakts, ko Čana grib mainīt, bet darbības, kas to, neskatoties uz grūtniecību, nostāda to un piespiedu kārtā arī Fredu Frederiku ļoti reālās nāves briesmās.
Jāsaka gan, ka Red Moon vairāk ir lielās idejas grāmata, kur viens no izteiktākajiem tematiem varētu būt debate par dažādām politiskajām sistēmām, kur autora Kim Stanley Robinson ne maz tik tālajā 2047.gada nākotnē ASV un Ķīna ir galvenās pasaules lielvaras (bieži izmantots G2 termins, ideja), un kuras ASV divpartiju, Ķīnas vienpartijas vai citas valsts daudzpartiju, vai vēl kāda cita valsts pārvalde ir labāka, kur katram modelim savi trūkumi un priekšrocības.
Nav gluži tā, ka visa uzmanība tiktu veltīta tikai Ķīnai, lai arī viennozīmīgi centrālā skatuve. Tā arī ASV neiztiek bez saviem sociālajiem un ekonomiskajiem nemieriem un pārmaiņu vējiem, kur tos, sakritības vai kā cita rezultātā reizē ar nemieriem un protestiem Ķīnā, aizsāk Housholders Union kustība, kuras ietekmē cilvēki masveidā izņem naudu no bankām, lai to pārvērstu kriptovalūtās. Vara cilvēku un iedzīvotāju populācijas rokās pret sistēmu, kura nonākusi tik tālu, ka politiķi drīzāk sāk pārstāvēt partiju, ne iedzīvotājus.
Interesants aspekts idejas ziņā, lai arī ar salīdzinoši mazu laiku uz sižetiskās skatuves un debatējamu ietekmi uz galveno varoņu gaitām, ir anonīms analītiķa tēls un tā radītais mākslīgais intelekts. Kur Red Moon romāna nākotnē mākslīgais intelekts vēl nemaz nav izlauzies ārpus šobrīd redzamajām iespējām un kļūšana par intelektuālu vienīb (kur nu vēl personību), kura spējīga pati ievākto informāciju interpretēt atbilstoši situācijai un pieņemt pareizāko atbilstošo rīcības izvēli attiecīgajai situācijai, pirms tam precīzi simulējot citu potenciālu izvēļu sekas.
Tā arī vismaz grāmatas sākumdaļā un arīdzan ik pa brīdim vēlāk ir gana daudz tehniskas valodas vai pat nelielas informācijas gūzmas, kas kopā ar stāsta pieejas manieri ļauj saprast, kāpēc grāmata varētu nepatikt vai, redzot tās vāku un SFF kategoriju, likt ekspektācijām sadurties ar atšķirīgo grāmatas stila realitāti.
Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Grāmatai, pirmajai iekš lielākās The Horus Heresy sērijas ietvaros, kura veltīta White Scars(WS) leģionam, aizsākoties, Baltās Rētas izvietotas Chondax zvaigžņu sistēmā un pieliek pēdējos punktus tās atbrīvošanā no nešķīstajiem zaļajiem orkiem. WS kopš laika gala ir devuši priekšroku darboties savrupi, pie kā tie vēl jo vairāk pieturas, kad Imperators tos atrod un iekļauj Krusta gājienā ar tiem pašiem labākajiem ideālim kopējai cilvēces labklājībai un izaugsmei. Tādēļ tos diži nesatrauc uzvirmojušās warp vētras un to radītā izolācija no pārējā Visuma, bet reizē tas nozīmē, ka tie ir vieni no pēdējiem, ja ne paši pēdējie, kurus sasniedz ziņas par nodevību Impērijā.
Turklāt līdz tam tik ļoti novērtētā pašpietiekamība līdz ar to draud izvērsties par lāstu, jo pirmās caur warp vētrām izlauzušamies ziņas vēstī, ka Space Wolves (SW) un to primarks Leman Russ, nevis Horuss, ir par galveno nodevēju saucamais. Interesantā kārtā, lai arī sižetiski no Alfa leģiona (jau zināmi nodevēji) uz sižetiskās skatuves neviens no to astartēm vai pašiem primarkiem nekāpj, tad tie gana būtiski ietekmē WS rīcību vai vismaz aizkavē to uzturēšanos Chondax sistēmā tik ilgi, lai tie spētu uztvert vēstis arīdzan no citiem avotiem un rūpīgāk izsvērtu, kuram tad galu galā ir būtu jānotic. Teju vai varētu padomāt, ka ar nolūku tie darbojas pret pašu virslīdera interesēm…
Scars ietvaros skatpunkts sadalīts gan primarka Džaghataja gaitām, kurš būs tas galvenais lojalitātes vai nodevības izlēmējs, gan Balto Rētu galvenajam ‘’Bibliotekāram’’ Targutai Yesugei, kurš, lai arī romāna sākumā ir uz WS dzimtās Chogoris planētas, tad atbilstoši savai pozīcijai ir gana talantīgs, lai laikus uztvert warp ētera pārmaiņu vējus un līdz romāna kulminācijai ar citiem WS astartēm nonāktu pozīcijā, kura ļauj palīdzēt leģionam kritiskā brīdī.
Bet par tiem, jo interesantāki ir nodaļu fragmenti no diviem ne gluži ierindas, bet ne arī paša primarka Džaghataja personīgās sardzes astartēm – Torghuna un Shiban. Viens dzimis uz Chogoris, otrs uz Terras – katrs ar savu skatījumu, kāda gan būtu piemērotākā izvēle leģionam, kura pusē, Imperatora vai Horusa, nostāties. Katram savi uzskati un pieredzētā interpretācija, kādēļ Imperators izvēlējies atstāt Krusta gājiena cīņu un doties atpakaļ uz Terra. Bet interesantā kārtā katra astartes izcelsme nebūt uzreiz nenorāda to automātisko piederību, bet vēl jo būtiskāk, ka primarks Džaghatajs ļāvis eksistēt nosacīti slepenām ložām savā leģionā, kur Imperatoram nelabvēlīgiem uzskatiem ir bijis ļauts augt.
Scars romānā kā tādā izceļams ir sentiments, ka šis moments, kad Imperators nominē Horusu augstākā pozīcijā pār citiem brāļiem primarkiem ir beigu sākums. Ja līdz tam neviens nebūtu varējis pat pieļaut domu, ka tam varētu pienākties ieņemt Imperatora vietu, tad mirklī, kad Horuss tiek pacelts virs tiem, tas neatgriezeniski ievieš šajā aspektā drastiskas izmaiņas.
Papildus no visa plašā tēlu skaita izceļas nosacīti vienkārša, parasta mirstīgā Ilya Ravallion, bet piesaistīta WS leģionam, lai ar savu loģistiķes un vispārējo organizatores (plus ļoti laba atmiņa, lai paturētu prātā lielo datu apjomu) talantu un ar to palīdzētu WS kļūt kaut cik organizētākam nekā līdz šim. Kad pašu kuģos par visu svarīgāks ir to ātrums, reizēm viegli aizmirsties un aizdomāties pirms traukties cīņās krustugunī. Lai arī tik epizodiski tās darbība attēlota, turklāt vienā no tām stratēģiskā galda spēlē ar pašu primarku, tad kulminācijas brīdī Iljas Ravallionas loma neatsverama.
Līdz ar to, ka WS pārsvarā Imperatora Krusta gājienā bijuši paši par sevi gan agrāk civilizācijai zudušo planētu atkal iekļaušanas pūliņos Impērijas sastāvā, gan tīri ģeogrāfiski, kā tas šoreiz ir ar Chondax sistēmu, tad nosacīti līdz pat pēdējam ne lojālisti uz Terra/Zemes vai citviet Visumā, ne Horusa atbalstošie leģion nezina, kurā pusē tad nosliesies Džaghatajs un tā leģions. Argumenti par labu vieniem vai otriem nebūt netrūkst, bet izvēli tas tāpēc nebūt neatvieglo.
Sasteigt tik nopietnu lēmumu ar pēcāk no tā izrietošajām sekām nedrīkst, bet reizē nevar arī pārlieku kavēties un ļaut ienaidniekam, lai kura puse tā būtu, gūt izšķirošu uzvaru vai cita veida pārspēku. Kuram gan ticēt, kad tik ilgi visi darbojušies vienota mērķa vārdā. Jau no romāna sākuma atklājas, ka WS savā veidā ignorē uz Nikaea reiz pieņemto ediktu par Librarian psaikeru likvidēšanu leģionu sastāvā, bet atšķirībā no negodā kritušajiem Tūkstošdēliem (TD), tad WS attieksmē pret warp un tā dimensijas piedāvātajiem labumiem un spēku ir izrādījuši krietni lielāku piesardzību un pietāti, kas varbūt tiem nāk par labu arīdzan šīs grāmatas notikumos, kā arī vēlāk, lai burtiski un metaforiski nepazaudētu savas galvas.
Noslēdzoši vēl jāpiebilst, ka Scars un Warhammer visuma sērijas grāmatu šķiet pašās par sevi pārlieku nevajadzētu aizrauties ar kosmosa kuģu savstarpējo cīņu analīzi un to pašu varētu attiecināt arīdzan uz cīņām un dažādu ieroču pielietošanu cīņās starp astartēm uz tiem. Kur vienā gadījumā cīņas vairāk šķiet līdzinās kaujām starp transportlīdzekļiem kādas planētas atmosfērā ar gravitāciju, tad otrā gadījumā leģionāri nebrīdi nesatraucas, ka to šaujam vai cita veida ieroči uz kosmoskuģa varētu radīt kādu būtisku skādi. Līdzīgā manierē nedaudz pārsteidz arī, ka tik tālā nākotnē un turklāt ar pamatizcelsmi no pavisam citas planētas WS pamatā ir ar aziātisku rasi un šajā ziņā izceļas uz citu leģionu fona.
Romāns, kas iekļaujas Warhammer sižetiskajā stilā un sniedz pietiekoši saistošu ieskatu notikumos, kas galu galā pārliecina WS pieslieties vienai no karojošajām pusēm.
Izlasīju, lasu, lasīšu #277 (14.04-04.05)
Izlasīju:
Johanna Sinisalo – Saules Kodols
Ojārs Vācietis – Aiz simtās slāpes
Imants Auziņš – Nomodā
Fricis Bārds – Zemes dziesma
Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)
Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)
Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)
D.B. Thorne – Troll
Noklausījos:
Tinalynge – Blue Pheonix #1-2
T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3
Lasu:
Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)
Klausos:
Lasīšu:
Kim Stanley Robinson – Red Moon
Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)
Klausīšos:
T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6
T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Aptuveni 20 gadus The Bladeborn Sāgas sērijas zemēs kopš iepriekšējā lielā kara starp ziemeļu un dienvidu kontinenta karalistēm ir valdījis trausls miers, bet vismaz ir savs gals, lai cik ļoti daži to nevēlētos. Vai varbūt tieši pretēji un kā Tukoras karalis Janala to alkst, būt par varoni, kam lemts pielikt punktu teiksmainajam pēdējam karu ciklam, apvienojot visus maģiskos Vandaras zobenus.
Reiz The Bladeborn Sāgas pa zemēm tik tiešām staigājuši dievi un par izraudzītiem padarījuši nu jau leģendām apvītus tēlus un valdnieks, ieskats tajā katras grāmatas prologā, bet ai kur tas laiks (vismaz trīs gadu tūkstoši). Tomēr aiz sevis laiks, kad dievi bijuši starp mirstīgajiem, atstājis ne tikai artefaktus, bet arī spēcīgas asinslīnijas, starp kurām galvenā izpausme ziemeļos ir tā sauktajiem Bladeborn spēja ar izcilu prasmi rīkoties ar zobeniem kā tādiem, kuru metāla smagums to neļauj pat jebkuram katram tik viegli pacelt. Plus maģiskie zobeni, kuru dēļ Janala ir gatavs vadīties pēc principa, ka visi līdzekļi galvenā virsmērķa vārdā ir gana labi.
Tikmēr dienvidos asmeņu vietā ir šķietami kas iespaidīgāks – fireborn un to spēja izveidot saikni ar drakoniskiem pūķiem, bet balansa vārdā to skaits nav tik ievērojams. Bet vismaz pirmo trīs sērijas grāmatu gaitā uzmanība dienvidiem ir salīdzinoši maza, bet tas nenozīmē, ka tur politiskās intrigas un cīņas par karaļa troņiem rit mazāk spraigi. Un kur galvenā uzmanība jāpievērš Agarath karalistei un Janalas tēlam līdzvērtīgam varonim Tavašam, kuram nav gana vien ar ‘’lokālo’’ dominanci, bet ir vēlme iekarot ziemeļus. Varbūt vienīgi godīgāks ir pret sevi un necenšas to ietērpt vēlmē pēc miera, tomēr ne mazāk diži un ambiciozi tādēļ tam nākotnes plāni.
Sērijas iesākums The Song of the First Blade iesāk sižetisko gaitu un iepazīstināšanu ar galvenajiem varoņiem samērā palēnām un nesteidzoties, kur notikumi sāk uzņemt apgriezienus, kad noslēpumos apvītas Shadowmasters organizācijas sūtīts algotnis Joniks pietiekoši savaino Vandaras karalistes Pirmo Asmeni Amron Daecar, lai būtu iemesls rīkot vispārēju bruņinieku turnīru par godu ieņemt attiecīgo posteni. Amrons savu pienākumu ilgajos gados, kā arī iepriekšējā lielā kara laikā, izpelnījies ne vienu vien respektablu un cienīgu momentu. Tā dēli Alerons un Elions ir ar ne mazāk izteiktu zobencīņas talantu un teju neviens nešaubās, ka tieši vecākais Alerons pārņems ‘’stafeti’’, vismaz uz Amrona atkopšanās laiku.
Bet ne visu acīs un prātos Deikaru nams nāk ar vienlīdz patīkamām emocijām, kā tas būtu starp vienkāršākas kārtas ļaudīm. Tā sakritība vai ne, bet minētais Joniks zem cita vārda tiek iefiltrēts starp turnīra dalībniekiem. Sakritība vai ne, bet Jonika vecāku izcelsmē ir ļoti cieša saikne ar Deikaru namu. Fakts, ko tam tā Ēnu saimnieki līdz šim noklusējuši, bet atklāsme, kas gan tiem, gan ‘’spēlētājam’’ aiz to pasūtījuma nebūt nenāk par labu un notikumu gaita ritot uz priekšu, patiesībā tikai jo vairāk sarežģī nākotnes plānus.
The Bladeborn Sāgai uzņemot apgriezienus, autors T.C. Edge paplašina arīdzan skatpunktu un sižeta līniju skaitu, kur uzmanība jāvelta kā Elionam un Janalam, tā vēlāk par nosacīti labo varoni (vai vismaz ne gluži ļaundari) Joniku, tā arīdzan tēlu gaitām dienvidu kontinentā (starp tiem izceļams Litiana tēls un tā gaitas), kuri pirmās grāmatas gaitā neapdomīgi tur nosūtīti, cerot rast izeju no potenciāli briestoša jauna kara starp kontinentiem. Ja vēl pat trešajai An Echo of Titans grāmatai sākoties vēl nav iestājies moments, kad nepieciešamība sadalīt uzmanību tik sīki, sāktu kaitēt kopējam iespaidam, tad jo tuvāk nāk attiecīgā romāna beigas, jo nenovēršami šis faktors tomēr sāk piezagties.
Ja tādi būtiski tēli, kā galvenais labais tēls Elions vai galvenais ļaundaris Janala (savās acīs, protams, tāds nav) būtu jau pieminēti, tad vēl tāds nav Saskas tēls, kuras vecāku izcelsme apvīta vēl lielākos noslēpumu mākoņos nekā Jonika un kura, sērijai sākoties, ir šķietami ne ar ko īpaši neizceļama kalpone. Ja nu vienīgi tās pagātnes noslēpumies ir kas tik ‘’niecīgs’’, kā iepriekšējā saimnieka nogalināšana (pat ja tas to būtu pelnījis un tā dēls tagad nebūt nav labāks). Kurai visai neparastā veidā ir pat lemts iekrist Eliona acīs un varbūt pat sirdī, bet apstākļu sakrītības dēļ ir spiesta pamest ziemeļu kontinentu kā tādu.
Ja vēl Elions ir savos spēka brieduma gadu priekšā un līdzās ar citiem kompanjoniem būtu gana spējīgs sākt meistarot kopā tam gana konkurētspējīgu plānu, tad tēvs Amrons pēc visa pārciestā tā vis gan nejūt. Tā gaitas lielākoties rit fonā un pagaidām vēl neietekmē citus sērijas galvenos varoņus, kas domājams turpinājumos mainīsies, bet cerību Amrons liek uz leģendās minētu spēku, kuru viņa gadījumā tas meklē teritorijā, Vandar’s Tomb, no kuras tikpat kā neviens ar cerēto nav spējis atgriezties.
Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Riverhead Books
Manas pārdomas
Takeo savus 16 gadus sasniedzis augdams ar neko neievērojamā Mino ciematā, bet, kurš izpelnās karavadoņa un tobrīd viena no spēcīgākā Japānas karavadoņa Iida Sadamu tik lielas dusmas, lai tas pats personīgi piedalītos tā pilnvērtīgā iznīcināšanā. Tā nu tas sakritības pēc pirmkārt attiecīgajā brīdī Takeo, kā jau ierasts devies tuvējos kalnos ievākot šo to, kā sēnes, un līdz ar to tā sevi paglābdams, bet, kad atgriežas un mana postažu, bet otrkārt un galvenokārt bēgot no Sadamu kareivjiem, kuri to pamana uzduras šķietami nejaušam svešiniekam vārdā Otori Shigeru, kurš izrādās Sadamas tiešs konkurents. Šķietama nejaušība, kas uz mūžu neatgriezeniski izmaina puiša dzīvi.
Citviet vēsturiskais romāns (ar fantāzijas elementiem) iepazīstina ar līdzīga vecuma jaunieti Shirakawa Kaede, kuras vecāki, lai arī nav nabadzīgo vai vienkāršo iedzīvotāju kārtā ierindojami, tad tomēr nav gana ietekmīgi, lai nebūtu spiesti meitu jau septiņu gadu vecumā nodot ‘’aprūpē’’ vai precīzāk kā gūsteknei pie lorda Noguchi Masayoshi. Tomēr acīmredzot Širakavas turība un īpašumi ir gana ievērojam, plus romāna gaitā atklājas, ka Keidai cita tēla nāves gadījumā pienāktos smuks mantojums, Noguchi klans un pastarpināti Iidas kam tādam piekristu.
Atgriežoties pie Otori Šigeru, tad varētu rasties, kāpēc gan, lai tas uzņemtu pie sevis kaut kādu tur līdz tam nepazīstamu jaunieti no tikko iznīcināta ciemata, ko gan tādu tas zina, lai tas atmaksātos. Un tas kaut kas slēpjas Takeo vecāku, galvenokārt jau tēva, agrākā Tribe algoto slepkavu izcelsmē. Tribe, kuru bēdīgi slavenās un superspējam līdzvērtīgās prasmes (ne visiem gan vienlīdz līdzvērtīgā spēkā, bet saprotami, ja tādas ir galvenajam Takeo tēlam) ir plaši pazīstamas, lai Sadamu savas paranojas ietekmē būtu pasūtījis romāna nosaukumā pieminēto lakstīgalas grīdu, kas to itkā spētu laikus brīdināt par iebrucējiem. Attiecīgais dziedošās grīdas aspekts romānā gan vien ar epizodisku nozīmi.
Šigeru, kaut arī Across the Nightingale Floor sākumā, kad izglābj Takeo, izliekas, ka tikai sakritības pēc ir Mino ciemata tuvumā, kas pats par sevi varbūt tā arī varētu būt bijis. Tad par nejaušību nebūt nevar apzīmēt tā vēlmi adoptēt un apmācīt Takeo. Aptuveni desmit gadus pirms Tales of the Otori sērijas pirmā romāna Otori klans cietis smagu sakāvi Yaegahara kaujā pret Iidām. Kaujā kur mirst Šigeru tēvs, kas pats par sevi vēl piederētos pie lietas, bet atriebes dzinulim pa virsu nāk nesena brāļa Takeši slepkavība, kuru ar ļoti lielu varbūtību var piedēvēt Sadamu.
Keidas tēlam romāna ietvaros atvēlēta diezgan neapskaužama loma un dzīves apstākļi. Vispirms tikt nošķirtai no vecākiem un citiem tuviniekiem jau septiņu gadu vecumā, lai pārceltos pie Noguchi klana, kur, lai arī vecākiem ir zināms statuss, tad tas neatspoguļojas to attieksmē pret meiteni. Bet vēlāk iegūst negodu sev un savam klanam, kad tai piemeklēts ‘’precinieks’’ aiz vecuma īsi pirms kāzām nomirst. Baumu un neslavu, ko lieliski var uzpūst un izmantot, Iidas klans un Sadamu, lai mēģinātu likvidēt konkurentu Šigeru, kurš tik kaitinoši ir populārs starp vienkāršajiem iedzīvotājem.
Autore Lian Hearn jeb īstajā vārdā Gillian Rubinstein rada labu, cik nu citos vēsturiskos romānos iegūts priekšstats, akurātu tēlu izturēšanos un domas gaitu, tās principu Japānas un āzijas kultūrā kā tādā, kur gods un ‘’sejas saglabāšana’’ ir ar augstāku nozīmi, nekā paša izdzīvošana, lai tur vai kas. Kur citkārt rietumnieciskākā vidē pieļauju tēliem būtu krietni loģiskāk rīkoties pavisam atšķirīgi un, protams, līdz ar to ar pavisam citu iznākumu sižetiskajā ziņā.
Nedaudz Takeo pieaugšanas stāsts kombinācijā, nedaudz romantiskuma piejaukums, kad Takeo sastop Keidu kombinācijā ar nedaudz politisko intrigu starp Šigeru un Sadamu tēliem.
You must be logged in to post a comment.