Izlasīju, lasu, lasīšu #252 (11.12-31.12)

Izlasīju:

Robert Ludlum – The Matarese Countdown (Matarese Dynasty #2)

John Case – The Murder Artist

Noklausījos:

David Longhorn – Devil Ship #1-3

Lasu:

Iain Gale – The Black Jackals (Peter Lamb #1)

Liz Moore – Long Bright River

Yoshiyuki Sadamoto – Neon Genesis Evangelion, Vol.1-14

Klausos:

Pirateaba – The Wandering Inn #1-3

Lasīšu:

Stanley Pottinger – The Boss

Katherine Webb – The English Girl

Klausīšos:

Garon Whited – Nightlord #1-3

David Longhorn – Devil Ship #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sāra un Džo, nopērkot Pirate Cove niršanas skolu un cita veida tūrisma objektu Sainte Isabel salā, ir gatavi riskēt ar lielu investīciju un salīdzinoši drošāku nākotni mājās, ASV, lai pašu spēkiem radītu savu paradīzi uz no malas šķietami tik burvīgās salas. Kur vēl labāk, ja salai ir sava unikālā folklora un leģendas ap kādreiz tās tuvumā tik ietekmīgajiem pirātiem, kuri reiz sagādājuši tik lielas galvassāpes dažādām koloniālajām varām. Bet noteikti kaut kam tādam mūsdienās nav vietas un šāda veida paranormāli mīti, lai gan liela daļa vietējo tiem tic teju reliģiski, ir atstājami pagātnē.

Tā noteikti gribētos domāt Pirate Cove īpašnieku pārim, no kuriem kā galvenā varone triloģijā izrādīsies Sāra. Ar lielāku mentālo spēku un noturību ne tikai pret paranormālajiem draudiem, bet arīdzan pret uz salas valdošo korupciju, kuru izmanto netālu no tās uzradušies bagātību mednieki, kuri cer atrast reiz nogrimušu kuģu vrakus un uz tiem esošos dārgmetālus, bet kaut kādi civili amerikāņi draud to izjaukt.

Par laimi Sāra un uz brīdi Džo, kā arī vēlāk sērijā vairāk prominentiem viņu draugiem un biznesa partneriem Raienam un Kerijai (arī pāris), spoku pirāti un viņu kapteinis Viktors Lemetra, kā savus upurus pārsvarā izvēlas ļaunprātīgus, sliktas dabas un citādi korumpētus personāžus. Kas nosacīti ļauj labajiem sērijas varoņiem uzelpot, bet tikai nosacīti, jo cits drauds, it īpaši Sārai, nāk no kapteiņa Viktora puses un viņa apsēstības pret reiz zaudētu mīlestību Katrīnu pirms aptuveni 300 gadiem, kas attiecīgi gan pamudinājis kļūt par pirātu, gan licis ar laiku kļūt tik nežēlīgam un asinskāram, kad viens vai daži upuri vairāk vai mazāk vairs neko nenozīmē. Reizēm lieka asinsizliešana prieka pēc vien uz laiku nomāc sēras arī pēcnāves dzīvē būdamam kā spokam.

Triloģijai turpinoties ar otro Dark Soul grāmatu, vēl jo vairāk, kad Džo uz brīdi tiek piespiedu kārtā noņemts no skatuves, kā būtisks palīgs biznesā, pret pirātiem un pret vietējo salas pārvaldību tā gubernatora personāžā, tiek Raiena tēlam. Kopā ar Keriju, kā arīdzan vairākiem nenovērtējamiem iegūtiem draugiem vietējo vidū, kuri labāk pārzin salas mītus, spēj izmantot garu vājās vietas savā labā, kas lieti noder, kad jaunus draudus rada Sāras atrastā Katrīnas mumificētā sirds vai drīzāk tajā esošās jaunās 17 gadīgās sievietes gars, kurš alktin alkst atgriezties starp dzīvajiem. Atgūt tai okeāna ūdeņos nolaupīto dzīvi un atkal sastapt mīļoto Viktoru, pat ja laiks un pirāta dzīve viņu izmainījusi vairāk nekā domāts.

Diemžēl pats triloģijas noslēgums Death Fleet spoku pirātu pie šķietamās paradīzes salas nespēj piedāvāt kādu jaunu pavērsienu, kas līdz tam no autora puses jau nebūtu izmēģināts. Ja nu vienīgi, ka Death Fleet, ja atmiņa neviļ, ir pirmais izdomātais romāns, kurā saskaros ar neseno pandēmiju, tās ietekmi uz biznesu un salas ekonomi, distancēšanās nepieciešamību un citiem ar to saistītiem faktoriem. Vairāk šķita, kā viens liels, neslikts epilogs kopumā izklaidējošai šausmu žanra triloģijai.

John Case – The Murder Artist

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Heinemann

Manas pārdomas

Alekss Kalahans varbūt savu dēlu Kevina un Šona pirmo sešu dzīves gadu laikā nav bijis tas apzinīgākais vecāks, bieži vien aizņemtības un jauna raksta, ziņu sižeta dēļ, būdams ārzemēs, palaidis garām būtiskus notikumus, bet nu Alekss ir apņēmies censties to labot, pat ja ar sievu Lizu attiecības ir pajukušas. Tādēļ, kāpēc gan neapmeklēt kaut kādu tur renesanses festivālu, kaut arī pašam labprātāk ērtības dēļ gribētos kaut kur tuvāk uz kādu muzeju. Ja jau dēliem, dvīņiem tik ļoti gribas, kā gan var atteikt.

The Murder Artist prologs vēl ir gana mierīgs, bet grāmatas nosaukumā jau tāpat vien nebūs iekļauta frāze, kuru varētu iztulkot kā Slepkavību Mākslinieks, tāpat vien. Pūlis liels, pie interesantākajām atrakcijām un šoviem cilvēki reizēm pat spiežas vienam virsū. Lai cik modrs Alekss nebūtu, atliek kādā brīdī kaut kam uz mirkli novērst uzmanību, lai Kevins un Šons būtu kaut kur nozuduši. Uztraukums pašsaprotami ir, bet vai gan būtu pirmā reizē, kad tādā pasākumā nozustu bērni. Atliek tik būt pacietīgam un gan jau atradīsies, bet ne šoreiz… Šoreiz bērni nonākuši īsta ļaundara rokās, kura vieta spriedzes trillerī ir īstākā.

Laiks rit uz priekšu, bet kā bērni neatrodas, tā neatrodas. Jokainākais, ka sākotnēji festivāla apsardze un vēlāk policijas izmeklētāji saskaras ar zināmām grūtībām, lai atrastu kādu, kurš Aleksu būtu ar dvīņiem kopā redzējis. Pat ņemot vērā faktu, ka puikas nav ģērbušies vienādi. Nu jau būtu zināms, ka katra stunda sākumā, kur nu vēl dienas vai nedēļas, pie pazušanām vai nolaupīšanām ir svarīga. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazākas cerības atrast intereses personas dzīvas. Lai arī citi apkārt Aleksam, gan tuvinieki, gan izmeklētāji, zaudējuši cerības, tad Alekss ir gatavs uz visu, nezaudējot ticību un cerību atgūt dēlus dzīvus.

The Murder Arstist laikā Alekss no viena intervējamā, kas drusku, kaut kā starp citu kādu brīdi pazinis dēlu nolaupītāju, seko pavedienu kripatām un nonāk pie otra un tā tālāk. Daudz dažādu tēlu, kuri sižetā pavīd vien uz brīdi, bet starp visiem tādiem ir arī pa kādam intersantākam, kas izceļas vairāk kā pirmais dvīņu pazušanā iesaistītais izmeklētājs detektīvs Schoffler, kuru saprotami uz brīdi māc šaubas par Aleksa stāsta versijas patiesumu, vai jau tuvāk grāmatas beigām albīns privātdetektīvs Pinky Streiber.

Kā jau izdomātā romānā, turklāt vēl galvenajam varonim izmantojot savu žurnālista talantu, nebūdams kāds no likumsargiem, aģentūru darbinikiem, ir brīži, kad sižeta ticamībai un baudāmībai jāpazemina skepses latiņa. Tā arī attiecībā uz ļaundari, kurš motivāciju meklē vēlmē parastu izlikšanos un burvju triku veikšanu pārvērst par īstu maģiju ar lielo burtu, izmantodams vudū kā atslēginstrumentu priekškara pavēršanai starp prasto un maģisko pasauli. Bet jau saknē apzinās, ka arī šādi apmuļķo tik skatītājus, ja šoreiz jau samaitātiem trikiem ar letālu iznākumu (vismaz trika brīdī) izmanto dvīņus.

Robert Ludlum – The Matarese Countdown (Matarese Dynasty #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirms aptuveni 25 gadiem nu jau atvaļinātais CIP aģents Brandon Scofield ar segvārdu Beowulf Agate vai sava ienaidnieka dusmās saukts par pasaules cūku jau vienreiz apturēja šīs leģendārās un baiļu ieviesošās organizācijas grandiozos plānus par dominanci pār pasaules ekonomiku. Bet četru ietekmīgu biznesmeņu slepkavības dažādās valstīs, bet tuvu viena otrai to pastrādāšanas brīdī, kalpo kā pirmais pavediens Deputy Direktoram Frank Shield, ka senais drauds atkal paversīs save neglīto galvu.

Tikmēr pats Brendons vēl laimīgā neziņā, noslēpies ar civilsievu Antoniju, maksimāli slēpjoties gan no specdienestiem, kuri joprojām vēlētos viņu rekrutēt par spīti vecumam, gan no atriebības kāriem ienaidniekiem, pavada ikdienu Karību salās. Tomēr visam labajam reiz pienāk gals. Vēl jo vairāk, ja Frenka Šīlda nosūtītais aģents, lai atrastu Brendonu un iegūtu no viņa visu vien viņam zināmo par Matarese, Cameron Pryce pierāda savu varēšanu, kur citi viena vai otra iemesla pēc nav spējuši atrast to, kurš, lai arī ar bijušās PSRS līdzvērtīga aģenta palīdzību, vienīgais ir spējis apturēt Matarese plānus.

Varbūt Brendons un Atonija tā arī vēlāk būtu priecīgi no Kamerona atvadījušies, atklādami viņam interesējošo informāciju, bet šeit Matarese vadība – par Aitu Ganu saukto Julian Guiderone, kurs pirms tiem daudzajiem gadiem gandrīz zem cita vārda kļuva par ASV prezidentu, un Matarese dibinātāja mazdēla Jan van der Meer – pieļauj savu pirmo kļūdu, kad viņu noalgotie darboņi veic pat ne tuvu veiksmīgu mēģinājumu nogalināt visus uz mazās saliņas esošos. Un to tikt Brendonam vajag, lai uzkurinātu viņa motivāciju nepieļaut tāda monstra kā Matarese un Aitu Ganaaugšāmcelšanos, tās otro mēģinājumu izkropļot pasaules kārtību, lai kādiem teorētiski labiem mērķiem tas netiktu darīts.

Pirms 25 gadiem Brendonam sakaut šo naidnieku palīdzēja negaidīts sabiedrotais, it īpaši aukstā kara laikā. Kamerons Praiss ir ne mazāk noderīgiem talantiem un prasmēm apveltīts, pat ja Matarese Countdown sākoties viņam par šo organizāciju it nekas nav zināms un pirms tam būtu ko tādu norakstījis kā pavisam muļķīgas konspirāciju teoriju runas. Bet Kamerons nav vienīgais, kurš kļūst par nenovērtējamu palīgu, lai jau par senioru saucamais Brendons arī šoreiz gūtu panākumu.

Tā pulkvežleitnante Leslie Montrose (drusku manai gaumei par ātru) no potenciālas nodevējas kļūst par personu, kuru iekļaut visās slepenajās savstarpējās pārrunās un plānošanas darbos, kad atklājas, ka Matarese nolaupījuši viņas 15 gadus veco dēlu, lai tā piespiestu viņu nodot savu valsti. Tik pārsteidzoši, ka pāreja no viena statusa uz otru ir gandrīz tūlītēja, bet vēl pārsteidzošāk, ka tik nežēlīgais un uz slepkavībām kārais Matarese, kas citkārt pat uz to acis nepamirkšķina, tur viņas dēlu (viņa paša fragmentārā iesaiste tādā kā nevajadzīga un bez būtiskas ietekmes uz sižeta gala iznākumu) pie dzīvības.

Matarese Dynasty turpinājums ir klasisks trilleris ar skaidri noteiktiem labajiem un tīri izteiktiem, ļaunuma pilniem ļaundariem, kuri gatavi uz visu, lai panāktu savu. Pat viena brīža savējais, pie nepareizas darbības, greiza skatiena vai neapdomīgi izteikta vārda dēļ var tikt pasludināts par likvidējamu dažu sekunžu laikā. Šur tur var manīt, ka romāns publicēts 1997.gadā, kas attiecas uz ļaundaru un labo varoņu izmantotajām tehnoloģijām, bet citādi The Matarese Countdown savā izpildījumā ir kompetents, bet arī nekas diži būtiski vairāk.

Chelsey Dagner – Ghost Mirror #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pārvākties uz jaunu pilsētu, iejusties starp jauniem klasesbiedriem nekad nav viegli. Tā 14gadīgais Dilans vienā pēcpusdienā sper dzīvi izmainošu izvēli bez teikšanas vecākiem ar velosipēdu aizmīties uz tuvējo pilsētu, it kā aizbēgt vai vismaz likt pastresot, kur nejaušības pēc atrod grāmatnīcu, kurā uzstājas hipnotists. Lai kāds nebūtu iemesls, varbūt no malas skepse uz Dilana sejas pārāk labi nolasāma vai kas cits, bet hipnotists ar skatuves vārdu Doctor Dark kā ‘’brīvprātīgo’’ izvēlas tieši Dilanu, un ar to tikai viss sākas.

Hipnozes laikā, ko puika uztver kā patiesu atmiņu, nokļūst tālā bērnībā, vēl zīdainim esot, kurā sastop dvīņu brāli. Pārsteigums un šoks tik liels, ka atmostoties no hipnozes pat īsti nezina, ko domāt, kā rīkoties. Vai redzētais ir patiesība un vecāki visu viņa mūžu slēpuši kaut ko tik nozīmīgu vai hipnozes un citu faktoru izraisīti maldi. Diemžēl, kad Dilans uzzina patiesību, ir jau par vēlu un dēmons, kurš iepazīstina sevi kā Dereku, piecu gadu vecumā negadījumā mirušo dvīņu brāli, ir iekarojis sev ietekmi un teritoriju Dilana apziņā ar vienu mērķi – palēnām pārņemt viņa ķermeni un dzīvi. Kā pats lielās tad tā nebūtu pirmā reize viņa eksistences laikā un jo saldāk, ja izvēlētais upuris ir neko sliktu neizdarījis jaunietis no labvēlīgas ģimenes.

Vēl jo izdevīgāk dēmonam Derekam, ka no malas, ja Dilans pie kāda meklētu palīdzību, mēģinātu informēt vecākus, šķistu, ka puisis sirgst no kādas psiholoģiska rasktura patoloģijas, piemēram, šizofrēnijas. Tā Dilana vecāki, racionāli un loģiski domājoši cilvēki, vispirms mēģina atrast konvecionālu palīdzību dēlam. To sakot, Dilanam, kā jau izdomātā romānā, kur galu galā labie varoņi gūst virsroku, paveicas sapazīties ar neaizvietojamiem palīgiem un cīņu biedriem visas sērijas garumā, lai cīnītos pret dēmona ietekmi.

Periodi Dilana dzīvē, kad dēmons mēģina uzbrukt, no autores puses izvēlēti gana labi. Ja triloģijas sākumā tas ir agrais tīņa vecums, tad turpinājumā Gatekeeper tā ir pāreja jau uz pieaugušāka cilvēka statusu un dažāda cita veida pārmaiņām 18gadu vecumā, bet vēlāk noslēdzoši iekš Grave Games jau ar ģimeni 32gadu vecumā, kad šķietami ir vairāk ko aizsargāt un vienlaikus zaudēt, kad dēmona krustugunīs draud nonākt sieva un meita, vai vismaz grāmatai sākoties viss par to liecina.

Pieminot konkrētāk citus Dilana palīgus cīņā pret dēmonu, bez pašsaprotamiem vecākiem, nevar nepieminēt paranormālo eksperti Evelyn Nardini ar specializāciju taro kāršu nolasīšanā, bez kuras zināšanām un padoma Dilana izredzes būtu krietni zemākas. It īpaši tas sakāms par trešo grāmatu, kurā kaitinoši ilgi Dilans mēģina izskaidrot acīmredzamo ar kaut ko ikdienišķu, ko varētu darīt jebkurā citā situācijā, kurā dēmonu, spoku un visa cita paranormāla eksistence ir neiespējama.

Kopumā laba dinamika un galvenā tēla attīstība, grūtību pārvarēšana no grāmatas uz grāmatu. Kaut arī drusku ar reliģisko piesitienu, pretestībā pret dēmoniem dominē ticība Dievam, dažādu reliģisku tekstu citēšana, eksorcismi un tamlīdzīgi, bet šis faktors nav tik ļoti pārspīlēts, lai sabojātu vispārējo iespaidu.

Nicci French – Secret Smile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Kad Miranda vienā jaukā dienā, slidojot un atpūšoties kādā no Londonas ledus laukumiem, sastop izskatīgu, smaidošu un visādi citādi pievilcīgu puisi vārdā Brendans, viņa pat nespēj iztēloties, kādas galvassāpes viņš sagādās. Kad Miranda pēc nogurdinošas darbadienas atgriežas savā dzīvoklī un ne tikai priekšā sastop jau tur esošu Brendanu, ar kuru satiekas vien dažas nedēļas un tā patiesi nemaz vēl nav iepazinusi, bet piedevām atklāj, ka viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lasījis viņas istabā esošo dienasgrāmatu un pārkāpis privātuma robežas, viņa pat ļaunākajos murgos nespēj iztēloties, kādu postu Brendans sagādās ne tikai viņas, bet arī viņas ģimenes un tuvākās draudzenes dzīvē.

Ārēji, kā jau minēts, Brendans ir ļoti šarmants, kā arī izpalīdzīgs un spēj nolasīt no citiem viņu tā brīža izjūtas un no tām izrietošās vajadzības. Var tikai iedomāties pārsteigumu, kad vien dažas nedēļas vēlāk pēc pašķiršanās Mirandas māsa ar mirdzumu acīs paziņo, ka iepazinusies ar burvīgu džeku, kurš izrādās ir Brendans. Turklāt jau paspējis sastāsīt visādas blēņas gan Kerijai, gan abu vecākiem par abu attiecībām un pašķiršanos, teju nostādīdams sevi upura lomā un Mirandu kā tādu, kura nespēj pārdzīvot attiecību izjukšanu.

Brendana manipulatora talants, spēja iegrozīt situāciju sev vēlamā gaismā citā gadījumā būtu pat apbrīnojams, ja vien viņš to neizmantotu cietsirdīgiem nolūkiem, kad noskatījis savu upuri, kuru mocīt. Tā vien šķiet vienīgi Miranda spēj redzēt cauri viņa uzburtajai mirāžai, bet visi centieni brīdināt māsu vai atrast neapstrīdamus pierādījumus par viņa samaitāto un ļauno dabu tikai atspēlējas.

Gluži izolēt un padarīt savu vai atspēlēties un personīgi vai paša likt sev nodarīt pāri Mirandai viņš neliek, bet par upuriem tā vietā kļūst citi. To sakot, vismaz pēc romānā (no Mirandas skatpunkta) sniegtās informācijas Brendanam pēc paveiktā šķiet daļēji pat zūd intereses par Mirandu, ir jau noskatījis nākamo daiļavu, kuru aplidot, bet Miranda nav tā, kura pēc visa notikušā var mierīgi samierināties ar viņa radītajām krāsmatām, tā vienkārši censties aizmirst, ka tāds Brendans reiz kā dabas katastrofa pabijis viņas un viņas ģimenes dzīvēs. No tā loģiski izriet vairāki tālāko notikumu scenāriji gan Mirandai, gan ļaundarim labvēlīgi, tomēr autores izvēle (var saprast) ir gana paredzama, bet izpildījums tādēļ ne sliktāks.

Tā teikt noderīga pamācība palikt dīvānā un turpināt droši lasīt…