Richard Fox – The Tyr Trilogy

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tyr zinātniskās fantastikas triloģija aizsākas ar kārtējo citplanētiešu iebrukumu, kur tiem neinteresē nekas cits, kā vien atbrīvot planētu no nevēlamiem pamatiedzīvotājiem, lai varētu to nodot tālāk citiem nākotnes kolonistiem, kuriem uz savas planētas kļuvis par šauru un citus kaimiņus, kur nu vēl citas rases, tie nevēlas. Tik āķis un atšķirīgais no citām līdzīga tipa sērijām, ka šoreiz sižets ir apvērstās lomās, kur cilvēki (ar dažiem izņēmumiem) ir iebrucēji un agresori.

Pats pirmās grāmatas Arrival sākums gan meklējams prologā 15 gadus pirms tam, ar kuru tiek parādīta un izskaidrota viena no galveno varoņu Daniela Kleja motivējošajiem faktoriem, kāpēc tas triloģijas pamatsižetā pēc iebrukuma kopā ar sievu Sāru un dēlu Maiklu centīsies tiem paglābties no genocīda. Vienīgi nedaudz rodas jautājums, kāpēc gan palikt un strādāt korporācijas Bahdur Geti labā, ja tik ļoti mainījušies uzskati, ko laikam varētu izskaidrot ar cerību mainīt nežēlīgo kā Bahdur Geti, tā vispārējo korporāciju praksi, īpaši attiecībā uz jau apdzīvotām planētām.

Tyr (pēc izrunas būtu tīri un var sanākt sanākt vārdu spēlē, vismaz latviski) savā tehnoloģiskajā attīstībā ir spējuši tikt līdz vienreiz izmantojamām kosmosa raķetēm, ir pat spējuši aizsūtīt planētas orbītā dažus pirmos kosmonautus, bet, kā izskan pirmās grāmatas laikā, tad to civilizācija ir salīdzinoši trīs gadsimtu tālā pagātnē ar iebrucējiem un bez citu palīdzības tiem uz izdzīvošanu nav cerību. Tīriem nav pat vēl izveidojies SFF koncepts un pirmie minējumi, ka iebrucēji varētu būt humanoīdi no citām planētām no reliģiski noskaņotām personām tiek nosaukti par ķecerībām. Tā arī tie pieturas pie striktas kastu sistēmas, bet interesantā kārtā to radīšanas mīts saistīts, ka tos senā pagātnē dievi novietojuši uz attiecīgās planētas, un tagad novēro un testē dažādos veidos.

Par laimi tīriem, ne visiem ir vajadzīgs pārlieku ilgs laiks, lai spētu sākt pieņemt pirms tam neticamo un neiespējamo, bet ar visu to Kleju ģimenei ir jāuzmanas no to patiesās izcelsmes, ka tie pieder pie cilvēku kastas. Vismaz ne pirms iegūta uzticība, ka tie tik tiešām vēlas tīriem palīdzēt, un nevis kādā samudžināti īpatnējā veidā patiesībā tikai veicināt iebrucēju panākumus.

Tā tīru pusē nozīmīgs tēls viennozīmīgi ir Karalistes izcilākais ģenerālis Fastals, kurš gan pēc pēdējā lielā kara ar vergturu kastu pensionējies un Danielam, izliekoties par tīru, tas jāatgriež aktīvajā servisā. Salīdzinoši mazāk, bet līdz triloģijas beigām ne bez sava ieguldījumā izceļama arī akadēmiskāk noskaņota Sazana, kuras izzinošie un ziņkārības pilnie jautājumi, kad atklājas Daniela izcelsme, pa savai reizei nomāc būtiskākus ar iebrucējiem saistītu problēmu atrisinājumus.

Tikmēr nevar arī piemirst, ka ne visi Bahdur Geti korporācijas nodarbinātie ir nežēlīgi un asinskāri personāži, kuriem dienas beigās rūp tikai pašu mantiskais labums un bez kuru palīdzības Klejiem ļoti iespējams klātos krietni vien bēdīgāk. Tā sižeta gaitā domas mainās gan Kleju sākotnējais kolēģis Erins Hovers, kurš pirmās grāmatas sākumā šķiet tīrākais pielīdējs bosiem. Kā arī izceļama izceļams ir Malijas Ardžentas tēls, kuru jau triloģijas sākumā šokē korporācijas kolonizācijas taktikas, kurām par liecinieci kļūst pirmoreiz.

Lai arī triloģijas sākumā visi Kleji ir vienkopus, tad tam tā nav ilgi lemts turpināties. Kamēr Daniela sižets saistīts ar ģenerāli Fastalu un to plāniem tikt pie ieroča un transporta, kas ļautu iznīcināt kvantu vārtus/portālu (kaut arī zvaigžņu vārti skan labāk un nozīme uzreiz noprotama), tad Maiklam un Sārai pēc korporācijas raķešu triecieniem karaļa Manakisa pils kompleksam (to nogalinot, un pēctecis sākotnēji, vēloties pierādīt sevi, nav tas pats gudrākais lēmumu pieņēmējs) sanāk vienam no otra nošķirties.

Kā Maiklam izdodas pa visu haosu ne tikai brīnumainā kārtā palikt dzīvam, bet arī atrast agrāko draudzeni Lūsiju, kad par tīru izliekoties starp tiem dzīvojis, tā Sāras gaitas to aizved pie tīriem, kuri pēdējā karā bijuši Karalistes ienaidnieki, bet tagad jāmēģina pārliecināt vismaz cīnīties un pretoties viena mērķa vārdā, ja ne gluži karot kopā plecu pie pleca ar tiem. Diemžēl starp šiem indivīdiem atradīsies pa kādam, kurš varaskāres vārdā noticēs korporācijas meliem, ka tie tik vēlas izveidot sev nelielu koloniju uz to planētas un pārējos, ja vien tie paši tiem neuzbruktu, ne tikai liktu mierā, bet ar laiku dāsni dalītos ar tehnoloģijām un citiem to vēl neizgudrotiem labumiem.

Savā ziņā Tyr triloģija drīzāk uztverama kā viena grāmata un sadalījums sīkāk vien komerciālos nolūkos attaisnojams. Interesants visnotaļ ir arī neraksturīgais aspekts, kurā cilvēki ir iebrūkošais spēks, nevis tie, kuriem jāaizstāv sava dzimtā planēta Zeme. Bet attiecībā uz iebrukumu ir noteikti pa savam apšaubāmam aspektam un lēmumam, ja vien to neattaisno, ka Tīri tiek novērtēti par zemu un neviens nerēķinās, ka tiem kāds no cilvēkiem gribēs palīdzēt, kas līdz triloģijas beigām rezultējas ar būtiski atšķirīgu iznākumu nekā dažs labs pirmās grāmatas sākumā bija iecerējis.

James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Ir 23.gadsimts un cilvēce ir spējusi izgudrot bioloģiska materiāla, grāmatas ietvaros vairāk no militārā aspekta tā ir dažādu ķirzakveidīgu dzīvnieku sugas, un tehnoloģijas kombināciju. No dažiem, izkaisītiem fragmentiem lasītājam ļauts uzzināt, ka fosilie kurināmie ir jau labu laiku kā iztērēti un arīdzan manīt ar atjaunojamajiem resursiem darbināmus transportlīdzekļus ir liels retums. Diemžēl, cik var spriest no tiem pašiem izkaisītajiem fragmentiem, tad galvenais jaunatklājumu pielietojums bija un joprojām ir militārajā sfērā.

Varbūt tāpēc Heart of Granite galvenā varoņa Maksimusa vai vienkārši Maksa un daudzu citu jauno censoņu lielākais sapnis kopš bērnības ir kļūt par drakonu vai drīzāk jau pūķu pilotu, pat ja tas nozīmē krietni īsāku mūžu aiz tā, ka lidojošo ķirzaku DNS ir vienīgais, kura pielietojums izrāda pretestību un ilgstoša to lietošana pilotam nenovēršami beidzas ar pataloģiju, kura nosaukta par Fall.

Kritiens, no kuras kā Makss visi ar naivu cerību, ka tieši viņu tā nepiemklēs, vai izdosies kā nebūt to pārvarēt, bet cerams ne Kritiens profesionālo pienākumu izpildes laikā. Kaut gan, ņemot vērā, ka ar Kritienu sirgstošo palātai ir bēdīgi slavena iesauka Landfill, kur salīdzinājums meklējams ar atkritumu izgāztuvi, tad varbūt labāk tomēr krist un mirt kopā ar pūķi.

Heart of Granite sižetiskā intriga un pamatproblēma tad slēpjas pavērsienā, ka varbūt pie varas esošie apzināti visus šos gadus kopš citplanētiešu artefaktu atklāšanas, to jaunievedumu realizēšanas dzīvē ir izdomājuši un uzpūtuši lielākus un sliktākus negatīvos Kritiena aspektus. Līdz šim apzināti slēpta patiesība, kas attiecīgās sistēmas un varas grožu turētājiem nāktu neapšaubāmi par sliktu, ja plašākai sabiedrībai pat niecīga daļa pretēju apgalvojumu patiesība taptu zināma, it īpaši ar Kritienu sirgstošu un pētījumos brīvprātīgā piespiedu kārtā nonākuši piloti.

Diemžēl, kamēr autors koncentrējas uz galvenā varoņa un pastarpināti gan tā eskadriļas komandas Inferno-X, gan tā par Martu nosauktā pūķa gaitām, tehnoloģiskajam fantāzijas aspektam pietrūkst stabilitātes izskaidrojuma. Sākot jau ar militāro konfliktu, par kura daļu ir Makss un viņa kolēģi uz ar tādu pašu Heart of Granite, saīsināti HoG, begemotu (tāds kā aviācijas bāzeskuģis). Ja vēl Maksa kara puses ir skaidri atšifrēta kā United Europe, tad pretinieki ir vienkārši Mid-Af, kur otra puse vēl uzminama. Pat grūti pateikt, labi vai ne, ka militārais konflikts nav pat sižeta būtiskākā sastāvdaļa, bet fons, uz kura risināt Maksa un tā kolēģu piedzīvoto.

Tā arī līdzīgi pietrūkst vēsturiskas bāzes, vismaz vairāk par pāris rindkopām, lai, romānu lasot, mazāk būtu jautājumi, kuri neattiektos uz pamatižetu, lai būtu mierīgāks prāts, kā gan pasaule nokļuvusi līdz tam, kur to lasītājs atrod. Skaidri noprotama pamatideja, kurā autors James Barclay iztēlojis variantu, kurā uz Zemes atkal staigā un lido par dinozauriem saucami konstrukti, ja ne no aizmirstības atdzīvinātas sugas, bet arī it kā noslēgums drīzāk rada mazuma piegaršu un galvenajam varonim ar aizdomīgi vieglu un paredzamu iznākumu, kamēr pašu puses ļaundari un noslēpumu turētāji arī ne īsti pie zaudētājiem pieskaitāmi.

Heart of Granite varbūt īpatnējāks sliktā nozīmē atstāj ne to labāko iespaidu, jo 2016.gadā izdotā grāmata skaitās kā sērijas pirmā grāmata, kurai vēl šodien astoņus gadus vēlāk nav turpinājuma, kur pat nosacīts klifhengeris nu ir kā slikti nostrādāts stāsta atrisinājums.

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Tao Wong – The System Apocalypse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies, ka esi izlēmis doties solo pārgājienā, kā galvenā varoņa Džona Lī gadījumā tas ir Kluane nacionālais parks un rezervāts Jukonā, Kanādā, kad vienā rītā pamosties it kā tajā pašā, bet pēc visas būtības pavisam citā pasaulē. Laiks, lai noorientētos un adaptētos, nav dots daudz pirms uzrodas pirmie monstri, kuri sākumā ir vēl tikai uz Zemes mutējoši dzīvnieki, bet, neskatoties uz to, arī tie paši var būt letāli. Kas vēlāk garāmejošā piezīmē pirmajā dienā ir aptuveni 60 procenti no Zemes populācijas.

Kādi arbitrāri un par cilvēces dažādo valstu un nāciju viedokļiem nerūpoši citplanētieši ir nozīmējuši Zemi par Dungeon World, uz kuru novirzīt citu planētu pārāk lielu uzkrājušos maģijas un manas apjomus. Kāpēc tieši tagad un kāpēc Zemei ticis tāds liktenis? Ja nepārpratu, tad kāds ģēnijs neviļus būs ne pārāk viesmīlīgi attiecies pret minēto citplanētiešu sūtņiem, nezinot to izcelsmi, bet varbūt, kā citas planētas pirms tam, Zemei un pastarpināti cilvēcei vienkārši nepaveicās ar lozi.

Spēles mehānika, ar kuras palīdzību dot piespiedu spēlētājiem pieredzes (XP) punktus, naudu (saukta par kredītiem) un cita veida atlīdzību bez dižas izdomas tā arī tiek saukta par Sistēmu. Džonam varbūt pat nosacīti paveicas ar Sistēmas uzrašanos, jo bija devies pārgājienā, lai censtos izvēdināt savu bezdarbnieka, kā arī nesen no draudzenes Lutienas izšķīrušamies un dažādu pārdomu pilno galvu. Tā Sistēmas uzrašanās, kur pārliecinošs numur viens mērķis ir nogalināt dažādus monstrus un līmeņoties uz augšu, kļūt spēcīgākām, varbūt pat Džonam nāk kā atvieglojums un nosacīti vienkāršs dzīves mērķa risinājums.

Papildus jau labumiem, ko nes sērijas galvenā varoņa statuss, atrašanās Kluanas parkā, kad uzrodas Sistēma, kas tiek dezignēta kā augsta līmeņa zona, Džonam par kompensāciju tiek piešķirti labāki starta sākuma bonusi, kā arī neatsvarms kompanjons un gids, lai jo ātrāk varētu sākt mēģināt saprast, kas ir kas. Tā arī Alī Džonam pa savai rezei gan ar humoristikām, gan ne tika draudzīgām, bet vajadzīgām piezīmēm un komentāriem palīdz veikt vajadzīgās izvēles, lai viņš nepievienoties tiem daudzajiem, kuri arī paliekot starp dzīvajiem pēc iniciālās Sistēmas uzrašanās, tomēr kādā momentā sastop savu galu.

Diemžēl System Apocalypse LitRPG žanram nepiedāvā neko diži unikālu, kas jau nebūtu manīts citos šī fantāzijas subžanra jau lasītos vai klausītos darbos. Galvenā varoņa līmeņošanās uz augšu sastāda pārliecinošu vairākumu no sižeta gaitas. To vismaz pastarpina sižetlīnijas, no kurām izceļamākā ir citu cilvēku izturēšanās un attieksme pret dažādajiem citu rasu indivīdiem, kad tie, Sistēmas vilināti sāk arvien vairāk parādīties. Kad Sistēma ļauj tiem iegādāties ēkas un zemes, kuras pirms tam tiem piederējušas, bet tagad kaut kāda tur jaunuzradusies figņa to visu atņem un piešķir citiem.

Kamēr vieni cenšas izdomāt visu ko, lai ‘’Zeme paliktu cilvēkiem’’, tad Džons un daži citi līdzīgāk domājoši (kā Lana, Makito, Reičelas uc) atpazīst situācijas realitāti, un ka krietni lietderīgāk ir censties tās ietvaros to izmantot un tādā veidā iegūt sev labumu, ja vien kādam pēkšņi nerodas super ģeniāla domā, ka atgriezt lietu kārtību pirms liktenīgās dienas.

Tuvākās jau esošās pilsētas Kluanas parkam ir White Horse un Karkrosas mazpilsētas, kurām gan Sistēmas ietvaros vēl krietni jāpaaugas, lai šībrīža ciemata statusa vietā atkal kļūtu par oficiālām pilsētām. Vaithorsai sākumā šķiet vien nosacīti, bet, kā laiks rādīs, tad krietni vien vairāk paveicas, ka tās jaunais īpašnieks un arīdzan Sistēmas veikala uzturētājs ir Lords Rokslijs. Tituls tam nāk no Seven Seas karalistes uz kādas citas planētas un vien trešās grāmatas ietvaros atklājas iemesli, kas viņam likuši izvēlēties dzīvi uz Zemes.

Kaut arī dažam ar lielākiem aizspriedumiem un ksenofobiju, kā ofisa klerkam Ērikam, fakts pats par sevi, ka Rokslijs ir citas planētas izcelsmes, maigi sakot, neiet pie sirds, kā arī, ka tas Sistēmas vārdā iekasē nodokļus caur savu veikalu un ne viņu ievēlēts tagad būtiski ietekmē to dzīves un desmit mēnešu laikā nav bijis savu uzdevumu un pienākumu augstumos (nepalīdz jau tā palienātie ikdienas draudi dzīvībai līdz ar Sistēmas mošķiem un citiem draudiem), tad Džona Lī nelielā pieredze Sistēmas ietvaros rāda, ka kāds cits Rokslija vietā nebūt nenozīmētu, ka pret cilvēkiem uz to dzimtās Zemes, izturētos pret viņiem ar lielāku izpratni un saudzīgāku attieksmi. Varbūt tie pat nenojauš, cik labi patiesībā tiem klājas salīdzinoši ar citiem gan uz Zemes, gan citām par Dungeon pasaulēm pasludinātām planētām.

System Apocalypse ietvaros kopumā ir vēl deviņas grāmatas (kopā sanāk 12), bet pirmās trīs neientriģē ne ar ko tādu, lai būtu pat salīdzinoši neliela interese sēriju drīzākajā laikā turpināt.

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deliverance Lost ir stāsts par Imperatoram lojālā leģiona Raven Guard (RG) pēc teju pilnīgas sakāves uz Isstvan V planētas, kad ne tikai Horuss atklāti uzsāk savu sacelšanos, bet tam pievienojas četri no septiņiem leģioniem, kuriem līdz tam Imperatora uzticamākā un varbūt pat mīļākā dēla dumpis būtu bijis jāiznīdē tā saknē.

Diemžēl tam tā nav lemts, bet RG primarkam Koraksam un aptuveni trim tūkstošiem (no aptuveni 80, kuri ieradās uz Isstvan V) tā leģionāru paveicas izbēgt no slaktiņa, kad negaidīti, bet reizē pēdējā iespējamā brīdī uzrodas komandieris Branne, lai varētu izglābt savu leģiona līderi. Vēl jo vairāk negaidīti, jo Brannem bija ticis uzdots sargāt leģiona mājas planētu Deliverance, kura pati ir pavadonis citai planētai Kiavhar, no kuras salīdzinoši ne tik tālā pagātnē izdevies ne tikai iegūt brīvību, bet arī pakļaut to. Kāpēc Branne pieņēmis šādu un it kā paša primarka pavēļu ignorējošu lēmumu, viņš pats un dažs labs kolēģis ar pravietiskas dabas sapņiem vai vīzijām labāk neiedziļinātos. Kas zina, varbūt par spīti visam labajam, kas no tā izrietējis, ka primarks Korakss vēl dzīvs, nepietiktu, lai fakts pats par sevi tos nolemtu nāvei, ka tiem kādas varbūt haosa un/vai warp saistītas spējas.

Sakāve un lielāka daļa leģiona kvantitatīvā skaita zaudējums Koraksa dūšai nav licis pazust nebūtībā. Viņš jo vairāk ir apņēmības pilns ne tikai atriebt kritušos, bet likt Horusam un tā atbalstītājiem dārgi samaksāt par savām izvēlēm, par Imperatora nodevību. Kā attaisnojumos, ka Imperators tos un Krusta gājiena mērķi kaut kā nebūt pats nodevis un nu tie redz īstenībā ir tie, kuri tagad cīnās par apgaismības nešanu cilvēcei un Visumam kā tādam, neapzinoties, ka Haosa un Warp koruptīvais spēks ir drīzāk tas, kurš bīda notikumu gaitu no aizkulisēm, kurš visvairāk iegūst no esošā pat neatkarīgi no pilsoņkara iznākuma.

Lai varētu atjaunot leģiona kaujas gatavību pienācīgiem prettriecieniem, Korakss grib apmeklēt Zemi/Terra un lūgt no Imperatora atbalstu, padomu un varbūt pat kādu materiālu vērtību, kas to ļautu ātrāk paveikt. Bet visam ir sava cena un pat ja jāiziet cauri pārbaudījumiem un šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu pie kārotās balvas, tad ar visu to nav nekādas garantijas, ka nu pavērts ceļš uz kāroto iznākumu.

Jo ienaidnieks nesnauž, negaida, kamēr Imperatoram lojālie spēki spēs nocietināt savus cietokšņus un planētas, pavadoņus, lai pēcāk uzbruktu tiem. Tā no nodevēju leģionu puses visnozīmīgākā lomā Deliverance Lost ietvaros atvēlēta Alfa leģionam un tā unikālajiem dvīņu primarkiem Alfariusam un Omegonam, kuri bīstami lavierē starp nodevību pret Imperatoru un jauno lojalitāti Horusam, vienlaikus slēpjot to patiesos mērķus un sasaistīšanos ar Cabal spēkiem, pat ja reizē mēģina realizēt arīdzan no tiem neatkarīgus mērķus, starp kuriem ietilpst pašu kā dominējošā leģiona nostādīšana citu priekšgalā. Ko ļoti labi varētu palīdzēt realizēt Imperatora dāvanas nočiepšana no Koraksa

Lai arī Alfa leģions ir neapšaubāmi pieskaitāms pie nodevējiem, tad tā darbības princips, kurā pat paši primarki labprātāk maskējas starp saviem leģionāriem, ir unikāls starp visiem primarkiem. Pamatojums tam tiek piedāvāts, lai no malas tos būtu jo grūtāk identificēt būtu tas mērķēts uzbrukums, lai nogalinātu vai citādi kaitētu, bet reizē tas ļauj meistarīgi maskēt savu statusu, lai nokļūtu lokācijās un starp personām, kuras, zinot, ka sarunājas ar primarku, visticamāk nebūtu tikpat atklātas, kā pret līdzvērtīgāka statusa indivīdu.

Kā lasītājam prieks, ka centrālais sižets kādā Horus Heresy grāmata pievēršas jaunam leģionam, bet reizē skumīgāk, ka tas notiek, kad tas nokļuvis savu piedzīvojumu zemākajā punktā. Un jo slavējamāk par Koraksu un tā leģionāriem, ka par spīti jauniem sarežģījumiem, kuriem tos autors Gav Thorpe to izved tos cauri, tie gatavi turpināt cīņu, pat ja nu spiesti to darīt vairāk ar partizāņu tipa taktiku.

2024.gadā izlasīto grāmatu top12 + neliels atskats

Gribot vai ne, bet atkal pienācis svinīgais kalendāra nomaiņas brīdis, pirms kura der veikt nelielu atskatu uz aizvadīto gadu vismaz izlasīto un noklausīto grāmatu ziņā. Kā arī vienkopus publicēt šīgada mēneša grāmatu listi, kuras izkārtojums pa nominācijām šķietami vairāk nekā citus gadus varētu būt ļoti atšķirīgs, izņemot Nr.1 nomināciju – The Expanse sērija vismaz SFF faniem rekomendējama bez šaubām.

Tradicionāli pieminu kopējo izlasīto lapaspušu skaitu, kas šogad pēc Goodreads datiem, ja var ticēt ir rekordliels – 123 477lpp uz 228 grāmatām, kas vidēji būtu 541,56lpp uz vienu grāmatu. Jāpiebilst, ka kā vienas atzīmes statusu ir arī pa kādam omnibusam. Tā kā nomināli pēc lapaspušu skaita visīsākā ir bijusi Īsākā gr Dead America – Seattle part 8 iekš The Northwest Invasion (#10) sēriijas by Derek Slaton ar 53 lpp, bet kā pati garākā The Wandering Inn #9 by Pirateaba ar itkā 9 596 lpp.

Ar visvairāk piecu zvaigžņu vērtējumiem (virs 3milj.) Goodreads portālā šogad izlasīta Lord of the Flies by William Golding, bet vien divi tikuši Annas Dānielas ‘’Avārija’’,   ko varētu izskaidrot, ka grāmatas latviskojuma lapa iekš Goodreads nav sasaistīta ar oriģinālo romāna publikāciju.

Pirms noslēdzu mini atskatu ar top 12, var piebilst, ka šogad vasarā apritējuši 10 pilni gadi kopš bloga uzsākšanas un, tā teikt, tā tikai uz priekšu un šobrīd nav pamata domāt, ka grāmatu lasīšana, izlasītā pārdomu sarakstīšanai un grāmatu pirkšanas hobijiem būtu paredzams drīzs gals, ja vispār. Kā arī nedaudz spontāni drusku patērējos un atmetu mājaslapas domēnam wordpress pirms adreses nosaukuma. Vien varbūt vēl atliek pašu lapu kaut kā nebūt pārsaukt…

Noslēdzoši top 12:

12) Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #3-4 (Marts)

11) J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4 (Augusts)

10) Mark Billingham – Die of Shame (Septembris)

9) Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14 (Jūnijs)

8) Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8) (Februāris)

7) Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības (Maijs)

6) Hans Fallada – Dzērājs (Jūlijs)

5) Liz Moore – Long Bright River (Janvāris)

4) Matthew Kneale – English Passengers (Decembris)

3) Kate Morton – The House at Riverton (Oktobris)

2) Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1) (Novembris)

1) James S.A. Corey – The Expanse #1-3 (Aprīlis)

Izlasīju, lasu, lasīšu #271 (16.12-29.12)

Izlasīju:

Matthew Kneale – English Passengers

Jackie Collins – Hollywood Wives (Hollywood #1)

Frederick Forsyth – The Afghan (Mike Martin #2)

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Noklausījos:

Devon C. Ford – New Earth #1-3

Lasu:

James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Klausos:

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Tao Wong – The System Apocalypse #1-3

Lasīšu:

Dan Abnett – Know no Fear (The Horus Heresy #19)

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Klausīšos:

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Graham McNeill – The Outcast Dead (The Horus Heresy #17)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Outcast Dead darbība The Horus Heresy vispārējās sērijas ietvaros lasītāju ved atpakaļ uz Terra/Zemi, kur šokējošie jaunumi par ne tikai līdz tam Imperatora uzticamākā dēla un primarka Horusa nodevību, bet arīdzan papildus četru no septiņu leģionu pievienošanos tam, kuriem vajadzēja šo ķecerību ātri un viegli sakaut. Ja vēl ar šo visu nepietiktu, lai starp parastajiem, mirstīgajiem iedzīvotājiem ļauti plosīties baumu viļņiem, starp kuriem dažs labs ar nolūku mēģina radīt šaubas par Imperatoru un viņa neuzveicamību, tad Tūkstošdēlu (TD) leģiona primarka Magnusa labo nodomo mēģinājums brīdināt Imperatoru, drīzāk nostrādā par labu nodevējam Horusam un jo sliktāk pašam Magnusam un tā leģionam. Vairāk gan par to tiem veltītajā sērijas divpadsmitajā grāmatā A Thousand Sons.

Labu brīdi jāpavada kopā ar grāmatu, lai skaidrāka taptu atbilde uz jautājumu, kas gan ir šīs grāmatas pamatsižets. Un visai līkumotā ceļā šķiet atbilde būs meklējama faktā, ka Warhammer Visumā daudziem personāžiem, kā psaikeriem un kosmosa kuģu navigatoriem uc, ir pieejamas spējas, kuras ļauj izmantot warp ētera spēku (katrs autors reizēm izdomā savu nosaukumu, kā Great Ocean priekš TD) un pastarpināti caur to spēj ieskatīties potenciālu nākotņu variantos.

Un tā viens no grāmatas varoņiem Kai Zulane, astropath pēc amata, kurš atgriežas uz Terra ar lielu vainas apziņu pēc katastrofālas Ultramarines leģiona Argo kuģa Geller lauka sabrukšanas esot warp dimensijā un kuram pašam palaimējas palikt dzīvam. Kajam ne tikai sirdsēstus sagādā fakts, ka teju visa apkalpe nav spējusi pārciest no warp dimensijas kuģa dzīvības pilno indivīdu pievilinātu monstru uzbrukumu, bet arīdzan tā spējas, esot izolētam astropath domātā kabīnē, ļāvušas dzirdēt visu pārējo nāves agoniju pēdējos mirkļus. Grāmatai sākoties, nerodas sajūta, ka pašam Kajam būtu lielas cerības vai pat vēlme atgūt savu agrāko, pirms Argo avārijas, bet ne visi līdzcilvēki ir tikpat pesimistiski noskaņoti un gatavi tik ātri padoties.

The Outcast Dead sižets sāk uzņemt manāmus apgriezienus, kad no īpaša super-maksimālas drošības cietuma veiksmīgi izbēg seši agrākā Crusader Host vienības biedri, bet nevienam no tiem tas nebūtu bijis pa spēkam, ja ne TD mistiķis un Great Ocean spēka pārzinātājs (savās domās liels eksperts) Atharva, kuram gadu gaitā veiksmīgi sanācis tā cietumsargiem radīt viltus drošības sajūtu, ka tam nav pieeja tā spējām, kaut arī patiesība ir tieši pretēja.

Varbūt pats par sevi fakts izpelnītos otrā plāna sižeta līnijas godu, ja ne fakts, ka pats Kajs, ne gluži savas vainas dēļ nonācis Imperatora sargu Legio Custodes uzmanības centrā, jo tā zemapziņā ieslēgta cita tēla no warp dimensijas iegūta vīzija par šī pilsoņkara iznākumu starp Imperatoru un Horusu. Kuram lemts izdzīvot un mirt.

Interesants ir filozofiskais jautājums, ka zinot par faktu, ja tavai pusei lemts uzvarēt, neskatoties uz neko, ka tas pretiniekam sagrautu jebkādu morāles drusku, cīņas spara un gribas paliekas. Tomēr, lai arī varbūtība par labu vienai vai otrai pusei pēc būtības ir vienāda, tad gan Imperatora lojālisti, gan agrākie Crusader Host un tagad sižeta gaitā pašiem pārsaucoties par Outcast Dead par visām varēm vēlas piekļūt Kajā noslēptajā vēstījumā un uzzināt, kuram lemts uzzvarēt.

Tā arī par atzīmējamu ir kāda tēla izteikts sentiments, ka Imperatoram un tā Impērijai ļoti veiksmīgi sanācis radīt ilūzijas iespaidu, kurā indivīdam it kā būtu kāda īpaša nozīme, kas attiecībā uz parasto mirstīgo, kurš drīzāk ir viens no ntajiem zobratiem lielajā kara mašinērijā, nevarētu būt tālāk no patiesības.

Atgriežoties pie paša Kaja, tad grāmatas gaitā puisim ne bez pūlēm jācenšas pārvarēt izdzīvotāja vainas apziņa, kas sagādā ne vienu vien iekšēju debati, kur jautājumi ‘’kāpēc tieši man ticis lemts palikt starp dzīvajiem, kamēr tik daudzi citi tūktoši mira?’’ ir ne mazums. Kā pārvarēšanai, kā izšķirošs grūdiens, nāk vien otra no Argo izdzīvojušās kuģa navigatores Roksanas nejauša atrašana.

Kā lasītājam, zinot, ka eksistē Warhammer sižeti 10 tūkstošus gadu tālā nākotnē, kurā Imperators ir nosacīti dzīvs, jo to pie dzīvības uztur tā Zelta Troņa spēks, kuru nedrīkst pamest, ja vien nav vēlēšanās beidzot pēc tik ilgstoši gara mūža mirt. Tas viss nemazina interesi sekot katra autora izdomāto tēlu gaitām, pat ja vienai ar otru reizēm mazas saistības.