Sara Clancy – Demonic Games #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mihails Vaduva pēc ilgstošas prombūtnes, ne aiz paša izvēles, kopš četru gadu vecuma atgriežas dzimtajās mājās Rumānijā. Turklāt dzimtās mājas nav tur kaut kādās parastās, bet gan sena pils, kurā tā vien šķiet vecmamma jau labu laiku dzīvo viena. Tieši no viņas izskan lūgums palīdzēt, kaut gan pirmais iespaids par pilī valdošo kārtību liek aizdomāties, jo, ņemot vērā esošo kārtību, drusku aizdomīgi, ka neredz nevienu no apkalpojošā personāla. Ja nu vienīgi Demonic Games sērijas spoki nav tikai ļaunas dabas, bet pie reizes sakopj aiz sevis un citādi uztur pili kārtībā.

Pati pils gan uzbūvētā, lai nezinot kur kas atrodas varētu ņemt ātru galu. Te pēkšņi aiz vienām durvīm paveras bezmaz vai bedre, kurā iekrist, vai gaitenis pēkšņi apraujas un atpakaļceļu atrast ir grūtības un visādi citi triki, kuri laikam jau paredzēti agrāku iebrucēju maldināšanai. Bet tas Mihailam vien sākotnēji sagādā sarežģījumus, tāpat kā spoki, kuri pirmajā grāmatā Nesting par sevi liek manīt pamazām ar vien Mihailam uzglūnošu sajūtu, ka kāds novēro, tūlīt būs no mugurpuses klāt vai slapstās pa redzes lauka stūriem, manāmi vien ar acs kaktiņu, bet paskatoties ir prom. No vides ietekmes puses Demonic Games saglabā klasisko aukstuma radīšanu, siltuma veidā paņemot sev vajadzīgo enerģiju, bet interesanta epizode, kas gan tiek pieminēti tik reizi, ka Mihails nākošajā dienā pēc ierašanās aizmirsis uzlādēt telefonu, bet dienas beigās tas joprojām rāda 100%.

Gods godam, kad jūt un saprot, ka pats netiks galā ar spoku situāciju pilī, turklāt taču ir uztraukums par vecmāmiņu Drasijanu, par kuru Mihails vēl nezina viņas pagātnes noslēpumus, Mihails sameklē vietējos Rumānijas paranormālos ekspertus – galvenokārt jau Eiba tēlā, bet kā atbalstošie tēli, par cik Eibs vēl ir jauns, ir Eiba vecāki Duncan un Ester.

Tieši ar Eiba palīdzību, lai cik spītīgi Mihails turētos pie pretējā, pie miglainājām četrgadnieka atmiņām par vecvecākiem un ko paša māte stāstījusi, Mihails sāk uzzināt par vecmāmiņas patieso dabu. Pavisam loģiski, ka pirmoreiz dzirdot Eiba apvainojumus, ka mīļā vecmamma ir ne tikai ragana, bet ļauna piedevām. Turklāt vecmammas Drasijanas sniegtie attaisnojošie iemesli izklausās tik ticami un pamatoti, ka reizēm taču sanāk izšķirties par nepatīkamām un no malas samaitātām izvēlēm, ja pats neesi spiests būt tādā situācijā.

Lai arī Eibs ir vien dažus gadus vecāks par Mihailu, tad saskarsme ar paranormālo puisi ir norūdījusi ar pieredzi, kuri citi neiegūst līdz pat seniora vecumam. Kas gan zina, kāds triloģijas laikā būtu Mihaila liktenis, vai maz izdotos sasniegt trešo Captive grāmatu, ja Mihailam nebūtu paveicies ar paranormālo ekspertu izvēli sērijas sākumā.

Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Manas pārdomas

Ieraugot armijas pulku braši soļojam pa ielām Ferdinānu Bardamī pēkšņi pārņem patriotisku jūtu maldīgs uzplūds un kopā ar draugu kā brīvprātīgie tiek uzņemti tieši laikā, lai varētu pievienoties Pirmā pasaules kara cīņām pret Vāciju. Maldīgs, jo Ferdināns ātri vien saprot kādos sūdos nokļuvis, kur jāšauj uz cilvēkiem, šajā gadījumā vāciešiem, kuri viņam līdz tam neko sliktu dzīvē nav nodarījuši, kamēr politiķi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji atrodas drošībā un siltumā.

Ferdināns nebūt nav nekāds pārgalvīgais vai drosmīgs karavaronis. Pats pirmais piekritīs un sauks sevi par gļēvuli, bet par tādu, kurš paliek dzīvajos, kamēr citi viņam apkārt krīt kā mušas. Bet ceļojums nebūtu ceļojums, ja Ferdināns paliktu turpat Francijā un vēl pirms kara beigām, atkopjoties no ievainojumiem, pamanās izkļūt netik no valsts, bet arī kontinenta, lai dotos ceļā uz kolonijām, uz Āfriku. Turklāt piedzīvojumi vai drīzāk pārdzīvojumi viņam sākas jau uz kuģa, kad knapi sanāk izvairīties no īpaši nevēlamas citu pasažieru uzmanības.

Ferdinānu pēc grāmatas izlasīšanas pavisam negribētos saukt par paziņu, kur nu vēl draugu. Varbūt sava laika auglis, grāmata oriģināli publicēta 1932.gadā, bet tās galvenais varonis ir gan manāms rasists, gan, pieklājīgi sakot, izteikts brunču mednieks ar saviem uzkatiem par pretējā dzimuma pienākumiem un lomām dzīvē. Bet tā kā romāns lielā mērā ir viens liels brīvās domas lidojums, kuru papildina Ferdināna ceļojums un tajā sastaptie biedri, tad tas būtiski nepatraucēja, romānu lasot drusku vairāk kā 90 gadus vēlāk 2023.gadā.

Ja Pirmais pasaules karš un armija nav Ferdināna aicinājums, tad arī koloniālā dzīve tāda nav un tālākais ceļš Ferdinānu ved pāri okeānam uz ASV, bet arīdzan ne uz ilgu laiku, lai pēc šī perioda atgrieztos atpakaļ Francijā. Vienvārdsakot Ferdināns uz ilgu laiku tikpat kā nekur nav spējīgs nometināties uz palikšanu, tā teikt, izlaist saknes. Tieši noslēdzošais grāmatas posms, kas noslēdzas ar blīkšķi, ir viņa ilgākais posms, mitinoties vienā vietā.

Kas domāts vieniniem un būtu vairāk vai mazāk ideāls dzīves ceļš, citiem izsauktu gatavākās garlaicības mocības un otrādi. Tā ceļodams Ferdināns sastopt gan jau nākošajā dienā viegli aizmristamus personāžus, gan tādus, kuri ne tikai paliek atmiņā, bet pat kļūst par sava veida draugiem vai vismaz paziņām. Par tādu nosaukt var Robinsonu Leonu, kuru Ferdināns pamanās sastapt uz mirkli karā, varbūt vien pa drudža murgiem šķietam redzējušam Āfrikā un vēlāk arīdzan ASV. Sagadīšanās vai ne, bet abu mērotajiem dzīves ceļiem nākas mīties, kur vien dodies.

Vien atgriežoties atpakaļ Francijā, Ferdināns pabeidz studijas un beidzot iegūst ārsta grādu. Varbūt ne gluži mūža sapnis, bet tomēr izglītība un profesija, nekā līdz šim. Tomēr ar to tikai vajag, lai savas prakses laikā, kuras pacienti nav tie paši turīgākie, sastaptu visvisādus kadrus. Tādus, ka grāmatai noslēdzoties jāmaina darbavieta uz praksi trakonamā.

Piekritīsi vai ne Ferdināna tēla pārdomām romāna gaitā, bet lasīt šo brīžiem pat izteikti cinisko viedokli, bija interesanti un domu raisoši.

Izlasīju, lasu, lasīšu #249 (30.10-12.11)

Izlasīju:

Robert Goddard – Take No Farewell

Casey Moreton – Hit and Run

Alan Hollinghurst – The Line of Beauty

Noklausījos:

David Longhorn – Asylum #1-3

Lasu:

Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1)

Klausos:

Sara Clancy – Demonic Games #1-3

Lasīšu:

Nicci French – Secret Smile

Klausīšos:

Chelsey Dagner – Ghost Mirror #1-3

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

Alan Hollinghurst – The Line of Beauty

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Grāmatai sākoties, tās galvenais varonis Nick Guest ir jauns un par sevi ne pārlieku pašpārliecināts 20 gadīgs jauneklis, kurš nesen ievācies pie kursabiedra Tobija viņa vecāku un tēva politiķa Gerald Feddens mājās. Turklāt ne vienkārši uz kakla esošs viesis, bet pilna mēra īrnieks ar maksu (vismaz simbolisku). Vienīgais, par ko Niks ir drošs, kaut arī The Line of Beauty pirmajā daļā var vērot vien Nika pirmās nopietnās attiecības, ir fakts, ka viņš ir gejs.

Turklāt Nikam šis fakts nedz no Tobija, nedz viņa māsas Catherine vai abu vecākiem nav jāslēpj. To sakot, nenotiek arī pretējais, ka Niks varētu visvisādi izpausties. Tā teikt šis fakts tiek tolerēts un nepataisīts par nezkādu patoloģiju. Vienīgais, bet gana būtisks mīnuss šajā grāmatā, ka autors Alan Hollinghurst arī ārpus Tobija mājām savam galvenajam varonim ir radījis pat ļoti drošu vidi, ka pat vienā brīdī Nika sāk šķist, ka geja faktu nevajadzētu vairs nemaz slēpt, ka vairs jau nav tie laiki, un jāpiezīmē, ka romāna darbība norit 80.gados, ko ņemot vērā, māc šaubas par atbilstību patiesībai. Jāpienāk gandrīz grāmatas beigām, lai Niks saskartos ar kādu pretrakciju, turklāt vien pārsvarā verbālā formā.

Bet tas nebūt nav The Line of Beauty galvenais sižets, ja to par tādu maz var saukt. Drīzāk galvenā problēmsituācija un fokusa objekts ir pats Niks, viņa seksualitātes pirmsākumu pieredze pārsvarā heteroseksuālā pasaulē, par ko gan citi Nika sastaptie varoņi brīžiem liek likt šaubīties.

Jau minēju, ka romānam sākoties Niks vēl nav par sevi pārliecināts, bet tas nebūt neliedz uzlūkot teju katru sastapto vīrieti un cerēt uz kaut ko vairāk vai vismaz fantazēt par to. Atliek vien pēc sludinājuma sastapt melnādaino Leo, lai jūtas un mīlestība sekotu līdzās tikpat ātri. Vien interesanti, ka grāmatai turpinoties ar tās otro daļu trīs gadus vēlāk Niks par Leo ir aizmirsis, vairs netiek pieminēts (līdz drīzāk autors tomēr atceras, ka nedrīkstētu to tā atstāt) un ar tādu pašu emociju izpausmēm uz lapaspuses tiek aplaimota cita un krietni turīgāka persona. Tā teikt mīlestības objekta personai nav gluži tā galvenā nozīme, svarīgākais, ka ir uz kā fona izrādīt un likt galvenajam varonim Nikam darboties. Kā par piemēru tam var minēt vieglu narkotiku pieejamību, kas kontrastē ar cita veida bagātības un luksusa šarmu.

Vismaz proza vairāk vai mazāk ir gana laba, bet ne gluži kādas balvas cienīga. Uz manas kopijas vāka 2004.gada Man Booker balvas laureāta statuss uzdrukāts – labi vēl, ka ne milzu nenoņemama uzlīme. Interesanti, kā vien trešajā, noslēdzošajā daļā, kuras pašā ievadā autors atvadās no Leo, tā puslīdz vairāk un nopietnāk tiek pieminēta HIV/AIDS epidēmija, kura, kā zināms, sākotnēji tika uzskatīta kā galvenokārt homoseksuāļu slimībā, ko paši pelnījuši. Vismaz uz beigām apspriestais temats un sižeta kustība, kurā atrodas Nika tēls, ir salīdzinoši ar atzīstamāku kvalitāti, bet arī tad autors neuzdrošinās spert tik drastiskus soļus, kā būtu varējis.

Casey Moreton – Hit and Run

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Viens pārgalvīgs brauciens nakts laikā, turklāt vēl reibumā izmaina divu jaunu vīriešu dzīves, kad nejauši tiek aizķerts garāmgājējs, bet ne tuvu nejauša nav Stīvena līdz tam par draugu saktā drauga Nika rīcība, kurš līdz šim dzīvē ir paļāvies uz vecāku turības vairoga spēku. Bet ne vienam ne otram, nedz upurim šajā grāmatās sižetā būtiskas lomas nebūs.

Viens ikdienišķs rīts, kas šķietami neatšķiras ar neko no citiem, tomēr ieviesīs virpuļviesuli Vašingtonas augstākajos varas gaiteņos, kad savās mājās pieklājīgā seniora vecumā mirst viens no augstākās tiesas tiesnešiem. Tiesvedības, protams, tādēļ netiks pārtrauktas, bet līdz ar šī tiesneša nāvi izjūk tik ļoti republikāņu mīlētais balanss ar ierasto trim pret divām balsīm viņu labā. Ziņas par šo nāvi izplatās zibens ātrumā un neviens kā divas tehnoloģiju kompānijas milzu korporācijas Amethyst Technologies boss Kostass Gudčeipels un viņa pretinieks, bankrotam gaidāmā, ja ne pozitīvs viņiem tiesvedības iznākums, Cone Intermedia kompānija.

Vienīgā Stīvena loma sižetā, ir lai nostādītu tēvu Alanu nespkaužamā situācijā, kad vēlme palīdzēt savam bērnam tiek nostādīta pretstatā ar finansiālām grūtībām atļauties tik labu advokātu, kas spētu izlavierēt no sarežģītās situācijas, kad studiju biedrs un līdz tam par draugu sauktais Niks noveļ visu vainu uz Stīvenu. Par glābiņu dēlam nāk Cone Intermedia izvēlētais uz papīra tik ideālais, pirms atklājas tālās 17 gadus senās pagātnes noslēpumi, Augstākas tiesas tiesneša kandidāts Getijs Fērfīlds. Tik tīras sakritības rezultātā Alans pirms attiecīgajiem gadiem, dienējot armijā, bijis šī Getija šoferis tieši tajā brīdī, kad Getijs piekopis īslaicīgu sānsoli, turklāt vēl ar īsi pēc tam notiesātu spiedzi.

Diemžēl izpildījums, notikumu attīstības loģika un savstarpējā sakarība ir tālu no vēlāmā, pat tālu no pieciešama sakarīguma. Arī tulkojums lasītajai latviskotajai versijai ar piemēru, kur miljarda vietā ir biljons, nespēja kompensēt autora Keisija Moretona nepavisam ne izcilo prozu. Acīs krītoši daudz nevajadzīgi īsi teikumi, kas sarausta sižetu, kas pēc idejas, ja atmestu dēla problēmsituāciju, būtu pat gana interesanta. Notriekt un Bēgt piemeklē arī liksta ar kartontēliem, ar tēliem, kuri stāstā ievietoti tik ar nolūku virzīt sižetu uz priekšu, lai tikpat ātri pazustu no skatuves.

Ja Goodreads autora lapā minētajam var ticēt, tad Notriekt un Bēgt, kas pēc idejas neslikta, bet gala rezultāts liekams citiem nerādāmā atvilknē/datora mapē, ir otrā no kopumā trim grāmatām, kas pats par sevi ir rādītājs, no kurām neviena nevar izcelties ar spožu skaitlisko novērtējumu piecu zvaigžņu sistēmā. Tā teikt, spriežot vien pēc šīs grāmatas, literatūras pasaulei autora pietiecīgā bibliogrāfija nav bijis liels zaudējums.

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #248 (16.10-29.10)

Izlasīju:

Otto Penzler – The Big Book of Ghost Stories

Daniel Levin – The Last Ember

Sarah Waters – Fingersmith

Noklausījos:

Sara Clancy – Hellbound #1-3

David Longhorn – Nightmare #1-6

Lasu:

Robert Goddard – Take No Farewell

Klausos:

David Longhorn – Asylum #1-3

Lasīšu:

Casey Moreton – Hit and Run

Klausīšos:

Sara Clancy – Demonic Games #1-3

Sarah Waters – Fingersmith

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Divas jaunietes, topošas sievietes no divām dažādām pasaulēm, viena, Moda Lilija, turīga profesora, tēvoča māsasmeita, otra, Sjūzana ‘’Sjū’’ Trindere, pat ne sabiedrības vidusslāņa daļa un iztiku kopā ar dažiem ‘’kolēģiem’’ sakasa zogot, dzīvojot kopā ar dažiem citiem amata brāļiem un māsām pie Ibsa kunga un Saksbijas kundze, kura paralēli piepelnās audzinot zīdaiņus (ne savus), kurus vēlāk par samaksu nodot tālāk ģimenēm, kuras pie bērna pašas nespēj tikt.

Varbūt tā arī katra būtu 19.gadsimta Anglijā nodzīvojušas savu dzīvi, ja ne Džentlemenis jeb Ričards Riverss, kurš vienā jaukā dienā iegriežas pie Ibsa un Saksbijas ar diženu ideju piemuļķot Modu, iekarot viņas sirdi un aprecēt, lai pēc tam viņu pamestu. Viss vien aiz tā, ka eksistē Modas mirušās mātes testaments, kuru, lai saņemtu, Modai vispirms ir jāapprecas, bet iemesls, kas ļautu Modu tā apmānīt, slēpjas aiz tā, ka tēvocis, īsts burtu kalps un par pasauli nekas cits neinteresē, tur viņu mājās kā būrī ieslēgtu, neko citu no pasaules Moda nezina un nepazīst. Tiek pasniegta Sjū kā īstākā naivule, kuru apšmaukt. Sjū atliek vien uz laiku kļūt par Modas personīgo kalponi, ar mīļiem vārdiem šur un tur vajadzīgos brīžos pārliecināt par Ričarda jūtu patiesumu pret viņu, lai visi trīs šķietami jūtu neprātā aizbēgtu no Modas tēvoča (ir nepieciešama strikta atļauja pirms 21gada vecuma), slepus apprecētos, bet tad iespundētu Modu trakonamā un sadalītu mantojumu savā starpā.

Tikmēr Modas dzīve pie tēvoča ne tuvu nav tā idille, kura, kā Sjū, nākdama no zemāka sabiedrības slāņa, varētu iztēloties. Varbūt situācija būtu atšķirīgāka, ja tēvocis izrādītu kaut mazāko sirsnību pret mirušās māsas meitu, bet viņa acīs jaunajai radiniecei nav lielākas vērtības par sekretāri, kuru izmantot pret paša ieskatiem, kurai nedot lielāku izvēles un rīcības brīvību pār citu apkalpojošo personālu. Tāda dzīve ar katru dienu kļūst arvien neizturamāka, vien rutīna spēj iedvest mieru, bet ar visu to tādas nākotnes iztēlošanās bez jebkādām pārmaiņām, tēvoča veselība neliek par sevi manīt neko sliktu, uzdzen Modai teju nelabumu ik dienas. Tā nu kad uzrodas Džentlmenis Ričards, piedāvā citas nākotnes iespēju, Moda to izmanto, jo, kā jau Ričards pats saka, kādi gan prospekti, citas vīra materiāla iespējas varētu sastapt tēvoča mājās. Labāk šādi ar viltu tikt pie sava mantojuma jau laicīgi.

Tomēr seko pavērsiens, apgrieztas lomas, pēc kā tikpat kā neviens tēls, varētu atrast vien argumentus Modas aizstāvībai, neiznāk otrā galā līdz grāmatas vākam kā labs, pozitīvs tēls. Kaut arī Sjū lielāko daļu no Fingersmith/Zagles ir galvenais skatpunkts, no kuras lasītājs iegūst informāciju par notiekošo un dabiski, ka viņa pēc sev sliktu notikumu atgadījumiem nostādīs sevi upura lomā, nenolieduz, ka ar viņu izrīkojas nepamatoti skarbi, bet atbilstoši tā laika ‘’aprūpei’’, tad pati grāmatas sākuma daļā otru būtu novēlējusi tādām pašam liktenim.

Tikmēr tādi fona tēli kā sauksim viņus par Sjū audžu vecākiem kā Ibsa kungs un Saksbijas kundze galvenokārt pavelkas uz sev izdevīgākas naudas plūsmas pusi. Lai arī pirmajā viņu sastapšanas brīdī Sjū ir acuraugs un sargājama no bīstamākiem darbiem, tad vēlāk ar vieglu roku kažoks tā teikt tiek ātri nomainīts.

Fingersmith/Zagle sižets brīžiem satuvina abas galvenās varones pat tuvāk par parastas draudzības saitēm, brīžiem nostāda par lielākajām naidniecēm, tas viss mijoties ar apstākļiem, kuros informācija vienai par otru līdz pat grāmatas beigām ir nepilnīga.