Bernard Cornwell – The Empty Throne (The Saxon Stories #8)

21045103

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Patīkami pārsteidza grāmatu ievadošais prologs ar skatpunkta maiņu. Tik ‘’dziļi’’ sērijā un pēc tik ilga laika, ar to domājot, ka The Empty Throne jau ir astotā The Saxon Stories sērijas grāmata, un visas iepriekšējās grāmatas ir bijušas no Bebanburgas Uhtreda skatpunkta, bet tagad prologs no viņa dēla Uhtreda Uhtredsona. Starp pirmajām domām bija, ka mana prognoze par Uhtreda neiziešanu vairs uz kaujas lauka būs izrādījusies pareiza un ka nu Uhtreds savas vecumdienas sagaidīs drošībā aiz nocietinājumiem, bet par to, kas notiek uz salas varēsim vērot ar Uhtredsona starpniecību.

Bet še tev! Neesmu paspējis nedz īsti sajust Uhtredsona no tēva atšķirīgo balsi, nedz to, vai to Kornvelam izdotos tādu izveidot un noturēt, kad jau seko nākamā nodaļa un esam atpakaļ pie Uhtreda. Nebūt nesūdzos, bet būtu bijis interesanti pārmaiņas pēc kas atšķirīgs.

Kaut arī pēc divcīņas ar dāņu karavadoni Knutu noslēdzoties The Pagan Lord Uhtreda ievainojums vēl joprojām nav sadzijis un izdala stipri smakojošas strutas, kā arī pat pie visniecīgākajām un mazākajām kustībām var izsaukt sāpju agoniju, tas neattur Uhtredu no atrašanās notikumu pašā epicentrā. Un labi, ka tā, jo mirst Mērsijas (Mercia) karalistes valdnieks Æthelred. Viņa nāve daudziem karalistē dod cerību, ka pēc paaudzes pārtraukuma viņiem varētu būt valdnieks, kurš neatrodas zem Veseksas karaļa (šobrīd Edvards) tupeles. Pamatu ambīcijām, neskaidrībām un intrigām dod fakts, ka Æthelred un Edvarda māsas Aethelflad laulībā ir bijusi tikai viena meita.

Kaut arī Edvards kā valdnieks nav slikts vai nekompetents, bet viņam laikam laiks šķiet labāk pavadīts medībās vai esot gultā, nekā būt pie karalistes stūres, kā arī apkārtējiem nav paslīdējis garām viņa vēlme pēc atzinības, kad daudziem atmiņā ir viņa tēva Alfrēda sasniegtais. Savukārt to ir pamanījis un nebaidās izmantot viens no bagātākajiem Veseksas vīriem un Edvarda sievas vīratēvs Æthelhelm, kurš ir apņēmības pilns, lai realizētu savas ieceres un sapni redzēt savu mazdēlu par nākamo karali pēc Edvarda. Pat Uhtreds atrod sevi spekulējām, kurš ir, tā teikt, patiesais valdnieks.

Par nelaimi, vīratēvam, Edvards pirms laulībām paspēja radīt dvīņus – puiku un meiteni, šobrīd 9 gadus veci. Bet vēl trakāk, ka abi un vēl arī priesteris, kurš par spīti pašreizējam aklumam var apliecināt to laulību un līdz ar to bērnu leģitimitāti, ir Uhtreda aizgādībā.

Neviens, izņemot vien reto, apsver domu, ka Mērsijas pārvaldīšanu varētu uzticēt Aethelflad, kura par spīti atbalsta trūkumam no vīra visu šo laiku ir bijusi spožāka līdere par savu nu jau mirušo vīru. Neskatoties uz vairākkārtējiem panākumiem, doma, ka šo nopelnu dēļ viņa būtu cienīga kāpt tukšajā tronī, daudziem ir pilnīgi neiedomājama (loģiski!) viņas dzimuma dēļ. Kā arī nevar noliegt, ka diezin vai Edvardam varētu patikt doma, vienalga māsa vai nē, ka sievietei ir ievērojamāki panākumi nekā viņam kā karalim.

The Empty Throne visā krāšņumā parāda varbūtības situācijā, kad mirst valdnieks, kurš nav atstājis aiz sevis vīriešu kārtas mantinieku sabiedrībā, kurā līdz šim ierasts, bijis, ka sieva atlikušo dzīvi klusi pavada kādā attālā klosterī.

Jim Butcher – Turn Coat (The Dresden Files #11) (Audio book)

3475161

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Vai tu palīdzētu kādam, kurš tevi ir apšaubījis un centies atraust kaut niecīgāko iemeslu, lai burtiski nocirstu tev galvu vienas vienīgas kļūdas dēļ jaunībā, kaut arī pašaizsardzības nolūkos? Vai tomēr aizcirstu durvis tādai personai un ietu atpakaļ gulēt? Tādu izvēli nākas pieņemt Harijam Drezdenam, kad ar neatlaidīgiem klauvējieniem un galvassāpēm viņš tiek pamodināts un jau no paša rīta nostādīts tādu pasaulīgu problēmu priekšā.

Šī konkrētā persona ir Donalds Morgans, Baltās padomes līdera burvja Merlina (ne tas no Artūra laikiem) tuvs padomnieks. Morgans tiek apsūdzēts cita burvja slepkavībā un Baltās padomes nodevībā, zinot kā darbojas taisnīguma piespriešana (arīdzan kā pats pagātnē ir rīkojies), viņš apzinās, ka vienīgā cerība, lai pierādītu nevainību un pie reizes paliktu dzīvam, ir bēgt. Un kur vēl labāk, ja ne meklēt palīdzību pie Harija Drezdena; ne viens uzreiz par to neiedomātos! Burvju pasaulē tas nav nekāds noslēpums, ka starp abiem pastāv visai naidīgas attiecības.

Tāpēc vēl jo vairāk kā Džona Markoni gadījumā un sērijas iepriekšējā grāmatā (šeit) būtu saprotams, ja Harijs atteiktos palīdzēt. Tomēr vienu Harijs gadu gaitā par Morganu ir sapratis, lai cik liela skabarga pakaļā Morgans nebūtu, viņš drīzāk nocirstu sev kādu no ekstremitātēm, nekā apzināti kaitētu Baltajai padomei. Tieši tādēļ Harijs notic viņa notikumu versijai, ka kāds cits, visticamāk no Melnās padomes, mēģina novelt vainu uz viņu. Vēl labāks ir iemesls, ka Harijs saprot, ka par nākamo grēkāzi var kļūt viņš pats.

Arī sekundārā sižeta līnija bija ne mazāk interesanta, kad Hariju par savu nākamo maltīti izvēlas sens indiāņu izcelsmes gars (Skin-walker) jeb naagloshi. Lai palielinātu savu jau tā no dieviem daudz neatpaliekošo spēku, šī radījums savā uzturā lieto dažnedažādas maģiskās būtnes, tai skaitā burvjus. Kaut arī naagloshi parādās vien pāris epizodēs, nešaubos, ka viņa un Harija sadursmju sekas tālāk sērijā varēs just vienlīdz stipri, kā patiesās slepkavas un nodevēja atmaskošana. Tomēr kā vienā, tā arī otrā ganījumā ģimenes un draudzības saišu spēks tiek pārbaudīts līdz galējam maksimumam!

Frederick Forsyth – The Veteran

6975359

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Press

Vērtējums: 5/5

Manas pārdomas

Piecu ’’ īso’’ stāstu kolekcija, kurus drīzāk varētu kvalificēties uz noveļu statusu, jo arī divu īsāko stāstu apjoms nav nekāds mazais – attiecīgi 34 un 36 lapaspuses. Patīkami pārsteidza katrs no savā starpā visai atšķirīgajiem stāstiem gan ar izraisītajām emocijām lasīšanas brīdi, gan pievērsto uzmanību dažādām detaļām un reizēm negaidītajiem pavērsieniem.

The Veteran – Pavecāka kunga dzīve priekšlaicīgi tiek pārtraukta, kad pēc kapsētas apciemojuma ceļā uz autobusa pieturu viņu uz ielas aptur divi jauni vīrieši, bet tā vietā, lai vienkārši atdotu maku un pulksteni, pretojas un par to tiek tik smagi piekauts, ka komas stāvoklī nokļūst slimnīcā, bet diemžēl neizdzīvo. Lielisks policijas un tiesu sistēmas procedūras kriminālstāsts, kur viss nenotiek tiek ātri un raiti, kā dažs labs seriāls liktu domāt. Parāda vienlīdz labi tiesu sistēmas vājajām pusēm, ka pietiek ar prasmīgu advokātu, lai pat slepkavas tehnisku iemeslu dēļ varētu izvairīties no apsūdzības, kā arī tomēr dod noslēgumā gandarījuma sajūtu, ka pasaulē tomēr vēl ir zināms taisnīgums.

The Art of the Matter – aktieris Trumpington Gore, kurš ir pabijis vairāk 100 filmās kopā ar lielajām zvaigznēm, bet nekas vairāk par dažu sekunžu/frāžu lomām nav sanācis, cerībā kaut ko saņemt, lai varētu apmaksāt rēķinus, uz mākslas galeriju aiznes gleznu. Nelaime tajā, ka Trumpingtons nezin gandrīz neko par gleznas izcelsmi vai tās autoru, turklāt glezna gadu gaitā tik ļoti novārtīta ar cigarešu dūmiem u.c., ka grūti pat saskatīt pašu gleznu. Par laimi, to, ka gleznai varētu būt milzu vērtība, saskata jauns galerijas darbinieks kaut arī bez formālas izglītības, bet ar vērīgu aci – Billy Evans. Tomēr apstākļu sakritības dēļ cits slīpētāks un augstāk stāvošs darbinieks rīkojas visnotaļ blēdīgi, apkrāpjot gan Trumpingtonam miljonus, gan Billiju, panākot, ka viņu atlaiž. Tad lūk Evansam kopā ar viņa draudzeni (datoru guru) dzimst vienreizējs atriebības plāns, kurā neiztikt arī bez izcila aktiera.

Autors meistarīgi parāda, ka ne vienmēr no malas elegantajā mākslas pasaulē viss notiek tik daiļi, un pēc šī stāsta izlasīšanas jau radās teorija, ka grāmatas kopējā tēma varētu būt atriebība, kas jau ar nākamo stāstu tika apgāzta.

The Miracle – stāsts par diviem tipiskiem amerikāņu tūristiem (vīrs un sieva). Karsta diena, abi nosvīduši maldās pa Sjēnas vecpilsētu, bet nākas piestāt, kad sieva uz bruģa izmežģī potīti. Pie abiem pavisam nemānāmi piezogas kungs gados, kurš (īpaši vīru) apbur ar maģisku stāstu par sevi kā ķirurgu tieši tajā vietā, kur viņi atrodas, 1944.gadā Vācu armijai atkāpjoties. Vien stāsta beigās maģija pēkšņi pārtrūkst un par sevi atgādina cietsirdīgā realitāte. Reizē izraisīja dusmu reakciju, bet* savā ziņā tieši par to atzīt autora meistarību. Stāsti bez emocijām jau nebūtu nekas interesants.

The Citizen – stāsta darbība lielākoties norit noslēgtā telpā un laikā – British Airways lidmašīnas reiss no Bangkokas uz Londonu. Pilotam, saņemot anonīmu vēstuli no pasažiera, uz mirkli paliek aukstas kaujās bailēs, ka tās saturs varētu saturēt draudus viņa, apkalpes un visu pasažieru dzīvībām. Tā vietā tas ir meistarcienīgs plāns novērstu uzmanību no sevis, novirzot to uz diviem citiem pasažieriem, ziņojot par aizdomīgu sarunu starp pirmās un ekonomiskās klases pasažieri. Atskatoties uz visu krājumu, šis stāsts no visiem pieciem bija grāmatas vājākais posms.

Un visbeidzot krājuma visgarākais stāsts (vienīgais virs 100 lpp) – Whispering Wind. Stāsta sākums meklējams tālajā 1876.gada jūnijā, kad ASV aktīvi norisinās militāras sadursmes starp baltajiem ieceļotājiem un indiāņu ciltīm.

Jau vienubrīd šķita, ka krājums noslēgsies uz negatīvas nots ar stāstu, kurš galīgi neiederētos kopējā noskaņā, un pareizi vien darījuši, atstājot to uz pašām beigām. Ne pārāk bija piesaistījuši notikumu gaita līdz 7.kavalērijas neapdomīgajam uzbrukumam lielai indiāņu apmetnei (vēsturiski reāls notikums). Vai romantiskais stāsts par izlūku Benu Kregu un jaunu indiānieti Whispering Wing, pēc kuras nopratināšanas ģenerālis pavēl no viņas atbrīvoties, bet Bens nespēj būt tik cietsirdīgs un ļauj viņai aizbēgt. Ironiski, bet tieši šī rīcība ļauj būt vienīgajām izdzīvojušajam.

Bet tad seko pilnīgi negaidīts pavērsiens, kad galvenais varonis, pats uzreiz neapjauzdams, attopas simts gadus tālāk nākotnē. Sekojošais humors un īpaši spridzīgā beigu kulminācija pilnībā un ar uzviju atsvēra sākotnējo spriedumu par stāsta kvalitāti. Burvīgs stāsts par mīlestību, kas stāv pāri laikam!

Izlasīju, lasu, lasīšu #82 (12.06 – 18.06)

Šonedēļ, ar četrām izlasītām grāmatām, nepavisam nevar sūdzēties. Turklāt katra atšķirīga no pārējam – kriminālromāns, traka grafiskā novelē, ar kaujām bagāts vēsturiskais romāns pie britiem un šausmīgi filozofisks ”vēsturiskais” romāns šeit pat Latvijas teritorijā, bet it kā 80.tajos gados.

Neesmu īpaši tālu no The Veteran beigām, vēl palicis pēdējais un garākais (no pieciem) stāstiem, un līdz šim ne par vienu sūdzēties nevarētu! :) Pēc tā turpināšu ar astoto grāmatu no The Saxon Stories sērijas, bet pēc tās iemēģināšu, kā tas ir, no brīva prāta lasīt lugu. :D

Izlasīju:

25644437

Lisa Gardner – Find Her (Detective D.D. Warren #8)

17137633

Garth Ennis, William Simpson, Jon Smith, Steve Dillon, Sean Phillips David Lloyd, Mike Hoffman – Hellblazer, Volume 6. Bloodlines (Hellblazer, New Editions, #6)

17853024

Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxon Stories #7)

35417401

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

Noklausījos:

–

Lasu:

6975359

Frederick Forsyth – The Veteran

Klausos:

3475161

Jim Butcher – Turn Coat (The Dresden Files #11)

Lasīšu:

21045103

Bernard Cornwell – The Empty Throne (The Saxon Stories #8)

298317.jpg

Neil Gaiman, Sam Kieth, Mike Dringenberg, Malcolm Jones III, Karen Berger – Preludes & Nocturnes (The Sandman #1)

79d96a42-34e3-4454-a06b-24597caf42cb

Andrejs Upīts – Spartaks

Klausīšos:

6585201

Jim Butcher – Changes (The Dresden Files #12)

Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxon Stories #7)

17853024

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kopš mēs pēdējoreiz atvadījāmies no Uhtreda, un jau tad viņš vairs nebija nekāds jauneklis, ir pagājuši veseli astoņi gadi. Ņemot vērā gan laika periodu, gan Uhtreda iemīļotāko nodarbi, lielākā daļa varētu sevi uzskatīt par (laimīgiem un) veiksmīgiem, nodzīvojot līdz 50 gadu vecumam, un Uhtreds tāds noteikti neattur. Turklāt bārdā un matos iezadzies sirmums nebūt neattur viņu no zobena vicināšanas!

5257379.jpg

Neskaitot pa kādam reidam šur un tur gar teritoriju robežām, šos astoņu gadus ir bijis miers. Laiks, kurā tādi vīri kā Uhtreds lielākoties ir spiesti garlaikoties, bet priesteriem pa to brīdi iešaujas prātā domā, vai maz tādi ir vajadzīgi. Savu nepatiku un naidu no priesteru puses kā vislielākais un nosodāmākais pagāns, pielūgdams vecos dievus, nevis kristiešu greizsirdīgo pienagloto, izpelnās Uhtreds, kurš nav slēpis, ka jūtas ir abpusējas, kas noved pie pirmā lielā grāmatas sižeta virzošā notikuma (kopumā saskatīju trīs) – Uhtreda konflikts ar baznīcu, dzimto māju/Bebanburgas cietokšņa ieņemšanas mēģinājums, un lielā kauja ar dāņu karavadoņu karaspēku.

Pirmais – Uhtreda ķīviņš ar baznīcu

Padzirdējis, ka viņa vecākais dēls (pēc ģimenes tradīcijām arī vārdā Uhtreds) grasās kļūt par pilntiesīgu priesteri, un Uhtreda acīs, kuram par visu augstāk ir kaujās nopelnītā reputācija, lielāks negods nav iedomājams un viņš steidz iejaukties. Tad lūk viena šāda sakarsēta konfrontācijas situācija, kad ne viena, ne otra puse nevēlas ieklausīties, bet par katru vari cenšas panākt savu, rezultējās ar to, ka Uhtreds pavisam nejauši, gribēdams vien apdullināt, nogalina klātesošo abatu, automātiski ieceļot viņu svēto kārtā. :D Un tas tikai baznīcai ir nepieciešams, viņiem nemaz nerūp, ka Uhtreds tā nebija domājis; kā nekā paši vainīgi, ka taisa krustus ar spiciem galiem!

Dusmu izvirdumā Uhtreds publiski atsakās no dēla, un zinot nedaudz no mitoloģijas, ironiski pārsauc viņu par Jūdu, bet daļēji Uhtreds var būt atvieglots, kar līdzās ir vēl 20 gadīgais dēls Osberts (tagad Uhtreds), kuram zobens ir krietni vien tuvāks.

5257733.jpg

Otrais – Bebanburgas sapnis

Jau kopš sērijas sākuma, kad Uhtreda tēvs krita kaujā ar dāņiem, viņš pats, puika būdams, nokļuva šo dāņu gūsta, bet tēva brālis uzurpēja Bebanburgas troni, sapnis par Bebanburgas cietokšņa atgūšanu nekas vairāk par optimistisku domāšanu arī nav bijis. Līdz šim…*

5257469

Trešais – Lielā kauja

Atliek dāņu ilgām par visas salas iekarošanu un Veseksas karalistes bagātību sagrābšanu atjaunoties ar jaunu sparu, lai priesteru attieksme pret Uhtredu mainītos par 180 grādiem; ‘’pēkšņi’’ viņš atkal ir makten noderīgs. Atkal var priecāties par graujoši vienreizējiem kauju aprakstiem.**

Un vēl šis tas

Fascinējoši vērot Uhtredu viņa melanholiskajās pārdomās, vērojot Romiešu celtās būves, kuras lielākā daļa izmanto pat diži nepiedomājot pie tā, un prātojot, kā gan kāds būtu vārējis pārspēt tādu spēku, kuru celtās būves saglabājas vēl gadsimtiem ilgi, salīdzinoši ar pašiem.

Lai neriskētu uzdurties kādām maiteklim, neesmu pētījis, bet interesanti, kā autors būs izvēlējies virzīties sērijā tālāk. Kas zin, varbūt uzzināsim kaut ko no tukšajiem gadiem. Un The Pagan Lord kārtējo reizi apliecina, cik laba ir šī sērija! :)

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaut arī ar vecumu un gadu gaitā iegūto pieredzi Uhtreds pielieto vairāk stratēģijas un taktikas, nevis tikai pielieto brutālu spēku, cerot uz to labāko. Bet grūti atcerēties, vai Uhtreds ir rīkojies vēl trakāk, par cik pēc abata nogalināšanas, Uhtreds knapi izglabās no priesteru kūdītas nolinčošanas bija spiest palikt vien ar 30+ uzticamākajiem karavīriem (pat ne pilna kuģa komanda).

**Diemžēl Uhtreds atkal pēdējā mirklī tiek izglābts no drošas sakāves pretinieka nomācošā skaita dēļ, kad palīgā ierodas karaļa karaspēks un maina kaujas gaitu. Tāda drusku nepatīkama tendence. Toties smagais Uhtreda stāvoklis, ar kādu noslēdzas grāmata (kārtīgs klifhengeris) liek šaubīties, vai Uhtreds, ja izdosies atkopties, vēl spēs iziet kaujas laukā!

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

35417401

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.

Lisa Gardner – Find Her (Detective D.D. Warren #8)

25644437

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Pirms pieciem gadiem Florence Deina jeb saīsināti Flora tika nolaupīta, turēta stundām un pat dienām ilgi šaurā koka kastē/zārkā, badināta un ietekmēta tik ļoti, ka 472 dienas vēlāk tā vairs nebija tā pati smaidīgā, jautrā un visos labā saskatošā meitene. Mājās atgriezās vien čaula no tās meitas un māsas, kuru reiz viņi pazina. Par upuriem bija kļuvuši viņi visi!

Piecus gadus vēlāk Flora joprojām, cik nu tas vien būtu iespējams, nav spējusi atgriezties ierastajā dzīvē, savā ziņā mentāli viņa joprojām atrodas gūstā, bet, pašai nemanot vai pat neapjaušot, Flora cenšas atkal izdzīvot, iespējams kaut ko pabeigt līdz galam. Piecus gadus vēlāk Flora atkal attopas nolaupīta, kaila un ar sasietām rokām, bet ‘’par laimi’’ šoreiz pamostas nevis zārkā, bet gan garāžā, un nolaupītājs bijis gana stulbs, lai pa rokai atstātu bīstamas ķimikālijas, īpaši sajauktas kopā.

Kad nozieguma vietā ierodas detektīve D.D. Vorena, viņas vērīgajai acij garām nepaslīd Floras nolaupīšanas upuriem, kā arī vēl kādam, kas kādu ir nogalinājis, neraksturīgā reakcija uz notikušo, kas jau ar pirmajiem saskarsmes mirkļiem noskaņo detektīvi skeptiski pret. Vorenu vēl vairāk nokaitina Floras atbilžu maniere un tas, ka pēc viņas pašas lūguma, lietā jau tagad ir iesaistījies FIB – Dr. Samuel Keyes. Semjuels ir upuru/cietušo advokāts, kurš pirms pieciem gadiem palīdzēja Floras mātei un brālim tik grūtajos mirkļos, un vienīgais, kuram Flora personīgi ir izstāstījusi savu 472 dienu stāstu, vismaz lielāko daļu. Tik un tā informācija, kuru uzzinām no Semjuela, liek uz Flora paskatīties ne tikai kā uz cietušo, kura nav spējusi tikt notikušajam daudz maz pāri, bet arī kā uz potenciālu pašpasludinātu taisnības cīnītāju, jo šī jau ir ceturtā reize, kad viņai nākas lūgt zvanīt un izsaukt Semjuelu.

Neskatoties uz to, ka pleca traumas dēļ Vorenai ‘’vajadzētu’’ darboties tikai ar papīriem, turklāt veselība vēl neatļauj nokārtot pārbaudes, lai atgūtu tiesības nēsāt dienesta ieroci, Vorena nespēj tā vienkārši nosēdēt aiz galda sniegtās drošības, kamēr viņas kolēģi apdraud savas dzīvības. Varbūt dažs labs no viņiem apvainojas, uztverot to kā neuzticēšanos viņu darbam, bet Vorena tāda vienkārši ir. Viņai ir svarīgi redzēt pašai ar savām acīm, ne tikai izlasīt kāda cita rakstisku ziņojumu.

Floras stāsts diemžēl nav unikāls, katru dienu ir cilvēki, kuri no rīta izgājuši no mājām, vakarā tajās vairs neatgriežas. Ja pirms pieciem gadiem daudzu prātos bija Flora, tad tagad tā ir Stacey Summers. Varbūt tieši tas, ka Flora viņā saskata meiteni, kāda bija viņa pati pirms tika nolaupīta, kļūst par iemeslu, kas piesaista Floras uzmanību un novirza viņu uz pagātnes notikumu konfrontācijas ceļa!

Garth Ennis, William Simpson, Jon Smith, Steve Dillon, Sean Phillips, David Lloyd, Mike Hoffman – Hellblazer, Volume 6: Bloodlines (Hellblazer, New Editions, #6)

17137633

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Vērtējums: 3/5

Manas pārdomas

Ar apaļām 400 lapaspusēm Bloodlines ir Hellblazer sērijas līdz šim garākais krājums. Diemžēl apjoms nebija līdzvērtīgs baudījumam, lai varētu teikt arī visinteresantākais un/vai visintriģējošākais. Tas gods pagaidām pienākams Dangerous Habits krājumam.

Iespējams pie vainas ir svaigi atmiņā esošais piektais krājums un Džona cīņa ar plaušu vēzi, bet varbūt arī fakts, ka Bloodlines apkopo sevī diezgan daudz mini sižetus. Šķiet ietu vairāk pie sirds, ja viss krājums ir viens liels un episks notikums, nevis saskaldīts sīkos, atsevišķos un ļoti minimāli savā starpā saistītos stāstos, kas pabeidzot krājumu bija tā kā par daudz.

Counting to Ten, kur Džons vēlu vakarā apmeklē veļas mazgātuvi; tur pat sēž pāris večiņas, kuras gaida ierodamies mirušās draudzenes garu (ierodas ap desmitiem). It kā nekas drausmīgi biedējošs, bet kaut kas tajā visā padara Džonu tramīgu. Kā arī tādi stāsti viena komiksa ietvaros, kā Lord of the Dance un This is the Diary of Dany Drake jau iepriekš minēto iemeslu dēļ pazūd un nespēj izcelties, ja neskaita, ka pieminu viņus tagad. :D

Drusku labāks jau bija krājumu ievadošais stāsts (The Pub Where I was Born un Love Kills), kas vēsta par Džona un viņa draugu un paziņu bieži apmeklētā krodziņa nedienām, kad uzrodas potenciāls pircējs, kuram vairāk interesē zeme nekā pats iestādījums. Kā arī pieminēšanas vērts vēl viens divu komiksu ietvaros attēlotais stāsts (Mortal Clay un Body and Soul). Tajā pēc Džona drauga Čāndlera (Chandler jeb vienkārši Chas) onkuļa bērēm nav pagājusi pat kārtīgi stunda, kad uzrodas vesela līķu zagļu komanda gaišā dienas laikā! Diezgan traks stāsts, bet lieki nepārspīlējot arī neaiziet super galējībās.

Tikmēr krājuma garākais stāsts (četros komiksos) Royal Blood, kuru tad varētu sasaistīt ar krājuma Bloodlines nosaukumu, ne ar ko dižu atmiņā neiespiedās. Tajā kādu lordu palātas pārstāvi vārdā Peter Marston, kuru pārņēmusi neiedomājama varas kāre un iedomība iesēdināt tronī dēmona apsēstu valdnieku, tādējādi cerot, ka pastarpināti kontrolēs karaļnamu, valsti un tās politiku. Bet, kad plāns izgāžas pirmkārt ar to, ka tiek izsaukts neīstais dēmons, bet pēc tam šis dēmons izvērš slepkavību neprātā, lai netiktu izraisīts gadsimta skandāls, jāsauc palīgā Džons Konstantīns. Tomēr kā jau kārtīgam ļaundarim pienākas, tādas ‘’nieka’’ neveiksmes neattur viņu no tālākas shēmošanas.

No pārējiem tēliem, neskaitot Džonu, visbiežāk par sevi lika manīt Džona jaunības dienu paziņa un Brendona neformālā draudzene Kit. Esam jau iepriekš redzējuši Džonu vairākās +/- romantiskās attiecības (Zed un Mārdža), bet tā vien šķiet, ka šis mēģinājums ievirzīt Džonu attiecību līkločos varētu būt potenciāli ar vislielāko veiksmes varbūtību. Patīkami, ka šī romantiskā stāsta līnija netika izvirzīta priekšplānā, fokusējoties uz citām uzmanību pieprasošākām lietām.

Kopumā krājums nav peļams, bet arī ne tik ļoti aiz sajūsmas lauztu krēslus.