Izlasīju:
Iain Gale – The Black Jackals (Peter Lamb #1)
Liz Moore – Long Bright River
Yoshiyuki Sadamoto – Neon Genesis Evangelion, Vol.1-14
Stanley Pottinger – The Boss
Katherine Webb – The English Girl
Anthony Hyde – China Lake
Noklausījos:
Pirateaba – The Wandering Inn #1-3
Garon Whited – Nightlord #1-3
Lasu:
Mo Hayder – Pig Island
Morgan Llywelyn, Michael Scott – Silverhand (The Arcana #1)
Klausos:
Pirateaba – The Wandering Inn #4-6
Lasīšu:
Aleksandrs Grīns – Dvēseļu Putenis
Klausīšos:
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.
Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.
Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.
Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.
Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.
Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.
Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.
Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.
Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.
Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.
Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.
Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.
Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.
Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Alfred A. Knopf
Manas pārdomas
Viens zvans vēlā vakara stundā izmaina Jack Tannis atlikušo dzīvi uz neatgriešanos. Viens zvans no pagātnes izvelk jau šķietami nevienam vairs nesvarīgu atgadījumu, kad jauna veida raķešu tehnoloģija pēkšņi nonāca Padomju Savienības rokās. Džeks būtu pasūtījis pēc balss nepazīstamo personu pāris mājas tālāk, ja ne anonīmā zvanītāja pieminētais David Harper vārds, kuru iniciāli toreiz gribēja apsūdzēt kā spiegu.
Viens zvans, kas iekustina notikumus ne tikia Džeka tuksnešainajā vidē blakus joprojām aktīvai China Lake militārajai bāzei, salīdzinoši netālu no Lasvegasas. Tas pats notiek pāri okeānam Lielbritānijā, kurā pats Deivids Hārpers vairāk vai mazāk joprojām izjūt aptuveni ceturtdaļgadsimta senā notikuma sekas, kuras iznīcināja par jauno ģēniju sauktā zinātnieka karjeru, jo kurš gan cits gribētu viņu pieņemt, pat ja apsūdzība spiegošanā vēlāk tiek atsaukta. Tā arī pēcāk laulība izjūk un attiecības ar dēlu Timotiju jeb Timu vairs nav bijušas tik tuvas, kā gribētos. Par laimi, viss, vismaz grāmatas otrajai daļai no Deivida skatpunkta aizsākoties, nav tik drūmi. Ir atrasta jauna dzīvesbiedre Anne, kurai turklāt varēs uzticēt arī tālāk sižeta pasniegtos pārbaudījumus.
Būdams jauns un nepieredzējis, Deivids cerēja, ka viņa reputācija, raksturs un visādi citādi līdz tam cildināmi vērts sniegums būs kā acīmredzams attaisnojums, cik absurda ir apsūdzība spiegošanā komunistu labā. Paļāvās, ka no viņa skatpunkta veselais saprāts uzvarēs un lietas atgriezīsies normālajās sliedēs. Vien vēlāk, attopoties pie sasistas siles Lielbritānijā, noprotot, kādas izvēles iespējas iztikas pelnīšanai palikušas, saprot, ka bijis jācīnās vairāk. Nu tāda iespēja pienākusi.
Deividam senais notikums, tā aktualitātes atgriešanās dzīves priekšplānā ir vēl negaidītāks pavērsiens nekā Džekam Tannim. Jau bija iekārtojies dokumentālo filmu veidošanas pasaulē, kad še tev, notikumi no malas, citu uztraukumi par potenciāli atklātiem, vai tuvu tam, noslēpumiem, ļaus vēlreiz tā teikt atgriezties pagātnē. Varbūt jocīgi, bet vien tagad Deivids sev sāk uzdod jautājumu, kurš gan bija patiesais spiegs, raķešu tehnoloģijas zaglis. Par laimi, Džeka dzīvē tagad ir atrasts labs balsts Annes personā. Nebūtu viņas, kas zin, cik ilgi pēc jaunajiem pavērsieniem un šokējošām ziņām Deivids būtu dzīvotājs, cik ilgi tam pietiktu gribasspēks.
Atgriežoties pie Džeka, vakars nenoslēdzas vien ar pliku zvanu. Tam seko aicinājums uz tikšanos, tāpēc arī Deivida vārda pieminēšana tik nozīmīga. Vēl jo vairāk tuvojoties pusnaktij, pēc ilgas gaidīšanas un jaunu norāžu atrašanai uz citu tikšanās vietu, turklāt vēl kaut kur tuksnesī, Džeks attopas izdzirdam šāviena troksni, atrodam vien nesen no Austrumvācijas izceļojoša vīrieša līķi, bet ne mazākās pēdas, ko būtu varējis atstāt slepkava.
Vismaz Goodreads lapā grāmatai atrodamais kvantitatīvais zvaigžņu vērtējums nav diezko augsts, un varbūt tas aiz tā, ka slepkavības izmeklēšana nav grāmatas centrālais sižets. Vairāk ir tieši, kā pagātne saslēdzas kopā ar tagadni, kā no tas neaizbēgt, pat ja daži no iesaistītajiem to laimīgi jau gandrīz aizmirsuši, cer vairs nekad neatminēties. Turklāt arī prozas stils, sižeta pasniegšanas veids iespējams nebūs visiem pa prātam, bet prasīs attiecīgo gaumes izjūtu.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Hodder & Stoughton
Manas pārdomas
Tikpat kā visu savu dzīvi un noteikti visu savu profesionālo darba dzīvi Maksimilians jeb vienkārši Max ir atvēlējis sava bosa un nosacīti pseido-tēva Džona B. Patersona (ar iesauku Spins) uzņēmuma Gulf-Tex labā. Pirms stāsta tagadnes intrigām epilogs vēsta par 16gadus senu traģisku negadījumu uz naftas urbšanas torņa Wild Stallion, vai vismaz tā galvenajam tēlam Maksimilianam ir šķitis, kas laupīja tēva dzīvību un brālim lika zaudēt kāju.
Vara, nauda un alkatība, lai to iegūtu, un jo vairāk jo labāk, daži ir gatavi spēlēt arī ārpus likuma robežām. Spinam, kurš pats nāk no izteikti nabadzīgiem pirmsākumiem un, iedomājoties atkal sevi tādos atgriežamies, ir baiļu panikas varā, gana nekad nevar būt. Problēmsituācijas galvenais objekts, īpašais Gulf-Tex projekts Black Eyes iniciālie mērķi ir visnotaļ cēli – pilnveidot sonāru, kas ļautu atklāt naftu ekstrēmos dziļumos, vietās, kuras līdz šim pagaidām stāv neizpētītas. Tādejādi veiksmes gadījumā, protams, padarot sevi stāvus bagātus, bet pie viena vismaz uz labu laiku atrisinot enerģētikas krīzi, kā arī izjaukt pašreizējo tirgus balansu un valstu spēku pozīcijas.
Āķis vien tajā, ka kaut kas Black Eyes programmā vai citās komponentēs nav līdz galam atrisināts un pie noteiktiem dziļumiem sāk mest laukā acīmredzamas kļūdas. Diemžēl ieguldītais laiks un nauda spiež bosu Spinu veikt smagas izvēles, kas citu acīs viņu padara par slepkavnieku un ļaundari, bet pats sev jau attaisnojošus iemeslus vienmēr var atrast. It īpaši, ja reizi jau esi ticis cauri sveikā un ‘’izdzīvošanas’’ vārdā esi gatavs uz to pašu un vēl vairāk.
Vēl jo vairāk, ne tikai Black Eyes nav līdz galam gatavs, bet arīdzan kopējais tirgus stāvoklis ir ar tendenci uz lejupslīdi, bet par kroni visam ir pēdējā Spina sānsoļa sekas. Sekas, jo paša neuzmanības un muļķības dēļ sevi nodevis, kā rezultātā ir izjukusi nevien 25gadus ilga laulība, bet līdzšinējā sieva Audrey ne par ko neatkāpsies no mēŗķa krietni pabojāt Spina dzīvi, pieprasot pusi no mantas un uzņēmuma (drusku vairāk kā pusmiljards) vērtības. Bet jāņem vērā, ka publiskajā telpā Spins nav paudis ne kripatas informācijas, ka ar Black Eyes varētu būt kāda aizķeršanas. Tieši pretēji, paļaujoties pats uz akciju cenu un Gulf-Tex vērtības kāpumu veiksmīgā projekta atklāšanas brīdī.
Ja jau ceturtdaļgadsimtu ilga laulība nav tā vērta, lai censtos to saglabāt, jau pirmslaikus neizšķiroties par labu sānsoļiem, tad kur nu draudzība un dažu citu dzīvības, kad runa ir par simtiem miljonu dolāru. Tā teikt, vispirms prioritārās lietas un tikai tad kaut kādi tik nebūtiski sīkumi.
Bet par laimi sižetam, Maksimilians un citi viņam tuvu esošas uzticamas personas nav gluži ar pliku roku ņemamas, lai kā Spinam šķistu, ka visu un jebkuru var uzpirkt, tādējādi atstājot Maksimilianu vienu savā cīņas pusē. Pa vidu visam spriedzi un jūtas augstāk uzsit Maksimiliana kādreizējā draudzene Tacoma Reed (uz īsu brīdi) universitātes laikā, kura ir tā mīļākā (laulības izjaucēja). Lai kā Maksimilians sev necenstos iegalvot pretējo, likt pārtraukt sevi par viņu domāt, jūtām nepavēlēsi un joprojām viņš pret Takomu izjūt ko vairāk par parastu ieķeršanos pievilcīgā sievietē.
The Boss idejas koncepts gana vienkāršs un spriedzes trillerim pat ļoti izprotams. Vienīgi pats atrisinājums būtu prasījies ar lielāku notikumu secības loģiku, kas šoreiz drusku iztrūkst.
Links uz grāmatu Goodreads lapām
Izdevniecība: Viz Media
Manas pārdomas
Pēc oficiālās versijas pirms 15 gadiem, īsi pēc tūkstošgades mijas, Zemi ne tikai skar, bet tajā ietriecas ne pārāk liels meteorīts, bet ar gana lielu ātrumu, lai tā postošais spēks un pēcāk sekojošās kataklizmas laupītu dzīvību vairākiem miljardiem cilvēku. Bet draudi Zemei un tās iemītniekiem ar to vien nebeidzas, pēcāk uzrodas ironiskā kārtā par Enģeļiem sauktas dīvainas tehnoloģijas un bioloģijas kombinācijas būtnes. Vienīgais glābiņš šķiet rasts faktā, ka šie Eņģeļi, lai kādi būtu to mērķi, neizmanto situāciju, lai tos realizētu.
Tā vietā paiet 15gadi kopš Otrā trieciena, par pirmo tiek uzskatīts Mēness pavadoņa rašanas moments Zemes pagātnē, kam nozīme uz sērijas notikumiem pietaupīta noslēgumam. Šī ilgā pauze ne tikai ļauj atgūties ekonomiski un vairāk vai mazāk atgriezties iedzīvotājiem dzīvē pirms katastrofas, bet arīdzan radīt savu Eņģeļu versiju milzu robotu veidolā, kuriem arī tiek piešķirts uz reliģiskiem motīviem bāzēts nosaukums Eva. Viscaur sērijai no krājuma uz krājumu manāmi pieaug atsaucas ar šādu zemtekstu.
Kas drusku rada vilšanos, it īpaši ņemot vērā sērijas kulmināciju un Enģeļu eksistences iemeslus, to uzbrukumus Zemei. No potenciāla milzu robotu SFF cīņas pret potenciāliem citplanētiešu konstrukut iebrucējiem, Neon Genesis Evangelion vairāk pārtop pshiloģiska rakstura pamacošā stāsta ar fantastikas elementiem. Kā tās jaunajiem 14gadījiem galvenajiem varoņiem, kā sērijas galvenajam varonim Shinji Ikari kā arī vairumam atbalstošo tēlu, izceļot paša Sindži tēvu, tikt galā ar tuva rada vai drauga nāvi, nevainot sevi, ka nav spējuši to novērst, un spēt turpināt izbaudīt dzīvi, nenorokt sevi sērās un līdzīgās depresīvās pārdomās, kuras sniedz vien bēdas un negativitāti.
Pašu ilustrāciju stils un konkrēti spraigajos cīņu momentos šķita pārāk haotisks. Mēģinot piešķirt kustību sajūtu ar līnijām kopējā aina pārāk pieblīvēta un grūti izsekojama. Vēl viens mīnuss dodams par sieviešu tēlu nevajadzību seksualizāciju, ko lieliski raksturo milzu robotu pilošu ietērpu krūšu formu izcelšana, pretstatā puišu krietni atšķirīgajiem tērpiem. Citādi ilustrācijas, kā jau ierasts no mangas pasaules, bet noteikti patīkamākas acij sižeta momentos ārpus spraiga sižeta mirkļiem.
Neatklājot maitekļus par noslēguma kulmināciju, kuras laikā šķiet labāk nebūt skaidrā bez kādu vielu ietekmes, jo lasītājam tiek piedāvāts kārtīgs prāta mežģis un pavelk kopējo iespaidu par sēriju krietni uz leju, jāpiemin, ka Zemes glābēju aģentūras NERV, kuri kontrolē Evas robotus, labo varoņu stereotipiska tipa ļaundarus slepenas organizācijas Seele veidolā, kuri, ja tic baumām, ir kontrolējuši visus svarīgākos notikumus Zemes vēsturē līdz šim. Diemžēl bubuļa aura stāstā šai organizācijai piešķirta lielāka nekā to izpausmes un darbības pēc fakta.
Neon Genesis Evangelion autors Yoshiyuki Sadamoto izmanto SFF fonu, lai izvestu savus varoņus cauri pārdzīvojumu un zaudējumu šķēršļiem. Kamēr viens vairāk noslēdzas darbā, atvēl visu savu dzīvi un atstāj novārtā citus tuvos, kuriem nav vieglāk pārciest, piemēram, mātes nāvi, tikmēr citi izveido viltus aizsardzības fasādi pret apkārtējiem ar nolūku atgrūzt palīdzības centienus, tā domājot, ka būs vieglāk novērst potenciālas ciešanas vēlāk. Tā teikt, spēt pēc visa stāvēt stabili uz savām kājām, turpināt ceļu ar prieku un baudu, un vienlaikus nenorobežoties un neatgrūst citus.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Orion Books
Manas pārdomas
Jau kopš bērnības The English Girl galvenā varone Joan ir bijusi kā apsēsta ar arābijas reģionu, tās šķietamo savvaļas maģiskumu, nepieradinātās tuksnešu vides skarbumu, kas galvenokārt nācis no Tūkstoš un vienas nakts pasakām papildinātas ar tēva fantāzijas pilnajiem stāstiem. Kad jau kā pieaugušai būdamai rodas iespēja doties uz Omanu ar ieganstu apciemot brāli militārā bāzē, gan ar pazīšanos un tēva kontaktiem tas ir iespējams, Džoanna šādu iespēju garām nelaiž.
Romāns gandrīz kā divi vienā ar ‘tagadnes’’ Džoannas daļu 1958.gadāun pētnieces, piedzīvojumu meklētājas Modas pagātnes daļā, sākot ar viņas bērnību un vēlmi doties uz arābijas pasaules daļu, skarbu vidi un sasniegt kaut ko pirmajai lauciņā, kuros kā jau daudzos citi dominē vīrieši un sievietes varēšanu neuztver nopietni. Kā elks kopš bērnības un vēl joprojām viņa ir bijusi Džoannai. Piemērs un ideāls, uz ko tiekties, censties paveikt ko ievērības līdzīgu, ka 1909.gadā Moda, šķērsojot ļoti skarbu tuksnesi tajā pašā Omanas reģionā, pat ja vēstures grāmatu annāles vien kā otrā, vien īsu brīdi aiz bērnības drauga Nathaniel Elliot.
Paralēli Džoannas jaunas arheoloģes sapņiem, kuri gan ir drusku naivi un arī nerēķinās ar apstākļiem uz vietas, uz Omanā esošo politisko situāciju un konfliktu starp sultānu un imamu, neiedomājoties līdz galam, ka tas uz viņu tieši varētu attiekties, ir arīdzan ilgas dzīvē pēc kaut kā vairāk nekā tā brīža sociālās normas un citu ekspektācijas par sievietei atbilstošu dzīvi varētu likt sagaidīt. Tā vien prasās izrauties no ikdienas rutīnas un varbūt pāršķirt pavisam jaunu un varbūt pat pašei sev negaidītu dzīves lapaspusi.
Reizē vēl sāpīgā atmiņā ir tēva nāve vien aptuveni pirms gada, ar kuru Džoannai bijusi krietni tuvāka saikne un saprašanās nekā ar māti. Tā vien prasās nomainīt vidi, un kas gan vēl labāk, ja ne ceļojums ar saderināto Roriju. Diemžēl, kā jau romānā, ne viss ritēs tik gludi, kā pirms tam būtu cerēts, un pārbaudījumus sagādās ne tikai britu iesaiste citas valsts iekšējos konfliktos aiz vēlmes iegūt labākus nosacījumus un labumus Omanas vēl neuzplaukušajā naftas ieguvē.
Tikmēr Modas ‘’pagātnes’’ stāsta centrā gandrīz vienmēr līdzās vai tuvumā ir bērnības draugs Neitans, kuram pašam, skolā saklausoties stāstus par slaveniem pētniekiem un ceļotājiem, rodas vēlme atstāt vēsturē savu vārdu. Vienīgi atšķirībā no Modas viņam pašam ir nācies izcīnīt līdzekļus, lai varētu doties kādā pētnieciskā ceļojumā, nav varējis paļauties uz tēva kontaktiem, lai izkārtotu sev iespējas, par ko sava veida skaudība, aizvainojums pa savai reizei neviļus izsprūk kādā frāzē. Tam papildus komplicētību piešķir šķiet vienpusējas jūtas no Modas puses, ne tikai draudzība, kaut arī publiski gan Neitanam, gan citiem paudusi uzskatu, ka labāk paliks viena, jo nevēlas pakļauties sabiedrības uzskatam par sievietes lomu. Kas zin, kāda būtu izvērtusies abu dzīves, ja ne nejauša abu satikšanās Rub el Khali tuksneša Empty Quarter daļā.
Atgriežoties un noslēdzot pārdomu rakstu ar Džoannu, viņas ilgi gaidītā tikšanās ar Modu , kura visus šos gadus dzīvojusi pašas izvēlētā trimdā, vismaz sāktonēji nav gluži, kā būtu izsapņojusi līdz tam. Vien ar pacietību un atkārtotām vizītēm šķietami Džonnai izdodas piekļūt tuvāk, iegūt lielāku uzticību, bet tā tikai viņai šķiet, jo pašai Modai ir savi iemesli un mērķi, lai pielaistu uzbāzīgu svešinieci sev tuvāk. Mērķi, kuri saistīti gan ar pagātni, gan ar citiem vēl tagadnē aktuāliem noslēpumiem, kuriem nu pienācis tas laiks tikt atklātiem, lai beidzot vismaz pašas acīs panāktu taisnību, pat ja pāridarījums jau tik tālā pagātnē, ka to nozīme pasaules mērogā vairs ne tik liela, kamēr ‘’tagadnes’’ noslēpumi Džoannas dzīvē gan vairāk pieder citām viņai tuvām personām.
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.
Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.
Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.
Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.
Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.
Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.
Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.
Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.
Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.
Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.
Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.
Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: HarperCollins Publishers
Manas pārdomas
Ir 1940.gads un Nacistiskā Vācija vien nesen ir sākusi savu atriebības karagājienu par pārestībām pēc Pirmā pasaules kara, vien nesen Hitlers ir uzsācis savu zibenskara plānu, lai pierādītu āriešu rases pārākumu pār citām. Tā sērijas galvenais varonis Peter Lamb un citi viņa britu pavalstniecības tautieši atrod sevi Francijā cīnāmies pret jau agrāk kaujas laukā sastaptu ienaidnieku.
The Black Jackals atspoguļo kara norisi no šaura, vienas personas skatpunkta, un, kamēr pašam Pīteram cīņas biežāk norit ar veiksmīgu iznākumu par labu viņam, protams, neiztikt bez kritušajiem, tad to pašu nevar teikt par citiem, kuriem nav palaimējies cīnīties blakus romāna galvenajam varonim. Pa dažam labam panākumam nemaina kopējo lielās bildes situāciju, kas liek strauji atkāpties pa visu frontes līniju.
Tomēr lai cik nospiedoši būtu redzēt pat pašus francūžus tā zaudējam un tieši sakot bēgam savā zemē, nedz Pīters, ne citi viņa biedri zaudē dūšu un būtu gatavi tā vienkārši padoties, necenšoties paraut sev līdzi vismaz kādu pretinieku. No tiem citiem biedriem izceļas Džims Benets, galvenokārt gan ar uzticamības faktoru un paklausību, spēju izpildīt uzdoto, tikmēr lielāka noslēpumu mīkla ir Valentīns, kura izteikumi, lai arī ir normas un pieklājības robežas, ar sejas mīmiku un toni liek Pīteram aizdomāties, kas gan slēpjas viņa pagātnē pirms kara aizsākuma. Tā teikt ir šis tas, kas liek paturēt viņu uzmanības lokā, pat ja līdz šim darījis visu, kas nepieciešams.
Pītera un viņa pārstāvētā vienības, nereti ar mainīgu vispārējo biedru sastāvu, kad apstākļi plūst un mainās, uzdevums sērijas debijā nav vis cīnīties frontē ar ienaidnieku, bet vairāk gan būt, kā kurjeriem svarīgu ziņu nogādāšanai, it īpaši otrajai no divām ziņām grāmatas gaitā, kuras cena neveiksmes gadījumā var būt pat desmitiem tūkstošu tautiešu dzīvību vērta.
Bet atrašanās ne pašā frontes priekšgalā nenozīmē, ka Pīteram, Benetam, Valentīnam un citiem biedriem ietu mazāk interesanti, turklāt vēl atrasdamies aiz ienaidnieka līnijām, maskējoties par ienaidnieku un pa ceļam radot haosu un upurus ienaidnieka rindās, kur tas vien būtu iespējams, saprāta un uzdevuma drošas izpildes ietvaros.
Diemžēl The Black Jackals rada vien kompetentas, lasīšanas brīdī pietiekami izklaidējošs, bet ne aizraujoša vēsturiskā Otrā pasaules kara romāna iespaidu, kur nepārprotami galvenajam varonim piešķirta zināma neizskaramība un filmu sižetiem cienīgi asa sižeta momenti. Jāņem vērā, ka emocionalitāte, patriotiskums uz lapaspuses nav tādā pašā līmenī, kā piedzīvojuma romāna gars uz kara fona. Kā arī ir gana daudz sižetam maznozīmīgu vārdu apjoms starp kritušajiem upuriem – laikam jau, lai piešķirtu vismaz dažiem vārdu un neatstātu tos galīgi anonīmus.
Tā arī pats kulminācijas brīdis bez vajadzīgā uzrāviena un apgriezieniem, turklāt ar vienu no savējo puses kapteiņim, kuru pašu motivē sīkmanīgs atriebīgums par aizskartu godu.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Hutchinson
Manas pārdomas
Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.
Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.
Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.
Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.
Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.
Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.
Klāt kalendāra gada pēdējā diena un laiks vismaz uz brīdi atskatīties uz izlasīto un noklausīto. Iziet cauri ne tikai mēneša grāmatu nominācijām un sarindot tas aptuveni orientējošā secībā, bet, to darot un aplūkojot grāmatu vākus, atsaukt atmiņā gan tās grāmatas, kuras palikušas aiz līnijas attiecīgajā mēnesī, gan tādas, kuras labāk vēlāk vairs neatcerēties. Bet pirms noslēgt rakstu ar sarindoto gada top 12, kā ierasts daži statistikas dati no Goodreads lapas
No dažu iepriekšējo gadu kvantitatīvā mērķa 250 grāmatā, šogad samazināju to uz 216, kas sekojoši sastāda 82 649lpp skaitu un vidēji 382,63 lpp uz vienu grāmatu. Noapaļojot uz leju, tas būtu par 12 lpp vairāk uz vienu grāmatu nekā 2022.gadā. Vismaz uz raksta tapšanas brīdi nav doma atgriezties pie 250, bet varētu palieināt gada mērķa skaitu uz 228, kas būtu vien vidēji par vienu grāmatu mēnesī vairāk.
Tikmēr īsākā Goodreads atzīmētā grāmata ir īsais stāsts The Last Remembrancer by John French, kaut arī būtu gana pārlieicnāts, ka vajadzētu ir lasīts arī cits vēl īsāks atsevišķi atzīmēts īsais stāsts, bet garākā grāmata faktiski ir omnibusa versijas triloģija Paternus by Dyrk Ashton. Tā kā, ja skatītos strikti, tad grāmatu un lapaspušu skaits būtu atšķirīgāks par Goodreads uzrādīto, bet nebūs jau tik sīkumaini…
Vispopulārākajai un vismazāk citu lasīto grāmatu nominācijām kaut kā šogad negribas ticēt, galvenokārt, jo kā vismazāk populārā tiek uzrādīta The Science of Magic (Quantum Assassin #2) by Matt Langley un Paul Ebbbs, bet, par cik vien nesen izlasīta, tad atceros, ka sērijas Ghost Mirror omnibusa versijai biju pats pirmais vērtējuma iesniedzējs (pa starplaiku uzradies vēl viens). Vai The Outsider (Holly Gibney #1) by Sthephen King tik tiešām ir bijusi populārākā manis izlasītā grāmata gan nemēģināšu pārliecināties.
Citgad ar to arī rakstu esmu noslēdzis, bet vēl gribas pieminēt vienu citu manam prātam neizprotamu statisku, ko šoreiz sniedz bloga wordpress saits, kas būtu, ka pēdējā gada populārākais raksts, kas ar 790 skatījumiem sastāda smuku proncentu no vispārējā skatījumu skaita, kurš salīdzinoši ar citiem gadiem ir viens no zemākajiem, ir 2017.gadā publicēts pārdomu raksts par Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton.
Kad nu tas būtu novelts no sirds :D, tad atliek vien publicēt un atklāt 2023.gada top12:
12) David Kynaston – City of London: 1815-2000 (Maijs)
11) Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories (Jūlijs)
10) Carol E. Leever, Camilla Ochlan – Of Cats and Dragons #1-5 (Aprīlis)
9) Travis Deverell – He Who Fights with Monsters (He Who Fights with Monsters #1) (Jūnijs)
8) Nicci French – Secret Smile (Decembris)
7) Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries (Augusts)
6) Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1) (Novembris)
5) Stephen King – The Outsider (Holly Gibney #1) (Janvāris)
4) Markus Zusak – Bridge of Clay (Februāris)
3) James A. Michener – Mexico (Septembris)
2)Felix J. Palma – The Map of Time (Trilogia Victoriana #1) (Marts)
1) Robert Goddard – Take No Farewell (Oktobris)
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.