Thriller

Andy McNab – Deep Black (Nick Stone #7)

666673

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pēc Kellijas nāves profesionālais darbs Nikam šķiet bezjēdzīgs vai vismaz tas vairs nav pietiekami svarīgs, lai, pēc pamatu zaudēšanas zem kājām, vēl turpinātu strādāt tā cilvēka (Džordžs) vadībā, kurš, neskaitot pašu slepkavu, būtu vainojams pie Kellijas nāves. Bet ikdienišķā vienkāršā cilvēkā dzīve ātri vien kļūst pārāk pelēcīga un garlaicīga, kādēļ ‘’nejaušā’’ sastapšanās ar fotogrāfu Džeriju izstādē foto izstādē par Bosnijas karu nāk kā saukta.

Deep Black pirmās pārdesmit lapaspuses iesākas ar Nika atmiņām no 1994.gada oktobra un konkrētu epizodi, kura viņa atmiņās atstājusi paliekošas pēdas un izraisa emocionālu saviļņojumu, vien iedomājoties par to. Par garām palaistu iespēju nogalināt Ratko Mladiču un par neskaitāmajām dzīvībām, aprautām pašā jaunības plaukumā. Džerijs arī ir bijis uz vietas un klātienē varējis pieredzēs tās necilvēcīgās šausmas, kuras tikai daļēji ir iespējams iemūžināt caur fotoaparāta lēcu, lai pamodinātu komfortā dzīvojošos mājās visapkārt pasaulē.

Tieši tādēļ Džerija uzaicinājums doties viņam līdzi uz Irāku, Bagdādi, kur viņš cer nointervēt un nofotografēt Islāma reliģijas uzlecošo līderi Nuhanovic ar potenciālu apvienot konfliktējošās grupas cīņai ne uz kaujas lauka, bet gan tur kur tās jūtams pat vēl vairāk, pret korporāciju kā Coca-Cola peļņu. Tik kārdinošai iespējai Niks nespēj atteikt, un rezultāts atgriežoties darba rutīnā. Viņa noskaņojums izmainās uz pozitīvo pusi gandrīz vai uzreiz. Kaut arī Niks turpina pieminēt Kellijas nozīmību savā dzīvē, ielēkšana atpakaļ pazīstamajā vidē viņam ir kā zivij ūdens, kas atjauno Nika baterijas, neskatoties uz pārvaramajiem šķēršļiem. Tas vēl un vēlreiz pierāda, ka bez attiecīgās nodarbošanās Niks eksistēt un funkcionēt nespēj.

Kā jau tas romānos mēdz notikt, tad reti kad sagadīšanās beigās izrādās patiesa. Beigu beigās atklājas, ka autors ir lieliski pasniedzis sākotnējos notikumus no ierobežota skatpunkta. Un tieši tā arī notiek Deep Black gadījumā. Nuhanovic ar savām aktivitātēm ir piesaistījis vairāk kā tikai Pulicera balvas kāra fotogrāfa uzmanību. Vēl jo vairāk, Džerija rīcību motivē arī aizkadrā palikusi pātaga, ne tikai acīmredzamais burkāns. Kā arī Džordžs nav tik labsirdīgs un saprotošs, lai liktu Nikam svētu mieru, ņemot vērā slepeno un potenciāli kaitējošo informāciju Nika rīcībā. Grāmata, kas neliks vilties sērijas faniem!

Andy McNab – Dark Winter (Nick Stone #6)

966036

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Beidzot! Vajadzēja pienākt sērijas sestajai grāmatai, lai galvenais varonis Niks Stouns pievērstu uzmanību Kellijai un viņas stāvokli, ne tikai būt ierakušamies darbā, praktiski neredzot neko citu ārpus tā. Grūti iedomāties, kas vēl viņu varētu raksturot. Kaut arī kopš zaudēšanas ir pagājuši vairāki gadi (turklāt to dzirdēt un paglābties par mata tiesu), psiholoģiski gūtās traumas nav sadzijušas, kuru sekas izpaužas arī ikdienā un saskarsmē ar citiem. Ko līdzīgu varētu teikt arī par Niku, vienīgais viņš to ir iemācījies labāk noslēpt.

Tādēļ, neredzot labāku risinājumu, tiek pieņemts lēmums atsākt uz laiku vizītes pie psiholoģes, vienalga cik tās izmaksātu, un pie reizes apciemot Kellijas vecvecākus, kādēļ seko ceļojums uz Lielbritāniju. Diemžēl, mans lasītāja priekam nav lemts ilgs mūžs, jo autors, Andy McNab, izvēlas to sev vieglāku un jau iestaigātu ceļu, kad maitas priekšnieki, labi zinādami situāciju, neļauj pat kārtīgi atpūsties, kad brīvprātīgi piespiedu veidā Nikam tiek piespēlēts jauns uzdevums. Jāaptur bioloģiskā terorisma uzbrukums! Tam ir potenciāls nogalināt desmitiem tūkstošu vai pat būt ļaunākam par mēri. Protams, Niks ir tik neaizstājams, ka citu viņa vietā atrast jau nevar.

Un jau atkal šīs sērijas sakarā varu gausties par Niku Stounu, viņam piemītošo darbaholismu un pat varoņa kompleksu. Uzdevuma ietvaros Niks strādā kopā ar kolēģi, un mans izmisums pēc kaut kā vairāk, nevis +/- tā paša vairāku grāmatu garumā bija tik liels, ka man pat nebūtu bijis iebildumu, ja autors būtu attīstījis tālāk romantisko līniju. :D Potenciālu varēja atrast.

Nepieminot detaļas un sīkumus, jāpauž sarūgtinājums un bažas, neatkārtojot iepriekš minēto, par sērijas turpinājumiem, pēc tām izvēlēm, kuras autors veic Dark Winter noslēdzošajā daļā. Tas vēl vairāk liek šaubīties par viņa turpmāko motivāciju, kas nerezultējas ar vēl lielāku nodošanos karjerai, un jautāt, vai būs lemts galveno varoni arī daudzmaz ikdienišķākās situācijās. Bet kas zin, iespējams, jāaprod ar domu, negaidīt pārmaiņas uz labu, un censties izbaudīt piedāvāto.

Andy McNab – Liberation Day (Nick Stone #5)

1481854

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Niks Stouns cer kļūt par ASV pilsoni, bet ne visiem ierastajā veidā, kāds ir jāpārvar parastajiem mirstīgajiem. Lai iegūtu kāroto Nikam ir jānorij neliels pašlepnums un jāpiekrīt strādāt zem vīra (Džordžs) un izpildīt vienu vienīgu uzdevumu, kurš sērijas ceturtās grāmatas Last Light ietvaros bija gatavs upurēt simtiem civiliedzīvotāju, tikai lai panāktu savu mērķu īstenošanu. Tagad viņa prātu pārsvarā nomāc Al-Qaeda, kādēļ briesmas saskata gandrīz uz katra stūra.

Liberation Day pēc būtības ir simtprocentīgs militāra rakstura trilleris, kas galvenokārt fokusējas uz misijas tehniskajām detaļām un tikai pēc tam uz kaut ko citu. Romāns darbība vispirms norit Alžīrijā, pilsētā, kuras nosaukums ir viens no tiem, kas tikpat ātri, kā izlasīts, aizmirstas. Kaut arī Niks neizsprūk pilnībā cauri sveikā bez jebkādas skrambiņas vai izspūrušiem matiem, uzdevums ir pietiekoši komplicēts, lai būtu nepieciešama trīs cilvēku komanda – Niks un divi pieredzējuši arābu izcelsmes profesionāļi Lotfi un Hubba-Hubba. :D Protams, Nikam atliek tikai padot mazo pirkstiņu, lai viņu turpinātu izmantot. Turklāt Džordžs apzinās, ka Nikam diži citas izvēles arī nav, kā piekrist.

Sērijas ietvaros, cepuri nost! Andy McNab ir paveicis teicamu darbu, atalgodams sērijas fanus ar labu spriedzi un asu sižetu no vāka līdz vākam. Piedevām var būt drošs, ka militārās jomas detaļas tiešām saistītas gan ar ieročiem, gan taktiku un visu pārējo kā mērķa izsekošanu, novērošanu un notveršanu, būs precīzas līdz sīkumam, vismaz cik ne-eksperta acs to varētu pateikt.

Diemžēl to pašu nevar teikt par Nika kā tēla izaugsmi, kas paliek novārtā, un kurš turpina vairāk būt neuzveicamais un visu varošais kareivis ar minimālu iekšējo pasauli. Un to pašu šķiet var teikt arīdzan par Nika personīgo dzīvi ārpus darba pienākumiem, kura šķiet praktiski neeksistējoša. Labi, vēl ka grāmata nav izteikti gara, lai šādi nesabalansētas proporcijas pārāk negatīvi ietekmētu kopējo iespaidu. :)

James Rollins, Rebecca Cantrell – The Blood Gospel (The Order of the Sanguines #1)

15818164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Arheoloģe Erina kopā ar studentiem mierīgi, nevienam netraucējot, netālu no Masadas veic izrakumus, kad pēkšņa zemestrīce, gruvešos pārvēršot gandrīz visu Masadas nocietinājumu teritoriju. Bet zemestrīces ‘’pastrādātais’’ nebija tikai viens liels posts, šī kataklizma arī no zemes dzīlēm atbrīvoja gadsimtiem glabātus noslēpumus un ar jaunu sparu uzšķīla dzirksteli katoļu baznīcas un tās paspārnē esošo (labo) vampīru jeb Sangviniķu (pārtiek tikai no īpaši svētīta vīna) meklējumus, lai viņi būtu pirmie, kuri atrod reiz zudušo Jēzus Kristus sarakstīto evaņģēliju, par tinti izmantojot paša asinis, un apsteigto ļaunumā kritušos ciltsbrāļus sauktus arī par strigoi.

Tā nu Erina vienā jaukā mirklī tiek ierauta gadsimtiem ilgušajā cīņā starp labo un ļauno, gaismu un tumsu. Labi, ka vēl netiek atstāta pilnībā viena, bet ar mirstīgu profesionālu kareivju komandu, no kuriem pēc pirmās sadursmes ar sliktajiem vampīriem, kā arī vēl vairākiem šermuļu uzdzenošiem mošķiem, izdzīvo viens (vārdā Džordans). Tādēļ vēl jo mazāka ir ticamība, ka abiem pietiek knapi ar divām dienām, lai būtu iemīlējušos viens otrā un būtu gatavi darīt jebko ne tikai viena otra labā, bet arī, lai izmantotu šo ‘’spēku’’, pasauli glābjot.

Teorētiski jau ir viss kas vajadzīgs labam trillerim, varbūt vienīgi pieļautas kļūdas ar sastāvdaļu proporcijām. Neticību un sekojošu aizkaitinājumu radīja arī fakts, ka nedz Erinai, nedz Džordanam nevajadzēja vairāk par pāris minūtēm, lai pieņemtu domu par vampīriem u.c., kaut arī tāpat kā visa pārējā pasaule līdz tam dzīvojošu ar domu, ka nekas tāds neeksistē. Vēl piedevām atmiņu fragmenti un fakti no Erinas bērnības, ka viņa uzaugusi fanātiskā reliģijas komūnā, kamit kā  būtu jāliek just viņai līdzi, bet tagad kā zinātniece visam pieiet ar racionālu prātu, nelīmējās kopā un arī zaudēja spēku, kad tas vairākkārt bez papildus informācijas tika atkārtots.

The Order of the Sanguines sērijas pirmā grāmatā The Blood Gospel autori apskata vampīru izcelšanās mītu jaunā rakursā. Šajā video James Rollins atklāj, ka iedvesmu stāstam guvis no Rembranta gleznas, kurā attēlots Lācars augšāmceļamies, bet apkārtējos ir pārņēmušas šausmas, nevis prieks par tādu brīnumu. Diemžēl saruna par grāmatu šķita daudzkārt interesantāka par pašu grāmatu. Pie tā vainoju pārāk lielo fokusēšanos gan uz reliģisko mitoloģiju, gan uz pavisam lieko romantiku starp Erinu un Džordanu, tādējādi sabojājot to, ko sniedz trillera, mistērijas un paranormālo žanru aspekti.

Stephen King – End of Watch (Bill Hodges Trilogy #3) (Audio book)

25526965

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešā un noslēdzošā Bila Hodža triloģijas grāmata End of Watch aizsākas, kad Bila pēdējais partneris pirms pensionēšanās Pīts, kurš pats drīz atvaļināsies, izsauc Bilu un Holiju Gibniju uz aizdomīgas divu personu pašnāvības vietu. Tagad Bils kopā ar Holiju vada privātu izmeklēšanas firmu Finders Keepers (visu izsaka nosaukums), bet iemesls, kādēļ Pīts, abus ir pieaicinājis, saistīts vairāk ar faktu, ka abi mirušie ir saistīti ar bēdīgi slaveno misteru Mersedesu! Protams, policija nespēj saskatīt sakarību starp vienu un otru, jo misters Mersedes jeb Breidijs pēdējos sešus gadus veģetatīvā stāvoklī vai tuvu tam guļ slimnīcas palātā.

Pēc visas loģikas pēc tādas galvas traumas, kādu misters Mersedess jeb Breidijs ieguva pirms sešiem gadiem puišu rok/pop grupas koncertā, kad viņu pēdējā mirklī apturēja Bila Hodža ‘’asistente’’ Holija Gibnija, Breidijam būtu vajadzējis tajā vakarā arīdzan nomirt kā jebkuram parastajam mirstīgajām. Iespējams, deviņās no desmit reizēm tā arī būtu noticis, bet, kā zināms, misters Mersedess ir tik tālu no tādas klasifikācijas, cik vien to var iedomāties. Tā vietā jau pirmās grāmatas noslēgumā Mr. Mercedes gandrīz pēc pusotra gada Breidijs ir atguvis samaņu, bet triloģijas otās grāmatas beigās (kuru nav nepieciešams būt lasījušam, lai varētu sekot šai) Bils nojauš, ka aiz ārēji vājā ķermeņa slēpjas tas pats vecais, ļaunais Breidijs. Tikai tagad, tieši pateicoties galvas traumai un/vai ārsta slepenajām eksperimentālajām zāļu, viņš ir spēcīgāks nekā vēl jebkad agrāk!

Pirmās divas triloģijas grāmatas Mr. Mercedes un Finders Keepers +/- bija klasiski kriminālromāni vien ar faktu, ka lasītājs jau no sākumā zina, kurš ir slepkava, un interesantākais slēpjas ceļojumā uz grāmatas kulminācijas punktu, bet End of Watch salīdzinoši ļoti atšķirīgs. Visacīmredzamākais būtu pārdabiskais elements, kuru šajā video Kings pats nodēvē par maģisko reālismu, – Breidija telekinētiskās un prāta kontroles spējas. Visvairāk Breidija tuvumā vai retro spēļu konsoles Zap it! īpašniekiem būtu jāuztraucas cilvēkiem, kuri pakļaujas hipnozei. Breidijs pēc tik ilgas ‘’dīkstāves’’ un savu sapņu izpostīšanas ir gatavs atriebībai, un zina pret kuru galvenokārt vērst sevī uzkrātās dusmas – Bilu Hodžu.

Tikai lieta tāda, ka sešu gadus pēc triloģijas pirmās grāmatas notikumiem Bils, tuvojoties 70.dzimšanas dienai, vairs nav pats spriganais puika, kādu mēs viņu pazinām. Vēl jo vairāk, pēc apetītes un svara zuduma, kā arī neizskaidrām sāpēm un nenogurstošiem Holijas pamudinājumiem, Bils beidzot piekrīt apmeklēt ārstu, un analīžu rezultāti nav super iepriecinoši – aizkuņģa dziedzera vēzis vēlā stadijā. Šāda vēsts piešķir grāmatas nosaukumam End of Watch gluži citu un diemžēl  daudz skumjāku nozīmi. Bet kā lai gan Bils varētu mierīgi uzsākt cīņu ar slimību (vienalga cik maz vai daudz tas varētu paildzināt mūžu), ja Breidijs vēl ir ‘’uz brīvām kājām’’.

Prieks ir par ne tikai Holijas tēla (ārēji atgādina tīni, bet vecumā ir tuvu 50gadiem) izaugsmi sērijas garumā, bet arī, ja var ticēt augstāk minētajam video ar autoru, nākotnē gaidāmajām grāmatām ar Holiju Gibniju kā galveno tēlu. :)

Kaut gan grāmatai un arī sērijai netrūkst negatīvu atsauksmju (kā šeit un šeit), vairāk gribētos pievienoties šiem diviem viedokļiem (šeit un šeit). Un ieteiktu gan End of Watch, gan visu triloģiju tiem lasītājiem un Stīvena Kinga faniem, kuri neiegrožo autoru tikai viena žanra ietvaros.

P.S. Nejauši atradu viktorīnu, kurā par katru atsevišķi vari pārbaudīt ko un cik daudz atceries no izlasītā.

Andy McNab – Last Light (Nick Stone #4)

666679

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Līdz šim Niks Stouns ir pildījis dotos uzdevumus vienalga vai bijis, nepieciešams kaut ko vai kādu nolaupīt, nosargāt vai nogalināt. Bet, kad viņš ierauga, ka viņa mērķis nav īpaši daudz vecāks par Kelliju, Niks nespēj snaiperiem dot izšķirošo komandu. Viņa lēmums apzināti noraut misiju pašā Londonas centrā netālu no Aizsardzības ministrijas ne vien nosūta Niku tuvāk ekvatoram uz Panamu, bet arīdzan apvienojumā ar to, kā autors Andy McNab jeb Steven Billy Mithcell izvēlas risināt notikumu gaitu, sagatavo bagātīgu materiālu sērijas turpinājumiem.

Tam nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam, ka Nika tieši priekšnieki pie šīs misijas nebūt nav apmierināti ar viņa pēkšņo sirdsapziņas pamošanos. Kaut arī Nikam jau no sākta gala klusa balss pie sevis čukstēja, ka kaut kas ar viņiem nav tīrs/kārtībā, ka atļauj veikt tāda riska operāciju pašu valstī, tad tas tikai apstiprinās, kad viņi Nikam dod otru iespēju, bet pie viena neveiksmes gadījumā piedraud gan ar viņa paša, gan Kellijas nogalināšanu.

Kaut arī ar Last Light bija skaidri jūtams, ka autors cenšas Nikam piešķirt vairāk cilvēciskuma ar visu to iekšējo konfliktu un cīņu par morāli pareizo. Tomēr grāmata joprojām lielākoties sastāv Nikam uzņemoties neuzveicamā kareivja lomu, neskatoties uz pārvaramajiem šķēršļiem un/vai pretiniekiem. Joprojām ir gari un plaši militāra rakstura apraksti, un, kaut arī pēc pārdesmit lapaspusēm tas kļūst nedaudz apnicīgi (nedaudz pazūd visaptverošais sižets), sēriju no pilnīgas lejupslīdes ar katru grāmatu glābj, ka autors lieliski pārzina savu jomu. To pašu var teikt arī par notikumu vietu Panamu, džungļiem un sutīgo atmosfēru. Kaut arī pēc Ziemeļeiropas aukstuma biju novēlējis Nikam pavadīt laiku kaut kur siltāk, nebiju arī iedomājies otru galējību. Kā arī var atzīmēt ik pa brīdim uzdzirkstošo (melno) humoru no Nika puses.

Viens no sērijas lielākajiem mīnusiem pagaidām ir tas, ka tai trūkst aktīvu tēlu no grāmatas uz grāmatu, vienlīdz kā pozitīvie tā ļaundari. Bez Nika īsti nav ne neviena, it kā būtu daži, bet arī tie uzpeld no fona vien retu reizi un arī vairāk grāmatas ievadā un beigās. Tā pati Kellija, neskaitot sērijas pirmo grāmatu Remote Control, vairāk kalpo kā motivācija/iegansts visam tam, ko Nikam nākas darīt, un pavisam minimāli izpaužas pati.

Pagaidām paņemšu atpūtu no Nick Stone sērijas ar cerību, ka šī sērija trilleru žanrā man neaizies to pašu virzienu, kā to šķiet ir izdarījusi Temperance Brennan sērija ar kriminālromāniem.

Stephen King – Finders Keepers (Bill Hodges Trilogy #2) (Audio book)

23492589

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon and Schuster Audio

Manas pārdomas

Iepazīstieties! Moriss Beleimijs/Morris Bellamy, grāmatas ļaundaris un pasaulē vislielākais rakstnieka John Rothstein un viņa radīta tēla Džimija Golda fans. Viņa acīs nekas labāks par pirmajām divām Džimija Golda triloģijas grāmatām nav sarakstīs, bet, lasot trešo un triloģijas noslēdzošo grāmatu, ar katru nākamo lapaspusi Morisu pārņem aizvien lielāka neticība un šausmas par viņa iemīļotā tēla izvēlēto ceļu. Drausmīgāku nodevību pret Goldu, kā arī lasītājiem, Moriss nespēj iedomāties!

Tādēļ, kad Moriss padzird, ka Džons 18 gados, kopš vairs nepublicējas un dzīvo nošķirti no sabiedrības, bez ievērojamas summas ir uzkrājis arī dučiem pierakstītas piezīmju grāmatu, dzimst ideja, kura realizējās 1978.gadā ar Morisa un vēl divu viņa drauģeļu, kurus interesē vien nauda, ielaušanos rakstnieka mājās. Labākais, ka par kaimiņiem vispār nav ko uztraukties, jo tuvākie ir vairāku jūdžu attālumā. Visticamāk Moriss tā notikumu gaidu savā prātā nebija iztēlojies, bet parasta ielaušanās un zādzība izvēršas arī rakstnieka un (pie velna!) vēlāk arī abu partneru slepkavībās.

Kaut arī karma dara savu un līdz cietumam un mūža ieslodzījumam Morisam nav ilgi jāgaida, mūža ieslodzījuma sods ir par pilnīgi ko citu. Mani vien nedaudz pārsteidz, ka ASV laikam ar mūža ieslodzījumu netiek domāts konkrētās personas dzīves garums, bet bez šādiem likumiem mums nebūtu kārtējās fantastiskās Stīvena Kinga grāmatas. Kā arī tādēļ laikam arī reizēm nākas dzirdēt ziņās sižetus par personām, kuras saņem vairākus mūža ieslodzījumus, bet tas tā. Īsāk sakot, Moriss būtu ideāli piemērots Annijai Vailksai no Mizerijas. Stīvens Kings ar Finders Keepers vēlreiz apskata ideju, kad lasītājs savā apbrīnā pāršauj pār strīpu un sāk uzskatīt sarakstīto vārdu svarīgāku par pašu autoru. Vienīgi šajā gadījumā Moriss pavisam droši pārspēj Anniju, un tas ir daudz teikts.

Aptuveni 30 gadus vēlāk Morisa mājā mitinās ģimene, kura ne vien cieš no ekonomiskās krīzes izraisītajām sekām, bet arī no mistera Mersedesa uzbrukuma. Pītera Saubera tēvs Toms bija viens no tiem ‘’laimīgajiem’’, kuri cieta, bet izdzīvoja. Tagad Tomam kopā ar 13gadīgu dēlu Pīteru un četrus gadus jaunāku māsu nākas paļauties uz vienas personas, sievas Lindas, ienākumiem. Stress un finansiālās grūtības pārbauda Toma un Lindas laulības saišu izturību līdz brīdim, kad sāk regulāri sāk pienākt anonīmas vēstules ar tajās ievietotiem +/- $500, bet bez jebkāda pavadoša teksta, un aiz iracionālas māņticības nez kā nobiedēt anonīmo sūtītāju, vecāki piekodina bērniem nevienam par to nestāsti, kā arī paši četru gadu garumā nerīkojas vairāk par sačukstēšanos pie virtuves galda.

Pīters Saubers un Moriss Beleimijs katrs tiek attēloti tā, ka vienam nevari nejust līdzi un cerēt uz to labāko, bet otram bez sirds pārmetumiem novēli nolauzt kaklu un vēl vairāk. Laiks dara savu un lādē noslēptā nauda ir iztērēta, bet ekonomiskā situācija nav diži uzlabojusies un arī vajadzības nemazinās, tādēļ, lai cik liels Golda fans Pīters pats nebūtu, ir pienācis laiks jaunām idejām, kur rast vajadzīgos dolārus. Tā nu viens nepareiza retu un kolekcionējamu grāmatu veikala apmeklējums, izvēršas par vislielāko kļūdu Pītera nelielajā mūžā. Četrus gadus pēc ‘’dārgumu lādes’’ atrašanas un anonīmajām vēstulēm Pīters tagad vēlas, kaut nekad nebūtu atradis nedz naudu, nedz izlasījis piezīmju grāmatās no pasaules noslēptos literāros dārgumus, tostarp vēl divas Džimija Golda grāmatas!

Par cik šī ir Bila Hodža triloģija, tad, protams, neiztikt gan bez Bila, gan viņa ‘’asistentiem’’ – Holly Gibney un Jerome Robinson. No kuriem ar Holiju Bils tagad vada privātu firmu Finders Keepers, kas lielākoties nodarbojas ar pret galvojumu atbrīvoto tvarstīšanu. Patika, ka ‘’vecā’’ trio iesaistīšanās iemesls nebija aiz ausīm pievilkts. Tomēr Bila sakarā vēl interesantāka šķita sagatave trešajai un triloģijas noslēdzošajai grāmatai(pag… kaut kur jau dzirdēta frāze :D) – Bila vizītes uz slimnīcu, konkrētāk Breidija palātu, kur lielākā daļa personāla viņam ir norakstījuši ‘’dārzeņa’’ likteni, bet šādi tādi aizdomīgi notikumi pamazām veicina baumas par kaut ko citu. Vēl interesantāk šķita pirmie mājieni, ka šajā Stīvena Kinga radītājā pasaulē varētu pastāvēt arī kas pārdabisks. Atliek vien ķerties klāt End of Watch¸ kur jau pats nosaukumus šķiet nedaudz ar drūmu un tumšu noskaņu.

Andy McNab – Firewall (Nick Stone #3)

666675

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ar zināmu novēlošanos Kellijai uz āru izlaužas ģimenes zaudējuma un pēc tam sekojošo trillera cienīgo notikumu izraisītās psiholoģiskās traumas, ar kurām Niks Stouns viens pats acīmredzami tikt galā nespēj. Lai nosegtu izmaksas dārgā klīnikā, Nikam jāmeklē piepelnīšanās iespējas ārpus britu izlūkdienestu piedāvātā, bet vienlaikus ar augstāku atlīdzību, ir jārēķinās arīdzan ar augstāku letalitātes risku.

Grāmatai iesākoties ir 1999.gada decembris, un Niku sastopam Helsinkos, kur kopā ar diemžēl ne paša izvēlētu komandu viņam uzdots nolaupīt un pēc tam pāri robežai uz Sanktpēterburgu aizvest ietekmīgu krievu organizētās noziedzības (ROC) bosu Val (pieņemu, ka varētu būt saīsināts no Valērijs), Niks saņem savu pusmiljonu un viņam ir pilnīgi vienalga, kas ar Valēriju notiek tālāk. Bet kā jau vienmēr, kad pienāk liktenīgā stunda, uz papīra un prātā rūpīgi izstrādātais plāns izjūk pa visām vīlēm. Rezultātā nākas pieņemt realitāti, būt priecīgam, ka vēl ir starp dzīvajiem un ka mājās nevajadzēs atgriezties pilnīgi tukšā, ja vien Valērijs turēs doto vārdu un 100 tūkstošu mārciņu pateicību par dāvāto dzīvību. Tā nu nekas cits neatliek kā atgriezties Anglijā un pēc četrām dienām par to pārliecināties.

Nemanot vien Niks ar aizvien kārdinošākiem finansiālajiem piedāvājumiem tik ievilkts dziļāk un dziļāk purvā līdz brīdim, kad Niks attopas, bet patērēts pārāk daudz laika un resursu, lai ar zilumiem un bez pienākošās atlīdzības bankas kontā grieztos atpakaļ. Iesaistītās summas ir TIK lielas, ka uz sekundi Niks pat apsver domu, ka varētu atvaļināties.. bet nemuļķosim sevi. :D

Jau pēc otrās grāmatas Crisis Four apšaubīju. Vai Nika spriestspējas un lēmumu pieņemšana ir tajā augstākajā līmenī, kad runa ir par savu drošību un risku izvērtēšanu, bet ar Firewall ir vēl trakāk. Šaubos, vai lielākā daļa piedzīvotu kaut kripatu no tā, ar ko knapi divu nedēļu laikā saskaras Niks. Autors Andy McNab savu galveno varoni met vienā bīstamā situācijā pēc otras, kad jau ar laiku tas kļūst nogurdinoši un bezjēdzīgi. Kā arī jautrības pēc ballītei pa vidu pievienojas ar amerikāņu izlūkdienestu lielie puikas kā NSA.

Eh, nezinu, varbūt vienkārši ir vēlme redzēt Niku gan atpūšamies un/vai kādā ikdienišķākā situāciju, gan uzņemamies vairāk atbildības un rūpes par viņa aizgādībā nonākušo Kelliju, ne dzenoties pēc ‘’papīra’’. Nikam noteikti nenāktu par ļaunu īslaicīgs atvaļinājums kaut kur siltāk par ziemas pārņemtu Igaunijas. :)

Stephen King – Mr. Mercedes (Bill Hodges Trilogy #1) (Audio book)

18775247

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon and Schuster Audio

Manas pārdomas

Bils Hodžs pēc daudzu gadu karjeras policijā, pēc kuras var lepoties ar daudzām atklātām ‘’skaļajām’’ lietām’’, tagad jau aptuveni kā pusgadu ir atvaļinājies. Varētu it kā izbaudīt vecumdienas bez stresa, bet nav vairs tā dzīvesprieka. Ir zudis kārais azarts no ļaundaru tvarstīšanas, kādēļ vēl jo skaudrāk ir jūtamas garās karjeras posta darbi pret personīgo ģimenes dzīvi – izjukusi laulība un pieaugusi meita, no kuras, bez reta zvana, vienīgā vēstis pienāk apsveikumu formā Ziemassvētkos un dzimšanas dienā. Dzīve nu šķiet tik drūma, ka Bils pat apsver domas par paša izvēlētām beigām, bet viss mainās dienā, kad Bils saņem vēstuli no mistera Mersedesa.

Mr. Merecedes ir viena no masu mediju piešķirtajām iesaukām nenoķertajai personai, kura ar nozagtu mersedesu agrā rīta stundā speciāli un bez bremzēšanas iebrauca cilvēkos, kuri bija sastājušies rindā, cerībā iegūt darbu (2009.gads). Viņš pamanās savainot piecpadsmit un nogalināt astoņus, tostarp māti ar mazuli. Skumjākais, ka pats sākums ir no darba meklētāja tieši aiz šīs mātes ar bērnu un Kings pamanās likt lasītājām just līdzi. Jau pirms klausīšanās no video ar Kingu un Mārtinu zināju par grāmatas katalizatora notikumu, bet tomēr naivi cerēju, ka vismaz viņi paliks dzīvi. Kopš tā liktenīgā rīta bez dižiem panākumiem ir pagājis gads ar veltīgiem mēģinājumiem pirmkārt jau noskaidrot vainīgā identitāti, kur nu vēl viņu aizturēt un sodīt. Nu ar šo vēstuli misters Mersedess aizsāk bīstamu deju uz visaugstākajām likmēm!

Neskaitot pieminēto ievadu, grāmata tālāk rit no diviem skatupunktiem – atvaļinātā detektīva Bila un mistera Mersedesa jeb Breidija, kura identitāte tiek atklāta visai agri, un atliek vien izbaudīt ceļu līdz nenovēršamajai kulminācijai. Breidijs par sevi ir augstās domās, īpaši redzot apkārt vienas vienīgas aitas, starp kurām viņš vilks nepamanīts vai ātri aizmirstams, un nepieciešamības gadījumā ar vieglu smaidu un pāris jaukiem vārdiem panākot savu. Breidijs lieliski apzinās, ka tas, ko viņš dara, neiekļaujas normālajās robežās, un ar patiku ir pieņēmis savu tumšo pusi, lai to izkoptu līdz detaļām. Kā arī pats ir apsvēris, vai viņš ir prātā sajucis maniaks. Lai nu kā pilnīgs muļķis Breidijs arī nav, tomēr stingrais dzelzs tvēriens pār apkārt notiekošo pamazām sāk izplēnēt. Tāpat Breidija attiecības ar no alkohola atkarīgo māti par veselīgām nenosauksi.

Tā vietā, lai rīkotos kā profesionālis un nodoto vēstuli saviem kolēģiem policijā, Bils, nu atradis motivāciju dzīvot, uzņemas uz savu roku spriest taisno tiesu un noslēgt pēdējo lielo lietu un saukt vainīgo pie atbildības. Var tikai diskutēt, cik ļoti liekam riskam Bils pakļauj gan savus ‘’asistentus’’, gan kolēģus un pārējos sabiedrības locekļus. Kaut arī grāmata nedaudz cieš no paredzamības, Mr. Mercedes ir aizraujoša kaķa(Bils) un peles (Breidijs) trilleris!

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. :)

Kathy Reichs – 206 Bones (Temperance Brennan #12) (Audio book)

5957702

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon and Schuster Audio

Manas pārdomas

206 Bones¸12.grāmata Temperance Brennan sērijā, iesākas ar galvenajai varonei antropoloģei Temperansai Brenanai pamostoties kaut kur tumšā, šaurā un aukstā vietā. Brenanai ir sasietas rokas, viņai ir grūtības atcerēties gan to, kurš viņu sagūstījis vai kā viņa tur aizgādāta, gan pēdējo lietu, pie kuras viņa strādā un varbūt ir saistīta ar pašreizējo situāciju. Vai Brenana ir atstāta aizmirstībai un nāvei no slāpēm un bada?

Visai saprotami, ka Brenana krīt panikā, tomēr bija neliela vilšanās, ka ar racionālo un loģisko Temperansu Brenanu tas notiek tik ātri. Īpaši, kad atmiņā vēl ir Florence Deina no Lisa Gardner grāmatas Find Her.

Tālāk lielāko daļu grāmatas aizņem atmiņu uzplaiksnījumi no attiecīgās izmeklēšanas ar Brenanas pašreizējo ‘’tagadnes’’ kondīciju. Liels mīnus audiogrāmatai, ka viss tika nolasīts vienā blāķī bez ‘’šī ir tā un tā nodaļa’’ vai kā citādi, kur nu vēl izteiktāk jūtamas pārejas no viena laika uz otru un atpakaļ.

Kopā ar vienubrīd ļoti tuvu draugu, bet tagad strikti tikai kā kolēģi detektīvu Endrū Raienu Temperansa pavada veca gadagājuma kundzes mirstīgās atliekas uz Čikāgu, un par šoku Brenanai viņa tiek apsūdzēta apzināti kļūdainā skeleta analīzē un nepatiesas informācijas sniegšanā. Kaut arī atspēkot kaut ko tik absurdu prasa vairāk nervu nekā piepūles, tomēr Brenana nespēj tā vienkārši ar vieglu roku laist garām faktu, ka viņu kāds speciāli mēģināja iegāzt.

Bet labākais, ka šāda sabotāža turpina atkārtoties arī aktuālajā izmeklēšanā, kas var būt un var nebūt saistītas, bet noteikti ir attiecināma uz grāmatas nosaukumu 206 Bones – kaulu skaits vidēji katram cilvēkam. Brenana ir 100% centīgi pārliecināta, ka tieši tik arī viņa kopā ar kolēģiem ir ieguvusi no pēdējās nozieguma vietas (arī kundze gados). Tādēļ tas ir vēl viens satricinājums līdz šim ložu drošajā Brenanas pārliecībā par savu darbu. Gan lasītājs, gan Brenanas priekšnieki sāk jautāt, vai ir kas tāds, kas novērš Brenanas uzmanību un neļauj pilnībā koncentrēties. Varbūt tās ir potenciāli jaunas un šķietami veiksmīgas patoloģes/antropoloģes un daudzu citu talantu apveltītas kolēģes uzrašanās.

Iespējams, lai kā to negribētos pie vēl joprojām ir attiecības ar Raienu, kurš negaidīt visai ātri atrod kopēju valodu ar Brenanas bijušā vīra ģimeni ar latvisku izcelsmi. Visai amizanti klausīties, kā bez locījumiem ne reizi vien tiek atkārtoti vārdi, kā ‘’vecamamma’’ vai ‘’Cukuru kundze’’, kaut arī pietiktu vien ar dažām reizēm.

Lai gan šī grāmata 206 Bones bija pietiekoši laba un interesanta, lai to varētu izbaudīt un nekaitinātu +/- katra galvenās varones rīcība, pēdējais laiks saprast, ka vismaz šī Keitijas Reihsas sērija diezin vai spēs vēl pacelties tādos augstumos, ka varētu lēkāt aiz sajūsmas, bet nevar arī teikt, ka visas pēc kārtas būtu metamas pār vienu kārti. Iespējams kādu par pretējo pārliecinās šis video. :)