Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-13

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

19.pants it kā iedarbināts un izpildīts, House of Reason gāzts, lai Galaktika un Republika varētu atkopties, bet ne viss rit tik gludi un rožaini kā gribētos. Šur tur gan House of Reason paliekas, gan Nether Ops un Dark Ops paliekas. Katrs darbojas daļēji vienota, bet vienlaikus arī savu mērķu un nolūku vārdā. Kā līdz šim un arī turpmāk katram, kas vēlas būt cēls un labs, jāsastopas ar skarbo realitāti galaktikā, un jāpieņem savi lēmumi, kā to realizēt, vienlaicīgi to nepazaudējot.

Galaxy’s Edge sērijas 11.grāmata ir īpatnēja ar to, ka tajā autori Jason Anspach un Nick Cole izvēlējušies iepazīstināt tēlu un viņa komandu uz jau zināmas Kublar planētas. Veids, kas būtu atbilstošāks, ja iesāktos jauna sērija ar jauniem varoņiem, kuriem sekot un just līdzi.

Takeover sadalīta divos galvenajos skatpunktos no kuriem viens (pirmais pieminētais) ir krienti saistošāks par otru. Mr. Carter – privātā kontraktora/algotņu vienas no komandu līderiem. Komandu, kuru tuvākā uzradzībā (labā nozīmē) izraudzījies par gana labiem un uzticamiem jaunais, potenciālais galaktikas līderis pēc Goth Sullus impērijas krišanas un vecās Republikas sabrukuma, kad leģioni iedarbina 19.pantu, lai tādejādi censtos novērst Republikas birokrātu un House of Reasons korumpēto pārvaldību. Viņu sponsorē jauns uzradies līderis Nilo (mega miljardieris) saukts arī par Big Nee kā šajā grāmatā parādīts vēlas atrast un likt lietā pareizā veidā atšķirībā no G.Sullus artefaktus no Savage Wars un viņu zudušās/kritušās civilizācijas ar utopisku mērķi nodrošināt pienācīgu, pieklājīgu dzīvi lielākajai daļai masu/galaktikas populācijas. Pielikt punktu karam kā normai ārpus cilvēces pārvaldītā centra Galaktikas Malas un citplanētiešu iedzimtajām planētām. Gluži kā Kublar un uz tās House of Reason lēmumā izmitinātā uz vardarbību vardarbības pēc kā Zhee rase.

Tikmēr ēnās darbojas spiegs Jack Bowie. Arī viņš pilda uzdevumus turpat uz Kublar planētas, bet viņam uzticētie uzdevumi ir krietni sensitīvāki par Kārteram. Tādi, kuriem labāk palikt ārpus nejaušas, ziņkārīgas uzmnaības acs.

Takeover izvērsās tāda kā starpgrāmata, lai dotu priekšstatu par notikumu un cilvēku ietekmes sfēru mērogu galaktikā. Tāpēc pāreja uz turpinājumu Legacies ir tikpat kā neeksistējoša, kurā atgriežamies pie vairākiem jau agrāk sērijā iepazītiem varoņiem. Vienīgā līdzībā, ka arī šajā darbība sadalīta vairākās perspektīvās, kuras nepārklājas.

Vienā jaunā meitene, pusaudze Prisma Maydoon un viņas uzticamais kompanjons robots Crash šķietami negaidīti tiek izrauti no sava ceļojuma uz iecerēto galapunktu, Prizma tiek pamodināta no sava krio-miega. Attopas uz nekurienē dreifējošu pamestu kuģi, bet jokaināk un dīvaināk, kas liek domāt, ka Prizmas klātbūtne nav vienkārša nejaušība, ka uz pamestā kuģa atrod kill-team ICE, grāmatas gaitā atklājas tās varoņu unikālais stāsts, kuru uzdevums saistīts ar potenciāliem tehnoloģiskajiem dārgumiem, kuri varētu atrasties uz kuģa un būt vēl izmantojami.

Tikmēr leģionārs Aeson Keel vienlaikus kā atklāsies arīdzan Wraith vai pēc vajadzības arīdzan jaunais Tyrus Rechs, izmantojot viņa bruņas, izcīna savu ceļu un taisnību neatkarīgi no Nilo vai citu interesēm. Pats mēģina saprast, kas gan būtu labāks gan viņam, gan galaktikai un tās vienkāršajiem iedzīvotājiem jaunajā realitātē pēc parlamentārās House of Reason gāšanas. Kīls pieņem dažādas personības atkarībā no vajadzības un sastaptajiem ienaidniekiem vai nepieciešamajiem sabiedrotajiem. Par laimi, atšķirībā no dažiem labiem Dark Ops vai Nether Ops aģentiem Kīls vēl spēj atcerēties un nošķirt dažādās personības, nepārtapt briesmonī vai citā personāžā, par kuru sākotnēji vien izlicies.

Sekojoši turpinājums Dark Victory savā ziņā ir iepriekšējo divu stāsta manieru apvienojums. Ir gan iepazīti tēli, kuri parāda sevi epizodiski, tiek par viņiem tā teikt atgādināts. Interesantākā daļa saistīta ar sižetu, kurā iesaistīta Nilo komanda un konkrētāk divi visnotaļ atšķirīgi speciālisti, katrs ar saviem attiecīgajos brīžos noderīgiem talantiem. Ja vēl par Zoras tēlu nevarētu teikt neaizvietojama, tad Garret pietuvojas šim apzīmējumam gana tuvu. Lielāks fokuss attiecīgi ir uz IT un programmēšanas ģēniju, šī iemesla dēļ ne tas pats komunikablākais personāžs, ar kuru izveidot draudzīgas attiecības un sapratni tikpat viegli, kā ar kādu citu kā Zora, bet pieliekot pūles un gribu, attalgojums būt vismaz triskārš un pat vairāk.

Un kā jau ierasts pagaidām vēl nesaistītā sižetā, citur galaktikā Kīls/Wraith/Tyrus Rechs turpina darboties, bet viņa gadījumā jaunais tēls ir slepkavnieciski noskaņos robots. Ka tik kādu, kurš nav ar Saimnieka/Bosa pavēli aizsargāts, nogalināt un jo vairāk un vardarbīgāk, jo labāk. Nav brīnums, ka Republikā pašdomājoši, sevi apzināties spējīgi roboti ir aizliegti.

Galaktika ir brutāla un nežēlīga. Ne vienmēr izdzīvo spēcīgākais un drosmīgākais vai tas cēlākais tēls ar vislabākajiem nodomiem, bet bez šī un vēl vairāk autoru radītajā Galaktikā neizdzīvot.

Izlasīju, lasu, lasīšu #239 (12.06-25.06)

Izlasīju:

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters 2 (He Who Fights with Monsters#2)

Frank Gardner – Crisis (Luke Carlton #1)

Noklausījos:

Robert Dugoni –Tracy Crosswhite #8-9

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Anne Frasier – Detective Jude Fontaine Mysteries #1-3

Lasu:

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Black Mask Stories

Klausos:

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-16

Lasīšu:

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Klausīšos:

Matt Langley, Paul Ebbs – Quantum Assasin #1-2

Frank Gardner – Crisis (Luke Carlton #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Lūkam Karltonam nesaistās tās pašas labākās atmiņas ar Kolumbiju, bet, kad El Pobrecito vadītajam kartelim pietuvināts britu spiegs Jeremy Benton tiek nogalināts un viņa informators pazūd kā ar galiem, Lūkam neatliek nekas cits, kā sekot misijai. Vēl jo vairāk, ja vien nesen esi pievienojies MI6 aģentūrai no Special Boat Service aģentūras. Kā arī nevienam nav tik labas spāņu valodas zināšanas un citas nepieciešamās prasmes, lai tiktu uzreiz nosūtīts uz Kolumbiju.

Tikmēr El Pobrecito ir piegriezies, kad ik pēc laika viena narkotiku krava pēc otras tiek pārtvērta, nenonākot līdz pircējam, izmaksājot viņam zaudējumos miljonus. Viņaprāt ir pienācis laiks atriebībai, lai briti iemācītos, kas notiek ar tiem, kuri iejaucas viņa biznesā. Tādēļ labi izplānots terorakts, sadarbībā ar ļoti svarīgas komponenetes piegādi no Ziemeļkorejas, tiks rīkots Pirmā pasaules kara atceres pasākumā, uz kuru sanāk ne tikai tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, bet arī karaļnams, valdības pārstāvji un plašs viesu klāsts no visas pasaules.

Crisis izvēršas īstenā Bondiska stila trillerī ar ļaundari, kuram patīk dzirdēt savu balsi un arī nav par zemu pakacināt pretinieku, it īpaši Lūku Karltonu, it īpaši, ja Lūkam grāmatas gaitā sanāk izšmaukt cauri sveikā no ļoti tuvas sastapšanās ar nāves izkapti. Tādejādi neviens, pat Lūka draudzene Elise, mākslas galerijas darbiniece nav neaizskarama, atrasdamies Lielbritānijā, neko sīkāk nezinādama par drauga bīstamo profesiju, kā vien, ka gribētos, lai Lūks biežāk ir mājās, nevis kaut kur pasaules plašumos.

Crisis tā lasīšanas brīdī ir gana interesants. Kādu gan veidu autors piedāvās, lai labais varonis uzvarētu pār narko-baronu un novērstu viņa plānoto teroraktu. Protams, neiztikt bez upuriem, bet pietaupot tos vien sekundāriem un anonīmiem tēliem.  Diemžēl pēc grāmatas pabeigšanas un vāka aizvēršanas, tā ilgi prāta vairs nepaliek un neizceļas uz citu fona.

Anne Frasier – Detective Jude Fontaine Mysteries #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms trim gadiem detektīve Jude Fontaine tika nolaupīta, trīs gadus viņa tika turēta kaut kāda pusgrausta pagrabā ar skaņas izolāciju aprīkotā pagrabā. Lai arī sākotnēji Džūdas kolēģu centieni atrast vienu no savējiem nenoliedzami bija visi simts procenti un vēl vairāk, tad reti kurais, ja vispār, vēl cerēja kādreiz dzīvajā Džūdu sastapt. Bet tieši tā notiek, kad pēc viena no daudzajiem elektrības padeves zudumiem, kuri pēdējā laikā diezgan bieži piemeklē Mineapolisas reģionu, Džūdai izdodas ne tikai izmukt no sava cietuma, bet pie viena arī pārsteigt savu ļaundari un viņu nogalināt.

Atgriešanās agrākajā dzīvē nevar būt viegla. Gan pašai Džūdai, bet vēl jo vairāk visiem citiem, kuri detektīvi pazinuši pimrs nolaupīšanas, jāsaprot, ka tā persona pirms trim gadiem faktiski ir mirusi. Neapskaužamā pieredze, kurai Džūdai nācies iziet cauri, nevar nebūt viņu izmainījusi. Kur citi būtu vien čaulas ar tukšu vidu, Džūda vēl ir saglabājusi cilvēciskumu, kuram tagad ļaut no jauna uzplaukt.

Viens no pozitīvajiem ieguvumiem no traģiskajiem trim gadiem Džūdai ir paaugstinātā ķermeņa un citu neverbālo signālu uztvere, ko izskaidro ar to, ka trīs gadu garumā viņai nav bijis teju neviens cits ārējais stimuls, kuru analizēt, kā vien viņas nolaupītāja ķermeņa valoda un tās potenciālie draudi viņai. Tā lūk jau pirmajā izmeklēšanā kopš atgriešanās Džūda ātrāk par savu pārinieku, kurš uzreiz nav tik priecīgs, ka jāstrādā ar viņu kopā, pamana, ka šķietamā pašnāvība patiesībā ir slepkavība. Protams, ne viņš, ne Džūda nezin, ka ir izdomāti varoņi romānā, kuros pašnāvība ir liels retums.

To gan nevar teikt par Džūdas pārinieka Uriah Ashby salīdzinoši nesen pašnāvību izdarījušo sievu. Uzticības saikne, kura starp diviem detektīviem, strādājot ik dienu bīstamos apstākļos, ir nenovērtējama, nenāk viegli. Katram ir savi noslēpumi, privātā dzīve, kuru nevienmēr vajadzīgs pilnībā otram atklāt. Tomēr laika gaitā Ašbijs no nostājas pret Džūdas atgriešanos detektīves amatā, pamatojoties uz potenciālo psiholoģisko nestabilitāti augsta stresa situācijās u.c., jau līdz sērijas pirmās grāmatas beigām kļūst par pirmo, kas Džūdu aizstāvēs.

Jāpiebilst, ka Detective Jude Fontaine Mysteries triloģija ir tāds kā īss ieskats Džūdas dzīvē tas potenciāli trauksmainākajā posmā, atšķirībā no citām mistēriju sērijām, kuras turpinās līdz pat desmit un vairāk grāmatām sērijā. Kā pirmā, tā arī noslēdzošā triloģijas grāmata atklāj reizē arī tumšus, neglaimojošus un ilgi glabātus noslēpumus Džūdas ģimenē, konkrētāk no prominentā tēva, politiķa puses.

Otrā grāmata The Body Counter sērijā iepazīstina jaunu, svarīgu tēlu Džūdas kaimiņu Eliotu, kura sākotnējā interese par Džūdu ir it kā pavisam nevainīga, vien kā jaunam kaimiņam iepazīties ar kādu citu. Tomēr Džūdas aizdomu antenas šoreiz nostrādā pamatoti, ka puisis kaut ko slēpj. Eliots vismaz ir bijis tik godīgs, ka viņa nodomi nav ļaunprātīgi, vien nav zinājis to labāko veidu, kā uzsākt sarunu ar pusmāsu. Šajā sakarā turpinājums The Body Keeper arīdzan atklās Džūdai jaunus radus, atklās jau zināmo, ka tēvs ne vienmēr centies bikses turēt aizpogātas ne pirms, ne pēc sievas nāves.

Noslēdzoši triloģijas pēdējā grāmatā, kā galvenā mistērija ir aukstā lietā, pēc tam kad Eliots slidojot nejauši pamana ledū iesalušas personas aprises un to(s) izgriežot laukā atklājās, ka tie ir divi puisēni, kuri pazuduši pirms aptuveni 20 gadiem. Tīri burtiski lieta aukstā nevar būt! Drusku neliels melnais humors. Vispirms jau loģiski rodas jautājums un neticība, ka mirstīgās atliekas varētu būt tik senas, kur tās bijušas līdz šim, bet tāpēc jau šāda lieta nonāk detektīves Džūdas rokas, lai to atrisinātu.

Papildus tam negaidītā sakritības kārtā, un šajā sērijā sakritību ir pamanāmi daudz, Džūda gandrīz blakus savai daudzdzīvokļu mājai atrod vienu pašu atstātu vai pazaudētu puisēnu (+/-4g), gandrīz vai nosalušu. Sniega vētra liedz puisēnu ātri nogādāt atbildīgajās, Džūdas prāt kompetentākās aprūpes iestādēs par viņu. Iestājas teju maza panika, ka viņai nu jārūpējas par tik mazu personu, kad pašai par sevi pārūpēties reizēm sagādā grūtības, kur nu vēl par bērnu. Bet Džūdai izdodas pārsteigt sevi un arīdzan kaimiņu Eliotu, un ātri vien pieķeras puikam, pat sadraudzējas, kas daļēji nav tik grūti, salīdzinot, kādos apstākļos puikam pirms tam nācies uzturēties. Taču jau kārtējo reizi divi noziegumi, pat ar tik ilgu laika starpību, būs viens ar otru saistīti, panākot, ka agrāk vai vēlāk ļaundariem par pastrādāto nāk taisnīgs sods.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters 2 (He Who Fights with Monsters #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagaidām pirmās divas He Who Fights with Monsters sērijas grāmatas sevī ietver vairākus paralēlus sižetus ar vienu galveno. Pirmajā pārliecinoši par tādu kļuva uz ātru roku Piedzīvojumu Meklētāju Asociācijas sakomplektētā ekspedīcija Astral Space dimensijā, lai noskaidrotu, kas bloķē galvenokārt jau ūdensresursa nokļūšanu citkārt tuksnešainajā Greenstone reģionā.

Sekas atklājumiem autors Travis Derell jeb Shirtaloon galvenokārt atstāj tālākiem turpinājumiem. Vien ieskicē potenciālos draudus gan šajpasaulē ironiski Church of Purity personāžā, gan pārpasaulīgi un vēl pārdabiskāk, kā jau esošā maģija izpaužas, senu un ārkārtīgi spēcīgu būtņu the Great Astral beingsveidolā. Niecīgs mierinājums, ka parasti šīs būtnes viena otru uzrauga, lai nepārkāptu citu ‘’kolēģu’’ interešu zonas, bet šoreiz Builder un viņa sekotāju kults sāk pārbaudīt, cik tālu var pārkāpt pāri līnijai, līdz kāds pamanīs un varbūt sāks rīkoties.

Kā jau LitRPG un He Who Fights with Monsterssērijas ietvaros arī ar GameLit subžanra pazīmēm, tad galvenajam varonim, kā arī viņa kompanjoniem (viņiem gan normas robežās), ir jāpieaug spēkā. Jau pārdomās par pirmo sērijas grāmatu minēju, ka šī ir pirmā LitRPG sērija, cik nu tādas lasītas vai klausītas, kurā netiek pieminēta pieredzes punktu krāšana, līmeņu audzēšana. Tā vietā maģisko esenču lietotāji un pārsvarā tādēļ arī piedzīvojumu meklētāji trenē savas spējas un laika gaitā pāriet no zemākā spēka līmeņa (Iron) un augstāku un augstāku līdz, ja palaimējas izdzīvot, sasniegt dimanta līmeni, par kuru dažnedažādas baumas un leģendas, viena trakāka par otru.

He Who Fights with Monsters2 pilnveido arī paša galvenā varoņa Džeisona Asano komandu. Līdzās jau iepazītiem varoņiem kā Clive Standish un Humphrey Geller, katrs ar saviem +/- unikāliem talantiem labākas komandas uzbūvei, klāt nāk varoņi ar salīdzinoši vēl mazāku pieredzi pret monstriem un mošķiem kā Asano. No jaunpienācējiem visvairāk izceļas Sofija Vekslere, kura vēl pavisam nesen nespēja izdomāt, ka izkļūt cauri sveikā no Greenstone kriminālās pasaules bosu uzmanības centra, bet tagad ātrā laikā kļuvusi par Džeisona piedzīvojumu kompanjonu un paredzami nenovērtējamu komandas biedru. Interesants gan ir viņas juridiskais/likumiskais statuss, ko varētu ciniski interpretēt kā Džeisonam piederošu verdzeni. Faktu, ko galvenais varonis neizmanto ar ļaunu prātu un labi ka tā. Līdzās Sofijai var pieminēt arī viņas draudzeni Belinda Callahan, bez kuras palīdzības Sofijai diezin vai būtu izdevies tik ilgi izdzīvots starp Greenstone kriminālās pasaules iemītniekiem.

Kamēr Church of Purity un Builder kultisti vairāk vai mazāk paliek fonā, vien pa retam par viņiem tiek atgādināts, tad galvenā sižeta gods otrajā grāmatā pienākas Zelta ranga Emir pārstāvim un viņa sarīkotajam gandrīzvai turnīram ar lielām balvām. Turnīra norise ir vienā no Astral Space dimensijām un ved tas uz sena, it kā iznīcināta ordeņa Order of Reaper galveno bāzi. Varētu pamatoti, jautāt, kāpēc gan Zelta ranga piedzīvojumu meklētājs pats nevarētu turp doties, bet āķis tāds, ka šai dimensijai uzlikts tāda tipa bloks/aizsardzība, kas tajā ļauj iekļūt viet Iron ranga pārstājiem, tādiem, kuru spēka un talantu potenciāls vēl nav izkopts pat līdz pusei.

Sen zudušas bagātības, noslēpumi, kas palikuši nevienam nepieejami, ir vien sīkumi, ko Džeisons, viņa kompanjoni un citi konkurenti, to skaitā arī jaunas, draudzīgi noskaņotas paziņas, neskaitot monstru pilni džungļi un tajos paslēptie labumi, var un arī iegūst.

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.

Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.

Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.

Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.

Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #8-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Katru gadu vairāki simti tūkstošu personu pazūd bezvēsts, katru gadu vairāki tūkstoši mirstīgo atlieku paliek bez identifikācijas (Džoni vai Džeinas Do). Tāpēc detektīves Treisijas parādītais talants un apņēmība sērijas astotajā un devītajā grāmatā ir vēl jo vairāk vērti.

Pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem Treisija izmantoja iespēju un ieganstu, lai atpūstos no darba un pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet nu pienācis laiks atgriezties darbā. Diemžēl tiešais priekšnieks Džonijas Nolasko izmantojis iespēju, lai viņas vietā ieliktu citu detektīvi sievieti, turklāt minoritāti, lai iespītētu un liegtu iespēju atgriezties vecajā postenī. Tā vietā par to pašu algu un sociālajiem labumiem piedāvā vietu ‘’Auksto lietu’’ nodaļā, kuras vienīgais detektīvs izdomājis doties pensijā.

Lai arī Treisiju sākotnēji nomāc šaubas, pakļauties Nolasko gājienam, vai tomēr palikt un censties saukt pie atbildības ļaundarus, lai cik sen noziegums nebūtu pastrādāts, tad galu galā Treisija nav mājās sēdētāja, pat ja tagad mājās ir mazs zīdainis (meita) un mīlošs vīrs, advokāts Denijs, kura padomu ar prātu izvēlēties auksto lietu, kuru censties atrisināt, labi zinot, kā Treisija var ieciklēties, lai tiktu pie veiksmīgas izmeklēšanas atrisinājuma.

Par nožēlu vai kā, bet Treisijas pirmā aukstā lieta, pirms pieciem gadiem pazudusi piecgadīga meitene, grāmatas sižetā kļūst pavisam sekundārs. Galveno uzmanību tā vietā ieņem cita, aktuālāka un svaigāka nesen pazudusi jauna sieviete, kura pēc skrējiena pa vietējo mežu vairs nav manīta. Neraksturīgi sev nav nevienam devusi ziņu, ka kaut kur dotos, ne darba vietā paņēmusi brīvas dienas. Cilvēkresursu trūkuma dēļ arī Treisija tiek sava loma šajā pazudušās personas meklēšanā. Interesanti, ka galvenie aizdomās turamie vairāk vai mazāk, vien ar sīku pārsteigumu noslēgumā, tiek atklāti jau sākumā, lai lasītājs varētu prātot un sekot līdzi viņu klupšanas akmenim, kuru Treisijai un viņas kolēgiem atrast.

Noslēdzoši pagaidām sērijā pēdējā iznākusī grāmata What She Found sižets jau atbilstošāk Treisijas jaunajam amatam rit par un ap pirms aptuveni 25 gadiem jaunas žurnālistas un līdzīgi kā Treisija jaunas māmiņas Lisa Childress pazušanu. Tā vien šķiet toreiz detektīvi nav diži centušies izmeklēt citas iespējamos aizdomās turamos, kā vien vīru, un neko aizdomīgi, kas novestu pie sievas atrašanas neatrazdami, pazudušās personas lieta atdzisusi, līdz brīdim, kad tā nonāk Treisijas nagos. Drusku aizdomīga detektīvu rīcība, vēl jo vairāk, ja Liza bija izmeklējošais žurnālists ar vairākiem tapšanas fāzē esošiem projektiem, rakstiem, starp kuru intereses objektiem noteikti kādam nepatika Lizas pievērstā uzmanība.

Kā iepriekš, tā arī šajās divās grāmatās autors Robert Dugoni ik pa brīdim (sērijas sākumā, it īpaši pirmajā vairāk) izmanto atmiņu ainas, lai, neatklājot vainīgā identitāti, piešķirtu papildus intrigu, skaidrojumu notikušajam no upura puses. Lai arī Tracy Crosswhite sērijā neviena no grāmatām neliek saķert galvu, cik slikti nostrādāta tā būtu, tomēr apziņa, ka Treisijas lietu atrisināšanas veiksmes faktors neizkustēs no vietas pat pie aukstajām, gadiem citu spēkiem neatrisinātājām lietām, ir drusku paredzamības ziņā nogurdinoši. To sakot, jāpiebilst, ka tas saprotami nāk līdz ar žanru un izpildījums ir labs un izklaidējošs.

Izlasīju, lasu, lasīšu #238 (29.05-11.06)

Izlasīju:

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters (He Who Fights with Monsters#1)

Antonia Honeywell – The Ship (The Ship #1)

Noklausījos:

Robert Dugoni –Tracy Crosswhite #1-3

Robert Dugoni –Tracy Crosswhite #4-7

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Lasu:

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters 2 (He Who Fights with Monsters#2)

Klausos:

Robert Dugoni –Tracy Crosswhite #8-9

Lasīšu:

Frank Gardner – Crisis (Luke Carlton #1)

Klausīšos:

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3