James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas būtu varējis būt, kā viens no daudzajiem nejaušiem un uz vispārējo ģeopolitisko situāciju neko neizsakošs pirātu uzbrukums, ir krietni tālējošākas sekas ne tikai sērijas galveno varoņu dzīvēs, bet arīdzan ar ietekmi uz pilnīgi visu cilvēci. Cilvēci, kura spējusi apdzīvot vairākas planētas un to pavadoņus savā Saules sistēmā. Pat ja Marss vēl nav pilnībā teraformēts, tad tā attīstība gājusi gana tālu, lai tam būtu jau izveidojusies vēlme pārvaldīt sevi kā no Zemes neatkarīgu planētu. Diemžēl progress sev velk līdzi aizgājušus netikumus un tie, kuri dzimuši un auguši zemākās gravitātēs, saukti par Belters, saskaras ar rasismu un cita veida noniecinošu attieksmi.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens sērijas sākumā, pirms iegūt vispasauļu atpazīstamību, ir vien nenozīmīgas ledus ieguvēju kuģa komandējošais oficieris. Vien nejauša apstākļu sakritība to paglābj no neizprovicētas, šķietami marsiešu iniciēta uzbrukuma un ledus ieguvēju galvenā Canteburry kuģa iznīcināšanas, kamēr pats ar četriem kolēģiem, kuriem lemts kļūt par ciešu komandu, atrodas uz cita mazāka.

Tikmēr Leviathan Wakes otram galvenajam varonim detektīvam Milleram tiek uzticēts specuzdevums atrast un nogādāt mājās superbagātnieku meitu Džuljetu, kuras izklaides un dumpiskums pret vecākiem šķiet aizgājis par tālu. Uzdevums, kas detektīvam ar 30gadu darba stāžu nebūtu varējis nākt piemērotākā laikā, lai varētu atpūsties no krietni korumpētāk noskaņotiem kolēģiem uz Ceres stacijas, kur policija patiesībā ir vien glorificēta apsardzes un cita veida drošībnieku firma.

Pats savās acīs Millers ir vēl tas pats daudzsološais censonis, kāds bijis jaunībā, bet vien godīga priekšnieces atbilde, kāpēc tieši viņam uzticēta Džuljetas atrašana, atver acis uz pavisam citu realitāti. Tomēr ne viss labais attiecībā uz jauno uzdevumu nāk bez saviem ērkšķiem un trūkumiem, kuriem līdzi vēl citi negatīvi aspekti. Ar visu to cilvēcei krietni paveicas ar personāžiem, kuri pirmie sāk atklāt psihiski nelīdzvarotas milzu korporācijas Protogen vadītus, ego un alkatības pilnus plānus, kad tie atkājuši vairāk nekā divus miljardus gadus senu molekulāru ieroci, kurš tāltālajā pagātnē vien nejaušu sakritību rezultātā nav ietriecies Zemē, izmainot dzīvību uz planētas kādu to lemts šobrīd redzēt.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens iekš Leviathan Wakes vēl ir pārlieku uz nerviem krītošs paštaisnīguma iemiesojums, kurš par visu augstāk stāda patiesības izpaušanu masām, lai kāda tā nebūtu, lai kādu reakciju cilvēku masās tas neizraisītu. Tā marsiešu iesaiste Cantbeburry kuģa iznīcināšanā, pēcāk norādes, ka patiesībā zemieši par tādiem vien izlikušies, lai noveltu vainu īsā laika periodā iznīcina Zemes-Marsa aliansi, bet varbūt patiesība ir krietni rafinētāka un kāds kā Protogen ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst uzmanību.

Ja vēl labvēlīgāk un pret citiem draudzīgāk noskaņotam tas pirmajā momentā varētu šķist absurdi, tad tādas domas var momentā atmest, kad atklājas, ka Protogen viens no galvenajiem sadarbības partneriem ir Džuljetas tēvs Jules-Pierre Mao. Pat ja sākotnēji izdodas piemuļķot dažnedažādas izmeklējošās komisijas, politiķus tajās un citus funkcionārus, par galvenajiem grēkāžiem nostādot citus.

Uz Saturna pavadoņa atklātā par protomolekulu nosauktais faktiski bio-ierocis, pirmkārt jau liecina, ka kaut kur Visuma dzīlēs eksistē tehnoloģiski krietni attīstītāki citplanētieši jau krietni tālā pagātnē. Vien var cerēt, ka divu miljardu gadu laikā tie vairs nav starp dzīvajiem, jo citādi sašķeltajai cilvēcei var plāni klāties.

Notikumi uzņem apgriezienus gadu pēc Leviathan Wakes notikumiem, kad ārpus redzeslauka Protogen projektos iesaisītie atkal uzsāk aktivitātes, un šoreiz ar tādu kā brīvdabas lauka testu uz Jupitera pavadoņa Ganymede, kurš tā apdzīvošanas laikā kļuvis par būtisku lauksaimniecības resursu ražošanas punktu citām kolonijām ar vairāk nekā pusotru miljonu iedzīvotāju. Šajā sērijas turpinājumā Caliban’s War līdzās Holdenam par galveno varoni pastarpināti kļūst botānists Praksidaiks vai vienkārši Prakss, kura četrgadīgā meita Mei ar imunokompromitētu veselību jau no zīdaiņa vecuma pazūd, šķiet tiek nolaupīta līdz ar citiem 15 līdzīgiem bērniem, kad protomolekulas superkareivis uzbrūk kā zemiešu Apvienoto Nāciju, tā marsiešu karavīriem, padziļinot jau tā esošo krīzi un sliktās savstarpējas attiecības.

Tikmēr uz Zemes vismaz lasītājam top lemts sekot līdzi ietekmīgai aizkulišu politiķei Avasaralai, pat ja plašākas vēlētāju masas par viņu tikpat kā nav dzirdējušas, ja vispār. Bet jau atkal var teikt, ka cilvēcei ar šādu kadru kritiski svarīgā im ietekmīgā pozīcijā ir paveicies, jo netrūkst daudz tādu, kuri aiz nezināšanas un alkatības vai nu saskata protomolekulā ieroci, ar kuru iznīcināt ienaidniekus, kuri līdz tam spiestā kārtā skaitījušies sabiedrotie, vai vienkārši grib vēl vairāk palielināt savu politisko un finansiālo varu, jo nekad taču nevar būt gana.

Vēl līdz šim nav sanācis pieminēt Outer Planet Alliance (OPA), kura sērijas sākumā dažiem ir vien teroristiska organizācija, bet par Belters dēvētajiem drīzāk kā brīvības cīnītāji no gravitācijas akas Zemes un Marsa pārstāvjiem. Tās līderis Frederick ‘’Fred’’ Lucius Johnson pats reiz bijis Zemes viens no diženākajiem varoņiem, ieguvis neapzskaužamu reputāciju, bet kādā brīdī drastiski mainījis nostāju un šobrīd atrod sevi pozīcijā, lai būtu OPA līderis un sērijas gaitā prezidents. OPA, kam visu trīs pirmo grāmatu gaitā ir gana būtiska loma, vismaz kopējā politiskajā bildē, bet vairāk darbojas fonā, galveno fokusu atvēlot Holdenam, viņa komandas biedriem un citiem attiecīgās grāmatas galvenajiem varoņiem.

Par tādiem trešās grāmatas Abaddon’s Gate ietvaros kļūst pirmkārt jau OPA drošības šefs Carlos ‘’Bull’’ Baca uz tā milzu kosmoskuģa Behemoth, kurš vēl pavisam nesen zem cita nosaukuma tika būvēts kā paaudžu kuģis, kuram tālākā nākotnē būtu bijis lemts cilvēci nogādāt kādā citā zvaigznes sistēmā, pavērt ceļu ideālā gadījumā uz citu Zemei līdzīgu planētu kolonizāciju, bet protomolekulas uzrašanās to visu izmaina, bet varbūt tikai pamaina un ne pilnībā liktu no tādiem sapņiem atteikties.

Par Abbadon’s Gate katalizatoru kļūst protomolekulas aktivitātes uz Veneras planētas (sērijas pirmās grāmatas noslēguma rezultāts) un nu tās attīstības tālākajam progresam, kad tas nevienam neizprotamā veidā spējis attīstīties, izveidot lielizmēra obejktu, tādus kā vārtus, kuri kā par savu jauno mājvietu nobāzējas Urāna orbītā. Jāsaka jau uzreiz, ka Abadonnas Vārtu nosaukums grāmatai neizraisa spekulācijas par ko mīļu, pūkainu vai ko citu jaukās noskaņās iemiesojamu. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka Holdens (tuvojas maiteklis) pēdējā laikā sācis redzēt Millera rēgu, kurš ne par ko nespēj izteikties konkrēti, bet ar visu to liek domām joņot ne tajā labākajā virzienā.

Kā savas rīcības seku izraisīts, tā citu un Abbadon’s Gate ietvaros tā ir cita Jules-Pierre Mao meita, kura šoreiz grib atriebt ģimenes godam nodarīto postu un par tās galveno grāvēju sasktata Holdenu, Holdena komanda bēgot spiesta ielidot Gredzenā un nonākt kādā ārkārtīgi īpatnējā Visuma nostūrī, kur Saules sistēmā esošais Gredzens (šķiet atbilstoši būtu tārpejas tehnoloģijas apzīmējums) ir tikai viens no vairāk nekā 1’300 citu tādu. Fakts, kam noteikti būs tālejošas sekas sērijas turpinājumos, bet, lai līdz tam nonāktu, Abbbadon’s Gate varoņiem jāiziet cauri ugunij un ložu krusai, kas pa spēkam ne pilnīgi visiem. Kas prasa cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, lai kādi pretinieki nevēlātos viņus apturēt, pat ja tiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir tie labie, bet vien lasītājam ļauts spriest, kuram ir gana daudz informācijas, pēc kuras vadīties, lai par tādiem varētu vismaz dēvēties.

Abbadon’s Gate reizē šķiet gan kā labs vispārējās sērijas pirmās triloģijas noslēgums, pēc kuras notikumiem ir autoram pieejama plaša izvēle, kā attīstīt notikumus tālāk, gan salīdzinoši ar sērijas pirmajām divām grāmatām tāda, kas izraisa mazuma piegarša pašas grāmatas ietvaros, kur kulminācija ir laba, bet ceļš līdz tam liek vēlēties pēc kā vairāk.

Colin Wilson – The Mind Parasites UN Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sprīdītis

Manas pārdomas

Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.

Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.

Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.

Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.

Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.

Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.

Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.

Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.

Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.

Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.

Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.

Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.

Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.

James Clavell – Asian Saga #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Par Džeimsa Klavela vēsturiskajām āzijas sāgas grāmatām bija dzirdēts un gandrīz tikpat ilgi nostāvējušas manā virtuālajā grāmatplauktā, bet beidzot esmu saņēmies, lai tām pieķertos klāt. Bija dzirdētas pārsvarā pozitīvas atsauksmes no sērijas faniem, bet ne tik ļoti, ka vismaz pirmās divas sērijas grāmatas vien aiz notikumu darbības reģiona un vispārējā stila, kas ieturēts no autora puses būtu liekamas vienā sērijā. Citādi pavisam atšķirīgi tēli un sižeti.

Tā sērijas debija aizsākas 17.gadsimta sākumā, kad John Blackthorne pats būdams anglis, bet piedaloties Holandes vadītā ekspedīcijā, lai atklātu līdz tam vien spāņiem un portugāļiem zināmu ceļu, lai paplašinātu savas ietekmes sfēras. Diemžēl Erasmus kuģi ne tikai piemeklē viena no daudzajām vētrām, ar kurām pašsaprotami jārēķinās, bet kuģis reizē arī spiests vētras dēļ avārijas stāvoklī piestāt Japānas krastos, kur vien Džona lemta lielāka rīcības brīvība, bet tā vien šķiet, ka vien Džons ir gatavs jau sākumā censties vairāk izprast tik atšķirīgos japāņus un nesaukāt tos par pērtiķiem.

Kā japāņiem svešinieki šķiet necivilizēti barbari ar neizprotamām paražām, tā Džonam un citiem ir līdzvērtīgas domas pār vietējiem iedzīvotājiem. Visvairāk no tā gan izceļas rietumnieku iedomas, ka pārāk bieža mazgāšanās un citas higiēnas ievērošana drīzāk apdraud veselību nekā uzlabo to. Vai kristiešu (dominē jezuīti) divkosība, kad tie cer izplatīt savu ticību japānas zemē, piesola dažādus labumus un paaugstinājumus sekotājiem, bet, kad tiem jautā, kur tie palikuši, vienmēr atrod dažādu aizbildinājumus un atrunas.

Tikmēr japāņu pusē nāves aspekts ieņem pavisam citu lomu, sākot ar rituālistisku pašnāvību seppuku, kam atļauju prasīt no sava lorda, līdz pat tam, ka teju par katru nopietnu (un reizēm pat par ne tik izteiktu) noziegumu tiek piespriests nāvessods. Nāves aspekts un miršana ne gluži ikdienišķs atgadījums, bet teiksim pašnāvības ideja tiek izteikta gana pamanāmi daudz, lai uz brīdi pabrīnītos, ka iedzīvotāju skaits tik liels.

Bet kā jau (vēsturiskam) romānam piederas, tad Džons neiztiek bez romantiskas intereses, par kuru kļūst viņam piešķirta interpretore, tulks Mariko, kura palīdz saprasties un par nosacītu sabiedroto padarīt lordu (termins daimyo) Toranagu, kurš vairāk no visiem citiem izprot vajadzību attīstīt militāro varēšanu, kur pārspēku svešiniekiem dod lielgabali un šaujamieroči, kamēr pie pašiem dominē zobeni. Līdz ar to jāmainās laikam līdzi arīdzan samuraju godam, jāpielāgojas labākai stratēģijai, kas gan nav šī romāna jautājums, kurā gods pretinieku sakaut tuvcīņā ar zobenu stāv krietni pāri šaujamieročiem, kuri gan vēl ir relatīvs jaunums. It īpaši vēl laikā, kad samuraju tiesības stāv pāri visiem citiem.

Džonam prasmīgi jālavierē starp japāņu uz āru citiem vērstajām pieklājības maskām, aiz kurām nereti slēpjas pilnīgi kas cits. Bet vienlaikus, kad lemts pēc ilgāka laika satikt gūstā dzīvojošos Erasmus kuģa kādreizējos biedros, pašu piemeklē zināms šoks kā par viņu netīrību, kas ir pati par sevi pašsaprotama, tā cita veida uzskatiem un domāšanu, kuri, dzīvojot citā vidē, drusku sākuši, kā japāņi uzskatītu, kļūt kā civilizētam cilvēkam.

Shogun tēlu perspektīvas mijas un bez Džona piedāvā arīdzan ieskatu Japānas politisko intrigu pasaulē, kur jebkurš daimju ar vērā ņemamu varu cer kļūt par Šogunu, kad imperators vairāk ir reprezentatīva vara, kamēr faktiskā valdīšana tiek šim šogunam. Cik var spriest pēc YouTube atrodamiem treileriem, tad Netflix veidojums gana precīzi attēlo romānā atrodamo sentimentu.

Sērijas turpinājums Tai-Pan, kā jau minēts, ir vien nosacīts turpinājums un darbību pārsviež uz aptuveni 1840.gadu (gadiem) un Honkongu, kurai ar laiku lemts kļūt par nozīmīgu ekonomisku, ģeopolitiski svarīgu pilsētu. Kā iepriekšējā grāmatā jāpāņi uzskatīja sevi kā parāko tautu, rasi uz zemes, tā šajā ķīniešiem ir līdzvērtīgas domas par sevi. Vienīgi uzskati par barbariem angļiem un citiem no tāla svešuma nākošiem ir vienādas.

Tāpat līdzīgs ir ne gluži nolemtība dzīvei, bet paļaušanās tai, neaizkavēšanās ‘’kāpēc’’ jautājumā. Kamēr japāņiem tā ir karma, tad ķīniešiem

Tikmēr briti pa divu gadsimtu laiku jau manāmi attīstījuši savu impēriju un jūrās, okeānos pielietojamo spēku. Tirdzniecība kā viens no galvenajiem instrumentiem, lai to tikai arvien vairāk palielinātu. Opijs-tēja-zīds, varbūt ne obligāti attiecīgajā secībā, bet viennozīmīgi visi trīs vērā ņemamas preces, kur tēja kļūst par nozīmīgu kultūras dzērienu starp britiem, opijs notrulina, novājina un vieglāk ļauj manipulēt ar aziātiem, bet zīds un tā kvalitāte līdzvērtīga, ja ne pārāka ar citur pasaulē iegūstamo.

Kā liecina grāmatas nosaukums Tai-Pan, kas apzīmē rietumnieku tirdzniecības firmu, namu hong biznesa galveno pārstāvi, tad galvenā loma tādam šajā grāmatā tiek Dirkam Struenam. Tomēr, lai cik bagātības netiktu savākts un ar nepārstājošiem centieniem to palielināt, tad nevienmēr nauda spēj visu atrisināt. Tā par vienu no bēdu avotiem kļūst malārija, kura atņem dzīvību nevienam vien tuvam cilvēkam, vai inficē tādu un līdz ar to kļūst par nozīmīgu sižeta punktu, kad Dirks ir gatavs uz visu, uz jebkādu cenu, lai to izārstētu.

Citas raizes un nosacītu spriedzi gana garājā grāmatā sagādā kādreizējs Dirka draugs Gorth Brock, ar kuru draudzība ne tikai pajukusi, bet atstājusi attiecības tādā līmenī, ka tas sākotnēji par to teju vien domā, kā atriebties, kā izjaukt un iznīcināt Dirka plaukstošo biznesa darbību. Ko gan pamaina Dirka dēla Koluma ieskatīšanās Gorth radiniecē Tesā.

Kā Shogun ietvaros lielgabali un citi šaujamieroči bija jaunums, tā tvaikoņu ēras sākums un burukuģu potenciāls noriets tāds ir šajā, kaut gan šoreiz jaunuma aspekts tāds ir pilnīgi visiem. Un kamēr ir dažs labs iesīkstējis, kurš par visām varētm cildina burukuģus, tad jaunākie ir krietni atvērtāk domājoši un labāk spēj pieņemt labumus, ko dod kuģis, kurš spēj kuģot pretvējā un ekonomiskos labumus, ko tāda tehnoloģija sniedz, kuru neierobežo vēja untumi.

Tai-Pan romāns vairāk kā savstarpējo attiecību drāma starp jaunajiem kolonistiem, kuri ir teju kā aristokrāti ārpus mājām, kuriem statusu piešķir materiālo labumu spēks. Pameklējot internetu, atklājas, ka Tai-Pan arī nav izpalicis bez ekranizācijas, kaut arī salīdznoši senāks 1986.gada ražojums tam.

Noslēdzoši Asian Saga trešā grāmata Gai-Jin – barbaru, svešnieku apzīmējošs termins, kas kalpo kā uzskatāms apliecinājums, ka ilgstošo, bet ierobežoto kontaktu laikā uzskati vieniem par otru, rietumniekiem un japāņiem, ķīniešiem nav mainījušies. Romāns reizē ir kā nosacīts turpinājums, jo kā galvenais tā tēls ir Dirka mazdēls Malkolms, kurš alkst pats kļūt par taipanu, bet nenojauš, ka viņa rīcībā nav vēl biznesa galvai pieejamais spēks un vara, ko vairāk no aizkulisēm vairāk kontrolē joprojām starp dzīvajiem esošā Tesa, kuras kļūšana par Struenu nav mainījusi faktu, ka Broki joprojām ir kā lielāki konkurenti un pat naidnieki vismaz biznesa konkurencē.

Vismaz sākotnēji par būtisku sižeta katalizatoru kalpo japāņu samuraju šķietami neizprovocēts uzbrukums britiem, kuru kompānijā ir arīdzan Malkolms, kuram palaimējas palikt dzīvam, bet ne gluži visi viņa kompānijā spētu (ja vien spētu) apgalvot to pašu. Japāņi izmanto valodas barjeras kā tirdzniecības jautājumos, tā šajā gadījumā savā labā, un kamēr mutiski apliecina vēlmi palīdzēt saukt pie atbildības vainīgos, tad drīzāk par patiesu šķiet pretējais, ka tie drīzāk atbalsta un iedrošina tos.

Salīdzinoši vismazāk atvēlēta uzmanība, piešķirtas maznozīmīgākas lomas līdzvērtības ziņā vietējiem, kamēr pārliecinoši vairāk drāmas piešķirts Malkolma Struena mīlestības frontes pārdzīvojumiem attiecībā uz jaunu francūzieti Angelique Richaud, par kuru kā iecerēto Tesa un citi radi, maigi sakot, nav sajūsmā, un uzsakta, ka tā cer vien ieprecēties bagātībā.

Diemžēl Gai-Jin no visiem trim salīdzinoši vismazāk saistošs, kas jūtami par garu izvilktā romānā līdz tā beigām jau arvien mazāk piedodams, tam nemainoties.

Aleksandrs Grīns – Nameja Gredzens

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zinātne

Manas pārdomas

Nameja Gredzens iesākas ar diezgan traģisku notikumu virkni pavisam vēl jauna puiša Kaspara dzīvē, kad raganu tiesas dēļ, kura nāvei uz sārta nolēmusi viņa māsu Zani nevien par ārlaulībā dzimuša zīdaiņa nomērdēšanu, bet arīdzan godājama kunga dēla apsūdzēšanu šajā negodā. Kaspars ar brāļiem un saimniecības galvu tēvu šķietami braši turas kopā, bet acīmredzami tēvs centies neizrādīt uz āru, cik ļoti pārdzīvojums sāp, un vien dažas dienas vēlāk pļaujas laikā saļimst uz lauka un vairs neatgūstas. Kamēr brāļi gatavi ar noliektām galvām turpināt sūri grūto darbu, Kasparā šo notikumu virkne aizšķil uguni, kas tā vien prasa nomest esošo kungu varu, atbrīvoties no to uzliktajam nastām, kas ļauj tiem baroties no vienkāršo zemnieku darba sviedru nastas un atriebt māsas, kā arī tēva nāvi.

Tikmēr otra perspektīva, stāsta skatpunkts aizved pie jau veca kņaza Gundara nāves gultas, kurš to jutis ir izsaucis vienīgo mantinieku no studijām Itālijā. Vēl cer tam nodot dzimtas leģendu par pašzemju valdnieku Nameju, kurš reiz valdījis pār savu tautu, nevis tur zemojies kādu citu priekšā. Kā stafetes kociņu nodot jaunajam Bogislavam misiju reiz realizēt, ko nav spējis viņš pats vai citi radi, bet piebilst, ka nevienam līdz šim nav sanācis arī atrast maģiskam artefaktam pielīdzināmo Nameja gredzenu, kurš pēc leģendām ļautu pieveikt visus naidniekus, kuri tā valkātājam stātos ceļā. Un tavu brīnumu, kad ar pēdējām pirmsnāves kustībām veicais Gundars nejauši saplēš no paaudzes paaudzē pārmantotu vāzi, kurā, kā izrādās, tas bijis paslēpts. Nu atliek vien Bogislavam no važu paklausības miega celt zemniekus un domubiedrus, lai Nameja mantinieks atkal varētu valdīt savā zemē.

Kamēr Bogislava tēlam saprotami tiek pievērsta lielākā daļa visai īsā romāna uzmanības, tad attiecībā uz Kaspara tēlu ar iesākuma ainām, kurās rodas motivācija mudināt citus sacelties, tā vien šķiet ar to arī apraujas. Vien krietni vēlāk un tad arī tik uz vienu mini ainu Kasparam lemts sastapt Bogislavu, izraut viņu no aizmiršanās starp gultu palagiem, lai atgrieztu to uz taisnīgā mērķa ceļa. Lai arī mirklis nozīmīgs un svarīgs, atgriezt censoni uz cīņas ceļa, lai atgūtu reiz zudušo troni, tad tas nenovēršami atstāj iespaidu, ka tēls nav izmantots pēc tā pilna potenciāla. Nebūt ne kartona ieliktenis, bet arī ne tāds varonis, kas apmests ar pienācīgu miesu uz tēla skeleta kauliem.

Bogislavam ar parasto zemnieku roku spēku, lai cik dedzīgi tie necilātu izkaptis un spriguļus vien nepietieks un bez atbalsta kādā citā kņazā un valdniekā nav pat ko aizsākt lolot cerības. Tādu sabiedroto Bogislavs rod grāfā, kanclerā Zamoiskī, kurš pirmais notic iespējamībai par jaunu valdnieku. Tomēr ne visi ir stāvā sajūsmā, kad starp vienkāršajiem zemniekiem, klaušiniekiem sāk paklīst runas par labākiem laikiem, kad tie sāk dumpoties un atteikties strādāt. Vienlaikus citu valstu kaimiņi, kā Zēdermanlande (izklausās pēc Zviedrijas paveida), kuri cer iekarot Vidzemes un Rīgas teritoriju, labprāt uzkurina Bogislavā cerības, sola atbalstu, lai tādejādi sētu nemierus ienaidnieka teritorijās un sekmētu paši savus mērķus

Vismaz paša Bogislava gaitas attēlots labākā stilā. Var reizē just vēlāka autora Aleksandra Grīna potenciālu Dvēseļu Putenis grāmatai, ir pazīmes no patriotisko noskaņu romāna, bet reizē ir arīdzan ļoti minimāli ar romānu papildināta vēsturiskā leģenda, ko gan pēc internetā atrodamās informācijas lielā mērā izdomājis autors pats. Nav tikai sauss vēsturiskais atreferējums bez pienācīga sižeta dramatiskuma un tēliem piešķirtas motivācijas, bet reizē šie aspekti nav izstrādāti aizraujošam romānam vēlamā līmenī.

Izlasīju, lasu, lasīšu #258 (18.03-07.04)

Izlasīju:

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #3-4

Regīna Ezera – Nakts Bez Mēnesnīcas

Noklausījos:

–

Lasu:

Aleksandrs Grīns – Nameja Gredzens

James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Klausos:

James Clavell – Asian Saga #1-3

Lasīšu:

Colin Wilson – The Mind Parasites

Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Klausīšos:

Drew Hayes – Super Powereds #1-3

Regīna Ezera – Nakts bez Mēnesnīcas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Nakts bez Mēnesnīcas sniedz lasītājam vien īsu ieskatu nelielā romāna varoņu dzīvēs mirklī, kad tie savstarpēji mij ceļus un atrod viens otru vienā un tajā pašā lokācijā, Dzegu stacijā gaidīdami vilcienu no vai uz Rīgu. Katrs ar savām dzīves likstēm, nožēlām par neiespēto, par aizritējušo laikum, kas vairs nenāks atpakaļ, un ir vien jāsadzīvo un jāpieņem notikušais, agrāk veiktās izvēles, lai varētu turpināt uz priekšu tikt.

Tā Toms Melnalksnis, reiz viena no uzlecošajām zvaigznēm mākslas pasaulē, vismaz pašam tādi sapņi, grāmatai iesākoties dodas Dzegu stacijas virzienā pavisam ar bēdīgu, gandrīz vai bezcerīgi grūtsirdīgu noskaņojumu. Lai arī tiek doti vien mājieni, ne skaidri un tieši pateikts, tad var noprast, ka Toms nesen diagnosticēts ar kādu neārstējamu pataloģiju, iespējams vēzi (vēlīnā stadījā), kas nu vedina uz pastiprinātām domām par nāvi, par atlikušās dzīves bezjēdzīgumu. Bet pa ceļam uz staciju sanāk veselu mūžību neredzēto Annu kopā ar māsas Laumas meitu Dainu, kas varbūt paver citu perspektīvu salīdzinoši jaunajam puisim.

Tikmēr pašai Annai arīdzan ir savas bēdas, jo ceļš uz staciju tiek mērots ar mērķi iesēdināt Dainu vilcienā, lai piecgadīgā meitene beidzot atgrieztos pie savas mātes. Atvads nav un nevar būt vieglas, pat māc šaubas, vai tiek darīts pareizi, jo pēdējos četrus gadus meitēns audzis pie tantes Annas un vecmammas, bet tagad Lauma pēc precībām ar Edgaru ir gatava ņemt Dainu atpakaļ audzināšanā. Pirms tam, pirms iepazīšanās ar jauno vīru, ārlaulībā dzimušās meitenes audzināšana bez vīra laikam būtu bijis pārāk skandalozi. Tomēr, lai cik saprotama būtu Laumas vēlme nu atgūt meitu, tad tam var dot citus pretargumentus, kāpēc Dainai būtu labāk palikt pie Annas un vecmammas, kuri apzinātā vecumā kļuvuši daudzkārt tuvāki par īsto, bioloģisko māti.

Bet ir vēl trešais, starp citiem spilgtāks tēls, un tas ir Voldemārs Pīlādzītis. Šķiet cilvēks ar prasmi uz dažādiem noderīgiem darbiem, cilvēks, kuram rokas prot amatu un darbu, bet arī tāds, kurš savas bēdas reiz sācis slāpēt ar alkoholu un tagad šis ieradums jau kļuvis par daļu no ikdienas. Kad nonāk Dzegu stacijā, mute gandrīz nevienu nomoda brīdi neturas ciet. Pats apzinās, ka derētu sākt mazāk dzert vai pātraukt pavisam, bet roka teju pati sniedzas pēc pudeles, it īpaši, ja pašam samets sevis dikti žēl. Tiek sniegts pat interesants ieskats pagātnes fragmentā, kas dotu izskaidrojumu alkoholisma ligas aizsākumam.

Noslēdzošajā daļā, aktīvākai citu tēlu iesaistei tiek piedāvāta papildus maza drāma, kuras galvenā vaininiece ir neapdomīga grūtniece, kura būtu varējusi palikt lielpilsētā, ne ciemoties ārpus tās, kad dzemdību moments tik tuvu. Citādi pat nedaudz mazuma piegaršas, jo var just autores Regīnas Ezeras prasmi šajā darbā, kā arī vietu vēl izvērstākam darbam un varoņu, kā Toms, Anna un Voldemārs, dzīvēm, to līkločiem.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #3-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc iegūtās pieredzes un dažādu prasmu līmeņu uzlabošanas Reaper Trials laikā iepriekšējās sērijas grāmatas ietvaros, pienācis laiks kā zemietim Džeisonam, tā viņa fantāzijas pasaulē (par Pallimustus sauktu) iegūtajiem draugiem un komandas biedriem jauniegūto konsolidēt un treniņu periodā apgūt gan personīgi jaunās spējas, burvestības, gan krietni uzlabot komandas sinerģiju, lai no pusvārda, no pirmās kustības zinātu, ko grib darīt komandasbiedrs, lai neatstātu nevienu vājo vietu, kuru stiprākam pretiniekam vai briesmonim izmantot savā labā.

Ja vēl maģijas saturācijas dēļ uzradušies briesmoņi savu sliktumu dara ne aiz ļauna prāta, tad to pašu nevar teikt par dievības Builder un viņa sekotāju kultu, kā arī viņu izmantotajiem Church of Purity fanātiem, pat ja daudzi no tiem akli seko saviem līderiem un līdz galam neapzinās savu lomu Bildera plānos. Pats Bilders skaitās kā great astral būtne, bet tieši viņa gadījums, atšķirībā no līdzīga tipa ‘’kolēģiem’’, kā par mirušajiem atbildīgais Reaper vai Džeisonam piešķirtās World-Pheonix Token autores, kas spēlēs būtisku lomu vēlāk grāmatā, tad šībrīža Bilders sen sen ir bijis mirstīgais, kurš ‘’paaugstināts’’ līdz šodienas spēka līmenim, jo oriģinālā dievības titula būtne noziegusies, pārkāpusi savus uzdevumus un pilnvaras, kā neviens cits līdz tam.

Kaut arī Bilderam būtu jābūt pāri visam, lai nerūpētu vara pār ticīgajiem, pār parastiem mirstīgajiem, tad tā tomēr vis nav, un Džeisona tēls ar savām izdarībām nokļuvis Bildera uzmanības centrā un krustugunīs, ko sekojoši tas izmanto, lai, manipulējot ar viņa iegūtu ienaidnieku Cole Silva, kaitētu Džeisonam, censtos viņu korumpēt un pārņemt savā kontrolē. Pats savās acīs Silva ir viens no Greenstone pilsētas kriminālās pasaules dūžiem, kaut arī tas nevarētu būt tālāk no patiesības. Audzis tēva paspārnē ieguvis visas sliktās īpašības un, mantodams vecāka sastrādāto, spēj vien ar nežēlību to noturēt, līdz momentam, kad kādam zūd pacietības. Viss labi, kamēr kādam noderīgs, ko var teikt par daudziem slikto tēlu pakalpiņiem gan šajā, gan nākošajā grāmatā, kuru ego ir lielāks par paša gudrību.

Tomēr neviens nebūtu spējis paredzēt Džeisona nesalaužamo gribasspēku – ne Silva, ne viņa ‘’uzticamā’’ labā roka Kilians, ne Bilders un varbūt pārsteigti būtu pat viņa komandas biedri. Tieši tas un nekas cits ļauj Džeisonam pārciest Bildera sagādatās prātam neaptveramās mocības, kuras neviens cits ar veselu saprātu nav spējis pieveikt. Bet, lai, kā arī Džeisons necenstos, viena viņa gadījumā liela uzvara nenozīmē, ka ar to visu Bildera un arīdzan Purity baznīcas plāni būtu izjaukti.

Sekojoši ar neatlaidīgu darbu, kā komandas biedra Klaiva, kurš specializējies šīs maģijas aspekta izpētē, tā zelta ranga piedzīvojuma meklētāja Emira un daudzu citu palīdzību, izdodas atgriezties astrālajā telpā (bet eksistē daudz tādu), kurā notika pārdomu sākumā pieminētie pārbaudījumi, lai varētu padziļinātāk izpētīt un uzzināt, kādēļ gan Bilderam tā tik ļoti vajadzīga.

Nedaudz neveiksmīgi, ka šīs divas, trešā un ceturtā He Who Fights with Monster sērijas grāmata iegadījusies vien tagad mana bloga periodā, kad labāk izlasu vai noklausos vairākas grāmatas pēc kārtas un tad par tām šo to uzrakstu, jo citādāk agrāk pietrūkās domas un biju spiests veidot Iepalicēju rakstus. Nedaudz neveiksmīgi, jo ceturtā sērijas grāmata gan būtiski maina savu notikumu lokāciju un, lai varētu par to kaut ko uzrakstīt, nāksies ieslīgt maitekļos par iepriekšējo. Tā teikt, esmu brīdinājis!

Tad lūk Džeisona un viņa komandas cīņa ar pašu Bilderu, kaut arī mirstīgā cilvēka čaulā, astrālajā telpā beidzas ar nosacītu uzvaru, jo Džeisons tā rezultātā mirst, bet ne neatgriezeniski, par cik viņa inventārā atradās Pasaules-Fēniksa piešķirtais žetons. Šīs atdzimšanas dēļ lasītājam pat tiek ieskaits astrālo būtņu (Reaper, World-Pheonix un Builder) apspriedē, kur Bilderam tiek atgādināts, lai savaldās (minēšu, ka ar īslaicīgu rezultātu tas), kā arī Rīpers un Pasaules Fēniksa izstrādā Džeisonam īpašu spēju paketi, lai ierobežotu faktoru, ka viņš ntās reizes varētu izmantot teju vai nemirstībai pielīdzināmu spēju.

Pavērsiens seko, kad Džeisons pamostas uz Zemes, pamestā slimnīcas teritorijā, kurā reiz pirms nu jau tik daudziem gadiem dzimis. Kaut arī ir nenoliedzams prieks par atgriešanos mājās, uzreiz domas raisa ko, cik daudz un vai vispār kādam atklāt par maģijas un cita veida pārdabiskā eksistenci.

To gan krietni izmaina atklājums, ka, lai arī krietni reducētākā apjomā, Zeme nav pilnībā bez maģijas, turklāt pēdējo aptuveni 500gadu laikā tās apjoms ir jūtami audzis, kaut arī ne tik ļoti, lai nebūtu to vēl iespējas noslēpt. Vampīru Cabal skaitās vecā maģija, esenču maģijas praktizētāji Network kā jaunā maģija, bet pavisam cits mošķis ir pavisam jaunā Engineers of Ascension (EOA), kuri izmanto zinātniskus eksperimentus, lai censtos sevi uzlabot.

Pirmie iespaidi gandrīz ne par vienu no trim grupām Džeisonam nerodas tās pašas labākās. Katrā grupā ir pa kādam, kuram šķiet, ka ar draudiem un spēku iespējams iegūt Džeisona rīcībā esošo informāciju par otru fantāzijas tipa pasauli. Tomēr nav arī pavisam bezcerīgi un starp vampīriem Džeisonam izdodas izveidot labas, koleģiālas un varbūt pat draudzīgas attiecības Craig Vermillion, kura iemaņas kā vidutājam un sarunu vedējam labi kalpo, lai varētu izveidoties sadarbība ar Austrālijas un vispirms Sidnejas Network filiāli un tās vadītāju Annabeth ‘’Anna’’ Tilden. Jāpiebilst gan kā Network kā tīklu veido agrāk eksistējošu slepenu uz maģiju orientētu organizāciju grupas, kuru starpā joprojām valda reģionāla sacensība, konkurence un strīdi, galvenokārt par resursiem, kurus spēcīgākie, kā ASV, Ķīna un Krievija nekautrējoties cenšas savākt sev. Kuru gadījumā viņus atkal sagaida pārsteigumi no Džeisona puses, kuru neinteresē plika mantkārība un tradicionālas pārvilināšanas metodas viņam neliks pamest Austrāliju.

Papildus sižeta spraigumu piešķirt ne tikai tas, ka līdz ar Džeisonu uz Zemes uzradies vēl cits Outworlder, kā viņš reiz uz Pallimustus, bet vēl jo vairāk, ka šī persona ir no nāves pasaules atgriezta Farrah, kura šķiet zaudēta gana agrīni sērijas sākumā, bet ar savu palīdzību Džeisonam līdz tam tik svešajā Pallimustus pasaulē atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai tur vai kas Džeisons šoreiz apņemas nepamest draugu un sabiedroto nelaimē.

Noslēdzoši Džeisona atgriešanās uz Zemes viņa dzīvē atgriež arī tuvākos radus, no kuriem dažu atkalsatikšana sākotnēji sagādā zināmas bažas. It īpaši ja vecākais brālis ir bijis abildīgs par daudzu gadu garumā esošās draudzenes apprecēšanu, bet mātes reakciju varētu gandrīz vai interpretēt kā atvieglojumu, ka viņa izvēlējusies labāku brāli. Vismaz māsas Erikas un viņas 12 gadīgās meitas Emi (mīļākā no visiem radiem, vislabākās attiecības) sastapšana sagādā priecīgākas emocijas, bet vēl pirms tas iespējams, rūpīgi jāizpēta kāda ir šībrīža situācija pēc tik ilgas prombūtnes. Vispirms jāiegūst kādi līdzekļi, kaut kā jārealizē vismaz viens no 40 zelta stieņiem 10kg svarā, ko varētu paveikt, vispirms atklājot savu ‘’augšāmcelšanos’’ ģimenes melnajai avij, onkulim Hiro, kurš, lai sasniegtu savu turību ir veidojis kontaktus kriminālajā pasaulē, pat ja šobrīž cenšas vairāk darboties legālajā vidē.

Lai arī ārēji Džeisons cenšas to neizrādīt, tad spēja vigli un ātri nogalināt, ja runa nav par augstāka ranga pretinieku, nenovēršami sagādā psiholoģiska rakstura problēmas un pārdomas. Ar piedomāšanu jāpapulas, lai pirmā reakcija nebūtu ar agresiju dot pretī, lai ar to pēcāk nenogrieztu kādu vēlāk izdevīgu izvēles rīcību. Pa virsu jau tā galvassāpju izraisošai intereseit no minētajām trim organizācijām, nāk klāt arīdzan uztraukumi par radinieku likteni, kad nenovēršami uz Zemes pieaugošās saturācijas dēļ maģijas fakts vairs nebūs noslēpjams. Vēl jo vairāk, kad Džeisonam top zināms, ka nekontrolēti tas varētu kalpot kā liels drauds gan Zemes, tā Pallimustus eksistencei.

Lai atgūtos un atjaunotu iekšējo balansu ir nepieciešams paceļot, apskatīt pasauli, kas līdz tam dzīvē uz Zemes nav pārāk daudz sanācis, bet vienlaikus varam būt droši, ka Network, vampīru Kabals, EOA un citi neļaus Džeisonam ilgi laiskoties.

Garon Whited – Nightlord #7-8

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sērijas noslēdzošās daļas (cerams) septītā grāmata iesākas, Ērikam uzņemoties audzināšanu par meitēnu, kuru viņas dzimtajā pasaulē radi būtu nolēmuši nāvei, jo māte mirusi dzemdībās un piedevām vēl ārējā izskatā ir pazīmes, kuras liecina, ka viņa neesot dvēseles. Ēriks, kā jau uzņēmīgs un visuvarens vampīrs, to neņem galvā, bet rīkojas, un par dzimto vietu un laiku, kur uzaudzināt par Fībiju nosaukto bērnu izvēlas 1959.gada mazpilsētas vidi Aiovā, ASV, bet arī ne gluži tā uzreiz, ka tā būtu Ērika pirmā izvēle.

Zīdaiņa vecums, bērnudārzi un pirmās klases tiek izlaisti. Tādi sīkumi, lai paliek lasītāja fantāzijai, jo pirmās būtiskākās problēmas, kuru laikā negribot izdosies atrast kārtējo naidnieku, kuram kārojas gan iegūt Ērika maģijas spēku, gan viņa vampīrisko un Haosa ietekmes spēju dēļ viņu nogalināt. Cik nu uz to doti mājieni, cik pašam jāsaprot, tad Fībijas bērnību par parastu un ikdienišķu nosaukt nevarētu, augot mājā, kurā līdzās jau pašam (audžu)tēvam burvim un vampīram, uzturas arī maģisks konstrukts Bronza līdz šim sērijā ierasti zirga veidolā, bet spēj atveidot arī modernākus spēkratus, kā arī ļoti īpašs zobens Firebrand ar pūķa personību tajā, kura izcelsme meklējama pašā sērijas sākumā.

Tā nu Ēriks pie mazākajām aizdomām, ka paši nokļuvuši vietējo aizdomu lokā, uzreiz bez kavēšanās nomainījis mājvietu uz citu vietu un laiku, bet nu tuvojoties Fībijas pilngadībai, izšķiras par labu dzīves skolai, lai pati pieņem lēmumu, cik ilgi uzturēties, kad būtu laiks tomēr sakravāt mantas. Lai arī jau līdz šim 17gadu vecumam Ēriks centies būt visos aspektos pēc iespējas labāks vecāks, tad tā vien šķiet pašas pieredze var nostipirināt to, ko vārdiski var vien saprast, bet ne izprast. Kad jāiemācās kontrolēt savu maģiju, pielietot to vajadzības robežās un dozēti, lai vēlēšanās uzlabot drauga un pēcāk pirmā nopietnā puiša Kamerona veselību, kas arī nosver izvēli par labu ilgāk uzturēties 1959.gada Aiovā, neatspēlējas negatīvi.

Tad nu laiks arī pārdomu rakstā uz skatuves parādīties pieminētajam naidniekam, mācītājam Aldenam. Pat pašam Ērikam rodas pārsteigums, cik spēcīgs izrādās mācītājs Aldens, turklāt ne jau fiziskā ziņā. Pirmās domas, ka kāds cits būs piešķīris Aldenam spējas, norādījis Ērika virzienā un licis ieciklēties uz viņu. Bet patiesībai nemaz nav jābūt tik ļoti samudžinātai, lai tāpat būtu neparasta un neordināra. Diemžēl Aldens izrādās no tiem indivīdiem, kuriem nekad nav gana. Kas viņa gadījumā ir ar jebkādām metodēm iegūtas citu zināšanas par un ap maģiju, lai varotu pats savas spēja, un šī mērķa vārda neviens viņam nebūs šķērslis.

Tomēr ne Ēriks, bet Fībija beigu beigās būs Aldena baisāks pretinieks, jo pašam Ērikam ir savas galvas sāpju un migrēnu izraisošas problēmas, lai neradītu laika paradoksu, lai pagātni aizvirzītu līdz drošai nākotnei, kurā viņa jaunākā versija var atkal droši izpausties, bet par to drusku vēlāk.

It kā starpgrāmata ar kārtas skaitli #7,5 Phoebe’s Tale: From His Shadow teju izvēršas par labāko grāmatu visā sērijā. Nav vairs gari filozofiskas dabas pārdomu monologi, kurus vien brīžiem izraibina kādu spraigāku, dinamiskāku sižeta momentu, lai atkla atgrieztos pie Ērika iekšējām pārdomām. Arī skatpunkta maiņa uz citu tēlu ir kā svaiga elpa Nightlord sērijā.

Vide un laiks šoreiz Ņujorka, 2060.gads. Aldenam, neko vairāk nezinot, loģiski šķiet, ka Ēriks pārvalda ceļošanu laikā, nevis ceļošanu starp dažādām dimensijām un kur nu vēl pavisam atšķirīgiem Visumiem. Pati Fībija vēl vien cenšas atrast savu vietu tajā visā, ar ko gribētu nodarboties, un tēva neizsmeļamo resursu dēļ ir iespēja kļūt par noziegumu apkarojošu ‘’pašnodarbināto’’, konkrētāk izvēloties apkarot narkotiku tirgotājus. Sākotnēji gan tas ir vien mazo tirgotāju, vietējo apstrādes vietu aptīrīšanā un Ērika nolīgtais algotnis Džeisons, kuram uzdots uzpasēt Fībiju un iespēju robēžās papildus apmācīt un izglītot viņa profesijā, pareizi spriež, ka tas vairāk izskatās pēc izlutinātas meitas izklaides, ne nopietnas karjeras izvēles. Arī nostāja pret slepkavošanu ir no ierindas cilvēka saprotama, bet, laikam ejot, pati saprot, ka drīzāk tāds viedoklis radies pretstatam tēva vampīriskajai dabai un vispārējiem viņa situāciju apstākļiem, kuri prasa pret dzīvības atņemšanu izturēties pašsaprotamāk. Vien Aldenam Fībija var pateikties pēdiņās par jau kā pieguša cilvēka dzīves skolu, bet vien draugam Rastijam (vilkatis) un varbūt arīdzan dievībai Dastijam (tēva Ērika ietekmē reiz radies) par noturēšanos pie cilvēcības.

Tā noslēdzoši var atkal atgriezties pie Ērika, kurš septītajai grāmatai Fugue noslēdzoties nozuda, lai nodoties eņģeļu pētniecībai un to sekcijai. Nebūt ne brīvprātīgai no eņģeļu puses. Bet izrādās, ka nemirstībai ir arī sava ēnas puse, jo nododas ‘’izklaidei’’ un pētniecībai tik centīgi, ka paiet vairāki gadsimti līdz ir pienācis tiem gals, un vien tiem noslēdzoties nāk sāpīga nojauta, ka Fībija jau kā sen vairs nav starp dzīvajiem.

Visas astotās grāmatas Penumbra darbība pamatā saistās ar galvenās Rethvenas pasaules atgriešanu darbības kārtībā. Rethvena, kur Ērikas, kļūdams par vampīru, pirmoreiz nokļūst citā Visumā, citā pasaulē, turklāt vēl plakanā. Ja vēl būtu vien kaut kā jānobumbulē laiks līdz viss dēļ ļaunum ļaunas maģiskas lodes dēļ nogāja greizi, tad gandrīz nebūtu nekādu uztraukumu un sērija varbūt jau būtu kā sen noslēgusies. Bet par tavu trakumu reiz Rethvenā mītošie ledus milži izdomājuši iznīcināt tās saules maģisko konstruktu un nav neviens cits kā vien Ēriks, kuram nākas darīt kaut ko lietas labā. Pat viņa dubultnieks un nu jau vairāk vai mazāk nostabilizējusies dievība Dastijs viens pats uz neko tādu nav spējīgs. Kā arī ļoti iespējams nevienam citam arī tik ļoti nerūpētu atgriezt Rethvenas debesīs sauli, izvairīties no potenciāla paradoksa, kas izdzēstu visu ar Ēriku līdz šim notikušo.

Veids kā tas tiek pasniegts, kā Ērika tēls izvēlas risināt kā floras un faunas problēmas, kad saule dabūt debesīs, tā arī cilvēku populācijas problēmas un ledus milžu apkarošanu, ir tālu no ideālā. Gandrīz rodas iespaids, ka Ēriks pats neapzināti rada sev liekas problēmas, kuras tad varētu padziļinātāk risināt, kam par piemēru ir dažādu Romas impērijas versiju iedzīvotāju pārcelšana uz Rethvenu, lai tie sāktu veidot impēriju, kuru vēlāk nākotnē būs lemts sastapt, gan krietni izmainītā versijā. Un tad, piemēram, pašam atliek brīnīties, ka verdzība, par kuru pats ir pret, citi Romas pilsoņi uzskata par pašsaprotamu.

Vai arī autoram vienkārši iepatīkas gari un plaši tās aprakstīt. Diemžēl Penumbras neizteiksmīgais noslēgums bez pienācīgas kulminācijas neliecina, ka tā jau lieki garumā izvilktā sērija būtu noslēgusies.