audiogrāmata

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

David Longhorn – Nightmare #4-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.

David Longhorn – Nightmare #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Televīzijas šovus par pamestām, it kā spoku apsēstām vietām paskatīties reizēm ir interesanti, pat ja pats nemaz tik ļoti netici spoku vai kā cita pārdabiskā eksistencei. Uz to tad arī paļaujas Meta Makkeja producētais šovs, kaut arī reitingi kādu laiku ir gājuši uz leju, tādēļ uz Malpas abatiju tiek liktas lielas cerības, ka tā spēs sniegt gana labu materiālu, lai to izdarītu. Šovā iesaistītie pat nenojauš, cik patiess tas būs, kādu cenu tas prasīs.

Bet citiem šovs gan ir tikai tāds kā aizsegs, lai iesūtītu cilvēkus, kuri par mājas patieso dabu, par tās draudiem neko nenojauš, lai redzētu, kā reaģēs gan viņi, gan pārdabiskais. Sērijas pirmajā grāmatā viņi vēl ir aizkulisēs, to vietā ir viņu pārstāvis, visa paranormālā eksperts Ted Gould, kurš par tādu visticamāk kļuvis traģiska atgadījuma dēļ bērnībā, kura laikā zaudējis jaunāko māsu Lūsiju. Atgadījums par kura patieso dabu līdz šim nevienam atklājis īstenību.

Tikmēr spoki sērijas gaitā izrādīsies īstākie dēmoni, sērijas laikā biežāk saukti par interloper, ko varētu iztulkot pēc situācijas kā viltus dubultnieku (prātā vēl nāk mimics lādes, kuras ārēji izskatās pēc kaut kā nekaitīga, bet patiesībā ir briesmonis), kuri grib iefiltrēties cilvēku sabiedrībā, bet veids, kāda to dara, ir gana neveikls un acīmredzams, ja zina, ko tu savā acu priekšā redzi, ja tavu priekšstatu neapēno domas, ka pārdabiskais un paranormālais nevar eksistēt.

Ne visiem izdosies Malpas abatiju pamest dzīviem, bez Teda Golda, kā galvenā varone gan sērijas pirmajā Nighmare Abbey, gan sērijas turpinājumos izrādīsies žurnāliste Denny Purcell, kura pēc piekrišanas dalībai šovā ne tikai karjera, bet arī dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, padarot viņu par vienu no sava veida kareivjiem uz citiem nezināmas frontes pret dēmoniem.

Dēmoni, kuri sagādā ne vienu vien pārsteigumu sākot jau ar pašas abatijas īpašnieku lordu George Blaisdell kā dzīvu un tikpat kā nenovecojušu izlaizdami brīvībā. Brīvībā no ne gluži paralēlas dimensijas, savas dzimtās planētas. Bet lorda uzrašanās ir vien aizsegs, uzmanības noversējs par šo indivīdu patieso dabu, kad uzrodas Teda Golda māsa Lūsija joprojām bērna izskatā.

Turpinājuma prologs no 1914.gada dod ieskatu citā Lielbritānijas lokācijā, nelielā Machen pilsētā, kur cilvēkiem jau vairāku gadsimtu gaitā bijusi saskarsme ar dēmonu pārstāvjiem, kuri pret upurziedojumiem snieguši pretim dažāda veida atlīdzības, kam par piemēru var minēt, ka no Mahenas neviens Pirmajā pasaules karā iesaistītais karavīrs negāja bojā, ko ļāva paveikt viņiem ar spējām apveltīts Talismans, kuram (Denija atrod vienu no tiem) būtisks darbs veicams arī vēl mūsdienās.

Tik neizprotama ir šo dēmonu rīcības motivācija. Vai tas viss aiz vienkāršas brutalitātes, vai kaut kas nogājis greizi uz viņu pasaules, jo ainas, kuras paveras Denijai, kad viņa sper soli par Phantom dimensiju nosaukto realitāti dēmonu pusē, nav nekas aci iepriecinošs. Atbilde, kuru sniedz pašu dēmonu līdere, ir saistīts ar cilvēku skaita straujo palielināšanos un ar to saistīto prāta aktivitātes izraisītās mentālās enerģijas pieaugumu, kas tiešā veidā maz pa mazam grauj ne tikai ar viņu ar portāliem saistīto pasauli, bet arī viņu paralēlo Visumu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja metodes izvēles laika spiediena faktora dēļ nav tās pašas rafinētākās.

Kā jau tas paredzams, tad pirmā sešu grāmatu sērijas triloģija noslēdzas ar kulminācijas punktu ar vairāk vai mazāk veiksmīgu iznākumu sērijas labajiem varoņiem, bet tad jau nesekotu vēl trīs turpinājumi, ja visi draudi līdz ar to būdu galā. Būtu zināms, ka ir tādi dēmoni/interlūperi, bet to galvenais drauds novērsts. Drusku trešās grāmatas Nightmare Revelation prologā un vēlāk epilogā tiek atklāts, ka eksistē vēl citas dimensijas, ka dēmoni uz Zemes nav vienīgie, ka šie kaimiņu pārstāvji savas darbības veikuši krietni profesionālāk un ‘’klusāk’’, nepievēršot sev tik lielu uzmanību. Bet līdz vēl lielākām atklāsmēm par viņiem un varbūt pat par vēl kādu dzīvo dēmonu pārstāvjiem varoņiem ir ļauts pasvinēt un uzelpot.

Sara Clancy – Hellbound #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš agras bērnības Rose ģimenes trīs atvases, Wren, Shrike un Lark, ir godā turējuši tēva Dieva doto dāvanu – vīzijas, kuras ļauj priekšlaikus paredzēt dažādus sīkus negadījumus, kuri nelaimīgajam upurim beigtos letāli un rezultātā izglābt dzīvību, kura būtu tik muļķīgi izdzisusi. Tāpēc šoks ir vēl jo lielāks, kad ne tikai viens no nesen izglābtajiem brutāli noslepkavo tēvu viņa paša mājā, bet vēl piedevām apgalvo, ka dāvana patiesībā ir bijis lāsts, kas nolēmis ‘’izglābtos’’ kā vieglākus, ērtākus mērķus dēmoniem.

Ne viens no trijotnes tik viegli tam loģiski, ka nevēlas uzreiz noticēt, bet daži veikti interneta meklējumi ar dažu cilvēku vārdiem, kurus atceras, ātri vien pierāda pretējo. Te viens vienkārši izdarījis pašnāvību, te cits pēkšņi un bez acīmredzama iemesla uztaisījis masu apšaudi. Tikmēr citur tā vien šķiet ir arī pa kādam attapīgākam dēmonam, kurš savu slepkavošanu veic pa mazam, ne vienā piegājienā, bet tik un tā bez zināmas publicitātes neiztikt, pat ja citiem nav ne mazāko aizdomu par īsta ļaunuma iesaisti.

Varbūt dēmona uzrašanās, ļauna un citiem visnepārprotamākajā veidā slikta izdarīšanā, ir tas vieglākais veids, kur rast izskaidrojumu kaut kam tādam, kad līdz tam labestīga persona pēkšņi bez acīmredzama iemesla no malas pārvēršas līdz nepazīšanai, sāk rīkoties ļaunprātīgi, citiem darīt pāri, un vienkāršāk ir meklēt iemeslu pārdabiskajā, nevis tajā, ka pasaule un dzīve nereti ir pati par sevi skarba un nežēlīga.

Konfontēt dēmonus, kad tie ir noskaņoti uz visu izdarīt sevu un sēt savu likstu tālāk, kad citi neko nenojauš un pēc notikušā uzskata, ka trijotne noslepkavojusi cilvēku, ne dēmonu, nav tas vieglākais. Pat (ceļu) policista Barsati negaidīta uzrašanās viņu dzīvēs pēc tēva slepkavības, pat ar visu to, ka viņš šķiet vismaz aptuveni nojauš par paranormālo un pats saviem, cik nu spējis, uzzinājis ko var, lai labāk ar to cīnītos (ar visu to nereti un saprotami roka sniedzas pēc alkohola), neiedrošina Vrenu, Šraiku un Larku viņam tā uzreiz uzticēties. Drošāk ir pazīstamais un zināmais, tuvs radinieks, kuram varējuši uzticēties no bērna kājas, un tik un tā nereti zaudētais tēvs pietrūkst, ka raudiens nāk, bet nevar tam ļauties, ja nevēlas ļaunumam dot uzvaru. Atliek vien atkārtot tēva sniegto drošības frāzi ‘’still breathing’’, tā teikt vēl dzīvi esam, un jāturpina cīņa vien uz priekšu.

Hellbound triloģija nenoslēdzas ar lielu kulmināciju un dēmonu bara sakāvi, sērija drīzāk ir kā ieskats trijotnes un triloģijai noslēdzoties tai tomēr pievienojas arī Barsati. Kā nekā, ja ir vēlēšanās turpināt cīņu pret dēmoniem, kamēr vienmuļā pasaule rit savu gaitu, lieti noderēs policists sabiedrotais, lai izvairītos no aresta vai vēl kā nopietnāka.

Ceļš uz labāku pasauli ar mazāk dēmoniem tajā nav viegls, bet kurš gan cits to darīs, kurš gan cits labos neviļus tēva sastrādāto, ja ne viņa paša atvases.

Sara Clancy – Wrath & Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aleksandra Sokolovsky bērnību domājams nevarētu apskaust itin neviens, ja nākas uzaugt vidē, kur tavi abi vecāki ir rūdīti sērijveida slepkavas un šo ‘’amata’’ prasmi ir centušies nodot tālāk savām atvasēm. Turklāt nav kautrējušies ar to radīšanu, katru reizi pa dvīnim. Varbūt, ja vēl Aleksandrs nebūtu viens savā pacifisma filozofijā, vēl viņam ar kādu citu būtu iespējams izlauzties no vecāku važām, bet tā kā situācija tāda nav, ir bijuši precedenti, kuros kāds no radiem/viņu bērniem ar letālām sekām centies tomēr par to pastāvēt, turklāt vēl ir jaunāks dvīņu pāris Ivans un Nadja (pirmajā triloģijas grāmatā vien 9gadus veci), tad Aleksandram neatliek nekas cits, kā plūst līdzi straumei.

Evelīna Figueroa ir Aleksandra vecāku Petjas un Olgas nākošais noskatītais upuris, upuris kā dzimšanas dienas dāvana dēlam, lai viņa taptu par Aleksandra pirmo sieviešu kārtas upuri. Vien Evelīna pati par sevi nav nekāda bailule, ierastais upuris, kura šķietami nenovēršamas nāves un īstu slepkavnieku priekšā sabrūk asarās un žēlabās. Pašiem vēl nezinot noskatījuši kikboksa cīņu mākslas sportisti, kura gatava paraut sev līdzi arī kādu no ļaundariem, pat ja sērijai sākoties ir vien 17gadus jauna.

Tā apstākļu situācijas spiesti, Aleksandrs un Evelīna attapsies kā sabiedrotie. Visnotaļ loģiski, ja sākums aliansei ir tāds kā ar izmēģinājuma raksturu ar galveno mērķi abiem palikt dzīvajos. Bet iemesls šai sadarbībai meklējams vēl pirmās grāmatas Pound of Flesh prologā, kurā Aleksandra upuris ar pēdējiem dzīvības spēkiem it kā nolāda Aleksandru un visu viņa ģimeni ar fūriju lāstu. Negaidītā iespēja izglābt kā sevi, tā dvīņus Ivanu un Nadju ir klāt, tik jautājums, kāda cena par to būs jāsamaksā.

Wrath and Vengeance triloģijā ne tik ļoti centrālā loma veltīta pārdabiskajam elementam, kas drīzāk ieņem ne mazāk būtisku otrā plāna lomu. Vairāk galveno tēlu prātus nodarbina Aleksandra vēl dzīvajos esošie radi, kuri visi kā viens ir ņēmuši tuvu pie sirds mīļos vecākus, viņu dotās profesionālās ‘’dāvanas’’.

Tikmēr lai kā Evelīnai gribētos atstāt baisāko, kas ar viņu vēl salīdzinoši īsajā dzīvē noticis, tad arī divus gadus pēc Pound of Flesh notikumiem, pieminētās citas Olgas un Petjas atvases nav aizmirsušas savu atriebības pienākumu. Pietiek ar vienu iedomīga rakstura brīdinājuma īsziņu, ka beigas ir tuvu, lai liktu Evelīnai meklēt palīdzību pie Aleksandra. Ja jau vienreiz abiem izdevās pārvarēt nāves briesmas, kāpēc gan lai nepaveiktos vēlreiz. Turklāt arī fūrijas ir atmodušās un prasa kādu upuri sava bada slāpēšanai.

Atliek vien Aleksandram un Evelīnai, kā arī nedrīkst piemirst Ivanu un Nadju, pat ja vien mazgadīgie, stāties pretim savām bailēm, neļauties fūriju manipulācijām uzkurināt baiļu sajūtas savos noskatītajos upuros, lai kumoss gardāks. Pie viena izmantot slikto Sokolovsku atvašu neticību pārdabiskajam līdz brīdim, kad jau šiem būs par vēlu.

Interesanta, kompakta triloģija ar draudiem to pārākajā pakāpē, kurā pirmajā grāmatā paralēli noris iepazīstināšana ar sērijas diviem galvenajiem varoņiem, otrā veic sagataves tās noslēgumam un trešajā, lai izvarītos, ka nu beidzot fūrijas paņem līdz arī viņus, prasa gan citu iesaisti (Evelīnas tēva palīdzību, informētību par fūrijām), gan noslēdzoši labas runas spējas un sava veida upurēšanos (ne no savas puses) tālāk nākotnē.

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.

Craig A. Falconer – Not Alone #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc visa, kas līdz šim noticis, labi zinot, ka Visumā vairs neesam vieni paši uz savas planētas ar izdomas pilno vārdu Zeme, ne valstu politiķi, nedz sabiedrības kā tādas ir spējušas vienoties zem viena karoga, zem vienas organizācijas, lai veiksmīgāk stātotos pretim potenciāliem draudiem, ja tādi rasto, vai sāktu apgūt pirmajiem iepazītajiem citplanētiešiem Mesendžeriem pieejamās tehnoloģijas.

Bet atstājot tādus pēdiņās krietnus mediju pārstāvjus kā Blitz Media (*wink wink* Fox News) vai britu premjeru Cole, no kuriem vieni gatavi nevajadzīgi ar skaļiem virsrakstiem uzkurināt bailes tik augstāku reitingu un lielākas naudas vārdā un otram svarīgāk par visu ir ieņemamais amats/krēsls un vara, cilvēcei tomēr paveicas, ka Dens Makkartijs ir numur viens izvēles persona, ar kuru Mesendžeri sazinās, ka tādēļ Denam un viņa uzticības personu lokam ir gana vienlīdz liela ietekme kā prezidentiem un premjeriem.

Tomēr, lai kādas iekšējās grūtības un bailes cilvēkiem uz Zemes nebūtu jārparvar, tad sērijas otrās triloģijas sākums ne mazāk smags ir Mesendžeru pusē uz viņu New Kerguelen planētas, kad ar bagātnieka Timo Fury sponsorētajām iekārtām un to sniegtajiem rādījumiem top zināms, ka par Arhitektiem sauktā rase, kura ir tā, kas deva Mesendžeriem viņu superspējām pielīdzināmās tehnoloģijas, ir tūkstošiem gadu melojuši par gaisa kvalitāti uz Ņukergulenas, ka visu šo laiku Mesendžeri bez pamatota iemesla kā cietumnieki ir pavadījuši Patvērumā.

Tikmēr The Discovery triloģijas pamatproblēmas un ar tām saistītie uztraukumi uz Zemes aizsākas ar arheologa un jau pirms atklājumiem citplanētiešu eksistencei ticošam zinātniekam, arheologam Billy Kendrick Turcijā atrodot aptuveni 12 tūkstošus gadu senus artefaktus, kuros neapšaubāmi attēlots kontakts ar citplanētiešiem. Ainas tik līdzīgas, ka, nezinot atrastā vecumu, varētu padomāt, ka tajos attēlots Dens. Atliek tiek tam nokļūt atklātībā, lai Blitz Mediji skaļām rīklēm atkal atsāktu savu propagandu.

Pat negribas iedomāties, kāda gan varētu būt Zemes realitāte, ja Denam līdzās nebūtu tādas spēcīgas personības kā brālis Klārks vai Emma, ar kuras amata spējām un zināšanām ir ne reizi vien, gan pirmajā, gan šajā otrajā triloģijā gūta sava veida uzvara pār prātiem un sirdīm par spīti līdzekļu gūzmai, kas pieejam tādiem kā Blitz. Ja abu attiecības tādēļ pirmajai triloģijai noslēdzoties nav pārsteigums, tad pavisam loģiski, sērijai turpinoties, ir meitas Piper esamība. Bet nebūs jau arī šis fakts un persona atstāta bez uztraukumu raisošiem faktoriem, par laimi, pa starpu visam, šis nenāk plašākā atklātībā, kas saistīts ar Mesendžeriem pieejamām spējām un faktu, ka Paiperas ieņemšanas brīdī Denam šīs spējas ir bijušas pieejamas.

The Discovery triloģija gana labi apvieno problēmsituācijas kā uz Zemes, tā uz Ņūkergulenas Mesendžeru pusē. Gana ticami ir Dena pretinieku, vismaz publiski pasniegtajā, argumenti argumentu pēc, iebilstot pret plašākiem kontaktiem ar Mesendžeriem, pret viņiem pieejamo tehnoloģiju apgūšanu, kam teorētiski varētu būt ļaunprātīgi pielietojumi, kā jau visam, kas novestu cilvēci distopijā. Interesanti un neraksturīgi žanram neviena no rasēm, kuru sastopam šajā sērijā (kā izrādīsies arī Arhitekti nemaz nav nekādi mošķi un ļaundari), nav ar izteikti agresīvām un uz iekarošanu tendētām nosliecēm, ja atskaita cilvēkus, kuri paši sev ir lielāks drauds nekā kaut kas cits līdz šim sērijā sastaptais.

Sērija gana laba, bet ne super laba, brīžiem piezogas šaubas par sižeta un tā atīstības progresija loģiskumu, pamatotību, kā labajiem galvenajiem varoņiem galu galā par spīti visiem šķēršļiem izdodas veiksmīgi tos pārvarēt, kā tas notiek triloģijas noslēdzošajā grāmatā, kad Blitz mediji aizdomīgi pieklust un visa sižetlīnija par viņu aizkulisēs un no sabiedrības sleptajiem sponsoriem vairs netiek pieminēta – cerams šis tiek atstāts nākošajai triloģijai. Labi, ka autors tikai uz mirkli sērijā iepazīstina ideju par iespējamību ceļot laikā, kas būtu jādara sērijas sākumā un tagad radītu vien liekus sarežģījumus. Jau tagad pietiek ar uzticamo Mesendžeru spējam, kuras ļauj ērti un viegli Denam un viņa sabiedrotajiem tikt pie vajadzīgajiem rezultātiem.

Craig A. Falconer – Not Alone #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš agra vecuma Dens Makkartijs paskatoties debesīs un zvaigznēs, iztēlojoties, cik plašas distances pašam jāmēro uz Zemes, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, ir ticējis, ka citplanētiešiem tik lielā Visumā kaut kur ir jāpastāv. Diemžēl tēva solījums labākas ekonomikas apstākļos nopirkt teleskopu, kas ļautu kļūt par to, kas to atklāj, nekad tā arī nepiepildījās. Bet nekad dzīvē Dens nebūtu varējis iedomāties, ka apstākļu sakritība, vismaz no viņa skatpunkta puses, sakritīs tā, ka tomēr viņš būs tas, kurš, ja ne gluži atklās citplanētiešus, tad būs tas galvenais vaininieks, kurš noraus slepenības palagu no valsts sargātā noslēpuma.

Parasti citplanētiešu uzrašanās uz Zemes izdomātos romānos un filmās ne ar ko labu nedz sākas, ne beidzas, parasti tos pavada invāzija ar viņu kosmoskuģiem lidināmies virs Zemes un vispirms jau tās lielākajām pilsētām, iznīcinot zemiešu populāciju, lai pakļautu planētu savām vajadzībām. Acīmredzami tas šajā gadījumā nav noticis, tad kāda gan motivācija turēt to visu noslēpumā? Atbilde ir gan vienkārša, gan paraoiska un tās autors ir izdomātas kosmosa aizsardzības aģentūras vadītājs Richard Walker, kurš ir īstens patriots un patiesi tic, ka tādejādi vairāk nekā 30gadus ir pasargājis ASV līdera statusu tehnoloģiska, militāra u.c. veida pārākumam pār citām valstīm.

Un te nu uzrodas, vai varbūt pat tiek izvēlēts, vientiesis Dens, kurš vienā jaukā rītā uz ar savu velosipēdu pavisam nejauši saskrienas ar neuzmanīgu gājēju, pēc visa spriežot pat steidzīgu zagli, kurš bēgot un pēc saskriešanās paķer visu vērtīgāko, bet līdzi paķerto dokumentu mapi ar liktenīgajiem pierādījumiem par citplanētiešu eksistenci pamet tur pat uz ielas. Dens ne ar kādu slēptu nolūku vai citu ļaunprātīgu dziņu dabiski ielūkojas vēstulē un viņam nevajag pat ne minūti, lai saprastu, uz ko skatās, ka jārīkojas un kādam tas tālāk jāpaziņo, lai par to uzzinātu visa pasaule. Bet nevēloties nekādu publicitāti, kā sērija rādīs, pavisam pavisam naiva cerība, Dens dokumentus internetā nopludina anonīmi. Un tad tik ‘’piedzīvojumi’’ tik sākas.

Nevajag paiet necik ilgam laikam, kad gan visi valsts dienesti, gan masu mediji zina, kas ir Dens Makkartijs un kur viņš tāds atrodas. Šajā aspektā Denam pamatīgi noveicas, ka pirmā, kas ar viņu sazinās, pie viņa durvīm no svešiniekiem uzrodas ir sabiedrisko attiecību speciāliste Emma. Kaut arī sākotnēji Emma neslēpj, ka Dens ir kārtējais darbs, kur viņu firma ir nosūtījusi, ka viņa darīs visu, lai pasaule noticētu Dena ‘’patiesībai’’, ka viņš nebūt nebūtu pirmais, kurš gvelzdams kaut ko tik absurdu censtos kļūt slavens un bagāts, tad nevajadzēt pat pienākt sērijas otrajai grāmatai, lai viņas domas mainītos.

Not Alone sērija sper atšķirīgus soļus, līdz šim reti izmantotu veidu, kā citplanētieši liktu par sevi manīt. Tā vietā, lai, kā jau minēts, pēc daudzu gaismas gadu mērošanas (tehnoloģijas, kas to ļauj veikt krietni īsā laikā), sāktu lidināties virs Zemes un izmantotu tehnoloģisko pārākumu savam labumam, viņi (tiks nosaukti par Messengers) vadoties pēc Elders dotajām norādēm, cenšoties pēc mazāk iejaukties Zemes iekšējās lietās, tomēr liks par sevi, maigi sakot, manīt, kad ziņas par viņiem tik strauji izplatījušās, kad vairs neko nenoslēpt un slēpšanās tikai vairāk uzkurinātu Zemes iedzīvotājus un tādejādi destabilizētu politisko situāciju. Kuru gan pašu politiķiem ļoti labi izdodas panākt arī pēc lielās atklāsmes, kad īsus vienotības periodus, kad zemiešiem ķildu un nesaskaņu vietā būtu jāvienojās ciešākai savstarpējai sadarbībai un jālūkojas uz zvaigznēm.

Sērijai turpinoties pieaug arī Dena uzticības personu loks, kuru starpā nav noslēpumu, ja runa iet pat citplanētiešiem. Starp kuriem var atklāti iztirzāt notiekošo un ar to saistītās idejas, potenciālos ricības plānus, kuriem nonākot medijos, Denu ātri vien varētu nogānīt ar skaļiem virsrakstiem viesos iedomājamos veidos. Loģiski, ka pirmais šādu uzticību no Dena un Emmas puses nopelna Dena brālis Klārks, bet ne tik ātri šādu uzticību nopelna multimiljonārs Timo Fury~, kur nu vēl no malas (pat Emmai) šķietami vieglprātīgā Emmas māsa Tara.

Ja vēl nepietrūka par sevi domājoši politiķi, tad nedaudz otrajā Second Contact un pavisam stabili trešajā The Final Call grāmatā tiem klāt kā konkurējoša kosmosa aģentūra, kuras galvenās valstis ir Ķīna un Krievija, lai konkurētu ar ASV un Lielbritāniju, tā arī teroristi, kuri uzkurina nepamatotas bailes tuvākam kontaktam ar citplanētiešiem, kuri līdz šim nav izrādījuši nekādu agresivitāti.

Vienam pret pasauli Denam nebūtu ne mazāko izredžu, bet kopā ar uzticamu komandu varbūt arī pārējiem zemiešiem, par spīti visiem centieniem uz pretējo, ir cerība uz labāku nākotni.

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ērika Debogandes un viņa Fēniksa kosmoskuģa ceļš pa (Piena Ceļa) galaktikas spirāli turpina būt visvisādu citu citplanētiešu rasu piepildīts. Katra ar saviem gala mērķiem un iecerēm par tai labāku nākotni. Turklāt ne visas ‘’rases’’ ir bioloģiskas, daža laba ir palīkusi debatējami dzīvajos arī no vairākiem, ne tikai pēdējā, Machine Age ēras un kariem. Šie laikmeti aiz sevis atstājuši arīdzan interesantus un sava veida aizmirstībā palikušus artefaktus, kā jau iepriekšējā sērijas grāmatā un tās nosaukumā minētā Kantovan Vault vai šīs Defiance un nākošās vienā no sižetiem minēto datu bāzi.

Pašas datu bāzes atrašanās vieta ir tikpat interesanta, kā to glabātuvē esošā informācija, kura atrodas uz reiz tāltālā pagātnē aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu no savas orbītas ar nolūku izsista mēness, kas līdz šim klejojis pa Visumu. Ne gluži pilnībā aizmirsts un putekļus krājis, to uz kādu laiku ir izmatnojuši Drysines mākslīgie intelekti un roboti.

Spiral Wars sērijā autors Joel Shepherd diemžēl šajās grāmatās turpina to pašu neizteiksmīgo stilu, kas bija palicis no iepriekšējām reizēm, kad klausījos šo sēriju – varbūt arī ierunātājs John Lee sērijai nav simtprocentīgi tas atbilstošākais. Lai arī problēmsituācijas loģiski eksistē, tad to steidzamība šķiet nepietiekami izcelta vai arī no vienas grāmatas uz otru rodas to nozīmības jautājums, kas Croma Venture un Rando Splicer sižetā būtiska loma tiek piešķirta konfliktiem starp divām salīdzinoši jaunatklātām rasēm Croma un Reeh.

Brīžiem rodas iespaids, ka autoram savā prātā ir skaidra Lielā Bilde un tās sižets, bet tā izvešana skaidri laisītājam uz lapas nevedas tikpat raiti un pašsaprotami. Vai drīzāk sērijas spēcīgā puse, kuru gan rūpīgi jāmeklē, ir ideju iztirzāšana vairāku grāmatu garumā, kā ideja par filozofijas un domu virzienu atšķirībām starp Mākslīgajiem Intelektiem par nākošo evolūcijas soli un attīstību uz augstāku eksistences plakni – kopā vai bez cilvēku vai citu līdzdalības, kas arī noved pie dažādiem Machine Age kariem. Ideja, kas jau iepazīstināta sērijas otrās grāmatas Drysine Legacy laikā, bet ik pa brīdim joprojām tiek iztirzāta.

Vai arī fakts, ka šajā sērijā cilvēki nebūt nav vienīgie vai gandrīz vienīgā inteliģentā rase, kas attīstījusies tehnoloģiski tik tāu, lai spētu pamest savu dzimto planētu. Vienā brīdi vienā telpā līdzās atrodas pat desmit dažādi citplanētieši. Un tad, protams, atliek vien izdomāt, kādas gan varētu būt pasaules uztveres, sociālās un cita veida atšķirības starp visiem, kuras vai nu ļautu sadarboties, pat ja piesardzīgi, vai tieši pretēji. Tāpat, kā kurš izmanto, vai vismaz cenšas to darīt, savā labā mākslīgos intelektus, kuriem pašiem ir savi jau pieminēti plāni. Varbūt vien to šībrīža sabiedrotajiem vien nezināmi, kā dēļ var šķist, ka var tādai kā Styx vai vēlāk sērijā citam intelektam uzticēties.

Tikmēr paši tēli, kuriem uzticētas tās svarīgākās lomās gan starp cilvēkiem, gan citām rasēm, nav tādi kuriem īpaši just līdzi un pārdzīvot līdzi par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Drīzāk sanāk tāda kā novērošana no malas ar periodiski interesantiem atgadījumiem vai interesantām idejiskām atziņām. Bet acīmredzami sērijai ir savi fani, ja tai šobrīd pēdējā astotā grāmata ir iznākusi vien tikai 2022.gadā un visas Goodreads lapās ir ar labu vidējo vērtējumu.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.