Detektīvs Vissarion Lom negaidīti tiek izsaukts no attāla rajona centra uz galvaspilsētu Mirgorod. Negaidīti, bet varbūt vides maiņa pat nāktu par labu, jo nesen nogalinājis/saucis pie atbildības slepkavnieciski noskaņotu kolēģi. Un kaut arī nozieguma atklāšana pārsvarā uzskatāma par labu lietu, tad savējo aiztikšana ne tik, pat ja izdarīta slepkavība.
Detektīvs Loms nav gluži ierindas sistēmas darbinieks, bet gan sava veida eksperimenta rezultāts – eksperimenti ar reiz Zeme ietriekušamies tādu kā milzu statuju sauktu par Eņģeli. Kā rezultātā Loma pierē gluži kā trešā acs atrodas akmens no šīs statujas. Līdz šim tas ‘’gulējis’’ vairāk vai mazāk inerti savu miegu, pat ļāvis noskaldīt nost virs zemes esošās ekstremitātes, izmantot akmeni tik vienkāršiem iemesliem, kā iestrādāšanai lielās, nozīmīgās ēkās, bet ne ilgāk. Kaut kas mainās, kaut kas potenciāli sāk apdraudēt šo pastāvošo realitāti, kura aizsākusies pirms tik daudziem gadsimtiem.
Lai arī Eņģeļa fiziskais ķermenis/kuģis/statuja ir iesprostota vienā lokācijā, ietriekšanās brīdī lielās temperatūras dēļ iekusis Zemē, tad tā spēks ir gana liels, lai spētu gan manifestēties citur, piem, Mirgorodā, gan ietekmēt citu prātus, pataisīt tos par saviem aģentiem, kuru uzdevums ir novērst ienaidnieku centienus. Tā viens no galvenajiem aģentiem ir teroristu grupas līderis Jozef Kantor. Svarīgs ir viņš un citi ‘’aģenti’’, galvenais ir mērķa sasniegšana, lai kādus upurus starp it kā savējiem tas prasītu.
Pretstats, Eņģeļa naidnieks un drauds viņa eksistencei nav gluži kāda persona – pārdabiskai vai citādi humanoīda. Saukts par Pollandore tā ir tāda kā Zemes alternatīva, paralēla versija, kura turpinājusi eksistēt pēc Eņģeļa ietriekšanās Zemē. Daži jutīgākie sāk uztvert, kā šī alternatīvā realitāte brīžiem sāk likt par sevi manīt, kas vajākam prātam liek domāt, ka sāk jukt prātā. Vai varbūt pie vainas vien režīma vispārējās bezcerīgums un ikdienas smagums.
Ar Wolfhound Century autors Peter Higgins interesantā veidā iepazīstina lasītāju ar īpatnēju maģisko realitāti, kas neordinārā veidā apvieno ar distopiska rakstura žanru ar pievienotu drūmuma, nelielu nolemtības sajūtu, ko varbūt piešķir alternatīvā PSRS versija Vlast impērijas veidolā. Atrodas tā jau ilgstošā pasaules tipa karā ar Arhipelāgu, bet tas vienalga neliedz veikt represijas un plaša mēroga nāvessodu piespriešanu, ‘’tīrīšanas , agresīvu protestu apspiešanu valsts iekšienē.
Pārdabiskais un neierastais netiek attēlots tiešā, citkārt maģiskās realitātes subžanrā ierastākā veidolā, bet vismaz galvenajam labajam varonim, kurš teju vai iemests cīņā starp Eņģeli un Pollandoru, nav jākuļas uz priekšu vienam pašam. Tā nedaudz sakritības ceļā par otru galveno varoni uzskatāma līdz šim par Jozefa Kantora uzskatītā meita Maroussia Shaumian, bet pat pirms varbūtējas citas iespējamības uzzināšanas, Marusja akli neseko Jozefa piemēram, kur nu vēl viņa ‘’priekšniekam’’.
Wolfhound Century ar savu īpatnējo prozas un sižeta stilu noteikti nebūs domāts visiem un var sagādāt diametrāli dažādas reakcijas.
Maia, nebūdams pat ne otrais rindā uz troni, turklāt vēl ar acīmredzamu goblinu izcelsmi no mātes puses, un no bērna kājas dzīvodams sava veida trimdā, un kopš astoņu gadu vecuma pēc mātes nāves kopā vien ar nejauku un citādi nepatīkamu onkuli, nekad nebija patiesi domājis, ka reiz varētu pienākt diena, kad viņam būs jākļūst par imperatoru. Bet tā nu sagādās, ka gan imperators, gan trīs viņa tieši mantinieki mirst dirižabļa avārijā.
The Goblin Emperor, kā jau romāna cildinājums uz grāmatas vāka sola, vairāk ir par un ap politiskām intrigām īpatnējā monarhijas un parlamenta tipa pārvaldes sistēmā. Maia tā teikt tiek iegrūsts baseina dziļajā galā un viņam neatliek nekas cits, kā veikli noorientēties, kurš tikai grib pielīst sava labuma dēļ un kurš tik tiešām vēlas palīdzēt kā viņam, tā valstij. Maiam vismaz paveicas ar tuvākā palīga, tiešā sekretāra Csevet ātru atrašanu, kurš gan atbilst iepriekš minētajam, gan palīdz Maiam izglītoties, jo onkulis abu trimdā nebūt neuzskatīja par vajadzību jaunieti izglītot, ne tikai aiz tā, ka nešķita viņa klūšanu par imperatoru, kā kaut ko iespējamu. Tagad pašam nākas kost pirkstos, kad spēku lomas un samēri mainītām lomām, kad Maias vara spētu viņu iecelt kādā ērtā, naudīgā amatā.
Lai arī daudzi klusībā apskauž imperatora posteni, labumus, ko tas sniedz, tad esot otrā pusē, Maiam lemts saprast, ka līdz ar kļūšanu par imperatoru, zudusi arī privātā telpa. Nekad vairs Maia pat ne uz mirkli nepaliek vienatnē. Ja tuvumā nav Csevets, tad bez šaubu ēnas viņam blakus būs divi no četriem personīgajiem apsargiem (pārī pa divi, uz maiņām), kā arī personīgie ģērbēji, kuri pat apvainoties, ja Maia iedomātos līdz šim ierasto darīt pats un neuzticēt viņiem. Tāpat jāuzmanās, kur, kuram un kā pret kādu izteikties. Ne tikai sienām ir ausis, bet tikpat kā jebkurš skatoties uz Maiu nespēj ar viņu sarunāties un izteikties, neņemot vērā viņa kā imperatora statusu. Tajpat laikā kaut arī apkārt regulāri ir kāds cits, pārņem vientulības sajūta, jo Maiam nav dota iespēja ar kādu sarunāties, apmainīties domām un viedokļiem, bez minētā imperatora statusa aspekta. Reizēm var pat pārņemt klaustrofobiska ieslodzījuma sajūta.
Jāsaka gan, ka The Goblin Emperor nebūs domāts tiem fantāzijas faniem, kuriem prasās kas spraigās un ar lielākiem notikumu apgriezieniem. Lai arī sižets un problēmsituācijas, ar kurām galvenajam varoniem jātiek galā, nav joka lieta, tad armijas šeit ir vien kaut kur patālā fonā. Vienlaikus personīgi baudāmību patraucēja gana pretenciozi, neizrunājami un grūti atmiņā paliekoši fantāzijas tipa vārdi, no kuriem daži šķita nejauši burtu savirknējumi, ja ne apzināts trieciens ar plaukstu vai seju pa tastatūru.
Paralēli politiskajai spēlei, citu centieniem izcīnīt sev labāku pozīciju un negaidītas goblinu Barzheise kaimiņvalsts bezprecedenta vizītei, jo līdz šim dzīvajos esošie neatceras, kad pēdējo reizi tās valdnieks to pametis, lai kaut kur dotos, lasītājam tiek dots ieskats šīs pasaules diezgan konservatīvi noskaņotajās aizkulisēs. Un dzimumu nevienlīdzība būtu tikai viens no punktiem, tā arī nevēlēšanās ļaut progresam savu gaitu, pat censties to aizturēt izpaužas citu tēlu darbībās, kam par piemēru kalpo ambiciozs jauna tilta būvniecības projekts, kura uzcelšana izjauktu līdz šim ilgstoši pastāvošo tirdzniecības ceļu kārtību, un ne tikai radītu jaunus konkurentus, bet arī iespēju ietaupīt un nemaksāt lieki citiem par viņu ceļu un pilsētu izmantošanu tranzītā.
Labi vien ir, ka par dirižabļa avāriju kā kaut ko vairāk kā vienkāršu, bet traģisku negadījumu nekas netiek grāmatas premisē minēts. Visai loģiski tiek veikta izmeklēšana, ne visi iesaistītie godprātīgi, un atklājas, ka uz gaisa kuģa bijusi bumba. Varaskāre un citi ierastie aizdomās turamie motivatori ir atrodami daļā no vainīgajiem, bet ne visos. Tā dažus rīkoties mudina tieši iepriekšējo (daudzskaitlī) imperatoru valdīšanas maniere un kopējā iesīkstējusi politskā pasaule. Lai ļautu pozitīvam progresam vaļu, lai ieviestu pārmaiņas, ir jārīkojas, un, lai arī visai loģiski, ka pat pats Maia nosoda šādu rīcību, tad nevar noliegt, ka tieši to viņa nonākšana tronī sāk panākt.
Nightlord sērijas ceturtā grāmata Knightfall aizsākas vien pēc 16 Ērikam gūstā pavadītām dienām, kad vairāk lapaspušu aizkulisēs viņam izdodas izbēgt un atgriezties nu jau par mājām sauktajā Karvelen/Rethven plakanajā pasaulē. Diemžēl atgriezties nākas ne mierā un klusumā, bet gan jau uzreiz jāiesaistas, lai censtos novērst karu starp Marijas tēlu, Ērika kompanjonu no citas modernākas pasaules, un Lizeti, fantāzijas pasaules sievu, kura par tādu reiz kļuvusi vairāk politisku iemeslu dēļ.
Kamēr uz brīdi priekšplānā ir pārpratumu novēršana, jo tik aiz tā Marija bija gatava kaut ko pasākt, nezināja, kurš vainojams pie trešās sērijas grāmatas Orb noslēgumā notikušās Ērika nolaupīšanas, tikmēr paša Ērika plānu priekšplānā ir vēlme atkratīties no karaļa titula goda un nodot karalienes godu Lizetei. Drusku atpūsties no nepārtrauktajiem pienākumiem, lēmumu pieņemšanas un ar to visu saistītajiem uztraukumiem. Diemžēl ne visi patriarhāla tipa sabiedrībā augušie padotie to atbalsta. Papildus tam lielāks pretspars nāk no tiem vīriem, kuriem pat riebj viņa ieviestās (procesā esošās) sociālās pārmaiņas, kuras Ēriks gribētu ieviest.
Ja vēl ar to visu nepietiktu, tad Ēriks ne mirkli nedrīkst aizmirst par Baznīcas un Church of Light vēlmi viņu, kā galveno ļaunuma sakni, iznīcināt, jo varam būt droši, ka Ērika naidnieki par viņu noteikti neaizmirsīs. Ko tikai pierāda, kad pēc grūti sūri panāktās troņa nodošanas Lizetei, Gaismas Baznīcas mudināti un kūdīti daža laba vasaļvalsts cenšas atdalīties un vājināt Karveilenu.
Viens ļoti būtisks aspeksts, kas šajos sērijas turpinājumos sāk izpausties jo pamanāmāk, ir vien virspusēja interesantu konceptu iepazīstināšana ar lasītāju, lai vēlāk tam nebūtu tikpat nekādas vai tik tiešām nekādas ietekmes uz vēlāk sekojošu sižetu, lai centieni atcerēties vietvārdu un tēlu vārdu izrādītos veltīgi. Vai līdzīgā manierē Ērikam uzrodas neaizvietojams palīgs – Mākslīgais Intelekts Diogenes, kura kvantu datora veiktspēja ne reizi vien ļauj sākt ražot ko noderīgu, ģenerēt idejas un atšķirīgu veiktspēju, ko neiegūt no citiem sabiedrotajiem kā Marija.
Sērija kā iespēja tiek ieviestas ne tikai paralēlas dimensijas un pasaules, bet arī sava veida ceļošana laikā. Kas ievieš nekonkrētus spēles noteikumus, kad autors var atļauties ierakstīt savus tēlus sarežģītās situācijās un ar Deus ex machina tipa stilu no tām izkļūt, ieviest kaut ko pavisam jaunu citu, nogādāt Ēriku citā pasaulē un lasītājam tas vienkārši jāpieņem par esošo realitāti. Tā par būtisku sižetu uz laiku kļūst alternatīva 1969.gada Zeme, kur konkrētāk Ēriks un Marija iesaistās kriminālās pasaules aprindās, bet kā jau spēcīgs vampīrs Ēriks gribot vai negribot piesaista uzmanību gan no attiecīgās pasaules vampīriem, tā viņu medniekiem un pat šīs pasaules dieviem un eņģeļiem.
Vai interesanta Zemes versija, kurā nokļūst Otrā pasaules kara priekšvakara laikā, iegādājas muižu, cerot, ka beidzot būs atradis lokāciju, kurā mierīgiatpūsties salīdzinoši nomaļā teritorijā, kuru neskartu Vācijas bumbas. Tā vietā aiz mīlestības pret bērniem viņa muiža kļūst kā patvērums viņiem no citur esošām šausmām un laika gaitā kļūst par tādu kā skolu, vēlāk jau vēsturiskas nozīmes lokāciju. Pasaule, kurā eksistē ne tikai fejas, bet pat iedzīvotāji uz Mēness. Un tā varētu minēt vēl vairāks pirmajā mirklī intersantus pasauļu versiju konceptus. Bet iztiekot bez milzu maitekļiem, sestā sērijas grāmata Mobius ievieš minētās pārmaiņas, pēc kurām rodas jautājums, kādēļ gan tik liels apkārtceļš vai līkloči mesti, lai līdz tām nonāktu. Labāk šķiet būtu rakstījis atsevišķas sērijas (varbūt triloģijas) un padziļinātāk apskatījis visas idejas ar citiem tēliem.
Nightlord sērijas galvenā nozīmē laikam vairāk meklējama tās galvenā tēla Ērika, saukta par Halaru, Dreadlord vai kādā citā pavalstnieku vai nu jau pat kā dieva pielūdzēju prātos, pārdzīvojumus un pārdomās gan piedzīvoto notikumu gaitā, gan pēc pēc tiem. Tā sēriju caurvij Ērikam spēcīgi piemītošā dziņa, lai kādas citas grūtības nebūtu, aizstāvēt bērnus. Vai uz konflikta fona ar Gaismas Baznīcu, kuru atklājas vada no Haosa nācis spēks, kas korumpējis Gaismas Lordu un tādēļ skaidrības labad Ēriks šo pārdēvē par Būdžamu. Iztirzājums par ar organizētu reliģiju saistītām problēmām, kurās priesteri diktē, kas ir atļauts un kas pieskaitāms grēkiem vai pat ķecerībai, pretstatā vienkārši personīga līmeņa augstāku spēku pielūgšanai.
Mobius turpinājumā Ēriks vismaz nostabilizējās jaunā fantāzijas tipa pasaulē Tauta, bet tikpat ātri ne tikai izkaro sev vietu tajā, bet atkal iesaistās kofliktsituācijās ar organizēto reliģiju. Par Marijas aizstājēju, kura sižetu līkločos vismaz uz brīdi zudusi un vienīgie tik tiešām tuvie kompanjoni palikuši vien maģiskais zirga konstrukts Bronze un ar pūķa garu apveltītais zobens Firebrand, ieviests Leizelas tēls. Un papildus organizētās reliģijas problēmai Ēriks var sākt lauzīt galvu par liktens un brīvās gribas un izvēles savstarpējām attiecībām, vai tādas maz iespējamas un patiesībā var eksistēt tik vai nu viens vai otrs.
Un noslēdoži attiecībā uz Ēriku jāmin, ka nemirstība pamazām sāk viņu atsvešināt no spējas identificēties ar parasto mirstīgo un saprast viņa problēmas. Kad esi superspēcīgs vampīrs un burvis, kuram nu jādomā ilgtermiņā, kas viņa gadījumā ir gadsimti un varbūt pat vēl ilgāks laika posms, vienkāršā cilvēka ikdienas rūpes sāk šķist kaut kas pavisam nebūtisks. Papildus tam Ērikam jācīnās ar dusmu savaldīšanu un kontroli, lai patiesi nekļūtu par šausmu stāstu un leģendu cienīgu tēlu, lai nesāktu risināt problēmas ar pretinieku tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu, ko sērijas sākumā Ēriks noteikti neapdomātu, kā vienas no pirmajām opcijām.
Cik vien Sidnija sevi atceras, par trim gadiem vecākais brālis vienmēr bijis uzmanības centrā, ko tikai vēl vairāk pastiprina viņam piemītošais harizmātiskums un spēja būt uzmanības centrā teju jebkurā kompānijā. Līdz šim spējis to izmantot savā labā, lai izkļūtu no sākotnēji mazām, gadiem ejot jau lielākām ķezām, bet ne šoreiz. Šoreiz pat vecāku nolīgtais advokāts nespēj paglābt no gandrīz pusotra gada cietumsoda par pusaudža notriekšanu dzērumā, nolemjot piecpadsmit gadīgo David Ibarra dzīvei ratiņkrēslā.
Līdz šim Sidnijai nav bijis iebildumu būt brāļa ēnā, pieciešot vien pārpalikumus vecāku uzmanības ziņā, kā nekā ir divas draudzenes, ar kurām izklaidēties, kopā mācīties. Bet, jo tālāk progresē Saint Anyhting sižets, jo tālāk no šīs pozīcijas Sidnija sevi atradīs.
Pirmkārt pārmaiņas jau ievieš Sidnijas pašas iniciēts lēmums nomainīt skolu no privātas uz publisku, lai atvieglotu slogu uz vecāku budžetu pēc izdevumiem advokātam. Otrkārt tā vien šķiet, ka vienīgi Sidnija ģimenē izjūt kaut mazāko vainas apziņu attiecībā uz negadījumā cietušo. Jo kamēr tēvs teju visu grāmatas gaitu cenšas, cik iespējams, izvairīties no iesaistīšanās potenciāli konfliktu izraisošās diskusijās, tikmēr mātes acīs mīļais dēliņš gan agrāk, gan tagad drīzāk ir sistēmas upuris, kuram citi grib sagandēt dzīvi, nevis paša rīcības izvēles būtu pie vainas. Pretstatā attieksme pret 17 gadīgo meitu ne tuvu neatbilst viņas vecumam.
Jauna vide un negaidīti jauni draugi, kuru atradums ir patīkami negaidīts, kad pēc skolas Sidnija izlemj paēst līdz tam nezināmā, mazā picērijā. Lēmums, kas uz pozitīvo pusi ilgtermiņā izmainīs viņas dzīvi, jo tavu (romāna) sakritību, kad picērijā darbojas divi viņas jaunās skolas biedri – Layla un viņas smukais brālis Macaulay jeb vienkārši Maks. Kā liktens saukti vispirms galvenokārt Leila, vēlāk ar nozīmīgāku lomu Maks, kā arī viņu vecāki, māsa Rosie un viņu orbītās jau esošie draugi ienāk Sidnijas dzīvē, jo, kā laiks rādīs, tad agrākajām šķietami tuvajām draudzenēm tā nesanāk uzticēties ar sirdij sāpīgiem tematiem, it īpaši attiecībā uz brāļa drāmu, kad šķiet, ka abām jau izveidojušies savi priekštati.
Ja ar Peitona situāciju, tā ietekmi uz ģimenes attiecībām un dinamiku nepietiktu, tad papildus tam autore pielej stāstam klāt uzmācīgu liekēdi, it kā Peitona iepriekšējo problēmu vai pēc to atkopšanās periodā iegūtu draugu Ames Bentley, kura nepatīkamo uzvedību un sākotnēji uzmanīgo uzmākšanos pamana vien Sidnija un vēlāk Leila un Maks, bet ne pašas vecāki.
Saint Anything noteikti ir ārpus manas ierastās lasīšanas komforta zonas un, spriežot pēc citu autores grāmatu vākiem šīs romāna aizmugurē, roka pēc tāda tipa lasāmvielas nesniegtos, ja ne kāda izteikta atlaide. Un kā jau romānam piederas, tad ne Leila, ne Maks vai pat Roze nav parasti, viduvēji pusaudži. Leilai piemīt izteikta dziedamā balss un ģitārspēles talants, kamēr Maks ir ar inženiera talantu, kuram gan jārpārvar tēva priekšstati, ka dēls pārņems picēriju, nevis doties studēt tālāk, tikmēr Roze apdāvināta daiļslidošanas mākslā.
Dažu nodaļu beigas autore meistarīgi noslēdz ar mīlīgiem ‘’aww cute’’ momentiem, kā arī neuzbāzīgi un nepiespiesti ir momenti, kuros atklājas grāmatas nosaukuma un tā vāka nozīme, pat ja lielajā sižetā ne ar to lielāko nozīmi. Pašā romānā kā tādā var just, ka izpildīti visi vajadzīgie punkti, lai šāda tipa romāns, kurā problēmsituācija ir komplicētas attiecības un to sarežģījumi, šķistu labs, ja ne lielisks.
Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.
Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.
Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.
Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.
Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.
Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.
Gan šis faktors, gan patriotisms par dzimteni, kā dzimto zemi un novadu, vēl ne gluži valsts līmenī, kā daudzus citus jaunus (Artūram vien 16g) un vecus (tēvam jau 60 un uzņem vien iepriekšējas pieredzes dēļ), motivē uzreiz negaidot pieteikties brīvprātīgi armijā. Noteikti tam palīdz, ka nostāsti par kara brutalitāti tiek aizēnoti ar citām pievilcīgākām teikām, ar glorificētu uzvarētāja pieredzi, apzināti vai ne, atstājot aizmirstībā simtus vai tūkstošus (abos pasaules karos miljonos) mērāmos upurus gan armijā, gan starp civilajiem. Vēl pirms pirmās kaujas visi ir pilni bravūras un jaunības optimisma, tomēr arī kolēģī jau ar pieredzi un gadu stāžu ir gana optimistiski noskaņoti, cerot, ka jau līdz pavasara sējai vēlākais varētu atgriezties savās sētās.
Vien kad pienāk kara pirmais gads, vēlāk otrais un trešais šo cerību nākas atlikt un atlikt. Vien pēc pirmās un tai sekojošām daudzām citām kaujām Artūru un daudzus citus viņa biedrus sāk mocīt nakts murgi par pieredzēto, kas vēl salīdzinoši nav tas ļaunākais, jo tikpat daudzi palikuši guļam nereti sniegotos laukos un purvu tīreļos savu mūža miegu. Tā teikt vien īsts laimes krekls spēj paglābt no nejaušas lodes, granātas, mīnas vai kā cita letāla, atkarība, protams, kādā dzīvē un pārticībā vai tieši pretēji lemts atgriezties.
Vienlaikus kara skarbums un nošķirtība no vecākā brāļa uz neatgriešanos izmaina attiecības starp agrāk tik tuvajiem brāļiem, labi vēl, ka karojuši vienā pusē, kam vairs nav lemts mainīties uz labo pusi. Interesantā kārtā karošana kopā ar tēvu vairāk vai mazāk blakus un vēlāk sekojošā personīgā traģēdija Artūram nav iemesls neatgriezeniskai psiholoģiskai traumai vai nolemtībai, kura mudinātu pārgalvīgi mesties ienaidnieka ugunīs, jo taču viss, kas agrāk bijis vērts, nu zaudēts pavisam.
Kā daudzus citus, laikam vien cerība atgriezties savā saimniecībā un savā sētā notur pie veselā saprāta un mudina doties pretim ienaidniekam, lai kādas būtu izredzes. Ko nevar teikt par krievu armijām, galvenokārt tiek pieminētas sibīriešu vienības, kuri pie pirmajiem mazākajiem draudiem jau sāk mukt prom. Tikmēr svešie ģenerāļi pārsvarā domā par pašu karjeras godu, kā virzīties pa to augšup, ne tur kaut kādu letiņu drošību un dzīvībām. Nesalīdzināt ar pašmāju motivāciju, kas gan neizmaina faktu, ka viņu dēļ lieki upuri, no kuriem citkārt būtu iespējams izvairīties. Ko gan nevar teikt grāmatas otrajā pusē par igauņu palīdzību un līdzdalīu brīvības cīņās.
Protams, kā jau patriotiski noskaņotā vēsturiskā romānā, jāsaprot, ka savējie lielākoties tiks attēloti pozitīvā gaismā, kamēr svešie kā uzbrucēji vācieši, tā līdzšinējie kungi krievi tiks attēloti ne tajā labākajā gaismā. Kaut arī salīdzinoši garāmejot, tad tomēr autors Aleksandrs Grīns piemin neilgo komunistu vēlmi ķerties pie varas grožiem pirms vēl nostiprinājusies brīvvalsts. Kaut arī no trim Dvēseļu Puteņa daļām otrā ir salīdzinoši mazāk personīga, nav no galvenā varoņa Artūra perspektīvas, un cenšas attēlot kara kopainu, tad tomēr pietrūka politiskās skatuves perspektīva un notikumu dinamika ne tikai uz karalauka. Vairāk tāds kā vēstures dramatizējums, kas brīžiem jau sāka savā izteiksmē un epitetos atkārtoties.
Vismaz grāmatas noslēdzošā trešā daļa atkal atgriežas pie persongāka skatījuma no Artūra skatpunkta, kuram līdzās nodaļai ir vien divi biedri no visu karu sākuma, bet tiem noslēdzoties uz pusi mazāk, kas pats par sevi jau rādītājs, kāda nejaušība un laimes spēle, ja neesi galvenais tēls, tas viss var būt.
Noslēdzoši gribas atzīmēt, ka, lai arī vēsturiskais iznākums jau priekšlaikus zināms, un tēli grāmatā vienmēr pauž optimismu par uzvaru, tad nevienā brīdī nerodas iespaids, ka tēliem būtu kādas priekšzināšas pareģu līmenī. Klasika ar lielo burtu, kuru varbūt pat pastiprina jau novecojušas, agrāk izmantots valodas pielietojums.
Kad pirmajās trīsWandering Inn sērijas grāmatās iepazīti pavisam galvenie varoņi kā Erina un Rioka, laiks tiem piepulcēt klāt citus, iepazīt jaunus tēlus un vispār vēl vairāk paplašināt pasaules uzbūvi un horizuntu. Jāsaka, ka autors gana labi iepazīstina arī jau ar iepriekš zināmiem tēliem, lai arī salīdzinošs jaunpienācējs sērijā nejustos pavisam apjucis.
Tā sērijas ceturtā grāmata aizsākas pie gobliniem un konkrētāk pie Erinas par Rags(Lupata) nosauktās goblinu virsaites, kura nevēlas pievienoties Goblinu Lordam viņa cīņā galvenokārt pret cilvēkiem, bet ne tikai. Tajā pašā laikā Lupatai virsaites gods nav akmenī iecirsts un, kā jau visur, arī pie gobliniem teju visos svarīgākajos aspektos dominē vīrieši, turklāt vēl augums nav tik liels, lai ar muskuļu spēku kādu varētu vien iebiedēt. Toties pretstatā tam Lupatai piemīt starp gobliniem neraksturīgi atjautīgs prāts, ko jau parādījusi ar savu šaha spēles prasmi, bet tas tā teikt ir tikai aisberga sākotnēji redzamā daļa. Tiem, kuri izvēlēsies sekot Lupatai, sākotnējais atdalīšanās process no kalna troļļa Tramborag, kurš arīdzan cer palikt neatkarīgs no Goblinlorda, nebūs tas vieglākais ar daudziem smagiem pārbaudījumiem, bet dzīvajos paliekošajiem labums īsā laika periodā no Lupatas ģenialitātes būs acīmredzams.
Bet pie Lupatas salīdzinoši ar citiem tēliem laiks tiek pavadīts pavisam īsu brīdi, bet tas nenozīmē, ka goblinu skaita pieaugums un to lielāka koncentrēšanās, jaunu līderu uzrašanās neietekmē citus sērijas tēlus, pat ja pirmās manāmās pazīmes ir vien nākamajā grāmatā un vispirms to uz savas ādas izjūt jauniņais imperators Leikans. Leikans ir zemietis, kuram kā daudziem citiem ‘’palaimējās’’ iekļūt kāda nelieša teleportācijas burvestībā un nokļūt šajā fantāzijas pasaulē, bet atšķirībā no citiem Leikans ir viens, kad tiek transportēts, bet par spīti redzes trūkumam, Leikans kā neviens cits izcīna sev vietu īpatnējajā pasaulē, kura ar līmeņiem un prasmēm tik ļoti reizēm atgādina kādu fantāzijas tipa spēli. Atkārtoti atšķirībā no citiem Leikans izmanto jaunās pasaules īpatnības savā labā un tīri eksperimenta pēc, jo zaudēt nebūtu ko, un atceroties reālu stāstu par pašpasludinātu imperatoru Nortonu iekš ASV, nosauc sevi par imperatoru un kādu spēku ietekmē, kuri acīmredzami valda, par tādu arī kļūst.
Tomēr dzīve nevienam negādā vien labumus, pat ja esot imperatoram tie ir vieglāk pieejami, to vietā nāk citi pienākumi un atbildības nasta, kura goblinu draudu ietekmē vien aug, jo mudina citus tuvējos ciematus vai nu pievienoties Leikana Unseen impērijai. Vienlaikus ne visi ir makten priecīgi par jauna, spēcīga personāža uzrašanos, kā lēdija Magnolija, kura nekavējas rīkoties, lai, ja ne uzreiz likvidētu draudus viņas pozīcijām, jo prioritātes ir citas, bet noteikti aizsāktu plānus, kas vispirms iegūtu vairāk informācijas, iespēju robežās sabotētu un kavētu Leikana un viņa impērijas attīstību, bet ar galveno virsmēķi agrāk vai vēlāk – atentātu.
Bet ne visiem noveicas, kā Leikanam. Citiem ir lemts ieteleportēties tādu valdnieku teritorijās, kuri būtu uzskatāmi kā nākošie draudi pēc gobliniem lēdijas Magnolijas un viņas sabiedroto teritorijām, kurās mīt arīdzan Erina un Rioka. Tā viens no tādiem ir Flos Reimarch jeb King of Destruction, kuru ideāli raksturo viņa titula apzīmējums. Aptuveni 20gadus pasaulei ir bijis miers no viņa ekpansijas draudiem, 20 gadus viņš ir dusējis savu ‘’atpūtas’’ miegu, bet nu pienācis laiks jauniem karagājieniem. Par laimi citiem, šo 20 gadu laikā paša impērija ir sadalījusies sīkākās valstiņās un pirms var acis mest uz citām pasaules daļām, ir jākonsolidē paša spēki, jāatgūst to agrākais apjoms. Bet ne visi agrāki Flosa cīņu biedri tādi ir arī tagad. Turklāt tādu nav mazums, bet ne viss atkarīgs no pretinieku un sabiedroto kvantitatīva skaita, par cik liela nozīme šaipasaulē ir arīdzan līmeņiem.
Viņa aizgādībā, kā nu jau uzticības personības ir divi jauni zemieši, brālis un māsa Trejs un Terēze. Sākotnēji tiek skatīti ar aizdomīgu aci, vairāk gan no citu, ne Flosa puses, jo vienīgi viņš zina brāļa un māsas patieso izcelsmi, bet, laikam ejot un abiem pierādot arī citiem savu varēšanu, iegūst arvien lielāku ietekmi. Ja citur pasaulē Floss tiek uzskatīts vienīgi kā par draudu, tad viņu acīm lemts vērot, ka Floss nav vienīgi uz iznīcību un karošano vērsts valdnieks, vismaz ne tagad. Ik pa brīdim Floss izmanto iespēju izkratīt sirdi par savām šaubām Trejam un Terēzei, kuras citiem ne tikai nedrīsktētu, bet būtu pat bīstami. Tomēr kaut kas Flosa iekšienē, viņa uzbūves matricā liek soļot jau par agrāk iesākto ceļu. Acīmredzami viņš nav parasts mirstīgais, jo 20gadu miegs nav bijusi koma.
Līdzīgā situācijā, kā Trejs un Terēze, nokļūst arīdzan Toms, kuram vēl vairāk nepaveicas ne tikai ar ļoti īpatnējas klases iegūšanu, kas ir Klauns. Ja vēl ar to nepietiktu, tad atrašanās lokācija Tomam ir Blighted karaliste Rhir kontinentā, kuru apdraud par dēmoniem sauktu briesmoņu uzbrukumi (eksistē Dēmonu karalis), un vienā no tādiem Toms pilnīgi zaudē prātu, pazūd par filmu saucamā bilde un attopas vienās asinīs, dēmoni apslaktēti ap viņu, kas būtu pat labi, bet citi no Zemes esošie tautieši ar šausmām un bailēm veras uz viņu. Jucis vai brīžiem tomēr pie pilna saprāta. Varbūt ar bipolaritāti sirgstošs, bet ļoti iespējams arī kas vairāk, jo pēc šī incidenta Toms savā galvā sāk dzirdēt agresīvu, slepkavnieciski noskaņotu balsi. Kas tā tāda, no kurienes nākusi, bet, kad Tomam uz brīdi zūd kontrole pār savu ķermeni, top skaidrs, ka šī balss (skaidrībass labad dēvēju to Toma pilnajā vārdā Tomass) ir individuāla personība. Lai arī Blighted karalis Othius Ceturtais uzskatāms par lēdijas Magnolijas sabiedroto, tad vismaz līdzšim redzētais neliek par to diži priecāties.
Uz vēl īsāku brīdi, kā Rags/Lupata, autors pievērš uzmanību ar Torenu notiekošjam, kuram pēc visas būtības pēc manas reģeneratīvās saiknes pārraušanas ar Erinu būtu bijis jābūt mirušam. Vien nekromancera Paisīsa viņa skeletā ievietoto četru Nekromancera Phil Chandler vai bēdīgi slavenāku un populārāku vārdu Aškarāšs kaulu dēļ Torenam piemīt unikālas spējas, kuras notur pie ‘’dzīvības’’. Tā nu Torenam lemts nokļūt Liskoras pilsētai tuvumā esošajā pazemes labirintā, kurā iespējams Torenam dota iespēja atgriezt sev labo vārdu, novērsties no bezjēdzīgas slaktēšanas, kas gan aizsākas uzģērbjot briesmoņu noslaktēta piedzīvojumu meklētāja drēbes un maskējoties pašam par tādu (mēms), lai sekojoši, noturot paškontroli un palīdzot citiem radītu leģendu par kādu ļoti spēcīgu piedzīvojumu meklētāju, kura viena pati klejo pa labirintu un, ja tavai komandai smagā brīdī paveicas viņu sastapt, tad vari pateikties diviem, jo nu varbūtība palikt dzīvajos ir vairākkāršojusies.
Tēlu tik daudz, notikumu pasaules mērogā tik plaši, ka reizēm gribas atgriezties pie jau iepazītajiem tēliem kā Erina viņas viesu namā/krogā vai pie Riokas, kuras skrējējas (tāda kā šīs pasaules pastniece, kurjere) gaitas arī vairs nav tik vienkāršas, kā sērijas sākumā. It īpaši pēc pūķa Teriarka sastapšanas un viņa nepārdomātā sūtījuma pie Nekromancera Aškaraša. Bet zinot Erinas personību, viņas teju magnētiskās spējas pievilkt sev visinteresantākos personāžus un līdz ar to notikumus, arī viņai grāmatās veltītajos brīžos mierīgi vis nerit dienas. Tā ceturtajā Winter Solstice grāmata pati ievieš jaunu apdāvināšanās svētku tradīciju Ziemassvētkus, kuri vietējiem ir pilnīgs jaunums, bet pašai pa vidu darba dunai paliek tik skumīgi, ilgas pēc mājām un tuviniekiem tik lielas, ka jānobēg prom no citiem, lai varētu kārtīgi izraudāties. Vai sestajā The General of Izril grāmatā, kad seši Lupatas ietekmē par labiem vairāk vai mazāk kļuvuši hobgolini izglābj ne tikai viņu no plēsoņkazām un Erina aiz patiecības piedāvā palikt savā viesu namā un kārtīgi paēst, bet ne visi ir tik toleranti un saprotoši.
Pat ja šī jau pieminētā sestā grāmata lielākoties šķiet ar zemāku intensitāti un mazākiem apgriezieniem salīdzinoši pēc piektās Last Light grāmatas kulminācijas, tad noslēguma fāze un kulminācija ar līdz šim lielāko kauju sērijā starp cilvēkiem un gobliniem to visu atspēko un lieliski sagatavo ap un par Liskoras pilsētai galvenokārt noritošajām nākamajām trim grāmatām.
Joe Oakes ir žurnālists, kurš jau gadiem specializējies dažādu mītu, nereti ar pārdabisku un paranormālu elementu iesaisti atnaskošanā. Tādēļ viņa došanās uz saucamo Cūku salu, kura pirms diviem gadiem nokļuva uz brīdi pasaules vai vismaz pārdabiskā fanātu uzmanības lokā, kad tūrists no savas laivas uz dažām sekundēm notvēra, kā jau ierasts, neskaidrus kadrus ar kaut kādu uz divām kājām staigājoušu mošķi.
Ar to jau tā pietiktu interesentu un klišķu piesaistīšanai cienīgam rakstam, bet papildus tam sala atrodas reliģiskas organizācijas Psychogenic Healing Ministries(PHM) līdera un mācītāja Malachi Dove īpašumā, ar kuru Džo pirms aptuveni 20 gadiem jau izvērtās nelielas domstarpības. It īpaši pēc neslavinoša raksta, kurā Džo (zem segvārda) atmasko, ka mācītājām Malahi nemaz nepiemīt tik dievinoši ārstnieciskas vai cita veida brīnumu sniedzošas spējas. Malahi pats par sevi iekūlies vēlāk nepatikšanās ar ASV varas iestādēm, pēc kā aizmucis atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju, kur visus šos gadus mitinājies uz pieminētās salas.
Jo vairāk Džo uzzina par salas iemītniekiem viņu attiecībām nu jau ar kādreizējo līderi Malahi, jo uz baisāku pusi (vismaz drusku) stāsts sāk vilkt un pat Džo, kurš pieskaitāms pie vieniem no lielākajiem skeptiķiem, kad runa ir par ko pārdabisku, sāk brīžiem justies neomulīgi. It īpaši, kad reiz dzirdētās ziņas par Malahi nāvi ne tikai izrādās nepatiesas, bet, ka viņš jau labu laiku dzīvo nošķirti no savas sekotāju grupas, kur pēc viņu teiktā nodarbojas ar ļaunām, sātaniskām padarīšanām, kas tad nu tālāk piešķir visai salai un tās iemītniekiem sliktu slavu.
Pirmā vizīte uz salas tā teikt ir vien iepazīšanās tūre, vien mazs testeris lasītājam un Džo par turpmāk gaidāmo, kad atskatoties taps skaidrs, ka pāris pirmās uz salas pavadītās dienas, turklāt vēl ar galvenokārt PHM grupas diriģētu salas apskati, nav bijis nekas. Kad pēc pārciestā Malahi uzbrukuma tieši Džo, kas piespiedu kārtā lika atgūties uz Britānijas, Džo cik ātri iespējams atgriežas uz salas, viņu sagaida īstens slaktiņš, kam par izskaidrojumu var būt vienīgi, ka mācītājs Malahi beidzot un patiesi zaudējis pēdējo veselo saprātu, vai arī atliek tomēr noticēt pārdabiskajam. Ar šo tad arī sižets sāk uzņemt apgriezienus, bet ar piešķirtu papildus intrigas faktoru, jo kā vienīgo izdzīvojušo Džo sastop, kā izrādās, Malahi 19 gadīgo meitu Angeline, kuru attiecīgajā momentā sastop pirmoreiz.
Pig Island romāns sadalīts trīs daļās, no kurām otrā pārmaiņus ir vēl arī no Džo sievas Aleksas jeb Leksijas skatpunkta, kura, stāstam progresējot, atklāj ne to labāko personības pusi, it īpaši attiecībā uz Andželīnu, ar viņu saistīto medicīniska rakstura mistēriju, un kā tas tīri savtīgi varētu pozitīvi pavērst Leksijas karjeru. Vēl jo vairāk, kad Leksijas un Džo dažus gadus ilgstošā laulība vairs nav ar to pašu dzirksti un jūtu spēku un jaunas sievietes negaidīta uzrašanās Džo tuvumā, pat ja uz pusi jaunāka, piešķir vēl vienu iemeslu konfliktiem un nesaskaņām laulības dzīvē.
Cūku Sala noteikti atmiņā paliks labāk nekā cita šīs autores līdz šim vienīgā lasītā grāmata Birdman. Vienīgi žēl, ka noslēguma atrisinājums izvēlēts nekonkrēts, kurā pašam lasītājam jāizvēlas, uz kuru vai pat kuriem novelt vainu par slaktiņu uz salas un vēl par dažiem pēcāk esošiem noziegumiem. Vai par visu atbildību jāuzņemas vienam dižgaram vai varbūt kāds cits vēlāk izmantojis mirkļa iespēju, cerot, ka tādejādi varēs izsprukt un novelt vainu uz ļaundari, kurš jau ir likumsargu uzmanības lokā.
Silverhand galvenais varonis Caeled grāmatai sākoties ir vien 13 gadus jauns puisis, kad ļaunu un cietsirdīgu valdītāji– dvīņu brālis un māsa Lares un Sarel, kuriem pašiem ir vien 18 gadi, par savu maģijas spēju un to spēku eksperimentu mērķi izvēlas nelielu pierobežas Ward Point pilsētu. Nejauša laime vai Izredzētā varoņa liktens pieskāriens, bet Keiledam vienīgajam no visiem palaimējas palikt dzīvajos.
Silverhand ir klasiska tipa fantāzija ar tikpat klasiskiem ļaunajiem varoņiem, kuri tendēti iznīcināt vien iznīcināšanas pēc, bet to darot dvīņu Duets piemirst, ka var gadīties savā ceļā radīt gana bīstamus pretiniekus, kuriem vairs nebūs ko zaudēt un darīs visu viņu spēkos, lai apturētu naidnieku. Par vienu no galvenajiem iznīcības sēšanas instrumentiem Duetam kalpo par Void saukti objekti. Tie apzīmē pašu haosu un pretējo eksistences varbūtībai, kas vispār varētu būt. Kā melnais caurums, tie ierauj sevī visu dzīvo, atstājot aiz sevis vien smirdīgu zampu.
Pārsteidzošs gan ir veids, kā Duets izsauc šo maģisko spēku un vērš to pret citiem, it īpaši ņemot vērā, ka abi ir tuvi asinsradi, kas grāmatas gaitā netiek apstrīdēts vai citādi noliegts. Protams, tuvu radu partnerattiecības karaļnama ietvaros vēsturiski nav nekas svešs, bet biju nedaudz izbrīnīts, ka šāds aspekts iekļauts fantāzijas grāmatā. Kaut gan jāpiebilst, ka Silverhand nebūs gluži jauniešu fantāzija.
Tikmēr Keileds pēc palikšanas bāreņos netiek atstāts klīstam viens pats. Gandrīz gribējās teikt ‘’likteņa varā’’, bet tad jau būtu melots, jo tieši uz to visu tiek vērsts. Nevajag paiet diži ilgam laikam, lai puisi veiksmīgi un tieši laikā uzmeklētu mūku ordenis no Baddalaur, kuri vēl turas pie agrāko dienu spozmes, kā pasaules izglītības centrs. Turas, lai vēl spētu īstenot tā dibinātāju pareģojumu par varoni, kurš spēs glābt pasauli no ieslīgšanas Haosā un atgriezt pasauli uz likuma un kārtības ceļa.
Haoss kā Void korumpētība šajā grāmatā ir ar lielo burtu. Nenoteiktība, visatļautība kā vieni no galvenajiem ļaunuma un iznīcības, pagrimuma, avotiem. Pretstatā noteiktai dzīves kārtībai, likumiem un noteikumiem, pēc kuriem vadīties. Grāmata paralēli iepazīstina lasītāju ar daudziem interesantiem konceptiem, kā kanibāli senā Taesir mežā, kuri skaitās reiz pār pasauli dominējošu Elders pēcteči. Nedaudz labāk attēlots sieviešu karotāju ordenis/grupa Snowscalds. Vismaz no koncepta puses, bet arī ne tik ļoti, cik autori būtu varējuši izpausties. Bet kā šis, tā citi šādi aspekti tiek vien virspusēji atrādīti, lai pēc piedzīvojuma stila epizodēm tēli tikpat ātri virzītos uz nākošo.
Neliela variācija, kas atzīmējams vien pozitīvi, ir galvenā varoņa Keileda cīņu biedru izvēlē, starp kuriem nav jau ierasts rūķis un elfs. Tā vietā Keiledam nākas pārvarēt savas bailes, iemācīties, ka ne visi vilkači ir tādi, kā tas, kura dēļ viņš zaudējis savu īsto plaukstu, un vēl neparastāk, ja par sabiedroto saucama vampīrs Sioraf, un tikpat neparasts ir akmens karotājas dāmas Gwynne tēls, kurai pašai ir gana spēcīga atriebības motivācija, lai pārliecinātos, ka dvīņu Duetas agrāk vai vēlāk sastop savu galu.
Tikpat tipiski klasiskai fantāzijai, kā neizskaramais varonis, par kādu noteikti uzskatāms Keileds un viņam vēlāk piešķirtā super spēcīgā sudraba roka, ir ļauno varoņu neizprotama kavēšanās izmantot pārspēku savā labā, kad tas acīmredzami nestu ātru un salīdzinoši vieglu uzvaru. Lai tā vietā dotu labajiem iespēju apmācīt un uztrenēt Keiledu pienācīgā līmenī. Labi, ka vēl netiek pārspīlēts ar nevajadzīgiem monologiem pēdējā brīdī pirms pašas uzvaras mirkļa. Tomēr to sakot, teorētiski ļaunais Duetu tēlu pāris būtu varēti tikt sakauti jau šajā grāmatā, iztiekot bez turpinājuma. Nedaudz paredzami, bet ar labu prozu, ne mazāk interesanti lasāms daiļdarbs.
You must be logged in to post a comment.