Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Press

Manas pārdomas

Viens zvans. Viens vienīgs šķietami nevainīgs zvans kontaktpersonai, lai it kā apjautātos par mātes veselību, patiesībā domājot ko citu. Zvans, kas tiek iztraucēts un tādejādi ļauj nīstajiem infideļiem, amerikāņiem, triangulēt zvanītāja atrašanās vietu. Pats par sevi fakts neko diži nozīmīgs nav, bet to maina, kad atklājas, ka nogalinātais mērķis ir Al-Qaida galvenais finanšu sagādnieks. Notikumu pavērsienu ievieš pie tā atrasts portatīvais dators, un kaut arī izdodas atrast vien kriptisku misijas nosaukumu Al-Isra, tad no reliģiskās nozīmes un konteksta noprotams, ka tiek plānots kaut kas vēl iespaidīgāks nekā 11.septembris.

Nav zināms – kas, kur un kad – paredzēts kā teroristu mērķis, tāpēc katra diena ir no svara, bet arīdzan sasteigt nedrīkst, lai neļautu ļaundariem noprast, ka pat tas tiek nojausts. Vislabāk, protams, būtu kāds informators ienaidnieka vidū, bet Al-Qiada pārāk labi sargā savus noslēpumus, lai ko tādu pieļautu. Bet, ja vien būtu variants, kā droši iefiltrēt nepamanītu kādu no savējiem, būtu cerība novērst traģēdiju.

Maiks Martins vēl mierīgi, neko nenojauzdams, izbauda savu brīvo laiku pēc 25 gadus garas militārās karjeras, kura bijusi piedzīvojumiem un spraigiem notikumiem pilna, kā to lasītājs var izbaudīt nosacīti sērijas pirmajā grāmatā The Fist of God (pēc būtības abus var lasīt neatkarīgi no otra). Šoreiz viens neapdomīgs izteikums no trīs gadus jaunākā brāļa un akadēmiķa Terija, kurš ir gana liels eksperts, lai būtu viens no četriem, kuram lūgts slepeni izteikt savu viedokli, ko gan Al-Isra varētu nozīmēt, palīdz slepeno dienestu vadītājiem atcerēties, ka tādai spiega lomai derētu Maiks. Atšķirībā no sava brāļa, tas mantojis gēnus, lai, pareizi apģērbjoties un pirms misijas izejot intensīvu apmācības kursu, to varētu iesūtīt starp naidnieka kareivjiem. Papildus tam lieti noder, ka piecus gadus Gvantanamo bāzē gūstā turēts par Afgāni saukts Izmat Khan, par kuru Maiks varētu izlikties.

Pirms gan romāna sižets pievēršas aktuālajai problēmsituācijai, autors Frederick Forsyth piedāvā ieskatu gan Maika profesionālajā dienestā, kā laikā sanācis pabūt Folklenda salās, pirmās grāmatas lokācijā Kuveitā, Īrijā pret IRA un daudzviet citur. Apdalīts netiek Izmats, kura gadījumā nav tālu no sekojuma cauri visai tā dzīvei līdz šim, bet galvenais, ka tiek dots ieskats faktoros, kas to radikalizējuši un visbeidzot dzelžaini pievērsuši atriebes ceļam pret Rietumiem un galvenokārt ASV, kad nekas cits dzīve vairs nav nozīmīgāks par šo mērķi.

Atņemot to no The Afghan nekas diži daudz nepaliktu pāri, bet, kā militāra romāna spiegu trilleris, romāns izpilda no tā gaidīto. Varbūt arī drusku par daudz tehniskā žargona un dažādu ieroču un cita veida militārās tehnikas detalizēts apraksts un salīdzinoši par maz uzmanības it kā galvenajam varonim Maikam Martinam un viņa gaitām, bet kopumā iespaids un pēcgarša drīzāk pozitīva. To sakot, nevar arī noliegt, ka būtu lasīti labāki žanra paraugi, bet Afgānis nebūt nav arī ievietojams pelnītā aizmirstībā.

Jackie Collins – Hollywood Wives (Hollywood #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Books

Manas pārdomas

Holivudas augstākajā sabiedrībā noteicošais ir tavs tābrīža popularitātes un ietekmes faktors. Sarunās valda un skalda baumas, uz pasākumiem un viesībām jādodas, lai atrādītu, kas uzvilkts mugurā, kā arīdzan jāpriecājas par ielūgumu starp citiem ‘’spēlētājiem’’, jo neierašanās gadījumā vari sevi visai drīz atrast izstumto kategorijā, un tad atgūt agrāko var būt sarežģīti pat profesionālajā jomā.

Aprunāti tiek visi, arī uz sānsoļiem tā vien šķiet neviens nav jāpamudina, kas attiecībā uz sieviešu kārtas aktrisēm paver tām iespējas nodrošināt tām svarīgas lomas un karjeras noturību, bez kā neiztikt. Kā nekā romāna darbība norit 1983.gadā un vēl ilgi jāgaida līdz kāds par to sāks iedomāties tiesāties. Interesantā kārtā uz sānsoļie, teju visiem grāmatas tēliem tā ir tikpat kā pašsaprotama dzīves savstāvdaļa, kamēr lomas nav mainītām vietām un krāpējs atklāj, ka otra puse arī dara to pašu. Kas līdz tam bijis ‘’tikai sekss un tas jau nemaz tik ļoti neskaitās, kā krāpšana’’, tad izraisa milzu sašutumu un dusmas. Ārēji, protams, nekas tāds netiek izrādīts un visas attiecības ir laimīgākas par laimīgām līdz brīdim, kad vadzis lūzt un tabloīdiem svētku mirklis.

Kamēr Hollywood Wives jau pieminēto galveno tēlu tips izbauda sasniegtos darba augļus, tad tie, kuri tur vēl neatrodas un tā vien sapņo paši kļūt par zvaigznēm, ir gatavi uz visu, lai tikai to sasniegtu. Tā 26 gadus jaunais Badijs Hadsons apzinās savu labo izskatu, pašapziņu tālu nav jāmeklē, bet iespējas izsisties nemaz tā nemētājas uz katra stūra un kļūšana par zvaigzni tā arī var palikt neaizsniedzama. Tomēr šoreiz vajadzība palaimēties spiež kā nekad agrāk pirms tam, kad atpūta Havaju salās beidzas ar nejauši sastaptu skaistuli Angel, kas viss vien dažu nedēļu laikā noslēdzas ar laulību. Protams, Badijs, nevēloties atklāt patieso realitātes skatu, tai iestāstījis, ka vien prombūtnes dēļ no Holivudas, tam uz laiku apsīkuši piedāvājumi. Bet, kā jau romānam pieklājas, tad Badijs nejauši padzird par filmu ar Street People nosaukumu, kuras scenāriju līdz tam tikpat kā nedzirdēti sarakstījusi sieviete. Ko Montana Greja var izbaudīt pilnā apmērā uz savas ādas, it īpaši, kad par potenciālo filmu tiek paziņots plašākai publikai.

Ja vieniem Street People ir iespēja beidzot sasniegt cerēto sapni un kļūt populāram un bagātam, tad citiem, kā Ross Conti, jau zvaigznes un karjeras norieta fāzē esošam tā ir iespēja gan atgādināt par sevi tādiem, kuri to jau teju vai apglabājuši, gan iegūt iespēju kā ar šo, tā veiksmes gadījumā citām lomām tik vajadzīgo naudas plūsmu, kuru mīļā sieviņa tik profesionāli māk izterēt. Protams, ko gan citu var sagaidīt, ja citas nodarbošanās tai nav un jaunu drēbju un citu lietu esamība nosaka tik svarīgo statusu starp citām sabiedrības dāmām.

Badija sastaptais eņģelis nevarētu būt atšķirīgāka gan personības, gan vērtību ziņā. Endželas tēls pirmajos brīžos uz romāna skatuves šķiet velkam uz naivo pusi, bet tās ceļā izliktie pārbaudījumi jau tagad noteikti to norūda un kopā ar Badija drošo atbalstu, kas gan grāmatas ietvaros tikpat kā līdz beigām tik stabils nemaz nešķiet, izdosies pārvarēt nevienu vien šķērsli.

Labi, ka Holivudas Sievu sižetu nesastāda tikai un vienīgi grozīšanās pa ‘’smalko’’ sabiedrību. To interesantā kārtā papildina kriminālromāna cienīgs sižets ar prologā pieminētu trīskāršu slepkavību. Turklāt pat netiek slēpta izdarītāja identitāte, bet tā notveršana atstāta grāmatas kulminācijai, pat ja visai paredzamiem pagriezienu punktiem, kas līdz tam noved. Slepkavību pats fakts gan noris Filadelfijā, bet izcelsmes avots meklējams Losandželosā, turklāt vainas ieganstu ļaundaris liek uz vienu no turp sastopajiem tēliem.

Hollywood Wives noteikti klasificējama kā literatūra ārpus manas komforta zonas. Grāmata, kuru nejauši nepaņemot kādā ‘’maiņas plauktu punkta’’ reizē, nebūtu pēc paša izvēles lasījis. Varbūt tāpēc tuvojoties noslēgumam sižets šķita drusku pārāk daudz izvilkts garumā, bet pavisam noteikti neiederīgi saskaldīts noslēgums starp daudzajiem tēliem. Kaut arī saprotams iemesls tādai izvēlei.

Matthew Kneale – English Passengers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad kapteinis Illiam Quillian Kewley 1857.gadā aprīko jauniegādāto kuģi Sincerity ar visu tam vajadzīgo aprīkojumu un arīdzan uzlabojumiem, viņš pat vismežonīgākajos sapņos nebūtu varējis iedomāties, līdz kurai pasaules malai lēmums mēģināt kļūt par kontrabandistu varētu viņu.

Iliams var simtprocentīgi uzticēties savai apkalpei, jo tā visa nāk no vienas no vienas mazas salas starp Īriju un pārējo Britāniju. Izdzīvot var, bet, kuram gan patīk vienkārši izdzīvot, ja vien ir iespēja un varbūtība nopelnīt krietni labāk. Atliek vien spēt apiet neģēlīgos apspiedējus angļus un tā kroņa reketierisko muitu. Diemžēl jau pirmajā reizē, pirmajā atpakaļceļa posmā Iliamam par mata tiesu nepaveicas un tiek pieķerts, bet, varētu teikt, paveicas, ka sods ir vien naudiskā vērtējumā un nevis kaut kas vairāk. Bet ar visu to summa 200 mārciņas attiecīgajā laikā ir gana būtiska, lai būtu jāpalauž galva, kā no jauniegūtās ķezas izkulties.

Tikmēr citviet priesteris Geoffrey Wilson pēdējā laikā uzsācis veikt publikācijas, kurās cenšas svētajās grāmatās atrast pretargumentus, ar kuriem cīnīties pret ģeologu un citu zinātniskāk noskaņotu personu absurdajiem argumentiem, ka zeme ir vecāka par sešiem tūkstošiem gadu. Kas aizsākas, kā brīvā laika hobijs, izzināt tuvāko un vēlāk tālāko Britānijas salu, tās akmeņus, pāraug viņaprāt pilnvērtīgā aicinājumā, kam lieti noder priestera statuss un zināšanas. Līdz šim bijis pieņēmums, ka reālu un apmeklējamu Ēdeni uz Zemes varētu atrast kaut kur Arābijā, bet, padzirdējis par Tasmānijas salu netālu no salīdzinoši jaunās Austrāllijas kolonijas, Vilsons ne tikai ieņem galvā, ka tieši tur būs meklējama patiesā Ēdene, bet arīdzan atrod dzirdīgas ausis naudīgā ekspedīcijas sponsorā.

Ekspēdīcija, lai arī ar pamatmērķi atrast Ēdeni, nevar nesastāvēt arīdzan no zinātniskāka rakstura biedriem. Tad lūk, kaut arī Timothy Renshaw, kā botānistam, šajā aspektā pienāktos tikt izceltam vairāk, tad romāna ietvaros pārsvarā šis tēls ir visai pakluss. To gan nevar teikt par ekspedīcijas ārstu Tomasu Poteru, kuram arīdzan ir dots vairāk vārda no viņa skatpunkta. Diemžēl kā Vilsons, tā arī Poters savā domāšanas stilā un pieņēmumos katrs savā veidā ir attiecīgā laika upuri, no kuriem gan (jāatkārtojas) diemžēl dažs labs nebūt nav līdz mūsdienām izzudis. Kā priestera Vilsona uzskati par Zemes vecumu un izcelšanos, tā Potera cilvēku vērtējums pēc to tautības, galvaskausa formas un citiem ārējiem un vairāk vizuāliem parametriem. To vidū, protams, paša piederība saksiešiem nostāda šo tautu kā pārāku pār citām, kurai visai iespējams neviena cita pat tuvumā nestāv, kas arī tad viņaprāt izskaidro Britu impērijas panākumus un drošo nākotni.

English Passengers ir daļa no autora Matthew Kneale vēsturiskā romāna vēstījuma, bet varētu teikt, ka angļi ir galvenie tā izpildītāji un ļaundari vietējo aborigēnu pasaules sabrukumā un iznīcībā, kuru galvenais vēstnesis romāna ietvaros ir tā sākumā vēl bērns Peevay. Šī romāna sadaļa aizsākas 37 gadus pirms pamatsižeta, kur pirmie sastaptie baltie vietējiem izskatās tik dīvaini un gaiši, ka tiek uzskatīti par spokiem, bet tas nemaina to izturēšanos pret aborigēniem.

Ja vēl daža grupa sākotnēji izliekas, ka sadarbības un bartera veidā grib vien labu, tad ilgi nav jāgaida, kad arī no to puses virsroku gūst, kā civilizētu cilvēku, pārākuma apziņa par mežonīgajiem barbariem, kuri dzīvo un dara visu tik pašsaprotamo tik ačgārni, vai tieši otrādi nedara. Turklāt vēl nenojauš par vienu vienīgo Dievu un glābēju, kā arī Jēzu Kristu, par kura atpestīšanas gaismu padzirdot, noteikti atplestām rokām uzņems tiem piedāvātās kripatas, pavirzīes kaut kur nost uz tiem ierādītu vietu, lai īstie civilizācijas saimnieki varētu sākt pilnvērtīgi izmantot jaunatklātās zemes.

Uz nopietnā vispārējā fona kapteiņa Iliama nodaļas sagādā salīdzinoši humoriskāku pieeju šī varoņa ceļā sastapto šķēršļu pārvarēšanai. Jo citādāk dzīve taču būtu pārāk nopietna. Tā arī bez nenopietnāka skatījuma kapteinim Iliamam neiztikt, lai varētu romāna ietvaros beidzot un nebūt ne ar pirmo mēģinājumu apmainīt kontrabandu pret zeltu. Turklāt kad uz kuģa turklāt vēl ekspedīcijas grupas pārstāvji, kuriem nebūtu vēlams uzzināt par viņa nelegālo kravu.

Varbūt to būtu grūti nosaukt par vēsturisko romānu subžanru, bet English Passengers, pat ja galvenā darbība noris uz Tasmānijas salas, pievienojas to romānu listei par jaunās Austrālijas kolonijām britu impērijas laikā, kuru vērts izlasīt.

Izlasīju, lasu, lasīšu #270 (25.11-15.12)

Izlasīju:

Dave Eggers – The Circle (The Circle #1)

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)

Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)

Ken McClure – Trauma

Paul Magrs – To the Devil – a Diva!

Lisa Carey – The Stolen Child

Noklausījos:

Derek Slaton – Dead America – The Complete Third Week and Northwest Invasion #24-47

Lasu:

Matthew Kneale – English Passengers

Jackie Collins – Hollywood Wives (Hollywood #1)

Klausos:

Devon C. Ford – New Earth #1-3

Lasīšu:

Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Klausīšos:

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Alastair Gunn – The Advent Killer (Antonia Hawkins #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Gada nogale, tuvojoties Ziemassvētkiem un Vecgada vakaram un Jaunā sagaidīšanai, būtu jāpiepilda ar pēc iespējas vairāk pozitīvām emocijām, kad svētku rotājumi palīdz izkliedēt tumšo vakaru uzdzenošo negativitāti. Diemžēl Antonia Hawkins detektīves pirmajā sērijas grāmatā tās galvenais ļaundaris izvēlējies tieši šo laika periodu, lai sāktu savu teroru.

Pēc pirmā upura atrašanas vēl ir cerība, ka tuvu seniores statusam esošā varētu būt cietusi traģisku negadījumu savā vannasistabā, kad pēc nedēļas tiek atrasta vēl viena, bet nedēļu vēlāk atkal vēl viena, ilgi nav jāgaida, lai laikraksti un tabloīdu tam piešķirtu palamu Advent Killer, pat ja stāsta attiecīgais kalendārais gads iekritis tā, ka ceturtā advente, ja vien (pareizi) nesāk skaitīt nedēļu ātrāk, iekrīt reizē ar Ziemassvētkiem. Jāsaka gana liels personīgs apmulsums un apjukums līdz top skaidrs, kā prologs var kā priekšvēstnesis iezīmēt gaidāmo un nenovēršamo, bet pirmā nodaļa sākties divas nedēļas pirms tam ar trešo atrasto upuri.

Atmetot, stāsta ietvaros mediju izdomātos skaļos virsrakstus un sensācionāla tipa spekulācijas, lai izmantotu sakāpināto atmosfēru un censtos pārdot pēc iespējas vairāk eksemplāru, Antonijai un viņas komandai sākotnēji pat nav diži aiz kā aizķerties un uzsākt pēdu dzīšanu. Visas trīs upures, no dažādām paaudzēm un dzīves gaitām, savā starpā šķietami nekas nesaista. Pat slepkavību metodika no vienas uz nākošo atšķiras, saglabājoties vienīgi aptuvenajam slepkavības laikam.

Nepietiek ar to, ka šī ir pirmā šāda tipa izmeklēšana vien nesen amatā paaugstinātajai Antonijai Havkinsai, ka trešā upure ir bijusi sieva parlamenta politiķim, bet, kā viens no izmeklēšanā palīgos piesaistītajiem papildspēkiem ir neviens cits, kā ASV dzimušais Mike Maguire, ar kuru saistītas līdz tam pagātnē atstātas jūtas, kuras ne kā galvenais iemesls, bet noteikti viens no, pielika punktu attiecībām ar Polu un liktu izšķirties. Attiecību drāma Antonijas personīgajā dzīvē, kas kā eksistējoša skabarga caurvij visu grāmatu, bet reizē neaizēno pamatsižetu.

Spiediens, lai veiksmīgi un ātri tiktu notverts vainīgais no mediju puses ir milzīgs. Ne mazāks tas ir no tiešās priekšniecības Lawrence Kirby-Jones izskatā, kurš jau tā šķietami viņu drīzāk piecieš, un nepārprotami liek manīt, ka jebkāda veida Metropolitan policijas negatīvs atspoguļojums medijos viņas lēmumu dēļ izmeklēšanas ietvaros var arīdzan ietekmēt viņas turpmāko karjeru pēcāk.

Sižeta skatpunkts pārsvarā ir no izmeklētāju puses, bet tas brīžiem mainās arīdzan ar to no slepkavas puses, kas diemžēl ir no klišejiskajiem un savu ļaunprātību izcelsmi tas cenšas attaisnot ar sliktu bērnību, ar māti, kura to sodot biežāk ķeras pie roku palaišanas, un tēvs, kurš to klusēdams pieļauj un neiejaucas no savas puses. Iegansts tik klišejisks, ka pat neceļas roka, lai censtos kādā veidā nosplēt‘’velna advokātu’’ ļaundarim par labu.

The Advent Killer kā kriminālromāns, atmetot dažus piekasīgus momentus, kā adventes laika pievilkšanu pie nozīmīga faktora, lai arī saziņā ar medijiem pats ļaundaris, nespējot neglaimot sev, ka to nespēj noķert un ka viņa atriebības tūre neizbēgama, sevi dot Nemesis iesauku, ir visnotaļ izklaidējošs un savam žanram atbilstošs.

Ken McClure – Trauma

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pocket Books

Manas pārdomas

Lai jaunas zāles vai vakcīna, ja nav iestājusies globāla pandēmija, ceļš no izpētes sākuma līdz galamērķim, kad cilvēkiem kā pacientiem jaunievedums būtu pieejams ir garum garš un attiecīgās vides nezinātājām neizprotami komplicēts. Process pats par sevi nebūt nav bez saviem iemesliem, lai tikai bojāti citiem dzīvi. Gana garš, lai visu ceļu posmu garumā tik tiešām izfiltrētu un ļautu par kvalitatīvu preci kļūt tiem produktiem, kuriem ir vislielākais labums patoloģijas ārstēšanā un blakņu mazināšanā. Ken McClure romāns Trauma piedāvā ieskatu vienā no scenārijiem, kur pēc būtības pat ļoti gudri speciālisti un dakteri pieņem izvēles lielāka labuma vārdā, kuru argumenti saprotamam sašutumam ir pierādījums, ka tādejādi var būtiski saīsināt patērēto laiku augstāku mērķu sasniegšanai, šķietami upurējot jau tā par mirušiem (smadzeņu nāve) pasludinātus pacientus…

Trauma aizsākas ar sēru nomāktu trīsgadīga puisēna Saimona tēvu John Mein, kuram tikusi tā nelaime būt pie stūres smagas lietusgāzes laikā un zaudēt kontroli par vadīto auto, kas rezultējas sievas tūlītējā un dēla pēcākā smadzeņu nāvē, kad jāpieņem smagais lēmums atslēgt pie dzīvības uzturošās iekārtās. Par sižeta katalizatora liecinieku savukārt kļūt dzīves grūtībās nonācis vārdabrālis Džons McKirrop, kurš kādā naktī, patvēries kapsētā esošā instrumentu būdā uzmostas no īpatnējiem trokšņiem. Bet pirmo uztraukumu vietā, ka policija izdomājis patvarstīt tādus kā viņš, pamana četrus kapu postošus huligānus. Kas zina, varbūt (saīsināšu uz) Kirops būtu vien palicis novērotājos, ja vien pat viņa sirdsapziņa neļautu klusēt, kad ierauga, cik mazs ir no zemes izceltais zārciņš. Pateicības alga – nonākt traumpunktā.

Problēmsituācijas aizsācējs saprotami puisēna tēvam kārtējo reizi sagādā papildus sirdsēstus un pārdzīvojumus. Tā it kā viņam jau tā ar tiem nebūtu bijis pietiekoši. Pa virsu tagad tam nāk Kiropa liecinieka šokējošie stāsti, ka viņa dēla kapu izpostījuši un turklāt vēl ķermeni nolaupījuši kaut kādi tur okultisti un sātanisti. Kaut gan jāpiebilst, ka šeit Kirops iedvesmu gūst no vienas no trim romāna galvenajām varonēm, rezidentes Sāras Laseteres, kura vēl pirms policija paspējusi šo nointervēt, parāda viņam ar sensancionāli skaļu virsrakstu un cerams daudzu kopiju pārdodošo avīzes rakstu.

Sāras tēls teju vienīgais no visiem kolēģiem, varbūt vēl nav paspējusi notrulināties, kura pie Kiropa ārstēšanas pieiet vēl ar manāmu līdzestību, kura mēģina bezpajumtnieka pacientā ieklausīties vai vismaz pierunāt to plašākos teikumos izpaust un uzticēt. Kamēr pārējie ir krietni rezervētāki, bet dažs labs, ka jau ar lielāku pieredzi esošs dakteris Derek Stubbs nemaz nemēģina slēpt savu riebumu un vēlmi tādu kā Kirops pēc iespējas ātrāk dabūt prom ar pēc iespējas mazāku piepūli un iesaistīšanos.

Diemžēl pats Kirops, kad ar nosacīti viegliem miesasbojājumiem pēc huligānu apstrādes tiek laukā, neklausa savai sirdsapziņai, neklausa sliktajām priekšnojautām, kuras tikai pastiprina īpatnējs par žurnālistu it kā uzdevušamies tipāžs, kuram izdodas Kiropu atrast kopā ar pudeles brāļiem un māsu, bet šķiet vien ir gatavs atvadīties no pietiekami lielas summas, lai apmierinātos ar to pašu Kiropa izpuššķoto stāstiņu par sātanistiem. Ai, ja vien Kirops spētu apmierināties ar to mazumiņu, ko ieguvis no šī ‘’žurnālista’’, bet kāre pēc vairāk un paša garie nagi, kad no tā kabatas iegūst identificējošu dokumentu ar citu vārdu, liek uzdrošināties uz izspiešanas mēģinājumu.

Vēl jāiepazīstina ar mācītāja Raiena Lafertija tēlu, kurš vien no ziņām pa ausu galam dzirdējis šausminošo atgadījumu par kapu apgānītājiem, kādā vakarā klusu sēžam sastop Džonu Meinu katolis savā St.Xavier baznīcā. Kaut arī Džons noav katolis, tad māju klusums un neierastais tukšums tikai vēl vairāk uzdzen depresivitāti un, kas zina, varbūt baznīcas atmosfēra, kurai iet garām, varbūt saruna ar tās mācītāju ļautu gūt vismaz kādu nelielu sirdsmieru uztraukumiem par mazo Saimonu un ko tie nelieši tam nodarījuši.

Katrs no galvenajiem tēliem – Sāra, Džons Meins un mācītājs Lafertijs – nezinādami, kas slēpjas aiz huligānu patiesās rīcības motivācijas, uzsāk savas domu gaitas un to meklējumus sākotnēji nepareizā un īstajiem ļaundariem, vērtīgo pētījumu veicējiem, vēlamajā pārdabiskajā izskaidrojuma virzienā. Ja vien pa kādai nejaušībai, attiecīgajā momentā par veiksmi saucamā pavērsienā, kas uzved vispirms Džonu un pēcāk pārējos uz patiesībai tuvāku ceļu.

Pašsaprotami, bet savās acīs par ļaundariem saucamie tēli nebūt sevi tādā gaismā nesaskata. Strādājot vienā no vadošajiem institūtiem attiecībā uz galvas traumām, to acīm ne reizi vien jāskata, kā bieži vien radinieki dažādu iemeslu pēc atsaka dakteriem sava zaudētā tuvinieka ķermeni tālākām pētnieciskām iespējām medicīnā vai pat orgānu transplantācijai. Kā vien ar iekārtām pie dzīvības esošs un pēc būtības eksistēt pārstājusi persona tiek nolemta satrūdēšanai apglabājot vai kremēšanai un zudībā iet perfekti izmantojams organisms. No viņu sašķobījušās perspektīvas un prioritātēm nekas ļauns taču netiktu izdarīts, ja radiem tiktu sirdsmiers, bet pašiem un pasaulei ar laiku varbūt ātrāk lieli izrāvieni un atklājumi medicīnā. Tā teikt nevar būt labums bez ļaunuma…

Romāns, kas, lai arī par vienu no iespējamiem sižetpunktiem ir ieklāvis kapu apgānītājus kā varbūtējus sātanistus, pats prozas ziņā neaizraujas un nepārspīlē ar dramatismu. Notikumu dinamisms, tēlu pārdzīvojumi dažādu faktoru ietekmē un to centieni rast atbildes uz tiem pats par sevi nodrošina saistošu sižeta gaitu.

Paul Magrs – To the Devil – a Diva!

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Allison and Busby

Manas pārdomas

Pirms vēl To the Devil – a Diva! var nokļūt pie tās premisē piesolītā sižeta, grāmatas pirmā daļa iepazīstina ar divām deviņgadīgām meitenēm Otrā pasaules kara laikā, kuras, kā daudzi citi, tiek evakuētas prom no Londonas. Ne viena no meitenēm nenāk no izteikti turīgām ģimenēm, bet, kamēr Sallijai vēl ir gādīga un mīloša māte, tad Keitijai tā vis nav paveicies. Abas nav gluži svešinieces pirms evakuācijas dienas, bet par labākajām draudzenēm arī viņas nenosauksi.

Ģimene vai precīzāk divatā dzivojošs brālis un māsa – Maikls un Isla, kurā abas meitenes nonāk, pirmajā momentā gan ārējā paskata, gan citu iemeslu dēļ šķiet ārkārtīgi dīvaini, vien vēlāk var novērtēt, cik ļoti Sallijai un Keitijai paveicies, salīdzinoši ar citiem bērniem, kuri to jaunajās aizbildņu ģimenēs tiek dažādos veidos ekspluatēti teju kā bezmaksas darbaspēks. Bet līdz ar pirmās daļas beigām, piezogas jautājums, vai aiz brāļa un māsas jaukās fasādes tomēr nav slēpies kaut kas nešķīstāks, no kura Sallija pamanās paglābties, bet Keitija, alkstot pēc uzmanības, atzinības un komplimentu izteikumiem, kurus vecāki nav spējuši sniegt, uzņem ar aizrautīgu degsmi. Vien, kad dzīves ceļš tuvojas noslēgumam, var jautāt, vai un kura izvēles bijušas tās labākās, vai varbūt pareizās atbildes nemaz nav, jo ne Sallija, ne Keitija nerada iespaidu, ka būtu tās nožēlojušas.

Kad ievadmateriāls pabeigts, var pārcelties uz stāsta ‘’tagadni’’, kurā Keitija – tagad Karla Sorensona, it kā pensionējusies vampīrfilmu (iespaids, ka no B kategorijas ar 18+ piesitienu) leģenda un zvaigzne atgriežas biznesā, lai paceltu tā pirmajā sezonā populāru seriālu Menswear, kura veidotājiem patīk kontroversiāli sižeti un tematikas, bet tā vien šķiet varētu būt pēdējā laikā iestagnējis. Seriāla šībrīža zvaigznei Lance Randall šis fakts, maigi sakot, nebūt neiet pie sirds. Gan tīri personīga ego skatījumā uzskata sevi par gana labu, lai nevajadzētu viņam citu zvaigzni blakus, gan bažu ziņā par paša karjeru pēc seriāla, ja tie izdomātu viņu nomainīt. Bet vēl jo vairāk, izdomāta romāna sakritības pēc Lansa iemesls būt pat naidīgi noskaņotam pret Karlu slēpjas viņa pagātnē un mātes nāves apstākļu vainas likšanā uz Karlu.

Diemžēl biežāk tēli nespēj nekā spēj radīt pamatotības motivāciju savām rīcībām, kad idejiski var izprast ‘’kāpēc’’, bet tam nav atvēlēts pietiekoši ilgs lapaspušu skaits ticamības radīšanai. Tā arī kopiespaids par To the Devil – a Diva ir, ka autors Paul Magrs cenšas salīdzinoši nelielajā grāmatas garumā ietilpināt dažādu subžanru miksli, kā arī pieļauju britu humora piešprici, lai sižets nebūtu pavisam nopietni dramatisks, kā rezultātā neviens no aspektiem neizdodas gana izcili, lai pavilktu līdzi pārējo.

Tā īpatnēja ir visgarākā grāmatas nodaļa tās trešajā daļā no tēla Fox Soames skatpunkta, kurš sava stāsta laikā lauž tā saukto ceturto sienu un iekļauj sarunā lasītāju. Fokss Soamss, kurš kopā ar sievu, pirmās daļas beigās izglābj Salliju no iespējami līdzīga likteņa un dzīves ceļa, kas piemeklēs Keitiju/Karlu. Vai arī citā aspektā, kas uzkrītoši pamanāmi, ka, sākoties otrajai daļai, jāpaiet labam laikam, lai lasītājs sastaptu vīriešu kārtas tēlu, kurš nebūtu gejs, kā arī vēlāk to ir mazākumā. Apvienojumā ar grāmatas visnotaļ savdabīgo stāsta attēlojuma stilu nepārsteidz, ka Goodreads lapā manāmais kvantitatīvais vērtējums ir stipri viduvējs, ko pati grāmata un arīdzan kulminācija un noslēgums vēlreiz apliecina.

Lisa Carey – The Stolen Child

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

Lai arī The Stolen Child prologs jau priekšā pasaka ar kādu notikumu tiks noslēgta grāmata, tad tās pamatstāstā tiek apspēlēta mātes tematika no dažādiem rakursiem gan, kad 39 gadu vecumā bezbērnu varonei Brigid vēl tāda nav, gan Roze, kurai, katru reizi paliekot stāvoklī, dzimst dvīņu meitenes, gan Rozes dvīne Emer, kurai tās vienīgais 6 gadus vecais dēls ir kā acuraugs, kuru neizlaist no acīm.

The Stolen Child pamatsižets aizsākas ar amerikānietes Brigidas (guglējot atrodu svēto Birgitu) ierašanos uz salu, kuras vārdam par godu māte tai devusi vārdu, un, lai arī sievietes māte un tālāki senču radi nāk no salas, tad viņa tā vai tā salas iedzīvotājiem skaitās kā svešiniece, uz kuru skatīties ar apzinātu piesardzību, kuru neielaist savā vidū, ja nu ilgi neiztur dzīvi uz mazās salas, kurā nav pieejami citviet 1959.gada maijā pieejamas modernās ērtības.

Ja ne negaidīti mantota mirušā mātes brāļa māja, kuru nākas nedaudz uzprišināt ar ciemata vīru palīdzību, tad varbūt Brigidas dzīve tā arī turpinātos bez bērniem, par kuru ieņemšanu atmetusi domu pēc vīra nāves pēc smagas cīņas ar galvas smadzeņu vēzi. Ja ne leģendas un mīti par uz salas eksistējošu svētās (lai būtu) Birgitas aku, kuru apmeklējot, baudot tās dievišķo ūdeni iespējams palikt stāvoklī, varbūt pat bez reizēm vien apgrūtionša vīrieša palīdzības, Brigita būtu palikusi ASV. Bet vēlme, kuru uzkurinājusi darba pieredzei kā vecmātei, palīdzot nākt pasaule simtiem, ja ne tūkstošiem mazuļu, nav spējusi apdzist pat neskaitāmas neveiksmīgas grūtniecības pirms tam.

Brigidas stāstu uz salas papildina skarbi pagātnes fragmenti no bērnības gan, kad vēl abi vecāki dzīvi, kuru kopdzīve aizsākas mīlestības kaislību pilna, bet tad tai piezogas tēva alkoholisms un dūru pacelšana, gan pēcāk ne mazāk viegli apstākļi institūtā kā bārēnēm, tā nevēlāmā grūtniecībā nokļuvušām jaunietēm. Pašai vien 14gadi, kad jau tad esošā pieredze liek kļūt pieaugušākai, bet reizē nevar nebūt bez paliekošām traumatiskām sekām, kaut arī grāmatas ‘’tagadnes’’ sižētā šis gods pienāksies Emeres tēlam.

Dzīve uz nelielās St.Brigid salas jau labu laiku pirms Brigidas uzrašanās ir bijusi pilna ar savām unikālajām grūtībām, ka pat valdība par ērtāku risinājumu saskata uzbūvēt tiem mājas uz lielākas, modernākas salas. Teju katrs jaunais, ja vien ir tāda iespēja, salu pamet un pārceļas uz dzīvi citviet. Reti ir tādi izņēmumi, kā māsas Roze un Emere. No abām māsām tieši Emerei piešķirts tāds kā upures nastas nesējas gods. Ja māsa pat pēc visām grūtniecībām par nesmuku nenosauksi, tad Emerei negadījums bērnībā ar bitēm prasījis vienu tās aci. Arīdzan partopot no meitenes sievietē tās ķermenis nav sevī iemiesojis māsai kaut tuvu līdzvērtīgu daili. Atliek vien tam vēl pievienot romāna pārdabisko elementu, ka Emerei pietiek citiem pieskarties, izņemot dēlu Nialu, lai tie sāktu izjust negatīvas emocijas. Komplekts tā teikt, kā radīts, lai Emere, ja ne brutāli un uzskatāmi eksistētu kā izstumtā, tad dotu pietiekamu grūdienu, lai pašazpiņas līmenis turētos krietni zemu.

Kaut arī salas iedzīvotāji, cik nu tādu vairs atlikušu, pārsvarā sevi uzskata par mūsdienīgi un racionāli domājošiem, nevajag daudz, lai tie pakļautos dažnedažādu mītu un leģendu izraisītu baiļu māņticībai. Kā par nelaimi, drīzāk pašai Emerei, tad viņa ir visuzskatāmākais piemērs grāmatas ietvaros, un viņas gadījumā visas bažas raidītas vienīgā dēla Niala virzienā, lai nepieļautu, ka to nolaupa fejas, kurām rod pamatu ticēt stāsta ietvaros dažu bērnības atgadījumu dēļ, tai skaitā saistībā ar bitēm.

The Stolen Child var sākt šķist savdabīgs notikumu mistrojums, kas nekādīgi nerada sakarīgu kopainu, ja koncentrējas tīri uz notikumu loģiku, tai skaitā noslēgums, bet mātes lomas, tematikas apspēlēšana, plus tēlu savstarpējo attiecību dinamika un arīdzan pašiem ar sevi, padara šo romānu izbaudāmu.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.