Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pasludināt 54 Deep Zone planētu neatkarību no Konstelācijas kodola 20 (turīgajām) planētam ir viens solis, bet izcīnīt brīvību, apzinoties, ka Konstelācijas diadēmas Mišelas autokrātiskā stila vara un lepnums neļaus viņai tā vienkārši atzīt tāda mēroga zaudējumu ne tikai planētu skaita ziņā, bet arī ienākumos, kurus tik pašsaprotami var no Tālās Zonas planētām izpiest, nerēķinoties ar tur dzīvojošo viedokli.

Diadēmas Mišelas un viņas padotie, kuri visi ir “Jā” vīri un neuzdrošinās iebilst pušplēstu vārdu, ja vien nevēlas saskarties ar bēdīgām sekām, prātos neeksistē doma, ka viņu skaitliskajā ziņā parākā armija nespētu viens un divi apspiest saceļšanos, pat tādas iespējas varbūtība ir kaut kas neiedomājams. Bet pretinieka nenovērtēšana līdz galam nav vienīgais, kas pamatīgi iezāģē Konstelācijas spēkiem. Nekas labs nav sagaidāms, ja pēc iepriekšējā ģenerāļa Adolfusa (apspiestā) sacelšanās mēģinājuma pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem armijas skaitliskais apjoms arī miera laikā uzturēts tikpat liels. Diezin vai armija, kurā valda birokrātiskais aparāts var lepoties ar lielu spēku, ja uz katru ierindas karavīru ir divi komandieri utt., kuru pozīcijas tiek tirgotas starp augstmaņiem, nevis nopelnītas darbos.

Protams, ar visu to ģenerālim Adolfusam varētu nepietikt, ja vien viņa pusē nebūtu Hallholme/Hellhole planētas iepriekšējās ar telekinēzes spējām apveltītā Xayan civilizācija. Hellhole Awakening gaitā radās iespaids, ka šo spēju spēks gan individuāli, gan apvienojot kolektīvi tiek pielāgots pēc sižeta situācijas un vajadzības.

Ja sižeta uzmanība ģenerāļa Adolfusa pusē svārstās starp planētu aizsardzību un Xayan citplanētiešiem, tad Konstelācijas pusē vairāk dominē arī politiskās intrigas un diadēmas Mišelas paranoja, vai tik kāds necer izmantot trauksmainos laikus, lai gāztu viņu no troņa un pats tajā iesēstos. Lai kādi arī nebūtu varbūtējā pretendenta nodomi, nav grūti izdomāt iemeslus, kas diadēmu Mišelu parādītu nekompetentu un pat kaitniecisku viņas pavalstniekiem.

Laba triloģija ar skaidri nostādītiem labajiem un sliktajiem, ne bez trūkumiem, bet kuras plusi spēj izklaidēt, lai ceļojums no grāmatas sākuma līdz tās beigām nebūtu mokošs.

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wordsworth

Manas pārdomas

#1 Four Just Men

Četri Trīs labi situēti slepkavas ar pieredzi ir nostādījuši sevi kā taisnības cīnītājus, jo viņi nenogalina kuru katru prieka pēc, bet gan attaisno savu rīcību, ja likuma vara kādā gadījumā izrādās bezspēcīga. Kaut grāmatas nosaukmā un arī paši sevi nosaukuši par Four Just Men (saīsināšu uz FJM), tad ceturtais gan sērijas pirmajā grāmatā, gan vēlāk ir kāds ar noderīgu specializāciju vai profesiju, kuru piesaista attiecīgajam darbiņam. Par savu nākošo upuri FJM ir izraudzījušies ne kuru katru salašņu, bet gan pašu britu Ārlietu ministru, lai vispirms ar draudiem piespiestu viņu atsaukt tiem nevēlama likumprojekta pieņnemšanu.

Pirmais iespaids vairāk liek domāt, ka pirmajā vietā ir nevis lielākais sabiedrības labums, bet gan paši FJM darboņi. Ar šodienas skatījumu četrone labākajā gadījumā būtu nosaucami par anti-varoņiem, ja ne par teroristiem un slepkavām, bet, kā norāda ievada autors, tad grāmatas publikācijas laikā (~1921.gads) Edgar Wallace nav bijis vienīgais, kurš rakstījis par varoņiem, kuri likuma izpildi un sodīšanu ņem savās rokās un cīnās pret viņu saskatītu netaisnību

#2 The Council of Justice

Trūkums, kas turpinās otrajā The Council of Justice grāmatā, ir FJM varoņu vienveidīgums un individualitātes trūkums, kas vairāk rada sajūtu, ka būtu viens tēls ar četrām dažādām sejām un vārdiem. Tāpāt ceturtā papildus FJM darbība šajā stāstā ir tik nemanāma, ka rodas jautājums, kāpēc vispār tādu pieminēt.

Sižeta centrā, kuram netrūkst caurumu un mīnusu, piemēram, kā gan FJM iegūst informāciju ātrāk un labāk par Skotlendjardu, ir Red Hundred anarhistu/komunistu kustība, kuru mērķi stāsta ietvaros ir nu jau visai klasiski un klišejiski, bet vismaz prozas kvalitāte salīdzinoši ar Four Just Men  ir manāmi labāka.

#3 The Just Men of Cordova

Kvalitāte un baudāmība turpina augt ar trešo The Just Men of Cordova darbu, kurā vienīgais jūtamais trūkums būtu mināmi neskaidrie dialogi, lai nenojuktu kurš kad runā. Personīgi tas, ka FJM šajā grāmatā galveno darbību neņem FJM varoņi.

#4 The Law of the Four Just Men un #6 Again the Three (īso stāstu krājumi)

No abiem diviem The Law of the Four Just Men šķita labāks gan ar katru stāstu individuāli, gan kā krājums kopumā. Ja garākajās grāmatās/novelēs Edgar Wallace  ir laiks un vieta izvērsties un piepūst darbu ar lieku materiālu un vārdu skaitu, tad īsajos stāstos autors ir spiests būt konkrētāks, kas acīmredzami padara stāstu labāku.

The Law of the Four Just Men pirmo stāstu  The Man Who Lived at Clapham varētu nosaukt par klasisku šantāžas lietu, bet manam 21.gadsimta prātam visai neizprotamu, kurā vīram draud cietumsods, par ielaušanos cita mājoklī, jo viņš centās atgūt sievas jaunības dienu mīlestības vēstuli necilam un viņas statusam necienīgam miesnieka dēlam. Laikam lielais uztraukums ir par skandālu sabiedrības acīs un baumām, kuras izraisītu vēstules nākšana atklātībā.

Again the Three par sliktu nāk gan fakts, ka daži stāsti jūtami ir minimāla variācija vienam no stāstiem no The Law of the Four Just Men krājuma, bet arī visu stāstu izteiktais īsums, kurā lielāko daļu vietas aizņem nozieguma/problēmas izklāstu un beigu atrisinājums vainīgā sodīšanai tādejādi ir tik novienkāršots un neizteksmīgs, ka zūd pat minimāls lasītprieks par konkrētu stāstu

#5 The Three Just Men

Sekretāres darba piedāvājuma sludinājuma autors Dr. Oberzohn darbības sfēra aptver teju visu pasauli, kur vien tas nepieciešams viņš ir gatavs piedāvāt savus pakalpojumus, piemēram, ieroču pārdošanā. Lai pārdotā apjoms būtu vēl augstāks doktors nekautrējas izmantot visas iespējamās metodes gan pārdodot ieročus abām pusēm, gan pirms tam radot auglīgus apstākļus revolūcijai/sacelšanās mēģinājumam kādā nebūt nestabilā valstī. Tomēr šāds bizness ir ne tikai ar lielu peļņu, bet prasa arī regulāras liela apjoma investīcijas, diemžēl nabaga Dr. Oberzohn nevar griezties kurā katrā kārtīgā aizdevumu izniegšanas iestādē.

Par laimi, doktors no saviem avotiem ir uzzinājis par kādu britu kolonijas salu, kuras teritorijā klusiņām atklāts vērtīgu miljonos mārciņu mērāmiem derīgu izrakteņu depozītiem. Vienīgais triks, lai salu iegūtu salu savā nomā, ir nepieļaut, lai Meribella, kuras zinātniekam tēvam piederēja salas nomas līgums (pirms vietējie iezemieši to nogalināja), atklātu par salas vērtīgu statusu un pagarinātu nomas līgumu nu jau uz sava vārda.

Tomēr šķietami vienkāršais plāns, ar sludinājumu ievilināt slazdā Meribellu un noturēt viņu tajā līdz nomas līguma termiņa beigām, nenorit tik gludi, kā varētu domāt. Par to savs vārds sakāms iepazītajiem taisnības cīnītājiem; nu jau godīgi nosauktam The Three Just Men, kaut arī reizēm pavīd vēl vecais Four Just Men.

Izlasīju, lasu, lasīšu #182 (11.01-24.01)

Izlasīju:

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Kyoko Asakura – Tokyo Houses

Noklausījos:

Henning Mankell – The White Lioness (Kurt Wallander #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

David Weber, Steve White – Insurrection (Starfire #1)

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)

Blake Crouch – Wayward (Wayward Pines #2)

Lasu:

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Klausos:

Blake Crouch – The Last Town (Wayward Pines #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)

Lasīšu:

Simon Kenrick – The Bone Field (The Bone Field #1)

Charles Dickens – Martin Chuzzlewit

Klausīšos:

Scott Lynch – Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)

Henning Mankell – The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4)

Iepalicēji #30

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell

Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.

Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.

The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.

***

Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White

Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.

Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.

***

Tokyo Houses by Kyoko Asakura

Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski.
Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.

Blake Crouch – Wayward (Wayward Pines #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ītans Bērks brīvprātīgi piespiedu kārta ir kļuvia par idilliskās Wayward Pines mazpilsētas jauno šerifu. Viss turpina ritēt tāpat, kā pirms tam ar iepriekšējo šerifu, un no iedzīvotāju reakcijas varētu padomāt, ka pirms Ītana cita šerifa nemaz nebūtu bijis.

Bet tā ir tikai maldīga ar kosmētiku nošpaktelētā virskārta. Patiesība, kas slēpjas aiz tās ir daudzkārt skaudrāka. 24/7 novērošanas sistēma 100% nepārklāj visu pilsētas teritoriju, bet nezinātājam būtu neiespējami pārvietoties, lai viņu neuztvertu kāda no daudzajām novērošanas kamerām vai audio neuztvertu sarunu, un par privāto dzīvi savās mājās vispār vari aizmirst.

Iemesls ir reizē prātam grūti aptverams un klišejiski sens – lielāka labuma vārdā. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju pat nenojauš, ka viņi vairs nedzīvoa 20.gs beigās vai 21.gs sākumā, bet gan +/-1800, ko tēli jau izsakoties noapaļo jau uz 2000, gadu tālākā nākotnē, un, ka kāds miljardieris vārdā Deivids Pilčers, pie reizes izgudrotājs un citādi ar inteliģenci itkā apdāvināts, precīzi paredzēdams, ka homo sapiens salīdzinoši strauji ar mazu paaudžu starpību paša piegružotās un izmainītās vides iespaidā evolūcijas gaitā pārvērtīsies radījumā, kas ne visiem rādītos pat ļaunākajos murgos. Vienīgi veids, kādā Deivids P.ir izvēlējies paglābt cilvēci ir, maigi sakot, apšaubāms.

Viens robs diženajā plānā un no tā izrietošais jautājums, kas rodas, kāpēc tik maz iedzīvītāju? Cik varu noprast tad diži lielas krio-miegā iesaldētu cilvēkresursu rezervju nav. Otrs, kāpēc, ja vien tas nesaistās ar resursu uzglabāšanu, nebija iespējams nogaidīt ilgāk, lai ļautu aiz pilsētas mūra mītošajiem mošķiem varbūt apmirt, samazināties skaitā vai attīstīties civilizētākā formā. Temats,kam visai īsā grāmata nepaspēj pieskarties, vai pat dot militāra rakstura alternatīvu. Un treškārt, kādi apsvērumi Deividam bijuši, lai neizveidotu vairāk kā vienu cilvēces patvērumu, vai vismaz klusi informēt citua čomus un paziņas miljardierus, lai uzbūvētu ko līdzīgu citur.

Kulminācijas punkts noslēdzas uz laba klifhengera, lai rastos vēlme drīzākajā laikā ķerties klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)(Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Camorr pilsētā tā vien šķiet, lai izdzīvotu un dzīvs sagaidītu nākošo rītu, ja vien nepiederi pilsētas nīstajai elitei/nobility, tad nav lielas izvēlas iespējas kā vien pievienoties kādai no daudzajām bandām vai drīzāk dzīve piespiež pieņemt šādu lēmumu.

Ļoti prasmīgais jaunais zaglis, īpaši maskēšanās un akcentu maiņas ziņā, Locke Lamora (nav dzimtais piecu vārdu garais vārds) un viņa draugi un cīņu biedri no Gentleman Bastards bandas jauki pelna iztiku un pat pārsteidzoši veiksmīgi, kad viņi neviļus tiek ievilkti aukstās atriebības pasniegšanā vislielākajos apmēros, kas briedusi vairāk nekā 20 gadu garumā.

Pašreizējais noziedzīgās pilsētas puses karalis(iztēlojos kaut ko uz Godfather pusi) ir Barsavi, bet viņa tā saucamo troni ir nolūkojis cits noslēpumains censonis, kurš sevi nodēvējis par Pelēko Karali. Vien sižeta gaitā atklājas Pelēkā Karaļa patiesā identitāte, viens no daudzajiem Barsavi nežēlīgajiem noziegumiem, kuros, par nelaimi viņam, kā laiks rādīs, vienā no tiem dzīvajos palika viens liecinieks par daudz, un tas uz ko gan viens cilvēks ir gatavs tikai lai atdarītu sev nodarītu sāpi, vienalga, cik nevainīgajiem un nelaimīgajiem, kuri nelaikā patrāpījušies ceļā, būtu jācieš, lai viņš panāktu savu.

Lai arī Locke pieder pie kriminālās pasaules, tas nebūt viņu par aukstasinīgu briesmoni, kuram būtu līdzīgi uzskati uz mērķa sasniegšanu kā Grey King. Viņa dēļ, ja vien no tā nekādi nebūtu iespejams izvairīties, vienkāršais iedzīvotājs necietīs ne materiāli, ne fiziski, bet, lai visi dievi stāv tev klāt, ja esi nodomājis ko sliktu viņa draugiem. Tas Locke Lamora padaru par vienu labu anti-varoni. Lai gan atmiņu ainas par bāreņa Locke pirmajām noziedzīgajām gaitām starp nodaļām uzturēja labu spriedzi, nepacietībā gaidot, kas notiks tālāk, tad pašas par sevi tās nešķita tikpat saistošas kā pamata sižets. Protams, tas dod lielisku ieskatu varoņa pagātnē un tēla pārmaiņās/izaugsmē no tā laika.

Neko vairāk nezinot par šo sēriju, kā vien sērijas pirmās grāmatas notikumus, varu tikpat labi iztēloties, ka galveno notikumu uzmanības centrā turpinājuma ietvaros ir pavisam citi tēli.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.

Izlasīju, lasu, lasīšu #181 (28.12-10.01)

Izlasīju:

Hjū Hovijs – Maiņa (Silos #2)

Penny Vincenzi – A Perfect Heritage

Noklausījos:

Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1)

Craig DiLouie – Crash Dive #1-6

John Scalzi – Murder by Other Means (The Dispatcher #2)

Blake Crouch – Pines (Wayward Pines #1)

Lasu:

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Kyoko Asakura – Tokyo Houses

Klausos:

Henning Mankell – The White Lioness (Kurt Wallander #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Lasīšu:

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Klausīšos:

David Weber, Steve White – Insurrection (Starfire #1)

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)

Blake Crouch – Pines (Wayward Pines #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Slepenā dienesta ağents Ethan Burke vienā jaukā dienā pamostas ar mežonīgām galvassāpēm kaut kādā nekurienes mazpilsētš Wayward Pines, kur virspusēji pirmajā acu uzmetienā viss liecina, ka Ītans atrodas idilliskākajā mazpilsētā un utopijā uz Zemes virsas. Pēc skata vai nu Ītanu kāds ir smagi apstrādājis, vai arī ir sanācis ciest smagā avārijā, bet jau pats slimnīcas apmeklējums raisa bažas par patieso Wayward Pines dabu, un kas gan īsti pilsētelē notiek.

Varētu bezmaz vai padomāt, ka kāds ir izdomājis izvest Ītanu cauri kādam makten sliktam praktiskajam jokam, jo, lai kur viņš grieztos, neviens tieši neatbild ne uz viņa pamatotajiem jautājumiem, ne cenšas kā citādi palīdzēt. Notiek pat tieši pretējais un Ītana dzīvība no visām pusēm tiek apdraudēta, labi zinot, kādu amatu viņš ieņem un kāds sods par to pienākas. Jo tālāk, jo trakāk un sāk nomākt sajūta, ka Ītans ir nokļuvis ļaunāko murgu mazpilsētā.

Bet grandiozākais šoks tiek pašam Ītanam, uzzinot kur un kad (gadskaitļa ziņā) ir nonācis. Ka Wayard Pines patiesībā ir pēdējā parastu cilvēku apdzīvota vieta distopijas pārņemtā pasaulē, kurā mazpilsētas iedzīvotāji vai nu tik tiešam ir noticējuši pasaku meliem, vai arī tiek noturēti ierindā ar bailēm no soda, ja pat aiz neuzmanības tiek pārkāpts kāds no stingrajiem likumiem.

Personīgi pirmā saskare ar Wayward Pines man bija caur seriālu (kad vēl tādus skatījos), kas uzņemts pēc sērijas motīviem, kas tieši palīdzēja noorientēties kas ir kas. Protams, neiztiku bez salīdzināšanas, bet neieslīgu galējībā, lai vienu pasludinātu labāku par otru un tādejādi izbojātu pašas grāmatas klausīšanos. Laikam tas būs kompliments, ja teikšu, ka grāmatas beigas pienāca par ātru un gribējās vēl. Vai arī otrs variants, ka esmu vienkārši pieradis pie krietni lielāka lpp apjoma darbiem.