Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Joe Harris – The X-files: Cold Cases (X-Files (Audible Original) #1) UN Sharon Washington – Feeding the Dragon (Klausāmgrāmatas)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nebūtu Audible uzsācis reizi mēnesi bez maksas devis iespēju noklausīties divus no saviem oriģināli ierunāties darbiem (šķiet pārsvarā īsākas grāmatas), tad arī visticamāk nebūtu tādām ķēries klāt.

34840759.jpg

X-files: Cold Cases ļauj seriāla faniem atgriezties iemīļotajā paranormālajā pasaulē (neesmu skatījies jaunāko seriālu) un domājams patiktu arī jaunpienācējiem. Katram tēlam ir sava balss, ierunā vairāki oriģinālie aktieri, audio efekti ir savā vietā un iederas izdomātā darbā, un vispār kopumā Cold Cases izklausās pēc audio dramatizējuma/modernas lugas. Droši vien publicitātes nolūkos tapis arī šis video.

Malders un Skallija, kuri jau vairākus gadus dzīvo ar slepenām identitātēm un ‘’adoptētu’’ dēlu (pēdiņās, jo patiesībā tas ir Skallijas dēls, kuru viņam dzimstot nebija droši paturēt), ir spiesti atgriezties un atkal kļūt par aktīviem aģentiem, kad šis dēls nokļūst citplanētiešu uzmanības lokā.

Lielākais šī produkta mīnuss, ka tiek iesākti vairākas stāsta līnijas, bet pat darba beigās daudz kas paliek karājamies gaisā. Tajā pašā gadā vien dažus mēnešus vēlāk ir izdots turpinājums Stolen Lives, bet pat ar visu to tas nešķiet labs tonis atstāt tik daudz kā neatbildēta. Seriālā taču viss jāatrisina vienas epizodes ietvaros, tad kādēļ šajā gadījumā jādara citādāk?

Mistisks Sindikāts, citplanētieši šeipšifteri, kloni un ar prāta kontroli nomākti cilvēki sektās (ģērbušies tumšos paltrakos); paralēlo pasauļu varbūtība, laika plūduma anomālijas un vēl daudz kā paranormāli mistiska sastopams X failu – Aukstajās lietās. Nedomāju, ka tērēšu ikmenēša kredītu, lai noklausītos turpinājumu uzreiz, bet pie atkārtotas iespējas noteikti noklausītos.

40938924

Tikmēr Feeding the Dragon, kuru ierunā pati autore Sharon Washington ir tāds kā atmiņu stāsts memuāra stilā par laika posmu, kad viņa ar vecākiem dzīvoja mazā dzīvoklīti lielas bibliotēkas augšējā stāvā – katra grāmatu mīļa sapnis.

Tikai pēcāk izlasīju Goodreads aprakstu, kurā teikts, ka Feeding the Dragon vispirms tapis kā vienas aktrises luga un tikai pēc tam pārlikta arī kā audiogrāmata. Šīs grāmatas gadījumā visvisādie skaņas efekti, autores dīvainās balss intonācijas un vēl šis tas kaitinošs pilnībā nešķita iederīgs ne tikai kā nonfiction darbam, bet arī puslīdz nopietnām atmiņām par bērnību. Varbūt mana kļūda, ka neizlasīju pirms tam, bet tik un tā, šis nav gadījums, kad viena mākslas veida pasniegšanas stils der arī citam. Radās arī iespaids, ka Feeding the Dragon ir tikai tāda kā viena vai divas nodaļas no iecerētas lielākas grāmatas un varbūt pat ir tendēta bērnu auditorijai.

Autore stāsta ne tikai par burvīgo iespēju pēc bibliotēkas darba laika ņemt un lasīt ko vien tīk, bet arī pieskaras citiem tematiem, kā tēva atkarība no alkohola vai mācīšanos prestižā skolā kopā ar bērniem no pārsvarā bagātām (un baltām) ģimenēm.

Sinikka Nopola – Salmenīte, Čībiņa un negantais skolas bērns UN Juris Zvirgzdiņš – Taro, Tama un Kicune

Gadu nostāvējušas plauktā pēc iegādes iepriekšējā gada Rīgas grāmatu svētku laikā, plus redzot, ka palēnām sarūk handikaps Goodreads izaicinājuma, izšķīros ķerties klāt divām bērnu grāmatām – Sinikkas Nopolas ‘’Salmenīte, Čībiņa un negantais skolasbērns’’ un Jura Zvirgzdiņa ‘’Taro, Tama un Kicune’’. Abas ir visnotaļ atšķirīgas un grūti salīdzināmas viena ar otru.

18360865

**

Ir par ilūzijās dzīvojušas jaunākās māsas Čībiņas skaudību, ka māsa Salmenīte uzsāk skolas gaitas, a viņai ir jāpaliek mājās un jāgarlaikojas, bet gan māsa (baigā) nevis sāk spēlēties ar viņu, bet gan dodas pildīt mājas darbus. Tādēļ mirklī, kad Čībiņai top zināms par klases ieplānoto makšķerēšanas pārgājienu, uz kuru, par sašutumu Čībiņai, viņa nav ielūgta, sāk briest plāns, kā to mainīt.

Ak…, ja vien Čībiņa zinātu, ka pirmo klasīšu prieki ilgi neturpinās, tad varbūt viņa tā nerīkotos. Bet lai nu kā, piedzīvojumi ar katru grāmatas lapaspusi uzņem apgriezienus, un bija prieks lasīt arī man kā lielākam lasītajām par mērķauditoriju. Daži tēli, kā jau gaidāms, nav diži daudzšķautņaini, bet liels pluss pienākas grāmatas māksliniecei Sallai Savolainenai – ilustrācijas lieliski papildina jau esošo stāstu, ir kur papriecēt arī acis, un bez kurām grāmata daudz zaudētu.

**

20513027.jpg

 

Tikmēr Taro, Tama un Kicune ar tās apakšvirsrakstu ‘’Stāsts par viduslaiku Japānu’’ vairāk šķita kā pasaka/leģenda ar mītiskām radībām, runājošiem dzīvniekiem un vēl dažāda veida pārdabiskā.

Tajā maza puikas Taro vectēvs vienā jaukā dienā izdomā, ka viņa redz ir apnicis vedot origami (lielisks meistars) un tā vietā viņš dosies kalnos, lai vientulībā kļūtu par lielu domātāju – jamabusi. Kad pašam Taro jau šķiet, ka vectēvs gana izpriecājies lielajā un vientulīgajā domāšanā, viņš ņem talkā savu kaķi Tama un abi kopā uzsāk garo ceļu un meklējuma procesu ar mērķi vest vectēvu mājup.

Šīs grāmatas gadījumā nopietnība ir par vairākām pakāpēm lielāka, piedzīvotais, un ar to domājot Taro pretiniekus, kuri stājas viņa ceļā vai nejauši uz tā nonākuši, galvenajam varonim padodas drusku par vieglu, kā arī ne ilustrāciju stils, ne izvēlētais to izvietojums īpaši patika, un, lasot uzreiz pēc iepriekš apskatītās grāmatas, šai neklājās viegli. Šo to var pieņemt, saprotot izvēlēto stāsta stilu kā leģendāru pasaku, bet labāk uzsākot lasīšanu nesagaidīt kaut ko citu. Turklāt abas arī neaizņem pārāk daudz lasīšanas laika – ilustrācijas, lielais fonts un atkāpes no lapaspušu malām krietni palīdz ātrāk tikt līdz otram grāmatas vākam.

Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

13417180

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pūķa ķērājs iesākas Kabulā, Afganistānā vēl pirms PSRS iebrukuma un grāmatas galveno varoni Amīru sastopam vēl kā mazu puiku, kaut arī notikumus viņš lasītājam pavēsta jau kā pieaugušais, atskatoties uz bērnībā notikušo jau caur papildus pieredzes prizmu.

Amīram ir paveicies piedzimt ne tikai ‘’pareizajā’’ tautībā (hazareji pārsvarā ir kalpi un dzīvo trūcīgi), bet arī viņa tēvs Bābā* ir turīgs ~uzņēmējs. Bērnībā sociālo normu un statusu robežas nešķiet tik svarīgās, pat ja ir manāmas, rezultātā Amīram izveidojas visai tuva draudzība ar viņa ģimenes ilggadēja kalpa dēlu Hasanu. Diemžēl pa virsu visām ikdienas grūtībām un netaisnībām no citu puses un par spīti labi pavadītajam laikam ar Hasanu, arī Amīrs ne reizi vien mēdz pret viņu būt skarbs un drusku ļauns. Turklāt attiecību un jūtu katlam jāpievieno arī attiecību dinamika starp Amīru un Bābā (plus šādi tādi noklusēti noslēpumi), kas visu padara tikai komplicētāku. Pienāk pat brīdis, kad Amīrs pieķer sevi pie domas, ka brīžos, kad viņš izvēlas spēlēties un pavadīt laiku ar Hasanu, ne viena cita vienaudža līdzās nav.

Un TAD seko notikums, kura sekas gan Amīrs, gan Hasans izjūt gadu gadiem uz priekšu un kļūst par atlikušās grāmatas galveno fokusu, kad Amīrs saņem liktenīgu zvanu, kas piespiež atcerēties tik ļoti aizmirsties vēlēto atgadījumu bērnībā un atgriezties dzimtajā zemē, lai ar ievērojamu laiku nobīdi censtos pēc iespējas labāk vērst neizdarīto par labu un piedot jau pirmkārt sev pašam.

Tieši Pūķa ķērāja tematiski otrā daļa liek grāmatu novērtēt vairāk, kamēr pirmo vairāk iznes aizliegtā draudzība starp divu puikām- neskatoties uz abu atšķirīgajām tautībām un to attiecībām Afganistānā, kā arī no atšķirīgā kultūra un paražas, kur gribētos atzīmēt pūķu lidināšanas turnīru, kas tad arī ir pamatā romāna nosaukumam.

Grāmata var būt kā atpūta no spraigāka sižeta grāmatām, kur nemitīgi kaut kas dzīvībai notiek; nevar teikt, ka šajā nebūtu nekas dramatisks, taču tam ir cita veida raksturs.

********

*Drusku nepatika/pakaitināja garumzīmju izvēle vārdos – ja par piemēru Bābā ne tik ļoti, tad Kābula pavisam droši. Nezinu ir līdzīgi kā ar Islandi un Īslandi.

Stephen King – Cujo

28270716

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar Cujo, piemīlīgu un 200 mārciņas smagu sanbernāru līdz brīdim, kad tā degunu savaino ar trakumsērgu slims sikspārnis, Stīvens Kings atgriežas The Dead Zone radītajā Castle Rock pilsētā. Ne mazums iedzīvotājiem vēl labā atmiņā ir palicis no malas šķietami jaukais, bet patiesībā tīrasiņu slepkava Frank Dodd. Tie, kuru ģimenes tas neskāra, var tikai atviegloti nopūsties.

Cujo lielāko dienas daļu ir ļauts brīvi pārvietoties gan mājas tuvumā, gan plašākā teritorijā ap to, tādēļ tas diemžēl kalpo par vienu no iemesliem (kā arī potes neesamība), kādēļ Cujo tā vietā, lai viņam tiktu sniegta palīdzība, kļūst par upuri šai slimībai un tās radītajām tālejošajām sekām. Šausmu faktors neslēpjas kādā mistiskā un pārdabiskā briesmonī, bet gan reāli iespējamā un patiesi baisā situācijā.

Cilvēku ziņā centrālo lomu ieņem divas ģimenes. Kā pirmo minēšu suņa īpašniekus un viņa (šķiet) astoņgadīgo dēlu Bretu. Vecāku laulība ir tālu no idilles, tēva un automehāniķa Džo vienmēr, lai vai kas, pieder galavārds un jebkuru viņaprāt izrādīto necieņas epizodi var sagaidīt sods. Tāpat arī kulturālajā ziņā Džo ir visīstenākais lauķis, mēdz būt visai rupjš un palaist rokas, bieži iedzer un pirmkārt jau domā par sevi. Neskatoties uz to visu sieva Charity izrāda patiesību labdarību un ir ar to samierinājusies. Pat momentloterijā laimētie pieci tūkstoši dolāru to lielos vilcienus nespēj mainīt, kā vienīgi kukuļa/dāvanas veidā izlūgties Džo atļauju viņai kopā ar dēlu ciemoties pie māsas ģimenes.

Otra ģimene Cujo notikumos tiek ierauta gribot to vai nē, un vainīgais ir nevis kurš, bet gan kas – saplīsusi automašīnas detaļa, kura piespiež Donnu Trentoni kopā ar četrgadīgo dēlu Tad vieniem pašiem braukt pie ārpus pilsētas dzīvojošā mehāniķa Džo. Par otru vainīgo varētu nosaukt daudzās apstākļu sakritības (tāpēc jau tas ir romāns), viena vai divas atšķirīgas tēlu izdarītas izvēles, lai iznākums būtu pavisam cits un daudz pozitīvāks. Un kā trešo faktoru der atzīmēt vīra Viktora prombūtni, kurš kopā ar reklāmu aģentūras līdzdibinātāju ir devušies uz lielo pilsētu glābt kas glābjams, lai nezaudētu būtisku klientu un iztikas līdzekļus. Par spīti labāk situētai un pārtikušākiem dzīves apstākļiem, arī Trentonu ģimene dzīve nav rožu dārzs un arī šis pāris grāmatas gaitā, neskaitot Cujo, ir spiesti piedzīvot attiecību stipruma izturības testu.

Kaut arī Cujo nesagādāja gluži to pašu lasītprieku, kā jau raksta sākumā pieminētā The Dead Zone, tad tādēļ nevarētu teikt, ka šī grāmata būtu peļama vai nebaudāma.

Izlasīju, lasu, lasīšu #125 (17.09-30.09)

Ražena diena gan rakstu ziņā (būtu par vienu mazāk, ja muļķīgā veidā būtu pamanījis, ka neesmu agrāk publicējis domas par Mistborn sērijas #3 grāmatu), gan šis divu nedēļu periods ar septiņām pabeigtām grāmatām – Cujo šo pēcpusdien, tāpec par to plašāk nākošās nedēļas laikā.

No izlasītajām varētu izcelt Iron Dogs, kuru lasīju pateicoties City Book Review un varu ieteikt, ja tiek meklēta laba grāmata Oktobrim/Halovīna menesīm. Bet audio grāmatu ziņā ne vienu nevarētu ne izcelt pār atlikušajām divām, ne īpaši nopelt.

Stīvena Kinga grāmatas bez šaubām iederas lasīt, kad saulesgaisma katru dienu paliek mazāk, bet pēc Christine plānoju beidzot izlasīt Ghosts of Savo, kuru biju noskatījis šādam mērķim pirms diviem gadiem, un pēcāk arī Surviving The Evacuation sērijas pirmo grāmatu – arī noskatīta vismaz pirms gada. Audio formātā baudīšu zombijus ar Zombie Fallout sēriju.

Izlasīju:

28270716

Stephen King – Cujo

6461897

Terence Strong – Cold Monday

39970695

Neil Chase – Iron Dogs

Noklausījos:

2767793

Brandon Sanderson – The Hero of Ages (Mistborn #3)

10803121

Brandon Sanderson – The Alloy of Law (Mistborn: The Alloy Era #1)

12974372

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1)

27809678

Gene Doucette – The Spaceship Next Door (Sorrow Falls #1)

Lasu:

10629

Stephen King – Christine

13417180

Khaled Hosseini – Pūķa ķērājs

Klausos:

8167001.jpg

Mark Tufo – Zombie Fallout (Zombie Fallout #1)

35224512.jpg

Craig Alanson – Black Ops (Expeditionary Force #4)

Lasīšu:

24795001

Vered Ehsani – Ghosts of Tsavo (Society for Paranormals #1)

18655852.jpg

Frank Tayell – London (Surviving The Evacuation #1)

Klausīšos:

15756383.jpg

Mark Tufo – A Plague Upon Your Family (Zombie Fallout #2)

33152440.jpg

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4)

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1) (Audio book)

12974372

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja patiesus memuārus lasu reti, tad A Natural History of Dragons būs mans pirmais izdomātais. Vismaz atmiņā nestāv, ka būtu lasīts vai klausīts kaut kas līdzīgs.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šis memuārs ir par pūķiem, par slavenās pūķu pētnieces lēdijas Trentas karjeras pašu sākumu, kad ceļojums uz kalnaino Vystrana šķita vien kā pirmā un pēdējā iespēja redzēt pūķus tuvumā pirms atgriezties garlaicīgajā ikdienas dzīvē un sabiedrībā, kura no dāmām sagaida piedienīgu uzvedību un nodošanos sievišķīgām nodarbēm, nevis kaislīgai nodošanās dažādu pūķu pētniecībai.

Kā pati lēdija Trenta brīžiem ļauj noprast, tad memuāru uzsākusi rakstīt vien sirmā vecumā, jo piedzīvotais sagādā pārāk sāpīgas atmiņas, lai būtu bijis iespējams tās ātrāk uzlikt uz papīra visu lasīšanai. Interesantas un patiesas šķiet epizodes, kad galvenā varone nedaudz novirzās no temata, lai atzīmētu savu to dienu jaunības naivumu un rūpēm par citu domām, kad tagad viņai nesagādā pat mazākās problēmas.

Jau kopš bērnības lēdiju Trentu ir aizrāvuši maģiskie pūķu, un, lai kā citi nespētu redzēt tālāk par asajiem nagiem un zobiem, viņa saskata to diženumu. Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka Trenta pamanās pierunāt un pārliecināt savu vīru (un arī ekspedīcijas rīkotāju) ņemt viņu līdzi kā sekretāri un mākslinieci. Un tikai ar nākotnes zināšanām, atskatoties atpakaļ, Trenta var nebeigt novērtēt un pabrīnīties par varbūtību, ka viņa tiktu atstāta mājās, kā būtu rīkojušies vairums vīru, un pasaulei būtu laupītas tik daudz zināšanu par pūķiem.

A Natural History of Dragons ir neierasta pieeja veidam, kā pasniegt stāstu, un var tikai minēt cik tas no lēdijas Trentas puses ir uzticams, piedomājot pie tā, ka paša rakstītā memuārā noteikti iezogas vēlme sevi pasniegt labākā gaismā. Turklāt viņa pati (varbūt tieši, lai novērstu aizdomas, ka arī šoreiz tā rīkojas) piekodina lasītājus neņemt vērā jaunībā sarakstīto grāmatu par šo ekspedīciju. Lielus piedzīvojumus sagādā ne tikai pūķi, bet arī vietējie iedzīvotāji, kontrabandisti un korumpēti varas pārstāvji.

Brandon Sanderson – The Alloy of Law (Mistborn: The Alloy Era #1) (Audio book)

10803121

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Ceturtā grāmata atgriežas Mistborn pasaulē aptuveni 300 gadus pēc The Hero of Ages noslēguma, kur iepriekš iemīlētie varoņi tagad ir daļa no vēstures leģendām. The Alloy of Law galvenais varonis ir Ladrian nama galva Waxillian ‘’Wax’’ Ladrian, kurš par spīti no ģimenes un sabiedrības gaidām izvēlējās iet savu ceļu un pēdējos gadus pavadīja mežonīgajās Roughs teritorijās, lai apkarotu noziedzību un aizstāvētu neaizsargātos civiliedzīvotājus.

Lai kāds būtu patiesais mērķis – atpūsties no nebeidzamās cīņas ar noziedziniekiem un/vai pārņemt ģimenes nama vadības grožus – Vakss par pārsteigumu sev pamazām vien atklāj, ka modernā Elendel pilsēta (atšķirībā no visu pieņemtā) varētu būt pat savā ziņā vēl bīstamāka nekā Roughs teritorijas. Vaksam dažādu iemeslu dēļ nav izveidojusies tā pati labākā reputācija augstajā sabiedrībā, kā arī Ladrian nama kase ir visai patukša, un, lai to labotu, Vakss pārsteidzošā kārtā ir spējis vienoties ar citu namu par precībām ar viņu atvasi.

Diemžēl pasaulei ir sava kārtība un lielais ritenis turpina griezties par spīti taviem plāniem – arvien lielāku bēdīgu slavu gūst presē nodēvētie Vanishers zagļi, kuri pamanās nevienam nemanot nozagt veselus vilcienu vagonus, bet arī nolaupīt dažu labu jaunu dāmu. Momentā ieslēdzas Vaksa ietrenētais likumsarga prāts, plus kopā ar bijušo kolēģi Wayne, kurš kalpo par vienu no galvenajiem joku un humora avotiem, ķeras klāt pie ragiem un atrastu pastrādātajās neģēlībās vainīgo vērsi.

Lieti noder gan Vaksa, gan Veina dažādās metālu maģijas spējas, un kaut arī neviens vairs nav tik spēcīgs kā Vina vai Elends pirms trim gadsimtiem, tad joprojām var atrast indivīdus, kuriem piemīt vērā ņemams spēju spēks un talants, tai skaitā divus pieminētos likumsargus. Vēl jāpiemin Vaksa topošās sievas māsīca lēdija Marasi, kurai pašai šķiet, ka viņai piemīt nekur nederīgas spējas. Kopā šai trijotnei izveidojas laba attiecību ķīmija, no kuras bailēs jātrīc katram ļaundarim.

The Alloy of Law lielais, sliktais ļaundaris ir cits Vaksa izbijis amata brālis no Roughs teritorijām, kuram apriebās bez redzama gala rezultāta dienu no dienas tvarstīt zagļus, slepkavas un citus noziedzniekus, kamēr Elendel pilsēta, no kuras vairums tādu uzrodas, neko lietas labā neuzsāk. Tādēļ viņš ir izsecinājis, ka jārisina problēma tās saknē, bet tā vien šķiet līdz galam neapzinās, ka viņa operāciju sponsoram (dēvē sevi par Mr. Suit) ir drusku citādāki mērķi un motivācija.

Tā pati pasaule, bet citi varoņi; vienkāršāks un ne tik pārdabisks ļaunais tēls vai vēl citi faktori, bet kopumā jaunās sērijas sākums kopējā Mistborn sērijā nešķita tik spožs.

Brandon Sanderson – The Hero of Ages (Mistborn #3) (Audio book)

2767793

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Negribot Vinas izlaistais spēks no Well of Ascension, saukts par The Ruin, plosās pa Sandersona radīto Mistborn sērijas pasauli ar nolūku iznīcināt. Tas netiek darīts ar ļaunu, tāda vien ir šīs entītijas būtība, kura beidzot ņem tam apsolīto. Ruin pretstats ir Preservation, tieši šis pretspēks bija tas, kas vēl pirms Lord Ruler laika ieslodzīja savu kolēģi Akas atrašanās vietā, tādējādi cerot dot (gan ar dažādajām maģijām, gan vienkārši novilcinot izšķirošo konfrontāciju) tā radītajiem cilvēkiem iespēju nākotnē sevi paglābt no apsolītās iespējās Ruin/Iznīcības spēkam tos iznīcināt.

No debesīm aizvien vairāk krītošie pelni pārtikas audzēšanu padara ar dienu jo grūtāku, arī citi uz iznīcību vērstās dabas katastrofas kā zemestrīces noris jo biežāk un spēcīgāk. Tā pat optimists, kur nu vēl regulāras pacilātības cilvēks, var iegrimt nelielā bezspēcīgas depresijā, kad šķiet, ka nekas vairs nespēj apturēt Run loloto plānu par pasaules galu. Labi pasaulei un cilvēcei, ka tajā šajā grūtajā brīdi Iznīcībai pretī stājas Vina un viņas vīrs, Jaunās Impērijas valdienieks, Elends. Lai cik grūts un bedrains bija viņa sākums pārņemot varas grožus, tik pārliecinošs un jau ar neatsveramu situāciju un pieredzes bagāts Elends spēj pieņemt lēmumus, kuri iepriekš viņu būtu apgrūtinājuši un lieki apstulbinājuši. Tiek rasts balanss starp stingru valdīšanu, savas pārvaldāmās teritorijas paplašināšanu, tā lai nepazaudētu savas personības rakstura iezīmes un nekļūtu par jauna veida tirānu.

Patika, ka salīdzinoši liela uzmanība tiek veltīta arī citiem oriģinālās Kelsiera sapulcētas komandas biedriem, kā Spook vai kā Sazed, kurš izcīna cīņu ar sevi, apšauba vai viņa pirms tam ilgā nodošanās dažādo Lord Ruler apspiesto un iznīcināto reliģiju pētīšanai ir maz bijusi jēga. Nākas iziet cauri daudz kam, lai atgūtu dzīvotprieku, par spīti tam, ka, lai kā viņš gribētu pretējo, katrā ticībā var atrast acīmredzamus loģikas robus. Caur šo tēlu Sandersons drusku iebrien reliģiskās tematikas filozofēšanā; pluss, ka tas nešķita izrauts ārpus konteksta un bija iederīgs kopējā stāstā.

Pretstatā Elendam vai tam pašam Sazed Vina ērtāk jūtas darbojoties tiešā veidā ar attiecīgo problēmu personīgi, nevis pirms tam studējot pieejamos tekstus un cita veida materiālus, bet arī viņas dienaskārtību nodarbina domas par veidiem kā uzveikt Ruin. Ir noiets tāls ceļš kopš viņa bija neievērojama ielu zagle, kas pat nav ne tuvu salīdzināms ar pašreizējo (dzīves) stāvokli. Papildus tam Vinai katru dienu ir jāsaskaras ar Kelsiera radīto reliģisko mantojumu un faktu, ka simtiem tūkstošu viņa ir pielūgšanas vērta.

Burvīga triloģija ar beigās meistarīgi atrisinātiem jautājumiem, dažs labs pārsteidzoši drosmīgi, jo ne katrs pat triloģijas noslēdzošajā grāmatā par to izšķirtos.

Neil Chase – Iron Dogs

39970695

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš ASV pilsoņu kara ir pagājuši daži gadi un seši zaudētāju puses kareivji nav paši spējuši vai citu, piem, pārrodoties mājās jaunu apstākļu dēļ tikuši spiesti izšķirties par labu noziedzīgās dzīves ceļam. Iron Dogs necerēti labi apvieno vesternu, kā apakšžanru neesmu to diži lasījis, un šausmu literatūru, īpaši no paranormālo mošķu puses.

Bandas līderis ir Frenks, lai būtu kārtība un sīki ķīviņi nepāraugtu nevajadzīgi lielākos strīdos, viņam pieder pēdējais  vārds. Katram no pārējiem bandas biedriem ir savi personīgie iemesli, iekšējie pārdzīvojumi, dzīves grūtības un varbūt pat nožēla par pastrādāto, par neizmaināmajām izvēlēm, kas meistarīgi tiek iepīts tēlu pagātnes stāstos/flashbacks, un tikai vienā brīdī (jau tuvāk beigām) bija sajūta, ka tas gabals jau ir lieks.

Par katru (jauniņo Billiju, Frenka tuvāko domubiedru Cole, krievu Ivanu, kā arī Virgil un Džesperu ‘’Red’’ Coogan) ir izsludināta zināma naudas atlīdzība, un grāmatas sākumā iepazīstam situāciju, ka mūsu varoņi bēgdami no vēl vienas neveiksmīgas zādzības un atlīdzību medniekiem, grib nokļūt Sanfrancisko, bet pirms tam cer atpūsties mazā pilsētiņā no garā un svelmainā tuksneša šķērsošanas. Tā vietā atrodot pilnībā pamestu (spoku) pilsēteli bez ne vienas dzīvas dvēseles.

Tādejādi Frenku un viņa cīņu biedrus, kā arī lasītāju, no pirmajiem brīžiem sākumā vēl ar viegliem pieskārieniem, bet pēcāk jau ar neatslābstošu dzelzs tvērienu sagrābj pārdabiskās šausmas, pret kurām nelīdz pat pilnībā izšauta ieroča aptvere. Patika arī fakts, kā lasītājs netiek aprakts un nogurdināts/nogarlaikots ar vienu vai dažām milzīgām informācijas izgāztuvēm par pilsētiņas un tās iedzīvotāju piemeklējušo likteni. Veids kā reizē tika pasniegts gan stāsts par pilsētu, gan katru no sešiem galvenajiem varoņiem deva lielu lasītprieku! J