Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper UN Jeff Lemire – The Underwater Welder

8477057

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Ieskatoties deviņās dažādās nekrologu rakstnieka Bras de Oliva Domingos dzīves pēdējās dienās, Daytripper neviļus liek aizdomāties par visu neprognozējamo, kas ar tevi dienas gaitā var notikt, un pajautāt sev, vai esi apmierināts, kā līdz šim esi dzīvojis, ja gadītos, ka tā ir pēdējā diena. Visi vienmēr plāno nākotni, ko darīs, pirks u.c. nedēļām un mēnešiem vai pat gadiem uz priekšu, bet dažādas plānotas un ne tik ļoti izdarītas izvēles un/vai neveiksmīgas apstākļu sakritības var tam pavisam vienkārši un bez emocijām pārvilkt svītru.

Domingos tēla profesija viņam dod unikālu pozīciju, kādam, kam jāspēj iejūtīgi rezumēt aizgājēja dzīvi un dod vismaz nelielu komforta radiem un draugiem. Pašam pēc skolas bija sapnis drīzumā kļūt par (populāru) rakstnieku un izrauties no slavenā tēva ēnas, bet darbs laikrakstā no īstermiņa nodarbes pārvērtās pamata profesijā, un ir nonākts līdz brīdim, kad reizēm bērnības sapnis jau šķiet neaizsniedzams.

Nezinot šo katras nodaļas premisi, pirmās noslēgums ar galvenā varoņa nāvi nāca, kā neliels šoks, bet otrās nodaļas laikā, kad tas pats varonis atkal ir starp dzīvajiem, tikai citā vecumā, izraisīja nelielu apjukumu. Kad saproti, kas un kā, tad jau viss saliekas pa plauktiņiem un vari izbaudīt autoru paveikto darbu pilnībā. Nedaudz paredzama gan kļūst pēdējā nodaļa, kad Domingos ir sirmā vecumā, bet tas nebūt nepasliktina grāmatu, jo visas nodaļas pirms tam ir emociju piepildītas. Minu, ka daļai no galvenā varoņa piedzīvotā, jābūt ņemtai no reālas autora pieredzes, vismaz radās tāda sajūta.

Šāda veida grafisko noveli nākas lasīt pirmo reiz, varbūt tādu nav mazums, bet bez Bookdepository ieteikuma pēc citas grafiskās noveles iegādes, šaubos vai būtu paslīdējusi roka nopirkt Daytripper.

**

13602241

Tikmēr Zemūdens Metinātājs ir par daudzšķaitnaino un dažādos veidos tālu no ideāla esošo Džeku Džozefu (pēc profesijas skatīt grāmatas nosaukumu). Tuvojas mirklis, kad viņa ģimenē gaidāms skaitliskais pieaugums, bet tā vietā Džeks labāk izvēlas doties jūrā un patverties tur, lai metinātu, nevis palikt mājās pie sievas, kurai kuru katru mīļu brīdi var sākties dzemdības.

Viņa paša vārdiem, darbs prom no visiem ļauj gūt tik nepieciešamo atpūtu no pasaules. Savādā kārtā šis brīdis sakrīt arīdzan ar tēva nāves gadskārtas tuvošanos Helovīna vakarā, kad jau tā Džekam neklājas viegli, bet šis gads ir īpaši smags, kad viņam ir tikpat gadu (33) cik tēvam nāves dienā un drīzumā gaidāmas jauns, biedējošs dzīves posms ar vēl nebijušu atbildību. Vai tas būtu psiholoģiskā spriedze paša galvā vai kā citādi, bet Džeks zem ūdens metināšanas laikā piedzīvo paranormālu epizodi, kuras atrisināšana momentā ieņem pirmo vietu prioritāšu sarakstā, un tikai pēc tam būs iespējams sakarīgi tikt galā ar visu pārējo.

Džeka tēlam un raksturam ir ne mazums trūkumu un arī Džeks pats to labi apzinās. Bailes, ieskatoties spogulī un ieraudzīt ar alkoholismu sirgstošā tēva atspulgu, no dienas uz dienu tā vien šķiet kļūst arvien lielākas. Līdzību ir pat biedējoši daudz, sākot jau ar nirēja karjeru. Neskatoties uz daudzajiem lauztajiem solījumiem un citiem trūkumiem, un, lai cik maz pielikts dēla audzināšanā, tēvs Džeka acīs bija varoņa statusā. Nebūt nevar teikt, ka viņš necenstos uz to labāko, bet gribasspēks acīmredzami nebija tik spēcīgs, lai ko mainītu, līdzīgi kā ar apnicīgajām runām bārā par sapņiem vienudien atrast milzu dārgumus, kas tā arī paliek runu līmeni.

The Underwater Welder ilustrāciju stilā var atpazīt autora Jeff Lemire stilu, tas ir visai līdzīgs Essex County redzamajam, un, ja patika vienā, tad patiks arī otrā un pretēji. Krāsu ziņā ir vien melnbaltie toņi, bet kopējais noskaņojums ar nomaļu piekrastes pilsētu un tematiku ir stipri tumšāks. Nirējam Džekam Džozefam jātiek galā ar iekšējo vainas apziņu tēva nāves vakarā pirms ir iespējams uzsākt jaunu dzīves posmu kopā ar paša dēlu un cerību būt labākam tēvam.

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6) (Audio book)

36386877

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Valancourt Books

Manas pārdomas

Bagātas ģimenes atvase, Oscar Caskey¸ pēc lieliem plūdiem, kuri 1919.gadā piemeklē Perdido pilsētu, kad tās tuvumā esoša upe pārplūst, kopā ar vienu no strādniekiem laivā apseko apkaimi, lai pārliecinātos, ka kādā no ēkām nav palicis kāds izdzīvojošais, kurš citādi netiek prom. Ne viens no abiem īsti netic, ka varētu kādu atrast, bet par pārsteigumu viesnīcas otrajā stāvā viņi atrod daiļavu – Elionor Dammert. Blackwater sērija ir episka vienas ģimenes sāga sākot ar Elionoras ienākšanu Kaskiju un īpaši Oskara dzīvē un noslēdzoties nedaudz pēc gredzenveida principa ar Elionoras mūža izskaņu. Nedomāju, ka tādejādi diži kaut ko samaitekļoju.

Blackwater nav tikai dzīves līkloči daudzo Kaskiju klana biedru vai Perdido pilsētnieku dzīves, klāt pievienotais nelielā šausmu žanra (un daudzu citu) un pārdabisko elementu piešprice piedod visam interesantu papildus šķautni. Kaskiju ģimenes galva ir Oskara māte Mary Love, bieži vien viņai piederēs gala vārds gan lielos, gan mazos lēmumos. Ja viss notiktu pa Mērijas prātam, tad vispār viņa būtu ikviena pasaules uzmanības centrā. Diezgan riebīgs tēls, kā pūķis sēž uz dārgumiem, un labāk ļaus pat radiniekam ciest finansiālas grūtības, nekā palīdzēs, ja tas kaut kā nāks viņas pašas ego par labu. Nekas viņas uzskatos nenotiek tāpat aiz labas sirds, vienmēr aiz tā patiesībā slēpjas kāda shēma. Tā teikt citos saskata pati savu mērauklu.

Kā Kaskiju ģimenes galva zem Mērijas ietekmes tupeles pakļūst viņas pašas meita Sister un arī Oskara un Elionoras pirmdzimtā meita Miriama. Mērijas ietekme gan uz abām dāmām, gan vēl citiem tēliem viņas dabas dēļ ir visai toksiska. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņas attiecības ar Elionoru, kura ir pirmā no visiem ar pietiekošu drosmi stāties pretī, jau no paša sākuma nav diez ko labas. Abas aizvada ne vienu vien kaķeņu cienīgu ‘’divkauju’’ par ietekmi ne tikai pār Oskaru.

Blackwater lielā mērā bez Kaskijiem ir Elionoras stāsts. Visai ātri (priekš gandrīz 900lpp) lasītājam top skaidrs, ka Elionora nav parasts mirstīgais cilvēks. Ar pārdabisko paredzēšanas spēju visos jautājumos, kas skar ūdeņus, kā arī papildus tam spēja peldēt stundām ilgi jebkādos apstākļos novirza uz pārdomām par Elionoras patieso veidolu. Tu sāc apdomāt, vai tik veids, kā viņu atrada tajā viesnīcā, nebija par drusku aizdomīgs.

Kā jau minēju tad tēlu skaits ir salīdzinoši liels gan ilgā darbības laika, gan ģimenes sāgas dēļ. Visu cieņu grāmatu ierunātājam Matt Godfrey, jo sniegums bija ļoti labs un varu ieteikt sēriju audio formātā, vienīgais mīnuss, ka brīžiem pietrūka balsu daudzveidība, un vairākiem tēliem bija visai līdzīgas balss intonācijas/toņi.

Herman Melville – Moby-Dick (Audio book)

153747

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Par Mobiju Diku, lielo balto vali, droši vien būs dzirdējis katrs grāmatmīlis un arī liela daļa pasīvāki lasītāji. Tāds protams biju arī es ar domu kaut kad nākotnē/vēlāk lasīt klasiku. Pateicoties šajā blogā daudzkārt pieminētajam Steve Donoghue un viņa BookTube kanālam, izšķīros noklausīties Melvila slavenāko grāmatu jau šogad. Janvārī vai februārī tāds gods pienāksies Tolstoja ‘’Karam un mieram’’.

Kapteiņa Eihaba konfrontācija ar vali ir tikai apjomīgās grāmatas pati kulminācija, līdz tam Mobijs Diks sevī ietver dažādu atšķirīgu mazāku grāmatu mistrojumu, kuros reizēm pazūd fokuss attiecībā uz galveno vai jebkāda cita veida koncentrētu sižetu. Tādos brīžos var saprast, kādēļ šāda veida klasika, īpaši uzspiesta skola un/vai nepiemērotā vecumā, var ne tikai atbaidīt no konkrētās grāmatas, bet lasīšanas kā tādas. Fokusa ciešā acs visvairāk aiziet neceļos, kad Melvils sāk grāmatā iekļaut faktuālās daļas par vaļiem un to medīšanu kā tādu priekš nākotnes paaudzēm, apzinoties jau savā laikā, ka ar laiku pasaule, kādu to pazina viņš, vairs neeksistēs. Tad atliek vienīgi to apzināties un brist vien cauri tālāk.

Labi ka vēl ir tikpat daudz mirkļu, kuros var sajust iemeslos, kādēļ Mobijs Diks ir kļuvis par pasaules literatūras klasiku. Tāds ir kapteiņa Eihaba tēls, viņa auras spēks ir jūtams jau no pirmajiem mirkļiem, viņam parādoties lasītājam. Tas gan notiek salīdzinoši vēlu, jo sākotnēji galvenā uzmanība ir Išmaēla pieredzētajam, kurš pirms tam ir pabijis uz lieltirgotāju laivām, viņš nav bijis vienkāršs, slinks pasažieris, bet tik un tā vaļu mednieku kuģis ir pilnībā pavisam kas cits.

Savu laiku nokalpojis šķita primitīvā pagāna Queequeg atainojums kā eksotisks un aizraujošs apskates objekts. Ārpus konteksta vienīgā noderīgā prasme ir viņa harpūnista arods, bez tā vairāk bija saklausāms baltā cilvēka pārākuma sajūta. Išmaēls uz to šķiet diži neiespringst un abu attiecībām ir grumbuļains sākums, bet ar likteni, kas abus noved uz Pequod kuģa, tām ir lemts pāraugt ciešākā draudzībā.

Kapteiņa Eihaba apsēstība atriebties vienam konkrētam dzīvniekam, kuru viņš pats cerēja nogalināt, par zaudēto ekstremitāti tikai liecina, ka jau pirms negadījuma kapteiņa garīgā veselība nebija augstākajā līmenī, un jau komandas komplektācijas laikā viņš pats apzinājās, kam nolemj tās nelaimīgās dvēseles, kuru vienīgais mērķis ir nopelnīt iztiku sev un ģimenei, nevis atriebt pāridarījumu. Īpašs mirklis, kad Eihabam tiek dota iespēja tikpat kā ieskatīties spogulī un saskatīt neizmantotās izvēles ceļu, nāk brīdī, kad Pequod sastop citu vaļu mednieku kuģi, kura kapteinim ir bijis līdzīgs liktenis, vien kājas vietā Mobijs Diks nokoda kāju. Tā kuģa kapteinis ir pilnīgs pretstats – ne viņš patstāvīgi domā kā atrast un nogalināt nešpetno vali, ne arī kā citādi ir apsēsts ar notikušo.

Noslēdzoši vēl linki uz vaininieka readalong video, no kuriem laikam var rekomendēt vien pirmo, un pārējie trīs vien pēc grāmatas izlasīšanas, ja vien nav iebildumu pret maitekļiem, pat ja runa ir par klasiku.

Jeff Lemire – Essex County

6096829

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Top Shelf Productions

Manas pārdomas

Grāmata, par kuras iegādi izšķīros vien tās daudzo lapaspušu dēļ, sagādāja patīkamu pārsteigumu ar melanholiskajām un nedaudz uz bēdīgo pusi velkošajām sajūtām, bet labā nozīmē, ko sniedza gan Essex County triloģija. Sērijas apvienotā krājuma beigās iekļautie bonusa stāsti un skices piešķir papildus vērtību gan tādam, kas šo sēriju pārlasa, gan pilnīgam jaunpienācējam kā man – interesants šķita stāstiņš par fermeru boksa klubu izrāžu stilā ar varoņiem un ļaundariem kā vrestlingā.

Eseksas apgabals ir izvērsts dzimtas stāsts , kur gandrīz ikvienam ir kāds nerealizēts dzīves sapnis un/vai nožēla par kaut ko pagātnē izdarītu (reizēm neizdarītu), par kaut ko ne tā emocijās pateiktu vai vienkārši neveiksmīgiem dzīves pavērsieniem, kas ne vienmēr ļāvis doties pa izsapņoto ceļu. Centrālo lomu starp visiem ieņem Lū stāsts, atskatoties uz pagātni vecumdienās, kad izteikti sliktā dzirde un citas veselības problēmas kļūst par šķērsli patstāvīgai dzīvei bez citu aprūpes, un, lai kā pašam tas nepatiktu, ir jāaprod ar palīdzības pieņemšanu no apkārtējiem pat vienkāršākajās sadzīves lietās.

Kā jau tas pienākas grāmatai, kuras notikumi norisinās Kanādā, tad hokejam tajā ir būtiska loma vairāku grāmatas varoņu dzīvēs. Ne vienam vien ir sapnis nonākt izslavētajā Nacionālajā Hokeja Līgā. Lū gadījumā viņa dzīve, izdarīto izvēļu rezultātā, lielākoties tiek aizvadīta lielā pilsētā, Toronto, prom no brāļa ģimenes laukos. Kaut arī dzīve aizrit starp miljoniem, nav grūti saskatīt, kurš no abiem jūtas vientuļāks. Kā jau visiem ir bijuši gan lieli prieki, gan sarūgtinājumi un vilšanās.

Stāsts mijas ar atmiņu ainām un tagadni, kad Lū dzīvē ienāk māsiņa Anne Byrne – labsirdīgs cilvēks, kas nododas savam darbam no visas sirds un cenšas palīdzēt, ja redz vajadzību, ne tikai savos pamata pienākumos. Sava amata dēļ viņa ir kā maza, neredzama saikne starp grāmatas varoņiem. Patīkami vērot, cik meistarīgi dažādi tēli un to mazie sižeti savijas viens ar otru. Otrs vienojošais tēls savā ziņā ir ik pa brīdim sevi manīt liekoša vārna(s) gan atmiņstāstos, gan grāmatas tagadnē. Viena no radībām, kas iemācījusies izmantot plusus no eksistences līdzās cilvēkiem. Reizēm manāma kādā koka zarā vai elektrības stabā, citreiz vienkārši palido garām un ieķērcas, bet vienmēr kaut kur netālu.

Mākslas stils šai grāmatai dažam varētu šķist pārāk multenisks/kartūnisks. Emocijas uz tēlu sējām tiek tik lieliski atainotas, ka dialogs brīžiem ieņem otrā plāna lomu un nav pat nepieciešams. Tāpat netiek izmantotas krāsas, kā arī melnbaltajam nav nekādas citas nokrāsas piemaisījuma.

Izlasīju, lasu, lasīšu #129 (12.11-25.11)

Novembra otrā puse jau aizvadīta labāk, kā iepriekšējās divās bija sanācis. Veikts progress vienā no tik daudzajām iesāktajām sērijām, bet šogad šaubos vai vēl turpināšu The Saxon Stories sēriju, kā arī beidzot pabeidzu klausīties Mobiju Diku, par kuru gan raksts taps tuvāk mēneša beigām.

Metot drusku bažīgu skatu uz Goodreads izaicinājumu, kā arī faktu, ka ir drusku iekrājies, ķeros klāt grafiskajām novelēm. Cerams gan šīs, gan vēl daža laba cita, kā arī Fullmetal Alchemist un Death Note būs laba un interesanta lasāmviela.

Tik raiti kā cerēts neiet ar Drums of Autumn, bet ne pašas grāmatas vainas dēļ. Gan jau nebūs tā, ka novilkšu līdz gada beigām, bet brīnies vai nē, gada pēdējais mēnesis jau būs pienācis klāt.

Izlasīju:

25394440

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

42204008

Martin Roy Hill – Polar Melt

Noklausījos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

Lasu:

13602241.jpg

Jeff Lemire – The Underwater Welder

6096829.jpg

Jeff Lemire – Essex County

8477057.jpg

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper

Klausos:

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

36386877.jpg

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6)

Lasīšu:

22040598.jpg

Scot McCloud – The Sculptor

10182392.jpg

Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist, Vol.1 (Fullmetal Alchemist. Omnibus #1)

9267091.jpg

Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.1 (Death Note: Black Edition #1)

Klausīšos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Martin Roy Hill – Polar Melt

42204008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmata, kuru izvēlējos lasīt no City Book Review piedāvājuma daļēji tās apraksta dēļ, bet galvenokārt aiz tā, ka tai nebija neviens vērtējums Goodreads portālā un arī tagad ir visai maz. Noteikti pienāktos vairāk nekā šobrīd un papildus uzmanība, lai cik neliels būtu lasītājs, būtu pelnīta.

Polar Melt savā ziņā jāpateicas globālajai sasilšanai, bez kuras nesanāktu nedz amerikāņu, ne arī krievu iedomātās darbības kūstošajos ledāju ūdeņos. Vienā jaukā rītā arktiskā okeāna zinātniskās izpētes zemūdene uzpeld slēgta, bet bez nevienas dzīvas dvēseles uz tās. Tas šķiet kaut kas neticams un loģiskai domāšanai neaptverams, nesākot spekulēt pārdabisku scenāriju virzienā. Lai tieši nekristu šādās absurdās un liekās teorijās, tiek norīkota komanda, kura specializējas dīvainu notikumu izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kur palikusi zemūdens un vēl viena cita kuģa apkalpe. Šīs komandas vadītājs, pašam īsti negribot, nesen ir iemantojis baumu slavu, kā cilvēks, kurš spēj saredzēt paranormālo. Jau iepriekš vismaz reizi viņš ir uzklausījis brīdinājumu no ‘’Klīstošā holandieša’’.

Spraigas spriedzes ainas šajā grāmatā nav uz katra stūra, vairāk dominē militāri tehnisks stils. Pēc visai ātri sekojošā un pilnībā racionālā izskaidrojuma par pazudušo komandu, nav ilgi uz to jāgaida (grāmata kā tāda nav mežonīgi gara), galveno intrigu tieši piedod nezināmais, pārdabiskais – zemūdens NLO versija, kuru krievi tik neatlaidīgi sargā un cer iegūt savā kontrolē. Reizēm šķiet, ka par dažādiem attāliem objektiem Visumā ir zināms vairāk nekā ir izpētīts un zināms par pašu okeāniem uz planētas Zeme. Vai atklātais objekts ir kas dzīvs un līdz šim neatklāts, neizpētīts vai tomēr dziļajos okeāna ūdeņos patvērumu radis citplanētietis, bet varbūt vispār tas nav nekas organisks.

Nedaudz žēl, ka Polar Melt ir tikai kā īss vienpatis, nevis sērijas pirmā grāmata.Nelaistu garām iespēju, ja sekotu kas tālāk ar citu tēlu komandu vai pat ar tiem pašiem. Labā ziņā palika neliela mazuma piegarša.

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

25394440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Saksiešu izkaroto salas daļu kārtējo reizi apdraud jauns skandināvu iekarotājs, šoreiz Ragnall Ivarson izskatā, kurš vairs nejūtas gaidīts blakusesošajā Īrijā, kādēļ tagad nolēmis kļūt par visas Lielbritānijas salas valdnieku. Par nelaimi viņam, šī grandioza mērķa ceļā atrodas viens makten liels šķērslis, kuru līdz šim nav izdevies nevienam pārkāpt, un tas ir Bebanburgas Uhtreds.

Par grāmatas kvalitāti nevar sūdzēties un tā neizkrīt ārpus sērijas iepriekšējo grāmatu ierindas, raiti lasās un ir labi uzrakstīta, bet to pašu nevar teikt par grāmatas intrigu, jo ir visai viegli paredzēt Uhtreda un Ragnala militārā konflikta kulminācijas kaujas iznākumu. Un arī ceļojums no punkta A, Ragnala ierašanās uz salas, līdz punktam Ž nav ar pašu lielāko spriedzi vai cita veida jaunatklājumiem, kas papildinātu standarta sižetu. Tas papildus tam, ka lasu grāmatu apzinoties, ka sērijā jau ir iznākušas vēl divas.

Uhtreds turpina būt mistisks gan pats sev, kādēļ viņš, kurš tic Toram un citiem ne-kristiešu dieviem riskē šī viena Dieva piekritēju vārdā un interesēs, gan citas ticības brāļiem un māsām, kuriem prātā ir cēlākais no visiem mērķiem – iznīdēt visus sastaptos kristiešus. Uhtreda nesaskaņas un domstarpības gandrīz ar jebkuru priesteri jau gaidu ar zināmu smaidu, kā gan šoreiz izvērtīsies verbālā divkauja, ir daži reti izņēmumi, kuri Uhtreda acīs tiešām dara labu un nevis vispirms bāž zeltu savās kabatās.

Vairrākārt tiek atkārtotas un uzsvērtas Ragana Ivara dēla negatīvās īpašības, kas jo vieglāk padara viņa armiju ‘’izkušanu’’. Jau tā vikingu armijas ir slavenas ar to, cik ātri līderi paliek bez plaša atbalsta, kad to armijas sastop pirmās grūtības un vairs nav tik viegli iekarot jaunu zemi un laupīt mantu, lopus un vergus, bet vēl jo grūtāk ir tad, ja karavadonis izmanto bailes kā pamatlīdzekli, lai nodrošinātu kontroli pār padotajiem.

Iekš Warriors of the Storm nenotiek nekas diži liels, var lasīt arī sērijā ne pēc kārtas un tad ķerties pie sākuma, bet vairāk rekomendējams jau esošiem sērijas cienītājiem, kuri pakāpeniski nonāk līdz šai.

Izlasīju, lasu, lasīšu #128 (29.10-11.11)

Militāra un spriedzes/dārgumu medību trilleru noskaņojumā pavadītas divas nedēļas ar liela vaļa uzpeldēšanu ūdens virspusē ik pa brīdim. Tik ļoti esmu samazinājis tempu (divas grāmatas divās nedēļās), ka pat piemirsu par kopsavilkumu, kas top pirmdienas rītā.

Pagaidām šķiet, ka izdosies vismaz pabeigt Mobiju Diku šajā divu nedēļu periodā, cerams tam diži netraucēs, ja drusku arī sākšu jau ar ceturto Svešzemnieces sērijas grāmatu. Bet pēc vēsturiskā romāna Warriors of the Storm, nemainīšu Lielbritānijas salas lokāciju, bet vien pārcelšos laikā uz Erkila Puaro piedzīvojumiem.

Kaut arī nešķiet nekas daudz, uz šo brīdi laikam arī neko nemēģināšu sasteigt (Goodreads izaicinājums), gan jau izdosies veiksmīgi pabeigt.

Izlasīju:

966003

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

Noklausījos:

136636

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead

Lasu:

25394440

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxton Stories #9)

Klausos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

Lasīšu:

42204008.jpg

Martin Roy Hill – Polar Melt

Klausīšos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.