Thriller

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

866136

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

259836

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

2373

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Nicholas Sansbury Smith – Hell Divers (Hell Divers #1) (Klausāmgrāmata)

33160362

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Pēc Expeditionary Force, kamēr vēl audio formātā nav iznākusi līdz šim pēdējā sērijas grāmatā, kā nākošo no R.C. Bray izpildījuma izvēlējos uzsākt postapokaliptisko Hell Divers sēriju. Tajā aptuveni 250 gadus pēc postoša un abpusēji iznīcinošas kodolieroču apšaudes, cilvēce turpina cīnīties par izdzīvošanu. Ja viendaļa militārais personāls (noprotu, ka amerikāņi) un viņu ģimenes jau pirms uzbrukuma nebūtu patvērusies milzu gaisa kuģos, kas zin vai vēl kāds cilvēks būtu starp dzīvajiem.

Par Hell Divers tiek saukti tie drosmīgie, kuri brīvprātīgi lec no kuģa, lai cilvēcei būtu izredzes turpināt cīņu būt starp dzīvajiem, lai iegūtu dažādus resursus, galvenokārt pašu vērtīgāko – degvielu, kas noturētu gaisā kuģi. Sērijas pirmās grāmatas galvenais varonis Havjērs Rodrigezs jeb saukts vienkārši par X, ir pats pieredzējušākais no visiem Elles Lecējiem, kamēr vidējais aritmētiskais ir 15 lecieni, no kuriem citi ir veiksmīgi atgriezušies, viņam šis cipars ir jau tuvu simtam. Viss mainās, kad viņa kuģis The Hive saņēm SOS palīdzības signālu no otra viņiem līdzīgā kuģa (Ares). Cik zināms grāmatas varoņiem, tad nevienam citam uz planētas neizdevās paglābties, neviena cita bez viņiem vairs nav, tādēļ par spīti tam, ka Ares atrodas virs vienas no bīstamākajām teritorijām pat 250 gadus pēc kodolkara, tiek pieņemts doties palīgā.

Labi zinot grāmatas žanru un atrodoties savā komortajā mājoklī, lasītājam nevajadzētu būt grūti paredzēt, ka kaut kas noies greizi, jo bez tā taču neiznāktu pat grāmata, kur nu vēl sērija, kas arī piepildās, un galu galā potenciālajiem glābējiem, tai skaitā Havjēram, ir jācīnās uz dzīvību un nāvi, lai izglābtu paši sevi.  To vēl vairāk apgrūtina briesmoņi, kuri neskatoties uz ekstremālajiem apstākļiem ir spējuši tiem pielāgoties, pārsteidzošāk gan ir fakts, ka pirms leciena, kad mēs pievienojamies Havjēram, neviens šādu dzīvības formu (gan uz zemes, gan lidotspējīgus) nebija sastapis.

Uz Stropa esošā populācija (uz grāmatas beigām aptuveni 500) par vairāku varoņu optimismu, ka viendien atrodot ideālu pleķi uz Zemes virsmas, viņi varētu beidzot nolaisties un atjaunot cilvēces populāciju. Speciāli pat palūkojos interneta plašumos par minimālo skaitu veselīgai populācijai, un tur vienā no rakstnieku forumiem atradu, ka viņiem pietrūkst viena nulle līdz pieciem tūkstošiem. Kaut arī vienā momentā izskan informācija, ka uz kuģa audzētie augi un dzīvnieki ir ģenētiski modificēti, lai uzlabotu to augšanas iespējas apgrūtinātajos apstākļos, nekas netika minēts, vai kas tāds tiek pielietots attiecībā arī uz cilvēkiem. Vēl jo vairāk, vismaz uz Stropa pieaug neapmierinātība no tiem nelaimīgajiem, kuri dzīvo kuģa zemākajos klājos un atrodas tuvāk Zemes virsmai, un ar visu kuģī iestrādāto aizsardzību ir pakļauti paaugstinātai radiācijai. Vidējais mūža ilgums ir zem 40 gadiem, bērni dzimst ar dažādām pataloģijām u.c., domājams autors nenoklusētu, ja arī cilvēki tiktu ģenētiski izmainīti. Šķiet tikai muļķīgi, ja netiktu izmantota šāda iespēja, ņemot vērā, cik maz cilvēku ir palicis. Gandrīz nenovēršams šķiet bēdīgas/pesimistiskas sērijas beigas, lai kā cīnītos varoņi par izdzīvošanu attiecīgajā momentā.

Vēlme just līdzi Havjēram un citiem normāli domājošiem varoņiem rodas jau no paša sākuma. Ko gan nevar teikt par apakšsižeta varoņiem no minētajiem zemākajiem klājiem, kuri izdomājuši sacelties un pieprasīt labākus apstākļus tieši tajā brīdī, kad kuģa vadība cīnās par visu dzīvībām, bet viņu rīcība rada liekas papildu briesmas. Ierunātājs R.C. Bray joprojām ir uzdevumu augstumos, neradās apjukums pie biežās skatpunktu maiņas, bet tomēr šķiet prātīgāk būs neklausīties reizē vai pamīšus dažādas viņa ierunātās sērijas.

Audible Originals #1

Vairums no grāmatām/novelēm (var izvēlēties divas no tām), kuras ik mēnesi tiek piedāvātas bez maksas papildus ikmēneša 1 vai 2 credits, ir tik īsas, ka labāk izvēlos klausīties ko garāku, lai ikdienas darba piepildītajā grafikā nesakrātos tik daudz grāmatu, par kurām blogā nebūtu uzrakstīti vismaz daži teikumi. Tādēļ esmu izšķīries izveidot jaunu rakstu sēriju ar nenoteiktu publicēšanas plānu, un pirmais raksts top atvaļinājuma sākumā apkopojot 10 grāmatas, kur īsākā ir vien 27 minūtes garāka un ilgākā dažas minūtes virs 6 stundām.

Audio grāmatu augstākā klase

Gandrīz katram tēlam savs ierunātājs un atšķirīga balss, papildus dažādi skaņu efekti, lai bagātinātu baudu ausīm, kā arī viss uzvedums un production kopumā krasi atšķiras no vienkārši ierunātas grāmatas, kur, protams, arī ir liela variācija no prastas nolasīšanas līdz augstas kvalitātes performancei. Šo trīs grāmatu gadījumā Audible Studios pielikuši ķirsīti un citas dekorācijas. Ja vien ko tādu vēl varētu sastapt arī vairāku simtu lpp garās grāmatās – laime būtu pilnīga.

Ja ir redzēta kāda Alien filmām, tad +/- būs zināms arī šī abdridged filmu novelizācija. Labākais, ka ir vēl divi šādi turpinājumi.

Killer by Nature ir dramatizēts krimināromāns, kurā sērijveida slepkavai atrodoties ieslodzījumā, tiek atrasts jauns slepkavības upuris ar viņa ”paraksta metodi” – gareniski pāršķeltu mēli. Šis atklājums paver medijiem neskaitāmas spekulāciju iespējas, no kurām nepatīkamākā policijai būtu varbūtība, ka viņi cietumā iespundējuši un nepatiesi apsūdzējuši nevainīgu cilvēku, kamēr īstais slepkava visu šo laiku ir turpinājis atrasties brīvībā

Maziem un lieliem

Vienīgā grāmata, kuru vajadzēja iekļaut divās kategorijas bija Zero G – tai ir ne tikai visas tās vienreizējās un uzslavu pelnījušās kvalitātes īpašības, kā Alien un Killer by Nature, bet arī ir ideāli piemērots jaunajiem lasītājiem, lai tos iepazīstinātu ar audio grāmatām.

Gan jau pēc vāka var pateikt, ka arī Sovereign ietilpst zinātniskās fantastikas žanrā, kā par mērķauditoriju minētu esam drusku vecākus bērnus, un varētu gan šo, gan Zero G un Alien salikt kopā zem Sci-Fi birkas, bet tādā gadījumā acīmredzami liekā grāmata tematikas, atmosfēras, mērķauditorijas u.c. ziņā būtu Alien.

Vienlaikus savā ziņā arī The Christmas Hirelings ir drusku piekabināts līdzās Zero G un Sovereign, bet ne tik ļoti, lai neatbilstu manai kategorija, ka tā patiks visa vecuma grāmatmīļiem. Šajā vēsturiskajā stāstā turīga britu vecīša radi uz Ziemassvētku laiku iesaka viņam nolīgt/”izīrēt” pāris mazu bērneļu, lai viņa īpašumā svētku laikā nebūtu tāds drūmums, kā citus gadus. Āķis vien tajā, ka idejas autoram bez priecīgākas atmosfēras radīšanas Ziemassvētkos, ir arī dažs labs slēpts alternatīvs iemesls attiecībā uz večuku un vienu no bērniem.

Non-fiction

Īss dokumentāls stāsts, kā The Queen, kas apkopo mākslinieces Aretas Frenklinas dzīvi un karjeru pat būdams labs riskē atstāt paplašināta Vikipēdijas raksta sajūtas, un labākais, uz ko tas var cerēt, ir ieinteresēt klausītāju pēc tam sameklēt biezāku, plašāku biogrāfijas grāmatu.

Tikmēr Strong Ending: From Combat to Comedy interesantā veidā ar vairāku Afganistānas un Irākas karu veterānu (ASV) piemēriem par to, kā ASAP programma, izmantojot komēdiju un gala stāvizrādes uzstāšanos (pat ja tikai vienreiz un uz 5 vai 10 minūtēm) cenšas palīdzēt posttraumatiskā stresa upuriem, kuru iejušanās atpakaļ civilajā dzīvē, kad tevi diendienā nedraud ienaidnieka uzbrukums.

Noslēdzoši iekš The Last Days of August žurnālis Jon Ronson izmeklē porno aktrises August Ames 2017.gada decembrī izdarītās pašnāvības apstākļus un faktoru virkni, kas viņu līdz tai noved. No visām trim šī gan tematiski, gan personas ziņā vismaz pirms noklausīšanās interesēja vismazāk, bet gan Džona izmeklēšana (pēc Augustas vīra lūguma), gan nelielais ieskats biznesa neglītajās aizkulisēs, un visa stāsta pasniegšanas veids, bija pietiekami labs, lai noturētu interesi līdz pašām beigām.

***

 

Atlikušās divas nesanāca iegrupēt ne vienā no iepriekšējām kategorijām un arī savā starpā ir ļoti atšķirīgas. Harry Clarke lugā tās galvenais varonis Filips, dzimis un audzis ASV, un neviena nemudināts sāk runāt izteiktā britu akcentā. Tēvam, maigi izsakoties, nepatīk nedz šī nez no kurienes uzradusies dīvainā balss, nedz arī daža laba cita dēla savādās izturēšanās manieres. Tikai vēlāk jau būdams pieaudzis, nejaušu apstākļu sakritības rezultātā papildus britu akcenta balsij dzimst alternatīvā persona – Harijs Klārks. Nedaudz nepatika, ka bonus materiāls (tāda kā mini luga) lielā mērā bija Harry Clarke tematikas variācija par nejaušību ietekmi uz lieliem dzīves notikumiem.

Tikmēr Lullaby ir īss šausmu stāsts par spoku apsēstu māju un jaunu pāri ar mazu zīdaini, kuri iegādājas ”nocenotu” mājokli, par spīti zināšanai, kādēļ tā. Protams, kā jau racionāli domājoši pieaugšie, viņi tikai nosmejas par absurdo domu, ka spoki varētu reāli eksistēt, tomēr dienām un nedēļām aizritot, abi tiek piespiesti maksāt augstu cenu par savu alošanos.

 

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

966003

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirmais lielais strīds ar Austrālijā sastapto Silkiju pamudina viņu pagriezties un mukt prom, un ne tikai kaut kur vienkārši tālāk prom no Nika Stouna, bet brīvprātīgajā darbā uz Āfriku, uz karadarbības pārņemto Kongo Demokrātisko Republiku. Labi apzinoties, kādi ir apstākļi Kongo, kur plosās Džozefa Konija dumpinieku armija un privāto uzņēmēju armijas raktuvju un investoru aizsardzības nolūkos, Niks netērē laiku, lai steigtos pakaļ Silkijai un pēc iespējās ātrāk paglābtu viņu no potenciāli nāvējošajām briesmām.

Recoil šķiet, kā labs sākumpunkts, lai iepazītu sērijas būtību, patīk vai nē un varētu ķerties pie tās sākuma. Neatliek tikpat kā nemaz laika juteklīgumam vai vēl kaut kam jaukam, jo gandrīz jau no pašiem pirmajiem ierašanās brīžiem Kongo, Niks tiek ierauts brutālā un asiņainā cīņā par Zemē ieslēgtajām minerālu bagātībām. Kā jau iepriekš militārā rakstura apraksti ir pa pirmo, vien gribētos, ka arī notikumu lokācija un dabai tiktu pievērsta drusku vairāk uzmanības, lai cik ļoti cilvēku alkatības dēļ tā nebūtu izpostīta. Nav gluži tā, ka Nika un Silkijas attiecību stāsts paliktu pilnīgi novārtā, bet labi gan vienam, gan otram, ka abi ātri saprot kas ir kas.

Ar šo grāmatu lasītājs iekāpj gluži svešā, bet diemžēl, kaut kur pasaulē līdzīgi eksistējošā realitātē, kur tādas briesmoņi kā Konijs un LRA posta un laupa, par aizsegu izmantojot nepatiesus mērķus, un bērni un jaunieši ar varu tiek piespiesti karot viņu labā. Bet tajā pašā laikā citur pasaulē atrodas cilvēku, kas ne tikai dzīvo superluksusā, bet arī gūst peļņu uz citu mocību rēķina.

Ieskatoties kvantitatīvajos vērtējumos par iepriekšējām sērijas grāmatām, redzu, ka par astoto Aggresor esmu piešķīris vien divas no piecām zvaigznēm. Varbūt tas tikai nozīmē, ka laba par daudz nevajag un ka šāda rakstura grāmatas vērts lasīt ar pārtraukumiem.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.

Stephen King – Christine

10629

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Viking Books

Manas pārdomas

Sava ārējā izskata, krietni virs vidējā skolnieka intelekta un rakstura īpašību dēļ Ārnijs visu laiku ir ticis skolā dažādā veidā apcelts. Par laimi jau kopš agras bērnības Ārnijam ir bijis viens patiess, tuvs draugs un arīdzan aizstāvis bīstamās situācijās, kad lietas aiziet tālāk par apsaukāšanu un pagrūstīšanu – Deniss.* Visam tomēr pienāk beigas un Ārnija gadījumā tā ir neplānota sastapšanās ar viņa mūža mīlestību – 1958.gada sarkani balto Plymouth Fury.

Līdz tam momentam Ārnijs ir arī ļāvies lielā mērā vecāku un īpaši mātes diktātam, bet pirmā auto iegāde par vasaras  brīvlaikā nopelnīto ir pagrieziena punkts, kas izmaina visu. Kopā ar Denisu lasītājs var brīnīties, ko gan Ārnijs ir saskatījis tajā lūznī, jo iepriekšējais īpašnieks Roland D. Lebay acīmredzami jau kādu laiku par to nav pienācīgi rūpējies. Bet, kas, vēlāk atskatoties uz visu un zinot tālāko notikumu gaitu, šķiet dīvaini, ka Rolands nekādā veidā nebija izvietojis sludinājumu par vēlmi pārdot auto, vien paļāvies uz stulbu veiksmi, ka kāds nejauši to varētu iegādāties.

Savā ziņā Christine ir par labākajiem skolas laika draugiem, kuru draudzība ciešā saiknē vienā jaukā brīdī sāk pajukt, bet par ķīli, kas to sašķeļ šoreiz tiek izmantota automašīna. Tomēr Kristīne nav nekāda tur parasta grabaža vai bezcerīgs gadījums un caura aka, kuru nesalabosi, lai cik naudas tajā ieguldītu. Tieši pretēji, viņas pārdabiski ātra atgūšanās un gatavība atkal braši ripot pa asfaltu nevienā vien izraisa gan neviltotu apbrīnu, gan pamatotas aizdomas, ka kaut kas tajā auto nav labs. Ne tikai Deniss sāk izjust diskomfortu un pat iracionālas bailes par savu drošību tās Kristīnes tuvumā. Protams, tam visticamāk jau nav nekāda sakara ar tumšo pagātni ap auto vai iepriekšējā īpašnieka pēkšņo nāvi.

Visas auto dīvainības būtu lieki uzskaitīt, bet vairākkārt īpaši akcentēts tiek odometrs, kurš tā vietā, lai turpinātu uzskaitīt nobrauktās jūdzes, ripo atpakaļ un tuvojas nullei. Man jau ar to vien bija šādas tādas teorijas, kas varētu tajā nulles brīdī notikt, bet arī bez tā visa Kingam ar Christine ir bijis viens labs spriedzes bagāts romāns, kā arī pārsteidzoši labas un sakarīgi pieņemamas beigas.

********Apzināto maitekļu zona********

*domājams arī Deniss sev var teikt ‘’par laimi’’, ka viņam bija tāds draugs kā Ārnijs

Stephen King – Cujo

28270716

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar Cujo, piemīlīgu un 200 mārciņas smagu sanbernāru līdz brīdim, kad tā degunu savaino ar trakumsērgu slims sikspārnis, Stīvens Kings atgriežas The Dead Zone radītajā Castle Rock pilsētā. Ne mazums iedzīvotājiem vēl labā atmiņā ir palicis no malas šķietami jaukais, bet patiesībā tīrasiņu slepkava Frank Dodd. Tie, kuru ģimenes tas neskāra, var tikai atviegloti nopūsties.

Cujo lielāko dienas daļu ir ļauts brīvi pārvietoties gan mājas tuvumā, gan plašākā teritorijā ap to, tādēļ tas diemžēl kalpo par vienu no iemesliem (kā arī potes neesamība), kādēļ Cujo tā vietā, lai viņam tiktu sniegta palīdzība, kļūst par upuri šai slimībai un tās radītajām tālejošajām sekām. Šausmu faktors neslēpjas kādā mistiskā un pārdabiskā briesmonī, bet gan reāli iespējamā un patiesi baisā situācijā.

Cilvēku ziņā centrālo lomu ieņem divas ģimenes. Kā pirmo minēšu suņa īpašniekus un viņa (šķiet) astoņgadīgo dēlu Bretu. Vecāku laulība ir tālu no idilles, tēva un automehāniķa Džo vienmēr, lai vai kas, pieder galavārds un jebkuru viņaprāt izrādīto necieņas epizodi var sagaidīt sods. Tāpat arī kulturālajā ziņā Džo ir visīstenākais lauķis, mēdz būt visai rupjš un palaist rokas, bieži iedzer un pirmkārt jau domā par sevi. Neskatoties uz to visu sieva Charity izrāda patiesību labdarību un ir ar to samierinājusies. Pat momentloterijā laimētie pieci tūkstoši dolāru to lielos vilcienus nespēj mainīt, kā vienīgi kukuļa/dāvanas veidā izlūgties Džo atļauju viņai kopā ar dēlu ciemoties pie māsas ģimenes.

Otra ģimene Cujo notikumos tiek ierauta gribot to vai nē, un vainīgais ir nevis kurš, bet gan kas – saplīsusi automašīnas detaļa, kura piespiež Donnu Trentoni kopā ar četrgadīgo dēlu Tad vieniem pašiem braukt pie ārpus pilsētas dzīvojošā mehāniķa Džo. Par otru vainīgo varētu nosaukt daudzās apstākļu sakritības (tāpēc jau tas ir romāns), viena vai divas atšķirīgas tēlu izdarītas izvēles, lai iznākums būtu pavisam cits un daudz pozitīvāks. Un kā trešo faktoru der atzīmēt vīra Viktora prombūtni, kurš kopā ar reklāmu aģentūras līdzdibinātāju ir devušies uz lielo pilsētu glābt kas glābjams, lai nezaudētu būtisku klientu un iztikas līdzekļus. Par spīti labāk situētai un pārtikušākiem dzīves apstākļiem, arī Trentonu ģimene dzīve nav rožu dārzs un arī šis pāris grāmatas gaitā, neskaitot Cujo, ir spiesti piedzīvot attiecību stipruma izturības testu.

Kaut arī Cujo nesagādāja gluži to pašu lasītprieku, kā jau raksta sākumā pieminētā The Dead Zone, tad tādēļ nevarētu teikt, ka šī grāmata būtu peļama vai nebaudāma.