Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Imersīvās spēles Disgardium ir pārņēmusi visu pasauli tik tālu, ka pat vispasaules valdības to padarījušas par obligāti izmantojamu instrumentu jauno cilvēkbērnu izglītošanas procesā. Vēl jo vairāk fiziskajā realitātē pasaules populācija ir pieaugusi tik tālu, ka ir bijis nepieciešams izstrādāt iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu, kas tos ierindo šķirās pēc to pienesuma kopējam pasaules labumam, kur tiem, kuri sevi atrod zemākajās kārtās, neatliek kā cits, kā vien par niecīgu atlīdzību veikt tos pašus mazkvalificētus darbus Disgardium viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē un vien no malas noskatīties citu panākumos.

Šādā pasaulē sastopam sērijas galveno varoni Aleksandru vai vienkārši Aleksu Šepardu. Viņam gan ir paveicies piedzimt vecākiem, kuri ir augsti novērtētā kategorijā un, vismaz sērijai sākoties, var atļauties sapņot par kādu nebūt karjeru fiziskās realitātes briestošajā Visuma izpētē, un izniekot drošājā Sandbox teritorijā atvēlēto laiku, kuru spēlētāji no 14 līdz 16 gadu vecumam (agrāk gan nav ļauts sākt spēlēt Disgardium) var droši izmantot, nebaidoties, ka citi, krietni spēcīgāki tajā varētu iekļūt.

Aleksa pasaule gan sagriežas kājām gaisā, kad vecāki to nostāda gaužām nepatīkamas realitātes priekšā, jo tie šķiet ir nostājušies uz neatgriezeniska šķiršanās procesa ceļa (pa savai reizei ir bijuši strīdi, bet ne Aleksam tik acīmredzami) un abu profesijas tā saistītas, ka Alekss vairs nevar tik laiski paļauties uz to finansējumu savas iecerētās profesijas apguvē. Neatliek nekas cits, kā pēkšņi sākt no visas sirds nodoties Disgardium. Par laimi, Aleksam nezinot, viņš ir galvenais varonis, kur, lai arī tēls pa savai reizei sastop izaicinošus pretiniekus, tad Aleksa tēla spēkā līmeņa pieaugums, kas izteikti manāms trešās The Destroying Plague  un ceturtās Resistance grāmatas ietvaros, tam neļaus palikt graujoša zaudētāja lomā, pat ja arī pretinieku spēks aug viņam līdzi.

Un pretinieku ziņā pats Alekss spēles mehānikas ziņā tiek klasificēts, kā Drauds, starp kuriem viņš nebūt nav pirmais kā tāds, bet pavisam noteikti ir pirmais, kura potenciāls ir pats augstākais ‘’A’’ klases draudu līmenis – ar ļoti kārdinošu atlīdzību jebkuram, kuram to izdotos atklāt un pieveikt.

The Destroying Plague pats par sevi sērijas ietvaros ir viens no lielajiem spēles mehānikas draudiem šķietami tās pašas eksistencei. Bet Iznīcinošā Sērga nebūt nav unikāls tāds kā superboss iekš Disgardium. Starp tādiem atrodami arī dažādu dievību radījumi, starp kuriem būtiskāko lomu spēlē Sleeping Gods. Un, protams, Aleksam lemts nokļūt metaforsiskās krustugunīs vai varbūt labāk būtu kādas citas stratēģiskas galda spēles spēļu laukums, kur, neaizmirstot par savām interesēm, Aleksam lemta būtiska loma Disgardium realitātes nākotnē.

Kaut arī pieminētajā izniekotajā laika periodā pirms Alekss uzzina par vecāku plāniem šķirties puisis netuvu nebūtu varējis lielīties ar vērā ņemamiem draugiem un arī pats ‘’atmošanās un līmeņu kačāšanas’’ perioda sākums arī tāds nav, tad sižeta gaitā Alekss vispirms pievienojas nelielai spēlētāju grupai, tās klanam Dementors, bet citu pret Aleksu naidīgāk noskaņotu spēlētāju ietekmē par optimālāku rīcības izvēli kļūst nepieciešamība izveidot pašam savu klanu The Awoken, kuram tad iepriekšējā klana biedri piebiedrotos. Izvēle, kuras pamatotība, sižetam progresējot, šķiet jo racionālāka, ņemot vērā, cik dāsni Alekss bieži vien tiek attalgots par spēlē sasniegto, ko šķietami citiem spēlētājiem visas Disgardium spēles pastāvēšanas vēsturē nav bijis lemts piedzīvot.

Prominentākais Guļošais Dievs, par kura apustuli Aleksam vismaz uz brīdi lemts kļūt, tiek saukts par Behemotu. Tas gan neliedz sižeta gaitā Aleksam, ne gluži aiz paša brīvprātīgas izvēles, kļūt par Iznīcinošās Sērgas vasali. Bet jo interesantāks tādēļ ir informācijas kripatas, kuras sižeta gaitā uzlasa Alekss un ar viņu reizē arī lasītājs, ka gan sērga, gan Guļošie Dievi (kopskaitā pieci), gan citas līdzīga tipa dievības, ir Mākslīgie Intelekti, kuru spēks ir atkarīgs no spēlētāju skaita, kuri tiem spēles ietvaros tic. Kuri līdz ar to cīnās par to skaitu, bet reizē patiesi tic, ka ir dievi, nevis kaut kādi tur MI.

Disgardium sērijas pirmās četras grāmatas ļoti labi rada iespaidu par kādu videospēli, kur tu kā galvenais tēls un spēlētājs audz spēkā un varenībā, lai tikpat kā nekas nopietns nevarētu stāties ceļā līdz spēle uzveikta. Bet reizē tas arī nozīmē, ka Aleksa tēla vietā varētu ielikt jebkuru citu un sižeta idejiskā būtība no tā nemainītos. Izklaidējoša lasāmviela pati par sevi, bet ne bez saviem būtiskiem trūkumiem, kas galarezultātā LitRPG vispārējā žanrā neko jaunu un/vai izaicinošu nepiedāvā.

Leslye Walton – The Strange and Beautiful Sorrows of Ava Lavender

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Lai arī grāmatas nosaukums liktu domāt, ka romāna pamatsižets ir par Eivas (Vilhelmīnes) Lavenderes tēlu, tad vēsturiskais ievads autorei Lezlijai Voltonei, lai līdz tam tiktu, aizņem gandrīz pusi no visa lpp apjoma. Tā vispirms lasītājam atstāstījuma veidā tiek piedāvāta saīsināta vēsturiska ģimenes sāga, kur Eivas vecvecāki vai galvenokārt vecvectēvs Boregards izdomā, ka derētu pārcelties no mazas pilsētas Francijā uz lielo iespēju zemi iekš ASV.

Bet, lai nebūtu garlaicīgāk, otrās nodaļas sākums pārsviežas uz pavisam citiem ar Lavenderes radu rakstiem nesaistītu tēlu, tik vien, lai pēc garumplaša ar lieku pildījumu uzpūsta tēla pagātnes stāstā, kam uz pamatsižetu tikpat kā nav ietekmes, atklātu mājas savdabīgo vēsturi, kurā Eivas radiem lemts apmesties.

‘’Eivas Lavenderes Savādās un Skaistās Skumjas’’ ietvaorsjūtams maģiskā reālisma subžanra vairāk tās negatīvākās izpausmes, kad reizēm notikumu attīstības loģika pieprasa zināmu piepūli, lai ar visu maģiskā reālisma neordināro dabu šķistu sakarīgi. Turklāt vēl Eivas piedzimšanas fiziskā anomālija – spārni pie lāpstiņām – ir tālu no tā, kas to prasa visvairāk. Vismaz starp visām Eivas vecāku un galvenokārt mātes Viviānas tikpat neparastajām gaitām kopā ar tās brāli Renē un māsām Margo un Pjēreti, cik katram no tiem lemts nodzīvot, tiek dots potenciāls ieskats spārnu izcelsmes pamatotībā, kad māsa Pjērete tā pēkšņi pārvēršas kanārijputniņā, ka vairs nespēj atgūt savu cilvēka formu.

Tā viens no jau vairāk ar plāniem diegiem pievilkts elements saistās ar vecmammas Emiljēnas maiznīcas biznesu, kura tā savukārt pārņem pēc vīra, talantīga cepēja un konditora nāves. Un tavu brīnumu, kad bez mazākajiem mājieniem, ka Emiljēnai arī piemistu līdzvērtīgs, ja ne pārāks talants, viņa to var sākt pielietot, lai censtos nopelnīt iztiku sev un savējiem. Kaut gan sākums ir smags un grūts, jo kaimiņi tumsonīgu aizspriedumu un baumu dēļ vispirms pirms tam iemīļoto veikaliņu tikpat kā boikotē, kam nejauša sastapšanās ar drosmīgu pirmo klientu pēc vairāku nedēļ ugrūtībām (uz lapaspuses ne miņas par finansiālām grūtībām vai sarežģījumiem izejvielu iegādē) ar tās padomu kā burvju nūjiņu ar pircēju trūkumu saistītās problēmas tiek apgrieztas un knapi var atkauties.

Viens  konsekvents aspekts Lavenderu tēlu sieviešu dzīvēs saistīts ar neveiksmēm un to sagādāto rūgtumu mīlestības frontē, vismaz tām, kurām dzīvi lemts aizvadīt vispirms Manhentīnē un vēlāk Sietlas piepilsētā. Ja Emiljēna savu precinieku vairāk izvēlas pēc kritērijiem, kuri drīzāk saistīti ar mazāk klapatām ikdienas dzīvē un vienkārši dzīves griežu liktenis otrai pusei lēmis īsāku dzīves mūža garumu, tad meitai Vivianai nepaveicas ar kaimiņpuiku Džeku, kuru sanāk iemīlēt. Kuram lemts kļūt par bioloģisko tēvu un kuram piešķirts ārējais šarms, bet ne citi kārtīga tēva cienīgas iezīmes, līdz ar ko dvīņu Eivas un Henrija uzaudzināšanā jāiztiek bez viņa.

Līdz ar Eivas un brāļa Henrija, kurš pats ir savu īpašo unikalitāti atšķirīgs no vidusmēra līdzcilvēka, beidzot uz sižeta skatuves parādās grāmatas nosaukumā minētais galvenais tēls. Interesanti, kā viņas piedzimšana ar spārniem pie tās lāpstiņām tiek uztverts vairāk kā kaut kas apbrīnojams un bieži vien ar reliģisku pieskaņu teju pat pielūdzams nevis nedabiski nosodāma un nicināma fiziska anomālija. Tomēr ar visu to Eivai pieaugot lemts ikdienu pavadīt izteiktā izolācijā no citiem vienaudžiem, bet, par laimi, ir vēl kaimiņmeitene Kārdigana un vēlāk arī tiek iepazīts pievilcīgais par dažiem gadiem vecākais brālis Rouvs, kuru atvērtais prāts uz Eivas atšķirīgumu dod viņai vismaz kādu izklaides iespēju.

Bet par spīti draudzenei un tās brālim, Eivas uzaugšana sava veida noslēgtībā spēlēs būtisku lomu grāmatas kulminācijā. Diemžēl prozas ziņā romāns bieži vien rada vilšanās sajūtu. Ja vēl biežā ‘’Viņš, viņa, viņi utml’’ pielietojums pēc kārtas būtu saprotams un piedodams, tad biežā novirzīšanās no tagadnes sižeta, lai aizsāktu īsu kāda tēla pagātnes kopsavilkumu, kas vairāk rada informācijas izgāztuves iespaidu un organiski nesaplūst ar pārējo. Idejiski autores doma un iecere iepazīstināt ar attiecīgo tēlu tuvāk, sniegt tam vairāk miesas uz kauliem, ne tikai vienkārši iesviest ‘’tagadnes’’ sižetā saprotama, bet rezultāts tālu no vēlamā.

Ik pa brīdim ir atrodama vairāku paragrāfu virkne, kas ļauj saprast, kāpēc kādam varētu patikt visa grāmata kopumā, bet tīri personīgi šis garadarbs nebūs no tiem, kam būtu izdevies sagādāt manāmu lasītprieku. Tā teikt, aplūkojot autores Goodreads lapu, nepārsteidz, ka atrodama vēl tikai viena pirms septiņiem gadiem izdots daiļdarbs pēc šīs debijas grāmatas.

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Cilvēce ir beidzot ne tikai izlaususies ārpus savas Saules sistēmas, bet tikusi tik tālu, lai varētu teraformēt citu zvaigžņu sistēmās esošas potenciāli apdzīvojamas planētas un sākt cilvēces ekspansiju Visumā. Laika Bērnu grāmatas pirmā nodaļa aizsākas, kad par vienu tādu potenciālo jauno mājvietu izvēlēta planēta aptuveni 20 gaismas gadu attālumā no Zemes. Vien atšķirīgāks pavērsiens no ierastā, ka misijas pamatmērķis ir nevis apdzīvot planētu ar kolonistiem no Zemes, bet gan augšupcelt primātu sugu uz planētas virsmas, kura aplaista ar nanovīrusu to ļautu gan paveikt ātrāk, gan tos kontrolēt un likt paklausīt pēcāk.

Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.

Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.

Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.

Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.

Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.

Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Fatemarked Epic pasaule ir uz vēl lielāku pārmaiņu un to izraisītu notikumu virpuļa sliekšņa nekā līdz šim tā pieredzējusi. Jau vairāk nekā simts gadus četras karalistes (ar izdomu nosauktas debesvirzienu nosaukumus kā Ziemeļu vai Dienvidu karaliste) savā starpā aktīvi karo, kaut gan rodas iespaids, ka arī pirms tam lielāki vai mazāki militāri konflikti nav bijuši retums, un dažs labs tēls, kā Beins, ir gatavs uzņemties to smago pienākumu, lai censtos realizēt jau par mītu un leģendu kļuvušu Rietumu orākules pareģojumu, ka, nogalinot astoņus valdniekus, būtu iespējams panākt mieru pasaulē.

Dzīve autora David Estes radītajā fantāzijas pasaulē vienkāršajai tautai par apskaužamu ne tuvu nenosauksi, bet jāšaubās, kad gan tā būtu bijis. Karalistu valdnieku varas un materiālās pārticības personīgā kāre ļauj tiem ar vieglu roku nemītīgos militāros konfliktos sūtīt savus pavalstniekus, un, pat ja kādam būtu uzņēmība censties ieviest pārmaiņas, tad ko gan viens vai daži var iesākt pat pret vienu karalisko namu, kur nu vēl visiem četriem.

Tādēļ uz epikas skatuves lemts kāpt ar īpašām spējām apveltītiem par fatemarked sauktiem indivīdiem. Uz to ādas reizēm viegli pamanāmā vietā, citreiz vieglāk noslēpjamā ir īpašas dzimumzīmes, kur katra no tām dod īpašas spējas, bet līdz ar to karaļnami jau no to parādīšanās pirmdienām nav slinkojuši, lai izpaltītu uzskatu, ka jebkurš zīdainis, kuram tāda pamanīta, kā ļaunuma iemiesojums ir uzreiz nogalināms. Kaut arī patiesībā tie vairāk baidās no pareģojuma, pat ja, gadu simtiem ejot, ticība tam jo mazāka. Tomēr labāk piesargāties, nekā to nožēlot. Bet, spriežot pēc sižeta, labāk jau būtu apsvēruši karalistu savstarpēju dimplomātisku sadarbību…

Epikas sižets aizsākas ar vairāku valdnieku strauju nonākšanu aizsaulē un perspektīvas diezgan strauji pārsviežas no viena tēla uz citu. Kas, lai arī sižetu padara dinamisku, tad pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl jāsaprot, kas ir kas, padara komplicētāku nekā citkārt vajadzīgs. Pie viena, ja gadījies izvēlēties audio versiju, tad ierunātājs Derek Perkins, lai arī ar labu dikciju, nav pacenties katram puslīdz galvenākam tēlam piešķirt savu intonāciju, kā arī pārsviešanās no viena skatpunkta uz citu nodaļas ietvaros reizēm bez brīdinājuma.

Beins gan ir tikai viens no Dzimumzīmju īpašniekiem epikas sižetā, un tā lasītājam ļauts sekot līdzi pārmaiņu haosam Ziemeļos, kad Beina dēļ mirst ienīstais karalis Vulfriks, iesaukts par Dread King. Lai arī visu apzināto mūžu par troņmantinieku audzināts dēls Arčers, tad māsa Anīsa ir par dažiem gadiem vecāka. Labi, ka vēl starp abiem valda draudzīgas attiecības un nav jāieslīgst apcerēs par radienieka slepkavību, lai kāptu uz troņa, bet teiksim tā, ka apstākļu sakritības rezultātā Anīsa ir tā, kura cīnās par troni, uz kuru cierē arīdzan citi, kā tēva brālis Grizalds, kurš diži netērē laiku, lai apsūdzētu Arčeru brāļa slepkavībā.

Rietumos par Beina upuri kļūst par Hoy King iesauktais Gils Lorens, kura nāve Rietumus iesviež jo lielākā cīņā par tiesībām valdīt. Kur visiem kaut cik leģitīmiem pretendentiem ir uzskats, ka tieši viņš vai viņa būtu piemērotāks un labāks karalistes valdnieks. Tā, kaut arī Gila meita princese Reja pēc visiem priekšrakstiem būtu tiešā troņa mantiniece, tad viņas nepilngadība citam radiniekam dod iedvesmu nezaudēt laiku un veikt atbilstošos manevrus, lai viņas vietā kāptu tronī. Bet Reja nedomā palikt atbildi parādā, kas diemžēl vismaz tuvākajā laikā nesola neko labu citu varoņu iecerēm, jo viņas gadījumā Reja ļaujas varas sniegtajam reibumam un ar visdažādākajiem ieganstiem attaisno savas izvēles, kuru dēļ dažs labs radinieks un pat māsa vai brālis nesagaidīs sērijas beigas starp dzīvajiem. Bet vismaz līdz trešās grāmatas Soulmarked noslēgumam situācija attiecība uz Reju nav pavisam bezcerīga un pa savam brīdim tās sirdsapziņa cenšas ierunāties skaļāk un jautāt sev, vai tā nepārvēršas par citu nīstu briesmoni, kā citi agrākie valdnieki.

Austrumos uz sižetiskās skatuves kāpj Roans Lorens, kuru vēl zīdaiņa vecumā tā karaliskie vecāki pamanījās izglābt no letāla likteņa tā dzimumzīmes dēļ, bet tas arīdzan nozīmējis, ka puika uzaudzis salīdzinoši krietni vienkāršākos apstākļos. Sērijai aizsākoties Roanu nejauši skar ar mērim pielīdzināmas ligas skarts ubags un līdz ar to nokļūst tiem paredzētā izolācijas salā, bet Roanam piemītošā dzimumzīme, kura to padarīs nozīmīgu pasaules un četru karalistu likteņos, to arīdzan spēj izdziedēt no jebkuras ligas. Līdz ar to gana komplicētu piedzīvojumu un apstākļu sakritības rezultātā Roans sastop Austrumu kroņprinci Garetu (tēvam karalim diemžēl paredzami ilgs mūžs kā valdniekam nav atlicis) un tā kompanjonus to ekspedīcijā, starp kuriem viena, Gvendolina, ir no orioniešu (atgādina elfus) rases.

Lai arī pirmajā momentā gan Garets, gan Gvendolina Roanu uzlūko ar aizdomām kā pat potenciālu spiegu, tad sižets pārāk ilgi ar šo aizdomas problēmu nevar tikt nodarbināts un Beina aizsāktie pārmaiņu vēji prasa ātrāku (un varbūt šaubīgi ātru) uzticēšanos

Atliek vēl Dienvidi, kuriem autors vairāk sāk pievērsties sērijas otrajā un trešajā grāmatā. Tur kopš valdnieku Sun Sandes (izrunā vienkāršāk Sansena) un Vin Hozas laulību izjukšanas, abas karaliskās ģimenes ir kā uz nažiem un ieganstu militāriem konfliktiem nav nepieciešams ilgi meklēt. Arī tur Beins ievieš savas pārmaiņas, bet, ja citur troņa mantošanā vadās vairāk pēc dzimšanas kārtības, tad Dienvidos, Kalipso pilsētā mirušās valdnieces Sansenas meitas var izteikt pretenzijas uz troni, un, ja tādas ir vairāk nekā vienai, tad jārīko publiska goda Arēnas cīņa. Interesantā kārtā pēc Sansenas vispirms tronī nekāpj Fire tēls, no kuras skatpunkta tiek attēloti notikumi iekš Dienvidiem un Kalipso, bet reizē tas ļauj paredzēt vismaz vienas no māsu likteņiem. Tikmēr sākotnējā zaudētāja Reivena, līdzīgi kā citviet Reja, jāizcīna iekšējā cīņa, lai citu acīs gan starp savējiem, gan ienaidniekiem, it īpaši Hozas namam, neizskatītos vāja, kas savukārt mudina uz militāriem manevriem, pat ja varētu atrast ieganstus, kuri mudinātu mēģināt rast mieru.

Tam pa vidu ne viens vien tēls, tai skaitā viens no pašiem galvenākajiem Roans Lorens, kurš par visu vairāk grib rast veidu un pārliecināt par tā reālu iespējamību citus valdniekus, vēl pirms Beins izdomājis nogalināt atlikušos valdniekus, lai kopskaits būtu astoņi.

Nevar jau visu laiku tik vien sižetā pievērsties kaujām un galināšanai, politiskām intrigām par karaļnamu troņiem, tādēļ lasītājam tiek piedāvāti arīdzan vairāku tēlu pārīši, kas sēriju kā tādu pietuvina tuvāk Young Adult magai fantāzijai, lai novērstu domas no asiņainām kaujām, pat ja aprakstus par grafiskiem nebūt nevar nosaukt. Bet līdz ar to ļoti manāmi palielinās kopējais grāmatas lapaspušu apjoms, ko vismaz par dažām, ja ne gluži visām, sērijas romantiskajām attiecībām var ierindot lieka pildījuma kategorijā. Īpaši, ja fonā uz zemākas intesitātes uguns nolikts šķietami galvenais sižets par Rietumu orākules pareģojumu.

Tiek mēģināts lavierēt starp lielās bildes vispārējo sižetu, kā arī radīt intimāku pazīšanos ar individuāliem tēliem, kas biežāk izpaužas to romantiskajās interesēs. Kopiespaida rezultāts nav traģiski slikts vai ģeniāli spožs, bet ir jāpieliek zināmas pūles, lai sērijas pozitīvos aspektus neaizēnotu gana pamanāmi trūkumi. Ļoti iespējams, ka nezinot, ka sērija paš-publicēta Amazonē, to nemaz nevar sajust, atskatoties, tas šo to sērijā gana labi izskaidro.

Daniel Polansky – A City Dreaming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Pilsēta Sapņo galvenais tēls, galvenais protagonists, no kura perspektīvas lasītājam ļauts skatīt ne romāna, bet drīzāk savā starpā vāji saistītus īsos stāstus (nereti ar neizdevušies to noslēguma sadaļu) ir burvis vārdā ne vairāk un ne mazāk kā vienkārši M. M gan nav klasiskais fantāzijas žanra burvis, bet drīzāk, kurš ar zem neeksistējošās bārdas purpinādams un vien ar lielu pierunāšanu dosies palīgā draugiem un par saucamiem draugiem patiesībā esošām paziņām.

Pēc grāmatas premises, kurā jāatzīmē nav ne vārda, ka patiesībā lasītājs tur rokā īso stāstu krājumu, var noprast, ka tā veltīta Ņujorkas pilsētai. Šajā pilsētā ceļotājus laikā sastapt laikam nav retums vai vismaz tāds iespaids varētu rasties, kad M izmanto metro sistēmu un ir par liecinieku raibajai personību mikslim un dažādajām metro stacijām, kur viena no otras teju tik atšķirīgas, kā būtu no dažādām dimensijām.

Bet reizē no pašas prozas var visai ātri noprast, ka grāmata sevī neietver domu, ka starp Pilsēta Sapņo vākiem, tās iekļautajā tekstā būtu nepieciešamība pēc kāda puslīdz sakarīga caurvijoša sižeta. Tā arī pat individuālu nodaļu, stāstu ietvaros reti kurš ir nostrādāts līdz līmenim, kas sniegtu labu lasītprieku pēc tā izlasīšanas.

Tā arī paši tēli nerada pilnvērtīgi izstrādātu iespaidu, no kuriem vairums vien kalpo mazo stāstu ‘’sižeta’’ (lai cik niecīgs tas nebūtu) virzīšanai uz priekšu. Labi, ka vēl autors Daniels Polaņskis pieturas pie viena galvenā tēla un attiecība uz M ietur konsekvenci un nesvārstās arīdzan viņa uzvedībā un raksturā. Kad vēl no viena stāsta nodaļas uz citu parādās jau manīti tēli, no kuriem Puikas (patiesībā ir viņa), Andrē un Stokdeila tēli no visiem tik tiešām varētu tikt saukti par M draugiem, kuriem nosacīti vēlāk pievienojas negribīgi par mācekli pieņemts Flemels, tad laime gandrīz pilnīga.

Diemžēl biežāk nevienā vien nodaļā vai drīzāk pārliecinošā vairākumā nodaļu tiek piesaukti koncepti kā mistisks Direktorāts, kurus pats M, kā visu dzīvi, neuztver pārlieku nopietni, kuriem nav lemts tapt sīkāk paskaidrotiem, kur nu vēl lai tiem tiktu savs stāsts. Un arī, ja stāsta nosacītā sižeta centrālais objekts ir kāds pārdabisks subjekts kā Gudrais Lasis vai Bezgalīgais grimuārs, tad drīzāk rodas iespaids, ka autoram ir bijusi iedvesmota ideja, kuru ne reizi detalizētāk nav tomēr bijusi vēlēšanās izstrādāt, lai rastos produkts, kuru būtu bauda un prieks izlasīt. Rezultātā visa grāmata, tās proza rada sava veida pretenciozitātes pēcgaršu.

Gods kam gods – grāmatas nosaukums Pilsēta Sapņo, kā arī tās vāks māsklieniek Artūra Bērziņa izpildījumā krietni pārāks par pašu grāmatu, attiecībā uz kuru vienīgais iemesls, kāpēc varētu ieteikt izlasīt Pilsēta Sapņo būtu, ja ir vēlēšanās, lai nākošā grāmata šķistu salīdzinoši krietni labākā, jo brīnumu brīnums muļķa lasītājam tiek sniegts jūtams sižets, pasaules uzbūve un kaut cik izstrādāti tēli.

Izlasīju, lasu, lasīšu #274 (10.02-02.03)

Izlasīju:

Caroline England – My Husband’s Lies

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy#24)

A.C. Crispin – Storms of Destiny: The Exiles of Boq’urain

Carla Banks – The Forest of Souls

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Eric Van Lustbader – Dark Homecoming

Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1)

Robert Harris – An Officer and a Spy

Noklausījos:

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Lasu:

Daniel Polansky – A City Dreaming

Klausos:

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Lasīšu:

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Klausīšos:

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Robert Harris – An Officer and a Spy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: arrow

Manas pārdomas

Ir 1895.gada janvāris un Francijas armija ne tikai spējusi konstatēt, ka starp tiem ir kāds nodevējs un spiegs, kurš gatavs nodot dzimteni un piegādāt vērtīgus, kā arī slepenus ziņojumus kaimiņvalstij Vācijai. Par laimi, vai kā vēsture rādīs, tad tieši pretēji, un valsts nodevēju nav ilgi jāmeklē līdz to atrod Alfreda Dreifusa personā.

Viss šķietami ātri un jauki, bez liekām klapatām atrisināts. Turklāt ļaundaris daudzu neieredzētas ebreju kārtas, un valsts mašinērija ritēt uz priekšu, gatavoties gaidāmajai Krievijas Impērijas cara vizītei un politiski un militāri svarīgai alianses noslēgšanai ar tiem. It īpaši, kad daudziem vēl svaigā atmiņā ir sāpīgā sakāve un vairāku teritoriju zaudēšana 1870.gada karā pret Prūsijas karalisti.

Kas zina, ļoti iespējams tāds Alfreds Dreifuss vēsturē būtu aizmirsts izsūtījumā uz Sātana salu Franču Gviānā, vai vismaz neizpelnījies ‘’Dreifusa afēras’’ ierakstus vēstures annālēs, ja ne tāds Žoržs Pikārs, kurš vēlāk attiecīgajā 1895.gadā par dažādiem nopelniem, galvenokārt Dreifusa lietas ietvaros, izpelnās paaugstinājumu un tiek iecelts par Statistical Section pretizlūkošanas nodaļas vadītāju. Šķietami pat maldīgs nosaukums, varbūt ar nolūku, attiecībā uz pienākumiem, kurus pilda tās darbinieki, kur statistika domājams ir tikai viens no elementiem.

Kā jau katram pienācīgam izlūkošanas dienestam, tad arī Francijai ir savi aģenti, pēc amatiem šķietami vienkārši strādnieki, piemēram, apkopēja Vācijas vēstniecībā, kur savukārt tā darbinieki nevis sadedzina sensitīvus materiālus, bet gan tikai tos saplēš un izmet, lai vēlāk, kad jau tie nonākuši francūžu rokās, tos varētu no jauna salīmēt. Protams, ne vienmēr izdodas visus gabaliņus atrast, ne vienmēr rokrasts ir pietiekami labi salasāms, bet ja jau vienreiz izdodas spiegu vai vismaz valsts noslēpumu cienīgu materiālu pārdot kāru personu notvert, kāpēc gan, lai tas nesanāktu vēlreiz.

Diemžēl Alfreda Dreifusa gadījumā vīrs kļuvis par upuri gan daža laba politiskajām ambīcijām, kuram lieti noderētu skandaloza, bet ātri atrisināta lieta, gan vēlāk citiem, kuri tā vietā, lai, saprotot, kas notiek, pieliktu visam punktu, iesaistās visā un kopīgiem spēkiem cenšas piesegt viens otra pēcpuses.

Sākotnēji jaunā potenciāla spiega, Charles Marie Ferdinand Walsin Esterhazy pārbaudīšanas procesā Žoržu neviens neņemas aizkavēt un pat iedrošina. Turklāt Esterhazi pat šķiet ir labāka motivācija, azartspēļu un akciju tirgus neveiksmu parādi un citi dzīvesveida saistīti tēriņi, nekā tādi būtu bijuši Alfredam Dreifusam. Tomēr, kad Žoržs pēta padziļinātāk un saprot, ka Esterhazi lieta un izdarītais ne tikai pārklājas ar Alfredu, bet arīdzan izslēdz otra vainu, vien tad visi agrākie kolēģi salīdzinoši ātri sāk likt tam ceļā visvisādus šķēršļus un pašu Žoržu ir gatavi sākt padarīt par vienu no grēkāžiem.

Autoram Robertam Harisam lieliski izdodas dramatizēt vēsturiskos notikumos, lai lasītājs kopā ar galveno varoni Žoržu Pikāru varētu atklāt gan konspirāciju un tās plašos apmērus, gan vēsturisko blamāžu apvienot ar personiskākiem personāžu dzīves elementiem, kur reizē tam jāmēģina saprast, kuriem ar atklāto var uzticēties un kuri viņam gatavi palīdzēt, labi apzinoties, ka riskē gan ar savām karjerām, gan personīgo brīvību.

No autora līdz šim bija lasīts tikai cits vēsturiskais romāns Pompeji, kur, lai arī vēsturiskais notikums, vulkāna izvirdums, un tā iznākums arīdzan jau pirms grāmatas beigām labi zināms, tad An Officer and a Spy gadījumā jāpieturas pie reālām vēsturiskām personām, kur notikušajām var labi atrast tam veltītas dokumentālās grāmatas. Gluži uzreiz neierindotu tās savas nolūkotās lasāmvielas listes priekšgalā, bet noteikti romāns ieinteresējis, lai tādas piefiksētu un nepiemirstu. Un, protams, eksistē jau arī citi interneta resursi kā Vikipēdija un dažādi YouTube atrodami video, kuros galvenais nepazust, lai attaptos, ka pagājušas jau vairākas stundas.

Eric Van Lustbader – Dark Homecoming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Lewis ‘’Lew’’ Croaker ir ja ne gluži atvaļinājies likumsargs un specmisiju eksperts, tad noteikti tāds, kurš ir no sirds pildījis darba pienākumus un nopelnījis pietiekoši, lai komfortabli varētu izbaudīt dzīvi un, piemēram, paša izklaides pēc vēl piepelnīties, palīdzot citiem turīgiem ļaudīm noķert kādu lielāku zivi. Tā lasītājs arī pirmoreiz sastop galveno tēlu Luisu kopā ar klientu un vismaz romāna sākumā ar par draugu sacaumo Beniju.

Dark Homecoming pamatā ir Holivudas tipa trilleris ar vairāk kā vienu vai divām asas spriedzes cīņu vai pakaļdzīšanās ainām. Holivudas tipa, kurās nevajag piepūlēt pareģa talantu, lai zinātu, kā tās izvērtīsies galvenajām tēlām. Papildus tam dažas no tām ir ar apšaubāmu pamatotību un jēgu sižetiski un jau pēc salīdzinoši īsa mirkļa kaut kas līdzīgs atkal atkārtojas. Bez tā romāns arī ietver ļaundarus, kuri sev līdzi no dzimtenes Paragvajas atveduši senču zintis un maģijas prasmes. Zināšanas, kuras domātas dziednieciskos nolūkos, lai palīdzētu, bet kuras šie neģēļi, dvīņi Heitors un Antonio Bonitas, izdomājuši izmantot pēc pilnas programmas savas organizētās noziedzības nolūkiem.

Grāmatas sākumā Luisam par tādiem Bonitām pat nav ne mazākās nojausmas. Turklāt vēl pirmais pavērsiens un uztraukumu gūzma, kuru tam autors noliek pa ceļam, ir negaidīta atkalsastapšanās ar māsu Matty, ar kuru šķietami neatgriezeniski sarautas attiecības pēc tās precībām ar bagātnieku Donald Duke, kurš savās negodprātīgājā biznesa praksē cerējis izmantot arī Luisu un viņa kontaktus starp likumsargiem un citām nozīmīgām personām. Pat meitas Reičelas piedzimšana ledus laikmetam pielīdzināmo sasalumu starp abiem nav spējusi atmaidzēt.

To gan izmaina, kad Reičelai nepieciešama nieres transplantācija, un kā jau piedienas izdomātam romānam, tad situācija tik kritiska, ka šķietami legālā ceļā situācija nav ne tikai atrisināma, bet pat kritiskā situācija speciāli pieminēto ļaundaru un vēl daža laba cita aizkulisēs un spēka spēļu ēnās esoša tēla darbības speciāls spiediens uz Luisu, lai to piespiestu viņu vietā veikt to ‘’netīro’’ darbiņu’’ – kāda kriminālā bosa Juan Garcia Barbacena slepkavību.

Pats par sevi šis Huans būtu vairākkārt pelnījis nonākt aizsaulē. Āķis vien tajā, ka Luiss ļoti labi saprot, ka tie, kuri vēlas Huana slepkavību, paši nav diži labāki, un jo vairāk cenšas noskaidrot, visu iesaistīto tīklu, ne tikai tos, kuri ar viņi vispirms tiešā veidā sazinās, jo korumpētāka un samaitātāka šķiet atklājamies esošā situācija. Jo tālāk tiek rakts, jo lielāks rodas iespaids, ka pat draugiem vairs nevar uzticēties (pat ne bijušajam Miami mēram ne), bet laiks rit uz priekšu, Reičelas veselība pati no sevis neuzlabosies un Luisam nav daudz laika, ko izniekot, lai nonāktu pie labākā risinājuma.

Ticamības latiņu ir jānolaiž pārlieku zemu, lai romāns izvērstos baudāms. Ja vēl sižeta iegansts galvenā tēla personīgās motivācijas ziņā vēl pieņemami saprotams, tad milzu konspirācija, ko tas paralēli Dark Homecoming gaitā atklāj, ir drusku par daudz. Kā arī jāatzīmē lieks sižeta sānsolis, kad autors Eric Van Lustbader nespēj atturēties un nepiešķirt Luisam neatvairāmu iekārojamību no pretējā dzimuma puses, kad abi praktiski par svešiniekiem saucami un kuru kopējie prieki uz lapaspuses labāk izlaižami. Diemžēl šoreiz Dark Homecoming trillera apvienojums ar pārdabisko ir nošāvis greizi un nevar salīdzināt ar China Maroc dualoģiju.

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Women’s War triloģijas pasaulē visa vara pieder vīriešiem, kamēr sievietes ir knapi kas vairāk, kā bērnu dzemdētājas (vēlams vīriešu dzimuma, īpaši, ja vīrs dižciltīgas kārtas), bet pirmās grāmatas jau pašā sākumā pēc paaudzēm ilgiem pūliņiem noris pavērsiens, kas apgriež kājām gaisā līdz tam pastāvošo pasaules kārtību.

Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.

Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.

Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.

Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.

No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.

Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.

Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.

Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.

Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.