Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pirms lasītājs nokļūst līdz visnotaļ īsajam romānam Vecā Advokāta Kļūda autors Anatolijs Aļeksejevs piedavā vēl divus īsos stāstus. Ja vēl otrajā Ledus Sakustējies minēts galvenā tēla Antona vārds, tad mazā krājuma pirmais stāsts Blakus Lēmums iztiek bez tā, bet nekas neliecina, ka nevarētu pieņemt, ka arī tajā perspektīva ir no Antona puses.

Diemžēl ne viens no diviem īsajiem stāstiem ne ar ko dižu neizceļas. Lai arī nav galīgi zemē metami, tad tie neizraisa pat mazāko intrigu un sasprindzinājumu par to gala atrisinājumu. Nelielajā premisē vai drīzāk mini ievadā par autoru, kura atrodama grāmatas sākumā, labi atbilst, ka tie drīzāk ir situāciju apraksti no autora paša tiešās profesionālās pieredzes. Noteikti autoram būtu iekrājies vēl ne viens vien interesants atgadījums, kaut arī vismaz Goodreads neatrodu ko citu, bet diemžēl ļoti jūtami pietrūkst literārais talants, lai pienācīgi spētu dramatizēt notikumus vai vēlme tos pamainīt pienācīgi, lai piešķirtu vajadzīgo lasītprieku gala produktam.

Pats mini romāns, kā godā nosaukta visa grāmatiņa jau ir salīdzinoši labāks par stāstiem. Tās centrālajā sižetā dominē kādas nomaļus vienatnē dzīvojošas seniores Annas Timofejevas slepkavība, ko mīklaināku padara iespaids, ka viņa nav dzīvojusi pat ar pieticīgu turību, kur nu vēl kāda ievērojama bagātība piederējusi, lai būtu iemesls aplaupīt. Tomēr, kas zina, arī par dažiem grašiem reizēm cits otram spēj atņemt dzīvību, un tavu sagadīšanos, kad iepriekšējā dienā divi ‘’paraugpilsoņi’’ drusku iedzēruši večiņas dārziņā.

Interesantā kārtā ne Antons, ne viņa kolēģis Boriss Vaņins izmeklēšanas gaitā nemeklē to vieglāko ceļu, neķeras klāt pirmajam kaut cik cienīgam aizdomās turamajam, kuram tad piemērot pierādījumus, lai tik būtu ko notiesāt. Kaut arī sižeta gaitā pavīd pa tādam tēlam, tad abiem tiek dots gana daudz laika, lai būtu pārliecināti, ka netiek apsūdzēta noziegumā nevainīga persona.

Vecā Advokāta Kļūdā izmeklēšana vairāk izpaužas liecinieku un potenciālu slepkavu nopratināšanās, nav tur strauju, spraiga sižeta vai cita veida cīņu ainas. Tā vietā Antonam un viņa kolēģim jātiek skaidrībā, kurš kad saka patiesību, kad mānās un melo, lai tik neiekultos kādās nepatikšanās par mazākiem sīkumiem nekā slepkavība vai vienkārši māc uztraukums, jo varasiestādes ieinteresējušās par viņa necilo personu, kad gribi negribi mēle pati mežģas un atmiņa sāk pievilkt kas, kur un kad darīts, bet atmiņas trūkums un stostīšanās iztaujāšanas laikā izmeklētājiem sāk šķist pārlieku aizdomīga. Papildus tam, tad kā jau gadās, katram ir savi noslēpumi, privātas lietas, kuras nav vēlēšanās tā uzreiz izklāstīt.

Bet kopumā secinājums, ka autoram labāk būtu bijis atrast vismaz kādu spoku rakstnieku savā vietā, lai padarītu profesionālas pamatkarjeras piedzīvojumus un izmeklēšanas aizraujošākas.

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddon grāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.

Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.

Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.

Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.

Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.

Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.

Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.

Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.

Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.

Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.

Izlasīju, lasu, lasīšu #260 (29.04-19.05)

Izlasīju:

Nelson DeMille – John Corey #2-3

Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

Noklausījos:

Drew Hayes – Super Powereds #1-3

James Clavell – Asian Saga #4-5

Lasu:

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Klausos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

Lasīšu:

Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Klausīšos:

James Clavell – Asian Saga #6-7

James Clavell – Asian Saga #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vēsturisko Asian Saga romānu sērijā King Rat gan tās apjoma, gan darbības lokācijas ierobežotības veidā, kad visi notikumi norit vienā kara gūstekņu nometnē Changi, vairāk šķita kā tāda .5 starpgrāmata.

King Rat galvenais varonis ir amerikānis ar iesauku Karalis, bet ne karalis pār citiem ieslodzītajiem, kur tas negods, kā galvenajiem pielīdējiem cietumsargiem un labuma meklētāju statuss pienākas tādiem kā Robins Grejs. Paša eksistence un palikšana pie veselā saprāta, nezinot, kad un vai vispār tiksi brīvībā, vēl kādreiz redzēsi mājas un mīļotos (tiem, kuriem sievas un draudzenes, domas par viņu uzticību) sagādā primārās un varbūt pat vienas no galvenajām grūtībām.

It īpaši apstākļos, kur galvenokārt pārtikas, bet arī citu resursu apjoms ir tālu no optimālā. Katrs cīnās un vēdera tiesu cenšas iegūt kā māk. Plus, par cik nometnē ir arī sievietes, tad tirgošanās ar baudu arīdzan ir daļa no sadzīves. Bet atgriežoties pie Karaļa, pie Robina Greja un vēlāk arī Karaļa tuva padotā un nākotnē topoša rakstnieka Pītera Marlo (interesanti, kā divi no trim margināli sevi atrāda nākošajā sērijas grāmatā), tad situācijas uztvere, kurš, kad un cik lielu labumu ir guvis, var krietni atšķirties no personīgās perspektīvas.

Dažādas trakas shēmas gan kā iegūt kādu lieku naudu, kuru izmantot tirgotjoties ar cietuma sargiem, tā pašiem kādas liekas papildus gaļas resursu iegūšanā, no kura tad grāmatas nosaukumam mājiena veidā pietapināts ‘’žurkas’’ vārds pie Karaļa, ko vismaz pirms tam papildina pieņemamāka vistu audzēšana, bet arī ar to notikumu ietvaros saistīts diskutabls vistu un ieslodzītam piederīga suņa incidents.

Nosacīti interesants sānceļš prom no lielā taipanu biznesa, pie kā sērija atgriežas piektajā Noble House sērijas grāmatā, kad pie Struenu nama stūres stājas jauns taipans Ian Dunross, kuram ticis tas prieks un laimes stāties atbildīgā pozīcijā, kad namam nebūt neklājas viegli, bet jaunajam censonim ir plāni un idejas, kā ievērojamu,bet lokālu Honkongas biznesu pārvērst pasaules vērienīgā un cienīgā tirdzniecības impērijā.

Ceļš gan uz to mērojams caur ērkšķiem un konkurentu izliktiem šķēršļiem, kuri Noble House ietvaros iemiesoti otra ietekmīgākā nama Rothwell-Gornt un tā taipana Quillan Gornt veidolā. Un ai cik izmanīgi, viltīgi un visiem iespējamiem veidiem Struenu nama sabrukums netiek mēģināts panākt. To sakot pats Danross un Strueni nebūt nav nekādi dievgosniņi un labā iemiesojumi, arī viņi izmanto dotos spēles noteikumus, kuri tā pārzinātājiem ļauj labi un pat ļoti labi nopelnīt.

Diemžēl romāns gana tieši atrāda nemaz tik tālas pagātnes realitāti un citos aspektos joprojām eksistējošu tagadni, kurā daži akciju un biržu tirgu uztver, kā spēļu laukumu, kurā rīkoties un riskēt pēc sirds patikas bieži vien ar citu dzīves iekrājumiem, nereti aizraujoties ar situācijām un riskiem, kuriem pašiem pat garantēta peļņa neatkarīgi no iznākuma vai vismaz nedraud bēdu ieleja un dzīves krahs. Kur gan no otras puses netrūkst daudz tādu aklo sekotāju, kuri cer bez darba ātri kļūt stāvus bagāti sekodami citiem šajos spēles laukumos.

Galvenais sižets Noble House ietvaros viennozīmīgi saistāms ar baumu izraisītu paniku Strueniem piederošu un saistītu banku klientos, kuri panikas dzīti nu steidz izņemt visus noguldītos līdzekļus, tā Gorntiem cerot, ka šis liks Strueniem bankrotēt.

Pa vidam arī citas spekulācijas, shēmošanas, kam par piemēru var minēt sarunātas sacīkstes hipodromos, kur arī netrūkst dullo, kuri riskē ar naudu, kuru nevar atļauties zaudēt. Tomēr galu galā vēl neesmu saskatījis sērijā to labo īpatnību, kura liktu sēriju novērtēt augstāk un izbaudīt vairāk.

Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau kopš agras jaunības Filips Marsenā centies atrast to vienu vienīgo un īsteno mīlestību, likdams savā veidā par priekšstatu sev patīkamā romānā iemīļotu karalienes tēla tipāžu. Pat statuss kā precētai ne vienmēr Filipam liedz noskatīto dāmu censties savaldzināt, kaut arī kā dzīve un laiks rādīs, tad pašam esot jau precētam tas nebūt nepatiks un greizsirdības uzdenošie jautājumi neliks domām un sirdij mieru.

Grāmata sadalīta divās daļās, divās perspektīvās un, ja tiek izlasīta grāmatas premisa uz tās vāka, tad drusku jau tiek pateikts priekšā gana būtiskas pārmaiņas teju precīzi tā vidū. Tomēr gribētos atzīmēt, ka būtiskāks romānā ir tēlu mērotais ceļš un pārdzīvojumi no līdz tam un starp attiecīgajiem pieturpunktu notikumiem kā precības.

Un tā pirmā daļa no Filipa perspektīvas ir par iepazīšanos un pēcāk diezgan ātru apprecēšanos ar skaistumdaiļu būtni vārdā Odile. Sākums kā jau rozā briļļu laikā teju idillisks, bet atgriežoties mājās Parīzē teju jau uzreiz parādās pirmie brīdinājuma signāli, ka attiecībām nebūs pārlieku ilgs mūžs. Toties kāda emociju gamma gan netiek kā Filipam, tā Odilei piedāvāta! Bet niķi un stiķi, mazie sīkumi, ja vēl attiecību un laulības dzīves sākumā pieciešami, tad atgriežoties jau vairāk vai mazāk ierastajā ikdienas dzīve no reizes uz reizi tie vairs tādi nav. Ja vēl dažu draugu izslēgšana no ikdienas kontakta ir vairāk arī paša izvēle, tad Odiles nespēja skaidri un saprotami izteikties, piemēram, ko pa dienu sadarījusi, ko satikusi ilgtermiņā nav paciešams. Tā pavisam nemanāmi Filipam piezogas greizsirdība un vērojamas mīlestības pārvērtības, kad no mīlestības kaisles un teju nebeidzamām domām par otru atšķirtības brīžos līdz iecietīgai līdzāspastāvēšanai un pēcāk pat ne tas, lai saruna neizvērstos strīdā.

Otrā daļa maina tās galveno tēlu, iepazīstina romānā ar jaunu sievieti vārdā Izabella, bet, vēlreiz pieminot grāmatas vāka premises kopsavilkumu, tad būtiskāka ir lomu maiņa, kas noris šajās attiecībās. Jāpiebilst gan, ka Pirmā pasaules kara periods, kurš aizsākas pirmās daļas beigās, tiek izlaists un vien garāmejot pieminēts.

Tā lūk Izabella Filipa dzīvē varbūt ienāk tieši tajā mirklī, kad tas beidzot sācis pamazām atgūties no gana dramatiskajām iepriekšējās mīlestības beigām. Bet kā minēts, tad šoreiz Izabella kļūst ne tik vien par greizsirdīgo, bet arīdzan par to, kura vairāk izsaka vēlmi būt divvientulībā, retāk iziet kādos saviesīgos pasākumos vai izklaidēs, un tieši Filipam šajā dzīves posmā prasās, kas vairāk, pat ja laulībā ar Odili bijis tieši pretējais.

Tomēr Filipa vēlme pēc kā netverama, vēl neiegūtā, dzīšanās pakaļ reiz jaunībā izdomātajam iztēlē izveidojušamies ideālam būtu saucams par vaininieku greizsirdības izsaukšanā Izabella. Nespēja novērtēt to, kas pašam ir, un nevēlēšanas ne gluži samierināties, bet vairāk izbaudīt to un tā vietā dzīties pakaļ kaut kam, tam citam nenovēršami sāk novest neceļos arī šīs attiecības.

Tēli Mīlestības Pārvērtības katrs ir ar saviem trūkumiem un stiķiem, katrs, lai kā nešķistu, cenšas atrast ilgi kāroto laimi, kas romāna ietvaros tiek meklēts mīlestības frontē. Ir arī pa dažam labam mazākas nozīmes tēlam, kuriem laulība, ja ne gluži formalitāte, tad arī nav attiecību veidošana ar īsto un vienīgo, kur abi apzinās un pieņem viens otra sānsoļus.

Vien atliek mācīties no tēlu (un labāk citu) kļūdām. Pieņemt sev labāko attiecību modeli.

Nelson DeMille – John Corey #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Divas pasažieru lidmašīnas, katra gan savā grāmatā. Divas pilsētas Ņujorka un Parīze, jo citādi, ja nomainītu Ņujorku ar kādu citu, galvenais varonis Džons Korijs visticamāk pasāktu ko citu. Vieniem galamērķis ASV metropole, citiem Francijas galvaspilsēta Parīze, bet tas diemžēl nemaina faktu, ka neviens no liktenīgo lidmašīnu pasažieriem galamērķi nesasniedz dzīvs, pat ja veids, kā tas tiek sasniegts, kādā stāvoklī ir arīdzan pati lidmašīna pēc traģēdijas, ir krietni atšķirīga.

Bet visu pēc kārtas, secīgi un sāksim ar John Corey sērijas otro grāmatu The Lion’s Game, kurā tās galvenais ļaundaris ir lībietis (nesajaukt ar libāniešiem) Asad Khalil, kurš 16gadu vecumā pieredzējis ASV vadītu 1986.gada 15.aprīļa uzlidojumu atriebībā par kādu citu nodarījumu pret tās pilsoņiem. Uzlidojuma rezultātā Asads (vārdam tiešais tulkojums Lauva) zaudē visu tiešo ģimeni, bet tās pozīcija Muamara Kadafi pārvaldītajā valstī gana augstu, lai nepaliktu uz ielas. Turklāt Kadafi un viņam padotie saskata puisī labu instrumentu, kuram motivāciju, lai kaitētu ASV, nav jāmeklē un pašiem jāizdomā.

Autors grāmatas ievadā, kur The Lion’s Game publicēta pirms liktenīgā 11.septembra, bet ievads ar vēlāku datumu, min kā pēc attiecīgā datuma daudzi viņam piedēvējuši teju pravietisku paredzēšanas spēju, bet veids, kā grāmatas tēls Asads iekļūst valstī nav saistīts ar lidmašīnas nolaupīšanu, kas, cik lasīts, pašā ASV nav nemaz bijis kaut kas nedzirdēts un ārkārtīgi rets atgadījums. Tā vietā vairākus mēnešus agrāk cits tautietis veicis tā teikt izmēģinājuma reisā, kad kā bēglis un patvēruma meklētājs pieteicies ASV vēstniecībā Parīzē, lai pēc tam piefiksētu procedūras gaitu, kur un kā viņu pēcāk nogādā ASV, lai pēc tam ar iegūto informāciju Asads vēlāk varētu būt veiksmīgs savās iecerēs.

Tikmēr pats galvenais tēls Džons Korijs vēl savā veidā atgūstas no sērijas debijas Plum Island notikumiem, pēc kuriem brīvprātīgi spiestā kārtā nonācis jaunā darbavietā Anti-Terrorist Task Force (ATTF) vienības Vidējo austrumu nodaļā. Bet labi, ka tā, jo citādi, kurš gan spētu mēroties ar spēkiem, viltību un izmanību ar teroristiski noskaņoto Asadu Khalilu. Tomēr brīžiem jāpabrīnas, kad Asads aiz sevis atstāj liekus upurus, jo vienkārši uzdrīkstas pārsteigt neko sliktu nenojaujošu personu, kurš par piemēru nīkst savas stundas degvielas uzpildes stacijā, lai tikpat nejauši attaptos ar lodi galvā, jo Asadam šķiet, ka šis redzējis par daudz.

Bet, kā tas nereti gadās, pat ja ļaundara pēdām un gaitām cenšas sekot veselas specvienības un darba grupas, un ne viena vien, pavediens, kas salauž šķietamo bezcerību to notvert, nāk no kāda pavisam negaidīta avota.

Diemžēl ne literārajā izpildījumā, ne sižeta līkloču manevros The Lion’s Game neizceļas ne ar ko pat drusku žilbinošu. Turklāt vēl atrisinājums īsti nekāds, kur to varbūt un cerams meklēt sērijas piektajā. Pat nosacīti personīgākā galvenā tēla Džona Korija līmenī autors izšķira par labu paredzamam un jau redzētam blakussižetam, kad izmeklēšanā iesaistīta kolēģe (Keita) vispirms abu spontānā lēmumā kļūst par biedru starp gultas palagiem, lai tas vēlāk pāraugtu nopietnākās attiecībās. Pret ko nebūtu iebildumu, ja pirms tam par ko nopietnāku būtu bijis pakāpeniski stiprākas pazīmes, nevis no gultas teju gandrīz uzreiz pie precību plāniem.

ATTF ir tiekai viens no prettorisma cīņā iesaistītajām aģentūrām, kuras darbībā kā tādā iesaistīti tādi cīkstoņi kā FIB, CIP un vēl daudzi citi. Šķiet no autora mutes pats galvenais tēls pauž stipru par labu aktīvam pret-terora kara idejas pārliecību, nevis kādu konkrētu naidnieku. Kā rāda pats Asada tēls, kuru motivē pirms tam veikts ASV atbildes trieciens par citu vēl pirms tam veiktu teroraktu, tad šāds karš pēc būtības ir neizbeidzams.

Arī sērijas trešais turpinājums Night Fall balstīts uz patiesu notikumu, uz lidmašīnas eksploziju vien neilgi pēc pacelšanās no JFK lidostas ceļā uz Parīzi, kas pēc oficiālās izmeklēšanas versijas atzīts mehāniskas kļūmes rezultāts degvielu tvertnēs ar eksplozīvu un letālu rezultātu tās pasažieriem. Tomēr daudzu, vairāk nekā 200 aculiecinieku sniegtā notikumu gaitas versiju būtiskās detaļās nesakrīt ar oficiālo versiju, kas sniedz auglīgu augsni dažnedažādām konspirāciju teorijām un arīdzan labu materiālu izdomātiem romāniem.

Tā lūk uz sižeta skatuves atkal uznāk Džons Korijs, kurš gan varbūt nemaz neinteresētos par TWA 800 1996.gada 17.jūlija traģēdiju, ja ne sievas un kolēģes Keitas pamudināts, kura pirms pieciem gadiem pati un vairāki simti citu bija iesaistīta izmeklēšanā. Kurai, kā daudziem citiem no visiem, ļoti stingri bijis ieteikts pieņemt par labu esam izmeklēšanas galaslēdzienu, ja negrib sagandēt savu karjeru. Džonam, kurš ATTF vienībā nodarbināts zem īpaša kontrakta, kā izbijis Ņujorkas detektīvs, šādi maigi ieteikumi neliks atkāpties, drīzāk efekts būs pretējais un ziņkārība noskaidrot pašam tikai lielāka.

Jāsaka, ka Džonam Korijam krietni labāk piestāv šis individuālais Night Fall sižeta izmeklēšanas sižets, kad nākas šķetināt pagātnes (varbūtēju) noziegumu, nekā būt vienam no, ja ne pašam galvenajam censonim pret kādu lielu, ļaunu teroristu. Gan draudu aspekts nešķiet dramatiski uzpūsts, gan pavedienu meklēšana intriģējošāka, un ne tikai tāpēc, kā acīmredzami daži labi no CIP un FIB (starp tiem arī pa kādam, kuri pamana Korija šībrīža aktivitātes un nebūt nav par to sajūsmā) apzināti slēpuši faktus un pierādījumus, kuri varētu pat nebūtiski nesakrist ar oficiālo versiju.

Lai arī Night Fall noslēgums salīdzinoši labāks par The Lion’s Game, tad būtiskāks par atrisinājumu ir ideju aspēlēšana, ka ASV terorisma draudi var skart netikai to pilsoņus ārpus valsts robežām, it īpaši, kad šo grāmatu noslēdz 11.septembra uzbrukums Pasaules Tirdzniecības torņiem Ņujorkā (arī ja datums romānā cits), kur brīdinājumi draudiem izskanējuši vēl pirms tam 1993.gada sprādzienā.

Drew Hayes – Super Powereds #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nav pagājis pat ne gadsimts kopš jauna tipa cilvēki ar superspējām ir kļuvuši par daļu no ikdienas, bet ar to pašu jau ir pieticis, lai sociāla hierarhija, kurā ne tikai eksistē ‘’mēs pret viņiem’’ domāšana, bet arīdzan katra no pusēm tiktu uzskatīta par teju atšķirīgu sugu, būtu izveidojusies.

Ne visi superspēju īpašnieki tās spēj kontrolēt un varētu pat teikt, ka tādu (saukti par Supers) ir pārliecinošā mazākumā pret par powereds sauktiem, kuri dēļ šī akūtā, acīs krītošā trūkuma ir pa vidu parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem un Superiem, kuri savukārt uz Powereds skatās nicinoši no augšas. Un ar šo premisi uz sižeta skatuves tiek iepazīstintāti sērijas galvenie varoņi, izmēģinājuma piecinieks, kuri vispirms pēc speckursa katrs apdāvināts ar trigera mehānismu, lai aktivizētu spējas, bet galvenokārt palaisti Landers Universitātes supervaroņu programma.

Vieni, kā piecinieka tiešie uzraugi Mr.Numbers un Mr.Transport būs gatavi palīdzēt jebkurā situācijā, lai redzētu eksperimenta projektu izdodamies, bet būs daudz tādu (starp Superiem), kuri šo saskatīs, kā neapšaubāmu draudu savam statusam spēka rangu virsotnē pāri prastiem cilvēkiem un powereds, kas līdz šim šķitis tik pašsaprotami.

Katrs no piecinieka programmā iesaistījies ar savu pagātnes pārdzīvojumu bagāžu, kam bijis jāiziet cauri līdz tam spēju kontroles nespējas dēļ. Tā visa veida enerģijas absorbētājs, lai pēc tam to pielietotu cīņā, Vincents ir bezgala lojāls, labsirdīgs un par spīti visam vēl pasaulei labu, bet reizē baidās, ka kontrole pār spējām var vienā jaukā brīdī atkal pazust, ka tādejādi var nevien nedaudz kaitēt, radīt citam miesas bojājumus, bet pat nogalināt to pat negribot. Tomēr, kā studenta gadi to rādīs, tad ar laiku katram jāapgūst prasme pārkāpt šim šķērslim, jo citādi par supervaroni nav lemts kļūt.

Grupas/komandas sastāvā kā mātes kontrolētājas statusu iegūst telepāte (+telekinēze) Mērija. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka Mērijas spēks un kontrole neprasa apmācību un to apjoms pārsteidz pat uzraugus, tad ar to Mērijai pietiktu vien, ja viņa eksistētu pati par sevi kādā nomaļā pasaules stūrī. Tam gan nav lemts piepildīties, tai skaitā, jo jau pieminēto spēju varenums licis citiem viņu ievērot, kas būtu noticis agrāk vai vēlāk. Gribētu to viņa vai nē.

Ko var teikt par teju visiem galvenajiem varoņiem, toties ego jautājumā nevienu nepārspēs spēkavīrs Rojs Daniels, kurš no visiem atšķiras vēl ar citu īpatnību. Ar unikālu personības dalīšanos, kur spēka deaktivizācijas laikā, Roja vietā eksistē līdz universitātes laikam kautrīgs puisis Heršels, kura pašapziņai noteikti nepalīdz liekā svara fakts. Roja/Heršela gadījumā ļoti būtisks, lai tiktu atrasts ceļš uz izaugsmi un pilna spēju attīstības potenciāla atslēgšanu, ir paša puiša, konkrētāk Roja, personības pilnveide. Vien saskarsme ar acīmredzamu pretestību, reizi uz reizi sastopoties ar kādu, kurš ir spējīgāks, labāks un citādi pārāks par viņu, tikt aplauztiem jaunības pārgalvības ego ragiem, lai pēc tam būtu cerība pabeigt universitāti un varoņu sertifikācijas programmu.

Tikmēr no piecinieka vismaz sākotnēji varētu izkrist Alise, kurai bez spējām lidot, kuras pirms speckursa izpaudās izteikti priecīgu emociju mirkļos, nekas cits neliecina, ka viņai būtu vēl kāda cita spēju izpausme, kura ļautu pārdzīvot neapskaužami grūtos četru universitātes pārbaužu gadus. Par laimi Alisei nevienam tas šķiet neiekrīt kā dadzis acī, noteikti ir gana citu problēmu, kuri pār to ņem prioritāti, bet varam būt droši, ka ne visiem tas nepaliek nepamanīts. Bet pašas Alises gadījumā pa druskai katrā sērijas grāmatā lasītājam ļauts sekot līdzi potenciālai ģimenes drāmai, kurā kopš zīdaiņa vecuma par mirušu uzskatītā māte varētu būt mirusi.

Toties atgriežoties pie tiem, kuriem Alise nepaliek neievērota par spīti citām uzmanību novērsošiem notikumiem, ir Niks. Puisis, kura spēja saistīta ar veiksmes vai tieši pretēji neveiksmes faktora manipulēšanu, kas pirmajā momentā arī nemaz nešķiet supervaroņa statusa cienīgs. Tomēr Niks jau no pirmajiem mirkļiem pierāda sevi arīdzan ar citiem talantiem, lai spētu ar stratēģa talantu manipulēt ar pieejamo situāciju, lai pagrieztu šķietamu sakāvi par labu sev un saviem komandas biedriem, kuri visi laikā gaitā, pat ja dažs teiktu spiestā kārtā, kļūst par nešķiramiem draugiem.

Super Powereds savā ziņā ir gandrīz kā jauniešu attiecību drāma ar pievienotu superspēju elementu. Turklāt vēl ar sociālo dinamiku, kad pat pie varas esošie pilnībā nepārzin, kur, tieši kad un kā superspēju indivīdi uzradušies. Pirmās attiecības, mācību pārbaudījumu stress, kur iespēja izkrist un neiekļūt ar katru gadu jo vairāk ierobežotā supervaroņu programmas kursā, tiek jo vairāk pastiprināta, kad piecinieka slepenais statuss, ka tie reiz bijuši powereds, nokļūst atklātībā.

Otrs un trešais mācību gads līdzi sev nes jaunus un ar vien izaicinošākus pārbaudījumus klasē, kuri pamazām sāk pietuvoties reāliem apstākļiem dzīvē, kuri sliktie var nostādīt jauno, topošo varoni situāciju, kad neatliek nekas cits, kā nogalināt, uz ko ne visi ir gatavi, pat ne tad, ja iznākums tam būtu paša dzīvības zaudēšana neizlēmības brīdī.

Alise nav vienīgā, kurai tiek ģimenes drāma. Lai gan Vincenta gadījumā tēvs nebūtu par bioloģisko tēvu dēvējams, tad citā veidā pasaules mērogā iegūta ļaundara slava, un precīzāk šajā neslavā krituša un Varoņa statusa zaudējuša indivīda statusa eksistence, saistība ar Vincentu viņa agrīnajos bērnības gados, no visa piecinieka visvairāk liek citiem uz viņu skatīties ar neuzticību.

Noslēdzoši jāatgriežas pie Nika, kura pagātnei no pirms universitātes laika Lasvegasā ir būtiska loma sērijas trešajā grāmatā. Pēc vecāku zaudēšanas zīdaiņa vecumā, kam, zinot savas spējas, to ietekmi, daļu vainas saskata sevī, pēc tam nonācis tantes Ms.Pips audzināšanā. Bet ne konkrēti mis Pipsai ir tik liela nozīmē, kā tam, ka viņa (pieder legāls kazino) ir galva vienai no divām ar noziedzību saistītām ģimenēm vai pat namiem, ja gribam būt labvēlīgi un izklausīties cēlāk. Starp otras ģimenes locekļiem sevi var pieskaitīt Nika vecuma jaunieties vārdā Nathaniel, kuru par spīti tam, ka Niks ir bijis powereds, bet Nathaniel Supers, Niks ir spējis pārspēt katru reizi, kad abi mērojušies ar spēkiem. Nu Nathaniel ir gana, nu ir gatavs uz visu, pat atsvešināties no savas ģimenes, lai pieliktu Nikam treknu punktu, un mērķu sasniegšanai ir gatavs uz visu.

Interesants fantāzijas elementu apvienojums ar studentu attiecību un citu jauna pieaugušā dzīves sākuma grūtību faktoriem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #259 (08.04-28.04)

Izlasīju:

Aleksandrs Grīns – Nameja Gredzens

Colin Wilson – The Mind Parasites

Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Noklausījos:

James Clavell – Asian Saga #1-3

Lasu:

Nelson DeMille – John Corey #2-3

Klausos:

Drew Hayes – Super Powereds #1-3

Lasīšu:

Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Klausīšos:

James Clavell – Asian Saga #4-5