Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zeme un tās ūdens resursu apjomi ir liela, kā izrādīsies, daudzu un to skaitā citplanētiešu rases SaLeen iekāroti. Zeme gan pirmā to iekarotā planēta, bet viena no retajām, kuru atraduši un izdomājuši pievākt sev, kad attiecīgā civilizācija uz tās jau paspējusi aizsākt okeānu un jūru gana lielu piesārņošanu. Tieši šī iemesle dēļ Seilīni izdomājuši drusku vairāk sodīt cilvēci un pakļaut pie dzīvības paturētos (ne gluži uz labu laimi) Sistēmas spēlei un to ietverošai jaunai pasaules kārtībai, kamēr citkārt, ja ļauj tiem vaļu ūdens pasaulē, sauszemniekiem tie likuši mieru.

Conquering New Earth galveno varoni Loru pirmoreiz sastopam pašas vadītā automehānikas darbnīcā. Par krustu un mātei šausmu uzdzenošiem drebuļiem Lorai jau no mazotnes kleitu un pucēšanās vietā paticis ķimerēties ap visu tehnisko, ka nu pati spējusi iekarot sev vietu pamatā un stereotipiski vīriešu dominētā pasaulē. Kā Lorai, tā citiem pasaule tā vienkārši tiek sagriezta kājām gaisā un nākas attapties pavisam jau atšķirīgā realitātē. Ja ir vēlēšanās izdzīvot, ne grimt un tīri burtiski līdz ar to mirt un pazust, metaforiski jau uzreiz jāspēj peldēt baseina dziļajā galā. Jānododas, tā teikt, cita veida iekarojumiem, bet vienlaikus Lora un lasītājs var būt droši, ka jaunie virskungi un pavēlnieki rūpīgi visu uzrauga, lai netiktu izmaisīti viņu plāni.

Viens mirklis un Zeme jau ir jaunu kungu varā. Tik izteikti pārākas ir Seilīnu tehnoloģiskās iepsējas, ka par maģiju to varētu noturēt. Neviena par superlielvalsti saukts militārais spēks tiem nespēj sagādāt pat niecīgākās problēmas, tie par tādām drīzāk iesmej, kad jau planēta ir pārņemta un tikpat ātri Zemes ūdenstilpnes, kā arī pie viena sauszemes floras un faunas vide ne tikai attīrītas, bet arī šis tas ģeogrāfiski pārveidots un teraformēts. Ja vēl dabas ainavas, atjaunotus mežus Lora ar citiem citplanētiešu dzīvajos paturētajiem uzreiz mana, tad to pašu nevar teikt par dažu labu kalnu, kura agrāk attiecīgajā lokācijā nav bijis. Pārāk akūtas ir citas ar izdzīvošanu saistītas problēmas un jautājumi.

Varbūt kā daļa no soda, bet viennozīmīgi pašu izklaides labad (autors Han Yang ne pirmo reizi apvelta Sistēmas radītājus, citplanētiešus ar samaitātu dabu, kur tie meklē sev izklaides un likmju likšanas azarta kāres apmierināšanu par jebkādu iespējami iedomājamu notikuma iznākumu) dzīvajos atstātajiem izdzēstas gan ar modernajām tehnoloģijām saistītas atmiņas, lai mazums nesāk par kādu nebūt pašdarbību aizdomāties, kas novestu pie lieka sacelšanās mēģinājuma, gan par tuviniekiem un draugiem no pirmsapokalipses laika vien vieglas nojausmas lielos vilcienos. Kāds varētu būt sašutis un satraukts, bet Seilīni dienas beigās jau vien labu grib, un palīdzēt, lai zemieši varētu labāk iejusties tiem labvēlīgi sniegtajos jaunos apstākļos.

Interesantā kārtā galvenā varone Lora izrāda vien minimālus pārdzīvojumus par apstākļiem, kādos citplanētieši viņu iesvieduši, par zaudētajām atmiņām un citām nebūšanā. Pārāk aizņemta ir jaunā piedzīvojumu izdzīvošanas duna, lai par ko tādu diži ilgi varētu atļauties aizdomāties. Lora un cik nu uzmanība tiek citiem tēliem, starp kuriem dažs labs paralēli tai nav nemaz tik peļams, šķiet drīzāk ir kā izņēmums, un gribētos domāt, ka fonā un Loras tēla pagātnē ir kāds uz lapaspuses neizklāstīts iemesls, kas tai laupa asaru lieku un reizē ļauj tik labi iejusties. To sakot, Lora nenoliedzami ir cīnītāja jau pirms citplanētiešu uzrašanās, ko tikai pierāda fakts, ka Lora agrā bērnībā pēc negadījuma palikusi bez abām pēdām, bet saglabājusi cīņassparu un gribu, lai arī agrākāja pirms Seilīniešu dzīvē spētu par sevi pastāvēt un šefs būt, un savas līderes dotības Lora turpina pierādīt arī tagad.

Iespējams labākam kopiespaidam palīdz, ka LitRPG un dažādi līmeņošanās, gari statistikas, par un ap tiem saistīti gabali ir salīdzinoši mazākā apjomā, kā līdz šim noklausītajos autora daiļdarbos. Plus pārmaiņas pēc neskādā sieviete kā galvenākā varone. Ļoti liela varbūtība, ka ir jau sākts arīdzan vairāk vai mazāk pierast pie autora stāsta manieres un stila, un ko sekojoši no tā sagaidīt. Lai arī noslēguma fāze pati par sevi rada gana lielu nepabeigtības sajūtu, kas laikam izskaidrojams, ka teorētiski autors vienmēr raksta kā potenciālu sēriju, ja būs gana liela patikšana pašam un/vai lasītājam, bet pat tādā gadījumā, ja nav oriģināli domāta, kā solo grāmata, vienas lielas sižeta arkas gandarījumu sniedzošs atrisinājums jūtami pietrūkst.