Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršais un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

625603

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ja aptuveni pirms kādas nedēļas ar Drošo Patvērumu jauno gadu sāku ar iziešanu ārpus komforta zonas, izlasot grāmatu no žanra, no kura pārsvarā cenšos izvairīties, tad ar Warhammer 40k pasauli un tajā ietilpstošo Horus Heresy sēriju (norit aptuveni 10 tūkstošus gadu pirms tam) ir drusciņ citādāk. Nav gluži LitRPG, kuru arī vēlāk šogad sākšu izpētīt un neesmu no tāda veida grāmatām neko lasījis (vismaz atmiņa nekas uzreiz nenāk), bet galda spēļu izcelsme šīm grāmatām noteikti ir. Tai skaitā piesaistīja lielais grāmatu apjoms no dažādiem autoriem – 50+ grāmatas jau Horus Heresy sērijā vien.

Nemaz nelološu domu, ka es spētu kaut cik jēdzīgi izskaidrot par Warhammer 40k pat pašas pamatlietas, nerunājot par ko vairāk. Lieti noderēja daudzie video no YouTube kanāla Luetin09 un īpaši šie divi, ja viņam tas aizņem veselas trīs stundas, tad kur nu vēl man. Turklāt vēl pirmā video sākumā ir piepilde, ka daudz kas tiek vienkāršots… Bez tiem visticamāk palaistu garām vēl vairāk dažādu sīkumu un detaļu.

Horus Rising iesākas Impērijas sešdesmit trešās ekspedīcijas flotes leģioniem pārņemot kontroli pār tās deviņpadsmito atrasto planētu jau 200 gadus ilgušajā Lielajā Krusta karā, kuras mērķis ir atkal zem Zemes jeb Terra kontroles atgūt visas cilvēku kolonizētās planētas. Tās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tika zaudētas pēc tam, kad ceļošana ātrāk par gaismu cauri Visumam, izmantojot Warp dimensiju, kļuva neiespējama – periods saukts arī par The Age of Strife . Rezultātā neskaitāmās planētas toreiz atkal un vēl izteiktāk kļuva ‘’neatkarīgas’’ un atbildīgas pašas par sevi.

Šajā nākotnes versijā Impērija ir visa militārā iemiesojums, tādēļ šķiet šajos romānos ir lieki gaidīt ieraugam vienkāršā cilvēka dzīvi. Pastāv tikai karš, un, ja (atkal) jaunatklātajai kolonijai nepatīk, ka Imperium of Man to vēlas atpakaļ savā kontrolē, tad tai pēc pilnas programmas ir lemts to nožēlot, jo jebkuras ekspedīcijas flotes leģioni būs pārāki pār attiecīgās planētas militārajiem spēkiem. Impērijai nerūp vai kolonija/planēta vēlas palikt neatkarīga, vienalga kā, bet tās mērķis tiks panākts.

Pamatā Horus Rising ir no Lunar Wolves leģionu desmitās kompānijas kapteiņa Loken. Viņa individuālās rakstura īpašības, kā arī prasmes un panākumi kaujās, izpelnās ievērību gan no biedriem, gan no paša Warmaster Horusa, kurš par tādu iecelts salīdzinoši nesen, lai Imperators varētu pamest frontes līnijas un doties atpakaļ uz Terra un varētu kam citam. Pat Hourss nav informēts, kāpēc tieši. Visas grāmatas laikā Horuss tiek attēlots arvien labākā gaismā. Tā vien šķiet paveikts ir tik daudz Impērijas labā, kā arī Horuss tik labi ir spējis pierādīt sevi, noturēt smago Imperatora uzlikto nast nastu un pārvaldīt masīvās Lielā Krusta kara flotes, ka pat neticās, ka varētu kas mainīties. Horuss tiek pacelts tādos augstumos un godā, ka nenovēršamais un katram lasītājam zināmais kritiens, zinot sērijas nosaukumu un vēl šo to, ir vēl jo bēdīgāks un smagāks. Līdz tam protams vēl jānonāk, kas atklātā veidā laikam nesekos arī otrajā sērijas grāmatā.

Horus Rising sadalīts vēl divas daļās, no kurām otrajā sešdesmit trešā ekpedīcija izcīna militāras sadursmes ar milzu kiborgveidīgiem un visādi citādi tehnoloģiski pārveidotiem un sevi apzināties spējīgiem insektiem. Vēl neviena šāda veida Impērijas atklātas radības nav izrādījušas kaut mazāko vēlmi sadarboties. Katru reizi ir bijis jāķeras pie ieročiem un tā jāiznīcina, lai cilvēcei nodrošinātu mieru un drošu eksistenci, vienlaikus Impērijas armijās nav daudz tādu, kuru pārāk cītīgi vispirms izmēģinātu cita veida miermīlīgas iespējas. Šīs daļas ietvaros Loken ir liecinieks Warp dimensijā mītošajām Haosa postošajam ļaunumam, bet kļūda seko no pašas augšas, sākot jau ar Imperatoru, ka gan šis incidents, gan visi pirms tam tiek noklusēti. Un manos ieskatos viens no galvenajiem iemesliem, to skaitā arī smagais atbildības slogs, ko Imperators viņam uzvēlis, kas vēlāk pieļauj Horusa nodevību. Šīs daļas ietvaros noris bezprecedenta notikums garajos krusta kara gados, un pirmo reizi kāda no Impērijas flotēm sastop citus pa Visumu ceļot spējīgus cilvēkus. Ir skaidrs, ka viņi pārstāv The Age of Strife katastrofas dēļ zaudētu civilizāciju, atliek tikai noskaidrot, kāds būs šīs tikšanās iznākums – uz sadarbību vai kārtējo reizi uz karu vērsts…

Jāsaprot, ka iekš Warhammer daudz kas ir izteitki pārspīlēts un pāri strīpai/over the top – vis visādos veidos un mērogos. Kā materiālie, tā arī cilvēkresursi šādas nākotnes iespējamaībai ir vairāk nekā absurdi, bet viss tas strādā un nenoveļas no klints, jo grāmatas autors (cerams arī citi un ne tikai Dan Abnett) un Warhammer to apzinās, nepretendē uz ko citu. Jāpiesauc vēlreiz pieminētais kanāls, norādot uz vēl vienu video. Pats noteikti neapstāšos vien ar šeit un turpināšu ceļu Warhammer pasaulē, atliek tikai cerēt, ka būšu veiksmīgi pārliecinājis vai iedrošinājis arī kādu citu.

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

17321658

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jo Fletcher Books

Manas pārdomas

Aidan Harte debijas romāns Irenicon kārtējo reizi lika apdedzināties ar YA kategorijā ietilpstošu grāmatu. Tā laime izraudzīties ne visai labais vai pat sliktas šīs kategorijas pārstāvjus (pārsvarā) jau ilgāku laiku likusi apzināti izvairīties, ja aprakstā pamanu YA pazīmes. No nesenākajiem pozitīvajiem piemēriem atmiņā nāk The Spaceship Next Door.

Autors radījis alternatīvu viduslaiku Itālijas versiju, kur ne tikai pilsētvalstis karo savā starpā, bet arī vadošās ģimenes konkurē un shēmo ikdienu, lai noturētos pie esošās vai tiktu pie lielākas ietekmes. Ne kur tas nav tik izteikt kā Rasenna pilsētā, kuras līderiem pat diži neatliek laika lielākam mērķim, kas būtu atbrīvoties no pašas spēcīgākās Concord kundzības. Vairākas desmitgades agrāk Konkordes inženieru ģilde un tās maģijas biedru pielietotā maģija burtiski sadalīja Razennu divās daļās, mākslīgi ar Vilni radot mākslīgu upi un efektīvi pakļaujot galvenāko konkurenti no visām pārējām pilsētvalstīm. Tagad, kad Konkordas ambīcijas ir tikai augušas un tā vērš skatienu uz tālāko Eiropu, Konkorde uz Razennu nosūta inženieri Giovanni, lai viņa vadībā tiktu uzbūvēts tilts, kas savienotu reiz nošķirtās divas pilsētas daļas.

Tikmēr Razennā rit pēdējie mēneši, lai Sofija Scaligeri sasniedzot 17gadu vecumu pārņemtu varu no viņas vietā līdz šim valdošā reģenta Doktora, bet Džiovanni uzrašanās izmaina varas un uzticības trauslo balansu. Tas ir kā katalizators pārmaiņu virpulim. Kaut arī sākotnēji gan pilsēta kopumā, gan Sofijai nav pamata uzticēties Konkordes sūtītam inženierim, viņa paustajām idejām ir pietiekošs spēks un patiesības sāls, lai Sofija aizdomātos par Doktora lēmumiem, kurus līdz tam nav apšaubījusi un ir pilnībā uzticējusies. Tajā pašā laikā arī Sofijas daile uz Džiovanni atstāj pietiekošu iespaidu, lai viņš simpatizētos ar viņas mērķiem un nostātos Razennas pusē.

Jāsaka godīgi, ka bija visai grūti ielasīties un pagāja aptuveni kādas simts lapaspuses līdz mirklim, kad kaut sāku saprast kas un kā. Tam diezgan traucēja biežais itālisko terminu pielietojums, un arī citu autora rakstības stila niķi. Var saprast, ka tas darīts, lai izteiktāk radītu itālisko atmosfēru. Ja vēl vispirms būtu tam dots izskaidrojums, nevis lai lasītājs pats mēģina tikt galā, tad vēl būtu saprotams. Papildus tam varēja just, ka Irenicon ir debijas romāns un ar visu pazemināto ticamības slieksni gan tēlu rīcība, gan (neveikli) dialogi lika vairākkārt nobolīt acis vai nodomāt, ka pat fantāzijas romānā tā neviens nerīkotos.

Diemžēl ar to viss nebeidzas un īpaši uz beigām pa jaunam kļūst vēl smagāk. Citkkārt tas varētu pamudināt uz grāmatas nolikšanu malā, ja ne pēdējās lapaspuses tuvums. Viens izteikts Irenicon un tai skaitā daudzām YA grāmatām piemītošs mīnuss saistīts ar galveno varoņu – Sofijas un Džiovanni – romantisko attiecību lielo ietekmi uz daudz nopietnāka rakstura notikumiem, maz kas var tā nokaitināt. Turklāt ne par vienu no abiem varoņiem uztraukties nav vajadzības (dzīvos vai nē), bet par pārējiem nekas nenoskaņo uz to, lai par tiem rūpētu.

Īsi rezumējot, šaubos vai šogad būšu motivēts, lai izlasītu vai noklausītos The Wave triloģijas otro un trešo grāmatu.

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.

Izlasīju, lasu, lasīšu #132 (24.12-06.01)

Līdzīgi kā pirms gada, tā arī vismaz šī gada pašu sākumu ir veiksmīgi (ar nolūku) izdevies iesākt ar tikpat pabeigtām grāmatām, cik dienu gadā līdz šim pagājis. Visticamāk ilgāk par nākošo nedēļu tas neturpināsies un arī speciāli tadēļ, protams, nopūlēties nevajag.

No visām sešām izcelt gribētos divas – Blue Remembered Earth un Influx. Kaut arī skaitās daļa no triloģijas, gadu skaits starp notikumiem ir tik liels, ka tikai darbība tajā pašā Visumā lielā mērā ļauj to saukt par sēriju.

Tikmēr Influx ir pavisam cita veida zinātniskā fantastika, un atšķirībā no Poseidon’s Children (neesmu nevienu klātienē vēl redzējis :/ ), šajā nākotnes tehnoloģiju brīnumi eksistē, bet aiz slēgtām durvīm un ierobežotam personu lokam.

Tikmēr no iesāktajām visvairāk ceru sagaidīt no Wild Cards un Horus Heresy, kā arī Monster Hunters International sērijām. Protams, negribētos sagaidīt vilšanos ar nevienu.

Izlasīju:

36421253

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

30689405

Nicholas Sparks – Safe Haven

9424053

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

521052

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

8635638

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

Noklausījos:

22668803

Daniel Suarez – Influx

Lasu:

625603

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

17321658

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

6657006

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6007336

Larry Correia – Monster Hunters International (Monster Hunters International #1)

Klausos:

40089999

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5)

9714039

George R.R. Martin (editor) – Wild Cards (Wild Cards #1)

26107600.jpg

Craig Halloran – The Chronicles of the Dragon (Chronicles of the Dragon #1-10)

Lasīšu:

42945933

Jacqueline Druga – Bleak (Earth Endures #1)

381817

Graham McNeill – False Gods (The Horus Heresy #2)

Klausīšos:

36542226

Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5)

12953520

Rob Reid – Year Zero

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

9424053

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Golancz

Manas pārdomas

Blue Remembered Earth aptuveni 150 gadus tālā nākotnē iztēlojas pasauli, kurā klimata pārmaiņu izraisīto seku dēļ par dominējošais kontinentu pasaulē ir kļuvusi Āfrika. Negluži pilnībā tapa skaidrs vai vēl eksistē individuālas valstis, vai tikai divas lielas savienības, kur viena United Surface Nations apvieno sauszemes valstis, bet United Aquatic Nations pārstāv tos cilvēkus, kuri labprātāk ir izvēlējušies pārveidot sevi ģenētiski dzīvei zem ūdens. Protams, kā jau zinātniskajai fantastikai pieklājas ir arī daudz dažādu autora iztēlotu jaunu tehnoloģiju, no kurām ne viena vien izmantota Visuma izpētei un Saules sistēmas apguvei.

Grāmatas galvenie varoņi ir brālis un māsa, Geoffrey un Sunday, kuru rokās nonāk pavedieni, lai atrisinātu nesen mirušās vecmammas Eunice un reiz slavenas zinātnieces/piedzīvojumu azarta meklētājas Visumā atstātās ‘’dārgumu medības’’. Ne viens no abiem nebauda milzīgu radu mīlestību savas attieksmes dēļ pret citkārt izteikti uz auksto biznesa pasauli orientēto ģimenes biznesu, kas kļuvis tik liels, ka ir iemantota ievērojama politiskā vara. Kaut arī runa nav par notikumiem starpzvaigžņu mērogos, tomēr darbība ir pietiekami plaša, lai noturētu interesi un gribētos uzzināt vairāk, ko pastiprina pārsvarā ik pēc nodaļas mainīgais skatpunkts starp Džefriju un Svētdienu.

Katru atsevišķi vēl pavada papildus viens sabiedrotais no tuvākas un tālākas personīgo attiecību pagātnes, bet par prieku man romantisms un liekas attiecību drāmas neieņem prioritāru lomu pār apkārt notikušo un to iznākums no tām neatkarājas. Un gan viens, gan otrs duets nevar atļauties zaudēt uzmanību un koncentrēšanos ne mirkli, jo dzīvībai potenciāli bīstamas situācijas var sekot ik mirkli viscaur grāmatai. Eunice dzīves pēdējie 60 gadi, kā arī daudz dažādu aspektu pirms tam, ir tik ļoti noslēpumiem un spekulācijām apvīti, ka neviens īsti nezina, ko īsti viņa varētu būt noslēpusi. Dažs labs ģimenē labāk nemaz negrib to noskaidrot aiz bailēm, ka tas varētu kaut kā nebūt sabojāt ģimenes reputāciju, ja ne vēl inkriminēt. Papildus tam gan aizkulisēs, gan daudz atklātāk darbojas divas ideoloģiskas aktīvistu grupas, bez kuru palīdzības Džefrijas un Svētdien reizē nevar gluži iztikt, bet vienlaikus jābūt modriem, jo nodevība pie var sekot bez brīdinājuma.

Lielos vilcienos gaisā nepaliek karājamies nepabeigtu sižetisko līniju, par ko paust sašutumu pilnus izsaucienus. Vēl jo labāk, jo katra triloģijas grāmata pēc būtības var tikt uztverta arī kā standalone gadu starpības dēļ starp notikumeim vienā un nākošajā. Patīkami, ka nebija diži jālauž galva par autora ieviesto terminu nozīmi vai tehnoloģiju darbību (īpaši attiecībā uz cilvēkos integrēto) un pielietojumu, ko citkārt ir nācies redzēt švakā izpildījumā, kas tikai liedz izbaudīt iecerēto stāstu.

Nikolass Spārks – Drošais Patvērums

30689405

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nolūkos iziet ārpus savas literatūras komforta zonas speciāli esmu grāmatu maiņas punktos ņēmis dažas romantiskā žanra grāmatas. Ar nožēlu jāsaka, ka Drošais Patvērums/Safe Haven nebūs no tiem, kuri iedrošinātu lasīt šo žanru vairāk. Vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka varbūt netulkots grāmatas variants varētu būt bijis maķenīt labāks, jo šķiet ir vairāk tulkots vārds vārdā, bet ne tā, lai arī galvenā doma un izjūta vienmēr saglabātos neskarta. Tā teikt autora balss vietā vairāk jūtams tulkotājs. Varbūt papildus visam nepatika Contemporary kategorija, jo vēsturiskā Outlander sērija vēl nav tik ļoti likusi vilties.

No malas šķiet, ka romantiskajā žanrā autora izpildījums, labi apzinoties laimīgo gala iznākumu, ir vēl svarīgāks kā citos žanros, līdzīgī kā tas ir kriminālromānos, kuros parasti slepkava tiek noķerta. Drošā Patvēruma gadījumā gan galvenais sieviešu tēls Keitija, gan viņas nenovēršamā jaunā mīlas interese Alekss ir dziļi emocionāli daudz pārdzīvojuši tēli; katrs ar savu pagātnes bagāžu, kura reiz likusi domāt, ka nekas romantisks nākotnē vairs nav iespējams. Par spīti visam, abu nedrošībai par sevi un/vai savu nākotni, liktenis lēmis vienam otru tomēr atrast…

Keitija atgūstas no fiziski un emocionāli vardarbīgām attiecībām. Šis ir viņas otrais mēģinājums aizbēgt, bet lai kādos vārdos viņas vīru Kevinu varētu saukt, jo par normālu cilvēku grūti nodēvēt, par neatlaidīgu arī viņu nesauksi. Vienīgais, kas šķiet viņu glābj, ir darbs policijā, kura attiecīgi nekādīgi nereaģēja uz Keitijas izsaukumiem un palīgā saucieniem, piespiežot rast risinājumu bēgot. Laikam arī šķiršanos Keitija nesaskata kā izmantojamu variantu, cer paglābties tāltālā klusā Sautportas pilsētiņā. Tikmēr Alekss, divu bērnu tēvs, joprojām pārdzīvo pēkšņi no vēža mirušās sievas Džo nāvi. Izbijis armijnieks, tagad maza vietējā veikaliņa īpašnieks (pārpircis no Džo vecākiem), Alekss aizvada dienas rūpēs par bērnu uzturēšanu. Bernu laime nu ir viņa dzīves galvenais mērķis. Nevienam sākotnēji nav prātā jaunas attiecības, laikam tas būs tikai tāds Likteņa pirksts. :D

Kevina tēls kā visa sliktā iemiesojums nogurdināja un nokaitināja, jo ilgāk viņam tika pievērsta uzmanība, jo gan tēls palika kaitinošāks, gan pati grāmata kā tāda. Visās nelaimēs un grūtībās vainīga ir sieva, kura pati, protams, sava stulbuma dēļ izprovocē uz sevi vērsto vardarbību. Pretējā gadījuma tak Kevins savai sievai nesistu, jo mīl viņu vairāk nekā jebko citu. Tēls bez jebkādiem pelēkā toņiem, kamēr Keitija un Alekss ir enģeļbalti. Hroniski un smagi nelaimīgs cilvēks, kurš par sevi ir nedrošāks par nedrošu. Ja viņš nav daļa no kompānijas, kas smejas, tad noteikti apsmiets un aprunāts tiek viņš. Ideālā sieva nekad nepamet māju un nepazīst nevienu citu kā vien viņu.

Ja uz to visu un vēl citām klišejām vēl varētu pievērt acis, tad grāmatas kulminācija ar spriedzes ainām bija izteikti grūti lasāma. Diemžēl lēmums vēl piemest klāt no nekurienes izrautu spoku, kad līdz tam brīdim nav ne smakas par kaut ko pārdabisku, bija pavisam lieki un vēl vairāk sabojāja iespaidu par visu grāmatu. Ne tas prasījās, ne arī bija vajadzīgs, tik vien kā ērta izvēle, lai bez pūliņiem nobeigtu romānu.

Atliek cerēt, ka citu fizisko grāmatu eksemplāri manos grāmatplauktos no šī žanra ir labāki par šo.

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

8635638

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc tam, kad ASV atbalstīts San Tomas diktators nesodīts par daudzajām slepkavībām, ieskaitot divus elites Force Recon kareivjus, rod patvērumu Amerikā un papildus tam visam turpina gūt peļņu no narkotiku, ieroču tirgošanas u.c. nelegāla biznesa, atlikušajiem septiņiem Force Recon kareivjiem neatliek nekas cits, kā ņemt lietu savās rokās un atriebties personīgi, lai nepamestu nogalināto biedru atmiņu aizmirstības mēslainē.

An Execution of Honor ietilpst vienā kategorijā, kā Nick Stone sērija un tām līdzīgas grāmatas. Šajā nedominē viens vienīgs superkareivis, bet gan specializēti augstākā līmeņa profesionāļi, pār kuriem ASV varasiestādēm vairs nav kontroles. Ir pienācis laiks sākt baidīties, ka viņu taisnības cīnītāju fasāde varētu sabrukt. Papildus tam un par spīti viņu elites līmeņa prasmēm, neviens no viņiem nav šķietami nenogalināms. Asa sižeta cīņas ainas ar potenciālu letalitāti turpat aiz stūra seko lielāko daļu grāmatas. Gan pēc izvēlētā grāmatas vāka (vismaz šim izdevumam), gan apraksta nav iemesla sagaidīt kompleksu un daudzslāņainu sižetu vai tēlus, un An Execution of Honor uz to arī nepretendē.

Mērķis ir viens – taisnīgums nogalināto biedru vārdā. Daudzreiz arī no neviena tēla vien izskan spriedums, ka tādu ASV specdienestu un politiķu izšķiršanos par labu nežēlīgam diktatoram tāpēc vien, ka viņš būtu vienīgā alternatīva komunistu režīmam mazajā valstiņā, nebūtu pieņemams nevienam un neviens vairs neuzticētos, ka katra karavīra dzīvība ir svarīgāka par izvirzīto mērķi. Tieši tādēļ viņus ir nepieciešams apstādināt par katru cenu, lai kaut kas tāds nenonāktu atklātībā

Darbība noris 1989.gadā, PSRS vēl ir visai aktīva politiskajās spēlēs un kopā ar Kubas specdienestu cer pirmie notvert ne tikai no paklausības ķēdes norāvušos ex-Force Recon kareivjus, galvenokārt aci metot uz elektronikas ekspertu – augstākā līmeņa eksperts, kuram nekāda drošības sistēma nav par šķērsli, bet arī no stingri apsargātas bāzes nozagtie slepenie ieroči, uz ko attiecīgi reizēm jāpiever acis, bet tas tā.

Varētu piekasīties, ka brīžiem tiek izmantota viena un tā pati metode, lai turpinātu sižeta virzību uz nākošo lokāciju, kur atkārtojas +/- līdzīgs scenārijs, vai reizēm tā vien šķiet, ka pāris frāzes, termini vai abreviatūras tiek atkārtotas vairāk aiz tā, lai palielinātu vārdu kopskaitu. Ja An Execution of Honor nesāk lasīt ar ekspektācijām sagaidīt pasaules mēroga meistardarbu, tad grāmata nesagādās vilšanos un izpildīs savu funkciju – vienkārši izklaidēt uz lasīšanas laiku.