Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Latīņu valodas skolotājs Rojs Streitlijs, kuram darba stāžs ir virs 30gadiem, ne ar tām siltākajām jūtām uzņem informāciju tehnoloģiju pārmaiņu vēsmas, kuras sāk uzņemt apgriezienus privātajā St.Oswald puišu skolā. Bet tikpat ātrs, kā pretestību epastu izmantošanai, kā saziņas metodei, būtu tas darba vai citos nolūkos, Rojs ir uz citu un īpaši jauno kolēģu ielikšanai sev zināmās kategorijas un pat iesaukām pēc to pirmā radītā iespaida.

Lai arī uz āru paustais skolas imidžs ir vienmēr pēc iespējas tas labākais, lai varētu piesaistīt maksāt gribošus un spējīgus vecākus, kuri gribētu sūtīt savus dēlus uz prestižo St.Oswald skolu, tad aiz skolas sienām starpkolēģu attiecību dinamika ne vienmēr ir tā pati rožainākā. Dažādi starp koleģu mazie un varbūt reizēm ne tik mazi konflikti vai pat intrigas var atrast, ja vien tās rūpīgi meklē, kuras var uzkurināt tik ļoti, lai par norisēm skolā sāktu rakstīt un spekulēt arīdzan vietējais laikraksts.

Tā lūk Gentleman & Players romāns sadalīts divos skatpunktos, no kuriem otrs pieder ļaundarim un līdz pat grāmatas kulminācijas pavērsienam tiek tāds arī atstāts. Diemžēl jāatzīstas jau laikus, ka, cenšoties pēc iespējas ātrāk anonīmajam tēlam piešķirt vārdu (vēl jo vairāk, ja otram skatpunktam tāds ir), uzķēros uz izmestās ēsmas un būtu romāns jāparlasa (vismaz sākumdaļa), lai noķertu īsto momentu kad.

Šajā otrā ļaundara skatpunktā lasītājam dota iespēja ieskaitīties ļaundara bērnībā, kur tam lemts piedzimt mazāk turīgā ģimenē, kura nevar atļauties to sūtīt uz St.Oswald un katru mācību gadu atdod vairākus tūkstošus mārciņu (stāsta ‘’tagadnē’’ seši tūsktoši). Diemžēl viens ir ar prātu saprast un pavisam kas cits, kad katru dienu tā vietā jādodas uz valsts skolu turpat kaimiņos un dienu no dienas jāizdzīvo huligānu pilnā vidē, kur pat dažs labs skolotājs neslēpj savu nepatiku un ienaidu. Bet tikmēr blakus un šķietami ar roku aizsniedzama  un acīmredzami labāk situētu atvašu pilna, pavisam atšķirīga pasaule. Kas vēlāk, sižetam turpinoties, drīzāk atbildīs salīdzinājumam, kur zāle otrā ielas vai sētas pusē liekas zaļāka.

Reizē slikto tēlu sižeta gaitā neizdodas iemīļot kā anti-varoni, kas visticamāk aiz tā, ka viņš savu atriebības ienaidu pret sistemas netaisnību, kur kā simbols ir privātā St.Oswald skola un viss, ko tā pārstāv, vērš pret personāžiem, kuri paši tam neko sliktu nav nodarījuši. Bet reizē tas sevi attaisno ar domu, ka mērķis prasa upurus, un sabiedrības nospraustās sarkanās līnijas, par kurām tad pienāktos kriminālsods, tādas vien ir, ja tevi pieķer…

Krietni labāks līdzjušanas ziņā, kāds drošivien viens no mērķiem, ir otrs galvenais tēls Rojs, kuram nevien jāmēģina noturēties ir metaforiskajiem vētru ūdeņiem, kuri skolu sašūpojuši jau no pirmajām jaunā mācību gada dienām, bet arī šķietami jau pat vāji slēptiem mājieniem, ka varbūt būtu pienācis laiks doties pensijā, kamēr pats Rojs pat nav par ko tādu pieļāvis domu un vēljoprojām spēj noturēt respektu no audzēkņiem un noturēt kārtību klasē, atšķirība no daža laba cita.

Ar maziem un viegliem, reizēm burtiskiem un citkārt metaforiskiem, grūdieniem ļaundarim vien nieka divu mēnešu laikā izdodas iesviest skolu absolūtā haosā, ar ko arīdzan pietiek, lai vienā momentā pārvilktu strīpu pāri līdz tam gadiem ilgām un vismaz koleģiālām, ja ne draudzīgām, attiecībām. Tā teikt, ko gan viens par otru patiesībā zina ārpus darba vides.

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Lennart Cederström bija iecerējis vien pasēņot sev zināmā labā sēņošanas vietā, bet viens nejauš atradums izmainīs vispirms viņa un sievas Lailas, bet, laikam ejot, arīdzan citu dzīves un, diemžēl, ne uz to labāko pusi. Jau pirms nokļūšanas līdz zināmajai lokācijai Lenartam lemts izbaudīt neraksturīgu momentu, lai diena paliktu uz kādu laiku atmiņā, bet ne tik ļoti, lai tam būtu paliekošas sekas. Varbūt deviņās no desmit reizēm Lenarts ar visa atraduma būšanu būtu sazinājies ar atbildīgajām instancēm. Tomēr tā nenotiek un viens mazs pat ne brēciens, bet šķietami neiespējama perfekta nots no tik maza cilvēkbērna liek rīkoties par labu izvēlēm vienā tām no desmit reizēm.

Little Star premise un sākotnējais sižetiskais turpinājums ir gana intriģējošs. Jau ar izvēles krustcelēm, kuras pieņem gan pats Lenarts, gan vēlāk sieva Laila, kura gan šķiet jau vairāk nekā vien dažus gadus dzīvo nelielā baiļu respektā no vīra. Tā arī ir iespēja sižetam noslēgties gana strauji, kad par mazuli (meitene) uzzina to pieaugušais dēls Džerijs, kurš pats dažādu iemeslu dēļ dzīvē neko dižu (arī pats sev ne) nav sasniedzis, nenodod vecākus un nenoziņo par meiteni, kurai sižeta gaitā lemts iegūt Theres vārdu.

Paranormālais, pārdabiskais elements piezogas jau ar pirmajiem faktiem un meitenes perfekto balsi un tās spēju burtiski apburt citus klātesošos, kas zina, varbūt tā arī notiek, jo gan sākotnēji Lenarts un pastarpināti Lailai, bet vēlāk arī Džerijs izjūt vajadzību turpināt par meiteni rūpēties, gādāt par viņu un nepieļaut, ka par viņas stāvokli, statusu uzzina kāds, kurš to varētu atņemt.

Reizē Terēzes stāvoklis un audzināšanas un grāmatas noslēguma kulminācijas sekas noveļamas uz visu iesaistīto sirdspaziņām, par ko vismaz daži un pavisam noteikti daudzi citi tēli jau pieminētajā kulminācijā ir spiesti maksāt ar visaugstāko cenu. Un izcelsmes avots tam faktorā, ka Lenarts gan aiz savtīgām bailēm, ka Terēze tiktu atņemta, gan vēlme nosargāt tās īpašo balsi, viņas audzināšanas slepenību pārvērš teju cietuma pieredzē, kurā meitenei nav nekādas saiknes ar ārējo pasauli un neizveidojas priekšstats par pieņemamu rīcību un rīcības sekām pret citiem. Visu apvienojot, nav brīnums, ka gala rezultātā izveidojas kaut kas cits, ne mīļš un draudzīgs cilvēkbērns.

Romāna otrā daļa iepazīstina ar citu, bet ne mazāk īpatnēju meiteni Teresa. Varbūt ar nolūku tik līdzīgs vārds, bet vismaz Terēzai lemts uzaugt starp saviem bioloģiskajiem vecākiem un pat par tuvu draugu 10 gadu vecumā iegūt kaimiņpuiku Johanesu. Lai arī, kā jau visiem, tad arī Terēzas vecākiem netrūkst, par ko pamatoti vai ne tik uztraukties, sākot ar meitenes šķietamo nespēju iejusties starp citiem, ar tiem spēlēties bērnudārzā vai atrast labus draugus skolas teritorijā. It kā nekas tik izteikti ārpus kārtas, lai nepārtraukti ar vienu acs kaktu to paturētu uzmanības lokā. Bet pašapziņas un varbūt sava veida arī pašpietiekamības trūkumam, kā arī vienaudžu psiholoģiskajam teroram (un reizēm ne tikai) skolas vidē, ir sekas, ko izmaina (atkal) nejaušs atgadījums, kas Terēzas gadījumā ir talantu šova Idol atlases konkurss un Terēzes, lai arī zem cita vārda, uzstāšanās žūrijas priekšā.

Likteņa pārdabiskais pirksts, kas Terēzei sniedzis hipnotizējošo balsi, bet citiem atņēmis spēku būt gana spēcīgiem un neatkarīgiem, lai nebūtu vajadzība viņa sākt pār visām varēm uzmeklēt. Kas citkārt visnotaļ būtu nekaitīgs dedzīgāko fanu klubiņš ar pašu elku to sastāvā, grāmatas sižeta ietvaros iegūst pavisam citu, baisāku veidolu.

Little Star sižetam vijoties uz priekšu, diemžēl, nevar nepamanīt vairāk par vienu momentu, kur sāk rasties notikumu attīstības loģikas jautājumi, kurus autors John Ajvide Linqvist, ja ne gluži ignorē, tad izvēlas nepievērst tik lielu uzmanību, lai tas netraucētu nonākt pie vēlamā iznākuma. Tāpat noslēguma kulminācija, kurai tiek doti mājieni grāmatas prologā vēl pirms sācies pamatsižets, atstāj stipru vilšanos un neizmantotu iespēju iespaidu, kur grāmatas noslēguma kvalitāte neatspoguļo pašu romānu līdz tam. Lai arī Little Star nenosauksi par īsu grāmatu, bet tad labāk vēl kādas pārsimts lapaspuses, nevis šādi.

Caroline England – My Husband’s Lies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: avon

Manas pārdomas

Katrai personai, lai kādās vien attiecībās tas nebūtu pamanījies iepīties, būtu tas laulāts biedrs, vecāku un bērnu attiecības vai tuvākie draugi, ir tiesības uz privātumu un saviem noslēpumiem, kuri citiem nav jāzina. Bet My Husband’s Lies romāna ietvaros vairāk kā viena tēla gadījumā robeža, kur noslēpums attiecas vairāk vai mazāk tikai uz noslēpuma turētāju un/vai neietekmē būtiski citus, tiek pārkāpta, kas rada būtisku spriedzi starp tēliem un ir gana dramatisks, lai no tā varētu izvērsties intriģējošs sižets.

Incidents un visa pārējā katalizators, kas aizsāk romāna gaitu, noris Nikolasa vai vienkārši Nika un Lizas (nepārsteigtu, ja saīsināts no Elizabetes) kāzās. Svinīgie zvēresti jau apmainīti, būtiskā ceremonija notikusi un atliek vien starp draugiem, radiem un paziņām nosvinēt lielo dienu, kad tuvākā drauga Viljama jeb vienkārši Vila sieva Penija gandrīz vai izdara vismaz pašnāvības mēģinājumu, izlecot no trešā stāva loga, bet, par laimi, tiek laicīgi pamanīta.

Ja vēl ar tik būtisku incidentu nepietiktu, tad pašam jaunajam vīram seniore krustmāte, kura drusku par daudz ieņēmusi, neviļus atmiņu stāstos ieminas par vecāko brāli Patriku un kaut kādu Suzannu, kurai vienīgai bijis reiz talants brāli emocionālākos un stresa pilnākos brīžos nomierināt, bet kuru pats Niks nekādīgi nespēj atcerēties, kas tā tāda Suzanna ir, kas neliek mieru. Pagātnē meklējams ģimenes noslēpums, kura gadījuma jājautā, vai nezināšana šoreiz nav muļķa mierinājums.

Un drošības pēc, lai sižeta gaitā ar jau diviem minētajiem pavērsieniem nebūtu gairlaicīgi, tad arī pārējo galvenāko tēlu grupā ir pa savam noslēpumam vai vismaz sižetiskai intrigai. Tā vispirms Danielu vai vienkārši Denu, kad jau vakara svinības teju norimušas, pārsteidz Penijas brāļa, pēc profesijas modelis, mēģinājums ar to pasākt ko vairāk, kā vienkāršu sarunu. Reakcija no personas, kuram it kā ne reizi nav bijušas domas par ieskatīšanos sava dzimuma pārstāvī, ar pašsaprotamu dusmīgu noraidījumu, bet pēcākais sižets attiecībā uz Denu pilns ar apjukumu par savu identitāti gan vispārēji, gan tīri seksuāli. Vēl jo vairāk, kad sieva Gerijai visai drīzā nākotnē plānots dzemdēt.

No tuvāko draugu grupas vēl palikuši Vils un Dženifera vai vienkārši Džena, kuru abu ārpuslaulību noslēpuma aizsākums meklējams vēl pirms abu laulībām, kuras viena vai cita iemesla pēc noslēgtas ar kādu citu personu, bet pašas jūtas vienam pret otru nemaz tik tālu nav jāmeklē, lai Penijas incidenta radītais stress liktu Vilam meklēt ne tikai sarunu biedrenes atbalstu pie Dženiferas. Dženifera, kurai pašai pietiek ar uztraukumiem, ko sagādā trīs meitu audzināšana, no kurām vecākā, Holija, sāk iesoļot tīņa vecumā, kad šķietami neko nevar tai izdarīt pa prātam, vai no tās sagaidāms pretējs viedoklis tavam principa pēc. Bet vēl jo vairāk un lielāks noslēpums, ja nav pārliecības, ka Holija ir šībrīža vīra Iana meita.

Tā nu lūk katram tēlam ir savs gana būtisks noslēpums un grāmatas nosaukums My Husband’s Lies ir visai neprecīzs un attiecas tikai uz vienu no tiem, kā rezultātā tiek nedaudz pazaudēts ar labākas piemērotības un līdz ar to efektīvāku nosaukumu šī vietā. Reizē par spīti noslēpumu labirintam un faktam, ka teju katram jau savs laulātais draugs un ģimene, skolas laiku draugu grupa joprojām cenšas turēties kopā, kam šī romāna ietvaros varbūt tomēr pienāk savs liktenīgais mūža gals.

Carla Banks – The Forest of Souls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Karš, būtu tas Pirmais vai Otrais pasaules karš, vai kāds cits militārs konflikts, var būt laiks, kad vidusmēra un citkārt plašākā pasaules mērogā neievērojami cilvēki atklāj, ka vajadzības brīdī tie spēj kļūt par varoņiem. Diemžēl tas pats sakāms arī par otru grāvja pusi, kad tie paši spēj paveikt kara noziegumus un zvērestības.

Diemžēl akadēmiķes un vēsturnieces Helēnas Kovačas tēls atklāj bēdīgo patiesību, ka ne visi, tai skaitā attiecīgo kara noziedznieku pēcteči, ir ar priecīgi, ja desmitgadēm ilgi ir izdevies dzīvot bez vēsturiskā traipa uz to ģimenes reputācijas goda, bet še tev uzrodas kaut kāda tur vēsturniece, kura draud atklāt neglaimojošo vēstures patiesību.

Slepkavība, kura iesviež tagadnes pārmaiņas mutuļos ne tikai nogalinātās Helēnas ģimeni (meita Hanna, dēls Fins un vīrs Daniels), bet arī tās kolēģu, it īpaši Feitas Langes dzīves. Gan aiz tā, ka Feitai tiek pienākums simboliski pabeigt viņas pēdējo projektu un profesionālā ziņkārība liek parakties dziļāk, gan faktā, ka, lai arī oficiāli Helēna nebija šķīrusies, tad vīrs Daniels darījis visu iespējamo, lai šķiršanās procesu un potenciālu cīņu par bērnu aprūpes tiesībām tikai sarežģītu. Kas zina, varbūt kādā vakarā tam vadzis lūzis un izdarījis ko tādu, ko vēlāk nožēlo. Kaut sākotnēji, kā potenciāls aizdomās turamais vājš un ir pat alibi, tad romānam progresējot, pat ļoti pievilcīgs aizdomās turamais.

The Forest of Souls sižetā būtiskāk par pašu Helēnas slepkavības un vainīgā atrašanu kļūst tematiskais sižets par Otrā pasaules kara bēgļiem, kuriem izdevies izbēgt un palikt dzīviem, bet arīdzan par aizdomām, ka starp šiem bēgļiem iesprucis arī dažs labs, kurš jau sen būtu pelnījis stāties kara tribunāla tiesas priekšā. Tā žurnālists un rakstnieks Džeiks Denbigs ir ieinteresēts šajā tematikā un oficiāli veic rakstus par imigrantiem no šī laika perioda, kuriem jaunajā zemē un mājvietā izdevies ne tikai izdzīvot, bet pat uzplaukt, piemēram, ar veiksmīgu biznesu.

Sakritību sakritība, kas romāna ietvaros tikai iederas, kad Helēnas koloģes Feitas vectēvs Mareks ir viens no tiem. Papildus tam vēl lielāka sakritība, ka mājas bibliotēkas un arhīva uzraugs Nikolass, kur Helēna nogalināta, ir vecas kundzes Sofijas (viņa pati arī emigrējusi pēc Otrā pasaules kara, kur dzimtenē paveicies izdzīvot, bet to pašu nevarētu teikt par citiem tās radiem) tādā kā aizgādībā esoša persona. Sofijas kundze, kuru savukārt pazīst Džeiks, un lai arī iepazinis saistībā ar paša interviju, tad vēlme izpalīdzēt nav tikai ar profesionāli savtīgu mērķi. Kā lai nu nebūtu un ko neteiktu pats Nikolass, tad situācijas apstākļi, kādos policija to atrod (pēc paša izsaukuma gan), neliecina tā aizstāvībai par labu. Bet seniore Sofija, lai cik vājas būtu cerības, lūdz Džeiku ieskatīties izmeklēšanā, izmantot savus kontaktus un iespēju robežās palīdzēt Nikolasam.

Ne gluži katras, bet vairāk par vien dažām nodaļām to beigās ievietoti pagātnes fragmenti, kuri aizsākas vēl kāda puiša Mareka vairāk vai mazāk laimīgā bērnībā nomaļā lauku vidē, kur aukstas ziemas laikā vēl piedzimst piecus gadus jaunāka māsa Eva. Bērnība, kura jau tā nevar lepoties ar no pārbagātības lūztošiem galdiem, ko tikai vēl vairāk pastiprina tuvojošamies kara pārmaiņu laiks. Fragmenti, kuri pārsvarā ir no māsas Evas skatpunkta gan lauku māju lokācijā, gan vēlāk, cerot patvērumu rast lielpilsētā Minskā pie radiem, kamēr brālis un tēvs devušies armijā.

Romāna tagadnē nav ne miņas no tādas varones kā Eva, bet kāda nebūt iemesla pēc Mareks manāmi vairāk sāk izjust vainas apziņu, kur šķietami neredzamo pagātnes rētu uzplēš Džeika intervija, pēc kuras Marekam pamanāmi arīdzan sāk just saikne ar tagadnes realitāti un šķietami tālā pagātne ir teju acu priekšā. Interesantā kārtā Feita ne mirkli neizgāž dusmas un nenovēļ vainu par pārmaiņām vectēva veselības stāvoklī uz Džeiku. Drīzāk  gan atsevišķi, gan kopīgiem spēkiem tie mēģina aizrakties līdz vairāku romāna ietvaros aktuālo jautājumu atbildēm, kuras grāmatas kulminācija arīdzan sniedz un neatstāj neko būtisku karājamies gaisā.

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy #24)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy vispārējās sērijas divdesmit trešā grāmata turpina no Know No Fear romāna nodevēju leģiona Word Bearers (WB)uz Imperatoram lojālā leģiona Ultramarines (UM)planētas Calth iesākto. Betrayer ietvaros WB talkā ņem World Eaters (WE) leģionu, lai vispirms izpaustos pēc iespējas lielākas postažas un upuru radīšanā, tai skaitā arīdzan civiliedzīvotāji, un pēcāk, lai panāktu, ka UM, viens no lielākajiem leģioniem, nebūtu tik ievērojams faktors un traucēklis Imperatora pieveikšanā.

Ja neskaita dažu labu īso stāstu pēc numerācijas sērijas #16 grāmatā Age of Darkness, tad Betrayer ir pirmais romāns, kurā darbību ņem WE leģions, kurš no visiem, kā neviens cits, šķietami jau no paša sākuma vai vismaz brīža, kad tas tika apvienots ar tā pazudušo primarku Angronu, ir ticis predispozicionēts, lai pievienotos Horusa nodevībai. Zinot par Imperatora talantu saskatīt vismaz daļu no potenciālajām nākotnēm, nevar nepieļaut domu, ka viņa izvēļu un rīcības kombinācija Angrona gadījumā nav bijusi apzināta un ar nolūku. Bet tādā gadījumā visai aukstasinīgi gan daudzo upuru ziņā, kuri par šo izvēli Horusa nodevības procesā dabū maksāt, gan attiecībā uz paša dzīvību vēlēk sērijā.

Angronam tika tā laime un prieks nokļūt uz Nuceria planētas un vergturu sabiedrības gūstā, grāmatas otrās daļas notikumu un gala kulminācijas lokācija. Ja vēl Angronam būtu bijis tikai jāuzņemas iedzimtās līdera dotības un jāvada sacelšanās un jāizlaužas no to važām, tad tas vien tāds sīkums vien būtu un, kas zina, tā vietā būtu bijis starp lojālistiem. Diemžēl tam tā nav lemts būt un papildus jau tā esošajām vergiem piespriestām mocībām, kur viena no tām ir bijušas vergu gladiatora tipa cīņu bedres, Angrons un daudzi citi tika aplaimoti ar kibernētiskiem smadzeņu kortikālajiem implantiem, sauktiem par Butcher’s Nails, kuru mērķis apspiest jebkāda veida emocijas, izņemot prieku un baudu, kuru sniedz vien nogalinot. Mistiskā un neizskaidrojamā izvēļu kombinācijā, kādas Imperators citu primarku gadījumā nepieņem, Angronam ne tikai netiek sniegta palīdzība, lai iekarotu un pārņemtu varu uz savas ‘’dzimtās’’ planētas, bet tā vietā bez prasīšanas tiek aizteleportēts prom no tās, kā rezultātā tiek pamesti un nolemti sakāvei (bez tāda kā viņš) visi viņa draugi un cīņu biedri.

Tā vien šķiet Angronam trūkst jēgpilnas motivācijas, lai turpinātu dzīvi un cīņu Imperatora pusē, un Horusa uzsāktā sacelšanās un pilsoņkarš kalpo par ideālu agresijas un dusmu novades avotu, lai šķietami bezjēdzīgā galināšanas mānijā aizmirstu gan pagātnes sāpīgās atmiņas, gan viņaprāt Imperatora nolaupītās tiesības tālajā pagātnē nomirt turpat uz Nuceria planētas plecu pie pleca vergu sacelšanās cīņās.

Tikmēr WB primarkam Lorgaram ir izdevīgs šāds sabiedrotais uz cīņu lauka, pat ja brīžiem tā neaprēķināmība svarīgos brīžos drīzāk kaitē gan pašam, gan WB leģionam. Bet neapslāpējamās dusmas lieti noder kā uz pirmās daļas mērķa UM planētas Armatūras, uz kuras pirms to uzbrukuma bāzēts viens no lielākajiem UM jauno rekrūšu treniņu centriem, kā arī liels skaits kuģu rūpnīcu tās orbītā, tā arī grāmatas kulminācijā uz Nuceria. Lai arī Nuceria neskaitās kā UM kontrolēta planēta, tad Lorgars var paļauties uz Angronu, ka viņa dusmu kontroles problēmas nāks talkā un par labu tā iecerēm.

Betrayer ietvaros uzmanība pievērsta arī diviem astartēm, katram no sava leģiona, Kharn no WE un Argel Tal no WB un to draudzības cieņpilnajai saiknei, lai arī abi nāk no šķietami tik atšķirīgiem leģioniem gan cīņas praksē, gan cita veida filozofiskajā domāšanas pieejā. Abiem jātiek galā un jāizdomā sev pieņemami attaisnojumi, kāpēc ne tikai to leģioni ir starp nodevējiem, bet arī, kādēļ to šķietami ideālajiem astartes ķermeņiem nepieciešamas vēl papildus izmaiņas, kuras drīzāk ir vizuāls pierādījums to korumpētībai. Ja vēl Kharn gadījumā pārsvarā vēl šobrīd tam tikai jācīnās ar ko līdzīgu, kā paša primarkam, Naglu smadzeņu implanta dēļ, tad Argelam Talam, kuru ir bijusi iespēja iepazīt #14 romānā The First Heretic ietvaros, papildus galvassāpes sagādā tajā esošs warp ‘’dēmons’’ vārdā Raum.

Bet, lai kādas pārdomas gan Kharnam un Argelam Talam vai kādam citam astarte leģionāram nebūtu, tas nemaina faktu, ka tie pat ne uz mirkli neapsver iespēju, ka varētu mēģināt pasākt kaut ko, lai no iekšienes censtos nodevējiem kaitēt. Tik viena epizode visas grāmatas ievaros būtu tāda, kur dažu tēlu rīcību varētu tā klasificēt. Bet arī tos vairāk motivē baile no koruptīvajām izmaiņām, kuras nodevēju primarks Lorgars vispirms pakļauj brāli Angronu, nekā pēkšņa pret Imperatoru pamodusies lojalitāte.

Lai arī Betrayer negatīvā ziņā neizlec no The Horuse Heresy stila, tad salīdzinoši ar citām noslēguma notikumu sekvence, kur vairāki nozīmīgi sižetpunkti tiek atstāti karājamies gaisā vismaz uz lapaspuses neatrisināti, sagādā lielāku vilšanos

A.C. Crispin – Storms of Destiny: The Exiles of Boq’urain

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: EOS

Manas pārdomas

Pieciem neraksturīgiem varoņiem Storms of Destiny grāmatas ietvaros vienam otru un jāapvieno spēki, lai būtu cerība uzveikt vismaz pirmo naidnieku, kurš šīs grāmatas ietvaros vēl saucams par mirstīgo – iekarotāju Chonoa armijas vienības.

Tādēļ vēl jo vairāk savdabīgi, ka pirmais no piecinieka, kurš tiek sastapts ir Čonoa elites vienības Silen Ones kareivis Jezzil, kuru sastopam, kad tas kopā ar kolēģiem uzbrūk vienai no Pelas karalistes kontrolētajām kolonijām Taenareth salai. Toties pavērsiens Džezila dzīvē seko, kad negaidīti elitārās vienības uzbrukums cieš neveiksmi, bet iekšējā vēlme izdzīvot nonāk pretrunā un uzvar pār apmācības un treniņu procesā iedzīto dogmu, ka par spīti izredzēm uz uzvaru nedrīkst mesties bēgt, kur nu vēl, tā rīkojoties, pamest biedrus nelaimē. Bet tieši tā Džezils izdara un nolemj sevi jaunai dzīvei neatgriezeniski nogriežot saikni ar agrāko dzīvi, izraidot sevi trimdā.

Kā nākošā lasītājam tiek iepazīstināts Thia tēls, kura agrā, sešu gadu vecumā tās ne pārāk turīgie vecāki, kuri labprātāk būtu dzīvē uzņēmuši dēlu, nodod meitu priesteru rokās. Priesteri, kuri pielūdz Boq’urak dievu, katru rītu veic cilvēku upurus, lai ‘’nodrošinātu’’ saullēktu, un papildus tam veic arī no citu acīm slēptus upur-rituālus. Būtu tā neveiksmīga apstākļu sakritība vai kas cits, bet Tijai sanāk kļūt par negribīgu, piespiedu kārtas liecinieku tieši tam, kas pēcāk neatstāj tai citas izvēles, kā vien bēgt no mājām un vienīgās dzīves, kādu tā pazinusi, ja vien ir vēlēšanās palikt starp dzīvajiem.

Bukaraka pielūdzēji un pati dievība Storms of Destiny sižetaietvaros nespēlē centrālo lomu, bet sekta tādēļ nav ierindojama pie tādiem, kuriem ar vienkāršu bēgšanu varētu iespītēt, kuri necenstos pielietot visas iespējamās metodes, lai tiktu galā ar nevēlamiem traucēkļiem. Par laimi, Tijai tad bēgšanas brīdī ir skarbi ziemas apstākļi un gandrīz visa sekta ir vienisprātis, ka tādai, kā Tija, izdzīvot tik skarbā vidē ilgstoši būtu neiespējami. Gandrīz visi, izņemot vienu tēlu, priesteri Varnu, kurš turklāt sevī slēpj dziļākas jūtas pret jauno sievieti, kurš līdz šim tām ļāvis izpausties slepēnā skološanā (lasīt un rakstīt prasmē), kas citām līdzīga statusa sektas biedrenēm liegts.

Varbūt visneparastākais tēls, vismaz attiecībā uz faktu, ka tas nav cilvēka rases pārsāvis, ir Khith tēls. Dziednieks (tā rase htrha kā tā ir labāki ārstēšanā nekā prasmīgākais cilvēks) un akadēmiķis jau tēla iepazīšanas brīdī pēc būtības jau vairākus gadus dzīvo paša izvēlētā trimdā, pat ja vēl tam ļauts uzturēties savējo vidū un sastapties ar tiem. Iemesls tam, ka Kitam vairāk par visu citu ieintriģējusi par Ancients sauktās civilizācijas atstātas drupas un artefakti. Kas gan būtu varējis reiz tik diženai un pēc visām pazīmēm maģijas ziņā krietni pārākai par jebko stāsta ‘’tagadnē’’ esošai civilizācijai krist no varas un spēka zenīta. Ja Kits nenogurstoši grib tikt pie šo urdošo jautājumu atbildēm, tad, to sastopot, to pašu nevarētu teikt par citiem viņa rases biedriem un beidzot tiem aptrūcies pacietības mērs, un kā vienīgo risinājumu pētījumu pārtraukšanai, tie saskata Kita likvidēšanu. Nedaudz ar sakritības elementu Kitam paveicas, lai laicīgi pamanītu tuvojošamies draudus, lai glābtu sevi un bēgtu.

Iespējams gan, ka gods par kā neraksturīgākajam piecinieka tēlam pienākas Pelas karalistes jaunākajam dēlam Eregardam. Bet, ja ne tas, tad neapšaubāmi viens no šķēršļiem un smagiem pārbaudījumiem bagātākais pirms nonākt līdz varoņa godam. Izcelsme Eregarda pārbaudījumiem meklējama tā tēva pils kompleksā, kur vecākais dēls un nesen par Katas kolonijas vicekarali ieceltais vecākais dēls Salesins nesen sācis izrādīt pieaugošu iniciatīvu, kas citkārt būtu pat vēlama, kad esošais karalis Agivirs savos lēmumos vairs nav tas pats, kāds bijis savu spēku uzplaukumā, bet reizē var nojaust, ka Salesinam sāk zust pacietībai un/vai vēlēšanās ilgi gaidīt līdz tronis dabiskā ceļā nonāktu viņa rokās. Papildus tam Salesina lēmums sākt uz Katas koloniju lielā skaitā izsūtīt noziedziniekus un ļaut tiem tur brīvu vaļu jo vairāk uzkurina neapmierinātību pret tālajiem valdniekiem, kas jau tā sākusi mutuļot augsto nodokļu dēļ.

Nedaudz īpatnējs lēmums, bet tādu karalis Agivirs tomēr pieņem un sūta dēlu Eregardu uz Katas koloniju, lai tur izliekoties par kādu citu tas ievāktu informāciju par vispārējo noskaņojumu Katas kolonijā, cik tuvu tā ir reālai sacelšanās. Īpatnēji, jo līdz viņam personīgi nonākušas ziņas no pašu kataniešu sūtītiem pārstāvjiem, ko tie domā par pašreizējo situāciju un to pārvaldes stilu. Lai kā arī nebūtu, tad kuģis, ar kuru Eregardam paredzēts nonākt Katā ne tikai iekļūst vētrā, bet rītā pēc tās nonāk pirātu redzeslokā, no kuriem tam nav cerību aizmukt. Rezultātā princis Eregards nonākt verga godā.

Līdz ar ko atliek iepazīstināt vēl ar pēdējo no piecinieka, ar Talis tēlu. Ar katanieti, kura no visas degsmes un sirds pievienojusies kataniešu briestošajai sacelšanās kustībai un ieguvusi tā līdera Rufen Castio uzticību svarīgas informācijas iegūšanā. Kuru motivē nevēlēšanās pakļauties ierastajām sabiedrības gaidām un normām, kur tikpat kā visi labumi tiktu tās brāļiem tikai tāpēc, ka tie vīriešu kārtas, par spīti tam, ka viņa sniedz būtiskāku devumu vienai no turīgākajām kolonijas saimniecībām.

Tomēr, lai kā arī nebūtu, tad Talisas tēls nav bez saviem trūkumiem un arī viņa līdz šim dzīvē izmantojusi vergu darbu bez dižas aizdomāšanās. Viens no interesantākajiem debates jautājumiem ar šķietami skaidrām pareizajām atbildēm, bet, par kurām gan Talisa, gan pats Eregards aizdomājas, kad vien paši nonākuši attiecīgajā situācijā. Eregards savos 19 gados, dzīvodams karaliskā komfortā, ne reizi nav izjutis vajadzību aizdomāties, kādi gan apstākļi patālajā Katas kolonijā, kur nu vēl par vergiem tur. Tā Talisa līdz šim pašsaprotami pielietojusi to darbaspēku tēva saimniecībā.

Katram no piecinieka pirms tie sastop viens otru ir savi to sekošanai cienīgi piedzīvojumi, bet visus vienotam mērķim un pat līdz tam par ienaidniekiem saucamos Katas nemierniekus un Pelas karalisti apvieno vajadzība atvairīt iekarotāju Chonoa armiju. Visas pazīmes un arīdzan Stroms of Destiny epilogs liecina, ka grāmata bijusi paredzēta kā daļa no lielākas sērijas, kura tā arī nav materializējusies no grāmatas izdošanas 2005.gadā līdz autores nāvei 2013.gadā .

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdama atvase Fan Wang klana galvai un spēcīgākajai no tā sievām Menšui (par cik klausījos audio versiju, tad attiecībā uz personu un arī vietvārdiem, kā esmu tos saklausījis) Yu bija jābūt tikpat, ja ne vēl spēcīgākai. Bet klanam nezinot, kāds cits no malas iejaucas tieši viņas un citu zīdaiņu Čī zīmes noteikšanas ceremonijā, kas viņas gadījumā to korumpē un nolemj turpmākiem nožēlojamiem 13 dzīves gadiem.

Nožēlojamiem, jo citi klana biedri un it īpaši pirmās sievas Hvei Činas divi dēli (un arī viņa pati) ne dienas nenogurstoši to viņai gan atgādina un ne jau tikai ar plikiem vārdiem verbāla huligānisma veidā vien. Sižeta katalizators meklējams vienā tādā epizodē, kad pieminētie Hvei Činas dēli un bariņš to līdzskrējēju pārsteidz Yu nesagatavotu un smagi piekauj, bet ne tik ļoti, lai meitene vēlāk nespētu tos iztraucēt, kad tie līdzīgā manierē ļauni priecājas un šoreiz pat mēģina nogalināt ievainotu tīģeri, kuram vēl nav piekļuve čī maģijai un līdz ar to itkā būtu viegli un bez uztraukuma pieveicams.

Būtu tā apstākļu sakritība par labu sērijas galvenajai varonei vai kas cits, bet Yu par spīti saviem ievainojumiem mēģina iejaukties un kaut kā nebūt paglābj savainotā tīģera dzīvību (vismaz uz attiecīgo momentu), bet reizē neviļus pie viena uz neatgriešanos izmaina savu dzīvi, jo kā redz, šajā pasaulē eksistē dievi. Un pat ja pirmo divu grāmatu ietvaros tie vairāk darbojas fonā, tad šī iejaukšanās attiecībā uz Yu ar laiku nenoliedzami ieviesīs būtiskas izmaiņas pasaulē kā tādā.

Bet tikai tāpēc, ka Yu čī zīme un piekļuve maģijas spēkam būtu pēkšņi attīrīta no tai piešķirtās korupcijas zīdaiņa vecumā, nenozīmē, ka viņa vienā mirklī kļūtu par neuzveicamu kaujas mašīnu. Realitāte vēl ir tālu no tā un viņas atmodinātās spējas ir jātur cieši noslēpumā prom no svešām acīm un pļāpīgām mutēm. Turklāt vēl, cik tas nosakāms, potenciālais spēks milzīgs un pārspēj teju visu, kas dzīvajā atmiņā redzēts. Tā arī Yu trenēšanai izraudzītā persona jāizraugas jo rūpīgi, par ko kļūst pašas klana galvas un tēva kādreizējā skolotāja par vecmammu sauktā Huan, kuras treniņu metodes par maigām nenosauksi un varbūt dažs labs par skarbām nodēvētu, bet pateicoties kurām otrās grāmatas ietvaros Yu varēs justies drošāk. Un pat tad bez atslābšanas jāturpina iesāktais, jo šajā pasaulē spēks izsaka visu, un lai arī Yu potenciāls ir neizmērojams, tad citi uz attiecīgo momentu ir krietni spēcīgāki un mēģinās visu, lai laicīgi viņu apturētu.

Jade Phoenix sāgas otrā grāmata Revealed turpinās, kad vecmamma Hvana ir sniegusi Yu, cik nu viņas spēkos bijis, un tālakais čī maģijas spēju attīstības ceļš atrodams kādā no sektām, kas Yu gadījumā ir Melnā pūķa sekta un kļūšana par tiešo mācekli sektas līderim Bin Venam. Bet varam būt droši, ka aiz Bin Vena šķietami labestīgās rīcības, arīdzan jo ir brālēns Yu mātei Menšui, slēpjas savtīga motivācija. Kas gan nenozīmē, ka viņš nedarīs visu, lai, līdz to panākšanai, palīdzētu Yu kļūt spēcīgākai un neļautu citiem tai nopietni kaitēt.

Diemžēl sektas teritorija ir liela, kā sektas līderim tam pašam ir daudz pienākumu, no kuriem liela daļa tiek arī deleģēti citiem, tad nu ne vienmēr iespējams visu noturēt grožos. Attiecībā uz negatīvo citu attieksmi pret Yu tad nokļūšana Melnā Pūķa sektā diemžēl neko krasi neizmaina, pat ja šeit neviens nezina par Yu stāvokli līdz 13gadu vecumam, tad to nomaina aizspriedumi par maznozīmīgāku klanu atvasēm, it īpaši, ja tās nāk no impērijas pierobežos. Ignorējot faktu, ka tieši pierobežas klani ir tie, kuri pasargā impērijas iekšieni no konstantiem dēmonisku briesmoņu uzbrukumiem.

Par laimi, Yu tāpēc neļaujas krist izmisumā, bet tieši otrādi viņas vienmēr gatavā vēlme būt atsaucīgai un labestīgai pret citiem, ja tam ir pamats, ļauj iegūt vispirms draudzību ar istabas biedrenēm un pēcāk arīdzan izveidot pašai savu sekotāju grupu (un otrās grāmatas beigās pat savu frakciju sektas ietvaros). Pat ja nevar nesaskatīt, ka Yu kā galvenā varone vairāk vai mazāk tomēr ir neizskarama un mēro ceļu, lai kļūtu tik spēcīga, ka neviens tai nespētu stāties ceļā (ja nu vienīgi tiek rasti jauni ļaudari ar lielāku spēku), tad rakstura ziņā būtu viegli iztēloties viņu kļūstam par tādu kā anit-varoni, kura vēlāk stājas uz atriebības ceļa, kad ir gana spēcīga.

Bet vismaz sērijas sākumā nekas par ko tādu neliecina. Drīzāk būtu vērojams pretējais, kā arī rakstura noturība par spīti visiem tās ceļā noliktajiem šķēršļiem Yu vēl atradīs laiku, lai varētu palīdzēt citiem un ar piemēru pievērst sev atbalstītājus, kuriem realitāti netraucētu saskatīt paša aizspriedumi vai akla vēlme kļūt jo spēcīgākam, bet reizē vēlēšanās citiem to liegt.

Revealed noslēgums liek domāt, ka sērijai nav paredzēta vien kā dualoģija, bet, par cik ne iekš Goodreads, ne Amazon nav nekas atrodams par trešo grāmatu, tad kā lasītājam pieņēmu lēmumu diži vairāk negaidīt. Un kopumā varētu teikt, ka labprāt redzētu turpinājumu, pat ja vispārējos sižetiskos vilcienos Yu uzvaras gājiens būtu visai paredzams iznākums.

Izlasīju, lasu, lasīšu #273 (20.01-09.02)

Izlasīju:

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Veronica Roth – Divergent #2-3

Noklausījos:

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Samuel Best – Titan Chronicles #1-3

Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1-4

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Lasu:

Caroline England – My Husband’s Lies

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy#24)

A.C. Crispin – Storms of Destiny: The Exiles of Boq’urain

Klausos:

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Lasīšu:

Carla Banks – The Forest of Souls

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Klausīšos:

David Estes – The Fatemarked Epic #1-5

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 20 miera pilni gadi kopš iepriekšējās The Spoken Mage sērijas noslēguma. Lai arī izteikti cieša sadarbība starp Ardenas un Kalovejas karalistēm nav izveidojusies, tad arī šķiet drauds par jauna un varbūt tikpat ilgstoša kara atjaunošanos arīdzan nav. Lai censtos jo vairāk tuvināt un varbūt beidzot sākt jēgpilnāk sadarboties, uz Kalovejas maģijas akadēmiju tiek sūtīta The Spoken Mage galveno tēlu Elenas un Lūkasa meita Verīna.

Āķis vien tajā, ka pat sasniegušai 16 gadu vecumu Verīnai nav parādījusies neviena maģijas spēju izpausme. Pat ne pēc ekstensīviem gan vecāku, gan citu karaliskās ģimenes nodarbināta personāla testiem, kas liek domāt, ka ļoti īpatnējā veidā spēcīgākajiem maģijas praktizētājiem piedzimusi atvase, kura dabīgā veidā ir noslēgta no maģijas. Lieki teikt, ka bezprecedenta gadījums.

Pati Verīna šī fakta dēļ jo dedzīgāk grib būt savai karalistei būt kaut kā nebūt noderīga, ko mācības Kalovejas akadēmijā varētu sniegt, lai cik īsu laiku, jo nedomā, ka bez spējām to varēs pabeigt. Protams, Young Adult subžanra fantāzijas romāna sērija nevar iztikt bez romantiskās intereses, un tīri sakritības rezultātā Verīnas gadā tās kursā ir gan Kalovejas troņmantinieks Dariuss, gan tā divus gadus jaunākais brālis Džarets. Pamatojums Dariusa aizkevātajai maģijas skolas apmācībai gan visai pamatoti ar tēva Kasiusa vēlmi ilgāk noturēties tronī, kurš iepriekšējās sērijas noslēgumā pie varas tiek, kad piekrīt Ardenas noteikumiem un tiek no maģijas noslēgts.

Jau sērijas nosaukums par apslēpto magu, kā arī četru sērijas grāmatu kopsaits, dod mājienu, ka Verīna līdz sērijas beigām bez spējām netiks apdalīta. Tā pirmajā mācību gada laikā galvenā varone pamazām ar vāju cerības staru sāk nojaust, ka iespējams tomēr viņai kāda spējas druska piemīt, bet sākotnēji tās šķiet pielietojamas vien ar ļoti ierobežotu labumu, ka līdz mātes Elenas spēkam ir tālāk par tālāku. Pat ar šo niecīgo sākuma starta kapitālu Verīinai jābūt piesardzīgai, nezinot kā kurš šos jaunumus uztvertu gan Kalovejā, gan dzimtajā Ardenā. Kā tas ietekmētu viņas pašreizējo situāciju kaimiņkaralistē un ko tas solītu nākotnei dzimtenē, kā, piemēram, Ardenas karaliene un tante Lucianas nākotnes plānos gribētu viņu varbūt pat izmantot.

Starp Ardenu un Kaloveju, kā jau minēts, vairs nav aktīva karadarbība, tad nu autorei Melanie Celler jāizdomā jauna problēmsituācijai (viens no tiem ir Kalojas troņa liktenis un kurš tajā sēdē; cits intersants aspekts ir parasto iedzīvotāju, kuriem maģijas praktizēšana nav pieejama, atšķirīgais sociālais stāvoklis karalistēs), līdz kuras atrisinājumam nokļūt ceturtās grāmatas Crown of Power noslēgumā. Ar nelielām izmaiņām, bet atpazīstamu sagatavi no The Spoken Mage ieturēts arī sērijas romantiskais sižets, kurā intersantā kārtā brāļiem Dariusam un Džaretam nav lemts plūkties savā starpā par Verīnas interesi. Tur pārliecinošs uzvarētājs (visai ātri nomanāms jau pirmajā Crown of Secrets grāmatā) ir Dariuss, bet pārbaudījumus sagādā sižets ap Džaretu, kura lojalitāte brālim karalistes valdnieka pēctecības ziņā sākotnēji šķiet apšaubāma.

Līdzības stils tiek saglabāts arīdzan attiecībā uz tuvas draudzenes un uzticības personu, kura Verīnai sērijas ietvaros ir bērnības draudzene un enerģijas maģe Braienija. Bez viņas atbalsta, draudzīga padoma un vispārējās palīdzības galvenokārt jau spēju izzināšanā, to spēku attīstīšanā Verīnai būtu klājies krietni vien grūtāk. Kas zina, vai maz būtu alternatīvā versijā izdevies dzīvai sasniegt sērijas beigas. Par laimi vieniem vai tieši pretēji citiem, tad The Hidden Mage sērija nebūs no Grimdark stilā ieturēta.