audiogrāmata

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.

Nick Cole – Strange Company #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Strange Company, algotņi, kuri pārsvarā tiek nolīgti, lai cīnītos jau no paša sākuma neveiksmei lemtā uzdevumā. Iemesls, jo parasti viņi cīnās nemiernieki un brīvības alkstošo pusē, un pretinieki vienmēr šajā Visumā parastajiem cilvēkiem ir Monarki, kuri pārvalda visas cilvēces apgūtās planētas reizē bez tiešākas ieinteresētības, ja vien pārliecinošs resursu vairākums nonāk viņu rīcībā. Pretējā gadījumā, kad viņi ir spiesti iesūtīt savu armiju un Ultramarines, var gadīties, ka no planētas nekas diži pāri nepaliek.

Dīvainajai Kompānijai un konkrētāk duoloģijas galvenā tēla Orion pārstāvētā Reaper Platoon tikai galvenais ir mācēt atpazīt un notrāpīt to mirkli, kad iegūtā nauda ir pienācīgi atpelnīta un var mukt prom, kad ilgāk palikt būtu viennozīmīga un pilnīga kompānijas sakāve, un viņi kļūtu par vienu no daudzajiem tik bezjēdzīgajiem upuriem.

Starp visu, kas gan sērijā nenotiks, Orionam jāvada sava komanda un viņam nevar būt citas dzīves filozofijas, kā vien uz pirmās grāmatas vāka un konkrētāk uz grānatas uzrakstītā teksta, ja ir vēlēšanās ar veselu saprātu izdzīvot no viena algota uzdevuma uz otru. Orions ir sava veida hronologs un šī duoloģija ir ieskats viņa savāktajā hronikā ļoti būtiskā notikumu pagriezienā cilvēces vēsturē. Orions arīdzan ievāc savu kolēģu stāstus, kāpēc tie pametuši savu dzimto planētu un pievienojušies algotņiem sava veida mūžīgajā karā. Tā teikt hronikas vācējs, lai atcerētos gan pašu kompānijas un Pļāvēja vada pieredzēto, gan pieminētu un atcerētos tik daudzu kritušos. Jāpiebilst, ka vienīgi Orions ir saglabājis savu doto vārdu, citi pievienojoties vispirms tiek saukti par the kid līdz brīdim, kad ir iemesls dot iesauku.

Izvēles un rīcības brīvības sniegtā ilūzija ir viena no galvenajām idejām, kuras apsēlē duoloģijas pirmā grāmata. Cik gan ļoti katrs kā indivīds vēlamies brīvību un cik gan ērti un viegli ir, ja tev jau visu pamatu nostāda kāds cits. Cik gan negaidīti iegūta brīvība var būt arīdzan biedējoša, kad pašam jāsāk domāt, ko un kā tālāk ar to iesākt, kad vairs nav viens liels, visvarošs un šķietami nesakaujams spēks, kas visu norādītu priekšā, kādu pārstāv Monarki, kopš cilvēces izplešanos uz vairāk nekā simts planētām šīs sērijas 27.gadsimta tagadnē.

Pavērsiens uz lielāku pārmaiņu pusi gan iezīmē liberālāk domājoša Monarka The Seeker pievienošanās Oriona vadam viņas pašas nolīgtajā misijā uz planētas ar neoficiālo nosaukumu Crash. Avarējis reiz uz tās kosmoskuģa milzīgā ‘’glābšanas laiva’’, bet tik liela, ka Pļāvēja vadā nevienam gandrīz neticas, ka cilvēce kaut kad ir spējusi kaut ko tik neaptveramu uzbūvēt, jo ‘’mātes’’ kuģim tad būtu bijis jābūt lielpilsētas lielumā vismaz.

Atšķirībā no Galaxy’s Edge sērijas, kurā Nick Cole ir viens no autoriem un kura vēl ir diezgan svaigi prātā, ir iespējama kaut kāda veida ceļošana laikā, kuras tehnoloģija, izskaidrojot to ar diviem vārdiem – kvantu mehānika, ļāvusi aizsākties Monarku un viņu neuzveicamās armijas dominacei. Bet Crash planēta ir īpaša ar to, ka šķiet šis mežonīgi lielais kuģis reiz atgriezies no aptuveni 10 000 gadu tālas nākotnes un nejauši līdzi atvedis jaunu, inteliģentu pērtiķveidīgu rasi simian. Bet kā jau klasiska, neierobežota vara, tad Monarki, kas zina, cik ilgi, noklusējuši šo faktu un tā teikt pielikuši savu artavu pašu norietam, jo tādejādi ļāvuši simianiešiem savairoties krietni nospiedošā vairākumā, kuri ir krietni lielāki un spēcīgāki par parasto cilvēku un sagādā grūtības pat Monarku armijai.

Vienīgi Monarku vara, kas, kā rādīs turpinājums Voodoo Warfare, nav negāžama un nepārvarama, lai kādu iespaidu ilgā viņu valdīšana nebūtu radījusi, stāv starp simianiešu ēras aizsākšanos un cilvēces, ne tikai post-cilvēku Monarku, norieta. Jau uzreiz gana acīredzama ir vajadzība pēc plāna, ko ar viņiem (simianiešiem) iesākt, kad zudīs kopējais naidnieks. Plāns, kurš it kā uz noslēguma pusi un epilogā tiek atrādīts, bet visai virspusēji un nepārliecinoši.

Ir pa pāris konceptiem, kuri paliek puslīdz karājamies gaisā līdz galam neizskaidroti, galvenokārt jau ceļošanas laikā tehnoloģija vai Voodoo Warfare ietvaros divu tēlu, ne gluži mirstīgais cilvēks, ne gluži spoks, bet noteikti kaut kas uz pārdabisko pusi, kuri atgādina dažu labu no Galaxy’s Edge. Šajā ziņā viss puslīdz labi, ja autors ir ar mieru atstāt šo radīto Visumu mierā un neuzsākt kādu jaunu sēriju tajā.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.

Jason Anspach, Nick Cole – Tyrus Rechs: Contracts & Terminations #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vieniem Tyrus Rechs ir lielākais kara noziedznieks un terorists, kādu vien varētu iedomāties, neskatoties uz simtiem un pat tūkstošiem citu varbūt pat vēl lielākiem briesmoņiem, kādi Visumā sastopami. Citiem tieši pretēji T.Rekss ir varonis, kurš pielicis izšķirošo pirkstu, lai tiktu gūta uzvara nu jau tālajā karā ar Barbariem. Lai kā nebūtu, T.Reksa triloģija Contracts & Terminations iezīmē viņa pilnā saprāta beigu sākumu.

Par pirmo katalizatoru triloģijas pirmajā grāmatā Requiem for Medusa kļūst Veksija jeb Medūza. Persona, kura kāda iemesla dēļ no House of Reasons, Bronzas ģildes (algoti slepkavas), Dark Ops u.c. pušu spēlēm un mahinācijām tiek izvēlētā par vienu no svarīgajiem paraugupuriem. Vienlaikus arī persona, kuru, kāda iemesla pēc, T.Rekss ir pielaidis krietni tuvāk sirdij nekā daudzus citus savā ilgajā +/- 2000 gadu garajā mūžā.

Lai arī Galaxy’s Edge pamatsērijas #11 grāmatā Convergence ir fragmenti, kuros tiek minēts konkrēts gads, vēl cilvēcei esot tikai uz Zemes, tad neatminos reizi, kad būtu pat tik aptuveni minēts Reksa mūža ilgums. Nav brīnums, ja beidzot prāts sāk nogurt no visa pieredzētā, no neskaitāmajām kaujām un pārdzīvojumiem. Vienlaikus var just, cik svarīgi Reksam ir atcerēties tos leģionārus, kurus reiz komandējis un sūtījis kaujās, kuri krituši, lai cīnītos par Republiku un aizsargātu to, bet tagad palikuši vienīgi viņa atmiņā, pat ja. Rekss, tikpat neviennozīmīgs tēls kā Goth Sullus, līdzīgi viņam nemirstību ieguva pēc verdzībā pavadītiem gadiem uz Barbaru kosmoskuģa.

Contracts & Terminations ir arīdzan periods, kad Rekss Galaktikas nomaļākajos cīnās pret netaisnību vai vismaz pret tiem, kuri likumsargu neesamību izmanto vissnežēlīgāk un brutālāk. Laiks, kad Rekss pat Republikas un tās algotņu acīs bieži vien ir nekas vairāk kā lielākā atlīdzība naudas ziņā, ja vien atrastos kāds gana spējīgs un drosmīgs, lai to savāktu.

Pats Rekss, kad ir uzkāpis uz atriebības takas, vēl negatavojas, lai būtu jārok kaps arī pašam sev. Pagaidām neizbēgamās bailēs jādreb vienīgi viņa izvēlētājiem naidniekiem. Tomēr jau ik pa brīdim tiek drusku iezīmēts, doti mājieni, ka varētu tāda diena tomēr pienākt. Tikmēr pati Medūza ar mājiena maitekli no manas puses vienlaikus sižeta gaitā mirst, citādi jau nevajadzētu atriebt, bet savā ziņā nosacīti arī paliek dzīva.

Triloģijas turpinājums Chasing the Dragon iesākas ar gana pārsteidzošu rīcību no Republikas parlamenta House of Reason puses, kad pēkšņi bez šķietama iemesla ne tikai Rekss tiek pazemināts uz Nr.2 pozīciju atlīdzību rangā, bet jauniņām, saukts vienkārši The Dragon, tā uzlikta desmitkārt lielāka par Reksa, kas pati par sevi jau ir liela salīdzinoši ar visiem pārējiem. Kas ir šīs Pūķis, kāpēc pēkšņi viņš kļuvis tik svarīgs? Uz šiem jautājumiem Rekss cenšas rast atbildi, kaut arī jau no sākta gala viņam rodas aizdomas, ka būtu jau uzreiz jāzina atbildes. Tā teikt kārtējie simptomi, ka prāts tā ilgajā mūžā sāk pieklibot. Vien fragmentāras atmiņu kripatas Rekss spēj atsaukt atmiņā, bet tās ir gana, lai dotu iespēju Reksam pilnvērtīgī iesaistīties sacīkstē un Pūķa meklējumos.

Tikmēr triloģijas noslēdzošā grāmata Madame Guillotine salīdzinoši ar pirmajām divām grāmatām šķita krietni pliekanāka. Gandrīz radot iespaidu, ka bija jāsaraksta, jo ar izdevniecību noslēgts līgums par triloģiju. Madame Guillotine saīsināti un vienkāršojot varētu saukt par ieskatu par ieskatu Mid Core (MCR) planētu sacelšanās pirmsākumos, atklājot patiesību par tā izcelsmi. Par to kā daži no haosa un citu ciešanām patiesībā vēlās iegūt vairāk varas un naudas tikai un vienīgi sev, ne cīnīties par kāda cita taisnību un labumu.

Brian Freeman – Shelby Lake #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Shelby Lake duoloģijas grāmatas The Deep, Deep Snow un The Ursulina savā starpā tikpat kā nekas nesaista. Vien nosacīti kāds tēls, kam bijusi nozīmīga loma sērijas pirmajā grāmatā, pavisam īsi liek par sevi manīt, bet citādi tikpat kā divi vienpaši salikti kopā. Vienīgais, ka nav nepieciešams izskaidrot un diži kavēt laiku ar Ursulīnas mītu otrās grāmatas ievadā, kas citviet tiktu saukts par Lielpēdi vai Jetiju.

Hronoloģiski The Ursulina būtu pat liekama pirmā, kuras pamatsižets aizsākas, kad nozīmīgs lielpilsētas advokāts brutālā veidā savās mājās tiek nogalināts, bet uz sienas slepkava atstājis ziņu ‘’I am the Ursulina’’. Uz brīdi izmeklētājiem tas atmiņā atsauc līdzīgi pastrādātu dubultslepkavību mežā novietotā treilerī pirms sešiem, septiņiem gadiem (neatrisināta). Bet kāda gan varētu būt saistība vieniem upuriem, vietējiem slaistiem un periodiskiem noziedzniekiem, ar lielpilsētas advokātu šodien? Interesantākus un saistošākus aizdomās turamos piedāvā advokāta paša sieva un dēls, ar kuru, maigi sakot, nav bijušas tās labākās attiecībās. Tāpat nevar izslēgt darbu un konkrēto klientu, vietējās raktuves, kuru interesēs aktīvi strādājis. Raktuves, kas ir nozīmīgs darba devējs reģionā, bet tikpat maigi nav tā draudzīgākā darba vieta sieviešu kārtas darbiniecēm. Varbūtējo slepkavu kandidātu saraksts pat drīzāk ir par garu, lai katru ietilpinātu pārdomu rakstā.

Tikmēr galvenā varonei policistei Rebecca Colder arī pašai nesokas tik viegli vīriešu dominantā amatā. Vien apstākļu sakritība devusi iespēju aktīvi izmeklēt noziegumus, par ko vīriešu kārtas pārstāvji savu nostāju ikdienu nepārprotami liek manīt. Ne mazāk viegla dzīve Rebekai ir mājas četrās sienās, kur kādreiz tik simpatizējošais vīrs, tagad drīzāk saucams par briesmoni, visās paša neveiksmēs galvenokārt vainojot sievu un nekautrējas par to izgāzt dusmas uz viņu.

The Ursulina lieliskā veida vienlaikus ir arī neuzticama galvenā tēla grāmata, kaut arī ne mirkli līdz liktenīgam brīdim nerodas šaubas par visu pārējo Rebekas teikto. Grāmatas sižets arīdzan atklāts kā viņas vēstule meitai Šelbijai, kuru nebūs lemts pašai uzaudzināt.

Kas tālāk hronoloģiski aizved divdesmit gadus vēlāk pie policistes Shelby Lake, kura nekad nav pazinusi savus īstos vecākus. Kā zīdainis viņa atstāta pie vietējā (cits reģions no Rebekas darbavietas) šerifa, kurš atradis un vēlāk adoptējis viņu, neatrasdams citus piederīgos. Vai vismaz tāda ir oficiālā notikumu versiju.

The Deep, Deep Snow sižets sadalīts divās daļās, divos laika posmos. Pirmais ir nozieguma pastrādāšanas posms, kad pazūd desmitgadīgs puika Jeremiah Sloan un saceļ notikumu vētru, kādu citkārt tik mierīgā mazpilsēta ilgi nav redzējusi. Dabas parka ceļmalā puikas vecākais brālis negaidīti atrod Džeremaijas riteni, bet ne pašu brāli. Pazušana mistiska, vēl pirms neilga brīža viņš brāli dzinis doties ātrāk mājup, lai varētu padarīt nopietnākas lietas bez kaitinoša jaunākā brāļa klātbūtnes. Aina mājās no vecāku puses pārdzīvojumu ietekmē Šelbijai un viņas kolēģim nav tā patikamākā, bet puisis jau krietni pirms tam vainas apziņā ir sevi sodījis.

Sižets vairāk iekustinās un uzņem apgriezienus grāmatas otrajā daļā, stāsta ‘’tagadnē’’ desmit gadus vēlāk. Kaut arī cerības, ka Džeremaija varētu būt starp dzīvajiem ir mazas, tad noilgums, lai sodītu vainīgos nebūs par vēlu. Nejauši tuvējā, pamestā atpūtas parkā, kuru pirms pirkšanas vēlas apskatīties liels zemes īpašumu uzpircējs un attīstītājs, tiek atrastas Džeremaijam piederīgas mantas, bet dīvainākais, ka pārmeklējot teritoriju nešķiet, ka puika būtu ticis turēts kādā ieslodzījumā.

Aizdomās turamie desmitgadīgā puiša lietā, lai cik nepatīkami tas nebūtu, ir visi līdz nav pierādīts pretējais. Neskatoties uz traģisko noziegumu, ir Šelbijai kolēģi, kuri tā atrisināšanu sasktata kā labu karjeras pakāpienu, tādēļ nebūt nav priecīgi, kad pats vairāk nekā padsmit stundu neveiksmīgas meklēšanas tiek iesaistīti FIB, kuri noteikti visu puisēna atrašanas slavu pievāks sev.

Kaut arī nereti mazpilsētā cits par otru zina vairāk nekā reizēm pats par sevi, tad vienlaicīgi katram ir savi noslēpumi un dažos gadījumos pat gan tumši un ļoti slepeni noslēpumi, kurus gribas paturēt tādus, pat ja uz spēles likta zēna dzīvības cena.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge: Savage Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienu reizi vien Galaxy’s Edge pamatsērija un daudzi tēli tajā, kā Goth Sulles, Tyrus Rechs, Aeson Keel jeb Wraith, Reina, Donal Makaffie vai Wild Man un vēl daudzi citi tēli, kuri maģiskā kārtā, attaisnojoties ar Barbaru tehnoloģijām un nepaskaidrojot diži dziļāk, ir atsaukušies uz Savage kariem pirms daudziem gadsimtiem, kad no tālām kosmosa dzīlēm tika sastapti gandrīz-cilvēki, humanoīdi, kuri reiz pameta zemi (vēl pirms viņiem), bet tagad to klejošana atvedusi viņus atkal saskarsmē ar kādreizējiem ‘’radiem’’.

Līdz šim saskarsmes ar vēl topošo Republiku, pagaidām vēl dažu planētu Alianse, ar citām kolonizētajām planētām izpaudušās vairāk kā īslaicīgi, pirātiski reidi no Barbaru puses, bet kaujas ap un uz New Vega planētas ir pagrieziena punkts šajā konfliktā, kuram būs lemts turpināties krietni ilgāk, kā atrādīts šajā triloģijā. Līdz šim katrs Barbaru paaudžu-kosmoskuģis cīnījies pats par sevi, bet Alianses pretestība tā vien būs piespiedusi viņus sākt apvienoties.

Kā viena, tā otra puse ir aizmirsusi, kur gan atrodas abu izcelsmes planēta, vai maz tāda vispār kādreiz ir eksistējusi vai drīzāk ir kādas kopējās folkloras mīta un leģendu avots par vienu vienīgu izcelsmes vietu. Interesanti, kā gan pēc pirmo cilvēku eksoda prom no Zemes, ir vēl bijusi tik vērā ņemama tehnoloģiskā attīstība, lai tiktu izgudrota ‘’ātrāka par gaismu’’(FTL) tehnoloģija, kas otriem ļautu ietaupīt laiku un resursus, tādējādi izvairoties no viņiem, atšķirībā no pirmajiem, kuriem šis slogs laika gaitā piespiež atteikties no fiziskajiem ķermeņiem, uzturēt pie dzīvības vien smadzenes, un tādejādī psiholoģiskā ziņā pārtapt par pilnīgi kaut ko citu, ko vienkāršojot var saukt par post-cilvēku vai atbilstošāk par Barbaru.

Triloģijas otrā grāmata Gods & Legionnaires pamatā ir no Barbaru vai pat Mākslīgo Intelektu kolektīva Panteona perspektīvas, kas kontrolē vairumu Barbaru. Šajā sadaļā atkal sastopam tēlu Krometeju, par kura fragmentārajām daļām pamatsērijas otrajā sezonā top vairāk skaidrs, ka tās bijušas atmiņu un virtuālās realitātes simulācijas kombinācija (viena virtuāla dzīve pēc otras, ar kuru aizpildīt tukšo laiku starpzvaigžņu un starpplanētu ceļojumos). Papildus tiek iepazīstināti tādi tēli Maestro vai Lu Cypher(~), kuri vienlaikus bīda savas individuālās intereses, cik sadarbojas pret ienaidnieku, kurus paši sauc par ‘’dzīvniekiem’’, cilvēks būtu pārāk liels gods.

Triloģijas otrā un nedaudz arī noslēdzošā grāmata The Hundred vairāk kalpo, lai parādītu Barbaru elites domāšanas gaitu un vispārējo filozofiju, kurā daži valda pār citiem, kuri pašu vidū neskaitās gandrīz nekas vairāk kā par paverdzinātiem prātiem. Gandrīz nekas nav tik svarīgs, kā aizvien vairāk un vairāk varas, ja nu vienīgi kalorijas jebkurā formātā un iegūtā veidā, lai pie dzīvības uzturētu smadzenes.

Diemžēl sērijas jaunpienācējam, kurš kādā nebūt veidā atradis šo triloģiju kā pirmo no kopējās Galaxy’s Edge sērijas, Gods & Legionnaires galīgi nav ko meklēt. Pasniegšanas stils ļoti nedraudzīgs, lai neko nezinot par pamatsēriju, varētu puslīdz noorientēties, kas gan šeit vispār notiek. Tā vietā drīzāk būs mazsakarīga, bezjēdzīga savārstījuma iespaids, ko izlaižot gandrīz nekas netiktu zaudēts. Nenoliedzami interesantākā otrās grāmatas daļa saistās ar pirmo leģionāru brutālo apmācības un treniņu procesu.

Noslēdzoši kā triloģija sākās uz New Vega planētās, kad kontrole pār to tika zaudēta, tā triloģija The Hundred lapās noslēdzas ar kaujām par tās atgūšanu. Kaujas darbībā un pilnā spozmē lasītājs var skatīt topošos varoņus cīņā pret Barbariem, no kuriem dažiem labiem ar nemirstību apveltītiem būs lemts kļūt par ļaundariem, kaut arī dažs labs daudzu acīs jau tagad tāds ir.

Matt Langley, Paul Ebbs – Quantum Assassin #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji divās viena ar otru nesaistītās instancēs Shryke, jau, maigi sakot, pieredzējis karotājs un Baal, pavisam jauniņš un vēl apjucis, personāži tiek izrauti no ierastajām vidēm, lai cīnīties pret dievu, kas nolēmis iznīcībai paša reiz radītu pasauli.

Kaut arī Šraiks neskaitās dievs, tad viņa vecums, minēšu nemirstības statuss ir tam teju pielīdzināms. Ik pa brīdim, repetitīvi, izskan viņa grēksūdzes sākums, ka nav to veicis jau vairāk nekā 35 tūkstošus gadu, ne reizi tālāk neturpinoties par pāris pirmajām teikumu apmaiņām. Persona, kurai to izsaka, sērijas pirmajai un vēlāk otrajai grāmatai turpinoties, pēc vairākiem mājieniem, sāk likties tas pats dievs, God Queen, pret kuru nācies cīnīties.

Kā laika ratu ritējums, dzīves plūdums, labais un ļaunais, kas viens pēc otra nevar iztikt. Quantum Assassin fantāzija ietver sevī paralēlas dimensijas, dažādas pasaules un ceļošanu laikā, pilnīgi ar slepkavu ģildi cauri laiku laikiem, bet vai tāpēc nosaukumā kvanti būtu atbilstoši, pat virspusēji papētot, ko saka interneta gudrības, māc šaubas.

Gan pirmā Chainworld, gan turpnājums The Science of Magic ir visnotaļ īpatnēja fantāzija, noskaņā un pēc stila drusku atgādina R.A. Salvatore elfa Legend of Drizzt sēriju, bet Dungeons & Dragons vietā drusku manāmas iezīmes no Skandināvu mitoloģijas.

Pats Šraiks, kaut arī ir mūžīgais karotājs un citu dzīves ceļu nesaskata, atšķirībā no cita autora, Dan Simmons, radītā Shrike (ar i) tēla, ir ar krietni cilvēciskāku un uz labiem darbiem, palīdzību citiem noskaņots. Šraikam ir arīdzan kompanojs, humanoīds familiar palīgs Summer, kuras saikne maģijai un tās enerģijas avotam ir krietni izteiktāks un sensitīvāks, ja nu balanss sāk izjukt, teiksim God Queen rīcības rezultāta dēļ.

Diemžēl kopējais iespaids pēc primajām divām grāmatam neveidojas komplimentus raisošs. Arī pabeigtības sajūta iztrūkst, ko varētu izskaidrot ieceres par garāku sēriju, vismaz triloģiju, jo audio versijā, ko klausījos, tiek solīta trešā grāmata. Bet acīmredzami tas autoru Matt Langley un Paul Ebbs nav sekojis, un vismaz manā skatījumā nekas diži nav zaudēts.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #14-16

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Viss notiekošais #14-16 Galaxy’s Edge grāmatu ietvaros maz pamazām velk uz vienu lielu kulmināciju otrās sezonas KTF divu grāmatu noslēgumam. Pa detaļai no vienas galaktikas malas stūra, pa kripatai informācijas no cita, bet bieži vien pagaidām vēl savstarpēji tieši nesaistītai, lasītājam tiek dota iespēja uzzināt visu vairāk vai mazāk nepieciešamo.

Diemžēl vienīgais lielais mīnuss, ka šīs grāmatas jaunpienācējam no malas simtprocentīgi nebūs domātas. Autoriem ir ieslēdzies fanu serviss uz pilnu klapi un pienācīgai pamatinformācijai, lai noorientētos, pat kādam, kas starp grāmatām ieturētu ilgāku laiku, būtu grūtu. Man pat ir nojausma, ka teiksim tēls Chrometheus, ir vispirms iepazīstināts kādā citā spin-off Galaxy’s Edge sērijā, un autori bez iepazīstināšanas šajā sērijā, par un ap viņu sāk stāstīt. Nespēja vai nevēlēšanās veltīt tam pienācīgu laiku ir viens no lielākajiem mīnusiem šajā sērijā. Autori izvērpuši tik lielu kosmosa operas tīklu, ka paši šķiet reizēm piemirst kas ir kas.

Krometejs Convergence grāmatas ietvaros tiek atrādīts dīvainās, šķietami ar pamatsižetu nesaistītās ainās no 90.gadu ASV, kurā Krometejs kopā ar diviem draugiem ir vienas konkrētas arcade spēles profesionāļi, kurus citi pat nāk skatīties. Briest liels vispasaules turnīrs, kuram tad nu trijotne gatavojas uz pilnu klapi. Āķis tajā, ka spēle gandrīz viens pret viens atgādina pamatsižeta tagadni ar leģionu, ar visām citplanētiešu sugām, kas liek domāt, ka šī realitāte varētu būt kaut kas vairāk uz sapņa, atmiņu pusi vai pat kaut kāda veida simulācija. Krometejs vēlreiz sevi atrāda aiznākošajā Last Contact grāmatā, kurā pienākusi kārta lielajam turnīram, bet to ātri vien aizstāj mini sižets, kas drusku dot ieskatu pirmajā super kosmosa kuģim, kurš drīz vien pametis postā slīkstošo Zemi. Kopumā abās divās grāmatās tieši šī tēla sižets novelk uz leju kopējo iespaidu un vērtējumu par tām.

Bet Krometejs ir vien daļina no visa notiekošā. Nepieminēt nedrīkst jauno meiteni, topošo sievieti Prizmu, kuras nenoliedzami tālu sniedzošās un ārkārtīgi spēcīgās spējas (vai no savage/barbariem izcelsmes sniegtas?) ir vēl attīstības fāzē, ko steidz izmantot un saviem mērķiem izkonstruēt nesen uz sižeta skatuves izkāpusī Prizmas māte Reina. Sākotnēji pirmais iespaids ir piesardzīgi pozitīvs, ka pamatā viņai ir labas ieceres pret meitu. Ir pat pazīmes, kas liktu uz to cerēt, bet galu galā, īpaši noslēdzoties Last Contact grāmatai, tās nomaina pilnīgi pretējais.

Par nelaimi Galaktikas Republikas vienkāršajiem iedzīvotājiem cita liksta, saukta par Mid-Core Rebellion (MCR), pēc iepriekšējās apspiešanas nav izdzisusi pilnībā un pēc 19.panta iedarbināšanas cer izmantot situāciju, kamēr citviet Galaktikā noris cīņa pār radušos varas vakuumu. Pat jābrīnās, kur visai šai karadarbībai, kur nu vēl visiem pieminētajiem tikpat kā nerimstošajiem pagātnes kariem, pietiek nepieciešamais cilvēkresursu skaits. Piecpadsmitā sērijas grāmata Remains tad pamatā arī ir viens liels un detalizēts karadarbības attēlojums uz vienas no MCR likstas apsēstas planētas. Kā uz planētas virsmas, tā tās gaisa telpā un arī planētas orbītā.

Nozīmīgāki tēli, kuriem tiek pievērsta īpašāka uzmanība ir Masters, kurš ir bijis manāms arīdzan iepriekšējās grāmatās. Viņam nepaveicas un sanāk ne tikai noklīst planētas džungļos no savējiem, bet pat vēl nonākt ienaidnieka ne pārlieku draudzīgajos nagos. Tikmēr neraksturīgs, bet savā ziņā arī ne pārāk, ja ņem vērā dažus nozīmīgākus robotu tēlus, ir leģendārs leģionāru kaujas suns ar šībrīža vārdu Bubbles, par kuru klīst neskaitāmas baumas, kas liktu domāt, ka viņš ir  drusku paranormālas dabas radība.

Kamēr House of Reason parlaments cerams pašattīrās un pārtop tā jaunajā versijā par House of Liberty. Kamēr citur noris lielāka un mazāka mēroga kaujas, ik pa brīdim tiek pieminēti Ancients rase, kā tie reiz pazuduši no Visuma skatuves, kas gan to būtu viņiem licis darīt un spekulācijas, vai drīz vien visiem nebūs jāspēkojas ar to. Vienalga esi cilvēks parastais, kiborgs Cybar vai barbars Savage, kuri par spīti milzu sakāvei pirms vairākiem gadsmitiem Savage Wars ietvaros nebūt nav iznīcināti līdz pēdējam.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-13

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

19.pants it kā iedarbināts un izpildīts, House of Reason gāzts, lai Galaktika un Republika varētu atkopties, bet ne viss rit tik gludi un rožaini kā gribētos. Šur tur gan House of Reason paliekas, gan Nether Ops un Dark Ops paliekas. Katrs darbojas daļēji vienota, bet vienlaikus arī savu mērķu un nolūku vārdā. Kā līdz šim un arī turpmāk katram, kas vēlas būt cēls un labs, jāsastopas ar skarbo realitāti galaktikā, un jāpieņem savi lēmumi, kā to realizēt, vienlaicīgi to nepazaudējot.

Galaxy’s Edge sērijas 11.grāmata ir īpatnēja ar to, ka tajā autori Jason Anspach un Nick Cole izvēlējušies iepazīstināt tēlu un viņa komandu uz jau zināmas Kublar planētas. Veids, kas būtu atbilstošāks, ja iesāktos jauna sērija ar jauniem varoņiem, kuriem sekot un just līdzi.

Takeover sadalīta divos galvenajos skatpunktos no kuriem viens (pirmais pieminētais) ir krienti saistošāks par otru. Mr. Carter – privātā kontraktora/algotņu vienas no komandu līderiem. Komandu, kuru tuvākā uzradzībā (labā nozīmē) izraudzījies par gana labiem un uzticamiem jaunais, potenciālais galaktikas līderis pēc Goth Sullus impērijas krišanas un vecās Republikas sabrukuma, kad leģioni iedarbina 19.pantu, lai tādejādi censtos novērst Republikas birokrātu un House of Reasons korumpēto pārvaldību. Viņu sponsorē jauns uzradies līderis Nilo (mega miljardieris) saukts arī par Big Nee kā šajā grāmatā parādīts vēlas atrast un likt lietā pareizā veidā atšķirībā no G.Sullus artefaktus no Savage Wars un viņu zudušās/kritušās civilizācijas ar utopisku mērķi nodrošināt pienācīgu, pieklājīgu dzīvi lielākajai daļai masu/galaktikas populācijas. Pielikt punktu karam kā normai ārpus cilvēces pārvaldītā centra Galaktikas Malas un citplanētiešu iedzimtajām planētām. Gluži kā Kublar un uz tās House of Reason lēmumā izmitinātā uz vardarbību vardarbības pēc kā Zhee rase.

Tikmēr ēnās darbojas spiegs Jack Bowie. Arī viņš pilda uzdevumus turpat uz Kublar planētas, bet viņam uzticētie uzdevumi ir krietni sensitīvāki par Kārteram. Tādi, kuriem labāk palikt ārpus nejaušas, ziņkārīgas uzmnaības acs.

Takeover izvērsās tāda kā starpgrāmata, lai dotu priekšstatu par notikumu un cilvēku ietekmes sfēru mērogu galaktikā. Tāpēc pāreja uz turpinājumu Legacies ir tikpat kā neeksistējoša, kurā atgriežamies pie vairākiem jau agrāk sērijā iepazītiem varoņiem. Vienīgā līdzībā, ka arī šajā darbība sadalīta vairākās perspektīvās, kuras nepārklājas.

Vienā jaunā meitene, pusaudze Prisma Maydoon un viņas uzticamais kompanjons robots Crash šķietami negaidīti tiek izrauti no sava ceļojuma uz iecerēto galapunktu, Prizma tiek pamodināta no sava krio-miega. Attopas uz nekurienē dreifējošu pamestu kuģi, bet jokaināk un dīvaināk, kas liek domāt, ka Prizmas klātbūtne nav vienkārša nejaušība, ka uz pamestā kuģa atrod kill-team ICE, grāmatas gaitā atklājas tās varoņu unikālais stāsts, kuru uzdevums saistīts ar potenciāliem tehnoloģiskajiem dārgumiem, kuri varētu atrasties uz kuģa un būt vēl izmantojami.

Tikmēr leģionārs Aeson Keel vienlaikus kā atklāsies arīdzan Wraith vai pēc vajadzības arīdzan jaunais Tyrus Rechs, izmantojot viņa bruņas, izcīna savu ceļu un taisnību neatkarīgi no Nilo vai citu interesēm. Pats mēģina saprast, kas gan būtu labāks gan viņam, gan galaktikai un tās vienkāršajiem iedzīvotājiem jaunajā realitātē pēc parlamentārās House of Reason gāšanas. Kīls pieņem dažādas personības atkarībā no vajadzības un sastaptajiem ienaidniekiem vai nepieciešamajiem sabiedrotajiem. Par laimi, atšķirībā no dažiem labiem Dark Ops vai Nether Ops aģentiem Kīls vēl spēj atcerēties un nošķirt dažādās personības, nepārtapt briesmonī vai citā personāžā, par kuru sākotnēji vien izlicies.

Sekojoši turpinājums Dark Victory savā ziņā ir iepriekšējo divu stāsta manieru apvienojums. Ir gan iepazīti tēli, kuri parāda sevi epizodiski, tiek par viņiem tā teikt atgādināts. Interesantākā daļa saistīta ar sižetu, kurā iesaistīta Nilo komanda un konkrētāk divi visnotaļ atšķirīgi speciālisti, katrs ar saviem attiecīgajos brīžos noderīgiem talantiem. Ja vēl par Zoras tēlu nevarētu teikt neaizvietojama, tad Garret pietuvojas šim apzīmējumam gana tuvu. Lielāks fokuss attiecīgi ir uz IT un programmēšanas ģēniju, šī iemesla dēļ ne tas pats komunikablākais personāžs, ar kuru izveidot draudzīgas attiecības un sapratni tikpat viegli, kā ar kādu citu kā Zora, bet pieliekot pūles un gribu, attalgojums būt vismaz triskārš un pat vairāk.

Un kā jau ierasts pagaidām vēl nesaistītā sižetā, citur galaktikā Kīls/Wraith/Tyrus Rechs turpina darboties, bet viņa gadījumā jaunais tēls ir slepkavnieciski noskaņos robots. Ka tik kādu, kurš nav ar Saimnieka/Bosa pavēli aizsargāts, nogalināt un jo vairāk un vardarbīgāk, jo labāk. Nav brīnums, ka Republikā pašdomājoši, sevi apzināties spējīgi roboti ir aizliegti.

Galaktika ir brutāla un nežēlīga. Ne vienmēr izdzīvo spēcīgākais un drosmīgākais vai tas cēlākais tēls ar vislabākajiem nodomiem, bet bez šī un vēl vairāk autoru radītajā Galaktikā neizdzīvot.