James A. Michener – Mexico

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House                  

Manas pārdomas

Padzirdējuši par izslavētu buļļu cīņu festivālu Ixmiq Meksikas Toledo pilsētā, kuru vietējās avīzes ceļ debesīs, kā potenciālu kulminācijas dueli starp diviem matadoriem, kas var rezultēties vien ar viena nāvi, jo viens otru centīsies pārspēt ar aizvien bīstamākiem trikiem, žurnālista Norman Clay priekšnieki viņu nosūta to atspoguļot Ņujorkas publikai. Vēl jo vairāk, jo mana, ka Normanam vajadzīga atpūta no smagāka rakstura reportāžām, un kur gan vēl labāk atpūsties un atgūt ikdienas cīņassparu un mundrumu, ja ne dzimtajās mājās.

Normana personīgajā un viņa ģimenes gan tuvāko, gan pavisam tālāko radu vēsturē autors James Michener ielicis teju visu Meksikas vēsturi sākot jau ar iezemiešu indiāņiem agrā 11.gadsimtā, turpinot ar spāņu konkistadoru ierašanos un vēlāk jau ar modernākiem laikiem un ASV klātbūtni kaimiņos. Visa centrā vai vismaz notikumu perifērijā autors šajā novelizētajā vēstures grāmatā novietojis kalnainajā vidē burvīgo Toledo.

Grāmatu varētu iedalīt arī divās daļās ar tagadnes sižetu par un ap buļļu cīņām, tās vēsturisko un emicionālo nozīmi un mantojumu, un ar fragmentāriem pagātnes sižetiem no pieminētajiem dažādajiem vēstures periodiem, kuros dalību ņem kāds ar Normana ciltskoku saistīts personāžs.

Tagadnes sižetā buļļu cīņām atvēlēta būtiska loma, to vēsturiskajam mantojumam, emocionālajai nozīmē ilustratīvā cīņā starp cilvēku un bīstamu dzīvnieku, kas katrā reizē var potenciāli beigties ar matadora nāvi, bet pavisam noteikti cīņaii izvēlētais vērsis, lai cik drosmīgs nebūtu, nesagaidīs nākošo rītu. Var debatēt no rīta līdz vakaram, bet nekādi argumenti manā prātā neattaisnos šādu ‘’izklaidi’’, lai cik būtisku vēstures daļu cīņas nesastādītu, ka tā iztiku pelnījuši kāda ģimene paaudžu paaudzēs. Lai kādi nebūtu aizstāvības argumenti, šādas prakses, kā vaļu medniecība, vietai mūsdienās būtu jābūt pagātnē, atmiņās un vēstures grāmatās.

Pieminētajos divos dueļa matadoros, ir arī trešais, kuram sākotnēji nav nozīmes, jo iesācējs, indiānī Juan Gomez un spāņu izcelsmes meksikānī Victoriano Leal autors pie reizes attēlo duālo sabiedrības attieksmi pret divām tautībām, kur no civilizētās Spānijas reiz nākošie gandrīz vienmēr ir labie varoņi, kamēr indiāņu izcelsmes pārstāvjiem tikpat bieži pārsvarā ir nostādīti kā sliktie, kā ļaundari, tiek tā teikt tas, kas paliek pāri, nevēlamais.

Bez paša Normana Kleja un viņa vēsutres interesants un pieminēšanas vērts ir iespējams Meksikā Nr.1 buļļu cīņu kritiķis Ledesma, kura amatu gandrīz būtu jāliek pēdiņās, jo savus rakstus un vārdu izvēli tajos balsta vai un cik matadors pirms cīņas viņam no sava attalgojuma atvēlējis, protams, proporcionāli statusam un pieredzei. Un par to Ledesma ne kautrējas, ne slēpj. Kaut arī tieši un kā ar āmuru pa pieri nekas netiek teikts, tad citu vēsturiskā pieredze liecina, ka, ja vēlies karjeru buļļu cīņās, tad šo kritiķi labāk neierindot starp saviem ienaidniekiem. Bet savā aizstāvībā Ledesma ar sirdi uz roku apgalvo, ka savā kritikā nekad nemelo, varbūt vien noklusēs vai centīsies izlobīt kaut ko labu, ja cīņās neveiksmīgs matadors būs viņu dāsni aplaimojis, bet nekad nerakstīs kaut ko nepatiesu un neizbojās savu labo reputāciju. Kā nekā neliela rokās iespiesta ‘’dāvana’’ visā valstī ieeļļo riteņus ātrākai un veiksmīgākai darbībai teju visās sfērās.

James A. Michener varētu būt ideāls autors, lai ieintriģētu lasītāju sākt lasīt kādu non-fiction grāmatu par viņa izvēlētu reģionu un tematiku, kurš pirms tam sāktu ar viņa izdomātā romāna un vēstures miksli, domājot, ka dokumentālais žanrs ir kaut kas garlaicīgs. Šis autors varētu būt populāraiks šajā subžanrā, citi nenāk tā prātā, kas gan vairs šķiet nav tik populārs, vismaz nav tā manīts. Drīzāk bija brīdis ar pagātnes un tagadnes sižetiem, kuri trillera vai psiholoģiskas spriedzes žanra stilā ir viens ar otru saistīti.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.

A.S. Byatt – The Children’s Book

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

The Children’s Book aptver daudzus un visnotaļ dažādus bērnu un tiem augot jauniešu un topošu pieaugušo dzīves un likteņus gan tādi, kuriem (šķietami) paveicas piedzimt labi situētā daudzbērnu ģimenē(s), gan dažu tēlu likteņos, kuriem par savu dzīvi nākas pacīnīties drusku vairāk.

Pati daudzbērnu ģimene, kuru autore A.S. Byatt ir radījusi ir visnotaļ interesanti īpatnēja un nemaz tik 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumam raksturīga. Lai arī grāmatai sākoties tēvs Humphrey strādā bankā, kamēr māte Olīvija pelna, cik nu sanāk, ar izdomātiem stāstiem, kurus publicē ar savu vārdu. Tad visai agri romāna gaitā par galveno ienākumu avotu kļūst Olīvija. Nedz šis, ne arī, kā rādīs romāns, ne tikai viens vienīgs sānsolis, kas pat rezultējas ar jauniem bērniem, nespēs būt gana liels šķērslis, lai abi pašķirtos.

Katram bērnam – Tom, Dorothy, Phyllis, Hedda un vēl pa kādam, kuram nepalaimējās būt tik prominentam – Olīvija kā stāstu vērpēja izveidojusi savu personīgo pasaku grāmatu, kuras nebeidzamajā stāstā viņš vai viņa ir galvenais tēls, kuram jārpārvar dažnedažādi šķēršļi, kurus tiem sagādā visvisādi pārdabiski radījumi.

Skatiens šajos stāstos gan ir uz leju vērsts, uz dažādām aliņām, kuru mazājās ejās mīt attiecīgās gan pārdabiskās, gan antropomorficētās būtnēs. Skats reti kad The Children’s Book gaitā tiek vērsts uz debesu un zvaigžņu pusi. Pārsvārā galva noliekta darbos un smagās pārdomās uz leju.

Philip Warren (un vēlāk arī to pašu var teikt par puiša māsu)stāsts grāmatā gan aizsākas, gan turpinās, kā vien tas varētu notikt romānā. Kā puika viņu atrod slēpjamies muzeja pagrabos tā kuratora Prosper Cain dēls Džulians. Tā vietā, lai izlidinātu viņu atpakaļ uz ielas, lai dodas atpakaļ, no kurienes nācis. Abi ieklausās puikas stāstā, viņa sapnī reiz izveidot pašam savu māla trauku, ka pacenšas arī vēl aizvest viņu pie pazīstama, kaut arī savdabīga un raksturā sarežģīta podnieka Benedict Fludd. Filips viņa ģimenes dzīvē ierodas kā saukts, jo, kamēr Benedikta mākslinieka talants ir nenoliedzams, tad naudas pelnīšana un mājsaimniecības uzturēšana nav tā pati spēcīgākā. Vienlaikus, cik nu var noprast no tēla, kaut arī oficiāli šajā laikā tas tā netiktu apazīts, tad Benedikts varētu ciest no bipolaritātes, kad augsta produktivitāte un ļoti labs garastāvoklis var strauji mīties ar depresīvu noskaņojumu.

Tēlu klāsts The Children’s Book ietvaros ir iespaidīgi liels (Olīvijas ģimene vai Filips vien ieskicējot dažus nozīmīgākos), diemžēl autores stāsta maniere un vēlēšanās iekļaut pēc iespējas vairāk vēsturiskos faktus, kurus tik ļoti centusies izpētīt, lai sarakstītu šo grāmatu, reizēm nokauj interesantos brīžus sižetā, kad nākas padomāt un jautāt, kāds gan dažādu faktu atreferējumam sakars ar izdomāto tēlu sižetu. Saprotu, ka ir bijusi vēlme radīt vēsturisko kontekstu, bet tomēr izpildījums liek vēlēties ko vairāk.

Tāpat vēlēties vairāk brīžiem rada prozas stils. Vienā brīdī var paragrāfus ar labi plūstošiem teikumiem baudīt, dod vēl, bet tikpat ātri tos nomaina momenti ar nevajadzīgi saskaldītiem pāris vārdu teikumiem, kuri izsit no ritma. Tāpat personīgi nepatika mode pa savai reizei dialogus ievīt vienā tekstā bez skaidra atdalījuma.

Saulgriežu svētki 19.gadsitma beigās, 1900.gada Pasaules izstāde Parīzē, vai dažādās sabiedriskās kustības, to skaitā sociālisms, kas aizrauj sev līdzi ne viena vien tēla interesi un uzmanību, ir tikai daži vēsturiskie momenti, kurus šķiet būtu interesantāk lasīt kādā dokumentālā non-fiction grāmatā ne šajā, kur tomēr autorei būtu jācenšas vairāk piedomāt pie interesanta, saistoša stāsta, kam stipri pakaitē periodiskās informācijas izgāztuves.

Liels diskusiju raisošs aspkets grāmatā noteikti būtu sabiedrības, ģimenes un citu apkārtējo ekspektācijas attiecībā pret paša vēlmēm, ko gan dzīvē darīt. Lai arī vairāk grāmatā koncentrēšanās ir uz sievietes lomu, uz sufražistes kustību, cīņu par iespēju iegūt balss tiesības, studēt un iegūt to pašu izglītību kā vīrietis (Dorotija par dzīves mērķi nostādā kļūšanu ne tikai par ārsti, bet pat par ķirurģi), tad tikpat liels slogs, ko gan iesākt, ko pašam gribas, ko grib vecāki, reizēm var būt uz vīriešu pārstāvjiem, kā to parāda Toma tēls.

The Children’s Book noteikti neieteiktu kādam, kurš teiksim lasa lenākā tempā, kuram daudz mēnesī skaitītos izlasīt dvias grāmatas, bet nav arī tā, ka tā būtu arī galīgi garām un peļama no vāka līdz vākam. Vienīgi žēl, ka labais tik ‘’talantīgi’’ samiksēts kopā ar pelavām, ka lasītajām nesanāk vienkārši atlaisties un izbaudīt vēsturiskos stāstus un tēlu dzīvju līkločus.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Otto Penzler – The Big Book of Espionage

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Ne visas kaujas karos notiek starp lielām armijām. Nereti to labākam iznākumam, citiem nezinot un varbūt pat bez publiskas atzinības panākumu un arīdzan nedienu brīžos, ir jāiegūst tā informācijas deva vai varbūt pat kripata, kas ļautu attiecīgajās kaujās savai valstij gūt panākumu. Bet līdz ar slepenību nāk arī fakts, ne bieži vien jādarbojas vienatnē vai nelielā (cerams) uzticamā grupā ienaidnieka/pretinieka valstī, jāiztiek bez publiskas atzinības nopelnu gadījumos vai varbūt pat bez palīdzības, ja kaut kas noies greizi un tiksi atklāts.

The Big Book of Espionage krājums sadalīts divos lielajos karos, aukstajā karā un vēl nodaļā, kas atvelēta citiem konfliktiem, no kuriem krājuma sastādītājam Otto Penzleram laikam nav bijis ko diži izvēlēties. Sākts tiek arPirmo pasaules karu, kura attiecīgi ir arī stāstu ziņā bagātākā nodaļa. Tā vien šķiet Otto ir gribējis no plašākas aizmirstības izcelt senākus stāstus, jo arī starp citiem kariem un kaujām manās vecāku stāstu pārsvars.

Var just, ka Pirmā pasaules karam atvēlētajā nodaļā stāstu maniere ir vairāk uz faktisko, realistisko pusi, atstājot aizrautības faktoru otrajā plānā, sabalansētība starp abiem starp šiem piemēriem ir retums. Bet tas, protams, ar labu prozas stilu neliedz būt labi lasāmam, raiti plūstošam un līdz ar to interesantam, kā Marthe McKenna stāstā Gas Attack!,kurā kara medmāsa (beļģiete) izmanto savu posteni, lai starp ievainotiem karavīriem iegūtu kādu noderīgu informāciju, un pamana, ka ģenerālis ar ķīmiķa izglītību pievērš neparastu uzmanību laikapstākļu un īpaši gaidāmajām vēja prognozēm. Lai cik dīvaini tas nešķistu, drošības pēc ziņo par to tālāk, bet tiek norāta, lai pievērš uzmanību armijas vienību kustībām, līdz ir par vēlu un vien vēlāk, pēc stāsta nosaukuma, saprot, kas un kāpēc

Darbojoties slepeni, ne vienmēr viens spiegs spēj atpazīt otru, nav jau uz pieres rakstīts, kur nu vēl pretējās puses darboni. Tā lūk Judith by C.E Montaguestāstā, kas aptver ilgāku laika periodu un aizsākas Francijā stāsta galvenais varonis Phil Gresson gluži kā citi kolēģi pirms lielas kaujas, kura var izrādīties pēdējā viņa dzīvē, izdomā doties uz tuvāko pilsētu ar mērķi zaudēt nevainību. Pamana arī vienu skaistu dāmu, kura iekrīt acīs, bet tieši tad notiek uzlidojums un rīkojas varonīgi, izglābjot viņu. Tikmēr divus gadus vēlāk, kad jau dāma ir kā sena mirāžas atmiņa, pats kā spiegs atrodas Vācijas teritorijā, kur sastop to pašu sievieti (secinājumi lieki) un ir jautājums, vai viņa šoreiz atdarīs ar to pašu. Vai kā Cunningham by W.F. Morris stāstā, kad uz kaujas lauka stāsta galvenais varonis izglābj dzīvību savam tautiem. Vēlāk varonis tiek notverts un nokļūst Vācijas karagūstekņu nometnē, kur negaidīti ienaidnieka mundierī atpazīst personu, kuru reiz izglābis. Spiegs, dubultstiegs(?), kas zina.

Ne vienmēr slepena, svarīga informācija tiek iegūta ar sūru, grūtu darbu. Reizēm vienkārši palaimējas būt īstajā vietā un laikā, palaimējas ar kāda cita neuzmanību, atrodot, piemēram, vilcienā nepieskatītu vai aizmirstu dokumentu somu, kā tas itkā atgadās The Donvers Case by E. Phillips Oppenheimstāstā. Tas nelaimes upurim tomēr paveicas, ka par viņu likstu padzird privātdetektīvs Mr. Cray un ir spējīgs palīdzēt, kad kāds cenšas viņu šādi pamatīgi apkrāpt un apmānīt.

Ne visi stāsti ir arī no uzvarētāju varoņu skatpunkta, tā uz nenopietnu, humoristisko pusi grib pavilkt autors Edgar Wallace stāstā Alexander and the Lady,kas ir no vācu spiega un koordinatora skatpunkta, kurš dzīvo Lielbritānijā, uzskata visus vāciešus pārākus pār citiem it visā, bet nezkāpēc tikpat kā visi viņa plāni (stāstu sērijā par šo varoni) tiek izjaukti un pie vainas, protams, nevar būt viņš.

Krājums tiek turpināts ar Otrā pasaules kara nodaļu. Biju gaidījis, ka tieši šī nodaļa varētu būt viena no garākajām, bet izrādās tieši pretēji vien ar sešiem stāstiem. Var vien cerēt un domāt, ka Otto Penzleru ierobežojis kopējais lapaspušu skaits, kurā jāiekļaujas, ne stāstu kvalitāte, kurus iekļaut. Un no sešiem iekļautajiem tik tiešām tikai vienu par neveiksmīgu izvēli būtu jāatzīst, bet visus piecus centīšos noturēties neizklāstīt, lai atliek pašam pārsteiguma elements, ja gadās tuvākajā laikā grāmatu ņemt savās rokās.

Domu raisošs stāsts ir Thief is an Ugly Word by Paul Galico, kurā Argentīna, izliekoties par no kara neitrālu valsti, ir gata pieņemt no Vācijas tās sazagtos mākslas darbus. Stāsts ir par un ap izmēģinājumu, kurā atpazīstamu gleznu gan pēc tās nosaukuma, gan īpašnieka pirms kara, cenšas augsti godātiem viesiem stādīt kā citam piederošu, ne tagad bēgļa statusā, bez dižiem iztikas līdzekļiem Ņujorkā dzīvojošo. Starp visiem ir tikai viens, tas pats leduskapju firmas inženieris, kā ielūgts uz svinībām pašam brīnums, kuram pietiek drosmes pateikt taisnību skaļi. Citādāk pārējie vien savā starpā saskatās, sačukstās, bet neko skaļi nesaka un būtu gatavi par faktu pieņemt viņiem pasniegto jauno ‘’patiesību’’.

Aizraujoša ir ir nodaļas noslēdzošā īsā novele divās daļās, kuras savstarpēji mijas – Citadel by Stephen Hunter. Vienā no tām galvenais varonis Basil St. Florian tiek instruēts par gaidāmo misiju Vācijas okupētajā Francijā, Parīzē. Viens no varoņiem ir Alans Turings. Britiem ir izdevies pārtvert vienu no vāciešu izmantotajiem kodiem, ir pat zināms, ka eksistē spiegs pašu rindās, kuru varētu izmantot, lai pārliecinātu Staļinu, ka sabiedroti zina par gaidāmo Vācijas uzbrukumu PSRS, kur, cik, kas un kā. Bet Staļinu no rīcības attur paranoja, ka sabiedrotie patiesībā grib viņu apmānīt, lai spēki tiktu pārvirzīti uz nepareizu lokāciju, kas ļautu komunismam tikt sakautam.

Bazila uzdevums ir iekļūt apsargātā, īpašā bibliotēkas krātuvē un nofotogrāfēt tās lapaspuses, kuras tiek izmantotas grāmatas kodu atšifrēšanā (eksistē vien divas kopijas). Paralēli galvenā varoņa talantam spēt pārtapt ātri citos personāžos, ar smaidu uz lūpām un smieklu acīs skatīt potenciālām, tulītējām briesmām tieši sejā, ir attēlots kāds Vācijas puses tēls, kurš par spīti briesmām savai dzīvībai, cenšas izmantot iespējas, lai brīdinātu ebrejus par gaidāmiem reidiem u.c., bez kura palīdzības Bazilam diez vai kaut kas izdotos.

Turpinot ar Other Terros, Other Battles nodaļu starp tām citām kaujām dominē ASV pilsoņu karš, ir arī pa kādam piemēram no daudzajām Francijas revolūcijām. Bet ne vienmēr spiegošana jāsaista ar karadarbības laiku. Reizēm par intereses objektu kļūst kāda slepena starpvalstu vienošanās, kuras pāragra nākšana publiskā dienasgaismā, kaitētu tās parakstītājiem. Tā Šerloka Holmsa stāstā The Naval Treaty by Arthur Conan Doyle, diženais detektīvs palīdz dabūt rokā no tikpat kā slēgtas istabas pazudušo dokumentu, kuru jaunam puisim priekšnieks uzticējis nokopēt. Uztraukums, nerunājot jau par jaunā puiša izgaistošo karjeru, ja dokumentus neizdotos atrast, ir maigi sakot saprotami liels. Bet Šerlokam Holmsam kopā ar Vatsonu nekas nepaslīd garām un arī vainīgajam, kurš dokumentus centies piesavināties, patiesībā nav ne mazāko cerību.

Citādi šajā nodaļā stāsti lielākoties ir baudāmi un atzinības vērti to lasīšanas brīdī, bet nepaliktu atmiņā ar kaut ko vērā ņemamu. Ko gan nevar teikt par noslēdzošu The Cold War nodaļu, kurā arīdzan sastopami modernāki stāsti, gana daudzi šajā gadsimtā tapuši, kuros jau atpazīstams stils, kas manīts citos lasītos trilleros, spriedzes romānos. Bet varbūt tā tikai sakritība.

Tā paša pirmajā nodaļas stāstā Old Soldiers by Brendan Duboisatvaļināts aģents ir tik ļoti nepieciešams un vajadzīgs, ka divi aktīvi strādājoši aģenti ierodas pie viņa dziļos laukos, lai pierunātu un vajdzības gadījumā krietni mēģinātu pārliecināt uz vēl vienu darbiņu. Unikāla galvenā varone, šajā krājumā, ir jauna meitene Abigeila kā stāsta Miss Bianca by Sara Paretsky galvenā varone, šķiet visjaunāka no visiem ar šādu titullomu, kurai tiek dota atļauja pēc skolas doties uz mammas darbu un pavadīt tur laiku, drusku piepalīdzot. Pati mamma ir zinātnieka sekretāre, bet zinātnieks darbojas ar un pēta bīstamas patoloģijas, kurām nebūtu vēlams nokļūt ienaidnieka rokās. Eksperimentiem tiek izmantoti grauzēji, kuriem, lai kā brīdināta jaunā Abigeila ir devusi vārdus un vienai pieķērusies it īpaši.

Nodaļā sastopams arīdzan Džeimsa Bonda stāsts For Your Eyes Only by Ian Flemings, kurš diemžēl atmiņā atsauc visas tās pašas negatīvās iezīmes, kuras varēja sastap Bonda sērijas garākajos romānos. Iekļauts vairāk aiz vārda atpazīstamības nopelna.

Prieks vismaz, ka nodaļa un krājums pats par sevi tiek noslēgts ar spēcīgu stāstu Sleeping with My Assassin by Andrew Klavan, kurš šķietami jau stāsta nosaukumā pasaka priekšā pašu galveno, bet ne mēroto ceļu, kā līdz tam stāsta varonis nonāk. Stāsts par PSRS ‘’guļošo’’ aģentu ievietotu ASV, kuram pēc impērijas sabrukšanas zūd viņa eksistences mērķis, bet jāatrod veids un iemesls kā turpināt dzīvi. Stāsta kulminācija gan ir aptuveni 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, kad bijušie kolēģi atkal sāk aizdomīgās nāveš mirt, kad tā vien šķiet Krievija arābiem apmaiņā pret labvēlīgākām naftas cenām ir pārdevusi informāciju par saviem agrākajiem ‘’gulētājiem’’.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.

Nick Cole – Strange Company #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Strange Company, algotņi, kuri pārsvarā tiek nolīgti, lai cīnītos jau no paša sākuma neveiksmei lemtā uzdevumā. Iemesls, jo parasti viņi cīnās nemiernieki un brīvības alkstošo pusē, un pretinieki vienmēr šajā Visumā parastajiem cilvēkiem ir Monarki, kuri pārvalda visas cilvēces apgūtās planētas reizē bez tiešākas ieinteresētības, ja vien pārliecinošs resursu vairākums nonāk viņu rīcībā. Pretējā gadījumā, kad viņi ir spiesti iesūtīt savu armiju un Ultramarines, var gadīties, ka no planētas nekas diži pāri nepaliek.

Dīvainajai Kompānijai un konkrētāk duoloģijas galvenā tēla Orion pārstāvētā Reaper Platoon tikai galvenais ir mācēt atpazīt un notrāpīt to mirkli, kad iegūtā nauda ir pienācīgi atpelnīta un var mukt prom, kad ilgāk palikt būtu viennozīmīga un pilnīga kompānijas sakāve, un viņi kļūtu par vienu no daudzajiem tik bezjēdzīgajiem upuriem.

Starp visu, kas gan sērijā nenotiks, Orionam jāvada sava komanda un viņam nevar būt citas dzīves filozofijas, kā vien uz pirmās grāmatas vāka un konkrētāk uz grānatas uzrakstītā teksta, ja ir vēlēšanās ar veselu saprātu izdzīvot no viena algota uzdevuma uz otru. Orions ir sava veida hronologs un šī duoloģija ir ieskats viņa savāktajā hronikā ļoti būtiskā notikumu pagriezienā cilvēces vēsturē. Orions arīdzan ievāc savu kolēģu stāstus, kāpēc tie pametuši savu dzimto planētu un pievienojušies algotņiem sava veida mūžīgajā karā. Tā teikt hronikas vācējs, lai atcerētos gan pašu kompānijas un Pļāvēja vada pieredzēto, gan pieminētu un atcerētos tik daudzu kritušos. Jāpiebilst, ka vienīgi Orions ir saglabājis savu doto vārdu, citi pievienojoties vispirms tiek saukti par the kid līdz brīdim, kad ir iemesls dot iesauku.

Izvēles un rīcības brīvības sniegtā ilūzija ir viena no galvenajām idejām, kuras apsēlē duoloģijas pirmā grāmata. Cik gan ļoti katrs kā indivīds vēlamies brīvību un cik gan ērti un viegli ir, ja tev jau visu pamatu nostāda kāds cits. Cik gan negaidīti iegūta brīvība var būt arīdzan biedējoša, kad pašam jāsāk domāt, ko un kā tālāk ar to iesākt, kad vairs nav viens liels, visvarošs un šķietami nesakaujams spēks, kas visu norādītu priekšā, kādu pārstāv Monarki, kopš cilvēces izplešanos uz vairāk nekā simts planētām šīs sērijas 27.gadsimta tagadnē.

Pavērsiens uz lielāku pārmaiņu pusi gan iezīmē liberālāk domājoša Monarka The Seeker pievienošanās Oriona vadam viņas pašas nolīgtajā misijā uz planētas ar neoficiālo nosaukumu Crash. Avarējis reiz uz tās kosmoskuģa milzīgā ‘’glābšanas laiva’’, bet tik liela, ka Pļāvēja vadā nevienam gandrīz neticas, ka cilvēce kaut kad ir spējusi kaut ko tik neaptveramu uzbūvēt, jo ‘’mātes’’ kuģim tad būtu bijis jābūt lielpilsētas lielumā vismaz.

Atšķirībā no Galaxy’s Edge sērijas, kurā Nick Cole ir viens no autoriem un kura vēl ir diezgan svaigi prātā, ir iespējama kaut kāda veida ceļošana laikā, kuras tehnoloģija, izskaidrojot to ar diviem vārdiem – kvantu mehānika, ļāvusi aizsākties Monarku un viņu neuzveicamās armijas dominacei. Bet Crash planēta ir īpaša ar to, ka šķiet šis mežonīgi lielais kuģis reiz atgriezies no aptuveni 10 000 gadu tālas nākotnes un nejauši līdzi atvedis jaunu, inteliģentu pērtiķveidīgu rasi simian. Bet kā jau klasiska, neierobežota vara, tad Monarki, kas zina, cik ilgi, noklusējuši šo faktu un tā teikt pielikuši savu artavu pašu norietam, jo tādejādi ļāvuši simianiešiem savairoties krietni nospiedošā vairākumā, kuri ir krietni lielāki un spēcīgāki par parasto cilvēku un sagādā grūtības pat Monarku armijai.

Vienīgi Monarku vara, kas, kā rādīs turpinājums Voodoo Warfare, nav negāžama un nepārvarama, lai kādu iespaidu ilgā viņu valdīšana nebūtu radījusi, stāv starp simianiešu ēras aizsākšanos un cilvēces, ne tikai post-cilvēku Monarku, norieta. Jau uzreiz gana acīredzama ir vajadzība pēc plāna, ko ar viņiem (simianiešiem) iesākt, kad zudīs kopējais naidnieks. Plāns, kurš it kā uz noslēguma pusi un epilogā tiek atrādīts, bet visai virspusēji un nepārliecinoši.

Ir pa pāris konceptiem, kuri paliek puslīdz karājamies gaisā līdz galam neizskaidroti, galvenokārt jau ceļošanas laikā tehnoloģija vai Voodoo Warfare ietvaros divu tēlu, ne gluži mirstīgais cilvēks, ne gluži spoks, bet noteikti kaut kas uz pārdabisko pusi, kuri atgādina dažu labu no Galaxy’s Edge. Šajā ziņā viss puslīdz labi, ja autors ir ar mieru atstāt šo radīto Visumu mierā un neuzsākt kādu jaunu sēriju tajā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #242 (24.07-06.08)

Izlasīju:

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Noklausījos:

Jason Anspach, Nick Cole – Tyrus Rechs: Contracts & Terminations #1-3

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Lasu:

Otto Penzler – The Big Book of Espionage

Klausos:

Nick Cole – Strange Company #1-2

Lasīšu:

A.S. Byatt – The Children’s Book

Klausīšos:

Nathan Hystad, Devon C. Ford- Rise #1-3

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.