Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Izlasīju, lasu, lasīšu #112 (12.03-25.03)

Nemaz nebiju gaidījis, ka arī šīs divas nedēļas ar kopā deviņām grāmatām būs izdevušās tik lasīšanas ziņā raženas.

Vai nu atmiņa viļ, vai arī lasīšanas gaume ir drusku mainījusies, bet biju pārsteigts par valodas stilu Meitenē, kas spēlējās ar uguni, tādēļ ceru, ka tas būs vairāk piemērots audio formātam, kādēļ attiecībā uz trešo sērijas grāmatu, pārsēžos uz audio formātu.

Tāpat ir bijis progress divās nedaudz novārtā atstātās sērijās – noklausījosTerija Prečeta Diskpasaules sērijas ceturto un piekto grāmatu un caur Audible šobrīd ir aprīļa mēnesī turpināt iesākto, un otra pēc vairāk kā trijiem gadiem pēc pirmās grāmatas noklausīšanās ir John Scalzi Old Man’s War sērija.

Visiem vēstures interesentiem varu ieteikt Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933. Visaptveroša grāmata par vienu no 20.gs daudzajām traģēdijām, autore veiksmīgi izpētījusi ne tikai vēstures avotus, bet arī velk sakarības ar šodienas notikumiem.

Kaut kā attiecīgajā mirklī piemirsās, ka biju domājis turpināt Kurta Valandera sēriju; uzmanību šķiet vairāk piesaistīja grāmatu plauktā ar domu atstāta jau izlasīta The Lunar Chronicles sērijas grāmata. Beidzot izdomāju piebeigt sēriju līdz galam.

Izlasīju:

6087991

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

346685239399

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5)

John Scalzi – The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

2471841625861677

Jason Aaron – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1)

Jason Aaron – Showdown on the Smuggler’s Moon (Star Wars (2015) #2)

Noklausījos:

19486421

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15)

38637234499

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1)

Terry Pratchett – Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

33864676

Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933

Lasu:

13206900

Marissa Meyer – Winter (The Lunar Chronicles, #4)

39388

David Hewson – A Season for the Dead (Nic Costa #1)

28118848.jpg

Jason Aaron – Rebel Jail (Star Wars (2015) #3)

Klausos:

6892870.jpg

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3)

Lasīšu:

39795

Hennig Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

29467583.jpg

Jason Aaron – Last Flight to the Harbinger (Star Wars (2015) #4)

Klausīšos:

26999.jpg

Jasper Fforde – Something Rotten (Thursday Next #4)

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

6087991

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads gan kopš Millenium sērijas pirmās grāmatas notikumiem, gan personīgi kopš laika, kad pats to izlasīju. Gads, kura laikā, pateicoties savām hakeres maģiskajām spējām un no Vangeru afēras ne pārāk legāli iegūtajiem līdzekļiem, Salanderei nav bijis jāuztraucas par personīgajiem līdzekļiem, kas atļauj apskatīt pasauli, veltīt laiku sev un atrast jaunas personības šķautnes. Summa ir ar tik daudz nullēm (zviedru kronas, bet tomēr), ka par to nevajadzēs aizdomāties līdz pat mūža beigām, bet spēlēšanās ar uguni var nejauši panākt tās ātrāku ierašanos.

Tikmēr Mīkaels Blūmkvists, līdzīgi kā citi Salanderes draugi (lai cik maz pēc viņas domām tādu nebūtu), ir atstāts pilnīgā neziņā, kur Salandere ir nosvīdusi. Ja citi, zinot Salanderes īpatnējo izteikti anti-sociālo personīgu, to +/- spēj tādejādi sev izskaidrot, tad Mīkaela gadījums, ņemot vērā kopā pārdzīvoto un varbūt tādēļ radušos attiecību kaisli, ir drusciņ atšķirīgs. Lai ko viņš darītu, Salandere pret viņu attiecas kā pret kaut ko neeksistējošo. Viens būtisks faktors, ko pats Mīkaels droši vien par tādu neuzskata, ir viņam pašsaprotamās casual rakstura attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, kas Salanderei varētu nebūt pieņemami.

Viss mainās, kad savās mājās tiek atrasts Millenium žurnālists Svensons un viņa draudzene Johansone un pavisam necerēti nozieguma vietā atrastais slepkavības ierocis (pirkstu nospiedumi uz tā) norāda taisnā virzienā uz Salanderi. Ar to plus vēl dokumentāciju no dažādā valsts iestādēm par Salanderes pagātni un psiholoģisko stāvokli policijai pietiek, lai ieraktos dziļi vienā domu gājienā un vairāk neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Šajā ziņā autoram veiksmīgi izdevās radīt dažus pamatīgi pretīgus izmeklētāju/policistu tēlus. Lai kā Blūmkvists censtos noradīt uz to, ka varbūt Svensona topošā grāmata par jaunu sieviešu nokļūšanu piespiedu prostitūcijā un neskaitāmu noziedznieku, pat korumpētu policistu, politiķu un tiesībsargu atmaskošanu nepalīdz, lai policija apsvērtu citus nozieguma scenārijus. Kad vēl tiek atrasts trešais upuris ar vieglu noprotamu saikni ar Salanderu, masu mediju cirks var sākties.

Grāmatas galvenais fokuss ir uz noslēpumaino Salanderi. Paralēli Blūmkvista centiem izzināt patiesību, policijas aklajiem mēģinājumiem ‘’pienaglot’’ pie taisnības sienas galveno aizdomās turamo, Meitene, kas spēlējās ar uguni dod dziļu ieskatu Salanderes bērnībā un notikumos, kas lielā mērā ietekmēja viņas personību un pamatoti negatīvo attieksmi pret varas iestādēm. Kopumā nepameta sajūta, ka šī lielā mērā ir sagatave oriģināli triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

386372.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.

Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.

Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.

Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.

Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.

Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.

34499.jpg

**

Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.

Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.

Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!

Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).

Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.

Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933 (Audio book)

33864676

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Random House Audio

Manas pārdomas

Red Famine un The House of Government, kuru noklausījos februāra mēnesī, bija vienas no daudzajām vēstures grāmatām, kuras 2017.gadā tapa izdotas par godu revolūcijām simts gadus agrāk. Salīdzinoši sarkanais bads patika vairāk un šķita par kādu klasi labāka.

Personīgi no vēstures stundām bija atmiņā palicis par Ukrainā speciāli izraisīto badu ’30.gadu sākumā, bet arī lielākoties neko sīkāk. Lai saprastu motivāciju aiz Staļina pieņemtajiem lēmumiem, autore vispirms sāk ar Ukrainas neveiksmīgo (jeb Padomju Savienības veiksmīgi) izjaukto mēģinājumu izveidot neatkarīgu valsti un turpina ar badu 1921.gadā, kad vara atzina notiekošu un pat lūdza (kaut arī visai atturīgi) starptautisko palīdzību. Atšķirībā no dekādes vēlāk, kad ne tikai tas tika ignorēts, bet maksimālam efektam vēl ar dažādiem lēmumiem pastiprināts. Tā vietā, lai tiktu atzīts kļūdaini pieņemtais spriedums apvienot visas lauksaimniecības vienotos kolhozos, tiek ar dzelzs dūri maršēts uz priekšu, jo kā gan diženais līderis var būt nepareizs, un pie viena ar to tiek salauzts jebkāds nacionālais dzinulis ukraiņos vēlreiz mēģināt radīt savu valsti, kā arī, piemēram, savākts no badā cietušajiem, kuri vēl ir spējīgi vilkt dzīvību, viņu pēdējās dārglietas apmaiņā pret kaut mazuma pārtikas; un labākais, ka pat krīzes kulminācijas brīdi neapstājas ne graudu, dārzeņu u.c. pārtikas piespiedu savākšana no zemniekiem, nedz eksports.

Par nereālistiskajiem no Maskavas sūtītajām prasībām nerēķinoties ar apstākļiem realitātē vai nepieciešamību atstāt kaut kādu sēklas materiālu un kā cilvēki aiz bailēm pastrādā briesmu lietas gan starp sistēmas pakalpiņiem, gan aiz bada, kad vienīgās domas ir kur un kā atrast kaut ko ēdamu; vai par informācijas apjomu, kuru caur diplomātiem vai kā citādi zināja citas valstis, bet tomēr izvēlējās nesadzirdēt, uzskatot Hitleru par vairāk uzmanības vērtu, tie ir tikai daži no piemēriem, lai nebūtu jāatstāsta katrs sīkums. : )

Pozitīvi vērtējams fakts, ka autore neapstājas tikai ar vēsturisko faktu apskatīšanu, bet arī piemin šodienas Putina Krieviju un nesenākos notikumus Ukrainā. Nav jābūt ģēnijam, lai saskatītu paralēles. Kā toreiz Padomju līderi baidījās, ka neatkarīga Ukraina var sagraut visu grandiozo sociālisma celšanu, tā mūsdienās ir bailes par ES tuvākas Ukrainas efektu ar potenciāli nevēlamu ideju iesēšanu demokrātiskāk noskaņotos Krievijas iedzīvotājos. Kā toreiz ar dezinformāciju un propagandu cilvēki tika nozombēti par ļaunajiem revolūcijas ienaidniekiem, kulakiem un vēl sazinkā vai pēc bada dažādi izmainīti dokumenti, lai noslēptu padarīto laikā vēl pirms sociālajiem tīkliem un elektroniskajiem, kas pēc sava rakstura ir gluži tas pats, ko Krievija (vien zaudējusi apkārtējās republikas) dara šodien.

Red Famine ir Anne Applebaum trešā vēstures grāmata un tajā apkopotais ir interesanta lasāmviela no vāka līdz vākam, saistoša no pirmās minūtes līdz pēdējai. Šeit vēl skatāms viens no YouTube pieejamiem video, kur autore pati izsakās par grāmatu un vēl atbild uz interesentu jautājumiem.

Jason Aaron – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1) un Showdown on Smuggler’s Moon (Star Wars (2015) #2)

2471841625861677

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Marvel Comics

Manas pārdomas

Kaut arī Lūks Skaivolkers ir viens no galvenajiem nemiernieku varoņiem DeathStar iznīcināšanā, kā arīdzan šī krājuma ietvaros, bet mentora Obi-Wan Kenobi puisi ir atstājis dziļās šaubās par savām prasmēm. Tas reizē viņu ieceļ Impērijas un Darth Vader uzmanības centrā ar mērķi iznīcināt potenciāli pēdējo eksistējošo džedaju, kā arī mudina pašu Lūku doties gandrīz jau zudušo džedaju relikviju un mācību meklējumos uz dzimto Coruscant planētu, kur briesmas uzglūn no katra stūra, un loģiski, ka spriedzes kāpināšanas nolūkos, Lūks tajās arī iekuļas.

Pavisam negribot par pretošanās kustības seju ir kļuvis arī pilots un kontrabandists Hans Solo, bet nez kāpēc par tādu nav kļuvis Čubaka – iespējams pie vainas ir daudziem nesaprotamā valoda un/vai ar Solo nesalīdzināmais izskata pievilcīgums, kādēļ par tādu nav kļuvis apmatojuma bagātais un visādi citādi no neiespējamām situācijām izkļūt spējīgais Hana palīgs. Ar Hanu vienā komandā ir ielikta arī princese Leia, kas paralēli ļauj viņu sižetā ievīt paredzamu dažu labu romantisko potenciālu; īpaši, kad pirmā krājumā beigās abus pārsteidz Hana profesijas kolēģe, kura turklāt pasludina sevi esam par viņa sievu. Protams, nekur tālu no šīs kompānijas nav arī androīdi C-3PO un R2-D2 (vēl viens tēls ar valodu, kuru citi saprot, bet ne lasītājs) – neslikti atbalsta tēli, kuru lielākais pienesums ir daža laba frāze ar mērķi uzjautrināt.

Salīdzinot ar pirms tam izlasītajiem Doctor Aphra pirmo krājumu un Darth Maul tēlam veltīto, tad šajā visaptverošais lielais sižets ir grandiozāks un līdz ar to varoņiem, kuri arī paši par sevi šķita labāki, nav jāmēģina piesegt tik lielus sižeta trūkumus un jādara kaut kas darīšanas pēc.

Var saprast iemeslu, kāpēc autori un Marvel izvēlējušies ilustrēt tēlus pēc aktieru līdzības no pirms tam uzņemtajām filmām; tas ļauj ātrāk aprast ar pasauli un varoņiem gan tādus, kas nav diži franšīzes fani (kā es), kā arī visticamāk ir drošs veids, kā nesaniknot tos, kuri sevi par tādiem uzskata un vēlas jau filmās iemīļotos tēlus redzēt tādus pašus arī komiksos.

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15) (Audio book)

19486421

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Ir pagājis gads kopš burvim un Ziemas feju Bruņiniekam Harijam Drezdenam izdevās novērst pasaules mēroga katastrofu un nogalināt inficēto Ziemas feju Lēdiju, tādejādi paturot ieslodzījumā uz Demonreach salas ļaunākajos murgos mītošas radības, kuru izdalītā siltumenerģija darbina ley-lines visā pasaulē.

Par cik Harijs ir šīs salas (mirstīgais) sargs, tā Hariju attiecīgi ļauj pasargāt no viņa prātā mītošā ‘’parazīta’’ un nepieļaut tā izlaušanos, kā dēļ galvassāpju biežums un intensitāte gaidu gaitā ir tikai palielinājusies, pretējā gadījumā pēc Ziemas feju Karalienes Mab vārdiem, brīdī, kad tas izkļūs no viņa prāta, pirmkārt mirs viņš pats, bet otrkārt būs apdraudēti arī viņam tuvi cilvēki. Bet kā jau ierasts, patiesība par šo ‘’parazītu’’ izrādās visnotaļ negaidīts; nebūtu jābrīnās zinot feju manipulatīvo dabu, bet, apzinoties Harija dzimumu, varētu izraisīt nenopietnu reakciju.

Tomēr patiesības atklāsme seko krietni pēc Mab brīvprātīgi piespiedu kārtā piedāvātā risinājuma ‘’parazīta’’ draudu likvidēšanai. Mab jaunais uzdevums ir saistīts ar viņas Bruņinieka pakalpojumu aizdošanu visļaunākajam kritušajam eņģelim Nicodemus, lai atlīdzinātu parādu. Zinošs sērijas lasītājs zinās, ka Harijam ar Nicodemus ir bijušas pāris saķeršanās, ko Mab labi apzinās, kādēļ zem četrām acīm viņa Harijam atgādina par feju tendenci pieturēties burts burtā slēgtai vienošanās, un tiklīdz tā ar pirmo sekundi ir tehniski izpildīta, un līdz ar to viņas vārds nav apkaunots, tā Harija rokas vecu rēķinu kārtošanai, tā teikt, var būt brīvas. Tas vēlreiz apliecina, ka ar fejām ir vēl trakāk kā ar bitēm, un reizēm, kā to parāda iepriekšējā sērijas grāmata Cold Days, nevar pat paļautos uz feju nespēju atklāti melot.

Un beidzot esam tikuši līdz grāmatas pamata sižetam – Nicodemus ieplānotajai grandiozajai laupīšanai, kuras mērķis ir ielauzties neviena cita kā sengrieķu pazemes valdnieka un dieva Hades dārgumu glabātuve, kā dēļ viņš ir savācis ar dažādām prasmēm apveltītu komandu, piesolot miljonos mērāmu materiālu atlīdzību, bet pats cerot iegūt spēcīgu maģisku artefaktu. Āķis vien tajā, ka Hades dārgumi atrodas Nevernever, lai tur varētu nokļūt vispirms ir nepieciešams ielauzties mūsu realitātes ekvivalentā, t.i. Čikāgas kriminālās pasaules bosa Džona Markoni bankā.

Nudien uzdevums, kas pārbauda Harija Drezdena gribasspēku nepazaudēt savu patieso ‘’es’’, bet izdara to pašu un vēl vairāk ar Harija draugu ticību viņa varēšanai. Jau kuro reizi Harijs paļaujas uz Mērfijas palīdzību. Abi ir sākuši apzināties, ka mazpamazām koleģiāli draudzīgās attiecības ir kļuvušas par ko vairāk, bet atruna par Harija kā burvja garo mūžu un tagad vēl Ziemas feju Bruņinieka statusu ir bijis par iemeslu nespert nākamos soļus. Situācija ar Nicodemus (un ņemot vērā arī citur pasaulē notiekošo) ir pat tik nopietna, ka Harijs ir spiests saukt atpakaļ lielajā cīņa labu draugu, kurš cīņā gūtas traumas jau labu laiku nav spējis pildīt Krusta Bruņinieka pienākumus; turklāt Mollijas nesenā kļūšana par jauno Ziemas feju Lēdiju sola nākotnē interesantu abu attiecību attīstību. Un visbeidzot bez pieminēšanas nevar atstāt Waldo Butters, kura tagadējā personība tik krasi atšķiras no tās, kādu mēs viņu redzējām pirmoreiz parādāmie šajā sērijā, ka tie būtu saucami par diviem atšķirīgiem cilvēkiem; īpaši jau pēc tam, kad pēc Harija šķietamās nāves galvaskausā mītošais un ar plašām zināšanām apveltītais gars Bobs ir Waldo rīcībā.

Kaut arī Skin Game izbaudīju un par sliktu nebūt nesauktu, trīs Harija Drezdena grāmatas pēc kārtas drusku ir par daudz, un labi vien ir, ka tagad nāksies gaidīt, kamēr iznāks nākošā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #111 (26.02-11.03)

Par šajās divās nedēļās iespēto, kad februāra beigās noklausītā grāmata Ghost Story ir bijusi labākā visa mēneša garumā, bet Mississippi Blood pagaidām ir galvenā kandidatūra martā, sūdzēties nevarētu.

Pavisam neplānota bija +/- stundu garā vēsture par Aleksandru Lielo; citādā ziņā nebiju gaidījis tādu vilšanos no pirmās Kurta Valandera sērijas grāmatas, kamēr Die Again, neizkāpjot no žanra rāmjiem, ir pilnīgs pretmets.

Turpināšu ar Star Wars komiksiem ar cerību, ka vēl lasāmie krājumi ir labāki par jau izlasītajiem, un attiecībā uz sēriju turpināšanu atgriežos oriģinālajā Millenium triloģijā, uzsākot lasīt Meiteni, kas spēlējās ar uguni, kā arī ar vairāk kā trīs gadu ilgušu pārtraukumu beidzot pieķeršos, ar domu to pabeigt, Old Man’s War sērijai, kuru bloga pašos pirmsākumos 2015.gadā atzinu par attiecīgajā gadā labāko izlasīto.

Izlasīju:

36238519

Joe Ducie – Elder Shadow (The Reminiscent Exile #5)

24179528

Tess Gerritsen – Die Again (Rizzoli & Isles #11)

33537944

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

935308

Hennig Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

3294113934958257

Kieron Gillen – Star Wars: Doctor Aphra, Vol.1. Aphra (Star Wars. Doctor Aphra #1)

Jeremy Barlow – Star Wars: Darth Maul – Son of Dathomir

Noklausījos:

12216302

Jim Butcher – Cold Days (The Dresden Files #14)

38323010

Alexander the Great: Student of Aristotle, Descendant of Heroes (BiographyIn60)

Lasu:

6087991.jpg

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

346685.jpg239399.jpg

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5)

John Scalzi – The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

Klausos:

19486421

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15)

Lasīšu:

24718416.jpg

Jason Aaron, John Cassaday, Laura Martin – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1)

39795.jpg

Hennig Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

39388.jpg

David Hewson – A Season for the Dead (Nic Costa #1)

Klausīšos:

33864676

Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

33537944

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.