Epic Fantasy

Pirateaba – The Wandering Inn #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zaudējums kaujā starp Lēdijas Magnolijas savākto un ģenerāļa Zela Šiverteila, turklāt vēl šī leģendārā karotāja nāvi, pāršalc visus šīs fantāzijas pasaules kontinentus, bet sensacionāli traģiskā ziņa neskar nevienu citu tik smagi kā Zela tautiešu sugas dreikus. Šāda tik liela līdera un vēsturisku kauju varoņa nāve nevar būt kas tāds, ko var viegli sagremot un atgūties, lai uzreiz saņemtos un sagatavoties bez šīs personas gaidāmajai cīņai, jo visi var būt droši, ka tāda būs, ka Goblinu Lords bez tādas tā vienkārši kaut kur miermīlīgi nenolīdis. Turklāt vien retais zina, ka Goblinu Lorda rīcību diktē kāds cits kungs un saimnieks – Nekromancers Az’kerash.

Šo trīs grāmatu ciklu, kurus titulus nobeidz of Liscor – Rains, Blood un noslēdzoši Tears, varētu devēt kā vienu lielu sagatavošanās posmu lielajai kulminācijai, kas ir Goblinu Lorda uzbrukums, ne gluži pēc pašu izvēles un netikai Nekromancera dēļ, vispārējās sērijas devītās grāmatas noslēgumā. Bet saprotami, ka pa vidu tam ir gana daudz kā priecīgu, tā bēdīgu (labajiem varoņiem) piedzīvojumu un to kulminācijas.

Kā jau Rains of Liscor nedaudz saka priekšā, tad Liskora atrodas unikālā ielejā, kad pēc feju atnestas skarbas ziemas seko pavasara musonu lietu cienīgs pavasaris, kas pilsētas reģionu pārvērš vienā lielā aplūdušā teritorijā un tās uzkalnu virsotnes par salām. Labi, ka skudrveidīgie antiniumi (arīdzan ar savu karalieņu ģeopolitiskajiem plāniem), ceļot Erinas viesu namu/krogu, to uzcēluši uz viena no tādiem, ka viesi var izmantot laivas, vēlāk pēc pasūtījuma veidotus koka tiltus, kā arī maģiskās durvis (darbinātas ar mana kristāliem), lai tiktu turp un atpakaļ gan no Liskoras, gan Esthelm pilsētas.

Jaunas lokācijas savienojums kļūst par vienu no daudzajiem mini sižetu arkām šajos trīs romānos. Tā vairāki Erinas paziņas, par draugiem un sabiedrotajiem visus pāragri saukt, mudina kā nākošo lokāciju izvēlēties vienu no dreiku izslavētajām sienu(Walled) pilsētām, un gods tapt izvēlētai tiek aptuveni 400 jūdžu attālajai Pallass. Distancei starp Erinas namu un Palasu vien jānorāda, cik spēcīgs ir Erinas rīcībā esošais artefakts, cik spēcīga  viesu namā ir manas koncentrācija un tas reģenerēšanas spēja. Bet, kā tas tikpat kā vienmēr ar Erinu gadās, tad šī savienojuma izveidošana, pārvietošanās starp pilsētām, it īpaši ierobežotā skaita dēļ, nebūt nerit tik gludi un bez aizšķeršanās, kā citkārt varētu domāt.

Kā iemesls noteikti attiecināms, ka Erina savā namā izvietojusi nu jau vairākas zīmes, kas aizliedz tās teritorijā nogalināt goblinus. Vēl jo vairāk, ja viņa vispirms dod patvērtumu pieciem hobgobliniem, kuri sastapti kritiskā momentā un izglābuši viņai dzīvību neviena cita nemudnāti, un ja vēlāk tos atjautīgi nodarbina, kā apsargus. Bet ar to prāta duna Erinai nerimstas un ir pat tik traka un pārgalvīga, lai mēģinātu viņus reģistrēt, kā bronzas ranga piedzīvojumu meklētājus.

Kas lieliski aizved pie nākošā temata, kas vēl pirms un noteikti arī pēc Goblinu Lorda apdraud Liskoras pilsētu. Sākotnēji ziņām izplatoties par nesen atklātu Pazemes Labirintu pilsētas tuvumā, sarosās jau pirmkārt tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri līdz šim neko dižu nav sasnieguši, kuri cer, ka nu pienāks reize, kad tieši viņiem lemts atrast milzu bagātības un ūz neatgriešanos izmainīt dzīves gaitu uz labo pusi. Tā vietā daudzi atrod sev un kompanjoniem galu. It īpaši, kad dažs labs muļķis netik vien pamodina desmitiem un varbūt pat simtos tūkstošu skaitā lielu gaļēdājkožu migu (daži labi indivīdi lielāki par Erinas trīsstāvīgo namu), bet arī neziņo par to citiem, un pieļauj, ka šāds bars izkļūst no labirinta par spīti lietavu sezonai un jau izveidojušamies ezeriem.

Labirints sevī slēpj ne kodes vien, kas momentā liek to pārklasificēt kā Zelta rangu komandām vien piemērotu, kas gan neliedz pārgalvīgām Sudraba komandā izmēģināt veiksmi. Tā labirintā atrodami līdzvērtīga skaita un izmēra shield-spiders migas, animētus viduslaiku tipa bruņniekus, kuru loma Pazemes Labirinta centra sargāšanai vēl tik priekšā, un vēl dažnedažādus mošķus. Bet viss vēl būtu kaut cik saprotams un ne bez grūtībām, bet ar tām tiekams galā, ja ne par Raskghar saukti ļauno gnoll rase, kurus papildus visam vada prātu zaudējis minotaurs (reiz cienījams piedzīvojumu meklētājs) un kuri ar brutālu spēku komandē tūkstošiem labirintā mītošu alu goblinu.

Ja vēl visa sižeta arka ar un par pazemes labirintu ir aizraujoša, saprotama un vēl spēlēs būtisku lomu sērijas turpinājumos (alu goblini vēl devītās grāmatas noslēgumā), tad ne par visiem mini sižetiem to varētu teikt. Tā Erinas ideja iepazīstināt draugus un paziņas ar beisbola spēli izvēršas garā un šķietami liekā tirādē, kad rodas jautājums, vai labāk nevajadzētu pievērstos pasaules mēroga nozīmes sižetiem, nevis kaut kam šādam, kam pēc tam uz ko būtiskāku nav nekādas paliekošas nozīmes. Salīdzinoši jau labāk ir ar Erinas viesu namā mītošajām Lioneti (tuvākā palīdze), kuras tēla pārvērtības nevar vairs salīdzināt, kāda bija tēlam parādoties, vai ar bāreņos un viņu aprūpē nonākušo gnoll bērnu Miršu. Tā Lionetes gadījumā lasītājam tiek dots ieskats viņas pārdzīvojumus, kas attiecas uz viņu kā aristokrāti, kas gan reizēm jau šķiet varen tāla pagātne, bet Miršas gadījumā viņas sižets iespējams būtiskāks vēlākos turpinājumos, jo Mirša sāk izrādīt talantu uz maģiju. Tas varbūt šajā fantāzijas un maģijas pasaulē nebūtu nekas ārkārtējs, bet āķis tajā, ka gnoll līdz šim spējuši vien cilts tipa kolektīvo maģiju un neviens nav spējis būt individuāls mags.

Saprotami, ka tik vērienīgā episkā fantāzijā, kāda ir The Wandering Inn sērija, pievēršoties kam vienam, var uz kādu laiku tik šķietami piemirsts kas cits. Tā šajās trīs grāmatās vien garāmejot atzīmējas tādi personāži, kā King of Destruction, Blighted King vai Emperor of Sands un viņu pakļautībā esoši zemiešu tēli, kuriem iepriekšējas grāmatās ticis vairāk skatuves laika. Tikmēr daži, kā Rioka, kurai bijis lemts būt pat būtisku sižetu varonei, vispār lemts par sevi atgādināt vien devītās grāmatas epilogā. Bet, par cik Laken Godart ir tieši tāds zemietis, kā arī cieš no goblinu uzbrukumiem viņa teritorijā, tad viņam šis ‘’skatuves laiks’’ tiek lielāks.

Pirmais iespaids par gobliniem Leikanam diemžēl nerodas tas labākais. Vēl jo lielāks ir diemžēl, jo sanāk vispirms zobenus un citus ieročus krustot ar Rags goblinu līderi, kura ieskaitāma Erinas labo goblinu kategorijā, kura nepieder Goblinu Lorda pakalpiņem un kura brīžiem aizsapņojas un notic, ka arī citi vēlāk varētu būt ar līdzīgu attieksmi pret gobliniem kā Erina. Kārtējo reizi jāsaka diemžēl, un Leikanam vispirms izveidojas citu priekšstats par gobliniem kā briesmoņiem un var tikt turpināts jau šķietami mūžsenais cikls, kad cilvēki iznīdē goblinus (kā karotājus, tā bērnus un seniorus) līdz pēdējām, goblini par atriebību galnia nost cilvēkus un tā uz riņķi. Vien retajam tiek dots ieskats un iespēja mainīt domas, ka arī goblini ir tādas pašas inteliģentas būtnes, ar tādiem pašiem pārdzīvojumiem, vien gadu tūkstošu vēsturiska inerce nav ļāvusi ko mainīt. Bet varbūt ar Erinas palīdzību un pa solim vien, redzot labos piemēros, var kas mainīties un uzlaboties.

Un turpinot goblinu tematu, ne viss ir tik balts un melns pēc kaujas par Rīsu sauktā Goblinu Lorda armijā. Attiecībā uz gobliniem izvēršas gana būtiska sižeta arka par motivējošo dzinuli, kas Rīsu mudinājis vai piespiedis kļūt par Nekromancera padoto, citu acīs vergu un līdz ar to nevērtīgu līderi, kuram nedrīkstētu sekot. Ka Rīss ir vien instruments Nekromacnera rokās, kā arī ir, kuram pie kājas Rīsa sapnis par suverenū goblinu valsti, līdzvērtīgu citām. Un kā tas ietekmē viņa attiecības ar citiem goblinu līderiem, kā kalnu cilšu vadoni Tramboragu, Redfangs karotāju līderi Garenu, kuram pašam ir traģisks (teju visiem gobliniem tāds) pagātnes stāsts un visbeidzot jau Rags, kura, lai arī augumā maza, ir apveltīta ar ģeniālu stratēģisku prātu, kas nesagatavotos ne reizi vien pārsteidz.

Lietus, asinis un pēcāk sekojošās asaras tiek šajās trīs grāmatās Liskorai. Tūkstošiem lapu gari piedzīvojumi, bet vienlaikus arī tik salīdzinoši maza mēroga notikumi, ka vispasaules lielajā mērogā, kur viens kontinents ir apmēram mūsu Zemes visu kontinentu kopā ņemot izmērā, ir gandrīz vai apakšsvītras piezīmes. Lai arī aizraujoši, tad brīžiem, kā jau episkajā fantāzija reizēm gadās, lieki garumā izstiepti, bet, to sakot, tādēļ ne mazāk interesanti.

Ken Liu – The Grace of Kings (The Dandelion Dynasty #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Grace of Kings fantāzijas romāna ietvaros un romānam pienācīgā dramatizācijā vēsta par gan par Ķīnas, protams zem cita nosaukuma, apvienošanu, gan gadus vēlāk sekojušu sacelšanos aiz sliktas pārvaldības.. Lai arī dzīvē noteikti attiecīgajiem varoņiem bijusi tikpat dinamiska un augsta asinsspiediena raisoša gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā, kas padarītu dokumentālo grāmatu par tikpat aizraujošu lasāmvielu.

Ne Kuni Garu, ne Mata Zyndu nav sacelšanās kustības priekšgalā, kad tas aizsākas. The Grace of Kings laikā jāpievērš uzmanība un nevar lasīt vai klausīties to pa ausu galam, jo autors romāna laikā nereti lekā laikā uz agrākiem pagātnes notikumiem un dažādiem tēliem. Kuni un Mata, kuri sākotnēji kļūst par tuviem draugiem un sabiedrotajiem, abiem augot un gūstot aizvien lielāku ietekmi un varu, uztverot uz ārieni projicēto imidž, pārprotot vienam otru un uzklausot citu padomus, kādam būt un vajadzētu būt, mazpamazām sanaidojas. Turklāt abi nav tādās pozīcijās, kur atrisinājums būt sakaušanas un varbūtējs izlīgums pēc tam. Ciest dabū tūkstošu tūkstoši kā abu vadīto armiju rindās, tā citu iedzīvotāju rindās.

The Grace of Kings pasaule nav bez savas maģijas, kas gan vairāk izpaušas dievu reālā eksistencē un viņu vēlmē iejaukties un ietekmēt notikumus vismaz Dara arhipelāga salu grupā. Reizēm fragmentos grāmatas gaitā, bet vislabāk epilogā vienā no dievu apspriešanās reizēm var gūt labu priekšstatu, kas gan netiek sadarīts no viņu puses garlaicības mazināšanas nolūkos.

Fantāzijas grāmatas notikumi norit Dara salu arhipelāgu grupā. Reiz katram lielākam reģionam bija savs valdnieks, sava valoda, bet saprotami apvienošanas kārtībā ne tikai teritorija kļūst par to, kas tiek apvienots. Kā nekā vieglāk gan iekasēt nodokļus, gan mazināt korumpētību, nereti gan nomainot to pret citu, jo neizmainīsi cilvēka dabu.

Paši galvenie varoņi, kuri par tādiem kļūst laika gaitā, katrs izceļas gan ar labajām, gan sliktajām īpašībām. Ne viens netiek nostādīts par tīri labo tēlu vai ļaundari, bet ne vienmēr ap sevi sanāk sapulcināt tos pašus labākos padomniekus un palīgus (vissliktākie, protams, ir ‘’jā’’ vīri), kas spētu laikus novērst briestošu konfliktu starp kādreizējiem draugiem.

Atšķirīgi uzskati un filozofija par pareizāko un labāko valsts pārvaldes modeli, lēmumiem un pareizāku varas izmantošanu, lai paši nenonāktu reiz tik nīstā imperatorā lomā, noteikti spēlē lielu faktoru abu konfliktā. Bet tikpat liels faktors dodams šķietamiem aizvainojumiem, laupītam godam un ar to saistītai vēsturiskai slavam, kas ne tā uztverts un prasa attiecīgu atriebes darbību, kas pāraug un pāraug lielākās pretdarbībās.

Izvēlētais stils, kādā autors izvēlējies atklāt savu stāstu, kurā divi galvenie varoņi sākumā tiek ieskicēti, bet lielu uzmanību velta arī citiem personāžiem teorētiski paver iespēju turpināt un turpināt romānus, ja ne zem The Dandelion Dynasty nosaukuma, jo katrai dinastijai reiz pienāk gals, bet noteikti šajā radītajā Daru salu eksistējošajā pasaulē.

Anthony Ryan – The Legion of Flame (The Draconis Memoria #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tik spēcīgais Baltais pūķis ir ticis atmodināts un vienīgais, ko tas vēlas ir varas pārņēmšana un dominance pār visu pasauli. Tikai trīs varoņi – Claydon Torcreek, Lizanne Letheridge un Corrick Hilemore – no triloģijas pirmās grāmatas The Waking Fire patiesi apzinās, kas par pretinieku viņiem jānogalina, lai cilvēcei būtu cerība izdzīvot. Neskartiem to neizdosies panākt tā vai tā, bet vismaz paglābt no liesmu iznīcības un Baltā pūķa izmantoto maģisko kristālu korupcijas gan.

Pirmās grāmatas noslēgums saved militāro Sindikāta flotes leitnantu, nu jau kapteni, Koriku Hilmoru un Klejdonu Torkrīku viena laivā vai pareizāk sakot kuģī. Lai arī pirmā saķeršanās ar Balto pūķi nerezultējas veiksmīgi, tā tomēr ar pūķa unikālo asins maģijas starpniecību sniedz Klejdonam pavedienu vīzijas veidā, kur meklēt ceļu, lai noskaidrotu ko vairāk par šo pūķi, par veidiem, kā to nogalināt. Ceļš abus, kopā ar Klejdona māsīcu Loriabeth, onkuli Braddon un citiem kuģa apkalpes locekļiem vai ekspedīcijas biedriem, aizved tālu arktiskos ūdeņos. Pat grūti brīžiem iztēloties, ka kādreiz kaut kas tur būtu varējis dzīvot un vēl kaut ko celt, būvēt, bet acīredzami tā reiz bijis, ko visnotaļ iespējamu padarījis vulkāns, kam, ilgu laiku aizmigušam, ir lemts pamosties.

Tikmēr Exceptional Initiatives operatīvei, spiedzei un slepkavai Lizannai tiek piešķirts jauns uzdevums atrast leģendām apvīto Mad Artisan vai vismaz uzzināt visu iespējamo, kas ļautu iegūt citus viņa izgudrojumus un visādi citādi dotu labāku iespēju pieveikt Balto pūķi. Ja nosacīti kolēģu ceļš ved uz aukstuma piesātinātu pasauli, tad Lizannai gan reizēm burtiski, gan pārnestā nozīmē jānolaižas pavisam zemu, jo visa iegūtā informācija liecina, ka Trakais Ģēnijs meklējams visnežēlīgākajā cietumā, turklāt tas vēl atrodas kaimiņu Corvantine impērijā, kur sargi apsargā vien tā perimetru, bet ļauj ieslodzītajiem pašiem organizēt notiekošo, kamēr vien tas neietekmē dažādu izrakteņu ieguvi Sindikāta labumam.

Lizannai nepieciešams izmantot visu līdz šim apgūto, lai veiksmīgi spētu vispirms iefiltrēties un vēlāk iegūt kāroto mērķi, bet, kā zināms, ne vienmēr iecerētais ideālais plāns norit kā pa diedziņu un realizējas bez aizķeršanās. Tā nu nākas improvizēt, kas galu galā izmaina visu ģeopolitisko situāciju, pat neieslēdzot aprēķinos Baltā pūķa eksistenciālos draudus.

Pirms lielās kulminācijas starp Balto pūķi un civilizāciju, katrai pusei nepieciešams uzkrāt un akumulēt vēl lielākus spēkus. Ja Baltā pūķa gadījumā tas noris tradicionāli iekarojot jaunas teritorijas, tad izmantojot pieejamo maģiju, lai ‘’iesauktu’’ armijā papildspēkus, tad pretējā nometnē sērijas galvenajiem varoņiem tā drīzāk ir informatīva ieguves ekspedīcija. It īpaši Klejdona gadījumā, kurš lasītājiem sniedz iespēju uzzināt krietni vairāk par reiz zudušo pasauli un civilizācijām pirms Ironship Trading Syndincate un Corvantine impērijām un par ar pūķu asinīm saistītas maģijas izcelsmi. Jāuzteic autora Anthony Ryan talants padarīt sagataves tipa triloģijas vidējo grāmatu interesantu.

Anthony Ryan – The Waking Fire (The Draconis Memoria #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

‘’Blue for the mind. Green for the body. Red for the fire. Black for the push’’. The Draconis Memoira pasaulē eksistē uz pūķu asinīm balstīta maģija un ekonomika. Kaut arī pūķu asiņu dāvāto spēku pilnībā spēj izmantot vien aptuveni viens no tūkstoša sauktiem par Blood-blessed, ja ne vēl retāk, tad visa ekonomika balstās pamatā uz viņiem. Gan The Ironship Syndicate valstī, gan Cornvantine Impērijā izmedīšanas dēļ pieejamo pūķu skaits un/vai nebrīvē turēto dāvātā produkta kvalitāte iet mazumā. Tā vien šķiet, ka, nekam nemainoties, nākotne bez pūķu asins maģijas būs drīzāka realitāte kā daudziem gribētos domāt.

Aiz alkatības vai cerības izmainīt drūmo nākotnes perspektīvu dzimst atkārtotas ekspedīcijas ideja atrast leģendām un mītiem apvīto Balto pūķi ar nevienam nezināmām tā asinīs mītošām spējām. Viena no galvenajām politiskās pasaules spēlētājām madāma Lodima Bondersil korporatīvājā Sindikātā organizē šādu leģendas meklējumu, bet nedara to vis kaut kādā vienkāršā veidā ar vienu vienīgu ekspedīciju, bet gan trīs dažādos virzienos, kas arī tad ir par pamatu grāmatas struktūrai no trim notikumu perspektīvām.

Madāmas tiešā padotā un protežē Lizanne Lethridge – slepenā aģente, kad vajadzīgs spiedze, dažādu cīņas mākslu pārzinātāja. Viņa tiek nosūtīta koloniāla tipa piekrastes ostas pilsētu uz Arradsian kontinenta, no kura nu pamatā tiek iegūti un ķerti savvaļas pūķi. Pirms vairākiem gadsimtiem kāds traks ģēnijs iesaukt par Mad Artisan ir bijis tuvu Baltā atklājumam, ja var ticēt gan viņa paša sarakstītajam, gan citu nostāstiem un Madāmai zināms par Mad Artisan radīto dokumentu un ar pūķa atrašanu saistītas uzpariktes eksistenci, bet ne konkrēti.

To atrašana tiek uzdota Lizannai, lai viņa tālāk varētu informāciju nodot Claydon Torcreek, oficiāli nereģistrētam Blood-blessed un tāpēc Korvantiešiem nezināmam, kurš kopā ar onkuli Braddon un citiem kompanjoniem tiek nosūtīts dziļi neizpētītā Arradsian kontinenta iekšienē, lai atrastu tik ilgi kāroto Balto pūķi. Iesākoties grāmatai Claydon jeb vienkārši Clay, lai arī ir pieaudzis vīrities, vēl nav izaudzis līdz tai brieduma pakāpei, kuru varētu cienīt viņa onkulis. Starp abiem nevalda tās draudzīgākās attiecības, it īpaši pēc Kleja vecāku un Braddon brāļa nāvēm.

Trešā perspektīva ir stipri vien oficiālāka un ir no Sindikāta flotes leitnanta Corrick Hilemore, kuram gan vairāk uzdots lasītāju iepazīstināt ar plašāko The Draconis Memoria pasauli tik ļoti nefokusējoties tieši uz Balto pūķi un tādēļ varētu šķist mazāk saistoša, bet pasaules uzbūves ziņā tikpat interesanta. Korvantiešu impērija un tās imperators ir ne mazāk ieinteresēts mītiskā pūķa atrašanā, kas noved pie jauniem, atkārtotiem militāriem konfliktiem un sadursmēm starp abām lielvlastīm. Ja eksistē citas civilizētajā pasaulē, tad tās būs ne īpaši svarīgas. Katrā valda propaganda, kas slavina attiecīgo pārvaldes sistēmu un tās līderus, noskaņojot iedzīvotāju prātus vienu pret otru, nemaz nesastopoties vaigā.

Gan Lizannai, gan Klejam un sērijas turpinājumos arīdzan Korikam taps skaidrs, ka Baltā pūķa sagādātie draudi pasaules kārtībai ir krietni lielāki pār visiem citiem.

Brian McClellan – Powder Mage #1-3

#1 – Promise of Blood

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierasti nemiernieku sacelšanās beidzas ar tirāniska un/vai korumpēta un nekompetenta karaļa gāšanu, un lasītājam jāpieņem, ka lielos vilcienos valsts pārvalde jaunajiem saimniekiem nesagādās pārāk lielas grūtības. Promise of Blood piedāvā ielūkoties patiesajā realitātē, kad visas frakcijas, kurām pirms tam bija šķietami vienots mērķis, pēc sasniegtās uzvaras katrs cīnās par savu spēka pozīciju.

Maģijas klasifikācija ar Priviliģētajiem un Powder magiem, kuri acīmredzami kļūst atkarīgi no šaujampulvera, radīta gana atšķirīga no citām fantāzijās manītajām, lai piešķirtu tai atšķirīgumu un negribētos to salīdzināt, kā arī sērijas gaitā izzināt to padziļinātāk. Bet par spīti maģijas esamībai, vien retais, kurš nav saistīts cieši ar Baznīcu un reliģiju, patiesi tic dievu eksistencei, kuru varoņdarbi un zināmās civilizācijas valstu radīšana attēlota mītos, leģendās un ir par pamatu valdošajai reliģijai.

Tamass, kurš apvērsumā piedalījies un ir uzņēmies jaunā līdera pozīciju, to no sirds darījis līdz tam lielākoties pusbadā dzīvojošo un citādi apspiesto vienkāršo cilvēku vārdā un ne aiz varas kāres. Tagad jāmēģina visu noturēt vienkopus un neļaut to citu varaskārei sagraut, lai spētu sagatavoties uzbrukumam no kaimiņvalsts, kura saož savu izdevību izplesties.

Tamasa dēls Thaniel grāmatas gaitā lieliski pierāda sevi gan profesionāli militārajā jomā, gan spēj uzlabot attiecības ar tēvu, kuras kopš mātes nāves nav bijušas tās pašas labākās.

Adamat – izbijis policijas detektīvs, tagad tāds kā privātā sektora izmeklētājs. Apvērsuma nakts vidū tiek uzmodināts, jo pats Tamass licis viņu izsaukt, jo visu nogalināto karalisku burvju pēdējie vārdi bijuši “don’t break Kresimir’s promise’’. Krezimirs būdams galvenais dievu Dievs, kas atbildīgs (ar ‘’brāļu un māsu’’ palīdzību) par zināmo valstu un to karaļnamu radīšanu. Adamatam uzdots noskaidrot, vai tam ir kāda nozīme un vai Tamasam par to būtu jāuztraucas. Novienkāršojot atbilde ir “Jā”.

Jāuzteic arī ierunātājs, nebija grūti atšķirt kurš tēls kad runā. Saskaitīju vismaz trīs balsis un noteikti bija vēl.

***

#2 – The Crimson Campaign

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Metoties pirmajam uzbrukumā vislielākajam Adro draudam Kez kaimiņvalstij Field Marshal Tamass atstāj savas valsts galvaspilsētu bīstami mazaisargātu ienaidnieku atbildes gājienam.

Tamass līdzi paņem ne tikai gandrīz visus šaujampulvera magus, bet pārgalvīgu manevru rezultātā tiek nogriezta jebkādu papildspēku un papildresursu piegādes iespējas. Ne reizi vien Tamasam nākas atcerēties, ka vairs nav tas pats spriganais jauneklis kā kādreiz, bet ar visu to viņš ir spējīgāks par lielu vairumu pretinieku.

Tikmēr mājas frontē Tamasa dēls Taniel “Two-Shot” ir knapi paspējis atgūties no Promise of Blood noslēdzošajiem notikumiem, lai ieraudzītu armiju atstātu pašplūsmā un šķietami nekompetentu un varbūt pat nodevīgi noskaņotu ģenerāļu rokas (vismaz daži no tiem), jo ko gan citu padomāt, kad Adro armijai tiek dota pavēle atkāpties pie paša mazākā iegansta. Situācijas, kuras varētu vērst sev par labu pat no šaubīgām izredzēm paliek neizmantotas un uzvaras pretiniekam tiek dotas kā svētku dāvanas. Tanielam gluži kā tēvam ir dotas gan lieliskas līdera dotības, gan šaujampulvera maga talants, ko puisis arī izmanto, lai mēģinātu situāciju kaujas laukā vērst par labu. Bet tā vietā, lai dotu Tanielam atbilstošu posteni, pret viņu tiek izvirzītas absurdi uzpūstas apsūdzības, kuras ir vien iegansts, lai aizvāktu kaitinošu traucēkli kaut kur tālāk nost no ceļa.

Trešais nozīmīgākais sižets saistās ar inspektoru, izmeklētāju Adamatu. Kaut arī Tamasa uzdotā izmeklēšana no sērijas pirmās grāmatas būtu tā kā noslēgusies, tad to pašu nebūt nevar teikt par viņa sievas un bērnu drošību, kuru dzīvības tādēļ nu tiek apdaudētas. Vienlaikus Adamats, cenšoties viņus atgūt dzīvus un veselus, iebrien jo dziļāk briestošā draudu dūksnājā Tamasa iecerētajai republikai. Gan iekšēji dižciltīgo kārtas un karaļnama atjaunot gribētāji, gan no ārpuses kā Kez.

Tik tiešām lieliska fantāzijas triloģija ar labu maģijas sistēmu un tikpat interesantu politisko, militāro un arīdzan persnīgo intrigu piepildītu pasauli.

***

#3 – The Autumn Republic

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Patiesi episkas fantāzijas triloģijas episks noslēgums.

Pilnā krāšņumā izvēršas cīņa gan iekšēji par pāreju no monarhijas pārvaldes sistēmu uz republiku un Adro Pirmā ministra vēlēšanu spriedzi, gan no ārpuses kā  ar jau The Crimson Campaign laikā manīto Kez armiju, gan jaunu agresīvu un iespēju izmantot cerošu kaimiņu Brudania. Deja un spēlr, kurā iesaistīti arī dievi.

Noslēgums trauksmainam pārejas periodam, kurā neatsverama loma bijusi arī inspektoram Adamatam, kurš par spīti dzīvības draudiem sievai un bērniem visas triloģijas laikā ir spējis saglabāt lojalitāti Adro. Viņa izmeklētāja talants ir nozīmīgs faktors iekš The Autumn Republic, palīdzot draugam un arodbiedrību vadītājam Rikardam, kad pretējā ministru kandidāta nometne sāk spēlēt maķenīt agresīvāk.

Bet bez sacelšanās iniciatora stingrās un savaldošās Tamasa rokas pēc karaļa gāšanas un taktiķa prāta uz kaujas lauka varētu ar lielu pārliecību teikt, ka cerētais iznākums būtu izgāzies. Pat ar dēla Taniela “Two-Shot” tikpat lielu un pat vēl lielāku meistarību cīņā pret visa veida ienaidniekiem, to skaitā dieviem!

Trešajā grāmatā ievērojamāka lomu piešķirta vairākiem tēliem, no kuriem dažs labs to gaidījis visu iepriekšējo triloģijas divu grāmatu garumā. No tiem izceļami priviliģētais Borbador un viņa mācekle, kura otrās grāmatas  sākumā vēl ir vien izbijusi šuvēja ar slēptu un vēl pašai nezināmu maģijas talantu.

Starp citiem otrā plāna tēli, kuri varbūt atrodas sava kolēģa vai priekšnieka ēnā, bet kurus būtu grēks nepieminēt būtu izmeklētāja Adamata draugs un muskuļspēks izbijis bokseris. Bet galvenokārt gribas atzīmēt Taniela tuvu draugu, kura triloģijas laikā kļūst par ko vairāk – Ka-poel. Dzimusi ārpus Adro vai kādas citas “civilizētās” vasts, bet apveltīta ar maģijas spēku, kā nevienam citam, kas lieti noder, lai izglābtu drauga dzīvību ne reizi vien. Abiem jāpacieš, ka teju visi meiteni nicinoši saukā par mežoni/barbaru un noraugās uz viņu ar skatu no augšas tā it kā paši vien dzimšanas faktoru kopas dēļ būtu pārāki.

Brian Lee Durfee – The Forgetting Moon (The Five Warrior Angels #1)

32919672._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Saga Press

Manas pārdomas

Piecu kontinentāu izmēru salu grupa Five Isles jau vairākus gadus ir kļuvusi par Sor Sevier karalistes armijas iekarojumu armijai. Mērāma vairākos tūkstošos krietni virs desmit tūkstošiem tā savā ceļā noslauka katru neko līdz tam brīdim nenojaujošu ciematu un pilsēteli (bik pietrūka kāda kripata detaļu par tik lielas armijas apgādi) To priekškagalā ir bēdīgi slavenais Baltais princis Aeros saukts arī par Angel Prince, kurš publiski citam teiks, ka kara mērķis ir atgūt pirms vairākiem gadsimtiem zaudētās teritorijas, bet patiesais mērķis ir daudz grandiozāk un ietver ar leğendām apvītus senus ieročus un artefaktus un vienas reliğijas divu zaru pareğojumus, kuru gan neslēpdams Aeros šo konkurējošu reliģiji ir nobriedis pazudināt no zemes virsas . Neiekarota atlikusi vien Gul Kana karaliste, kuras iedzīvotājiem par nelaimi tās pašreizējais karalis Jovan Bronachell ir kritis par upuri baznīcas arhibīskapa mobingam/lobijam un ir visādi citādi nekompetents un viegli ietekmējams, ka tieši attiecībā uz karali Jovan viņš būtu pelnījis zaudēt troni.

The Forgetting Moon savu stāstu atklāj lēkājot starp vairākiem tēliem, pārsvarā tādiem, kuriem dota lielāka spēles loma un tādēļ vārds tiek dots biežāk, bet reizēm arī kādam ne tik ļoti svarīgam. Lasītājam šādi lieliski tiek ļauts ieskatīties gan iekarotāju armijas nometnē, gan Gul Kana uz tuvojošās armijas fona šķietami nenozīmīgajās intrigās un notikumos, kā arī vārds tiek dots 17 gadīgam puisim vārdā Nail, kuram viņa aizbildnis kopš mazotnes (prologs) nav devis nekādus mājienus, ka viņš būtu jebkas vairāk par nožēlojamu bastardu, bet kuram lemts ņemt dalību viena no pareğojumu īstenošanā.

Kā jau to var gaidīt, tad varbūtība ir visai apšaubāma, ka visu POV tēli būs kaut cik patīkami, lai kurā labo/slikto pusē autors tos negribētu ielikt. Viena no tādiem ir jaunākas Gul Kana karalistes princeses Tala tēls, kurš visvairāk līdzinājas YA žanra tēlam, kas par visu vairāk uztraucas, kurš puisis viņai patīk vairāk. Bažas sākumā par grāmatas tematisko virzienu radīja līdzīga vecuma pieminētais Nail tēls un viņa izredzētā bāreņa statuss, bet, par laimi, grāmata kopumā tās pilnībā atspēko un atbilst labai, rekomendēšanas vērtai episkajai fantāzijai.

Ja The Forgetting Moon būtu ātri jāsalīdzina ar kādu citu darbu, lai dotu vispārēju priekšstatu, tad pirmais kas nāk prātā ir Troņu spēles. Līdzigi tai arī šajā sērijā, īpaši uz grāmatas beigām, radās iespaids, ka (gandrīz) neviens tēls nav neaizskarams. Tik rodas intriğējošs jautājams par lielo notīkumu attīstības virzienu un galīgo atrisinājumu, kad šķietami ir palicis tik mazs cerības stars, kas pēc autora atbildes grāmatas Goodreads lapā ir iecerēts ne vairāk kā piecās grāmatās. Vienīgi pēdējās neiekarotās karalistes klišeja jau personīgi pēdējos lasītajos fantāzijas darbos šķiet par biežu manīta. Kopumā pat ļoti atzīstams un spēcīgas debijas sniegums.

Brandon Sanderson – Elantris (Elantris #1) (Audio book)

68427._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mistborn un The Stormlight Archive sērijas līdz šim bija vienīgās, kuras no šī autora daiļdarbiem biju klausījies, un abās bija sastopami labi izstrādāti tēli un pasaules uzbūve, un viena no otras gana atšķirīgas maģijas sistēmas, lai nenāktos saskatīt acīmredzamas līdzības. To pašu var teikt arī par Elantris, kas iznākusi pārsteidzoši pasen, 2006.g., bet labi zinot, cik apjomīgas ir viņa grāmatas, un pieļaujot, ka to izstrāde nav viena laiska vakara darbs, tad var arī to saprast.

Elantris pirms desmit gadiem bija šīs pasaules galveno notikumu, varas un maģiskā spēka epicentrs. Tās iemītniekiem pieeju maģijai Shaod un zināšanas par dažādas sarežģītības un komplicētības līmeņa simboliem. Kaut arī, cik saprotu, tad Shaod nav dzīvs organisms vai kāda infekcija, bet pārmaiņu process, kas piemeklē ‘’inficēto’’ personu; varbūt ne gluži kā tādas simbiotiskas attiecības, bet tālu no tā arī nebūtu. Viss bija labi un rožaini. Ap Elantris pilsētu tai apkārt gadsimtu gaidā izveidojās vairākas citas pilsētas, kuru pastāvēšana un resursu, piemēram, pārtikas apgāde varēja tikt nodrošināta ar elantriešiem piešķirtās maģijas palīdzību, kad viss pirms desmit gadiem vienā momentā mainījās. Pēkšņi no dzīviem dieviem elantrieši pārvērtās neizprotamas slimības graustos, bet pats šausmīgākais, ka Shaod tagad viņus un katru nākošo, tagad jau upuri, pārvērta dzīvos miroņos bez pulsa un ar neizmērojamu izsalkumu, kaut arī ēst vairs nav vajadzības. Pa virsu visam tam tagad katrs ievainojums un tā radītās sāpes nekur nepazūd un ievainojumu nepazūd, tie krājas un krājas tik ilgi līdz indivīds vairs nespēj izturēt un zaudē prātu. Neviens ne tad, ne šo desmit gadu laikā neizprot, kas varētu būt tā mainījies vai noticis, lai Shaod un maģiskie simboli pārstātu darboties un radītu tik drastisku pretefektu.

Lielākā daļa no grāmatas notiek vienā no reiz greznās Elantris piepilsētām Arelon (pārējās vairs resursu trūkuma dēļ vairs nespēja sevi uzturēt). Pārmaiņu rezultātā pie varas nākošais karalis Iadon ieviesis nestabilu titulu iegūšanas sistēmu, balstītu tīri uz ienākumiem un bagātības līmeņa. To labi apzinās Derethi baznīca, kura ir gatava izmantot pilnīgi jebkādas metodes, lai izplatītu savu ticību visā zināmajā pasaulē. Ar šo ‘’svēto’’ misiju saistās viens no lielajiem sižetiem, kuru īstenot nosūtīti divi radikāli atšķirīgi priesteri, Hrathen un Dilaf, vienu brīžiem māc šaubas par savu ticību un otrs ir izteikts fanāts, kas grāmatas laikā tiek risināts un kas ietekmē visus tā personāžus. Radās iespaids, ka šī baznīca vien izliekas par tādu, nevis atzīstas un sauc par sevi par teokrātisku valsti/impēriju, lai iesūtītu savus priesterus citu ticību pārstāvētās valstīs.

Par Elantris visgalvenākajiem tēliem būtu devējami karaļa dēls Raoden un Teod valsts princese Serene, kura grāmatas sākumā ierodas Arelonā, lai slēgtu laulību ar princi un tādējādi ar šo savienību pasargātu Teod no ārējiem draudiem. Tā vietā par šoku pašai, Serīna atrod sevi jau atraitnes statusā. Viņai tiek paziņots, ka Raoden negaidīti smagi saslimis un tā rezultātā miris, bet jautrākais, ka pirms tam noslēgtā laulību kontraktā ir punkts par gadījumu, ja otra puse nomirst pirms laulībām, ka tādā brīdī Serīna skaitās precējusies, viņai jāpaliek lojālai un nedrīkst precēties ne ar vienu citu.

Serīnai, atšķirībā no Arelon pieņemtās sociālās kārtības par sieviešu lomu un vietu sabiedrībā, ir stipri vien neatkarīgāka domāšana un uzdrīkstēšanās rīkoties. Viņa nekavējas ne mirkli iesaistīties vietējā politikā un rīkoties, kā uzskata par labu pēc iespējas lielākai pavalstnieku daļai, un nedomā pirmkārt un/vai galvenokārt vien par sevi.

Tikmēr princis Raoden (tautā krietni populārāks un mīlētāks par tēvu) nevis guļ kādā kapa bedrē, bet patiesībā Shaod dēļ  ticis izraidīts uz Elantris. Kaut arī kopš krasajām pārmaiņām ir pagājuši vien desmit gadi, šī īsā laika periodā neizpratnes un baiļu dēļ kļūt par nākamo upuri ir izplatījušās viena par otru arvien trakākas baumas gan par slimību, gan stāvokli Elantris pilsētā un, kas tajā iespundētie dzīvie miroņi dara. Ne kāds ir centies aizdomāties, kāpēc kāds kļūst par Shaod upuri, un kā varētu palīdzēt, ne kā varētu atjaunot maģijas darbošanos, vai maz tas iespējams. Vieglāk ir izlikties, ka problēma neeksistē. Bet Raoden tik viegli nepadodas un viņa mūžīgais optimisms un ticība citu labajās īpašībās nemaz to neļauj izdarīt. Prinča sākums lielpilsētā, kuru grāmatas sākumā kontrolē vairākas bandas, nav viegls, ja ir vēlēšanās palikt pie skaidra prāta, bet, par laimi, ārkārtīgi veiksmīga sastapšanās ar neitrālu Elantris iemītnieku Galladon izveido neizmērojami veiksmīgu sadarbību un draudzību, bez kuras būtu stipri vien atšķirīgākas pirmās grāmatas beigas.

Tad nu starp šiem trim ceļo Elantris skatpunkts – princi Raoden un situāciju Elantris pilsētā, princesi Serīnu un viņas cīņu gan par savu vietu Arelon karaļnamā, gan pret Derethi baznīcas priesteriem un viņu nolūkiem arīdzan pret pašas dzimteni. Ne brīdi netiek dots gana garš atpūtas vai dīkstāves brīdis, ir gan politiskā intriga (pat pārpārēm), gan savs procents romantikas un ne mirkli neiestājas garlaicības moments.