Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja skaities cilvēks, tad dzīve uz fantāzijas tipa Drakor planētas starp deviņām citām, no kurām dominējošā ir minotauri, ir tālu no apskaužamas. Nevieni citi uz Drakoras nav tik labi ‘’mīlēti’’ un verdzības godā turēti, kā tas lemts cilvēces pārstāvjiem un vien retajiem ir tā laime ar uzsvaru uz vārda eksistēt nosacītā brīvībā, jo pat tad vairāk nākas nomaļā salā slepus uzturēties un būt nepārtauktās raizes, ka tik netiek kādā brīdī spēcīgāku rasu atrasti un paverdzināti arī tie. Starp šiem ‘’laimīgajiem’’ ir varone un pati dedzīgākā sengrieķu dievu, īpaši Poseidonam, ticīgā Endžija, kuras ticība ir tik spēcīga, lai spētu ne tikai sasniegt dieva dzirdīgās ausis, bet pamudinātu to nosūtīt brašus spartiešu armijas karotājus (veselus 400) glābt visu Drakorā mītošo cilvēci.

Iniciāli Poseidons apelē pie ļoti slavējamas idejas, atbrīvot galvenokārt minotauru rases paverdzinātībā esošos cilvēces pārstāvjus, bet jau sākotnēji, kad savā starpā Poseidons apspriežas ar citiem kolēģiem un to skaitā pašu spēcīgāko Zevu, un tiek pieminēta nākotne, kurā ticības spēks uz Zemes tiem ies mazumā un ka pat alternatīvi vārdi citai tautai, romiešiem, ilgtermiņā vien kā ielāps, jāsāk aizdomāties, vai Poseidona un citu dievu patiesais iemesls tik tiešām ir tik cēls. Vai tik nav vēlme pie reizes, kā vien ērtas ‘’sakritības’’ iznākuma rezultātā, pievērst sev jaunus ticīgos, kuri pateicībā alktu par tādiem tapt.

Spartan Justice pēc premises un no tās izrietošā iespējamā sižeta ir pat ļoti paredzama, kad diezin vai autors Han Yang nolems spartiešus un to līdera Arosa vadītās armijas likteni ilgtermiņa neveiksmei. Protams, kaujās pret dažādām rasēm neiztik bez saviem, pārsvarā anonīmiem upuriem spartiešu vidū, bet citādi būtiskāku gandarījumu jāmeklē šķēršļu un grūtību pārvarēšanās ceļā, (gan Arosam, gan Endžijai un citiem tās verdzības nedienu biedriem) kāds nu galvenajiem labajiem varoņiem uzlikts. Karalis Leonidas un pārējie slavenās Termopilas kaujas varoņi nav gluži vakardienas varoņstāstu un leģendu personāži, bet joprojām tie spartiešiem ir svaigā tautas atmiņā un katrs tagadējais karotājs alkst reiz paveikt ko līdzvērtīgi diženu. Pie viena gan jāatzīmē, ka, ja vērtētu pēc mūsdienu standartiem, tad Aross un tā līdzgaitnieki būtu par lieliem divkošiem saucami, jo, lai arī skaļi iebilst pret cilvēku paverdzinātību Drakorā, tad tādus pašus standartus paši, kad to gūstā krīt citas rases pārstāvji, nereti paši vis nepiemēro.

Skatpunkts romāna gaitā ir lēkājošs un mainās starp vairākiem galvenajiem tēliem, turklāt tiek dots ieskats arī par sliktajiem saucamu tēlu pusē, pie kuriem kā verdzībā nokļuvušai Endžijai lemts nonākt, bet kuras īpašniece un dižciltīgā minotaure Kariska sevi par slikto, protams, nesaskata. Tai pašsaprotama ir pasaules kārtība, kurā dažiem lemts nonākt verdzībā. Turklāt tādam liktenim nav nolemti tikai un vienīgi humanoīdie cilvēki, bet arī pašiem vienā jaukā brīdī, ja notikumi pavēršas krasi uz slikto pusi, ir gana liels risks to pašu piedzīvot. Tomēr, lai nu ko varētu par cilvēku rasu padomāt, tad ar vērā ņemamiem karotājiem, tie ne tuvu neasociējas. Tādēļ jo satraucošāki un mistiskāki šķiet, kā no zila gaiso nokritušie spartieši.

Gribētos gan teikt, ka spartieši un to karotāja vēsturiskais tēls vairāk izmantots kā idejas ideāls, ne sīki un smalki vēsturiskumā balstīts. Gluži kā citā medija formātā filmas par Termopilas kauju. Ka tikpat labi to vietā varētu ielikt citus vēsturē iegājušus karotājus, bet tad, protams, Poseidona vietā būtu vajadzīgs kāda cita panteona dievu pārstāvis. Papildus tam tas dod lielisku iespēju no salīdznoši ikdienišķākas un vienmuļākas Zemes transportēt varoņus uz pasauli, kurā mītu radījumi un mošķi ir pavisam reāli un dzīvāki par dzīvi. Bet reizē tikai pozitīvi vārdi, ja tas vainagojas par un ap Spartas, Termopilas kaujas uc utml saistītu Vikipēdijas rakstu izzināšanu.

Spartan Justice, lai arī publicēšanas ziņā nav hronoloģiski ar iepriekšējām noklausītajām autora grāmatām kā pēdējā, tad ir vairākas pirmās instances, no kurām kā visvairāk pozitīvi atzīmejama LitRPG vai pat vispārēji lielākas GameLit fantāzijas subžanra pazīmju trūkums. Tādejādi izdodas izvairīties no vairāku desmitu lapaspušu garumā liekiem un drīzāk bez jūtama seguma, īpaši vienas, solo grāmatas ietvaros, aizvadītām epizodēm, lai censtos iepazīstināt ar izdomāto ‘’spēles’’ noteikumu kārtību, paralēli kad jau tā izveidot sakarīgiem varoņiem ar miesu uz kauliem un pamatoti ticamu rīcības motivāciju nemaz nav tik viegli, nemaz nerunājot par pasaules uzbūvi un citiem aspektiem.

Par cik nevienu no līdz šim noklausītajām Han Yang grāmatām, kuras pieminētais LitRPG ir būtisks stāsta izklāsta un varoņu piedzīvotā aspekts, neieteiktu ne starp pirmajām subžanra pieredzēm, ne arī vēlākā reizē, tad gribētos vairāk no autora redzēt tieši šāda tipa SFF daiļdarbus, kāds laikam ir arīdzan secībā nākošā Omnibusā iekļautā grāmata – Colony Builders.