Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Black Talon, īstajā vārdā Kullen ir Karmianas impērijas valdnieka Staņislava Vainmarka uzticamākais soģis, kuru izmantot slepeniem uzdevumiem, nepaklausīgo karalisko vai cita augsta statusa personu letālai sodīšanai, kad citas oficiālākas un atklātākas metodes izsmeltas vai vienkārši nav attiecīgajā reizē izmantojamas. No necilas izcelsmes bāreņunamā, Kulens ir augstu kāpis.

Tikmēr Karmianas impērijas galvaspilsētā mīt pašu iedzīvotāju patvaļīgi izveidota soģu grupa Crimson Fang (CF), kura grāmatas aprakstā skaļi nosaukta par ietekmīgu nemiernieku grupu ar potenciālu uz liela mēroga sacelšanos, bet grupas biedru skaits vismaz pirmās grāmatas ietvaros nešķiet tik liels, lai uz to pretendētu, pat ja līdera par onkuli Ronanu un tās spēcīgākās sekotājas Natīsas spēks ir vērā ņemams, lai tie savā ceļā spētu radīt kārtīgu postažu.

Kā jau piedienas izdomātu romānu sērijai, tad Kulena un Natīsas ceļi sāk krustoties, kad vairākas reizes pēc kārtas to izvēlētie upuri apmeklē vienu un to pašu pasākumu. Ja vēl pirmajā reizē Kulens ir pārāk pārsteigts un šokēts, lai noprastu, kurš vēl ar tādu prasmi varētu būt cita maģistra slepkava. Tad vēlāk jau izvēršas pakaļdzīšanās, kuras seku dēļ viens no CF un tuvs Natīsas draugs, lai ļautu pārējiem aizbēgt, upurē sevi. Līdz ar to vismaz sērijas sākumā predispozicionējot abus tēlus vienu pret otru, īpaši no Natīsas perspektīvas.

Melnais Nags (Black Talon) nav tikai paša Kulena amata titula nosaukums. Dragoonblood Assissin fantāzijas sērijā eksistē arīdzan pūķi, bet ne brīvā dabā lidojoši. To mājvietu eksistence ir dažādu citu elementu, kā uguns, ledus utml, dimensijās, bet cilvēku (un ne tikai) apdzīvotajā pasaulē tiem ļauj manifestēties īpaši pūķu asiņu stobri (vienkāršībai saīsinu uz PAS). Tomēr ne kurš katrs, kura kontrolē nonāktu PAS, spētu attiecīgo pūķi kontrolēt, jo tie nav vien prasti dzīvnieki bez intelekta. Lai spētu izmantot pat niecīgāko to piedāvātā spēka un spēju potenciālu vispirms ir gan pūķim, gan tā ‘’saimniekam’’ jāpiekrīt izveidot dvēseles saikne, kura Kulena gadījumā tam ir ar unikālu Shadow Realm pūķi vārdā Umbriss. Lieki teikt, ka Ēnu dimensijas pūķis lieti noder Kulenam tā profesionālajos pienākumos.

Dragoonblood Assassin sērijas pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl problēmsituācijas sižets nav izaudzis līdz naidnieku uzbrukumam impērijas galvaspilsētai Dimveinai, būt par aristokrātu nešķiet tas pats drošākais. Apvienojot Kulena un CF upurus, starp to vidus teju ik pēc brīža pa kādam, kurš piedzīvo pāragru galu, pat ja iemesls paša noziedzīgo vai pat pret imperatoru vērsto darbību dēļ. Sākotnēji varētu šķist, ka sodīto maģistru kriminālās shēmas tāds nieks ar nolūku slepus no imperatora acīm papildināt jau tā lielās kabatas vien bijis, bet jo dziļāk Kulens un paralēli CF rok (vien lasītājam sērijas sākumā pieejama informācija no abām pusēm), jo vairāk atklājas krietni lielākas konspirācijas apmēri.

Kamēr imperators Vainmarks nav vairs nekāds jauneklis spēka gados, troņmantinieka statusā ir tā mazdēls Džeilans. Mazdēls, jo pirms sērijas sākumpunkta tā dēls un sieva aiz labsirdīgās sirds, cenšoties parādīt troni no labākās puses pēc traģēdijas vienā no nabadzīgākajiem impērijas rajoniem, kļuvuši par upuri citu uzkurinātam pūlim. Bet jau no pirmās tēla sastapšanas momenta kroņprincis Džeilans rada augstākās iedomības, augstprātības un līdz ar to nepārdomātas muļķa drosmes iespaidu. Lai arī pēc brīža rodas cerība, ka tas bijis maldīgs pirmais iespaids, tad atskatoties esot jau sērijas noslēgumā, tam patiesībā ir bijis gana liela pamatotība, lai uzmanītos no puiša nākotnes plāniem un iecerēm.

Karmianas impērija ir plaša un ietver daudz citu agrāk pakļautu tautu un zemju, turklāt pilsētas aizsardzības spēkos iekļautas arī orku vienības. Tās galvaspilsētai Dimveinai arīdzan ir pa savam (pazemes) noslēpumam, kuru zina vien retais tās iedzīvotājs. Lai arī sērijas gaitā vārdā netiek nosauktas citas līdzvērtīgas vai pat uz to pusi esošas konkurentu impērijas un valstis. Tad sērijas kulmināciju ievada senu un līdz tam par izmirušiem un iznīcinātiem pēdējā lielajā karā uzskatītie Vandil un to maģijas pārstāvju priesterienes. Līdzās tiem vēl nākuši Blood Pirates apvienotā flote, lai šausmu un baiļu drebuļiem liktu pārskriet visiem, kuri ierauga tuvojošamies naidnieku.

Vien visiem labajiem tēliem apvienojot spēkus vienkopus un sērijas galvenajiem varoņiem Kulenam un Natīsai kļūstot no ienaidniekiem par mīlniekiem, kā arī katram pieliekot savu roku, lai cik niecīgs veikums attiecīgais moments nešķistu, ir cerība uz uzvaru. Vien tā ir cerība uzveikt naidniekus gan no impērijas ārpuses, kuri grib to sagraut, gan no iekšienes, kuriem vairāk interesē pašu vara un manta, nekā tās iedzīvotāju labklājība.

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visu savu līdzšinējo 16gadus īso vai citam jau garo dzīvi Elena no Kingslijas uzaugusi pasaulē, kur rakstītam vārdam piemīt maģisks spēks, kas diemžēl ne visiem pieejams un parastā cilvēka rokās, prātā nāk vientieša termins, pat niecīgs viena vārda mēģinājums to uzrakstīt var beigties katastrofāli ne tikai personai, kura šo vārdu mēģinājusi rakstīt.

Elena pati ir pieskaitāma šiem vientiešiem, par kuriem pat savā ziņā jāizsaka apbrīna, kā gan kaut ko maz paspēj dzīvē ko nopietnu paveikt, kad jāiztiek bez rakstīta vārda (pat lasīt aizliegts, ja nu tas vēlāk kādam liktu sagribēt arī mēģināt rakstīt). Kur nu vēl kā Elenas vecāki, kuriem pieder vietējais dažādu preču veikals, kā arī vēl jārūpējas par trim bērniem, no kuriem vecākais Džespers ir tik gudrs, ka nopelnījis vietu Ardenas maģijas skolā (ar visu to stingra uzraudzība un nepieciešams pašam, kur vien var piestrādāt), bet jaunākajai Klementīnai veselība ir tik vāja, ka katru gadu jābīstas, vai šoreiz slimošanas sezona nebūs letāla. Kā vienam, tā otram, plus vēl veikala uzturēšana prasa lielus līdzekļus, un tā vien šķiet, ka Elenai būs liktenis lēmis pieteikties armijā, kad sasniegs 18 gadu vecumu, kur pēc Ardenas likumiem viena vientiešu atvasei ir jānodienē trīs gadi.

Visu Elenas un pastarpināti arī tās radu un citu Kingslijas mazpilsētas iedzīvotāju dzīvē izmaina maza bērna (knapi virs zīdaiņa vecuma) nejaušs atrasts kāda caurbraucoša maga pazaudēts un turklāt vēl aprakstīts papīra gabals. Apzinoties, kādas sekas visai Kingslijai draudētu, ja kontrolējošās iestādes par to uzzinātu, tas tiek nekavējoties iznīcināts, bet tas neliedz vietējā krogā izplatīties baumām, kuru krustugunīs nonāk Elenas tēva veikals, jo mags un tā kompanjoni tur pa dienu viesojušies. Vārds pa vārdam un ar alkohola drosmi uzņēmušies lielmutīgi vīri gandrīz aiz dusmām un bailēm pielaiž veikaliņam uguni, ja ne Elenas izmisumā izkliegts ‘’STOP!’’, ar ko tad aizsākas visi tālākie The Spoken Mage sērijas notikumi.

Kā katalizators un izcelsmes sākumpunkts, tad notikums ar gana stabilu pamatu, lai to bez galvassāpēm un lielām pārdomām varētu pieņemt, bet citādi vien pa retam brīdim autore Melanie Cellier pieskaras jautājumam, no kurienes gan Elenai, dzimušai starp vientiešiem, varētu būt nākušas spējas, kuras citiem magu ģimenēs sāk izpausties tieši 16gadu vecumā.

Tikmēr visnotaļ interesantāks sižets Elenas dzīvē aizsākas, kad jau pieminētās maģiju kontrolējošās iestādes ierodas pēc Elenas, bet, tā vietā, lai savāktu un ātri piespriestu nāvessodu, tad Elenas īpatnējās maģijas spēja (caur izrunātu vārdu, nevis uz kādas virsmas uzrakstītu) ļauj viņai uzsākt gaitas Ardenas maģijas akadēmijā. Protams, tas jau nebūtu romāns, kur neatrastos pa savai sakritībai, un Elena attopas vienā kursā ar Ardenas troņprinci Lūkasu, kurš, protams, ir arīdzan izskatīgs.

Patīkami, ka The Spoken Mage būdama YA sērija, neuzspiež tēlu romantiskās attiecības tik ļoti, lai tās aizēnotu pamatsižetu, kur Elenas kursabiedri nebūt nav sajūsmināti, ka prastai vientiesei ir tikts ļaut tiem pievienoties. Par laimi, ne visi ir tik tumsonīgi un naidīgi noskaņoti pret zemākas klases īpatņiem, un tā Korelija no visiem kļūst par Elenas pirmo patieso draugu, bez kuras padoma būtu bijis grūti, īpaši jau psiholoģiski.

Tomēr, ja Elena vēlas noturēties virs ūdens (vairāk metaforiski) un neatpalikt no kursabiedriem, izturēt profesoru izliktus pārbaudījumus, starp kuriem arīdzan atrodami indivīdi, kuri labprātāk liktu Elenai izkrist, kam sekas nebūtu atgriešanās Kingslijā, tad viņai jāpieliek jo vairāk pūļu (pat vairāk nekā trīskārt), ko tikai apstiprina mēģinājumi Elenu nolaupīt gan pirmās grāmatas un kursa, gan vēlāku mācību gadu ietvaros.

Jāpiebilst, ka Ardenas karaliste jau vairāk nekā trīsdesmit gadus sevi atrod militārā konfliktā ar kaimiņu Kallorway, kuru tās valdnieks Osborns uzsāka, jo apgalvo, ka atradis kādu senu dokumentu, kurš tam dod tiesības valdīt par teritoriju, kura reiz bijusi vienota valsts. Karš, kurā Ardena pēdējā laikā sāk manāmi zaudēt, bet negaidītais sava veida pavērsiens Elenas personā, kuras maģijas spējas izpaužas tik unikāli, potenciāli var būt izšķirošais grūdiens par labu Ardenai.

Pirms mags var uzsākt savu obligāto dienestu Ardenas armijā, tam jāpabeidz četru gadu (līdz ar to četru grāmatu sērija, bet paskatoties Goodreads lapās, tad autorei ļoti patīk četru romānu sērijas garums) apmācība, lai uzlabotu gan maģijas spēju spēku un izturību, gan kontroles faktoru pār tām.

Četri gari un piedzīvojumiem gari gadi, kuru laikā Elena ar piemēru pārliecina kursabiedrus, ka viņa ir cienīga būt starp tiem, pārliecina troņprinci Lūkasu un varbūt arī dažu labu citu sākt vairāk cienīt skaitliski pārliecinošu pavalstnieku skaitu, kuriem jau no dzimšanas liegta piekļuve gan maģijai, gan rakstītam vārda (faktā, kur viena no sērijas grāmatām ievieš jautājumu, vai kaut ko nevarētu mainīt vientiešiem par labu).

Kā arī, būdama YA kategorijas sērija, tad Elenai un Lūkasam vienam pret otru sāk parādīties romantiskākas dabas jūtas, par spīti Elenas vienkāršajai izcelsmei un Lūkasa troņprinča statusam. Pievieno tam klāt kripatu no galmu un politiskām intrigām, kuras būtiski var ietekmēt kara iznākumu, lai izvērstos saistoša un baudāma sērija.

Veronica Roth – Divergent #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Constable

Manas pārdomas

Katra izmeklēšana un tās ietvaros pieredzētais gan attiecībā pret upuriem pastrādāto, gan dialogā ar tuvākajiem radiem un citiem iesaistītajiem ir smags process kā izmeklēšanas gaitā, tā arī pēc tās, vienalga ar vai bez veiksmīga noslēguma un ļaundara aizturēšanas. Jo īpaši psiholoģiski smaga detektīvei Lotte Meerman tāda bijusi iepriekšējā, pirms 15gadiem pazudušas sešgadīgas meitenes pazušana, neveselīgas asociācijas ar pašas reiz zaudēto meitu vēl zīdaiņa vecumā, un tagad mirstīgo atlieku atrašana, bet jo vairāk psiholoģiski grūti, kad pašai jātiek galā ar notikumu gaitu, kura ļauj atrast gan mazo meiteni, gan tās slepkavu.

Lotte pieskaitāma pie tiem, kuri ar psiholoģiskām grūtībām vispirms grib paši tikt galā, ja vispār uzdrošinās atzīt sev, kur nu vēl kādam citam, ka vajadzīga palīdzība. Tā nu tagad attopas, ka ik pa savai reizei vēlā vakarā vai pat nakts stundā nepieciešams uz laiku bezmērķīgi pabraukāt pa Amsterdamu vai tās pilsētām. Šādā epizode tad arī iesākas grāmata, kas nosacīti interesantā kārtā noved Lotti benzīntankā divos naktī, kur brīnies vai ne, bet lemts iztraucēt nemākulīgu kases aplaupīšanas mēģinājumu.

Vien vēlāk atklājas, ka pa ļaundaris (nu jau izbijis jurispudences students Bens) šādi mēģinājis pievērst uzmanību sev un pastarpināti slavenam onkulim Ferdinand van Ravensberg, kuru pirms sešiem gadiem it kā dzirdējis strīdā ar tanti apgalvojam, ka esot reiz kādu nogalinājis. Fakts, par ko Lotte noteikti būtu ar laiku pilnībā aizmirsusi, bet A Cold Death in Amsterdam pieder pie tām detektīvmistēriju sērijām, kurās vismaz sērijas pirmā grāmata un tās izmeklēšana būtiski saistīta ar personisku interesi izmeklēšanas iznākumā, kā arī pa vidu un šoreiz arīdzna grāmatas sākumā dažādi noziegumi tomēr izrādīsies vairāk vai mazāk viens ar otru saistīti.

Bena izgājiens un viņa radniecība ar Ferdinandu iedvesmo Lottes priekšnieku, galveno inspektoru Moerdijk un vēl jo vairāk finanšu noziegumu nodaļu un izmeklētāju Stefāniju atjaunot izmeklēšanu 10gadus vecā Otto Pietersen slepkavībā, kurš pēc diviem cietumā nosēdētiem gadiem, par krāpniecību lielos apmēros, brīvībā pavada vien dažas stundas, lai pēcāk tiktu nošauts pie savas mājas.

Šeit tad arī tiek pieslēgta Lottes personīgā interese, jo, lai arī neviens kolēģis to nezina (palīdz gan fakts, ka atšķirīgi uzvārdi, gan, ka strādā atšķirīgos iecirkņos), tad Otto slepkavības galvenais detektīvs vismaz izmeklēšanas sākumā bija viņas tēvs Piet Huizen, līdz brīdim, kad lietu pārņem Amsterdamas policija un pats Piets klusām pensionējas.

It kā Lottei jau tā netrūktu reālu un iedomātu galvassāpju izraisošas domas, lai tam pa virsu vēl nāktu uztraukums par tēvu un ko tas varbūt kādreiz būtu varējis pastrādāt. Slogs, kas rezultējas pat epizodē, kur pie labiem mīnusiem, pēc apsēšanās uz parka soliņa, aizmieg un paveicas, ka tiek laicīgi cita pamodināta. Attiecības tai ar abiem vecākiem (šķīrušies) nevar nosaukt par tām ideālākajām, bet vismaz ar māti tai ir ciešāks kontakts, kas gan sižeta gaitā top skaidrs ir ne bez būtiskiem pūliņiem no mātes puses, lai nekas ciešāks tai neizveidotos ar tēvu. Krasā atsķirība starp abu dzīves apstākļiem un finansiālo situētību gan bērnībā, gan tagad, liek aizdomāties, vai tik kolēģes Stefānijas izteiktajām aizdomām, kuras gan robežojas jau ar pirmslaikus nospraustu mērķi, kam izmeklēšana tiek pakārtota, varētu būt reāls pamats.

Bet tēvs paliek tēvs, lai kādas nebūtu agrākās un šībrīža attiecības, lai Lottei neieslēgtos vēlme to pasargāt un muļķīgs plāns censties noslēpt, ka agrākās izmeklēšanas detektīvs Piets nav tās vecāks. Labāk koncentrēties uz citiem aizdomās turamajiem, kuru grāmatas gaitā netrūkst sākot jau ar Otto biznesa partneriem un sievas mīļāko, tā arī rūpīgāku potenciāla un oriģinālajā izmeklēšanā nepienacīgi izskatīta liecinieka apgalvojumiem, kura iesniegums līdz ar citiem materiāliem kaut kur neiskaidrojami pazudis.

A Cold Death in Amsterdam sižeta gaita ir gana dinamiska un raita, lai jau pieminētās izdomāta romāna sakritības un pa kādai galvenās sērijas varones izdarībai neiekristu tik ļoti uzmanības centrā, lai rastos vēlme tai īpaši piekasīties un izbojāt citos aspektos pat ļoti labu un intriģējošu kriminālromāna detektīvu.

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Horusa atklātas nodevības un sacelšanās pret Imperatoru un tam lojālajiem leģioniem, viņa Sons of Horus jeb agrākie Luna Wolves leģions un brāļa pirmarka Sangviniusa Blood Angels(BA) ne reizi vien abiem leģioniem sadarbojoties roku rokā bija veiksmīgi spējuši pieveikt jebkuru Impērijas citplanētiešu rasu ienaidnieku. Tam par piemēru tiek sniegts pirmās daļas prologs uz Melchior planētas, kur to leģioni veiksmīgi ‘’pasificē’’ kseno-rases Nephilim kontrolē kritušu civilizāciju.

To visu un vēl vairāk šķiet Horuss gan ir gatavs upurēt, lai atbrīvotu sevi un citus no iedomātājām cilvēces Imperatora uzliktajām važām, lai atriebtu reālas vai iedomātas pārestības. Tomēr Horuss jau no sākta gala nojaušs, kurā pusē Sangviniuss nostātos, ja tam tiešā veidā Horuss piedāvātu sacelties pret ‘’tēvu’’ Imperatoru. Tādēļ BA tiek nosūtīti izdomātā viltus misijā, it kā pret Nefilimiem, kuri pēc Horusa vārdiem tomēr nav tikuši pilnībā iznīcināti, un tagad spējuši iekarot Signus Cluster sistēmu. Ja vēl Sangviniusam drusku šaubīgi liekas iemesli, kāpēc tieši viņa un nevis kādu citu leģionu jaunieceltais Warmaster Horuss sūta uz Signusa sistēmu, tad Horuss piedomā klāt jaunus melus un jo vilinošāku atlīdzību, kas izpaužas it kā Nefilimu kontrolē esošā tehnoloģijā, kas varētu palīdzēt BA primarkam atbrīvot tā leģionāru astartu gēnu sēklu no erora kļūdas, kas pa retai reizei izpaužas cīņas karstumā, kad kāds leģionārs zaudē paškontroli, kļūst par galināšanas mašīnu un draudu savējiem, kuru nu tad tiem pašiem jāneitralizē.

Ar loģisku domāšanu šķietami neizskaidrojamas dīvainības sākas jau ierodoties Signus sistēmas perifērijā. Ne tikai nav novērojama nekāda kuģu satiksme starp planētām, bet ierastās signālu saziņas vietā starp planētām, kuģiem un citām strukturām ir totāls klusums, kuru nosacīti saziņas kanālu vietā papildina īpatnēja un zemapziņā izteikti nepatīkams baltais troksnis.

Ja ar to teju vai pārdabiskie fenomeni beigtos un atliktu vien pieveikt, kā atklāsies vien teorētiskos ienaidniekus Nefilimus, tad varētu pat teikt, ka tikpat kā izniekots BA leģionam veltītais romāns. Sākot ar neskaitāmiem civilo un cita tipa dreifējošiem kuģiem un mirstīgajām atliekām (visas kā viens bez kauliem), tā vēlāk uz pilnībā sadedzinātas agrikultūras planētas Signus VII jeb Phorus, ka pat mikrobi vairs neeksistē uz tās, aktivizēts šķietams rituāls un no kosmosa kuģiem redzams astoņstūru zvaigznes simbols, kas uzrodas tieši tad, kad BA flote tam tuvojas. Bet, ja nu tomēr garlaicīgi, tad tieši uz Phorus planētas izdodas atrast pārdesmit izdzīvojušos, starp kuriem vienai no tām Tillyan Niobe tiks piešķirta būtiska loma romāna atrisinājumā.

Bet āķis vēl tajā, ka Blood Angels leģionam, it kā vien novērotāja lomas nolūkos, lai pēc veiksmīgas misijas varētu atri to noziņot Horusam, pierīkoti Word Bearers (WB) kuģi un vienības. Neko sliktu nenaujošot, Sangviniuss, protams, neiebilst. Tik vien, kad jau par vēlu tas uzzina, ka tieši WB ir galvenie slazda izplānotāji, bet Horusa rokas pirksts vairāk attiecināms uz warp radījumiem, kuru uzdevums drīzāk ir Sangviniusu nogalināt, nevis kopā ar tā astartēm korumpēt tik izteikti, lai tie paši pievienotos dumpim. Horuss, tā teikt, ļoti labi apzinās agrākā drauga un sabiedrotā primarka raksturu, lai nojaustu, ka dzīvam esot, pat ja tas kādā brīnumainā kārtā tomēr nodotu Imperatoru, viņa pusē būtu lielāks konkurents vadoņa tronim, nekā Horuss to vēlētos.

Arī otro un trešo Fear to Tread daļu sākumos ievietoti papildinoši pagātnes fragmenti, attiecīgi no uzvaras pār orkiem uz Ullanor, kad Imperators paziņo par lēmumu atgriezties uz Terra/Zemes un ieceļ Horusu par Warmaster, un no Nikaea momenta, kur tiek sodīti Tūkstošdēlu leģions. Bet nepamet iespaids, ka no daudz kā gan šīs, gan citu grāmatu ietvaros būtu bijis iespējams izvairītos, ja ne daudzo tēlu aizspriedumu pilnā nevēlēšanās ieklausītos parasto mirstīgo teiktajā. Kā ietekmē uzkrīt teju vai klapes un pazūd vēlēšanās ieklausīties tikai aiz tā, ka tie warp dimensijas radījumus nosauc par dēmoniem, kurus citi, piem, WB un Horuss, savā naivumā ir iedomājušies, ka ir gana spēcīgi, lai spētu tos savos nolūkos kontrolēt un ietekmēt.

Ceļš līdz grāmatas beigu vākam BA un to primarkam Sangviniusam nav viegls, tiek pieņemts neviens vien lēmums, kuru vēlākos romānos jāsargā, lai citi neuzzināti, bet kā citi romāni jau pirms tam lielajā Horus Heresy sērijā, tad Fear to Tread ir tik viens no daudzajiem ‘’piedzīvojumiem’’ pirms vislielākās kulminācijas cīņā starp Imperatoru un Horusu.

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zombiju apokalipse jau sāk ieiet tās otrajā mēnesī, bet dažādu grupu piedzīvojumi gan ar dzīvajiem miroņiem, gan ar citām izdzīvojušo grupā, no kurām daļa nereti naidīgi un agresīvi noskaņotas pret citiem un šķiet to cilvēki palaisti no ķēdes, lai varētu sākt realizēt agrākās civilizētās pasaules iegrožotos sapņus, sagāda tās pašas problēmas, kuras iepriekšējo Dead America sērijās jau manītas.

Pirmā mini sērija El Paso: Creeping Death, teju kā katra vismaz šajā Otrā Mēneša ciklā esošajām sērijām ne tikai var tikt lasīta atsevišķi, neuztraucoties par kādu maitekli saistībā ar citu Dead America mini sēriju, bet tām vienai ar otru gandrīz garantēti nebūst tikpat kā nekādas saistības. Sižeta problēmsituāicjas mājienu dod apakšvirsraksts Creeping Death, kur El Paso virzienā pa šoseju dodas teju miljons zombiju un kaut kas jāizdomā, lai no to postošajām sekām izvairītos kā labie tēli, tā Rivasu karteļa kontrolētā teritorija. Vismaz īslaicīgs moments, kur vajadzīga abu pušu zināma sadarbība.

Starp mini sērijām nosacīta sasaiste seko ar Idaho (#7-12)un noslēdzas ar The SoCal Mission (#19-24),kur tēlus saista Sietla un piederība tam, kas nu palicis pāri no agrākās ASV valsts. Par cik visa veida resursu, sākot ar pārtiku un munīciju, ir stipri ierobežotā skaitā, nepieciešams sūtīt patruļas, lai tos mēģinātu sagādāt no lokācijām, kur vēl kaut kas būtu iespējams atrast, kā arī jo svarīgāk, saglābt kādu ražotni ar cerību maz pamazām tā teikt sākt palaist no jauna agrāko mašinēriju. Bet apokalipses izcelšanās sākumā pieņemtais lēmums likt armijai atkāpties un atstāt neskaitāmus civilos, lai cīnās paši, kā nu māk, daudzus atstājis ar ienaidu, kur tie pat nedomā tiem pievienoties. Rezultātā autoram Derek Slaton ir gana kur smelties, lai labajiem tēliem nebūtu garlaicīgi un jācīnās vien pret zombijiem.

Diemžēl tēlu tipāži no vienas mini sērijas uz otru ir acīmredzami līdzīgi un ar pāris variācijām ir gandrīz identiski. Tā paramilitāru grupu (QXR iekš Lowcountry, The Chosen šeit un tā vēl vairākas) līderi, kuri valda ar dzelzs dūri un jau sāk sapņot par teju vai savas pārvaldes teritorijas izveidošanu ir vairāk par vienu vai divām trīsdesmit sešu grāmatu ietvaros. Tik īpatnēji, ka mirklī, kad labajiem tēliem pret tiem jāsāk cīnīties, tad visnotaļ ātri kāds pamanās atrast vājās vietas, kā arī paramilitāristu profesionalitātes faktors nemaz nav tik augsts, lai iznākums sadursmēm būtu ar paredzamu iznākumu, pat ja pa starpu par labu lielākam dramatiskumam šis tas nerit tik gludi.

Trešās Nedēļas un Northwest Invasion sēriju noslēgumā tiek pieminēts uztraukums par AES un Otrajā Mēnesī par tām gluži netiek aizmirsts, bet The SoCal Mission mini sērija kalpo drīzāk vien kā ķeksītis, ka šis aspekts ir pieminēts, kad ar vienu tādu AES kompleksu Sietlā esošajiem zūd attālinātā vadība un nepieciešams sūtīt komandu ar pieejamajiem ekspertiem, lai novērstu, ka stacija katastrofāli avarē, izplatot radiāciju un tuvā un tālā apkārtnē.

Noslēdzoši vēl pieķēru klāt The Texas Panhandleun The Portland Conflictminisērijas, kuras, lai arī tajās manāmi daži labi jau iepazīti tēli (īpāši Portlendā, bet arī Teksasā), tad to sižetiem ar citviet Dead America sērijā notiekošo gandrīz nekādas saistības. Īpaši uzskatāmi tas ir iekš The Texas Panhandle ar it kā jauniem tēliem, bet tiem jau atkal bez zombijem jācīnās pret nez kādu motociklistu bandu.

Vismaz The Portland Conflict par labu nāk Ziona tēls, tā līderība pār citiem izdzīvojušajiem. Vēl jo vairāk, kad jau atkal armijas, kā arī paša prezidenta lēmumi ar raķetēm apšaudīt teritorijas Portlendā, iznīcināt pa kādam tiltam, lai kavētu zombiju virzību, novirzītu tos citviet, liek domāt par jaunu teritoriju apmetnei. Ai kā armijiniekiem un Sietlā esošajiem paveicies, ka Zions nav tāds kā citi sērijā manītu grupu/bandu līderi, jo bez Ziona un tā sekotāju un draugu palīdzības, vismaz The Portland Conflict ietvaros tiem pat ļoti iespējami klātos visai plāni.

Un sākums nebūt nav daudzsološs, kad pirmā grupa no Sietlas, sūtīta kā labas gribas un sadarbības vēstnieki, lai censtos starp izdzīvojušajiem un dažādām paramilitārām grupām rast sabiedrotos, situāciju jau pirmajā to sastapšanās reizē salaiž grīstē un neviens nebūtu varējis vainot Zionu, ja tas pēcāk noraidītu jebkādu turpmāku aicinājumu uz sadarbību. Par laimi, otrās (no Sietlas) grupas līderis Dženkinss ir krietni diplomātiskās par iepriekšējās Borisu, un starp viņu un Zionu pat izveidojas laba draudzība, kura lieti noder, kad no abu sadarbības atkarīgs, vai tiem izdosies izdzīvot, kad sastop vēl citus paramilitāristus.

Lai arī kopumā Dead America nebūt nav atrodama starp sliktāko zombiju romānu sērijām, tad jūtama sižetiskā un tēlu vienveidība ļoti bieži liek vēlēties pēc kā vairāk.

Izlasīju, lasu, lasīšu #272 (30.12-19.01)

Izlasīju:

Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens

James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)

Gav Thorpe – Deliverance Lost (The Horus Heresy #18)

Dan Abnett – Know no Fear (The Horus Heresy #19)

Noklausījos:

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Tao Wong – The System Apocalypse #1-3

Richard Fox – The Tyr Trilogy

Lasu:

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Veronica Roth – Divergent #2-3

Klausos:

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1–4

Derek Slaton – Dead America: Second Month #1-36

Lasīšu:

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Caroline England – My Husband’s Lies

Klausīšos:

Samuel Best – Titan Chronicles #1-3

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Dan Abnett – Know No Fear (The Horus Heresy #19)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par plašāka mēroga Horusa plānotu sacelšanos pret cilvēces Imperatoru, Ultramarines (UM) leģions pulcē vienkopus sen neredzētu spēku, 20 no 25 Nodaļām (katrā no tām pa 10 kompānijām un katrā kompānijā pa tūkstotim astartes). Turklāt vēl kampaņā pret orku draudu, kas varbūt pat vien topošā ienaidnieka izdomāts, jo Know No Fear ietvaros tiem neparādās pat uz fragmentu, UltraKājniekiem norīkoti palīdzēt WordBearers(WB) leģions ar pašu primarku Lorgaru un tā tuvākajiem palīgiem Erebusu un Kor Phareon.

Pat ļaunākajos murgos UM primarks Roboute Guilliman nebūtu varējis iedomāties, ka kāds cits no par brāļiem sauktajiem primarkiem varētu turēt pār viņu, kur nu vēl pār pašu Imperatoru tik lielu ienaidu, lai ne tikai saceltos un atšķeltos no tā Impērijas, bet mēģinātu arīdzan iznīcināt līdz pēdējam tā agrākos sabiedrotos. Tomēr ne visi laikam tik viegli spēj aizmirst un piedod Imperatora pazemojumu aptuveni pirms 40 gadiem, kad tas WB leģionu, turklāt vēl UM acu priekšā un stādot tos kā labāku piemēru, norāja par viņa pielūgšanu un šādas reliģiskas dabas un pielūgsmes sludināšanu citviet Impērijā un tai no Old Night un Age of Strife jaunatgūtās cilvēces apdzīvotās planētas

Nodevība, kuru WB tur slepenībā līdz pēdējam un līdz pēdējam ar smaidu sejā izliekas par tuvākajiem draugiem, kuri piedevuši, ja ne aizmirsuši agrāko pārestību. Tas viss tikai lai pēcāk sekotu nodevības pirmais postošais trieciens, kam par instrumentu izmanto ļoti paātrinātu kuģi, lai taranējot virs Calth planētas, kur visi sapulcējušies, kosmosa kuģu ražotņu platformas, lielākus un mazākus kuģus un cita veida nozīmīgu infrastruktūru. Vien dažās sekundēs upuru skaits ir desmitos, ja ne simtos tūkstošu. Ne mazāks posts, kad lielie kuģi un citas struktūras, nespējot palikt planētas orbītā, sāk krist uz planētas. Papildus tam WB izmanto apjukumu, vai tas ir kāds traģisks negadījums vai kāda uzbrukums, un haosu, lai sāktu sistēmātiski iznīcināt un nogalināt. Un pat tad daudzi no UM un arīdzan pats primarks Gilimans vēl nepieļauj pat domu, ka šī varētu būt WB augstākā nodevība.

Bet UM nebūs no tiem, kuri šokējošā priekšā sāktu krist izmisumā, kuri notriekti zemē nespētu no jauna piecelties un par spīti prātam neaptveramam kritušo skaitam likt WB trūkties, neļaujot gūt vieglu un ātru uzvaru. Bet UM sakāve un to pazemojums no WB rokas nav šī leģiona primarka un tā tuvāko padoto Erebus un Kor Phareon, kaut arī reizēm uzmācas jautājums, kurš īsti ir pie WB vadības stūres, vienīgais mērķis. Imperatora kā pielūgsmes un dievināšanas subjekta vietā WB pievērsušies kam krietni koruptīvākam un ļaunākam, pat ja paši to vēl neapjauš, vai šie konkrētie Warp un Haosa spēki tiem spējuši iestāstīt, ka Imperators ar ļaunu no tiem slēpis kaut kādu nebūt augstāko patiesību, kurai tie tikai sadarbībā ar viņiem tagad spēs piekļūt un izmantot pēc sirds patikas bez negatīviem aspektiem. Kaut gan jau tagad no malas manāms, kā dažs labs WB astartes leģionāra ārējais fiziskais veidols mutējis ar dažādām groteskām mutācijām.

Know No Fear ietvaros UM panākumu vārdā vai vismaz, lai netiktu sakauti vienos vārtos, nozīmīga loma atvēlēta ne tikai leģionāriem. Tā starp labajiem un Imperatoram lojālajiem Marsa Mechanicum personāžiem atrodama (tuvākais salīdzinājums būtu advancēts IT) Tavrena, ar kuras ekspertīzi un prasmēm UM leģions, iespējams atjaunot pēc orbītas struktūrām dotā trieciena dēļ zaudēto saziņu un datu sfēru, lai ektīvākā manierē varētu sākt koordinēt dažādu izdzīvojušo UM grupu darbības un spētu dotu jēgpilnu prestparu.

Romāna ietvaros tiek doti mājieni par īpašiem indivīdiem, sauktiem par Perpetuals, kuri līdzīgi Imperatoram ir teju vai nemirstīgi un ir bijuši starp dzīvajiem gadu tūsktošiem ilgi. Viens no tādiem ir Ollaniuss ‘’Oll’’ Petersons, kurš WB nodevības brīdī atrodas uz liktenīgās Calth planētas. Bet, lai arī tiek doti vairāk kā daži mājieni par tā svarīgumu, tad vairāk par to arī nekas netiek lasītājam piedāvāts, un atliek vien pieņemt, ka tam nozīmīgāks lapaspušu uzmanības apjoms atvēlēts citās The Horus Heresy grāmatās.

Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pirmā sastapšanās ar Cowboys and Aliens galveno varoni nav tam pati glaimojošākā un visai ātri tas kļūst par trīs vīru slepkavu. Nezinot ne savu vārdu, ne ko citu par sevi svešinieks pamostas tuksnesī, bet, par laimi tam, ne gluži nekurienes vidū un tuvumā ir panīkusi zelta drudža vilinājumā izaugusi, bet nu drusku uz panīkuma pusi velkoša mazpilsēta Absolution.

Lai arī Absolūcijai ir pašai savs šerifs John Taggart, kurš ar sev padotajiem likumsargiem cenšas tā iespēju robežās uzturēt kārtību necilajā pilsētiņā, tad par tās patieso ietekmes spēku viennozīmīgi drīzāk būtu saucams pulkvedis Woodrow Dolaryhde, kura pēckara gados iegūtā turība ar lopkopību un viņa ekonomiskais pienesums gan Absolūcijai, gan tās tuvākajai apkārtnei pēc tā uzskatiem tam piešķir visas tiesības par tādu arī būt. Diemžēl Vudrovam viena vai cita iemesla dēļ nav izdevies uzaudzināt to pašu godprātīgāko dēlu (Pērsijs), kurš pieaudzis būdams reti, kad ir skaidrā prātā, un apzināti izmanto tētuka dotās privilēģijas, paļaujoties, ka no jebkāda veida ķezas tas to izpestīs.

Ja ne citplanētiešu negaidīts iebrukums, tie paši brīnumainā kārtā zelta kāri, tad romāns varbūt izvērstos par klasisku mežonīgo rietumu romāniņu, kuram garlaicības novēršanas nolūkos pa vidu vēl piesviests klāt svešinieka tēls, bet tam tā nav lemts būt. Tā vietā, lai cik negribīgi vairākiem tēliem tas grāmatas sižeta sākumā nebūtu, tad tiem brīvprātīgi spiestā kārtā jākļūst par sabiedrotajiem, lai netiktu samīti zem citu planētiešu spēka sloga.

Pirms tam gan sākotnējam svešiniekam pašam jāpārvar pārsteigums, kad uzzina, ka ir bēdīgi slavenais Jake Lonergan ar galvu reibinošu tūkstots dolāru atlīdzību pār tā galvu. Kaut arī pēc pamošanās tuksnesī ir pamodies gluži kā cita persona, kuram vairs prātā nenāk agrākās dzīves ļaunprātības, tas nenozīmē, ka citiem tas nebūtu vēl svaigā atmiņā. Tā teikt, paveicas (ne vienu reizi vien romāna gaitā), ka visu uzmanību novērš cits drauds, lai novērstu domas no lielās naudas summas atlīdzības par tā aizturēšanu.

Drīzāku un ātrāku savstarpējo uzticēšanos palīdz panākt fakts, ka citplanētieši nav tikai ieinteresēti Zemes zelta dārgmetālā vien, bet acīmredzami arī pašos humanoīdos un eksperimentos ar tiem. Tomēr grāmatas gaitā nerodas iespaids, ka tie ar eksperimentiem steigtos, vai pielūkoto, lai tādi kā Džeiks nespētu pa apjukuma delīriju izmukt, kur nu vēl tikt pie citplanētu izcelsmes ieroča. Kaut gan nevar nesaskatīt sižetiski cilvēkiem par labu esošus kritiskus momentus, Džeika aproces citplanētiešu ierocis viens no tiem, bez kuriem iebrucēju tehnoloģiskajam pārspēkam, pat ja ne to skaitliskajā ziņā, būtu bijis jābūt gana pietiekošam, lai spētu izveidot bāzi, no kuras uzsākt savu zelta motivēto iekarojumu.

Vēl atliek iepazīstināt ar Ellas tēlu, kura kāda nebūt iemesla pēc ieinteresāta Džeikā jau no tā pirmajiem uzrašanās mirkļiem Absolūcijā pat vēl pirms citplanētieši atklāti tiem atklāj savu klātbūtni un nodomus. Lai arī tās patiesās palīdzēt gribas motivācija tiek pietaupīta tuvāk grāmatas beigām, tad uzreiz var noprast, ka viņa un tai tuvi ļaudis kaut kur citviet ir jau agrāk vēl pirms Absolūcijas ir cietusi no šo pašu citplanētiešu uzbrukuma. Ellas tēlu varētu pieskaitīt pie Džeikam pieejamā ieroča tipa aspekta, kura kritiskā momentā tiek izmantota, lai ar tikpat kā maģijas fantastikas elemetnu izrakstītos no cilvēku tēliem nelabvēlīgas situācijas.

Bet kopumā Kovboji un Citplanētieši ir pārsteidzoši laba (un cik no atmiņas var spriest, tad labāka par filmu) priekš grāmatas, kura skaitās tīri filmas novelizācija un kura autoram Joan D. Vinge noteikti bijusi kaitinoši bieži un daudz jāsaskaņo ar filmu studijas funkcionāriem un personāliju, kuriem neinteresē paša romāna kvalitāte. Sižetiskais dinamiskums tiek saglabāts viscaur romānām. Tā arī visu galveno, kā arī mazāk nozīmīgiem tēliem, kā šerifa Tagarta mazdēlam Emetam vai pilsētas salona īpašniekam Dokam, rīcības motivācija iztiek bez pie matiem pivilkiem aspketiem.