Dace Lamberga – Klasiskais modernisms UN Latvijas māksla simbolisma laikmetā

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Neputns

Manas pārdomas

Lasīšanas kārtībā Klasiskais modernisms ar apakšvirsrakstu Latvijas glezniecība 20.gadsimta sākumā un otra Latvijas māskla simbolisma laikmetā vienai uz otru satura ziņā no autores Daces Lambergas puses maza kopsakarību sasaiste, bet pēc izlasīšanas gandrīz gribētos teikt un rekomendēt, ka atsevišķi lasot kā lasītājam kopiespaids būtu, ja ne gluži maldīgs, tad noteikti nepilnīgs.

Jau priekšlaikus jāsaka, ka kopumā gleznu, zīmējumu u.c. mākslas darbu reprodukcijas apvienojumā ar izsmeļojušu akadēmisko tekstu par dažādajiem glezniecības žanriem, stiliem un to variācijām, arī kā nezinātājam, vai vismaz ļoti virspusēji, sniedz labu informatīvo uzziņu. Pat ja apzinies, ka dažbrīd šis tas iet pāri galvai jeb pa vienu ausi iekšā un tikpat ātri pa otru laukā, tad gribētoes teikt, ka šorez tas vairāk būs mani kā lasītāju, kurš visbiežāk kādā muzejā vai galerijas telpā kāju sper vien ļoti retu reizi.

Ne apzināti, bet sakrītot pēc hronoloģiskās publicēšanas sāku ar 2004.gadā izdoto grāmatu par Klasisko Modernismu (vāka ilustrācijā Jēkaba Kazaka ‘’Dāmas Jūrmalā’’ (1920)), kuras pamatā aplūkotie personāži ir no Rīgas mākslinieku grupas un attiecīgais glezniecības stils pamatā – kubisms un viens no ievērojamākajiem iedvesmas avotiem Pablo Pikaso vai Huana Grisa veidolā, bet, protams, ne tikai viņš un ne tikai kubisms un tā daudzi paveidi.

Māksla un glezniecība nevar būt atrauta no pārējās pasaules, lai kā to nereti negribētos, kas sekojoši tad arī tiek atspoguļots vairāku mākslinieku darbos. Tā nepārprotami bez ietekmes nevar palikt tāds monumentāls notikums, kā Pirmais pasaules karš un tā attēlojums, piem., Jāzepa Grosvalda gleznās. No piezīmēm lasīšanas procesā – ir optimisms un cerības attiecībā uz tautiskā gara un mākslas izdzīvošanu, kad vēl līdz savas valsts nodibināšanai jānonāk.

Bet optimisms ir viens un iztika, ne tikai plika izdzīvošana, kas bieži vien saskaras ar gana (pa)skarbu realitāti, kurā na gluži, ka jaunā valsts neiedomātos par atbalstu, bet gleznu pārdošana, izstāžu rīkošana ne tikai vietējā līmenī, bet arī ārzemēs utml. atkarīga no pašu uzņēmības, gribēšanas un varēšanas, kā rezultātā noformējas dažādas mākslinieku apvienības vai grupas, kā Klasiskā Modernisma grāmatas laikposmā tā ir Rīgas mākslienieku grupa vai hronoloģiski agrāk domubiedru grupa ‘’Rūķis’’. Kas savā ziņā sasaucas ar ievērības un atzīmēšanas vērtu domu, par mākslas nozīmi un svarīgumu ārējā tēla nešanā, nereti pirmā iespaida radīšanā un vienkārši informēšanas procesā par savu pat kā valstisku eksistēšanas faktu.

Kritiķis, īpaši jau tagad pie plašā interneta dažadājām atsauksmju un komentāru iespējām, var būt katrs. Iemeslus nopelt, kur piekasīties, ja grib, var un atradīs vienmēr, pat vispārēji par dižiem meistariem atzītiem. Tā nereti autore abu grāmatu ietvaros min piemērus, kur tie paši profesionālie kritiķi (bieži piefiksējams vārds tiek Jūlijam Maderniekam), reizēm līdz galam neizprotot, biežāk šķiet nepamatoti piedevē pašmāju māksliniekiem, ka tie pārāk kopē un ietekmējas no jau eksistējošu ārzemju paraugu stiliem.

Kā Klasiskā Modernisma grāmatā (bez kubisma piezīmēs esmu piefiksējis arī, piem., fovisma un ekspresionisma terminus), tā par un ap Simbolismu (vāka ilustrācijā Aleksandra Romana ‘’Ainava ar Jātnieku’’ (1910)) saistītajā grāmatā mākslas žanru stili tagadējās Latvijas teritorijā ienāk un/vai mūsu censoņi, mākslinieki par tām uzzina teju jau to galējā attīstības formas variantā kopā ar visām iespējamām variācijām. Un šeit jāatgriežas pie paša sākuma vienas no domām, ka kā lasītājs drusku zaudētu, ja lasītu, piem., tikai Klasisko Modernismu, jo no tās pēc izlasīšanas teju rodas iespaids, ka attiecīgās paaudzes Rīgas mākslinieku grupas pārstāvji par iepriekšējo periodu, ja arī kaut ko zinātu, tad tik minimāli, ka nav pieminēšanas vērts. Varbūt kopskatā to labāk būs tulkot, kā vēlme atšķirties ar jaunu un agrāk neredzētāku stilu ir bijusi lielāka. Kā arī Simbolisma grāmatā kubisma terminu, arī kad uz grāmatas beigām tiek skarts attiecīgais laika periods, ir vien garāmejoša piezīme pat lapaspusēs, kur doti tie paši reprodukciju piemēri.

Ja Klasiskā Modernisma grāmatas ietvaros šī pārdomu raksta ietvaros der atzīmēt un pieminēt tādus vērā ņemamus vārdus kā brāļi Oto un Uga Skulme (dzimtas vārds, kas ne tikai ar šiem personvārdiem dziļi saistīts ar Latvijas mākslu) vai Romans Suta un Aleksandra Beļcova u.c., par kuriem jau plauktos esoša grāmata gaida savu izlasīšanas kārtu, tad Simbolisma Laikmeta grāmatā nevar nepamanīt, ka pār visiem citiem dominē Janis Rozentāls. Ai, kā bija biški jāpierod, jo nezkāpēc zemapziņā un citkārt automātiski gribas vārdā likt garo ā. Vien vēlāk, kad uz grāmatas noslēgumu tiek apspriests ainavisms, tiek biežāk pieminēts Vilhelms Purvītis, kura nozīmību labāk savukārt noprast no Klasiskā Modernisma grāmatas.

Protams, sev piezīmēs esmu atzīmējis krietni vairāk vārdu, t.sk daži pieminētie tēlnieki kā Teodors Zaļkalns, bet tad sanāktu tikpat garš uzskaitījums, ar kādiem nereti autorei netikums aizrauties. Var saprast vēlmi neizlaist attiecīgās domas piemērus, kurus gribas pieminēt, bet rezultāts drīzāk ir tāds, kurā izlasu dažus pirmos, varbūt pēdējo vārdu un pārlaižu pāri, lai nesanāk, ka, kamēr tiek vārdu listei cauri, ir jau sanācis pazaudēt, piemirst iecerēto domu.

Ja jāsalīdzina, tad labāks pēcgaršas kopiespaids nez kāpēc izveidojies par Klasiskajā Modernismā pasniegto nekā Simbolisma žanram veltītajā, bet ar to nedomājot, ka tāpēc otra dramatiski būtu sliktāk izdevusies. Varbūt daļēji, ka vienlīdz interesantajām viscaur grāmatai esošajām reprodukcijām grāmatu noslēdz attiecīgā laika, plašāka rakstura izpausmju fotogrāfijas, ne tikai portretfoto, kā tas ir Simbolismā. Varbūt daļēji lasīprieka procesu pabojājis, ka Simbolisma grāmatu, kura apjomā ir par 180lpp garāka, neattaisno cerības uz satura ietvara, mīksto vāku izturību un spēju noturēties pie teksta bloka. Kā saka, vajadzēja improvizēt, lai neatdalītos, bet tas tā.