Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

John Ajvide Lindqvist – I Am Behind You (Platserna #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverrun

Manas pārdomas


Vienā rītā četru treileru iemītnieki attopas nekuriens vidū. Kur vien skaties skatu neaizšķērso neviens cits objekts. Laikam ritot debesīs pat nav novērojama saules aktivitāte. Ja pirms tam nebūtu bijis iemesla pārmīt ko vairāk par pliku sasveicināšanos ar citiem trelera parka iemītniekiem, tad tagad loğiski ir pamats, lai mēğinātu saprast, kas īsti notiek. It kā īsteni laba metode, lai iemestu svešiniekus ar dažādiem raksturiem, noslēpumiem un pagātnēm vienā katlā, kur visiem prāti un domas ir uzvilktas, lai, pirms nonākšanas pie risinājuma, izceltos pa kādam labam konfliktam, bet personīgā skatījumā autoram ar šo grāmatu vēlamo efektu nepavisam nav izdevies panākt.

1)Stefan, Carina un kautrīgs dēls Emils.

2)Modele Isabella, kura cer vēl sasniegt karjeras virsotni (riebīgs raksturs), +/- slavens Zviedrijas futbolists Peter, kurš nesen zaudējis vietu valsts izlasē un meita Molly – pēc tā kā aprakstīta, burtiski citplanētietis. Laulība, kura jau labu laiku turas uz puļķiem un šis pārdabiskais notikums ļauj to izgaismot.

3)Donald un Majvor – senioru pāris ar 50+ kopdzīves gadiem, bet, kuri kopā palikuši vairāk aiz ieraduma, un arī viņu gadījumā nokļūšana kaut kur nekurienes vidū pārbaudīs laulības saišu izturību.

4)Un divi fermeri Lennart un Olof, kuri pirms pāris gadiem, pēc tam, kad abu sievas pēc kopīga ceļojuma ārzemēs tā vienkārši izdomāja neatgriezties, sāka gulēt vienā gultā, jo atsevišķi vienatnē nespēj aizmigt. Pirms tam ne vienam, ne otram nav bijušas domas par to, ka viņam varētu patikt paša dzimuma pārstāvji, un arī līdz šim vairāk par sadošanos rokās reizēm nav tikuši, kur nu vēl publiski izrādīt jūtas starp svešiniekiem.

Plus ik pa brīdim fragmenti no suņa Benija skatpunkta, par kuriem māc stipras šaubas, ka antropomorfisma procents būtu uzskatāms kā zems. Benijs nav vienīgais mājdzīvnieks četru treileru nekurienes parkā, ir vēl arī kaķis, bet labi ka vēl no tā puses netika piedāvāts skatījums uz notiekošo

Pirmā puse vēl šķita gluži sakarīga, bet pie 200-300lpp sāc prātot, kad sekos sakarīgs skaidrojums situācijai, kurā tēli iemesti, bet pēc +/- trīssimtās jo tuvāk nāk beigas, jo vairāk pārņem sajūta, kādu sū**, ja drīkst tā izteikties, un murgojumu es lasu. Atstāja riktīgi sliktu pēcgaršu, kas 100% neatspoguļo pašu sākumu. Rodas jautājums kāda jēga bija no visām atmiņu ainām par tēlu pagātni no “reālās” pasaules, ja noslēgums tiek tā vienkārši aprauts, jo apnika rakstīt, un tās neko nenozīmē.

Varbūt I Am Behind You vislabāk kategorizējams kā sava veida mağiskais reālisms, bet gribētos teikt, ka grāmatas ielikšana šausmu žanrā (vismaz uz to vairāk paļāvos, kad to iegādājos) ir bijusi kļūdaina un vairāk nodara skādi, radot lasītājam nepamatotas gaidas, kuras grāmata nepiepildīs. Ja noņem triku ar grupiņu svešinieku iemešanu situācijā, kurā visi ir spiesti sadzīvot viens ar otru, plus tikt kaut kā galā ar līdz tam neatrisinātiem savstarpējiem konfliktiem, tad pāri nekas saturīgs nepaliek. Īpaši, ja vēl autoram šķietami zūd interese izskaidrot pašu fenomenu. Tikpat labi tēli varētu tikt ievietoti kādā citā līdzvērtīgā situācijā un lokācijā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #179 (30.11-13.12)

Izlasīju:

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)

Michael J. Sullivan – Age of Swords (The Legends of the First Empire #2)

Noklausījos:

Frederik Backman – A Man Called Ove

Lasu:

Rob McCarthy – The Hollow Men (Dr. Harry Kent #1)

John Ajvide Lindqvist – I Am Behind You (Platserna #1)

Klausos:

Brandon Sanderson – Steelheart (The Reckoners #1)

Lasīšu:

Hjū Hovijs – Maiņa (Silos #2)

Klausīšos:

Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1)

Michael J. Sullivan – Age of Swords (The Legends of the First Empire #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey Books

Manas pārdomas

Kaut arī Raithe, nogalinot vienu no Fhrey/elfu rases, ir devis iedvesmu pārējiem Rhunes (cilvēki) pārstāvjiem, ka viņu rasei nav lemts mūžīgi dzīvot elfu apspiestības ēnā, Raithe pašam nav ticība, ka atklātā karā viņam vai kādam citam būtu izredzes uz uzvaru.

Kamēr elfu pusē ir gadu tūkstošos mērāms mūžs, kas devis papildus auru dieviem pielīdzināmajam statusam un tādejādi laupījis drosmi uz pretestību no Rhunes, vienlaikus ilgajai varai un spēkam līdzi nākošā augstprātība un neticība, ka kaut kādi tur nieka radījumi spētu mainīt dabisko pasaules kārtību, var kļūt par pirmo un pēdējo klupšanas akmeni un būt par iemeslu neatgriezeniskām pārmaiņām.

Papildus iedomībai un augstprātībai pār cilvēkiem, par elfu ēras beigu otro tikpat lielu iemeslu var kalpot nesaskaņas pašu starpā starp vienu cilti, kuras pārstāvji vairāk vai mazāk spēj pārvaldīt mağiju sauktu par Art un kuri vēlās lielāku varu, un starp burtiski visiem pārējiem, kuriem ir pamats bažīties par savām dzīvībām.

Sižets tiek sadalīts vairākās daļās un lasītāja interese tiek meistarīgi noturēta katrā no tiem. Gan intrigu pilnajā elfu nometnē, gan Rhunes pusē, kuriem pastāv nopietns risks zaudēt karu vēl pirms pirmās cīņas. Lai to novērstu pirmkārt jāizvēlas viens kopējs vadonis/karalis, kas nebūt nav viegls process, ja gadsimtiem ilgi elfu uzkurināta ir valdījusi savstarpēja neuzticēšanās. Otrkārt visai lietderīgi būtu līdzvērtīgi vai pat vēl labāki ieroči pār elfiem esošajiem, pie kā paši elfi ir gudri piestrādājuši, lai pārsvars šajā aspektā būtu viņu pusē. Starp šiem diviem pārsvars jādod otrajam ‘’cilvēku’’ sižetam, kur tēli šķita daudz labāk izstrādāti, vairāk piedomāts pie raksturu daudzpusības.

Protams, par cik runa stāstā ir par cilvēces izdzīvošanu kā tādu, plus elfu pusē ir daži labi ne visai pozitīvi tēli, tad lasītājs uzreiz ir predispozicionēts just līdz Raithe u.c., bet tas nav nekas tāds, kas sabojātu grāmatas lasītprieku.

Fredrik Backman – A Man Called Ove (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Ove satika un vēlāk apprecēja Sonju, viņš jau bija viens liels rūgumpods, kurš apzināti izvēlas rutinizētu ikdienu ar pēc iespējas mazāk nejaušībām, pārmaiņām un variācijām. Pēc 40+ kopdzīves gadiem Ūve nav ne mazākajā mērā mainījies, bet diemžēl krāsainums līdz ar lielu dzīves jēgu, ko viņa dzīvē ienesa Sonja, ir zudis. Pirmajos mirkļos, kad Ūve piemin sievu, bet viņa nekur pati apkārt nav, rodas jautājums, vai Ūve ir līdz galam pieņēmis sievas nāvi pēc gadiem ilgas cīņas ar vēzi, bet patiesība ir pat skumjāka. Attiecību nozīme Ūvem ir bijusi tik liela, ka tas vēl joprojām neļauj beigt sērot par zaudēto un ļauties priecāties par labajām atmiņām.

Ūve ir vienpatis un ļoti izteikts principiālists. Ja apdzīvojamā teritorijā nav atļauts iebraukt ar auto, tad nemaz nedomā ielīst kaut pa centimetru, citādi vari būt drošs, ka Ūve būs klāt kā likts, lai labotu notikušo. Nav nozīmes, ka puķu dobē nekas neaug, tik un tā i neiedomājies tajā iekāpt, kaut vai nejauši. Labu veiksmi nabaga kasierim/zāles darbiniekam kādā elektro preču veikalā izskaidrot iesīkstējušam opim, kāpēc planšeitei nenāk līdzi klaviatūra, ja sarunas laikā viņš šo ierīci pielīdzina datoram. Tādi un citi piemēri, kā vienīgā vispār atzīstamā auto marka, kuru izvēlas normāli domājoši cilvēki, ir SAAB, ideāli raksturo Ūves personību.

Protams, šādi cilvēks cilvēks nekļūst vienas dienas laikā, kā jau visi, un atmiņu ainas gan pirms Sonjas, gan abu kopdzīves laikā, par ko Sonjas draugi nerima brīnīties, ko viņa Ūvē tādu saskatījusi, atklājas neviena vien sāpīga pieredze, kas no reizes uz reizi pārliecinājusi Ūvi paļauties tikai uz sevi, piesargāties pielaist citus pārlieku tuvu un uz vairumu, īpaši ofisa klerkiem, skatīties ar ļoti lielām aizdomām.

Bet, lai kā Ūve censtos, stāsta tagadnes ainās un sižetā pa druskai  vien atklājas, ka Ūve lielākoties mēğina visās situācijās būt liels rūgumpods, kura pasaulē reti kurš vairs pats māk salabot kaut ko vienkāršu vai uzņemties atbildību utt., lai tādejādi sevi pasargātu, bet visu izmaina vienas jaukas imigrantu ğimenes ievākšanās kaimiņos un pagalmu kaķa uzrašanās, kur bez Ūves aizsardzības būtu gals klāt. Stāsta laikā, lai kā Ūve necenstos, tomēr atklājas, cik plaša patiesībā ir Ūves sirds.

Jauks feel-good stāsts, kas jauki ietērpj pamācību nespriest par vīru pēc viņa cepures. Filmu, kas uzņemta pēc romāna motīviem neesmu skatījies, bet treilera lielais humors gan šķita drusku pārspīlēts/nevietā.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Izlasīju, lasu, lasīšu #178 (16.11-29.11)

Izlasīju:

John Grisham – The Summons

Wilbur Smith – Predator (Hector Cross #3)

Noklausījos:

Katy Reichs –Bones are Forever (Temperance Brennan #15)

Lasu:

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)

Michael J. Sullivan – Age of Swords (The Legends of the First Empire #2)

Klausos:

Frederik Backman – A Man Called Ove

Lasīšu:

Rob McCarthy – The Hollow Men (Dr. Harry Kent #1)

John Ajvide Lindqvist – I Am Behind You (Platserna #1)

Klausīšos:

Brandon Sanderson – Steelheart (The Reckoners #1)

Wilbur Smith, Tom Cain – Predator (Hector Cross #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Hector Cross triloģijas trešā grāmata Predator ir kulminācijas punkts (diezgan neizteiksmīgs kā visa sērija) konfliktā starp kriminālās pasaules pārstāvi un brutālu slepkavu Johnny Congo, kurš vaino Hektoru sava drauga nāvē, un šobrīd galveno atbildīgo par drošību Bannock Oil korporācijā Hektoru Krosu, kura rožainā nākotne ar lielo mīlestību Hazel Bannock tika izjaukta visnežēlīgākajā veidā ar Heizelas slepkavību, atstājot abu kopīgo meitu bez mātes. Miera nebūs ne vienam, ne otram, kamēr abi būs dzīvi uz vienas planētas. Vienīgi, kamēr Kongo uztraucas vien par sevi un saviem kontiem, Hektoram jāpatur prātā draugu, kolēğu un arī savas mazās meitas drošība.

Diemžēl par daudzdimensionāliem nevar nosaukt nevienu tēlu, īpaši ja runa iet par sieviešu tēliem. Radās sajūta, ka Hektora acīs viņas netiek tālāk par to, ko var piedāvāt gultas priekos; varbūt vēl vienīgi, ja ir vēl kāds talants, ko piedāvāt cīņā pret Džoniju Kongo. Turklāt arī paši sieviešu tēli tā vien šķiet nezinātu, ko vairs darīt bez spēcīgā un visu varošā Hektora pleca. Viss kopā iet nelielā pretrunā ainās ar Hektoru un viņa paša meitu. Nebūt neesmu no tiem, kuriem vajag diversity/dažādību visās mālās tikai ķeksīša pēc un nav arī nekādas vainas šāda tipa grāmatai, vienīgi izpildījums, tai skaitā pati proza, atstāj daudz vietu, kam labākam.

Ik pa brīdim bija ļoti acīmredzamas ekspozīcijas ainas ar lieko pildījumu, lai palielinātu kopējo apjomu, kas arī nepalīdzēja uzlabot kopējo grāmatas baudāmību. Beidzot tiku līdz Hector Cross sērijas noslēdzošajam romānam. Jāsaka beidzot, jo labāku apzīmējumu, kā labi ja viduvējs spraiga sižeta trilleris gan konkrēti šai grāmatai, gan triloğijai grūti piešķirt.

John Grisham – The Summons

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rejs, profesors juridiskajā fakutlātē~ Virdžīnijā, saņem uzaicinājuma vēstuli nevis ierasties uz kādu tiesas prāvu kā lieciniekam vai potenciālam žūrijas loceklim, bet gan pie tēva stipri gados, kurš jau labu laiku cieš no vēža radītajām sāpēm un vairs nav tas pats darba rūķis un visu respektētais, neviena neiebiedējamais tiesnes kā agrāk.

Vēstule savā tekstuālajā formulējumā ir visai skopa un ierašanās datums nav nekādā veidā saskaņots ne ar Reju, ne viņa brāli Forestu, bet tas ne mazākajā mērā Rejam nav pārsteidzoši, jo tāds pats kā tiesas zālē, tāds ļoti bieži tēvs bija arī pret dēliem.

Pirmais šoks, Rejam atgriežoties dzimtajās mājās, ir tēva atrašana klubkrēslā esam mirušu, bet vēl lielāks pārsteigums seko, kad Rejs skapī 27 kurpju kastēs noslēptus atrod aptuveni  $3 miljonus. Loğiski būtu neko pašam neslēpt, atklāt par atrasto brālim un vēlāk sadalīt mantojumu, kas nu būtu palicis pēc nodokļu apmakas. Bet problēma pirmkārt tāda, ka jau no tīņa gadiem Forests ir cīnījies ar dažāda veida atkarībām un Reja pārliecība pauž, ka ar naudu brālis visdrīzāk kaitētu sev, ja ne vēl nepārdozētu. Otkārt pirms izlemt, ko iesākt ar naudu, vispirms Rejam ir obligāti jānoskaidro,vai nauda nav iegūta nelegāla. Pēdējais, ko viņš gribētu būtu aptraipīt tēva spodro reputāciju.

Bet, kā jau varētu noprast, tad tieši Reja izvēle noklusēt par atrasto aizsāk grāmatas pamata sižetu, kas katru mirkli liek Rejam uztraukumā atskatīties pār plecu un par saldu miegu var vispār aizmirst. Iedoma un cerība, ka tikai Rejs zina par $3 miljoniem ātri vien izkūp, pēc kā vien ar izslēgšanas principu un ejot cauri tēva dokumentiem var sākt prātot, no kurienes nauda nākusi, kādēļ tā nav tikusi iekļauta testamentā un kurš to visiem līdzekļiem vēlas Rejam atņemt!

Labs trilleris, kas sniegs tieši to, ko var sagaidīt un cerēt, ja ir zināms, ka autors ir Džons Grišams.

Kathy Reichs – Bones are Forever (Temperance Brennan #15) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai cik garš vai īss nebūtu katras personas mūžs, kauli no visiem organiskajiem audiem noārdās vislēnāk (piekasīšos jau pie pirmās izdevības pie grāmatas nosaukuma 😄). #15 Bones are Forever sērijas turpinājumā psiholoģiskā izturība tiek pārbaudīta visiem iesaistītajiem izmeklētājiem, to skaitā antropoloğei Temperansai Brenanai, kad par galveno aizdomās turamo personu vairāku zīdaiņu nāvē mīklainos apstākļos kļūst pati mati. Varbūt policijai nebūtu bijušas pat nekādas aizdomas par varbūtēju noziegumu, ja godīgs un čakls ārsts neziņotu attiecīgajiem dienestiem par jaunu, aizdomīgu pacienti, kura nonāk uzņemšanā nonāk asiņošanas dēļ un pēc visām pazīmēm izskatās, ka būtu nesen dzemdējusi, bet pati to noliedz.

Nozieguma, aiz tīša prāta vai ne, izcelsmes vieta ir Kanādā, kas autorei ļauj izmeklēšanā iesaistīt detektīvu Raienu un, papildus aizmukušās mātes tvarstīšanai, paturpināt blakus-sižetu par abu jūtām un potenciālajām attiecībām ārpus darba, kas arī šoreiz turpina riņķa danci un nekur diži uz priekšu neizkustās.

Klausoties Bones are Forever tikpat kā uzreiz aiz #14 Flash and Bones izteiktāk jūtami bija sērijas regulārie trūkumi nekā plusi. Ja vēl neuzkavējas pie tā, kāpēc antropoloğe, nevis detektīvi, ir galvenā izmeklētāja šajā sērijā, tad viens, ko nepieminēju pie #14 raksta ir Brenanas regulārie pravietiskie sapņi. Ne tikai viņa spēj atcerēties visas detaļas no sapņiem pēc pamošanās, kas vēl būtu tā neko, bet tikpat kā katru reizi tie ir par attiecīgās grāmatas izmeklēšanu un turklāt vēl tādi, kurus pareizi interpretējot var nonākt pie vainīgā atrašanas. Viens visai paliels triks, lai vajadzīgā brīdi pavirzītu sižeta gaitu sev vēlamā virzienā un/vai izrakstītu sevi laukā no strupceļa.