Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.