Pirateaba – The Wandering Inn #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zaudējums kaujā starp Lēdijas Magnolijas savākto un ģenerāļa Zela Šiverteila, turklāt vēl šī leģendārā karotāja nāvi, pāršalc visus šīs fantāzijas pasaules kontinentus, bet sensacionāli traģiskā ziņa neskar nevienu citu tik smagi kā Zela tautiešu sugas dreikus. Šāda tik liela līdera un vēsturisku kauju varoņa nāve nevar būt kas tāds, ko var viegli sagremot un atgūties, lai uzreiz saņemtos un sagatavoties bez šīs personas gaidāmajai cīņai, jo visi var būt droši, ka tāda būs, ka Goblinu Lords bez tādas tā vienkārši kaut kur miermīlīgi nenolīdis. Turklāt vien retais zina, ka Goblinu Lorda rīcību diktē kāds cits kungs un saimnieks – Nekromancers Az’kerash.

Šo trīs grāmatu ciklu, kurus titulus nobeidz of Liscor – Rains, Blood un noslēdzoši Tears, varētu devēt kā vienu lielu sagatavošanās posmu lielajai kulminācijai, kas ir Goblinu Lorda uzbrukums, ne gluži pēc pašu izvēles un netikai Nekromancera dēļ, vispārējās sērijas devītās grāmatas noslēgumā. Bet saprotami, ka pa vidu tam ir gana daudz kā priecīgu, tā bēdīgu (labajiem varoņiem) piedzīvojumu un to kulminācijas.

Kā jau Rains of Liscor nedaudz saka priekšā, tad Liskora atrodas unikālā ielejā, kad pēc feju atnestas skarbas ziemas seko pavasara musonu lietu cienīgs pavasaris, kas pilsētas reģionu pārvērš vienā lielā aplūdušā teritorijā un tās uzkalnu virsotnes par salām. Labi, ka skudrveidīgie antiniumi (arīdzan ar savu karalieņu ģeopolitiskajiem plāniem), ceļot Erinas viesu namu/krogu, to uzcēluši uz viena no tādiem, ka viesi var izmantot laivas, vēlāk pēc pasūtījuma veidotus koka tiltus, kā arī maģiskās durvis (darbinātas ar mana kristāliem), lai tiktu turp un atpakaļ gan no Liskoras, gan Esthelm pilsētas.

Jaunas lokācijas savienojums kļūst par vienu no daudzajiem mini sižetu arkām šajos trīs romānos. Tā vairāki Erinas paziņas, par draugiem un sabiedrotajiem visus pāragri saukt, mudina kā nākošo lokāciju izvēlēties vienu no dreiku izslavētajām sienu(Walled) pilsētām, un gods tapt izvēlētai tiek aptuveni 400 jūdžu attālajai Pallass. Distancei starp Erinas namu un Palasu vien jānorāda, cik spēcīgs ir Erinas rīcībā esošais artefakts, cik spēcīga  viesu namā ir manas koncentrācija un tas reģenerēšanas spēja. Bet, kā tas tikpat kā vienmēr ar Erinu gadās, tad šī savienojuma izveidošana, pārvietošanās starp pilsētām, it īpaši ierobežotā skaita dēļ, nebūt nerit tik gludi un bez aizšķeršanās, kā citkārt varētu domāt.

Kā iemesls noteikti attiecināms, ka Erina savā namā izvietojusi nu jau vairākas zīmes, kas aizliedz tās teritorijā nogalināt goblinus. Vēl jo vairāk, ja viņa vispirms dod patvērtumu pieciem hobgobliniem, kuri sastapti kritiskā momentā un izglābuši viņai dzīvību neviena cita nemudnāti, un ja vēlāk tos atjautīgi nodarbina, kā apsargus. Bet ar to prāta duna Erinai nerimstas un ir pat tik traka un pārgalvīga, lai mēģinātu viņus reģistrēt, kā bronzas ranga piedzīvojumu meklētājus.

Kas lieliski aizved pie nākošā temata, kas vēl pirms un noteikti arī pēc Goblinu Lorda apdraud Liskoras pilsētu. Sākotnēji ziņām izplatoties par nesen atklātu Pazemes Labirintu pilsētas tuvumā, sarosās jau pirmkārt tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri līdz šim neko dižu nav sasnieguši, kuri cer, ka nu pienāks reize, kad tieši viņiem lemts atrast milzu bagātības un ūz neatgriešanos izmainīt dzīves gaitu uz labo pusi. Tā vietā daudzi atrod sev un kompanjoniem galu. It īpaši, kad dažs labs muļķis netik vien pamodina desmitiem un varbūt pat simtos tūkstošu skaitā lielu gaļēdājkožu migu (daži labi indivīdi lielāki par Erinas trīsstāvīgo namu), bet arī neziņo par to citiem, un pieļauj, ka šāds bars izkļūst no labirinta par spīti lietavu sezonai un jau izveidojušamies ezeriem.

Labirints sevī slēpj ne kodes vien, kas momentā liek to pārklasificēt kā Zelta rangu komandām vien piemērotu, kas gan neliedz pārgalvīgām Sudraba komandā izmēģināt veiksmi. Tā labirintā atrodami līdzvērtīga skaita un izmēra shield-spiders migas, animētus viduslaiku tipa bruņniekus, kuru loma Pazemes Labirinta centra sargāšanai vēl tik priekšā, un vēl dažnedažādus mošķus. Bet viss vēl būtu kaut cik saprotams un ne bez grūtībām, bet ar tām tiekams galā, ja ne par Raskghar saukti ļauno gnoll rase, kurus papildus visam vada prātu zaudējis minotaurs (reiz cienījams piedzīvojumu meklētājs) un kuri ar brutālu spēku komandē tūkstošiem labirintā mītošu alu goblinu.

Ja vēl visa sižeta arka ar un par pazemes labirintu ir aizraujoša, saprotama un vēl spēlēs būtisku lomu sērijas turpinājumos (alu goblini vēl devītās grāmatas noslēgumā), tad ne par visiem mini sižetiem to varētu teikt. Tā Erinas ideja iepazīstināt draugus un paziņas ar beisbola spēli izvēršas garā un šķietami liekā tirādē, kad rodas jautājums, vai labāk nevajadzētu pievērstos pasaules mēroga nozīmes sižetiem, nevis kaut kam šādam, kam pēc tam uz ko būtiskāku nav nekādas paliekošas nozīmes. Salīdzinoši jau labāk ir ar Erinas viesu namā mītošajām Lioneti (tuvākā palīdze), kuras tēla pārvērtības nevar vairs salīdzināt, kāda bija tēlam parādoties, vai ar bāreņos un viņu aprūpē nonākušo gnoll bērnu Miršu. Tā Lionetes gadījumā lasītājam tiek dots ieskats viņas pārdzīvojumus, kas attiecas uz viņu kā aristokrāti, kas gan reizēm jau šķiet varen tāla pagātne, bet Miršas gadījumā viņas sižets iespējams būtiskāks vēlākos turpinājumos, jo Mirša sāk izrādīt talantu uz maģiju. Tas varbūt šajā fantāzijas un maģijas pasaulē nebūtu nekas ārkārtējs, bet āķis tajā, ka gnoll līdz šim spējuši vien cilts tipa kolektīvo maģiju un neviens nav spējis būt individuāls mags.

Saprotami, ka tik vērienīgā episkā fantāzijā, kāda ir The Wandering Inn sērija, pievēršoties kam vienam, var uz kādu laiku tik šķietami piemirsts kas cits. Tā šajās trīs grāmatās vien garāmejot atzīmējas tādi personāži, kā King of Destruction, Blighted King vai Emperor of Sands un viņu pakļautībā esoši zemiešu tēli, kuriem iepriekšējas grāmatās ticis vairāk skatuves laika. Tikmēr daži, kā Rioka, kurai bijis lemts būt pat būtisku sižetu varonei, vispār lemts par sevi atgādināt vien devītās grāmatas epilogā. Bet, par cik Laken Godart ir tieši tāds zemietis, kā arī cieš no goblinu uzbrukumiem viņa teritorijā, tad viņam šis ‘’skatuves laiks’’ tiek lielāks.

Pirmais iespaids par gobliniem Leikanam diemžēl nerodas tas labākais. Vēl jo lielāks ir diemžēl, jo sanāk vispirms zobenus un citus ieročus krustot ar Rags goblinu līderi, kura ieskaitāma Erinas labo goblinu kategorijā, kura nepieder Goblinu Lorda pakalpiņem un kura brīžiem aizsapņojas un notic, ka arī citi vēlāk varētu būt ar līdzīgu attieksmi pret gobliniem kā Erina. Kārtējo reizi jāsaka diemžēl, un Leikanam vispirms izveidojas citu priekšstats par gobliniem kā briesmoņiem un var tikt turpināts jau šķietami mūžsenais cikls, kad cilvēki iznīdē goblinus (kā karotājus, tā bērnus un seniorus) līdz pēdējām, goblini par atriebību galnia nost cilvēkus un tā uz riņķi. Vien retajam tiek dots ieskats un iespēja mainīt domas, ka arī goblini ir tādas pašas inteliģentas būtnes, ar tādiem pašiem pārdzīvojumiem, vien gadu tūkstošu vēsturiska inerce nav ļāvusi ko mainīt. Bet varbūt ar Erinas palīdzību un pa solim vien, redzot labos piemēros, var kas mainīties un uzlaboties.

Un turpinot goblinu tematu, ne viss ir tik balts un melns pēc kaujas par Rīsu sauktā Goblinu Lorda armijā. Attiecībā uz gobliniem izvēršas gana būtiska sižeta arka par motivējošo dzinuli, kas Rīsu mudinājis vai piespiedis kļūt par Nekromancera padoto, citu acīs vergu un līdz ar to nevērtīgu līderi, kuram nedrīkstētu sekot. Ka Rīss ir vien instruments Nekromacnera rokās, kā arī ir, kuram pie kājas Rīsa sapnis par suverenū goblinu valsti, līdzvērtīgu citām. Un kā tas ietekmē viņa attiecības ar citiem goblinu līderiem, kā kalnu cilšu vadoni Tramboragu, Redfangs karotāju līderi Garenu, kuram pašam ir traģisks (teju visiem gobliniem tāds) pagātnes stāsts un visbeidzot jau Rags, kura, lai arī augumā maza, ir apveltīta ar ģeniālu stratēģisku prātu, kas nesagatavotos ne reizi vien pārsteidz.

Lietus, asinis un pēcāk sekojošās asaras tiek šajās trīs grāmatās Liskorai. Tūkstošiem lapu gari piedzīvojumi, bet vienlaikus arī tik salīdzinoši maza mēroga notikumi, ka vispasaules lielajā mērogā, kur viens kontinents ir apmēram mūsu Zemes visu kontinentu kopā ņemot izmērā, ir gandrīz vai apakšsvītras piezīmes. Lai arī aizraujoši, tad brīžiem, kā jau episkajā fantāzija reizēm gadās, lieki garumā izstiepti, bet, to sakot, tādēļ ne mazāk interesanti.

Ken Akamatsu – Love Hina, Vol.1-14

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

Četru gadu vecumā Keitaro Urashima un kāda atmiņu dzīlēs pēc vārda aizmirsta meitene reiz smilšu kastē viens otram devuši solījumu, ka abi reiz iekļūs Todai universitātē vien aiz tā iemesle, ka jau tādā vecumā padzirdējuši, ka diviem mīlētājiem kopā esot Todai mīlestība garantēta uz mūžu.

Sērijai sākoties ir pagājuši 15 gadi, bet tās galvenajam varonim Keitaro jādomā, kur palikt vismaz uz kādu laiku, jo jau otro gadu pēc kārtas nav spējiis nokārtot iestājeksāmenus prestižajā universitātē un vecāki nav gatavi turpināt zem sava jumta uzturēt tādu neveiksminieku. Tā teikt pašam jāsāk sevi uzturēt – skarbi, bet realitāte.

Kā vienīgo alternatīvu Keitaro spēj iedomāties vecmāmiņas viesu savu Love Hina, bet tavu pārsteigumu, kad Keitaro komiski sāpīgākajā veidā nākas uzzināt, ka viesu nams kādā brīdī pārtapis par tādu kā meiteņu kopmītni. Ar šo momentu arī sākas multeņu fizikas loģika, galvenokārt sērijas galvenā varoņa fiziskās ietekmēšanas un saņemto sitienu, spērienu ziņā, pēc kuriem puisis teju azlido debesīs, lai iemirdzētos tālumā kā zvaigzne, vai vismaz aizlidot pārdesmit metrus tālāk, bet pārsvaru bez jebkādām tālejošām sekām. Un arī savstarpējās attiecības ar kopmītnes iemītniecēm tas neizbojā. Drīzāk pat tas kļūst par komiskās rutīnas galveno joku, kuru autors diemžēl līdz sērijas beigām nodrillē krietni par daudz.

Love Hina ir kā romantiska humora rakstura sērija par Keitaro un vienas no kopmītņu iemītnieču, jaunietes Naru Narusegawa (sērijas sākoties ir 17g, bet sērijas laikā kļūst pilngadīga) pirmo mīlestību, neveiklumu, lai pat tiktu līdz pirmajam skūsptam, kur nu vēl tālāk, un par drosmi atzīt gan sev, gan viens otram savas jūtas. Tā arī Love Hina lielā mērā ir sērija par nepadošanos, nenovēršanos no nospraustā mērķa, lai cik grūts ceļš līdz tam nebūtu. Spēt pārvarēt neveiksmes, pēc kritiena vēlreiz piecelties un nepārdzīvot, bet turpināt cīņu, jo arīdzan ar trešo reizi Keitaro nespēj iestāties Todai universitātē, bet tas neliek dūšai pilnībā sašļukt.

Tas gan varbūt daļēji aiz tā, ka arī nolūkotā Naru, potenciālā ‘’apsolītā meitene’’, arī nespēj ar savu pirmo reizi nokārto iestājeksāmenu (iespaids par krietni atšķirīgu izglītības sistēmu). Bet ar solījumu/apsolītās meitenes statusu autors arī veic milzu riņķa un pārpratumu danci, kam lieliski noder, ka varoņi tā došanas brīdī bijuši tik jauni, Naru vispār vien divus gadus jauna. Tā potenciālo statusu piešķirot nejauši abu sastaptai simpātiskai meitenei Mutsumi, kuras varbūtību uz šo godu palielina fakts, ka ir tikpat kā vienā vecumā ar Keitaro. Bet dzīvē nekas nav viegli un kaut arī Keitaro un Naru jūtas vienam pret otru tiek abpusēji atgrieztas, šaubas par liktens un solījuma spēku izjaukt laimi un mīlestību nesamazinās tikpat kā līdz pat pašam sērijas epilogam.

Kopumā Love Hina var atzīmēt kā patīkamu, pozitīvu sērijas iespaidu ar labu humoru un daudziem dažādiem sekundāriem tēliem, no kuriem vairumam tiek doti interesanti iepazīstinoši pagātnes stāsti vai pat pa kādai mazai sižeta līnijai. Kā Naru kādreizēja privāta skolotāja (toreiz pats kā Todai students) Seta uzrašanas, kurā Naru pat ieķērusies un kura dēļ apņēmusies iekļūt Todai.

Diemžēl sērija kā tāda likās drusku par daudz izvilkta garumā, arī notikumu sekvenču loģika fantastikas garā, kas reizēm izpaužas kā lieks pildījummateriāls, un multeņu fizikas noteikumi jau šķita krietni par daudz, kas sabojā pašu pēcgaršu aptvuni kādu pēdējo četru, piecu krājumu (vol.) garumā.

Inga Ābele – Klūgu Mūks

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas ir vien grāmatas sākums, kas drīz vien vēlāk liek vilties, jo Francisks ne tuvu nav grāmatas galvenais tēls, ja tāda vispār ir.

Ja vēl saistošā veidā tiktu turpināts ar Franciska dzīvesstāstu kopš bērnu dienām, tad vēl būtu ļoti jauki, bet autore izvēlējusies iepazīstināt lasītāju gan ar Franciska tēva sauktu par Tanlovu vēsturi. Tad turpināt ar viņa brāļa Jezupa sievas Marcelas nolūkošanas peripētijām. To visu piebārstot ar vēsturiskiem faktiem un detaļām, kuras uz sižetu, kurš no premisē uzsvērtā drīzāk tiek biežāk aizstumts sāņus par labu kam citam.

Klūgu Mūks ir kā pārbāsts ar daudz maznozīmīgiem tēliem, kas vēl nebūtu tik traki, ja vēl teju par katru netiktu iestarpināta plašāka vai ne tik vēsture, kamēr Francisks Sebalds un viņa liksta romāna tuvplānā nonāk drīzāk tās pēdējā trešdaļā. Tā par būtisku sižetu kļūst arī Jezupa dēls ar tādu pašu vārdu tādēļ bieži saukts par Mazo Jezupu, kura gaitas gaisabalonu lidotājos (tēva sapnis) šo aizved uz impērijas plašumiem. Vai vēl izteiktāk tas ir ar muižkunga Modesta fon Rožkranča-Pāva uzticamu kalpu Pīteru Miglu, kuru tas sūtījis izglītoties, bet pēcāk var stipri nožēlot, jo vēlāk viņš palīdz citiem zemniekiem cīnīties par savām tiesībām. Pat romāna noslēgumā autore nespēj atturēties neiestarpinot dažu tēlu likteni Otrā pasaules kara laikā. Turklāt viens no tēliem pirmoreiz uz lapas sastapts vien īsu brīdi pirms tam.

Vismaz Zuzannas ‘’Zuzes’’ Brunovas tēlam ir lielāka saikne ar Francisku. Tā teikt, kas būtu, ja būtu, ja Francisks savā jaunībā izvēlētos viņu, nevis Baznīcu. Kā gan abu dzīves atšķirtos un pat krietni, ja tiktu veikta šī izvēlē. Tā vietā Zuze dzīve soļo pa smagu ceļu, daļēji pašas, daļēji saimnieku dēļ, pie kuriem strādā un kuriem nav gana ar savām sievām. Kas tālejošāk noved pie viņas meitām – Terēzi un Mariju, kurām pašām dzīves līkloči nav vieglāki par mātes. Gandrīz vai gribas teikt, kāda sakritība, romānā iederīga, kā Francisks turpina sastapt Zuzzanas meitas dažādos dzīves posmos reizi no reizes.

Var lieliski just, ka autore Inga Ābele kārtīgi ir centusies veikt vēstures pētniecību romāna rakstīšanas nolūkos, bet tā pasniegšanas veids, turklāt vēl vēlme iekļaut vairāk nekā nepieciešams, atstāj sausu, nesaistošu iespaidu, kas romānam nepieklājas.

Papildus tam visizteiktā vēsturisko priekšzināšanu pravietiskums izpaužas saistībā ar cara Nikolaja II kronēšanas svinību periodā, kad kādā svīnību vietā pūlī izceļas panika, kā rezultātā tiek sabradāti vairāki simti. Nedod nekādu citu iemeslu, tiek jau pausts, ka šī ir kā zīme vēlāk 1917.gada notikumiem. Nepamet sajūta, ka labāk būtu sanācis Franča Trasuna, ‘’galvenā’’ varoņa prototips, biogrāfija, pat ja ir priekštstats, ka romāni ir interesantāki par dokumentālo literatūru un tos sanāk pārdod labāk. Kad labā atmiņā vēl ir nesen lasītais Dvēseļu Putenis, tad šis romāns pat tuvumā tam nestāv, kas īpaši izceļas Pirmā pasaules kara periodā. Ne atmosfēras ziņā, ne kā citādāk.

Rezultātā sanācis ne šis, ne tas. Vien retumis var beidzot nopriecāties par labiem prozas fragmentiem, lai tikpat ātri viss atgrieztos iepriekšējās sliedēs, un vien daļu no tā var attiecināt uz to, ka romāns plaši izmanto latgaliešu valodu, ne tikai tēlu dialogos.

Sam Llewellyn – Blood Knot (Sailing Thrillers)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Michael Joseph

Manas pārdomas

Bils reiz būdams kara korespondents Tribune laikrakstam nav svešinieks dzīvībai bīstamām situācijām, bet visam ir sava vieta un laiks, un Bils savā gadījumā ir veicis izvēli par labu burāšanai ar kuģi Vixen, kuru mantojis no burāšanas entuaziasta tēva, kuru gan pašam diemžēl nav bijis lemts tik labi iepazīt. Un kur nu vēl labāk, ja ir iespēja piedalīties labdarības projektā Youth Venture, lai palīdzētu jauniešiem no nelabvēlīgām vidēm mainīt sevi, iegūt raksturu, kopīgi pārciešot grūtības uz jūras, iegūt ne tikai jaunus draugus, bet arī cieņu no cietiem un galvenokārt pašam pret sevi.

Tomēr gan Bila, gan dažu jauno cilvēku dzīve, kuri liktenīgajā dienā ir uz Vixen kuģa, izmainās uz neatgriešanos, kad turnbuckle (neesmu tāds eksperts, lai varētu latviskot šo vārdu un Google Translate kā ierasts izpaužas pa savam) detaļā, kura nakts tumsā sāk dīvaini uzvesties, no rīta atklājas uzķerts maisveidīgs objetks, kurā atrod jauna cilvēka līķi. Pa virsu jau tā saprotamajiem pārdzīvojumiem, vai sadursmes brīdī puisis bijis dzīvs, nāk klāt citi faktori, jo ne tikai Vixen līdzās bijuši citi Youth Venture projektā iesaistīti kuģi, bet uz viena no tiem bijis ar ministru kabinetu saistīts politiķis, kurš nebūt nevēlas tikt iesaistīts kādā skandālā. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka upuris ir bijis PSRS jūrniecības spēku kadets.

Diemžēl, lai cik intriģējoša premise nešķistu, kaut arī rodas jautājums, kādēļ lai kaut kas vispār izvērstos un incidents tā arī netiktu norakstīts kā negadījums. Ja nu vienīgi, ka politiskā personā drošības pēc grib visu iespējamo un potenciālo vainu novelt uz Bilu. It īpaši, kad viņa problemātiskie jaunieši pēc divām smagos apstākļos bija nolēmuši drusku pasvinēt un ne visi uz kuģa bija pilngadīgi. To negatīvi vēl vairāk papildina pilnīgi neuzrunājošais prozas stils, kura vienkāršie nepaplašinātie, nevajadzīgi saskaldītie teikumi līdz salīdzinoši īsās, par laimi, grāmatas beigām jau sāka dikti kaitināt. Ne mirkli neizveidojās raits plūdums, kurā ielekt un piedoti paredzamas trillera žanra izpausmas labāka sižeta vārdā.

(Vēlreiz) diemžēl nebija ne viena, ne otra. Dižā problēma ap kadeta (ar Igaunijas izcelsmi) identitāti, pat uz mirkli pavīdējis izteikums, ka gribējis pārbēgt no PSRS uz rietumiem, tā arī līdz kulminācijas atrisinājumam drīzāk izčākst, nekā sniedz gandarījuma, apmierinājuma sajūtu labi izpildītā noslēgumā.

Un par spraiga sižeta ainām laikam pietiks izteikt, ka tās noteikti vismaz šajā grāmatā nebija autora spēcīgākā puse un labi ilgi kaut kas tik slikts nebija lasīts. Cenšoties atrast vismaz kaut ko pozitīvu, var atzīmēt tīri ar jūrniecību un burāšanu saistītās ainas, kad galvenais tēls var atļauties drusku atpūsties un neuztraukties par draudošājām briesmām. Viss cits tālu no vēlama izpildījuma.

Izlasīju, lasu, lasīšu #255 (29.01-11.02)

Izlasīju:

Katherine Addison – The Goblin Emperor (The Goblin Emperor #1)

Belva Plain – The Carousel

Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8)

Peter Higgins – Wolfhound Century (Wolfhound Century #1)

Noklausījos:

Garon Whited – Nightlord #4-6

Lasu:

Sam Llewellyn – Blood Knot (Sailing Thrillers)

Klausos:

Pirateaba – The Wandering Inn #7-9

Lasīšu:

Inga Ābele – Klūgu Mūks

Ken Akamatsu – Love Hina #1-14

Klausīšos:

Garon Whited – Nightlord #7-8

Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu, pašsaprotamu esam un pieņem dzīves apstākļus, kādi nu tie ir. Kam balansu un pretstatu piešķir Skolotājus caurvijoši jūtamā autora balss un viņa paša dzīves pieredze, šoreiz caur tēliem izteikta.

Tā viens no pirmajiem ‘’notikumiem’’ grāmatā ir Staļina miršanas laiks un tam nepieciešamais ‘’sēru’’ līmenis, kas vieniem pietēlots, jo jāiekļaujas, kamēr cits, īstens sistēmas un vēl salīdzinoši jaunā režīma piekritējs Latvijas teritorijā patiesi izjūt.

Tikmēr vecākā māsa Velta dzīvo un mācās tālāk, arī plāno kļūt par skolotāju un lai gan abas raksturos viena no otras gana atšķiras, tad nākotnes iespējas, lai ko apgalvotu sociālistiskā cilvēka sapņu ideāls, ir gana ierobežots un paša Sarmīte tomēr veiks izvēli par labu tam. Kaut gan, lai līdz tam nokļūtu, jāiziet cauri sava veida dumpinieciskai fāzei. Jāizmēģina, kāda gan ir sistēma vairāk no iekšpuses, darbojoties komjauniešu komitejā. Bet tikpat ātri cik jaunības entuziasms dod cerības spējai ieviest pārmaiņas uz labo pusi, tikpat ātri nākas saskarties ar citu radīto vilšanos sistēmu, izlikšanos savtīgos nolūkos, kad par piemēru nākas mānīties un uzrādīt nepatiesus datus, lai neripotu pašu galvas utml.

Jāmāk izlavierēt un palikt dzīvajos un pie vesela saprāta, kad partijnieki un funkcionāri, kuri paši atrodas kaut kur tālu no reālajiem apstākļiem uz vietas, liek darīt pavisam ačgārnas un neloģiskas lietas, kā kukurūzas audzēšana. Tā teikt uzliktais jāizpilda vai vismaz jāizrāda, ka cenšas, bet kā tiksi galā, ir tavā ziņā.

Romānā no vairākiem tēliem ik pa brīdīm dzirdamas pārdomas par atmiņas viltīgo un mānīgo dabu. Par to, kā reizēm atmiņā paliek tie labie momenti, kas par spīti citām likstām, tomēr devuši dzīvē vajadzīgo prieku un laimi, to stīgu, kas ļāvusi noturēties pie dzīvības un saprāta. Vai tieši pretēji, kad atmiņā iestrēgst pa kādam sliktākam atgadījumam, kas negrib ne par ko no tās iziet laukā un atgādina par sevi no reizes uz reizi tajos nevajadzīgākajos brīžos. Par abu šo īpatnību kombināciju un arī to nedaudz, ka atsaucot un izdzīvojot atmiņu vēlreiz, tā līdz nākošajai atsauces reizei nepaliek gluži tāda pati, identiska.

Pēc Sarmītes, seko otrā Tēva daļa, kaut arī interesantā kārtā pirmās daļas laikā abi vecāki tikpat kā nemaz netiek saukti vārdos. Vien Papiņš un Māte, un jābūt gana uzmanīgam, lai noķertu momentu, kad atklājas Anša un Ludmilas Graudu vārdi. Tā nu otrā daļa fragmentārās nodaļās īsi un kodolīgi vēsta par posmu no 1944. līdz 1961.gadam, kad sākotnēji nokavēts moments, kad būtu varējuši doties bēgļu gaitās uz ārzemēm, un nu jāmācās pielāgoties jaunajam režīmam un tā apstākļiem. Piesargāties, ko, kuram saki, lai cik uzticama persona un kompānija nešķistu. Censties izkolot jaunos bērnus, un idejas sentiments, kas liks aizdomāties par labiem skolotājiem paša dzīvē, bet vienlaikus apmierināt augstāk stāvošo prasības par mācību vielu un netikt izsūtītam, kā daža laba kolēģa ģimenei, pat ja vēlāk romāna laikā vismaz kādam lemts atgriezties.

Gandrīz noslēdzoši trešā daļa jau vairs nav no Sarmītes rada perspektīvas. Tajā galvenā loma piešķirta vienam no viņas skolotājiem, kurš savas karjeras sākumā neslēpjot entuziasmu un pat gatavību atkīvi iesaistīties komunismā, aģitēšanā u.c., lai gan arī viņam nākas sastapties ar apgrūtinošiem apstākļiem, kuri sēj savas šaubu un bažu sēklas. Pat nebaidās kritiski izteikties par pieredzēto, kaut arī vismaz īsajā uz lpp atvēlētajā laikā paliek bez diži kritiskām sekām.

Skolotāji vairāk ir kā grāmata par cilvēkiem un laikiem, ne romāns ar izteiktu problēmsituāciju tās centrālajā sižetā.

Belva Plain – The Carousel

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Delacorte Press

Manas pārdomas

Kad Sallija aizved savu piecgadīgo meitu Tīnu pie bērnu speciālista un psihologa, jo pēc zīdaiņa māsas Suzannas uzrašanas, drastiski izmainījusies viņas uzvedība, māte pat ļaunākajos murgos nevarētu iedomāties dzirdam ārstes šokējošos jaunums. Bet tie ir tikai pirmie ziediņi, lai autores Belva Plain rokās iznāktu uz gana vienkāršas idejas bāzēts intriģējoša mistērija un turīgas ģimenes drāma.

Ģimene ir ar Grey vārdu, bet tās iekšējā un katra indivīda iekšējā dzīvē (daži prominentāk kā citi, kuri paliek tālākos plānoos) nav nekā diži pelēka. No malas varētu šķist idilliska un pārticībā dzīvojoša liela radu saime, bet katram savi, maigi izsakoties, niķi un stiķi, kuri jo vairāk ļaujas izpausties, ja cieši sargājami noslēpumi draud nāk gaismā, kas savukārt ļauj vaļu savstarpējām intrigām. Naudas brīvība nav slikta lieta un pat vēlama, bet reizēm gadās jo vairāk naudas, jo vairāk problēmu, jo lielākas galvassāpes.

Tā par vienu no centrālajām problēmām kļūst ģimenei piederošā meža (daļa no tās pārdošanas), lai tā vietā tiktu izveidota jauna piepilsēta. Brālim Īanam tā vien šķiet prātā vien ir summa, ko projekta veidotāji piedāvā ($28milj.) un brālēna Dena (sieva Sallija) apelācija pie sirdsapziņas par izjauktu ekosistēmu, kura līdz šim paaudzēs sargāt, vai pilsētas iedzīvotāju uztraukumu par potenciālām pārmaiņām, jo teju katrs tieši vai mazāk saistīts ar Grejiem piederošo uzņēmumu, krīt uz nedzirdīgām ausīm. Tam visam pa virsu nāk vēl Dena māsas Amandas prasība vai drīzāk ultimāts izpirkt viņas piederošo ceturto daļu, jo grib uzsākt grandiozākus plānus savā labdarībā Kalifornijā, bet ar viņai regulāri piešķirtajiem līdzekļiem tam ir par mazu.

Tā teikt ideāli apstākļi, lai sižets būtu tālu no garlaicīga. Bet aizdomīgā kārtā ģimenes galva un vēl pavisam nesen arī biznesa grožu turētājs Olivers ir visai izvairīgs sniegt savu viedokli par visu notiekošo, kas noteikti liktu kopējam lēmumu svaru kausiem nosvērties attiecīgajā virzienā. Neizrāda teju nekādu vēlmi iesaistīties dēlu Īana un Klaiva un adoptētā brāļa dēla Dena un māsas Amandas strīdos. Tik aizdomīgi, ka tam jāatvēl galvenais izskaidrojums, kāpēc romānam dot Karuseļa nosaukumu, kas līdz pat romāna vidum un vēl drusku sižetos ir ar ļoti minimālu lomu.

Kā jau minēts, tad katram Greju ģimenē ir pa savam noslēpumam, pieļauju, ka arī Īana sievai, kurai atvēlēta tāda kā atbalstoša loma, bet to gan nevar teikt par pašu Īanu, kura pēdējais sānsolis ar Greju uzņēmumā strādājošu skaistuli Roksanu izvēršas krietni raibākos toņos, kā citkārt redzēts. Dāvanas, slepus tikšanās štruntīgos, nolaistos moteļos ir pietiekami vien nosacīti īsu brīdi līdz jaunā sieviete paredzami prasa šķiršanos no sievas un precības ar viņu, bet pavērsiens, kas seko pēc Īana ‘’Nē’’ atbildes ir tālu no tā. Tā vietā, lai atklātu afēru sievai, Roksana kā par nākošo mērķi nolūko brāli Klaivu, kura ārejais izskats ir tālu no iekārojama.

Kā tēls Roksana kā pirmo iespaidu rada tīri kā ‘’zelta racējas’’, tīri pašas labuma kārotāju, kura luksusa un pārticības vārdā ir gatava ignorēt visu citu. Bet tālākie pavērsieni šajā mini sižetā parādīs, ka viņas gadījumā ne viss ir mālējams tik ciniski tumšos toņos. Viens no tiem retajiem gadījumiem, kad zem ārējās čaulas un uz ārpasauli vērstā imidža slēpjas kas vairāk.

Līdzīgā manierē vairāk vai mazāk katru tēlu The Carousel sižeta karuselis izmainīs, lai romāna beigās nespētu pieļaut domu par atgriešanos iepriekšējās sliedēs, lai karuseļa straujā kustība sagriestu riņķī ne vienu vien dzīvi un dažam varbūt pat piebaidītu sliktu dūšu.