Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.

Craig A. Falconer – Not Alone #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pat pēc visa, kas līdz šim noticis, labi zinot, ka Visumā vairs neesam vieni paši uz savas planētas ar izdomas pilno vārdu Zeme, ne valstu politiķi, nedz sabiedrības kā tādas ir spējušas vienoties zem viena karoga, zem vienas organizācijas, lai veiksmīgāk stātotos pretim potenciāliem draudiem, ja tādi rasto, vai sāktu apgūt pirmajiem iepazītajiem citplanētiešiem Mesendžeriem pieejamās tehnoloģijas.

Bet atstājot tādus pēdiņās krietnus mediju pārstāvjus kā Blitz Media (*wink wink* Fox News) vai britu premjeru Cole, no kuriem vieni gatavi nevajadzīgi ar skaļiem virsrakstiem uzkurināt bailes tik augstāku reitingu un lielākas naudas vārdā un otram svarīgāk par visu ir ieņemamais amats/krēsls un vara, cilvēcei tomēr paveicas, ka Dens Makkartijs ir numur viens izvēles persona, ar kuru Mesendžeri sazinās, ka tādēļ Denam un viņa uzticības personu lokam ir gana vienlīdz liela ietekme kā prezidentiem un premjeriem.

Tomēr, lai kādas iekšējās grūtības un bailes cilvēkiem uz Zemes nebūtu jārparvar, tad sērijas otrās triloģijas sākums ne mazāk smags ir Mesendžeru pusē uz viņu New Kerguelen planētas, kad ar bagātnieka Timo Fury sponsorētajām iekārtām un to sniegtajiem rādījumiem top zināms, ka par Arhitektiem sauktā rase, kura ir tā, kas deva Mesendžeriem viņu superspējām pielīdzināmās tehnoloģijas, ir tūkstošiem gadu melojuši par gaisa kvalitāti uz Ņukergulenas, ka visu šo laiku Mesendžeri bez pamatota iemesla kā cietumnieki ir pavadījuši Patvērumā.

Tikmēr The Discovery triloģijas pamatproblēmas un ar tām saistītie uztraukumi uz Zemes aizsākas ar arheologa un jau pirms atklājumiem citplanētiešu eksistencei ticošam zinātniekam, arheologam Billy Kendrick Turcijā atrodot aptuveni 12 tūkstošus gadu senus artefaktus, kuros neapšaubāmi attēlots kontakts ar citplanētiešiem. Ainas tik līdzīgas, ka, nezinot atrastā vecumu, varētu padomāt, ka tajos attēlots Dens. Atliek tiek tam nokļūt atklātībā, lai Blitz Mediji skaļām rīklēm atkal atsāktu savu propagandu.

Pat negribas iedomāties, kāda gan varētu būt Zemes realitāte, ja Denam līdzās nebūtu tādas spēcīgas personības kā brālis Klārks vai Emma, ar kuras amata spējām un zināšanām ir ne reizi vien, gan pirmajā, gan šajā otrajā triloģijā gūta sava veida uzvara pār prātiem un sirdīm par spīti līdzekļu gūzmai, kas pieejam tādiem kā Blitz. Ja abu attiecības tādēļ pirmajai triloģijai noslēdzoties nav pārsteigums, tad pavisam loģiski, sērijai turpinoties, ir meitas Piper esamība. Bet nebūs jau arī šis fakts un persona atstāta bez uztraukumu raisošiem faktoriem, par laimi, pa starpu visam, šis nenāk plašākā atklātībā, kas saistīts ar Mesendžeriem pieejamām spējām un faktu, ka Paiperas ieņemšanas brīdī Denam šīs spējas ir bijušas pieejamas.

The Discovery triloģija gana labi apvieno problēmsituācijas kā uz Zemes, tā uz Ņūkergulenas Mesendžeru pusē. Gana ticami ir Dena pretinieku, vismaz publiski pasniegtajā, argumenti argumentu pēc, iebilstot pret plašākiem kontaktiem ar Mesendžeriem, pret viņiem pieejamo tehnoloģiju apgūšanu, kam teorētiski varētu būt ļaunprātīgi pielietojumi, kā jau visam, kas novestu cilvēci distopijā. Interesanti un neraksturīgi žanram neviena no rasēm, kuru sastopam šajā sērijā (kā izrādīsies arī Arhitekti nemaz nav nekādi mošķi un ļaundari), nav ar izteikti agresīvām un uz iekarošanu tendētām nosliecēm, ja atskaita cilvēkus, kuri paši sev ir lielāks drauds nekā kaut kas cits līdz šim sērijā sastaptais.

Sērija gana laba, bet ne super laba, brīžiem piezogas šaubas par sižeta un tā atīstības progresija loģiskumu, pamatotību, kā labajiem galvenajiem varoņiem galu galā par spīti visiem šķēršļiem izdodas veiksmīgi tos pārvarēt, kā tas notiek triloģijas noslēdzošajā grāmatā, kad Blitz mediji aizdomīgi pieklust un visa sižetlīnija par viņu aizkulisēs un no sabiedrības sleptajiem sponsoriem vairs netiek pieminēta – cerams šis tiek atstāts nākošajai triloģijai. Labi, ka autors tikai uz mirkli sērijā iepazīstina ideju par iespējamību ceļot laikā, kas būtu jādara sērijas sākumā un tagad radītu vien liekus sarežģījumus. Jau tagad pietiek ar uzticamo Mesendžeru spējam, kuras ļauj ērti un viegli Denam un viņa sabiedrotajiem tikt pie vajadzīgajiem rezultātiem.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #245 (04.09-17.09)

Izlasīju:

Neal Asher – The Soldier (Rise of the Jain #1)

Nick Kyme – Forgotten Sons

James Swallow – Liar’s Due

Graham McNeill – Rules of Engagement

Gav Thorpe – The Face of Treachery

Chris Wraight – Rebirth

John French – The Last Remembrancer

Aaron Dembski-Bowden – Savage Weapons

Rob Sanders – The Iron Within

Dan Abnett – Little Horus

Noklausījos:

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Craig A. Falconer – Not Alone #1-3

Lasu:

Graham McNeill – The Reflection Crack’d

Rob Sanders – The Serpent Beneath

Gav Thorpe – The Lion

Nick Kyme – Feat of Iron

Klausos:

Craig A. Falconer – Not Alone #4-6

Lasīšu:

Dan Abnett – The Lightning Tower

Graham McNeill – The Dark King

Graham McNeill – Death of a Silversmith

Graham McNeill – The Kaban Project

John French – The Crimson Fist

Aaron Dembski-Bowden – Prince of Crows

Gav Thorpe – Raven’s Flight

Klausīšos:

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Craig A. Falconer – Not Alone #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš agra vecuma Dens Makkartijs paskatoties debesīs un zvaigznēs, iztēlojoties, cik plašas distances pašam jāmēro uz Zemes, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, ir ticējis, ka citplanētiešiem tik lielā Visumā kaut kur ir jāpastāv. Diemžēl tēva solījums labākas ekonomikas apstākļos nopirkt teleskopu, kas ļautu kļūt par to, kas to atklāj, nekad tā arī nepiepildījās. Bet nekad dzīvē Dens nebūtu varējis iedomāties, ka apstākļu sakritība, vismaz no viņa skatpunkta puses, sakritīs tā, ka tomēr viņš būs tas, kurš, ja ne gluži atklās citplanētiešus, tad būs tas galvenais vaininieks, kurš noraus slepenības palagu no valsts sargātā noslēpuma.

Parasti citplanētiešu uzrašanās uz Zemes izdomātos romānos un filmās ne ar ko labu nedz sākas, ne beidzas, parasti tos pavada invāzija ar viņu kosmoskuģiem lidināmies virs Zemes un vispirms jau tās lielākajām pilsētām, iznīcinot zemiešu populāciju, lai pakļautu planētu savām vajadzībām. Acīmredzami tas šajā gadījumā nav noticis, tad kāda gan motivācija turēt to visu noslēpumā? Atbilde ir gan vienkārša, gan paraoiska un tās autors ir izdomātas kosmosa aizsardzības aģentūras vadītājs Richard Walker, kurš ir īstens patriots un patiesi tic, ka tādejādi vairāk nekā 30gadus ir pasargājis ASV līdera statusu tehnoloģiska, militāra u.c. veida pārākumam pār citām valstīm.

Un te nu uzrodas, vai varbūt pat tiek izvēlēts, vientiesis Dens, kurš vienā jaukā rītā uz ar savu velosipēdu pavisam nejauši saskrienas ar neuzmanīgu gājēju, pēc visa spriežot pat steidzīgu zagli, kurš bēgot un pēc saskriešanās paķer visu vērtīgāko, bet līdzi paķerto dokumentu mapi ar liktenīgajiem pierādījumiem par citplanētiešu eksistenci pamet tur pat uz ielas. Dens ne ar kādu slēptu nolūku vai citu ļaunprātīgu dziņu dabiski ielūkojas vēstulē un viņam nevajag pat ne minūti, lai saprastu, uz ko skatās, ka jārīkojas un kādam tas tālāk jāpaziņo, lai par to uzzinātu visa pasaule. Bet nevēloties nekādu publicitāti, kā sērija rādīs, pavisam pavisam naiva cerība, Dens dokumentus internetā nopludina anonīmi. Un tad tik ‘’piedzīvojumi’’ tik sākas.

Nevajag paiet necik ilgam laikam, kad gan visi valsts dienesti, gan masu mediji zina, kas ir Dens Makkartijs un kur viņš tāds atrodas. Šajā aspektā Denam pamatīgi noveicas, ka pirmā, kas ar viņu sazinās, pie viņa durvīm no svešiniekiem uzrodas ir sabiedrisko attiecību speciāliste Emma. Kaut arī sākotnēji Emma neslēpj, ka Dens ir kārtējais darbs, kur viņu firma ir nosūtījusi, ka viņa darīs visu, lai pasaule noticētu Dena ‘’patiesībai’’, ka viņš nebūt nebūtu pirmais, kurš gvelzdams kaut ko tik absurdu censtos kļūt slavens un bagāts, tad nevajadzēt pat pienākt sērijas otrajai grāmatai, lai viņas domas mainītos.

Not Alone sērija sper atšķirīgus soļus, līdz šim reti izmantotu veidu, kā citplanētieši liktu par sevi manīt. Tā vietā, lai, kā jau minēts, pēc daudzu gaismas gadu mērošanas (tehnoloģijas, kas to ļauj veikt krietni īsā laikā), sāktu lidināties virs Zemes un izmantotu tehnoloģisko pārākumu savam labumam, viņi (tiks nosaukti par Messengers) vadoties pēc Elders dotajām norādēm, cenšoties pēc mazāk iejaukties Zemes iekšējās lietās, tomēr liks par sevi, maigi sakot, manīt, kad ziņas par viņiem tik strauji izplatījušās, kad vairs neko nenoslēpt un slēpšanās tikai vairāk uzkurinātu Zemes iedzīvotājus un tādejādi destabilizētu politisko situāciju. Kuru gan pašu politiķiem ļoti labi izdodas panākt arī pēc lielās atklāsmes, kad īsus vienotības periodus, kad zemiešiem ķildu un nesaskaņu vietā būtu jāvienojās ciešākai savstarpējai sadarbībai un jālūkojas uz zvaigznēm.

Sērijai turpinoties pieaug arī Dena uzticības personu loks, kuru starpā nav noslēpumu, ja runa iet pat citplanētiešiem. Starp kuriem var atklāti iztirzāt notiekošo un ar to saistītās idejas, potenciālos ricības plānus, kuriem nonākot medijos, Denu ātri vien varētu nogānīt ar skaļiem virsrakstiem viesos iedomājamos veidos. Loģiski, ka pirmais šādu uzticību no Dena un Emmas puses nopelna Dena brālis Klārks, bet ne tik ātri šādu uzticību nopelna multimiljonārs Timo Fury~, kur nu vēl no malas (pat Emmai) šķietami vieglprātīgā Emmas māsa Tara.

Ja vēl nepietrūka par sevi domājoši politiķi, tad nedaudz otrajā Second Contact un pavisam stabili trešajā The Final Call grāmatā tiem klāt kā konkurējoša kosmosa aģentūra, kuras galvenās valstis ir Ķīna un Krievija, lai konkurētu ar ASV un Lielbritāniju, tā arī teroristi, kuri uzkurina nepamatotas bailes tuvākam kontaktam ar citplanētiešiem, kuri līdz šim nav izrādījuši nekādu agresivitāti.

Vienam pret pasauli Denam nebūtu ne mazāko izredžu, bet kopā ar uzticamu komandu varbūt arī pārējiem zemiešiem, par spīti visiem centieniem uz pretējo, ir cerība uz labāku nākotni.

Age of Darkness – Horus Heresy #16

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādajiem Horusa atbalstošajiem leģioniem ar pārsteiguma elementa palīdzību ir izdevies gūt neskaitāmas uzvaras, brutālas un nežēlīgas Imperatora lojālistu sakāves, bet pēc vairākiem stāstiem no ‘’slikto’’ tēlu nometnes, rodas jautājums, vai nesaskaņas un neuzticība pašu rindās nenovedīs uzurpatora Horusa centienus pie nozīmīgākās sakāves.

Tikmēr labie tēli arī nesēž rokas salikuši klēpī. Rules of Engagement by Graham McnNeill stāstā Ultramarines leģiona Primarks Roboute Guilliman saviem padotajiem astartēm izveidojies sava veida rokasgrāmatu, kura paredz jebkura veida pavērsienus uz kaujas lauka un, ievadot precīzu informāciju tajā, spēj dot tālāku situācijas risinājumu, pat ja tas paradzētu dažu vienību upurēšanu lielākas uzvaras labā. Vienlaikus Primarks vēlāk ģenerālim atzīst un pamāca, ka viņa rokasgrāmata nenozīmē, ka būtu jāpazaudē iniciatīva un spēja pašam domāt, pazaudēt izdomas brīvību attiecīgi piemērotā brīdi, kas piedāvātu labāku risinājumu no problēmsituācijas.

Bet ne vienmēr kādas vēl neizlēmušas planētas piesliešanās Horusa vai Imperatora atbalstīšanai tiek panākta ar astertes leģionu palīdzību. Tā stāstā Liar’s Due by James Swallow Horusa iesūtīts spiegs šķietami nenozīmīgā lauksaimniecības pasaulē ar baumām un viena vienīga ziņu avota sagrozīšanas palīdzību panāk vispirms nestabilitāti, paziņojot, ka karš nu beidzies, turklāt vēl ar Horusa uzvaru un Imperatora nāvi. Bažas par nākotni vairumā maziglītoto fermas pasaules iedzīvotāju vidū nav grūtību uzkurināt ar domām, kas gan ar viņiem notiktu, ja pēkšņi uz planētas uzrastos Horusa leģioni.

Tikmēr citā stāstā Forgotten Sons by Nick Kyme sāktonējais fasādes veids, kā pārliecināt advancētākas pasaules politiķus par pievienošanos vienai no pusēm, ir caur pārstāvju debatēm pasaules Senāta priekšā, bet Imperatora sūtītajiem diviem pārstāvjiem (viens no Ultramarines, otrs no Salamander leģiona) sāk rasties aizdomas, ka debates ir vien aizsegs kam ļaunprātīgākam no Horusa puses.

Tomēr atgriežoties pie nemierniekiem, pie Horusa atbalstošajiem leģioniem, ne visu galvenā motivācija ir nekā nerūpējošā, uz Zemes/Terra paslēpušamies un no Visuma noslēpušamies Imperatora gāšana no troņa, lai viņa vietu varētu ieņemt Horuss, kuru acīmredzami krietni vairāk interesē viņu labklājība, piemirsdami, ka astartēm būtu par galveno jātur mirstīgais cilvēks, kuru labā viņi karo, reizēm pat līdzās Imperiālajai Armija, nereti nonievātai un nenovērtētai.

Ne World Eaters (jau pats nosaukums par ko liecina), ne Iron Warriors (nesajaukt ar lojālistu Iron Hands leģionu) leģionu kapteiņi, ģenerāli un kur nu vēl Primarki nežēlo savus padotos, to dzīvības. Viens neapdomīgs vārds vai varbūt pat šķībs skatiens, ja augstākstāvošais ir sliktā omā, var būt par iemeslu, lai līdz tam tik uzticamais kareivis tiktu uz vietas nogalināts. Kas, protams, nenozīmē ka dažs labs astarte iekšēji nelolo fantāzijas un domas par pavirzīšanos augstāk pa militārās karjeras kāpnēm vai nonākšanu sava Primarka favorītu lokā, ja vien kāds cits, kas tur šobrīd atrodas, nokristu no augstumiem un nolauztu kaklu, to darīdams. Nedaudz pat nākas brīnīties, ka Horusa kaut kā galu galā izdosies tikt līdz Zemei/Terra, spriežot pēc sērijas turpinājumu nosaukumiem un ilustrācijām.

Pat mākslinieku un rakstnieku Remembrancers grupa pēc Horusa nodevības tiek izjaukta. Diemžēl no Impērijas Council of Terra puses. Iemesls it kā pamatots un pavisam loģisks, lai civiliedzīvotāji nemaisītos pa kājām tādā brīdī, kad pašiem grūti noticēt, ka būtu iepējama tāda līmeņa nodevība. Bet vielaikus lēmuma pieņēmēji piemirst galveno, ka tas reizē dod rīcības brīvību saviem leģioniem būt nepamatoti agresīvākiem un nežēlīgākiem, pat pret planētu civiliedzīvotājiem.

Neal Asher – The Soldier (Rise of the Jain #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Vairums galveno tēlu Neal Asher izveidotajā Visumā, vai vismaz šajā Rise of the Jain sērijā,  ir cilvēku vai citu inteliģentu rasu radīti mākslīgie intelekti. Arī paši cilvēki jau sen vairs nav tie paši nemodificēti mirstīgie, kādi ir šīs un citu ar Polity Universe saistīto sēriju lasītāji.

Viena no šādām izteikti modificētām būtnēm ir Orlandine, kuras uzdevums, kopā ar pagaidām vēl nezināmu citplanētiešu radītu MI sauktu par Dragon, aizsargāt cilvēci un ne tikai no reiz Visumā pašas spēcīgākās rases Jain. Tā bijusi tik spēcīga, tik tehnoloģiski attīstījusies, ka pašu eksperimentos radītās sugas vairs neatceras savus pirmsākumus, ka pašu radītās un ar tām kopā saaugušās tehnoloģijas galvenajiem tēliem neizprotamā veidā joprojām ir aktīvas un rada potenciālus apokalipses draudus. Turklāt laika uztveres relatīvais īsums vai ilgums arī ir izmainīts, gan tēlu dzīvildzes, kur nu vēl mākslīgo intelektu, gan Jain accretion tehnoloģisju ‘’disks’’, kas joprojām aktīvs pat pēc vairāk nekā pieciem miljoniem gadu kopš saimnieku rases norieta no Visuma skatuves. Tā vien šķiet būs pienācis laiks jaunam cēlienam.

Orlandīne kopā ar Pūķi, bet katram neatkarīgi vienam no otra tik un tā ir savi mērķi un idejas, kā neļaut Jain diskam savu vaļu. Lai gan diskā esošās tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas būtu galvu reibinošas, ļautu tehnoloģisku attīstību vēl vairāk nekā tas pieejams jau tagad, piem, ar U-Space (ir iespēja ceļot ātrāk par gaismu, izmantojot šo dimensiju), tad mīnusi krietni atsver ieguvumus – galvenokārt jau ar to, ka šī tehnoloģija, tajā iebūvētie intelekti ātrāk vai vēlāk būs gals tai civilizācijai, kura centīsies to izmantot. Jāpiebilst, ka brīžiem varētu debatēt un prasīt detalizētāku izmantoto tehnoloģiju paskaidrojumu, bet sižets un idejas ir gana spēcīgas, lai ilgi pie tā neaizkavētos.

Kamēr Orlandīne izvēlējusies tehnoloģijas ceļu, kā izmainīt sevi, uzlabot maņas un paildzināt dzīvildzi, tad tā nav vienīgā opcija. Uz Spatterjay planētas eksistē vīruss, kas tā saimniekorganismas piešķir līdzīgus, bet visnotaļ atšķirīgus plusus gan dzīvildzē, gan salīdzinoši ar lasītāju pārdabiskām maņām. Bet arī šajā ‘’dāvanā’’, kā to parāda izceltie tēli no Spatterjay planētas, slēpjas savs negatīvais, jo nebūt ne visi steidz uz Spatterjay planētu, lai iegūtu vīrusu.

Perspektīvas no mākslīgo intelektu puses nav īpatnējas pasaules uztveres savārstījums, kas atspoguļotu šo atšķirīgo uztveri, bet reizē arī ir jūtams citas perspektīvas vadīta motivācija, kā tas ir ar Angel tēlu, kurš grāmatas sākumā ir kā ļaundaris marionete, kuru no ‘’ēnām’’ vada cits intelekts nosaukts par The Wheel, bet kuram pēc cita MI sakāves pēc neveiksmīgas sacelšanās pret cilvēkiem un prador rasi (vairāk eksistē fonā vismaz šīs sērijas pirmajā grāmatā) jācenšas atrast savu ‘’es’’, kad, neieslīgstot maitekļos, arī The Wheel tiek iznīcināts.

The Soldier ietvaros Jain rases ‘’augšāmcelšanās’’ ir vēl tā pirmsākumos, bet nejauša MI ziņkārība var būt par katalizatoru, lai vienā (paši Jain, kuri, ja tic vienai tēla spekulācijai ir accretion disks un tā iemītnieki) vai otrā (Jain ‘’bibliotekāra’’ eksperimenta The Species vienīgais atdzīvinātais ekspemlārs ar vārdu The Client) veidā Rise of Jain kļūtu par realitāti.

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ērika Debogandes un viņa Fēniksa kosmoskuģa ceļš pa (Piena Ceļa) galaktikas spirāli turpina būt visvisādu citu citplanētiešu rasu piepildīts. Katra ar saviem gala mērķiem un iecerēm par tai labāku nākotni. Turklāt ne visas ‘’rases’’ ir bioloģiskas, daža laba ir palīkusi debatējami dzīvajos arī no vairākiem, ne tikai pēdējā, Machine Age ēras un kariem. Šie laikmeti aiz sevis atstājuši arīdzan interesantus un sava veida aizmirstībā palikušus artefaktus, kā jau iepriekšējā sērijas grāmatā un tās nosaukumā minētā Kantovan Vault vai šīs Defiance un nākošās vienā no sižetiem minēto datu bāzi.

Pašas datu bāzes atrašanās vieta ir tikpat interesanta, kā to glabātuvē esošā informācija, kura atrodas uz reiz tāltālā pagātnē aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu no savas orbītas ar nolūku izsista mēness, kas līdz šim klejojis pa Visumu. Ne gluži pilnībā aizmirsts un putekļus krājis, to uz kādu laiku ir izmatnojuši Drysines mākslīgie intelekti un roboti.

Spiral Wars sērijā autors Joel Shepherd diemžēl šajās grāmatās turpina to pašu neizteiksmīgo stilu, kas bija palicis no iepriekšējām reizēm, kad klausījos šo sēriju – varbūt arī ierunātājs John Lee sērijai nav simtprocentīgi tas atbilstošākais. Lai arī problēmsituācijas loģiski eksistē, tad to steidzamība šķiet nepietiekami izcelta vai arī no vienas grāmatas uz otru rodas to nozīmības jautājums, kas Croma Venture un Rando Splicer sižetā būtiska loma tiek piešķirta konfliktiem starp divām salīdzinoši jaunatklātām rasēm Croma un Reeh.

Brīžiem rodas iespaids, ka autoram savā prātā ir skaidra Lielā Bilde un tās sižets, bet tā izvešana skaidri laisītājam uz lapas nevedas tikpat raiti un pašsaprotami. Vai drīzāk sērijas spēcīgā puse, kuru gan rūpīgi jāmeklē, ir ideju iztirzāšana vairāku grāmatu garumā, kā ideja par filozofijas un domu virzienu atšķirībām starp Mākslīgajiem Intelektiem par nākošo evolūcijas soli un attīstību uz augstāku eksistences plakni – kopā vai bez cilvēku vai citu līdzdalības, kas arī noved pie dažādiem Machine Age kariem. Ideja, kas jau iepazīstināta sērijas otrās grāmatas Drysine Legacy laikā, bet ik pa brīdim joprojām tiek iztirzāta.

Vai arī fakts, ka šajā sērijā cilvēki nebūt nav vienīgie vai gandrīz vienīgā inteliģentā rase, kas attīstījusies tehnoloģiski tik tāu, lai spētu pamest savu dzimto planētu. Vienā brīdi vienā telpā līdzās atrodas pat desmit dažādi citplanētieši. Un tad, protams, atliek vien izdomāt, kādas gan varētu būt pasaules uztveres, sociālās un cita veida atšķirības starp visiem, kuras vai nu ļautu sadarboties, pat ja piesardzīgi, vai tieši pretēji. Tāpat, kā kurš izmanto, vai vismaz cenšas to darīt, savā labā mākslīgos intelektus, kuriem pašiem ir savi jau pieminēti plāni. Varbūt vien to šībrīža sabiedrotajiem vien nezināmi, kā dēļ var šķist, ka var tādai kā Styx vai vēlāk sērijā citam intelektam uzticēties.

Tikmēr paši tēli, kuriem uzticētas tās svarīgākās lomās gan starp cilvēkiem, gan citām rasēm, nav tādi kuriem īpaši just līdzi un pārdzīvot līdzi par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Drīzāk sanāk tāda kā novērošana no malas ar periodiski interesantiem atgadījumiem vai interesantām idejiskām atziņām. Bet acīmredzami sērijai ir savi fani, ja tai šobrīd pēdējā astotā grāmata ir iznākusi vien tikai 2022.gadā un visas Goodreads lapās ir ar labu vidējo vērtējumu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #244 (21.08-03.09)

Izlasīju:

A.S. Byatt – The Children’s Book

James A. Michener – Mexico

Noklausījos:

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-6

Lasu:

Neal Asher – The Soldier (Rise of the Jain #1)

Klausos:

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Lasīšu:

Nick Kyme – Forgotten Sons

James Swallow – Liar’s Due

Graham McNeill – Rules of Engagement

Gav Thorpe – The Face of Treachery

Chris Wraight – Rebirth

John French – The Last Remembrancer

Aaron Dembski-Bowden – Savage Weapons

Rob Sanders – The Iron Within

Dan Abnett – Little Horus

Klausīšos:

Craig A. Falconer – Not Alone #1-6