Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

14849233

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

1936.gadā Bernie Gunther nespējot paciest pārmaiņas policijā ir to pametis un jau kādu laiciņu darbojas kā privātdetektīvs, un laikā, kad bezvēsts pazūd arvien vairāk cilvēku (ne tikai ebreju), par darba trūkumu Bernhards sūdzēties nevar.

Kaut arī viņš neatbalsta pārmaiņas valstī, kuras ieviesušās Nācionālsociālistiskās vācu strādnieku partijai nākot pie varas, Bernhards šajā sērijā (vismaz tās pirmajās trīs grāmatās) vairāk cenšas sadzīvot ar sistēmu un lavierēt pa tās labirintiem, lai paliktu dzīvs. Par Bernharda detektīva un izmeklētēja prasmēm bažu nerodas, ja tas būs iespējams, viņš lietu atrisinās. Vien no lasītāja puses jāpiedod viņa un/vai autora Bernharda tēla attēlojums, jo pirmajās vietās sieviešu tēlu vērtību skalā ietilpst krūšu izmēri, slaidas kājas u.c. fiziskas pievilcības kritēriji.

Pāri pat pār nozieguma izmeklēšanai un tās beigu atrisinājumam var stādīt grāmatās radīto atmosfēru. Kaut arī pagaidām neesmu lasījis daudz dokumentālas vēstures grāmatas par šo tēmu, tad neapskaužu nedz reālu personu situācijas, kuri saprot, ka labāk paša drošībai ir mukt nekā pretoties uz vietas, nedz iedomātā Bernarda tēla situāciju, kura prasmes pamana gan pie varas esošas personas, gan bijušie kolēģi un kuri var ‘’palūgt’’ šo to izmeklēt, jo nevēlas, ka tas kaut kas tiek izmeklēts oficiāli, un tā teikt tik pamēģini sniegt nepareizas atbildes un rezultātus. Un tad nu atliek atrast veidus kā izpatikt un paglaudīt pa spalvai.

Īpaši pēc pirmās, bet arī pēc otrās un trešās grāmatas beigām pat pēc nosacīti atrisinātas lietas paliek depresīvs, skumjš noskaņojums, jo lielos vilcienos situācija Bernharda Berlīnē un Vācijā kopumā vai nu nemainīsies, vai pat kļūs vēl sliktāka; gandrīz vai jābrīnās, ka Bernhardam nenolaižas rokas un viņš turpina palīdzēt kā nu to māk. March Violets darbība noris 1936.gada un noslēdzas ar Olimipsko spēļu uzņemšanu, daļa un tai skaitā Bernhards vēl cer, ka sliktāk taču nevarētu palikt; otrā The Pale Criminal notikumi jau vērpjas uz briestošā Otrā pasaules kara fona un Bernhards pie sevis var tik drūmi pasmiet par pasaules centieniem novērst Hitlera agresiju ar dažu teritoriju upurēšanu. Bet trešā A German Requiem jau noris neilgi pēc kara beigām 1947.gadā, un caur Bernarda acīm varam lasīt gan par viņa pieredzētajām grūtībām vienkāršā ikdienas dzīvē, gan par neziņu par Vācijas jauno nākotni, kad Berlīni kontrolē citu lielvaru spēki u.c.

Žēl, ka Bernie Gunther sērijai ir tikai viens trīs grāmatu apvienots omnibuss, jo gadījumā, ja pēc pirmajām trim attopies ar nelielu mazuma piegaršu, tad ir kur ieskrieties – šogad ir iznācis jau četrpadsmitā grāmata par Bernharda piedzīvojumiem.

Iepalicēji #3

24675861

AlterWorld (Play to Live #1) by D.Rus

Galvenais varonis Max (pēc Inta atsauksmes spriežot tulkotājs izšķīries Gļebu pārdēvēt uz labāk izrunājamu versiju) pēkšņi saņem sliktas ziņas par savu veselības stāvokli – vēzis tik vēlīnā fāzē, ka ārstēšana tikai minimāli paildzinātu laiku un tāpāt piespiestu sagaidīt nenovēršamo nāvi sāpēs un mokās tā vai tā. Tādēļ uzreiz Makss sāk apdomāt iespējamās metodes, kā tomēr varētu apmānīt nāvi, un pirmā ideja ir par kriogēnu sasaldēšanu, bet Maksa kabatas nav pietiekoši dziļas, lai sasaldētu galvu, kur nu vēl visu ķermeni. Tomēr laimīgā kārtā labsirdīgs cilvēks pievērš viņa uzmanību iespējai ‘’iesprūst’’ virtuālās realitātes spēlē AlterWorld.

Diemžēl AlterWorld vairāk izceļas ar viegli aizmirstamiem tēliem un neizteiksmīgu sižetu. Ja no LitRPG stāsta pietiek, ka galvenais varonis iet cauri kvestiem, ceļ līmeņus un visādi citādi iet pa ceļu, lai sasniegtu neuzveicamības statusu, tad šī grāmata problēmas nesagādās. Pa virsu tam grāmatas ierunātājam Graham Halstead nav izdevies gana labs sniegums, lai piesegtu grāmatas vājās puses, kādēļ vēl jo vairāk pietrūka skaņu efekti un papildus darbs pie audio grāmatas apstrādes.

Nedaudz ieslīgšu maitekļu zonā, bet iespaids vēl vairāk pasliktinājās, kad galvenais varonis Makss pirmais izgudro virtuālu cigarešu alternatīvu, un visi kā traki bezmaz pārvēršas skursteņos. Tuvumā neatrodas neviens nesmēķētājs, nedz arī kāds, kurš pa to laiku, kamēr atradies AlterWorld pasaulē būtu no šī ieraduma atradinājies. Varbūt citam tas beigās ir vien sīkums, kas man kā nesmēķētājam vienkārši vairāk krita uz ausīm.

33357877

The Crystal Sphere (The Neuro #1) by Andrei Livadny

Ar šo grāmatu uz laiku noslēdzu savu pirmo plašāku iepazīšanos ar LitRPG žanru, pēc kura vispirms pabeigšu Chaos Seeds sēriju un no pārējām iepatikās Dungeon Lord un The Reborn, lai pēc tam turpinātu attiecīgās sērijas pirms citām no šī žanra.

Ja nedaudz par pašu grāmatu, tad, mēģinot vilkt paralēles, The Crystal Sphere ir līdzīga tipa AlterWorld versija, bet krietni vien labāka un ar mazāk acīmredzami vājām vietām, ka pat pieminētie papildus audio efekti šajā gadījumā neprasījās tik izteikti kā pie AlterWorld. Ir vairākas līdzības starp abām – galvenais varonis kļūst par Virtuālas Realitātes patstāvīgu iemītnieku brīvprātīgā piespiedu kārtā, dominē paša varoņu statu, spēju un līmeņu audzēšana, notiek mijiedarbība ar citiem spēlētājiem jau no paša sākuma u.c., bet gan proza, gan kopējais izpildījums liek šim dot priekšroku, ja būtu jāizvēlas.

41d6gQMUpML._SL500_

Berkley Street Series #1-9 (Haunted House and Ghost Stories Collection) by Ron Ripley

Viegli nenācās izšķirties un neveltīt šai sērijai atsevišķu rakstu, bet reizē nosacīts kopsavilkuma raksta svētdienas ‘’deadline’’ un baile piemirst iepriekš minētās divas LitRPG grāmatas, tomēr rezultējas, ka ielieku Berkley Street novērtējumu šajā rakstā.

Pirmās piecas, sešas grāmatas Berkley Street sērija ir vienkāršs stāsts ar vēlāk viegli paredzamām beigām. Galvenais varonis Šeins, kuram bijusi tā laime uzaugt spoku apsēstā mājā un izdzīvot, gribot vai negribot nokļūst situācijā, kad vienīgais veids, kā palikt dzīvam, ir aizsūtīt aizsaulē slepkavnieciski noskaņotu spoku. Ir viens vai divi gadījumi, kad teorētiski un prakstiski Šeins būtu varējis izglābt pats savu ādu un aizlaisties mājup, pametot situāciju neatrisinātu un nolemjot nāvei nākotnē nelaimīgus upurus, bet Šeina raksturs to neatļauj un labāk viņu nesakaitināt un nestāties viņa ceļā. Pa visu sēriju, šķiet varētu būt piektā, kurai beidzoties bija vilšanās sajūta, kad neesi dzirdējis neko vairāk par formulizētu spoku stāstu.

Par laimi un par prieku sērijas otro daļu sižetu pārņem stāsts par un ap slepenu biedrību, kura vairāk nekā simts gadus ir izraudzījusies un kulitvējusi spoku apsēstas vietas, pat speciāli ‘’barojot’’ spokus, lai tie kļūtu spēcīgāki, ar cerību atrast to īpašo un pašu spēcīgāko, kas spētu dāvāt pretī nemirstību. Bet pat pašos ļaunākajos murgos viņiem nebija rādījies Šeins un viņa draugi un sabiedrotie, kā starp dzīvajiem, tā arī jau labu laiku mirušiem.

Kaut arī šausmu ziņā Berkley Street nelika drebināties bailēs kas nu notiks, bet kopējais iespaids un rezultāts ir pat ļoti labs, lai pārliecinātu mani ar laiku ķerties klāt gan Moving In, gan Haunted Collection sērijai.

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

10139008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc apraksta izlasīšanas biju sagatavojies ietilpināt Hektoru Krosu un šīs sērijas grāmatas to grāmatu kategorijā, kuru galvenais varonis kā neuzveicams supervaronis tiek galā ar ļaundariem un pie viena ir pats vīrīšķības un spēka iemiesojums. Par nožēlu Those in Peril romāns ir vairāku nesaderīgu žanru, vai vismaz šajā autora piegājienā tā iznācis, mistrojums.

Kad pēc ilgi plānota uzbrukuma islamistu fanāti/teroristi un pirāti nolaupa multimiljonāres un Bannock Oil korporācijas īpašnieces Hazel Bannock izlutināto meitu, tiek sacelta kājās puspasaule un tai skaitā FIB un ASV prezidents, bet vienīgais glābiņš ir turpat blakus esošajā Hektora un viņa drošības firmā ‘’Cross Bow Security Limited’’. Katru reizi ar bažām skatos uz romantiskajiem elementiem citādi cita veida žanrā, kas reizēm nostrādā, bet biežāk ir pavisam lieki, un šoreiz tomēr iznācis nevēlamais otrais variants. Lai kā Wilbur Smith censtos parādīt, cik ļoti Heizelai riebjas Hektora raksturs un izturēšanās, tad pretējo scenāriju, ka abi nespēs viens no otra autrauties, varēja saost jau pa gabalu.

Diemžēl tīrākais romantiskā žanra romāns ietilpināts starp divām trillera un spriedzes pilnām (vismaz tāds domājams bija nolūks) daļām, ko vairāk varētu vēl saprast, ja tā būtu bijusi izdalīta astevišķi, piemēram, kā #1.5 stāsts, nevis iestūķēts nevietā. Situāciju tikai sliktāku padarīja aprakstošais prozas stils un neveikli dialogi, kad nereti viena vai otra tēla noderīgums izpaužas tikai tajā, lai varētu izgāst/iegūt informāciju, kas galvenajiem varoņiem tad ļautu virzīt sižetu uz priekšu.

Neko labu nevar teikt arī par citiem tēliem. Ntie anonīmi kartoni, kurus var upurēt apšaudēs un tuvcīņu ainās uz nebēdu, un pietiekošā apjomā tādu tēlu, kurus gribas dēvēt par ‘’darbarīkiem’’, kuri noder kaut kā izpildei vai, kā jau minēju, dialogos, bet bez jebkādas citas vērtības vai personības. Labāki arī nav sanākuši galvenie tēli, katrs no tiem viendimensionalitātes iemiesojums – gan starp ļaunajiem tēliem, gan labajiem. It kā nav, ka katrs tēls būtu iestrēdzis vienā rakstura iezīmē, bet, ja kaut kas arī pamainās, tad gluži kā būtu pagriezts rādītājs un iepriekšējā ‘’pozīcija’’ pilnībā piemirsta. Vienlaikus var manīt arī stipras reliģiskās iezīmes– drusku pakaitināja, ka ļaunie pirāti katra vārda galā piesauc Allahu un bezdievju kristiešu/amerikāņu sodīšanu utt. Nesākšu noliegt, ka pasaulē trūktu reāli ‘’iedvesmas’’ avoti, bet atkal jāsaka, ka šoreiz sanācis iebraukt vienā vai otrā grāvī.

Nedaudz mierina cerība, ka šis autoram ir rets izņēmums, jo vairākās Goodreads atsauksmēs manīju autora fanus pieminām citus romānus, kuri izdevušies krietni labāki.

 

Iepalicēji #1

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Gluži kā pirms divām nedēļām, pirms gatavot lasāmo un klausāmo grāmatu plānus, gribas vispirms pilnībā pabeigt izlasīto, ‘’nolikt’’ to Goodreads izlasīto grāmatu plauktā un uzrakstīt vismaz dažus teikumus par katru no tām pirms to izdaru. Šoreiz šķietamā sajūta, ka šis varētu kļūt par regulāru (jaunu) paradumu ir vēl spēcīgāka. Dažiem blogiem ir nosaukumu variācijas par īso atsauksmju rakstiem; tā uzreiz nenāk prātā kas labs un pietiekami atšķirīgs, bet būs vien jāpadomā. Pirmā ideja – Iepalicēji. Komentāros droši var minēt ko labāku. :D

26245853

**

The Last Mile (Amos Decker #2) by David Baldacci

Vispirms ķeršos klāt Amos Decker sērijas otrajai grāmatai The Last Mile, kurā jau 20gadus cietumā pavadījušo Melvinu Marsu no letālas injekcijas un nāves soda pašos pēdējos mirkļos paglābj, kādas citas personas atzīšanās viņa vecāku slepkavībā. Kaut arī Melvins pašsaprotami ir priecīgs par iespēju piedzīvot jaunu dienu, atvieglojums par to ir vājš mierinājums apzinoties, ka nepatiesā apsūdzība laupīja viņam karjeru NFL un miljoniem dolāru.

Sērijas galvenais varonis Amos Decker pats to atklāti neatzīst, ka līdzības starp abiem attiecībā uz talantu amerikāņu futbolā vai negaidītajā faktā, ka kāds cits pēkšņi atzīstas slepkavībās, kurās ticis apsūdzēts, būtu galvenais iemesls, kas piesaista Dekeru un pamudina viņu pierunāt savu jaunās specvienības grupas vadītāju iekš FIB izraudzīties Melvina lietu, kā šīs grupas pašu pirmo.

Klasiski labs trilleris, kur vairāk uzsvars vairāk ir nevis uz vainīgo identitātes noskaidrošanu, bet gan attiecībā uz procesu, kurā Dekera un viņa komanda līdz tam nonāk, patstāvīgi izvairoties un pieaugoša apdraudējuma no ļaundariem. Vien ar to mazāk raksturīgo īpašību, kas lieti noder, lai atklātu patiesību – Dekera nevainojamā atmiņa.

41014420

**

New York Dead (Stone Barrington #1) by Stuart Woods

Tīrākā nejaušībā un sagadīšanās rezultātā detektīva Stone Barrington rokās iekrīt pienākums izmeklēt slavenības Sasha Nijinsky pazušanu un visticamāko slepkavību pēc krietina no 12.stāva. Līdz pat pašām beigām par slepkavību tiek mēģināts radīt šaubu mākonis, jo vienmēr tuvumā esošie mediji paspēja uzfilmēt Sašu izrādām dzīvības pazīmes pirms mediķi viņu iecēla savā auto, bet jaunu dīvainuma pakāpi lietai piešķir, ka vēl kāds cits (bez tā kurš nelaimīgo nogrūda no balkona) nolaupa Sašas ķermeni, pēc tam kad saduras ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības auto.

Diemžēl pats noziegums un attiecīgi tā izmeklēšana, vainīgo notveršana, nešķita stāsta un grāmatas prioritāte, bet vairāk gan lasītāja iepazīstināšana ar Stounu pirms no detektīva viņš pārtop par advokātu, jo darbā gūtās traumas dēļ vairs nespēj aktīvi pildīt tiešos darba pienākumus, bet sirdsapziņa un veids, kā vadība attiecības pret slavenības Sašas lietu, neļauj arī turpināt kādu nebūt darbu aiz rakstāmgalda

Papildus pie mīnusa, ka pietrūka stabila galvenā sižeta un mērķtiecīguma, pieskaitīšu ticamības trūkumu veidā, cik ātri izveidojās gan romantiska, gan intīma rakstura attiecības starp tajā brīdī vēl detektīvu Stounu un dāmu, kuru savā veidā varētu uzskatīt pat par potenciālu aizdomās turamo. Kaut gan ir nesen lasītas sērijas, kuru pirmā grāmata ir atstājusi švakāku iespaidu, tad New York Dead arī nepamudina uzreiz ķerties pie nākošās.

20763098

**

Wool (Silo #1) by Hugh Howey

Nebiju gaidījis, ka iznāks šo grāmatu ‘’nomarinēt’’ tik ilgi, bet ja par tās sākumu un galveno ideju par postapokaliptisku pasauli, kurā pēdējie cilvēki patvērumu raduši noslēgtā pazemes ‘’augstceltnē’’, var teikt labus vārdus, tad tiekot pāri un jo tuvāk beigām vairāk un vairāk acīs iekrita lielāki un mazāki sižeta caurumi. Kā arī pārņēma YA žanriskas izjūtas, kaut arī galveno varoņu vecumi jau krietnu laiku tai kategorijai vairs neatbilst; reizēm tā teikt nebija pārliecība, ka varoņi rīkojas atbilstoši vecumam, kādu tiem autors piešķīris.

**

34234687

The Land: Alliances (Chaos Seeds #3) by Aleron Kong

Joprojām neesmu iemērcis kāju tālāk LitRPG žanrā tālāk par šo sēriju un ceru saglabāt domu, ka varbūtība, ka no visa klāsta, neviena cita sērija/grāmata nevarētu patikt, ir ārkārtīgi niecīga.

Vienlaikus tam, ka Rihters iegūst tūkstošiem pieredzes punktus, prasmju procentus un arvien audzē visvisādus līmeņus, pieaug arī pretinieku spēks un viņa ceļā mesto izaicinājuma grūtības pakāpe. Var tikai priecāties, ka atšķirībā no savas šajā pasaulē pat ja Rihters tiek nogalināts, tas nebūs par šķērsli ‘’atdzimt’. Pat ja tas nozīmē zaudēt daļu no nesaglabātās attīstības, tas tomēr atsver neatgriezeniskas nāves alternatīvu.

Ne mrikli nepārņem sajūta, ka šī sērija būtu jāuztver pārlieku nopietni, bet spēles cena un likmes noteikti ar katru sērijas grāmatu līdz šim ir kāpušas un domājams ilgi nav jāgaida līdz tiešākā veidā par sevi liks manīt Rihtera patiesi The Land zemes ienaidnieki.

23164927

**

The Fold (Threshold Universe #2) by Peter Clines

Gada skaitļu un laika līniju ziņā grūti spriest, vai The Fold notikumi norit pirms, pēc vai +/- vienlaikus 14 aprakstītajiem par neparasto daudzīvokļu namu. Kaur arī tēlu ziņā grāmatas viena ar otru nekādī nepārklājas un nav saistītas un var tikt lasītas kā standalone, tad tomēr apdraudējuma avots dzīvībai uz Zemes un cilvēces turpmākai eksistencei ir viens un tas pats. Tikai trešās grāmatas Dead Moon aprakstā minēts 2243.gada skaitlis, kā arī pagaidām šķiet īstākais zombiju romāns un būs interesanti, kā gan tas tiks sasaistīts ar pārdabiskajām Cthulhu līdzīgajiem briesmoņiem no citām dimensijām.

Veids kā iekš The Fold tas tiek panākts ir ar izmisīgu zinātnieku ķeršanos pie pēdējā salmiņa, lai viņu pētījumiem turpinātu piešķirt finansējumu. Tā vietā, lai atzītu sakāvi, ka nav izdevies radīt strādājošu teleportācijas iekārtu, viņi izmanto ‘’traka’’ zinātnieka un pētnieka dienasgrāmatu piezīmes, kurām paši netic, bet tavu brīnumu nostrādā. Kaut gan iegūtais rezultāts nav pielīdzināms teleportācijai, tomēr panākums ir pietiekami vērā ņemams, lai panāktu vēlamo – netiktu zaudēts valsts finansējums. Tas nekas, ka pašiem pat pēc gadiem ilgas testēšanas, arīdzan uz pašu ādas, nav tapis skaidrāks, kā gan tas darbojas un vispār ir iespējams.

Kas zin, kā gan pasaules liktenis būtu izvērties, ja ne naudas maki DARPAs organizācija un sens Mike Erikson draugs un paziņa nepieņemtu lēmumu nosūtīt mazpilsētā noslēpušos Maiku ar nevainojamu atmiņu (līdzīgi kā raksta sākuma pirmajā grāmatā pieminētais Dekers, vien atšķirība, ka Maika gadījumā šāds stāvoklis ir no dzimšanas) nenosūtītu viņu izpētīt situāciju klātienē, lai iegūst pārliecinošākus pierādījumus, ka ir vērts turpināt piešķirt pētījumiem jaunus finansiālos līdzekļus.

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

866136

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

259836

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

2373

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Nicholas Sansbury Smith – Hell Divers (Hell Divers #1) (Klausāmgrāmata)

33160362

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Pēc Expeditionary Force, kamēr vēl audio formātā nav iznākusi līdz šim pēdējā sērijas grāmatā, kā nākošo no R.C. Bray izpildījuma izvēlējos uzsākt postapokaliptisko Hell Divers sēriju. Tajā aptuveni 250 gadus pēc postoša un abpusēji iznīcinošas kodolieroču apšaudes, cilvēce turpina cīnīties par izdzīvošanu. Ja viendaļa militārais personāls (noprotu, ka amerikāņi) un viņu ģimenes jau pirms uzbrukuma nebūtu patvērusies milzu gaisa kuģos, kas zin vai vēl kāds cilvēks būtu starp dzīvajiem.

Par Hell Divers tiek saukti tie drosmīgie, kuri brīvprātīgi lec no kuģa, lai cilvēcei būtu izredzes turpināt cīņu būt starp dzīvajiem, lai iegūtu dažādus resursus, galvenokārt pašu vērtīgāko – degvielu, kas noturētu gaisā kuģi. Sērijas pirmās grāmatas galvenais varonis Havjērs Rodrigezs jeb saukts vienkārši par X, ir pats pieredzējušākais no visiem Elles Lecējiem, kamēr vidējais aritmētiskais ir 15 lecieni, no kuriem citi ir veiksmīgi atgriezušies, viņam šis cipars ir jau tuvu simtam. Viss mainās, kad viņa kuģis The Hive saņēm SOS palīdzības signālu no otra viņiem līdzīgā kuģa (Ares). Cik zināms grāmatas varoņiem, tad nevienam citam uz planētas neizdevās paglābties, neviena cita bez viņiem vairs nav, tādēļ par spīti tam, ka Ares atrodas virs vienas no bīstamākajām teritorijām pat 250 gadus pēc kodolkara, tiek pieņemts doties palīgā.

Labi zinot grāmatas žanru un atrodoties savā komortajā mājoklī, lasītājam nevajadzētu būt grūti paredzēt, ka kaut kas noies greizi, jo bez tā taču neiznāktu pat grāmata, kur nu vēl sērija, kas arī piepildās, un galu galā potenciālajiem glābējiem, tai skaitā Havjēram, ir jācīnās uz dzīvību un nāvi, lai izglābtu paši sevi.  To vēl vairāk apgrūtina briesmoņi, kuri neskatoties uz ekstremālajiem apstākļiem ir spējuši tiem pielāgoties, pārsteidzošāk gan ir fakts, ka pirms leciena, kad mēs pievienojamies Havjēram, neviens šādu dzīvības formu (gan uz zemes, gan lidotspējīgus) nebija sastapis.

Uz Stropa esošā populācija (uz grāmatas beigām aptuveni 500) par vairāku varoņu optimismu, ka viendien atrodot ideālu pleķi uz Zemes virsmas, viņi varētu beidzot nolaisties un atjaunot cilvēces populāciju. Speciāli pat palūkojos interneta plašumos par minimālo skaitu veselīgai populācijai, un tur vienā no rakstnieku forumiem atradu, ka viņiem pietrūkst viena nulle līdz pieciem tūkstošiem. Kaut arī vienā momentā izskan informācija, ka uz kuģa audzētie augi un dzīvnieki ir ģenētiski modificēti, lai uzlabotu to augšanas iespējas apgrūtinātajos apstākļos, nekas netika minēts, vai kas tāds tiek pielietots attiecībā arī uz cilvēkiem. Vēl jo vairāk, vismaz uz Stropa pieaug neapmierinātība no tiem nelaimīgajiem, kuri dzīvo kuģa zemākajos klājos un atrodas tuvāk Zemes virsmai, un ar visu kuģī iestrādāto aizsardzību ir pakļauti paaugstinātai radiācijai. Vidējais mūža ilgums ir zem 40 gadiem, bērni dzimst ar dažādām pataloģijām u.c., domājams autors nenoklusētu, ja arī cilvēki tiktu ģenētiski izmainīti. Šķiet tikai muļķīgi, ja netiktu izmantota šāda iespēja, ņemot vērā, cik maz cilvēku ir palicis. Gandrīz nenovēršams šķiet bēdīgas/pesimistiskas sērijas beigas, lai kā cīnītos varoņi par izdzīvošanu attiecīgajā momentā.

Vēlme just līdzi Havjēram un citiem normāli domājošiem varoņiem rodas jau no paša sākuma. Ko gan nevar teikt par apakšsižeta varoņiem no minētajiem zemākajiem klājiem, kuri izdomājuši sacelties un pieprasīt labākus apstākļus tieši tajā brīdī, kad kuģa vadība cīnās par visu dzīvībām, bet viņu rīcība rada liekas papildu briesmas. Ierunātājs R.C. Bray joprojām ir uzdevumu augstumos, neradās apjukums pie biežās skatpunktu maiņas, bet tomēr šķiet prātīgāk būs neklausīties reizē vai pamīšus dažādas viņa ierunātās sērijas.

Audible Originals #1

Vairums no grāmatām/novelēm (var izvēlēties divas no tām), kuras ik mēnesi tiek piedāvātas bez maksas papildus ikmēneša 1 vai 2 credits, ir tik īsas, ka labāk izvēlos klausīties ko garāku, lai ikdienas darba piepildītajā grafikā nesakrātos tik daudz grāmatu, par kurām blogā nebūtu uzrakstīti vismaz daži teikumi. Tādēļ esmu izšķīries izveidot jaunu rakstu sēriju ar nenoteiktu publicēšanas plānu, un pirmais raksts top atvaļinājuma sākumā apkopojot 10 grāmatas, kur īsākā ir vien 27 minūtes garāka un ilgākā dažas minūtes virs 6 stundām.

Audio grāmatu augstākā klase

Gandrīz katram tēlam savs ierunātājs un atšķirīga balss, papildus dažādi skaņu efekti, lai bagātinātu baudu ausīm, kā arī viss uzvedums un production kopumā krasi atšķiras no vienkārši ierunātas grāmatas, kur, protams, arī ir liela variācija no prastas nolasīšanas līdz augstas kvalitātes performancei. Šo trīs grāmatu gadījumā Audible Studios pielikuši ķirsīti un citas dekorācijas. Ja vien ko tādu vēl varētu sastapt arī vairāku simtu lpp garās grāmatās – laime būtu pilnīga.

Ja ir redzēta kāda Alien filmām, tad +/- būs zināms arī šī abdridged filmu novelizācija. Labākais, ka ir vēl divi šādi turpinājumi.

Killer by Nature ir dramatizēts krimināromāns, kurā sērijveida slepkavai atrodoties ieslodzījumā, tiek atrasts jauns slepkavības upuris ar viņa ”paraksta metodi” – gareniski pāršķeltu mēli. Šis atklājums paver medijiem neskaitāmas spekulāciju iespējas, no kurām nepatīkamākā policijai būtu varbūtība, ka viņi cietumā iespundējuši un nepatiesi apsūdzējuši nevainīgu cilvēku, kamēr īstais slepkava visu šo laiku ir turpinājis atrasties brīvībā

Maziem un lieliem

Vienīgā grāmata, kuru vajadzēja iekļaut divās kategorijas bija Zero G – tai ir ne tikai visas tās vienreizējās un uzslavu pelnījušās kvalitātes īpašības, kā Alien un Killer by Nature, bet arī ir ideāli piemērots jaunajiem lasītājiem, lai tos iepazīstinātu ar audio grāmatām.

Gan jau pēc vāka var pateikt, ka arī Sovereign ietilpst zinātniskās fantastikas žanrā, kā par mērķauditoriju minētu esam drusku vecākus bērnus, un varētu gan šo, gan Zero G un Alien salikt kopā zem Sci-Fi birkas, bet tādā gadījumā acīmredzami liekā grāmata tematikas, atmosfēras, mērķauditorijas u.c. ziņā būtu Alien.

Vienlaikus savā ziņā arī The Christmas Hirelings ir drusku piekabināts līdzās Zero G un Sovereign, bet ne tik ļoti, lai neatbilstu manai kategorija, ka tā patiks visa vecuma grāmatmīļiem. Šajā vēsturiskajā stāstā turīga britu vecīša radi uz Ziemassvētku laiku iesaka viņam nolīgt/”izīrēt” pāris mazu bērneļu, lai viņa īpašumā svētku laikā nebūtu tāds drūmums, kā citus gadus. Āķis vien tajā, ka idejas autoram bez priecīgākas atmosfēras radīšanas Ziemassvētkos, ir arī dažs labs slēpts alternatīvs iemesls attiecībā uz večuku un vienu no bērniem.

Non-fiction

Īss dokumentāls stāsts, kā The Queen, kas apkopo mākslinieces Aretas Frenklinas dzīvi un karjeru pat būdams labs riskē atstāt paplašināta Vikipēdijas raksta sajūtas, un labākais, uz ko tas var cerēt, ir ieinteresēt klausītāju pēc tam sameklēt biezāku, plašāku biogrāfijas grāmatu.

Tikmēr Strong Ending: From Combat to Comedy interesantā veidā ar vairāku Afganistānas un Irākas karu veterānu (ASV) piemēriem par to, kā ASAP programma, izmantojot komēdiju un gala stāvizrādes uzstāšanos (pat ja tikai vienreiz un uz 5 vai 10 minūtēm) cenšas palīdzēt posttraumatiskā stresa upuriem, kuru iejušanās atpakaļ civilajā dzīvē, kad tevi diendienā nedraud ienaidnieka uzbrukums.

Noslēdzoši iekš The Last Days of August žurnālis Jon Ronson izmeklē porno aktrises August Ames 2017.gada decembrī izdarītās pašnāvības apstākļus un faktoru virkni, kas viņu līdz tai noved. No visām trim šī gan tematiski, gan personas ziņā vismaz pirms noklausīšanās interesēja vismazāk, bet gan Džona izmeklēšana (pēc Augustas vīra lūguma), gan nelielais ieskats biznesa neglītajās aizkulisēs, un visa stāsta pasniegšanas veids, bija pietiekami labs, lai noturētu interesi līdz pašām beigām.

***

 

Atlikušās divas nesanāca iegrupēt ne vienā no iepriekšējām kategorijām un arī savā starpā ir ļoti atšķirīgas. Harry Clarke lugā tās galvenais varonis Filips, dzimis un audzis ASV, un neviena nemudināts sāk runāt izteiktā britu akcentā. Tēvam, maigi izsakoties, nepatīk nedz šī nez no kurienes uzradusies dīvainā balss, nedz arī daža laba cita dēla savādās izturēšanās manieres. Tikai vēlāk jau būdams pieaudzis, nejaušu apstākļu sakritības rezultātā papildus britu akcenta balsij dzimst alternatīvā persona – Harijs Klārks. Nedaudz nepatika, ka bonus materiāls (tāda kā mini luga) lielā mērā bija Harry Clarke tematikas variācija par nejaušību ietekmi uz lieliem dzīves notikumiem.

Tikmēr Lullaby ir īss šausmu stāsts par spoku apsēstu māju un jaunu pāri ar mazu zīdaini, kuri iegādājas ”nocenotu” mājokli, par spīti zināšanai, kādēļ tā. Protams, kā jau racionāli domājoši pieaugšie, viņi tikai nosmejas par absurdo domu, ka spoki varētu reāli eksistēt, tomēr dienām un nedēļām aizritot, abi tiek piespiesti maksāt augstu cenu par savu alošanos.

 

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.