Thriller

Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Septiņi karaļi, kurus vada par sevi nodēvēta dieviete (The Goddess~). Sērgu, mēru u.c. slimību karalis ir tikai viens no viņiem, vēl eksistē tādi kā Baiļu, Haosa, Zagļu u.c. Karaļi. Masīvs teroristu uzbrukums lielākajai Londonas slimnīcai piespiež Džo Ledžeru atgriezties Mr Church vadītajā DMS un atraut domas no sērām un zaudētās mīlestības.

Interesanti, kā par viņiem neizskanēja ne pušplēsta mājiena, kaut arī viņu kompānija it kā atbildīga par visvisādu karu, slimību izraisīšanu un izplatīšanos, kā HIV un AIDS, kā galvenais mērķis ir, laikus zinot, kas notiks, gūt miljardos mērāmu peļņu no akciju tirgiem. Attiecībā uz pirmo un otro grāmatu, laikam Dieviete un karaļi, to skaitā iepriekšējais King of Plagues (šīs grāmatas ietvaros par tādu kļūst jauns kadrs), būs bijuši ar mieru par notiekošo. Grāmatu ne gluži novecina, bet liek nojaust par tās sarasktīšanas laiku, Septiņu Karaļu koncetrēšanās uz Ebola vīrusu un tā modifikāciju straujākai un letālākai izplatīšanai.

Diemžēl viņiem krietni smagi nepaveicas, ka eksistē Mr.Church vadītā DMS un Džo Ledžers, kurš vada DMS labāko specvienības Echo komandu. Nebūtu Džo, kas zina, pasaule un cilvēce izdzīvošanas ziņā nebūtu tikusi tālāk par pirmās grāmatas Patient Zero notikumiem.

Prieks, ka viss pilnībā grāmatas gaitā negrozās par un ap Džo varenību ļaundaru nodomu apstādināšanā, kas izpaužas miera un atslodzes brīžos, kad uzmanību tiek pievērsta citu Echo komandas biedru tēlu apveltīšanai ar lielāku miesas kārtu, lai vēlāk atkal pievērstos aktīvas spriedzes darbībai.

Mr. Church joprojām paliek galvenokārt aizkulišu darbonis ar vajadzīgajiem kontaktiem visās iespējamās nozarēs, kas šķiet palēnām mainās un nebūtu slikti sākt iestarpināt pa druskai vairāk no viņa pagātnes un patiesās identitātes. Maziņš maiteklis, bet ne īsti, ja sērijā ir vēl vismaz 8 grāmatas – Kas zin, varbūt izdzīvojušie šīs grāmatas ļaundari, kuri pamanās izsprukt cauri sveikā, par savu galveno mērķi kādā no turpinājumiem, pakļaus tieši viņu.

Marcel Montecino – Big Time

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Salijam ‘’Salam’’ D’Amore dzīve ir viegla, dzīve ir laba. Sals ir talantīgs džeza mūzikas u.c. pianists, reizēm arīdzan komponists ar lieliem sapņiem par nākotnes panākumiem, vien gadi vieglajā dzīvē, spēlējot klubos, restorānos un citos pasākumos pagājusi tik ātri, ka nu jau pienācis 38 gadu vecums. Arī brunču medīšana, vēlams tādas, kurā tāds biezāks maks, ir laupījusi uzmanību no sapņu sasniegšanas. Bet galvenokārt jau vainīgs pats Sals, viņa neuzņēmība, vēlme iet to vieglāko ceļu un tad jau gan jau kaut kā.

Visu maina aizraušanās ar azartspēlēm, ar likmju likšanu totalizatorā, pirmāmkārtām jau uz zirgu skriešanas sacīkstēm. Jau kopš bērnu kājas kopš ar māti pārcēlās Ņuorleānu Salam bijusi tā laime vai nelaime sasaistīties ar pilsētas kriminālās pasaules pārstāvjiem un saites ar šo pasauli laika gaitā kļuvušas vien ciešākas, paļaujoties uz ienākumiem, kurus sniedz konkrētāk šīs pasaules pārstāvis Little Johnny Venezia. Vēsture sniedzas pat tik tālu, ka ar viņu sasaistījies arīdzan Sala tēvs, kuram pašam ar azartspēlēm un alkoholu saistītas problēmas. Jebkurš Salam būtu varējis pateikt, ka šmaukties ar citu klientu liktajām likmēm (piestrādā Džonija piederošā bārā) nav tā pati spožākā ideja un ka agri vai vēlu tas labi nebeigsies, bet kamēr viss rit gludi un ir sakasīts $80+ tūkstošu kopējā vinnestu peļņa viss šķiet rožaini, varētu pat izņemt to kā spožās karjeras pamatkapitālu.

Salu diemžēl iegāž viens liktenīgs solis par daudz un ar vienu likmi no + ~$80k Sals nonāk pamatīgos mīnusos teju $180 tūkstošu vērtībā. Mazais Džonijs Venezija nav tāds, kuru šādi varētu piečakarēt un pēc tam ar mierīgu sirdi lūgt piedošanu. Mazais Džonijs Venezija pats par šādu pārkāpumu gan goda, gan reputācijas ziņā varētu tev šo to nogriezt, ar ko nedomāju vien matus uz galvas. Salam neatliek nekas cits kā bēgt ko kājas nest. Pamest ierasto pasauli un dzimto pilsētu. Par laimi Salam viņam ir iedzimts izdzīvošanas talants un nogalināt viņu nemaz nav tik viegli.

Grāmatas aizmugures apraksts iepazīstina lasītāju ar Izabellas Gemelli tēlu, kura gan uz stāsta skatuves uzkāpj vien, kad grāmata jau ir teju pusē, kas no vienas puses man nepatīk, attiecībā uz aprakstā iekļauto informāciju, bet vienlaikus var saskatīt, ka tas nav mateiklīgi un diži ko lieku neatklāj. Izabella ir multimiljonāra un Brazīlijas luksusa brenda firmas īpašnieka Džiovanni meita. Veids, kā autors Marcel Montecino izvēlas iepazīstināt lasītāju ar Džiovanni un pēcāk arī Izabellas pasauli ir gana īpatnējs, kas citkārt varētu izbojāt visu lasītprieku. Grāmata sadalītā piecās daļās un pirmā beidzas uz klifhengera, Salam pametot Ņuorleānu, lai otrajā sāktu stāstu par kaut kādu tur kurpnieka dēlu Itālijā pirms Otrā pasaules kara. Lai nu kā, bet gala rezultātu jau atklāju, un dzīves ceļi viņu aizved uz Brazīliju, kur Džiovanni paša spēkiem noveicas kā reti kuram.

Pašai Izabellai piemīt vienam no miljona ja ne vēl retāks un izteiktāks dziedātājas talants. Gan sakritības maniere, kā Sals viņu sastop, gan arī abu tālākās profesionālās (un ne tikai) sadarbības ceļš ir izdomātam romānam gana cienīgs, kuram iespējams lielāku ticamību piešķir Dienvidamerikā dzīvojošo tautu atšķirīgā, reizēm sakāpinātāka mentalitāte un ekspresija.

Bet kā jau to varētu nojaust, tad lai cik ilgs laiks nebūtu pagājis, lai kā Sals, nomainīdams identitāti necenstos, tad agri vai vēlu būs jāstājas pretī pagātnes rēgiem un jāatbild par reiz Mazajam Džonijam Venezijam nodarīto.

Jonathan Maberry – The Dragon Factory (Joe Ledger #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Diemžēl briesmas Joe Ledger tēla pasaulei pirmajā grāmatā Patient Zero neizdevās pilnībā neitralizēt. Laiks rit uz priekšu, katra stunda, katra minūte ir no svara, lai paspētu neitralizēt kāda trakā Nacistiskās Vācijas laika iedvesmota plāna īstenošanu, lai iznīcinātu visas pārējas rases un ieceltu goda vietā baltos. Sekas pēc tam pie kājas, galvenais, ka iedomātais tronis nu būs viņa.

Arī metodes un līdzekļus, lai nodrošinātos, ka neviens viņam nepatraucētu ir plašas un tālu sniedzošas, kam par piemēru var minēt The Dragon Factory pašu sākumu, kurā caur šķietami ticamiem informācijas avotiem tiek izmantoti ASV viceprezidents un NSA aģentūra, lai censtos neitralizēt gan Džo, gan viņa pārstāvēto Department of Military Sciences (DMS).

Kamēr DMS vadītājs Mr. Church vairāk darbojas aizkulisēs, izmanto visus vajadzīgos un iespējamos kontaktus, lai reizē novērstu pasaules apokalipsi un mērķtiecīgu uzbrukumu viņa vadītajai aģentūrai, tikmēr Džo Ledžeram un viņa komandai tiešā kontaktā un personīgi jāsastop ļaunums, kas pārsit pušu pat ļaunākos murgus.

Pirmie ziediņi, ar kuriem nākas sastapties, ir ar ģenētisko modifikāciju saistīti un ar šo autors Jonathan Maberry ieslēdz pavisam aktīvu domāšanu. Lai finansētu nelegālās operācijas, lai gan ar šo aizrāvušies Mengela radītie identiskie dvīņi, ir nepieciešami lieli līdzekļi, kurus viņi gūst spēlējoties ar dažādiem vēl zinātniskās fantastikas pasaules līmeņa ģenētiku un mākslīgi radītiem organismiem. Par piemēru minot patiesus vienradžus vai (pagaidām vien planējošus) mazus pūķus, kurus melnajā tirgū pārdot naudīgiem un neskrupoloziem bagātniekiem, vai testosteronu bagātiem medniekiem dot nekur citur nesasniedzamu unikālu medību pieredzi.

Labs, interesants trilleris, kuru ik pa brīdim neuzkrītoši papildina galvenā tēla un kolēģes romantiski nenopietnie dialogi, bet nepaspēj pamirkšināt pat aci, kad sekundes pasaules gala pulksteņa atskaitē rit un ar visu nopietnību jāatgriežas pie darba.

Justin Cronin – The Passage (The Passage #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vēlme radīt superkaravīru kādā ASV slepenas militāras bāzes nostūrī negaidīti noiet greizi. Laikam nebūs ne lasījuši, ne skatījušies kādu no daudzajiem piemēriem pirms tam, lai nojaustu, ka varbūtība starp veiksmīgu iznākumu un apokalipsi, kad teju visu pasaules populāciju īsa mirklī pāršalc un iznīcina viens vienīgs vīruss, nav diezko samērīga.

The Passage iedalāma divās daļās. Pirmā īsākā ir šis superkaravīra radīšanas process un viena no eksperimenta subjektu izlaušanās, kas aizsāk tālāko grāmatas pamata sižetu. Šī pirmā daļa, lai arī ir ar dažiem mistiskiem elementiem, tomēr atskatoties ir krietni sakarīgākā par tālāksekojošo. Viens no subjektiem, kuru aģentiem Brad Wolgast un Phil Doyle tiek pavēlēts nolaupīt ir vien sešus gadus veca meitene Eimija, bet gan jau prologā, gan vēlāk tiek doti mājieni, ka Eimija nav nekāds parastais bērns, ka viņā jau kopš dzimšanas sēž kaut kas uz paranormālām spējām velkošs. Viņas vara pār citiem tik agrīnā vecumā nav ar apzinātu spēku, bet tik un tā viņai labvēlīga ietekme, pamudinājums viņai palīdzēt izpaužas kā uz aģentiem, tā citiem. Šī palīdzība visnotaļ lieti noder, kad starp eksperimenta programmas vadītājiem ir gana šaubīgi un varaskāri tipi.

Diemžēl stāsta otrajā daļā, kas norisinās gandrīz simts gadus pēc liktenīgās dienas un ASV armijas, valdības un arīdzan pārējas pasaules nespējas nokontrolēt vampīrveidīgo vīrusu, krietni vairāk izpaužas misticisms un pašās beigās pat reliģiskums, kad autors atklāj The Passage nosaukuma domu, kā vīrusa upuru/staigājošo miroņu novēloto ceļu uz aizpausauli ar nu jau tīnes Eimijas palīdzību. Kura nez kādā veidā joprojām dzīva, vien izskaidrojums meklējams, ka arī viņa eksperimenta kārtā inficēta, bet spējusi noturēties pret sliktajām vīrusa īpašībām un tagad ir vienīgā pasaules atlikušās cilvēces cerība uz glābiņu.

Ideja alternatīvam vampīru paveidam, to izcelsmei un apokalipses stāsta neslikta, vien izpildījums un skatījums uz postapokalipses attīstību, pa vidu fokusējoties uz izdzīvojušo savstarpējām sociālajām attiecībām un garum gari izstieptiem tēlu pagātnes stāstiem, it īpaši šīs pirmās grāmatas noslēgums būtu prasījies labāks.

Joël Dicker – The Truth about the Harry Quebert Affair (Marcus Goldman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MacLehose Press

Manas pārdomas

Markuss Goldmens gandrīz pirms diviem gadiem sarakstījis debijas romānu, kas izvērtās par negaidītu dižpārdokli. Tomēr tā vietā, lai apzinīgi ķertos klāt sava otrā romāna rakstīšanai, kā pēc noslēgtā līguma ar izdevniecību, jaunais autors labāk steidz izbaudīt necerēto bagātību un slavu. Diemžēl pa starpu uzaicinājumiem uz dažnedažādājiem televīzijas un radio šoviem vien pa reizei reti Markuss atceras par savu literāro mentoru no universitātes laika Hariju Quebert, kurš pats savā laikā ir pamanījies kļūt par diženu amerikāņu autoru, kad pirms 33 gadiem 1975.gadā (itkā) vienā vasarā sarakstījis savu debijas romānu The Origin of Evil, kas par spīti tā nosaukumam ir par aizliegtu mīlestību.

Markusa atmiņa par mentora eksistenci gan mainās, kad pie horizonta milst līgumā minētais termiņš, kad jāiesniedz vismaz pirmais manuskripts, bet pats labi apzinās, ka nav pat sarakstījis vienu nodaļu. Lai kādi līdzskrējēji bagātības rezultātā nebūtu saradušies, Markuss apzinās, ka vienīgais, kurš patiesi varētu palīdzēt ir Harijs, kurš ne vienā brīdī neliek manīt par pat ne mazāko aizvainojumu. Tieši otrādi, bijušais profesors gluži vai rod otru elpu, ko laikam attaisno fakts, ka citādi dzīvo pilnīgi vientuļu dzīvi, kas pavadaīta bez dzīves biedrenes, sievas vai bērniem. Nekas 2008.gada pavasarī arīdzan neliek manīt par šoku, kas pāršalks gan literāro pasauli, gan Marku un Somersetas mazpilsētu, kad paša Harija pagalmā tiek atrasta pirms 33 gadiem pazudušas 15gadīgas meitenes Nola Kellergan līķis.

Fakts kā tāds varbūt nebūtu nekas Harijam Kvebertam nosodošs, bet gandrīz visi kā viens ir gatavi viņam piespriest nāves sodu, kad blakus līķim atrod sporta somu ar viņa debijas romāna manuskriptu un tam pievienotu veltījumu ‘’Goodbye, darling Nola’’. Ko vēl jo vairāk, kad pats Harijs atzīstas, ka The Origin of Evil ir romāna formātā pārstrādātas viņa romantiskās attiecības ar Nolu, kad pašam bijuši 34 gadi, un pat paša advokāts nelolo cerības, ka Harijs būtu nevainīgs notikušajā. Markuss ir viens no retajiem, kurš nezaudē cerību un pārliecību, ka diženais autors un universitātes dienu mentors un ar laiku arīdzan draugs, nebūtu spējis ko tādu pastrādāt, un kopā ar vienu no izmeklēšanā iesaistītajiem detektīviem Gahalowood atklāj ne vienu vien labi noglabātu mazpilsētas noslēpumu.

Sižets meistarīgi lekā starp notikumiem liktenīgajā vasarā pirms 33 gadiem un tagadni ar Marku kā galveno varoni. Ne reizi neuzkavējoties pa ilgu, neatklājot par daudz vienā piegājienā. Varbūt paši vērīgākie lasītāji jau laikus nopratīs vainīgos, kuri tiek piedavāti gan daudz, bet autoram manā gadījumā lielos vilcienos izdevās pēdējā mirkļa pārsteigumi.

Katra nodaļa piedevām tiek sākta ar padomiem rakstniekam, kas vēlāk nodēvēti kā esenciālie ‘’31 likumi’’, kuri jaunam Markusam tiek dotie viņa studenta gados, starplaikā starp Nolas pazušanu un viņas atrašanu. Lai arī nekas vairāk par padomiem tajos nav, tomēr atskatoties var saskatīt mājienus attiecībā uz grāmatas galveno sižetu.

Kā jau pienākas, tad autors piedāvā labu klāstu citu alternatīvo Nolas slepkavu sākot no vietējā bagātnieka, kura gleznu kolekcijā nezkāpēc ir puskailas Nolas portrets vai viņa šoferis, kuram pēc smaga uzbrukuma jaunībā un tās izraisītās fiziskās traumas iespējams radušās psiholoģiska rakstura problēmas, kuras galu galā novedušas līdz nejaušai slepkavībai. Vai varbūt Nolas kolēģe Dženija vietējā ēdnīcā, kura par spīti Nolas un Harija centieniem noslēpt jūtas vienam pret otru, kaut ko pamanījusi un greizsirdības dēļ pastrādājusi slepkavību mirkļa kaisles iespaidā. Vai varbūt vēl kāds cits, kurš pamanījies palikt noslēpts, kurš slēpjas acu priekšā un netiktu turēts aizdomās, vismaz ne uzreiz, ja patrāpītos acu priekšā.

Eric Van Lustbader – Shan (China Maroc #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

80.to gadu aukstā kara trilleris. Cīņa par ietekmes zonām, par varu un naudu pasaules mērogā, kura centrā duoloģijas galvenais varonis Jake Maroc un viņa ģimenes/radu bizness Honkongā un Ķīnas valsts un politiskās sistēmas nākotne. Ieinteresēti protams ir abas tā laika lielvaras gan ASV, gan PSRS, bet neiztikt arī bez citiem negaidītiem ‘’ciemiņiem’’.

Arī Shan turpinājumā autoram Eric Van Lustbader sanāk attēlot atšķirīgās Ķīnas kultūras filozofiju un domāšanas gaitu, brīžiem pat ieslīgstot maģiskajā reālismā, kad varoņi izmanto spēku no garu un cita veida pārdabiskām, neredzamām pasaulēm, kas Jian ietvaros bija ne tik uzsvērts, citādāk pasniegts. Iekš Shan gandrīz vai maģijas spēks.

Džeiks Maroks ar tēva svētību kļuvis par pašu galveno tai-pan ne tik vien ģimenes/klana ietvaros, bet visā Honkongā, netrūkst ienaidnieku gan vietējo, gan ārpus kolonijas, kas viņā saskata gana nozīmīgu šķērsli, kas būtiski patraucētu viņu plānu realizācijā. Grāmatas notikumu skatpunkts konstanti maina personāžus un brīžiem autoram sanāk aizrauties par daudz. Ja vēl jau sērijas pirmajā grāmatā iepazītajiem tēliem ir atrasta sava balss, tad krietnam skaitam jaunajiem un ne tik nozīmigajiem tēliem tā ir visai līdzīga vienam ar otru, gandrīz vai gribētos pielīdzināt izgrieztiem kartona gabaliem ar atšķirīgiem vārdiem.

Nenoliedzami, ka pozitīvie faktori autora sniegumā, kas bija redzami iekš Jian, ir atrodami arī šajā darbā, papildus Džeikam var pieskaitīt PSRS puses tēlu Daniella Vorkuta un viņas saistīto cīņu par varu padomijas politikas gaiteņos. Tomēr sērijas turpinājumā piezagušies klāt arī šis tas netīkams. Piemēram, līdzīgi kā ar pamanāmiem neizteiksmīgiem tēliem, Shan izceļas ar pāris sižeta līnijām, kas vai nu paliek karājamies gaisā, kas nebūtu nekas traģisks, ja eksistētu vēl kāds China Maroc turpinājums, gan maznozīmīgāki sižeti un ar tiem saistīti tēli, kuri krietni pirms grāmatas beigām paliek teju aizmirsti, un rodas jautājumi par to nepieciešamību pašu par sevi lielā sižeta saistībā.

Jāpiebilst, ka grāmatā ir arī elementi, kas sensitīvajai cancel kultūras pārstāvjiem nebūtu pa prātam un iespējams būtu par mērķi, ja kāds gribētu publicēt ko līdzīgu šodien.

Hidden (Alex Verus #5) UN The Trespasser (Dublin Murder Squad #6)

Hidden (Alex Verus #5) by Benedict Jacka

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sērijas piektās grāmatas Hidden notikumi pārbauda jaunākās Aleksa draudzības saišu spēku, kas jau tā ir izjutusi spiedienu pēc iepriekšējās Chosen, kad Anna, būdama life mage, nosoda Aleksu, jo viņš redz izvēlējās labāk palikt dzīvajos, kā rezultātā nākas uzbrucējus nogalināt. Tagad briesmās nokļuvusi Anna, un, neskatoties uz varbūtēju un pat attaisnojamu aizvainojumu, Alekss negrasās palikt malā un neko nedarīt.

Ideju sadursme kā sadzīvot ar savām sliktajām, nepatīkamajām rakstura iezīmēm, kā atrast balansu. Ka varbūt veselīgāk ļaut tām reizi pa reizei izpausties nekā censties apspiest un pēcāk ciest no vulkānam pielīdzināma izvirduma, kas būtu vēl ļaunāk. Ar ko Alekss tā kā būtu ticis skaidrībā, kas jau pa savai reizei ir bijis redzams darbībā, bet ar ko nākas tikt pie skaidrības Annai, lai maksimālie centieni kādu neapdraudēt nu ne par ko, neizvērstos nepiedomātā savtīgumā un egoismā, kad dzīvības atņemšana pašaizstāvības nolūkos nav nekas nosodāms, kad Anna neaizdomājas, ka viņai mirstot, citu varētu zaudēt labu draugu.

***

The Trespasser (Dublin Muder Squad #6) by Tana French

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmais un vienīgais kaut cik tiešais turpinājums Dublin Murder Squad sērijas ietvaros ar tiem pašiem galvenajiem tēliem/detektīviem kā The Secret Place – Stīvenu Moranu un Antoinette Conway, vien ar atšķirību, ka The Trespasser notikumi tiek attēloti no Antoniettes perspektīvas.

Iepriekšējās grāmatas laikā radās iespaids, ka Antoniettes darba stāžs ir krietni lielāks par Stīvena, ka par spīti mobingam no vīriešu kolēģu puses viņa ir spējusi izveidot ilgstošu karjeru. Neliels pārsteigums, ka slepkavību izmeklēšanas nodaļā, cik nopratu, Antoniettes strādā salīdzinoši nieka trešo gadu. Tomēr viņa ir tuvu pēdējam pilienam, lai pamestu, ja ne darbu policijā, tad vismaz šo policijas nodaļu. Vienīgais īstais draugs un uzticības persona ir nesen iegūtais pārinieks Stīvens, bet grāmatas gaitā pat par to nākas sākt šaubīties. The Trespasser izmeklēšana kļūst par īstu rakstura pārbaudījumu Antoniettei, kā arī prasa pavērt acis citā rakursā, lai saskatītu, ka varbūt nemaz nav tik šausmīgi, kā līdz tam šķitis.

Pati slepkavības izmeklēšana sākotnēji šķiet ātri atrisināma un viegli norakstāma, kā mirkļa kaislību ķilda ar letālām sekām. Netrūkst pat kolēģu, kuri izrāda ieinteresētību iemeslos, kāpēc gan kaut kas tik vienkārši atrisināms, kad ir pat ideāls aizdomās turamais. Tomēr gan Atoniettei, gan Stīvenam kaut kas šķiet ne tā, kaut kas līdz galm īsta nesapas. Abiem un it īpaši Antoinettei nākas pašiem gandrīz kļūt par sliktajiem citu kolēģu acīs, lai nonāktu līdz patiesībai.

Dublin Murder Squad ir viena no retajāmsērijām, kurā varu ieteikt katru tās grāmatu (kriminālromānu lasītājiem), tā teikt nebūtu grūti atrast sliktākus piemērus. Nebūs vien pliks, varbūt pat uzspēlēta intriga ar kino cienīgām sakritībām. Papildus ļaundaru, slepkavu atrašanai/noķeršanai un viņu pastrādātā iemesliem, krietns laiks un uzmanība tiek veltīta arī upuriem, viņu rīcībai un motivācijai līdz liktenīgajai dienai.

Tana French – Faithful Place (Dublin Murder Squad #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās mājās, dzimtajā pilsētā pie 22 gadus neredzētajiem vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiem nav tik rožaina, kā detektīvs Frenks varbūt bija cerējis, kaut arī dziļi sirdī labi zināja, ka tā būs, un tieši tāpēc tik ilgi tur nerādījās. Par iemeslu un katalizatoru Dublin Murder Squad sērijas trešās grāmatas Faithful Place notikumiem kalpo Frenka jaunības dienu lielās mīlestības ceļojumu koferis, kurš pēc šiem daudzajiem gadiem tiek nejauši atrasts, kad pārbūves nolūkos vienu no kaimiņu mājām plānots nojaukt.

Pats par sevi koferis nav nekas īpašs, bet tas kājām gaisā apgriešs gan Frenka, gan citu pieņēmumus par notikumiem 1985.gadā, kad Frenks ar Roziju bija plānojuši aizlaisties uz Londonu. Visu šo laiku Frenks bija domājis, ka pēdējā brīdī meitene viņu pametusi un viena pati devusies uz Londonu, pametot puisi pie sasistas siles. Bet acīmredzot tam par iemeslu ir bijis, kas cits. Viens nejaušs atradums, kas uzjundī sāpīgas atmiņas ne tikai Frenkam vienam vien.

Par liktenīgu Frenkam un viņam tuvo cilvēku dzīvē kļūst viens, prasts koferis un daža laba paša nožēlā un citu vainošanā piepildītas dzīves uzkrātas dusmas. No grāmatas apraksta jau ar bažām gaidīju, vai tik atkal nebūs tā, ka grāmatas galvenā varoņa pagātne netiks saistīta ar kādu tagadnes noziegumu. Pat viena autora daiļradē tas būtu jau gandrīz par daudz, kur nu vēl vienas sērijas ietvaros. Bet nē, pamatā Faithful Place risina jautājumus par un ap Frenku, viņa ģimeni, kā pašas mazākās ziņas un baumas dzimtajā mazpilsētā izplātās ātrāk kā kovids un vien galējā variantā konfliktu risināšanā tiek iesaistīta policija, lai kaimiņiem būtu mazāk ko redzēt un aprunāt u.c. Vien pašās beigās tiek piekarināts tagadnes noziegums, kad ļaundaris cer tādejādi sevi paglābt no soda par Rozijas slepkavību, bet arī tad tas iederas grāmatas sižetā, kad jau lasītājs ir iepazīstināts ar Frenka pasauli.

Lai arī katra Dublin Murder Squad grāmata individuāli ir bijis pat ļoti labs kriminālromāns, tad gribētos redzēt autori Tana French izpaužamies drusku vairāk, ne tikai labas variācijas pa tēmu vien ar jau pieminēto galvenā varoņa pagātnes sasaistīšanu ar stāsta tagadnē pastrādātu noziegumu.

Lincoln Rhyme #5-7

#5 – The Vanished Man

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vai beidzot kādam starp n-tajiem kriminālromāniem un detektīviem būs izdevies pastrādāt ideālo vai pareizāk būtu teikt ideālās slepkavības un nesodītam tikt cauri sveikā? Tā varētu pirmajos mirkļos padomāt, kad Amēlija un Linkolns saskaras ar jaunāko noziegumu, kura pastrādātājs no slēgtas telpas, vairākiem aculieciniekiem nemanot, pazudis bez pēdām.

Slepkava izmanto dažādu veidu burvju trikus gan slepkavību pastrādāšanas aktā, gan, lai pēc tam aizmuktu. Iespējams viņam, izmeklētāji dod The Conjurer iesauku, izdotos izvairīties no policijas ķetnām, ja vien paša prātam netrūktu daža laba skrūvīte. To lieliski parāda nodaļas no slepkavas perspektīvas, kurās ļaundaris sarunājas ar neeksistējošiem skatītājiem viņa ‘’triku’’ izpildes laikā, saukdams to par Revered Audience veco, labo laiku stilā.

Gan Amēlija, gan Linkolnam un citiem viņu kolēģiem burvju mākslinieku pasaule ir pilnībā sveša un viņi, lai kā necenstos, ir tikpat viegli apmānāmi un piemuļķojami kā citi labprātāki skatītāji. Tādēļ izmeklēšanai tiek piesaistīta jauna, ambicioza, bet zem Meistara tupeles vēl esoša māksliniece Kara.

Nekas stāsta laikā neliecina, ka The Conjurer būtu kāds līdzzinātājs un palīgs, bet vienlaikus slepkavošana tīri azarta un prieka pēc arī nenotiek. Linkolnam un Amēlijai jātur acis un ausis plaši vaļā, taipat laikā jāatgādina to darīt zemāka ranga kolēģiem un varbūt vēl lielākiem burvju triku skeptiķiem, ja aizdomās turamais galu galā notverts, ja vien nav vēlēšanās sērijas ietvaros pirmo reizi palikt ar garu degunu.

Varbūt aspektu, ka Amēlijai ir tendence aktīvas izmeklēšanas detaļas izpaust kādai trešajai personai, kā tas notiek The Stone Monkey ietvaros, šajā grāmatā uzlabo fakts, ka Kara oficiāli palīdz slepkavību izmeklēšanā, bet patīkami bija redzēt uzlabojumu uz labo pusi Linkolna galvenās partneres ziņā, kas noteikti jāņem vērā, ja viņai grāmatas ietvaros ir pašai savas ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par detektīvi seržanti.

Linkolna tēla ziņā saķeršanās ar The Conjurer liek rūdītajam detektīvam jaunā gaismā kārtējo reizi paskatīties uz savu veselības stāvokli, it īpaši momentā, kad slepkava draud atņemt Linkolnam vēl vienu maņu, padarīt viņu vēl vairāk no citiem atkarīgu. Lai arī negadījums vēl pirms sērijas sākuma gala rezultātā ir izveidojis detektīvu, kādu lasītajs pazīst un kas ļauj viņam atrisināt teju katru lietu, tomēr neziņa par nezināmo baida kā citus, tā arīdzan Linkolnu.

***

#6 – The Twelfth Card

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neizdevušās slepakvības notikuma vietā uzbrucējs atstāj taro kāršu kavas 12.to kārti, lai izmeklētājiem, kuri par nelaimi viņam ir Linkolns Raims un viņa partnere Amēlija Saksa, būtu par ko palauzt prātus un censtos tādejādi novest viņus uz nepareiza ceļa. Iecerētais upuris ir vien 16 gadīga vidusskolniece Geneva Settle, kura uzbrukuma brīdī vietējā bibliotēkā meklē teju 140 gadus vecu avīžrakstu saistībā ar skolas projektu, kurā izvēlējusies rakstīt par senci, kurš viņasprāt kā atbrīvots vergs (nepatiesi apsūdzēts noziegumā, turklāt vēl piedalījies pilsoņkarā Union pusē) un vēlāk aktīvi darbojies 14.Amendment/Likuma apstiprināšanas centienu labā.

Autors gan lasītājam, gan detektīviem piedāvā daudz labu viltus mānekļu, par kuru kvalitāti vainīgais, kā izrādās nolīgts slepkava ar psiholoģiska rakstura novirzēm, būtu noteikti jāizsaka uzlavas. Krietns laiciņš tiek patērēts no Linkolna un Amēlijas puses, lai izburtos cauri varbūtējai slepkavības mēģinājumu saistībai ar Ženēvas senci, tad potenciālu terorisma aktu vai kādu citu plānotu noziegumu, kura plānošanas darbiem meitene itkā neviļus kļuvusi par liecinieci un tāpēc pēc iespējas ātrāk nogalināma.

Personīgās attiecības starp Linkolnu un Amēliju nesasteigti turpina progresēt, tā arī acīmredzams progress turpina noritēt Linkolna rehabilitācijas vingrojumu centienos atgriezt vismaz minimālas kustības galvenokārt jau rokās, kad nu atmesta ideja par eksperimentālu operāciju. Domas par un ap iespējamu uzlabošanos šajā Linkolnam tik jutīgajā jautājumā, ko vēl akūtāku padara attiecības ar Amēliju un reizēm ārpus kontroles izejošās neracionlas domās, ko un kā viņa padomās, reaģēs vai pat, cik ilgi viņa ar tādu kā Linkolns vēlēsies būt kopā.

Cits psiholoģiska rakstura moments, kas grāmatas gaitā tiek apspēlēts vairāk saistīts ar Amēlijas kolēģi, grāmatā kā otrā vai pat trešā plāna tēlu, kura acupriekšā nogalina liecinieku. Vienā brīdī persona dzīva ar tevi sarunājas, pēc mirkļa un klusinātiem šāvieniem šis cilvēks ir miris, un kādu psiholoģisko traumu, slodzi tas izdara uz detektīvu. Bet kurš nevis saprot, ka vajadzētu ieturēt pauzi, meklēt teiksim psihologa palīdzību, kā ‘’īsts vīrietis’’ izcieš psiholoģisko traumu praksē un tā teikt ieskatās bailēm acīs, lai tās pārvarētu

***

#7 – The Cold Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autoram iepatikušies sērijveida slepkavas, jau trešā no septiņām sērijas grāmatām, kurā slepkava/ļaundaris ietilpst šajā kategorijā. Prasītos drusku lielāka izdoma, variācija pa tēmu vismaz.

Linkolnam jāizprot, slepkava kā izaicinājumu viņa ķērājiem pie upuriem noliek veclaicīgu retro tipa kabataspulksteni, izbauda varu pār upuriem, apmierina ziņkāri, cik ilgu laiku (sekundēs) prasa dzīvības izgaišana. Bet viss pamatā, kā daudzslāņains, līdz sīkumiem izstrādāts viltus māņu plāns, lai novestu izmeklētājus no pareizā ceļa un neļautu viņiem izjaukt nolīgtā slepkavas plānus. Atrisinājums šim galvenajam sižetam

Pirmā grāmata sērijā, kurā vienlaikus tiek risināti divi noziegumi. Amēlijai kļūstot par pilntiesīgu detektīvi, viņai tiek uzticēta pašai sava krimināllieta, pareizāk būtu teikt, ka viņa pati uz to raujas. Kā jau tas pienākas izdomātam romānam, tad izrādīsies, ka šai lietai ir gan komplicēta saistība ar Amēlijas tēva kā policista pagātni, gan otru Linkolna Raima pārziņā esošo slepkavību izmeklēšanu. Diemžēl paralēlā sižeta klātesamība, papildus žonglējamo objektu esamība un nepieciešamība uzturēt saspringtu ieinteresētību abos, izjauca vēlamo efektu kā vienā, tā otrā sižetā. Kaut arī nevar teikt, ka The Cold Moon izgāztos vai liktu vilties salīdzinoši ar iepriekšējām sērijas grāmatām, tad tomēr kritums kvalitātē pamanāms.

Komplimentus un uzslavas gan varētu izteikt par divu pagaidām vēl mazsvarīgu otrā plāna tēlu iepazīstināšanu. Amēlijas izmeklēšanā jauniņš policists, kuram vēl jāapgūst un no pieredzes jāiemācās, ko darīt un ko labāk ne, kad katram pieņemtajam lēmumam var būt paša, kāda kolēģa vai citas personas dzīvības cena. Bet Linkolna gadījjumā tā būtu interviju speciāliste Kathryn Dance, tāda kā psiholoģe un kinesikas eksperte, kuras tehnika ir tik profesionāla, ka pat Linkolnam nav vietas, kur iebilst, kad citkārt Linkolns, kurš paļaujas tikpat kā tikai uz taustāmiem pierādījumiem un, piemēram, liecinieku pienesumu uzskata par otršķirīgiem pierādījumiem,

Mazāks uzsvars uz Linkolna kā ratiņkrēslā esoša detektīva faktu, eksperimenti, speciāli izstrādāti vingrojumi vai kas cits par un ap Linkolna stāvokļa uzlabošanas centieniem ne tik fokusēts, kā iepriekš.

Odd Thomas #5-7

#5 – Odd Apocalypse

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kārtējo reiz, kad Oda Tomasa magnētiskā intuīcija aizved viņu uz kādu lokāciju, laiks, kas paiet līdz sākas, kas nopietns, saīsinās. Ja pirms tam no gada uz mēnesi, tad tagad jau pietiek vien ar nedēļu, lai Odam nāktos novērst drīzāk šķiet vispirms lokāla mēroga apokalipsi, kuru tikai neizjaucot, draud riski tai kļūt lielākai. Sērijas piektās grāmtas Odd Apocalypse gadījumā uz Roseland villu/muižu un tās plašajiem īpašumiem, kuri tagad it kā atrodas Noah Wolflaw, bet kā tas vēlāk atklāsies, tad šis indivīds ir tas pats Constantine Cloyce, kurš oriģināli uzcēla Roseland īpašumu.

Ja iepriekš ārpus dzimtās Pico Mundo vienīgais īstais Oda kompanjons ir kāds slavens spoks kā Elviss Preslijs, kuram nepiciešama palīdzība, lai virzītos uz priekšu, tad šoreiz šis palīgs, lai gan grāmatas gaitā drusku nosacīti, ir sērijas ceturtajā grāmatā Odd Hours iepazītā Annamaria, kurai līdzīgi kā Odam piemīt kāds pārdabisks talants.

Autoram acīmredzami patīk sērijā iepīt populārus un viegli atpazīstamus tēlus/spokus, jo Roseland īpašumu tumšo noslēpumu atklāšanas gaitā, kurus aizsāk reiz nogalinātas sievietes mēmais, jo spoki nepsēj runāt, lūgums pēc palīdzības. Ods atklāj Nikolasa Teslas saistību ar dažādām uzpariktēm un simbolu iestrādēm viscaur gan mājā, gan mūrī, kas ieskauj īpašumu, gan viscaur teritorijai. Papildus, kas drīzāk Odd Apocalypse notikumos vien ieskicēts un atstāts uz turpinājumiem, ir dižā kinorežisora Alfrēda Hičkoka spoka uzrašanās, kurš arīdzan grib atrast palīdzīgu roku pie tikpat diženā Oda.

Citādi gan prozas, gan tēlu jautājumā, īpaši Oda Tomasa gadījumā, varētu atkārtot tās pašas uzslavas, ko minu par iepriekšējām sērijas grāmatām. Vien noslēdzoši ievietošu citātu, kas lieliski raksturo Oda uztveri gan par sevi, gan pasauli kopumā.

***

#6 – Deeply Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Priekšpēdējais Oda piedzīvojums izvadā puisi pa lielceļu līkločiem, dzimtajai Pico Mundo mazpilsētai brīžiem esot rokas stiepiena attālumā, bet, par laimi Oda sirdsmieram, šīs grāmatas ļaundari ir gana iedomīgi par savu neaizskaramību, lai izlaistu kaut ko tik šķietami niecīgu.

Viss aizsākas ar nejaušu sastapšanos ar nejauka tipāža smagā auto tālbraucēju, kurš aktivizē Oda spējas un vīziju, kurā Ods redz, ka šis uz skatuves ar liesmu metēju sadedzina trīs mazus bērnus (ne vecākus par 10 gadiem). Kāds varbūt turpat uz vietas konfrontētu tālbraucēju vai censtos informētu policiju, tā lai pats netiktu nosūtīts pie trakajiem, bet tās noteikti nav izvēles iespējas, kuras pasniegtas Odam. Atliek vien pie sevis nopūsties par sev uzlikto spēju un talantu nastu un mesties doties palīgā, lai apturētu kārtējo neģēlību, jo neviens cits to laicīgi nespēs novērst.

Odd Thomas sērijas pasaules uzbūve un tās pārdabiskie elementi tik labi izstrādāti, ka citkārt par Deus Ex Machina momentiem no autora puses, kuri acīmredzami kā Dieva roka palīdz galvenajam labajam tēlam, gan šajā, gan vispār sērijā iederas un neuzdzen negatīvu iespaidu. Deeply Odd gadījumā tā ir 86 gadus veca Mrs. Fischer un citi labā darītāji, kuri ir atklājuši pasaules patieso dabu un tās daudzos slāņus, un Odam nav nepieciešams vienatnē visu laiku no grāmatas sākuma līdz beigām pret ļaunajiem, samaitātajiem spēkiem cīnīties vienam pašam.

Lai gan situācijas, kurās Ods nokļūst ir vienmēr nopietnas un slepkavību novēršana visnotaļ tāda ir, it īpaši, ja slepkavību veicējiem ir kaut kāda pārdabiska aizsardzība no likumsargiem, bet Oda skatījums uz pasauli vienmēr cenšas gan pašu, gan sabiedrotos, gan draugus un, protams, pašam sev, uzlabot garastāvokli un likt pasmaidīt, citādāk nāktos raudāt biežāk nekā būtu vēlams, ko lieliski palīdz izcelt dialogi starp Odu un Mrs. Fišeri.

Lai gan Deeply Odd ir gandrīz pēdējā Odd Thomas sērijā, tad autors tāpat kā iepriekšējās grāmatās parūpējas par jaunpienācējiem un iekļauj pietiekoši daudz informācijas, lai atgādinātu vajadzīgo tiem, kas sēriju lasījuši no sākuma un lai jauns sērijas lasītājs nejustos apjucis.

***

#7 – Saint Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Oda Tomasa pēdējās mistērijas un šoreiz nosacīti piedzīvojuma noslēgums, nosacīti jo galvenais varonis, kā pats paredzējis, neizdzīvo. Kā pēc gredzena principa Odd Thomas sērija noslēdzas turpat, kur sākusies, Oda dzimtajā Pico Mundo mazpilsētā.

Gluži kā mini atvadu tūrē Ods satiek gan pilsētas policijas šefu Chief Wyatt Porter, gan mīļāko mistēriju rakstnieku Ozzie Boone u.c. Abi un katrs pa savam pēc Oda vārdiem ir bijuši gluži kā tēva figūras īstā, neesošā vietā. Gluži visu grāmatas gaitu nepavada nolemtības sajūta, ja vispār, tomēr no lasītāja puses, ņemot vērā, ka Odd Thomas ir sērija ar paranormālu fenomenu esamību, ka tās galvenais varonis tomēr kaut kā paliks dzīvajos. It īpaši uz to liek cerēt fakts, ka šīs grāmatas no varoņa puses skaitās kā viņa paša sarakstīti memuāri, un kā gan iespējams publicēt šo darbu līdz pat pēdējo notikumu pēdējām darbībām, ja Ods skaitās miris…

Ar Saint Odd turpina, tāpat kā iepriekšējās sērijas grāmatās, neuzbazīgi iestarpināt atgādinājumus un paskaidrojumus par un ap tēliem no sērijas iepriekšējām grāmatām, lai gadījumā, ja jaunpienācējs nez kāpēc sācis ar sērijas pēdējo grāmatu nebūtu pilnībā apjucis, kas ir kas. Personīgi vienīgais mīnuss, ka pat ieturot nelielas pauzes starp grāmatām, atgādinājumi šajā grāmatā bija gandrīz jau par daudz, aizņemot salīdzinoši vairāk vietas un laika nekā iepriekšējās, ja atmiņa neviļ, bet tik un tā saprotams autora iecerētais.

Laika ļaundaru, ļauno kultistu nodomu novēršanai nav tik daudz kā melns aiz naga, pat Odam jāpieliek visas pūles, lai ar draugu palīdzību censtos novērst pravietiskā sapņa traģēdijas pastrādāšanu. Par paša dzīvību Ods neuztraucas tikpat kā nemaz, atstādams to lasītāja rokās un ik pēc laiciņa atgādinādams par atkalsastapšanos pēcnāves dzīvē ar mūža mīlestību Stormiju.

Pirmā reakcija uz grāmatas epilogu bija, ka nu nevar būt, ka tas ir viss, bet drusku vairāk padomājot, labi vien ir, ka autors nav izšķīries par labu garākama izklāstam dažos teikumos par citu vairāk vai mazāk nozīmīgu tēlu dzīvi. Skaidrs ir viens, ka labie spēku, kuru pusē Ods tik vien paspēja cīnīties, turpina cīņu kā pret vēl dzīvajos esošajiem kultistiem, tā citiem ļaunuma pielūdzošajiem spēkiem.