David Longhorn – Nightmare #4-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.

David Longhorn – Nightmare #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Televīzijas šovus par pamestām, it kā spoku apsēstām vietām paskatīties reizēm ir interesanti, pat ja pats nemaz tik ļoti netici spoku vai kā cita pārdabiskā eksistencei. Uz to tad arī paļaujas Meta Makkeja producētais šovs, kaut arī reitingi kādu laiku ir gājuši uz leju, tādēļ uz Malpas abatiju tiek liktas lielas cerības, ka tā spēs sniegt gana labu materiālu, lai to izdarītu. Šovā iesaistītie pat nenojauš, cik patiess tas būs, kādu cenu tas prasīs.

Bet citiem šovs gan ir tikai tāds kā aizsegs, lai iesūtītu cilvēkus, kuri par mājas patieso dabu, par tās draudiem neko nenojauš, lai redzētu, kā reaģēs gan viņi, gan pārdabiskais. Sērijas pirmajā grāmatā viņi vēl ir aizkulisēs, to vietā ir viņu pārstāvis, visa paranormālā eksperts Ted Gould, kurš par tādu visticamāk kļuvis traģiska atgadījuma dēļ bērnībā, kura laikā zaudējis jaunāko māsu Lūsiju. Atgadījums par kura patieso dabu līdz šim nevienam atklājis īstenību.

Tikmēr spoki sērijas gaitā izrādīsies īstākie dēmoni, sērijas laikā biežāk saukti par interloper, ko varētu iztulkot pēc situācijas kā viltus dubultnieku (prātā vēl nāk mimics lādes, kuras ārēji izskatās pēc kaut kā nekaitīga, bet patiesībā ir briesmonis), kuri grib iefiltrēties cilvēku sabiedrībā, bet veids, kāda to dara, ir gana neveikls un acīmredzams, ja zina, ko tu savā acu priekšā redzi, ja tavu priekšstatu neapēno domas, ka pārdabiskais un paranormālais nevar eksistēt.

Ne visiem izdosies Malpas abatiju pamest dzīviem, bez Teda Golda, kā galvenā varone gan sērijas pirmajā Nighmare Abbey, gan sērijas turpinājumos izrādīsies žurnāliste Denny Purcell, kura pēc piekrišanas dalībai šovā ne tikai karjera, bet arī dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, padarot viņu par vienu no sava veida kareivjiem uz citiem nezināmas frontes pret dēmoniem.

Dēmoni, kuri sagādā ne vienu vien pārsteigumu sākot jau ar pašas abatijas īpašnieku lordu George Blaisdell kā dzīvu un tikpat kā nenovecojušu izlaizdami brīvībā. Brīvībā no ne gluži paralēlas dimensijas, savas dzimtās planētas. Bet lorda uzrašanās ir vien aizsegs, uzmanības noversējs par šo indivīdu patieso dabu, kad uzrodas Teda Golda māsa Lūsija joprojām bērna izskatā.

Turpinājuma prologs no 1914.gada dod ieskatu citā Lielbritānijas lokācijā, nelielā Machen pilsētā, kur cilvēkiem jau vairāku gadsimtu gaitā bijusi saskarsme ar dēmonu pārstāvjiem, kuri pret upurziedojumiem snieguši pretim dažāda veida atlīdzības, kam par piemēru var minēt, ka no Mahenas neviens Pirmajā pasaules karā iesaistītais karavīrs negāja bojā, ko ļāva paveikt viņiem ar spējām apveltīts Talismans, kuram (Denija atrod vienu no tiem) būtisks darbs veicams arī vēl mūsdienās.

Tik neizprotama ir šo dēmonu rīcības motivācija. Vai tas viss aiz vienkāršas brutalitātes, vai kaut kas nogājis greizi uz viņu pasaules, jo ainas, kuras paveras Denijai, kad viņa sper soli par Phantom dimensiju nosaukto realitāti dēmonu pusē, nav nekas aci iepriecinošs. Atbilde, kuru sniedz pašu dēmonu līdere, ir saistīts ar cilvēku skaita straujo palielināšanos un ar to saistīto prāta aktivitātes izraisītās mentālās enerģijas pieaugumu, kas tiešā veidā maz pa mazam grauj ne tikai ar viņu ar portāliem saistīto pasauli, bet arī viņu paralēlo Visumu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja metodes izvēles laika spiediena faktora dēļ nav tās pašas rafinētākās.

Kā jau tas paredzams, tad pirmā sešu grāmatu sērijas triloģija noslēdzas ar kulminācijas punktu ar vairāk vai mazāk veiksmīgu iznākumu sērijas labajiem varoņiem, bet tad jau nesekotu vēl trīs turpinājumi, ja visi draudi līdz ar to būdu galā. Būtu zināms, ka ir tādi dēmoni/interlūperi, bet to galvenais drauds novērsts. Drusku trešās grāmatas Nightmare Revelation prologā un vēlāk epilogā tiek atklāts, ka eksistē vēl citas dimensijas, ka dēmoni uz Zemes nav vienīgie, ka šie kaimiņu pārstāvji savas darbības veikuši krietni profesionālāk un ‘’klusāk’’, nepievēršot sev tik lielu uzmanību. Bet līdz vēl lielākām atklāsmēm par viņiem un varbūt pat par vēl kādu dzīvo dēmonu pārstāvjiem varoņiem ir ļauts pasvinēt un uzelpot.

Daniel Levin – The Last Ember

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divi senās Romas vai konkrētāk senā vēsturnieka Josefa Flāvija entuziasti Romā šoreiz gan ierodas citu iemeslu dēļ. Džonatans Mārkuss pirms septiņiem gadiem pēc traģiska, šķietama nelaimes gadījuma, sabrūkot katakombām zaudēja ne tikai tuvu draugu un kolēģi, bet arīdzan karjeru izvēlētajā profesijā. Nu spiests darboties advokātu pasaulē un reizēm pat aizstāvēt nelegālus relikviju medniekus un kolekcionārus. Tikmēr doktore Emīlija Travija visus šos gadus, kopš nav sazinājusies ar Džonatanu, ir turpinājusi pašaizliedzīgu darbu ANO, lai palīdzētu aizsargāt vēsturiskās vietas no neatļautiem izrakumiem.

Abi pat ne tuvu nevar stādīties priekšā, kādos trillera un Holivudas cienīgos notikumos abi tūlīt tiks ierauti. Jāliek malā tās nelielas nesaskaņas, kādas starp abiem izveidojušās, jāizlīdina jebkādi falši pārpratumi, lai gan viens, gan otrs dzīvajos sasniegtu Mūžīgās Pilsētas Vēstījuma jeb The Last Ember otru vāku, jo grāmatas ļaundaris ar kriminālpasaules segvārdu Saladīns darīs visu iespējamo, lai atrastu leģendām apvīto artefaktu (vērtīgs gan materiāli, gan leģendas un mīta dēļ), ko pirmajā gadsimtā Romas uzbrukumā Jeruzalemes Tempļa kalnam no tā atjautīgā veidā iznesis Josefs Flāvijs un pēcāk ģeniāli ar neskaitāmu cilvēku palīdzību atstājis visvisādas norādes, kur to atrast, ja vien māki saskatīt.

Vispakārt varoņiem vai nu Romā vai Jeruzalemes rit parasta ikdiena, kur iedzīvotāji un galvenokārt citi vēsturnieki un attiecīgā perioda eksperti pašiem nezinot visu šo laiku gājuši garām kaut kam tik sensacionālam. Atraduši un atklājuši visu ko, bet ne relikviju, kas piešķiļ dzirksteli Mūžīgās Pilsētas Vēstījuma sižetam. Interesanti gan kā grāmatas galvenajiem varoņiem pretēji citiem pirms viņiem šķietami tik raiti izdodas nonākt no viena pavediena uz otru. Varbūt ne gluži viegli, jo nākas cīnīties ne tikai pret ļaundari Saladīnu un viņa pakalpiņiem, bet arī paralēlu policijas darbību, kura ne tikai nezinot var pat palīdzēt Saladīnam, kuri iesaistās galvenokārt tā iemesla dēļ, ka noliktavu reida laikā par pārsteigumu ikvienam atrod sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās ideāli saglabājušās, ka varētu padomāt, ka mirusi vien nesen.

La arī relikvijas vērtība mūsdienās būtu mērāma smukā skaitļa ar daudzām nullēm pēc pirmā cipara, tad nevienam no varoņiem tā nav galvenā motivācija. Vieniem kā Džonatanam un Emīlijai viņus motivē vienkāršs vēstures atklājēja un piedzīvojumu gars, ko šoreiz papildina vēlme nepieļaut kaut kā tik vērtīga nonākšana Saladīna rokās, kurš, lai atrastu šo vienu vienīgu objektu, savā ceļā ir iznīcinājis citas neskaitāmas vēsturiskās vērtības.

Mūžīgās Pilsētas Vēstījums neizpaužas ar dižu, izcilu proza, bet, zinot ko sagaidīt, nebūs arī vilšanās. Tā teikt Stīva Berija, Cotton Malone sērijas autors, kā citāta avots uz grāmatas vāka ir ideāls pirmā iespaida raksturotājs.

Sara Clancy – Hellbound #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš agras bērnības Rose ģimenes trīs atvases, Wren, Shrike un Lark, ir godā turējuši tēva Dieva doto dāvanu – vīzijas, kuras ļauj priekšlaikus paredzēt dažādus sīkus negadījumus, kuri nelaimīgajam upurim beigtos letāli un rezultātā izglābt dzīvību, kura būtu tik muļķīgi izdzisusi. Tāpēc šoks ir vēl jo lielāks, kad ne tikai viens no nesen izglābtajiem brutāli noslepkavo tēvu viņa paša mājā, bet vēl piedevām apgalvo, ka dāvana patiesībā ir bijis lāsts, kas nolēmis ‘’izglābtos’’ kā vieglākus, ērtākus mērķus dēmoniem.

Ne viens no trijotnes tik viegli tam loģiski, ka nevēlas uzreiz noticēt, bet daži veikti interneta meklējumi ar dažu cilvēku vārdiem, kurus atceras, ātri vien pierāda pretējo. Te viens vienkārši izdarījis pašnāvību, te cits pēkšņi un bez acīmredzama iemesla uztaisījis masu apšaudi. Tikmēr citur tā vien šķiet ir arī pa kādam attapīgākam dēmonam, kurš savu slepkavošanu veic pa mazam, ne vienā piegājienā, bet tik un tā bez zināmas publicitātes neiztikt, pat ja citiem nav ne mazāko aizdomu par īsta ļaunuma iesaisti.

Varbūt dēmona uzrašanās, ļauna un citiem visnepārprotamākajā veidā slikta izdarīšanā, ir tas vieglākais veids, kur rast izskaidrojumu kaut kam tādam, kad līdz tam labestīga persona pēkšņi bez acīmredzama iemesla no malas pārvēršas līdz nepazīšanai, sāk rīkoties ļaunprātīgi, citiem darīt pāri, un vienkāršāk ir meklēt iemeslu pārdabiskajā, nevis tajā, ka pasaule un dzīve nereti ir pati par sevi skarba un nežēlīga.

Konfontēt dēmonus, kad tie ir noskaņoti uz visu izdarīt sevu un sēt savu likstu tālāk, kad citi neko nenojauš un pēc notikušā uzskata, ka trijotne noslepkavojusi cilvēku, ne dēmonu, nav tas vieglākais. Pat (ceļu) policista Barsati negaidīta uzrašanās viņu dzīvēs pēc tēva slepkavības, pat ar visu to, ka viņš šķiet vismaz aptuveni nojauš par paranormālo un pats saviem, cik nu spējis, uzzinājis ko var, lai labāk ar to cīnītos (ar visu to nereti un saprotami roka sniedzas pēc alkohola), neiedrošina Vrenu, Šraiku un Larku viņam tā uzreiz uzticēties. Drošāk ir pazīstamais un zināmais, tuvs radinieks, kuram varējuši uzticēties no bērna kājas, un tik un tā nereti zaudētais tēvs pietrūkst, ka raudiens nāk, bet nevar tam ļauties, ja nevēlas ļaunumam dot uzvaru. Atliek vien atkārtot tēva sniegto drošības frāzi ‘’still breathing’’, tā teikt vēl dzīvi esam, un jāturpina cīņa vien uz priekšu.

Hellbound triloģija nenoslēdzas ar lielu kulmināciju un dēmonu bara sakāvi, sērija drīzāk ir kā ieskats trijotnes un triloģijai noslēdzoties tai tomēr pievienojas arī Barsati. Kā nekā, ja ir vēlēšanās turpināt cīņu pret dēmoniem, kamēr vienmuļā pasaule rit savu gaitu, lieti noderēs policists sabiedrotais, lai izvairītos no aresta vai vēl kā nopietnāka.

Ceļš uz labāku pasauli ar mazāk dēmoniem tajā nav viegls, bet kurš gan cits to darīs, kurš gan cits labos neviļus tēva sastrādāto, ja ne viņa paša atvases.

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Klāt ir oktobris, rudens un drīz jau ziemas tumšie vakari. Īsti piemērots laiks, kad pieķerties klāt spoku stāstu krājumam, kas citkārt atlikts uz vēlāku brīdi. Tomēr jābrīdina, ka, ja ir patiesi vēlme sevi nobaidīt, esot pašam drošībā, tad šie stāsti tam nebūs domāti. Krājuma sastādītājs šķiet vairāk koncentrējies uz izvēlēm, lai atrādītu daudzus autorus no 20.gs, kā arī 19.gadsimta, kuri vairāk vai mazāk, izņemot dažus vārdus, zināmi vien šausmu žanra dižfaniem, literatūras pētniekiem.

Pamanāmi liels skaits mini nodaļu pat ar vien diviem stāstiem tajā, kā But I’m Not Dead Yeat, ar ko tiek iesākts krājums, vai divi stāsti ar spoku vilcieniem tajos ar savu nodaļu. Tāpat īsa, bet salīdzinoši ar citiem labā vispārējā kvalitātē ir nodaļa ar un par seansiem, 19.gadsimtā tik populāro spirituālismu, kas, pieņemot spēles noteikumus, ka spoki un mirušo gari ar paranormālām spējām ir reāla lieta, kaut kā nešķiet tik labi pārdomāta lieta, ko vajadzētu pasākt, lai cik lielas sēras nebūtu pēc mīļotā rada vai dzīvesbiedra zaudēšanas.

Atgriežoties pie krājuma sākuma, no diviem izceļams ir laba pirmā stāsta izvēle, kurā galvenais varonis šķietami pamostas pēc smagas operācijas, kā saka ir pamats nosvinēt faktu, rehabilitācijas nolūkos ir ceļā uz eiropu, bet atšķirībā no citiem kuģa pasažieriem nepamet neizskaidrojama aukstuma sajūta, kuras izskaidrojumu lasītājs uzzina līdz ar stāsta beigām.

Citkārt kā to ideāli raksturo nodaļas nosaukums I’ll Love You Forever (Or Maybe Not) iemesls, kāpēc gars pats nav spējis turpināt ceļu uz nākošo ekstinci, joprojām klejo starp mirstīgajiem, ir mīlestības saišu spēks vēl dzīvam esot un arīdzan vēl dzīvā esošā indivīda mīlestība pret zaudēto personu, kas viens otru tik pastiprina un situāciju padara vēl sliktāku. Labi vēl, ka spoki izvēlētajos stāstos pārsvarā +/- miermīlīgi vai vismaz neizrāda tādu asinskāri, pie kādas pieradinājuši modernāki šausmu stāsti un vēl jo vairāk vizuālais medijs filmās.

Tomēr, kā to rāda But at My Back I Always Hear by David Morrell stāsts, neviemēr mīlestība ir ar atgriezenisku saiti, it īpaši, ja neprātīgu ieķeršanos izrāda studente pret precētu profesoru Charles Ingram. Kam pats par sevi pārsvarā nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, bet ko stipri pamaina studentes izteikumi, ka viņa dzird profesora balsi izsakām visādus izaicinājošus piedāvājumus. Spriedzes līmenis tik kāpj, kad ieslēdzas spoku stāsta kvalificējoši elementi.

Kaut arī minēju, ka pārsvarā krājumā esošie spoki ir pacifiskas dabas, tad tādi, par laimi, nav visi stāsti, kā to pierāda The Advent Reunion by Andrew Klavanstāsts, kurā par spoku kļuvušais gars panāk savu atriebību. Atšķirīgi un no spoka tēla kā vecākam būdamam drusku neizprotamāk, ja nu vienīgi dzīves laikā pāridarījumi sakrājušies līdz baltkvēlei ir no Weird Tales stāstu žurnālam veltītās nodaļas Beaten to a Pulp stāsts The Fifth Candle by Cyril Mand, kurā tēvs pirms nāves nolāda savus piecus dēlus un apsola, ka savā nāves gadadienā atgriezīsies, lai paņemt vienu no viņiem sev līdzi, tādejādi pats no aizkapa apraudams savu dzimtu.

Spoku apsēstas mājas domājams ir un būs žanra klasika un saprotami. Kā nekā mājās katrs no mums pavada salīdzinoši lielu dzīves daļu, iegulda savā vidē enerģiju, lai varētu no visa un visiem atpūsties un relaksēties, ja tāda ir nepieciešamība, aizvērt durvis no pārējās pasaules. Izcelt gribētos The House in Half Moon Street by Hector Bolitho, kurā gan vairāk dominē paranaromāls šausmu, ne spoku stāsta elementi. Tā galvenais varonis turīga onkuļa uzaicināts pārceļas no laukiem uz Londonu, nu tik onkuļa sponsorēts varēs uzsākt ceļu pa karjeras kāpnēm, bet jau pirmajā vakarā ziņkārība liek spert soli pāri slieksniem, kādā māja uz Pusmēneša Ielas, kam gan nav tūlītējas sekas, bet atsauksies ar letālu spēku vēlāk dzīvē.

Par stāstiem kopumā, it īpaši salīdzinoši senāk oriģināli publicētiem stāstiem, acīs iekrita pirmkārt, ka sieviešu tēli gandrīz vienmēr iztiek ar Mrs. titulu un vīra uzvārdu, pat ja viņai ir gana nozīmīga loma stāstā. Un otrs, ka ne tik viens vai divi, bet, kā jau minēts, vērā ņemams stāstu skaits iesākas ar brīdinājumu, ka tā stāstnieks lasītājam atklāj kaut ko patiesi notikušu nevis izdomātu, vai stāsta sižetu neietekmējošs ievads, kurā tiek atrasta nu jau miruša personāža vēstule ar atmiņstāstu vai cita veida uz papīra izklāstīts paranormāls atgadījums. Tā teikt gribi tici, gribi nē, izvēle ir lasītāja ziņā. Gandrīz vai pieeja ar domu, ka citādāk stāstam nenoticētu.

Interesanta ir Kids Will Be Kidsnodaļa ar to, ka reizēm biedējošākais ir kaut kas pazīstams un citkārt pavisam nekaitīgs. Kā piemēram iedomu draugi, ar kuriem bērns attiecas kā pret reāliem rotaļu biedriem. Situācija gan kļūst krietni nopietnākā, jāņem gan vērā cik labvēlīgi, miermīligi ir noskaņots ir spoks vai spoki. Bet var vien iedomāties vecāku vai aizbildņu šoku un bailes, kad iedomu draugs pārtop reāli biedējošā parādībā. Tā no nodaļas gribas izcelt divus labestīgu spoku stāstus Harry by Rosemary Timperley, kurā Harijs kā vecākais brālis joprojām grib rūpeties par māsu Kristīni. Un Playmates by A.M. Burrage, kuras varone Monika ir salīdzinoši neapskaužamākā situācija salīdzinoši ar Kristinī, kad viņu adoptē akadēmiķis Stephen Everton, kuram meitene gandrīz vai ir kā audzināšanas eksperiments.

Noslēdzoši nedaudz žēl, ka Modern Mastersnodaļā vien trīs stāsti, un kaut arī citās nodaļās ir 90.gados un šajā gadsimtā tapuši stāsti, tad salīdzinoši ar vecākiem stāstiem lielākajā daļā jūtama atšķirība stāsta manierē un sastopams kaut kas jau ierastāks un ar lielāku biedējošu, šausmu žanram (spokus pie tādiem pieskaitītu) atbilstošāku faktoru.

Sara Clancy – Wrath & Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aleksandra Sokolovsky bērnību domājams nevarētu apskaust itin neviens, ja nākas uzaugt vidē, kur tavi abi vecāki ir rūdīti sērijveida slepkavas un šo ‘’amata’’ prasmi ir centušies nodot tālāk savām atvasēm. Turklāt nav kautrējušies ar to radīšanu, katru reizi pa dvīnim. Varbūt, ja vēl Aleksandrs nebūtu viens savā pacifisma filozofijā, vēl viņam ar kādu citu būtu iespējams izlauzties no vecāku važām, bet tā kā situācija tāda nav, ir bijuši precedenti, kuros kāds no radiem/viņu bērniem ar letālām sekām centies tomēr par to pastāvēt, turklāt vēl ir jaunāks dvīņu pāris Ivans un Nadja (pirmajā triloģijas grāmatā vien 9gadus veci), tad Aleksandram neatliek nekas cits, kā plūst līdzi straumei.

Evelīna Figueroa ir Aleksandra vecāku Petjas un Olgas nākošais noskatītais upuris, upuris kā dzimšanas dienas dāvana dēlam, lai viņa taptu par Aleksandra pirmo sieviešu kārtas upuri. Vien Evelīna pati par sevi nav nekāda bailule, ierastais upuris, kura šķietami nenovēršamas nāves un īstu slepkavnieku priekšā sabrūk asarās un žēlabās. Pašiem vēl nezinot noskatījuši kikboksa cīņu mākslas sportisti, kura gatava paraut sev līdzi arī kādu no ļaundariem, pat ja sērijai sākoties ir vien 17gadus jauna.

Tā apstākļu situācijas spiesti, Aleksandrs un Evelīna attapsies kā sabiedrotie. Visnotaļ loģiski, ja sākums aliansei ir tāds kā ar izmēģinājuma raksturu ar galveno mērķi abiem palikt dzīvajos. Bet iemesls šai sadarbībai meklējams vēl pirmās grāmatas Pound of Flesh prologā, kurā Aleksandra upuris ar pēdējiem dzīvības spēkiem it kā nolāda Aleksandru un visu viņa ģimeni ar fūriju lāstu. Negaidītā iespēja izglābt kā sevi, tā dvīņus Ivanu un Nadju ir klāt, tik jautājums, kāda cena par to būs jāsamaksā.

Wrath and Vengeance triloģijā ne tik ļoti centrālā loma veltīta pārdabiskajam elementam, kas drīzāk ieņem ne mazāk būtisku otrā plāna lomu. Vairāk galveno tēlu prātus nodarbina Aleksandra vēl dzīvajos esošie radi, kuri visi kā viens ir ņēmuši tuvu pie sirds mīļos vecākus, viņu dotās profesionālās ‘’dāvanas’’.

Tikmēr lai kā Evelīnai gribētos atstāt baisāko, kas ar viņu vēl salīdzinoši īsajā dzīvē noticis, tad arī divus gadus pēc Pound of Flesh notikumiem, pieminētās citas Olgas un Petjas atvases nav aizmirsušas savu atriebības pienākumu. Pietiek ar vienu iedomīga rakstura brīdinājuma īsziņu, ka beigas ir tuvu, lai liktu Evelīnai meklēt palīdzību pie Aleksandra. Ja jau vienreiz abiem izdevās pārvarēt nāves briesmas, kāpēc gan lai nepaveiktos vēlreiz. Turklāt arī fūrijas ir atmodušās un prasa kādu upuri sava bada slāpēšanai.

Atliek vien Aleksandram un Evelīnai, kā arī nedrīkst piemirst Ivanu un Nadju, pat ja vien mazgadīgie, stāties pretim savām bailēm, neļauties fūriju manipulācijām uzkurināt baiļu sajūtas savos noskatītajos upuros, lai kumoss gardāks. Pie viena izmantot slikto Sokolovsku atvašu neticību pārdabiskajam līdz brīdim, kad jau šiem būs par vēlu.

Interesanta, kompakta triloģija ar draudiem to pārākajā pakāpē, kurā pirmajā grāmatā paralēli noris iepazīstināšana ar sērijas diviem galvenajiem varoņiem, otrā veic sagataves tās noslēgumam un trešajā, lai izvarītos, ka nu beidzot fūrijas paņem līdz arī viņus, prasa gan citu iesaisti (Evelīnas tēva palīdzību, informētību par fūrijām), gan noslēdzoši labas runas spējas un sava veida upurēšanos (ne no savas puses) tālāk nākotnē.

Izlasīju, lasu, lasīšu #246 (18.09-01.10)

Izlasīju:

Graham McNeill – The Reflection Crack’d

Rob Sanders – The Serpent Beneath

Gav Thorpe – The Lion

Nick Kyme – Feat of Iron

Dan Abnett – The Lightning Tower

Graham McNeill – The Dark King

Graham McNeill – Death of a Silversmith

Graham McNeill – The Kaban Project

John French – The Crimson Fist

Aaron Dembski-Bowden – Prince of Crows

Gav Thorpe – Raven’s Flight

Noklausījos:

Craig A. Falconer – Not Alone #4-6

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Lasu:

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Klausos:

Sara Clancy – Wrath & Vengeance #1-3

Lasīšu:

Robert Goddard – Take No Farewell

Klausīšos:

Sara Clancy – Hellbound #1-3

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.