SFF

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.

Reki Kawahara – Sword Art Online (Light Novels) #1-2 (Aincrad)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir 2022.gads (grāmata izdota 2009.gadā) un desmit tūkstoši laimīgo, to starpā beta testētāji, kā pirmajiem ir iespēja sākt spēlēt pirmo pilnas imerijas virtuālās realitātes MMORPG spēli Sword Art Online. Diemžēl ātri vien spēles galvenais izstrādātājs/radītājs ātri vien laupa šo prieku, paziņodams, ka vienīgais veids, kā izkļūt no spēles, ir pieveikt tās simts līmeņus. Jebkurš cits mēģinājums izlogoties, it īpaši radinieku mēģinājumi fiziski noņemt VR iekārtu NerveGear no nelaimē nokļūvušā rezultēsies ar attiecīgā indivīda permanentu nāvi.

Sword Art Online būtu ieliekama GameLit subžanra kategorijā, jo, lai arī tās varoņi ir iestrēguši spēlē, kurā ir jākrāj pieredze un līmeņi, ir visvisādi ieroči, resursu ieguve utt., tad nevienā brīdi tas, kur nu vēl, piemēram, talantpunktu izlietošana, netiek uzskatāmi parādīts, kā tas būtu iekš LitRPG.

Vēl interesantāk, ka autors jau pirmajā mangas stila prozas (light novel) krājumā (maiteklis) izšķiras par labu tam, ka viņa galvenajiem varoņiem beta versijas testētājam Kirito un spēcīgākās ģildes biedrei Asuna (ne-pārsteidzoši krass dzimumu sadalījums spēlē) kopā ar citiem censoņiem izdodas spēli pieveikt un atbrīvot tajā iestrēgušos, kuri divu gadu laikā vēl palikuši dzīvajos. Jāpieļauj, ka Sword Art Online izstrādātājiem ir ļoti spēcīgi advokāti, ka pat divus gadus pēc notikušā viss rit savu gaitu.

Var viegli saprast, kāpēc Sword Art Online būtu kļuvis tik populārs, bet brīžiem prasās dziļāka, daudzslāņaināka tās pasaules simts līmeņu izpēte, spēles mehānikas parādīšana, bet kāds gan būtu turpmākais sižets, ja jau pirmajā krājumā visa problēmsituācija atrisināta. Tad nu vismaz sērijas otrais krājums to paveic ar vairākiem prīkvela stila īsajiem stāstiem par Kirito un Asunu. Vienīgais, lielais mīnuss, ka par šiem piedzīvojumiem, to ietekmi uz tēliem nevienā zilbē nebija dzirdmas sērijas debijā. Ja turpinājumi būtu līdzīgā manierē, nevis hronoloģiski pēc pirmā krājuma turpinājums, tad šķiet labāk patiktos apstāties šajā punktā, ja vien autors nepārslēdzas uz pavisam citiem tēliem, nekā dažādu īso stāstu formā uzzināt kaut ko par Kirito un Asunu hronoloģiski ačgārnā pasniegšanas veidā.

Dan Abnett – Legion (The Horus Heresy #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cits leģions, cits atkalapvienošanās karš ar kādu pirms pieciem tūkstošiem gadu izolētu cilvēku kolonizētu planētu, bet šoreiz Nurth un tās populācija nogājusi vēl tālāk no ceļa kā citkārt. Ar atplestām rokām vai varbūt māņu ceļā Haosa un Warp spēki ir pamanījušies korumpēt Nurtīniešus un izmainīt to ārējo izskatu, līdz tādam momentam, kad tie vairāk jau sāk izskatīties pēc čūskveidīgām ķirzakām, kaut kas uz Naga radījuma pusi, nekā pēc cilvēka. Acīmredzami Impērijas Geno Five-Two Chiliad armija un Alfa Leģions ir ieradušies krietni par vēlu.

Legion notikumi tiek izklāstīti no salīdzinoši plaša tēlu loka, bet vairāk koncentrējoties uz divu neizmainītu Impērijas armijas karavīru Hurtado Bronzi un Peto Soneka pieredzi. Ne tikai skatpunkts salīdzinoši ar leģionu Astartēm ir krietni zemāks un citādi atšķirīgs, tad tas arī neizbēgami ietekmē gan koleģiālās attiecības, gan viedokļus par gaidāmo pilsoņkaru ar Horusu, kas daudzu uzskatos ir kaut kas neiedomājams.

Tieši ciešā saikne ar ļaunuma avotu un tās maģiju ļauj Nurtīniešiem tik ilgi turēties pretim Impērijas armijām. Vienlaikus gan jāpiemin, ka Alfa leģions jau no sākta gala nesadarbojas ar Impērijas armiju atklāti un ciešā saiknē, kas ļautu vieglāk un sekmīgāk koordinēt uzbrukumus. Kā nekā Astartes sevi uzskata par visos veidos pārākiem par parastu, neizmainītu cilvēku, kuru upuri lielāka mērķa vārdā ir tikai pašsaprotami

Tikmēr fonā visu cilvēces attīstības un ekpansijas laiku vēl pat pirms Imperatora Zemes/Terra apvienošanas kara ir eksistējis un to novērojis Visuma pirmo spēcīgo sugu apvienība Cabal. Lai arī Kabala vara un spēks salīdzinoši ar pagātni ir krietni vien mazāks un tā pārstāvētās rases nenovēršami dodas izmiršanas virzienā, tad salīdzinoši ar Impērijas tehnoloģisko spēku un varu tā ir vismaz līdzvērtīga spēka, lai varētu vismaz brīdināt vienu no leģioniem, to kurš to varētu saprātīgi uzklausīt, lai varētu vēl laicīgi rīkoties un novērst Horusa nodevības ļaunākās sekas.

Šī mērķa sasnieģsanai, kā pārstāvi, lai vispirms novērotu un vēlāk sazinātos ar Alfa leģionu, Kabals izmanto atdzīvinātu un dažādām spējām apdāvinātu cilvēku pārstāvi – John Grammaticus. Kad vien darbība atgriežas pie Džona var just, kad viņš no šīs atkārtotas iespēju dzīvot jau sāk nogurt, kas līdz grāmatas beigām kļūst arvien izteiktāk. Vienīgi varbūtība, ka viņa centieni ļautu novērst Kabala pareģot Haosa/Warp spēku uzvaru caur Impērijas pilsoņkaru dod Džonam gana spēcīgu motivāciju turpināt darboties.

Vēl viena The Horus Heresy sērijas grāmata, kurā vēl Horusa nodevība nav notikusi, bet jūtami atšķirīga autora Dan Abnett pieeja stāsta izklāstā no iepriekšējās Descent of Angels by Mitchel Scanlon. Ne tikai tēlu skaita ziņā, kas labāk liek apjaust notikumu apmērus (vienlaikus gan jāuzmanās, lai sižets nesaskaldītos pārāk sadalīti), bet arī tajā, kas tiek pa druskai šur un tur atklāts par Haosa un Warp būtību un nolūkiem.

Mitchel Scanlon – Descent of Angels (The Horus Heresy #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Descent of Angels nolīdz šim izlasītās The Horus Heresy sērijas ir unikāla ar to, ka tā tikpat kā nemaz nepieskarās Imperium of Man nodevēja Horusa liktenīgajai izvēlei. Tā vietā lasītājs no galvenā varoņa Zahariel El’Zurias perspektīvas var sekot līdzi viņa izaugsmei Caliban pasaules bruņinieku ordenī Order, kad vēl zināšanas par Zemi/Terra bija vien leģendu un mītu līmenī, un pēc Impērijas armijas uzrašanās. Kā tas ietekmē piecu gadu tūkstošu izolācijā izveidojušos kultūru, kā Impērija pieprasa uniformālu pievienošanos tai, bet bez dižas brīvprātīgas izvēles, jo pretējā gadījumā tu esi Impērijas ienaidnieks, lai varētu iekļaut piemērotos Caliban pasaules iedzīvotājus armijā.

Autors Mitchel Scanlon arīdzan neizraujas ar neizteiksmīgām milzu kaujas ainām, kurās mirst simtiem vai pat tūkstošiem anonīmu armijas tēlu, kas nav liela māksla un drīzāk pārspīlējot un atkārtojoties nodara lielāku skādi. Zaharielam ceļš Impērijas armijā nav jāmēro vienam. Iekļauts vienā leģionā zem pašu pārcilvēku primarch Lion El’Johnson (iemeslu viņa izcilībai uzzina pēc Impērijas uzrašanās) vadības, bet galvenokārt dziņas spēku izaugsmei kopš pašiem dod brālēns Nemiel (dažus gadus vecāks). Nemitīgā sāncensība un vēlēšanas vienam otru pārspēt ir palīdzējis gan abiem kļūt spēcīgākiem, gan tādēļ tikt ievērotiem no vadības un ģenerāļu puses. Bet ik pa brīdim tiek doti viegli mājieni, ka nākotnē Nemiela skaudība, jo Zahariels parasti gūst virsroku, var atspēlēties pat ļoti negatīvi, bet tas tā arī pagaidām paliek vien mājienu līmenī.

Tādā pašā līdzīgā manierē autors dod mājienus par primarha Lion El’Johnson tuvāko padoto Luther, kuru gluži kā attiecībās starp Zaharielu un Nemielu viņš var uzskatīt par brāli, bet kura varenums un izcilība aizēno jebkuru citu. Citā laikā Luteru varētu uzskatīt par diženāko kareivi kāds vien bijis/nācis no Caliban pasaules, bet nu Luteram jāsamierinās, ka nekas viņa paveiktais nespēs mēroties ar Lauvu El’Džonsonu.

Autors neko nesaka priekšā par Warhammer 40k globālo pasauli, par politisko un militāro uzbūvi, bet ar minimālām priekšzināšanām (varbūt pat bez), Descent of Angels ir pārmaiņas pēc pat ļoti interesanta grāmata The Horus Heresy sērijā. Impērija un ar to saistītā Horusa nodevība lielāko grāmatas daļu nav notikusi un arī beigās uz to nav likts tikpat kā nekāds uzsvars. Diemžēl papēt Goodreads minēto bibliogrāfiju situācija ir diezgan paknapa un šķiet nav tapusi neviena cita viņa grāmata šajā sērijā. Būtu ļoti interesanti turpināt sekot Zahariela turpmākajām gaitām. Protams, ja vien to godu nav uzņēmies kāds cits.

Brandon Sanderson – Skyward (Skyward #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Cik ilgi Spensa sevi spēj atcerēties, tik ilgi viņa ir gribējusi kļūt par piloti un būt tā varone, kas sakauj nīstos Krell citplanētiešus, kuri ir par iemeslu, kāpēc saujiņa cilvēces jau trešo paaudzi ir iestrēguši uz Detritus planētas un par spīti pieejamām tehnoloģijām, netiek no tās prom.

Papildus motivātors tiekties uz debesīm un zvaigznēm ir sapnis attaisnot tēva neslavu, kuru viņš ieguva pēdējā lielajā kaujā (viens no kritušajiem tajā). Tagad, ja kāds tiek saukts par gļēvuli, tad pirmā persona, par kuru visi iedomājas ir Spensas tēvs. Visiem šajā grāmatā ir arīdzan drusku greiza domāšana par gļēvulības konceptu, kas pilotu ziņā tiek domāts, kā katapultēšanās no lidmašīnas/iznīcinātājā, kurš nenovēršami avarē. Tā vietā, lai droši paglābtu savu dzīvību, daudzi tagad riskē cenšoties avārijas situācijā droši piezemēties, kas biežāk beidzas neveiksmīgi.

Pati planēta, uz kuras Spensa un viņas tautieši dzīvo, uz kuras viņu senči reiz bēgot no Krell paši piezemējušies, nav ne mazāk interesanta. To kā gredzeni apjož iespaidīgas tehnoloģiju gruvešu paliekas, kurām, zaudējot orbītu, tās krīt uz zemes, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir iespējams cīnīties pret Krell un sapņot atgriezties Visuma ‘’debesīs’’.

Lai arī autors Brendons Sandersons dod ieskatu Spensas senču nokļūšanā uz Detritus planētas, tad gruvešu ‘’gredzenu’’ rašanās iemesls tiek paturēts noslēpumā. Bet intriģējošāks un uzmanības centrā ir ne vien galvenās varones gaitas pilotskolā, bet arī jaunietes negaidītais atradums – ar mākslīgo intelektu apveltīts iznīcinātājs, tehnoloģiski krietni attīstītāks nekā tie, kuri pārvaldei DDF (Defiant Defense Force) pieejami.

Spensas izaugsmes stāsts no sapņiem un drusku naivuma pilna jaunā cilvēka ir pilns ar šķēršļiem un izaicinājumiem. Katru dienu nākas cīnīties ar tēva nepamatoto neslavu un tās mesto ēnu viņas virzienā. Daudzi ir gatavi uzreiz ar to pašu krāsu aplaistīt un apsaukt viņu kā gļēvuli, minēt to kā par galveno iemeslu, kāpēc neļaut viņai pabeigt pilota apmācību, kur nu vēl apdraudēt tautiešu un kolēģu dzīvības cīņā pret Krell. Par laimi, Spensai ir arīdzan tuvs draugs Rodge, sākotnēji arī iestājas pilotskolā, bet vēlāk saprot savu īsto aicinājumu, bez kura atbalsta Spensai būtu krietni grūtāk.

Tikmēr Spensas atrastais iznīcīnātājs vārdā M-bot pats par sevi liek uzdot dažnedažādus jautājumus. Pateicoties tam pieejamām tehnoloģiskajām iespējām M-bots ir spējis sevi nomaskēt vairāk nekā 170 gadus, tātad krietni pirms Spensas vecvecāku un senču ‘’nolaišanās’’ uz Detritus. Tas protams būtu pārāk vienkārši, ja M-bots tā uzreiz visu varētu izstāstīt par sevi un saviem kādreizējiem radītājiem. Tā vietā ‘’cietais disks’’ un būtiska daļa uz tā saglabātās atmiņas ir zaudētas, un vien sarunu ceļā pa kripatai kaut kas top skaidrāks, bet arī ne diži daudz.

Skyward ietvaros Spensas personīgā cīņā par atzinību un tēva godu apvienojumā ar lielāko cīņu pret Krell, kuri kā cietuma sargi neļauj uz Detritus esošajiem cilvēkiem pamest planētu, izveido intriģējošu stāstu, par kuru ir interese uzzināt, kas notiks tālāk. Zinot autoru, par to pat nevajadzētu būt šaubām, ka viņam sanāktu ieslīgt klasiskās Young Adult žanra kļūdās.

Rhett C. Bruno – Children of Titan #0.5-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad kļūst zināms, ka Zemei tuvojas ievērojama izmēra asteroīds vairums krīt izmisumā un nepiedāvā nekādu risinājuma plāna. Vien zinātniekam, miljardierim Darien Trass ir vīzija pārcelt niecīgu daļu (3 000) populācijas uz citu planētu, lai gadījumā, ja asteroīds izraisītu civilizācijas galu uz Zemes, cilvēce kā tāda neizmirtu. Izvēlētais galamērķis – Saturna pavadonis Titāns.

Ir pagājuši teju 300 gadi kopš asteroīda trieciena, kas nu tiek atzīmēta kā M diena. Uz Zemes tie ir kļuvuši par oficiāliem svētkiem un iemeslu gada vērienīgākajām ballītēm, bet to pašu nevar teikt par situāciju uz Titāna. Tam par iemeslu ir atkalsastapšanās pirms 80 gadiem starp Zemes un Titāna populāciju un zemiešu jaunatvestās slimības, no kurām titāniešu imūnsistēmas bija paspējušas atrast. Plaša mēroga pandēmija un karantīnu zonas, zemiešu atvestā monetārā kredītu sistēma, kura jaunajiem Titāna kolonistiem toreiz nebija vajadzīga un netika arīdzan vēlāk ieviesta, un vispār nicinoša attieksme nenovēršami uzliek laika degli (šajā gadījumā 80gadi) līdz kaut kam agrāk vai vēlāk būtu jānotiek.

Līdz šim brīdim dažādas sacelšanās mēģinājumi vai centieni panākt cilvēcīgākus apstākļus vienmēr tikuši apspiesti no korporāciju puses ar tādu kā algotņu saukti par collector palīdzību. Jaunākie, kas cenšas izraisīt nevajadzīgu troksni un vispār zaudējumus lielākajai esošajai korporācija Pervenio Corp ir Children of Titan, kuru pirmais lielais solis terora akts uz Zemes tieši M dienā, nevar palikt bez atbildes.

Tā nu uz notikumu skatuves kāpj collector Malcolm Graves. Algotnis ar vislielāko stāžu (gandrīz 30 gadi) starp saviem amata brāļiem. Profesijā, kas parasti neļauj sagaidīt pensionēšanās cienīgu vecumu un biežāk dzīves galu prasa kāda uzdevuma laikā, Malkolms ir retums, ja ne unikalitāte. Tieši tāpēs Pervenio Corp izvēlas Malkolmu, kuram uzticēt apspiest Titāna Bērnus. Uzdevumam gan ir neliels āķis, Malkolkam uzticēts ne gluži pieskatīt, bet strādāt kopā ar īpašas, slepenas programmas labāko kandidātu kā partneriem. Partnera vārds ir Zhaff un, lai arī viņu zināmā mērā varētu saukt par superkaravīru, tad tomēr Žafs ir superkaravīrs bez jebkādām sociālu attiecību iemaņām un cilvēkprasmēm. Visi viņa uztrenētie talanti būtu kaķim/sunim zem astes bez kāda ar operatīvu un lielu darba pieredzi.

Tikmēr nemiernieku, brīvības cīnītāju, teroristu pusē par tās līderi tiek pataisīts jauns puisis vārdā Kale Drayton. Pataisīts, jo visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam Keils dzīvojis kā parastais (apspiestais) strādnieks, kuram saprotami sajūsmu neizraisa zemiešu kolonistu un imigrantu attieksme pret titāniešiem. Gala mērķis, viņus lēnā garā iznīdēt ar slimībām, nepiedāvājot pienācīgas zāles, un asimilāciju nav nekāds noslēpums. Bet pēkšņais paziņojums, ka Keils ir diženā Dariana Trasa viens no pēctečiem no Titāna Bērnu puses un konkrētāk mātes māsas Rinas, gan ir lielākais pārsteigums Keila salīdzinoši vēl īsajā dzīvē. Sākotnējie brīvības cīņu līdera soļi ir nedroši, ir vajadzīgs konstants atbalsts no Rinas puses, lai būtu drosme pieņemt skarbus un pat nežēlīgs, bet vajadzīgus lēmumus. Diemžēl kādā brīdī tiek pārkāpta neredzamā robeža, pēc kuras Keilam pašam nemanot un neapzinoties viņš patiesi kļūst par briesmoni, kādu arī pirms tam savā propagandā un ziņās uz Zemes viņš attēlots.

Children of Titan pamata stāsts par apspiestību, brīvības un pašnoteikšanās centieniem, lai cik samaitāti tie laikā gaitā tie nekļūtu, par korporāciju alkatību un tās vadītāju vienaldzību pret ierindas mazo cilvēku u.c. noslēdzas sērijas pirmajās četrās grāmatās. Bet paša algotņa/collector Malkolma Greivsa stāsts tiek noslēgts sērijas piektajā Titan’s Legacy grāmatā, kurā desmit gadus vēlāk pat pēc visa notikušā, Malkolmam nav ļauts atpūsties. Tagad gan ir sasniegts seniora cienīgs dzīves posms un Malkolmam nav vairs tā jaunības degsme pēc visa pieredzētā, kas dzītu uz priekšu vai nu veikt lielus darbus, būt par iemeslu lielāka mēroga pārmaiņām vai vienkārši nopelnīt lielu naudas summu, bet fakts un apstiprinājums no mediķu puses, ka ielaista vēža dēļ nav atlicis vairs ilgi dzīvot, kļūst par izšķirošo iemeslu vēl vienam pēdējam darbiņam.

Kopumā Children of Titan nevienam nenoslēdzas ar īsteni laimīgām beigām. Viens īstens pieaugušā SFF stāsts, skarbs, ass reizēm nepiedodošs un citādi raupjš. Arī noslēguma filozifiskā atziņa nav nekas tāds ko iekļaut vakar pasakā vai cerības pilnā YA fantāzijas darbā.

Edward W. Robertson – Breakers #0.5-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vispirms nāk saslimšana, kas ļaunāka par mēri un kovidu kopā, saslimst un nomirst teju 99% pasaules populācijas. Vien retajam ir imunitāte, bet, ja vēl ar to nepietiek, tad izrādās, ka pat pašas trakākās konspirāciju teorijas par slimības izcelsmi nav iekļāvušas tās avotu kā citplanētiešus, kuri cer pēc cilvēku iznīcīnāšas iegūt Zemi sev.

Pat pēc ‘’ciemiņu’’ ierašanās un atklāsmes par pirmās apokalipses autoriem starp dažādām izdzīvojušo cilvēku nometnēm un grupām pēkšņi nedzimst viens vesels apvienots spēks lielāka mērķa vārdā iznīcināt iebrucējus no Visuma. Savstarpējās sadursmes un cīņa par resursiem, par ietekmi un kontroli gan pār resursiem, gan citiem, kuri arī vēlētos tos izmantot, turpinās. Savā ziņā sērīgi un bēdīgi, ka pat šādā momentā pēc visa pārdzīvotā un pieredzētā cilvēka daba ņem virsroku. Tā nespēj pat pagaidīt, līdz tāds varonis kā Valters jeb vienkārši Walt Lawson ir palīdzējis tikpat kā simtprocentīgi pieveikt iebrucējus atstājot dzīvajos vien saujiņu citplanētiešu, izkaisītus pa planētu.

Gribētos teikt, ka katru triloģijas grāmatu varētu arī lasīt neko nezinot par citām. It īpaši sērijas otro grāmatu Melt Down, kurā Valts ņem darbību vien epizodiski, bet pamatā ir par diviem savstarpēji nesaistītiem tēliem Ness Hook un Tristan Carter, kuri pirms apokalipsēm arī iekļūdami pieaugošo kārtā nebija tikuši skaidrībā, ko īsti iesākt ar dzīvi, kādu profesiju un darbu tie vēlētos. Abiem līdzīga sākotnējā situācija vien ar atšķirību, ka Nesa vecāki, lai viņš pie tiem varētu dzīvot pieprasīja īres un komunālo rēķiņu apmaksu, bet Tristanas vecāki izpauda lielāku atbalstu un situācijas pieņemšanu. Katram ir pa brālim, Nesam vecāks un krietni izteiktāks mačo tips, Tristanai vēl nepilngadīgs brālis. Katram tēlu duetam pirmā sastapšanās arīdzan izvēršas gana atšķirīgi, lai sižets izvērstos jo interesantāks.

Triloģijas pirmajai un noslēdzošajai grāmatai Breakers un Knifepoint ir viens kopīgs Valtera tēls, bet neradās iespaids, ka Knifepoint tādēļ būtu neizprotams. Valters ir kļuvis par sava veida leģendu, būdams par galveno iemeslu citplanētiešu ‘’mātes kosmoskuģa’’ iekriešanai okeānā. Vien nelaime, ka citplanētieši atgādina krabjveida astoņkājus un visticamāk nāk no izteiktas okeānu planētas. Cīņa ar tiem tikpat kā noslēgusies, vien jāpārkāpj pēdējai astei. To diemžēl sāk just arī visi citi un cilvēku savstarpējās militārās sadursmes un konflikti uzplaiksnī vēl jo vairāk un biežāk.

Edward W. Robertson interesantā veidā The Breakers triloģijā apvieno diva veida apokalipses un ar tām pārbauda cilvēku izdzīvošanas māku un gribu.

Lindsay Buroker – Star Kingdom #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Casmir Debrowski ir vienkārš robotikas profesors uz Odin planētas. Nevar noliegt viņa izcilību un gudrību, kā nekā nesen radījis jauna tipa humanoīdu robotu Crusher slepenā militārā projektā Star Kingdom karaļnamam. Diemžēl par spīti visiem viņa sasniegumiem viss var būt kaķim zem astes, kad vairāki Crusher roboti nonāk teroristiskas grupas rokās un vairāki paša izgudrojumi uzrodas universitātes teritorijā vien īsi pēc karalistes bruņinieka brīdinājuma, ka viņam nekavējoties jābēg un jāpamet planēta.

Kazmirs ne tuvu ārēji neizskatās pēc klasiska varoņa. Stresa situācijās ar tendenci izplūst vārdu plūdos Kazmirs tomēr spēj ar savu aso prātu nonākt pie risinājumiem, lai cik neprātīgi tie no malas nešķistu, kuri tiem tur no malas nemaz neienāktu prātā un tādēļ jau sen būtu pieskaitāmi mirušajiem. Bet ātri vien pēc Crusher robotu un Kazmira atkalsastapšanās stāstā tiek iesaistīts algotnis, citu acīs pirātu kapteinis Tenebris Rache, kuram nezkāpēc saistoša šķiet Kazmira liksta. Vien kad Tenebriss novelk sejas aizsargmasku var tapt skaidrs kāpēc.

Iepazīstinot būtiskākos tēlus jāpiemin par 1) Kazmira neveiklo, no cilvēku kontakta izvarīgo, jo grūti interpretē citu emocijas, zinātnieci Kim Sato, kuras ekspertīze attiecībā uz vīrusiem un baktērjām vēlāk sērijā būs neatsverams; un 2) Kazmirs pašaizsardzības nolūkos, kā miesassargu radu jaunu Crusher robotu, kuram dod vārdu Z. Kazmirs pret visiem robotiem attiecas ar pieklājību, nedod tiem vienkārši pavēles, bet pasaka ‘’paldies’’ un ‘’lūdzu’’. Tā teikt attiecas pret tiem, kā pret personībām. Tas ne tikai sāk piešķirt ar laiku Z personību, kas nepiemīt citiem robotiem, bet Star Kingdom zvaigžņu sistēmās un citur dod Kazmiram labu slavu starp robotiem, kas lieti noderēs, kad Kazmirs un viņa sabiedrotie nonāks sarežģītā un dzīvībai draudošās situācijās.

Tikmēr uzmanība, kuru Kazmira izgudrojumi pievērsuši viņam iegrūž profesoru no jauna Zvaigžņu karalistes karaļa un karalienes fokusā, no kuriem krietni bīstamāks ar savu valdīšanas stilu un uzskatiem ir karalis, kurš labprāt sūta Kazmiru bīstamā uzdevumā ar cerību, ka tam izdodoties viņš pats varētu ņemt letālu galu. Ne reizi vien Kazmirs nonāk pie atziņas, cik pasargātā un no pārējās sabiedrības nošķirti universitātes akadēmiskajā vidē dzīvojis.

Atgriežoties pie sērijā būtiskajiem tēliem noslēdzoši gribas vēl iepazīstināt atlīdzību mednieci Bonita Lopez, viņas kuģa Mākslīgo Intelekto Vego un vienu no kosmosa kuģa apkalpes ģenētiski un fiziski izmainīto (kopš dzimšanas) kaķsievieti Shin, kurai nākas saskarties ar lielu daļu naida, jo daudzviet starp zvaigžņu sistēmām ģenētiskās modifikācijas ir aizliegtas, bet ar visu to nebūtu jābūt gaišākajam prātām, lai saprastu, ka viņas unikālais vizuālais atšķirīgums piesaistītu naida izlādi no svešiniekiem. Neskatoties uz šādiem traucēkļiem abām piemīt spējas un talanti, vairāk fiziskajā sfērā, kas, lai cik neticami tas nešķistu, palīdz Kazmiram, Kimai un vienkārši labajiem tēliem šajā sērijā.

Star Kingdom sērijas pirmās piecas grāmatas varbūt nav galvu reibinoši jauns skatījums uz SFF žanru, bet ir gana labs un aizraujošs piedzīvojums ar saistošiem tēliem, lai vēlāk būtu interese sēriju noklausīties līdz galam.